Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Par Jēzus lūgšanu

 

I nodaļa
Par Jēzus lūgšanu vispār

Stareca [1] saruna ar mācekli

Māceklis. Vai visi brāļi klosterī var nodarboties ar Jēzus lūgšanu?

Starecs. Ne tikai var, bet viņiem tas jādara. Iesvētot mūka kārtā, kad jauniesvētītajam tiekpasniegtas lūgšanu krelles, kas tiek nosauktas par garīgo zobenu, viņam tiek dots uzdevums nemitīgi, dienu un nakti, lūgties Jēzus lūgšanu[2]. Tātad vingrināšanās Jēzus lūgšanā – tas ir mūka solījums. Solījuma pildīšana ir pienākums, no kura nav iespējas atteikties.

Man vecie mūki stāstīja, ka vēl šī gadsimta sākumā Sarovas tuksnesī, un droši vien arī citos labi iekārtotos Krievijas klosteros, ikvienam, kurš iestājās klosterī, nekavējoeties tika mācīta Jēzus lūgšanas apgūšana.  Svētlaimīgais starecs Serafims, kurš šajā klosterī dzīvoja savu svētcīņas dzīvi un guva lielus panākumus lūgšanā, pastāvīgi deva padomus visiem inokiem dzīvot uzmanīgu dzīvi un nodarboties ar Jēzus lūgšanu[3].  Viņu apmeklēja kāds jauneklis, kurš bija pabeidzis mācību kursu garīgajā seminārā un atklāja starecam savu nodomu kļūt par mūku. Starecs sniedza viņam dvēseli glābjošus padomus. To vidū bija novēlējums mācīties Jēzus lūgšanu. Runājot par to, starecs piebilda: "Ar ārēju lūgšanu vien nepietiek. Dievs raugās uz prātu, tāpēc tie mūki, kuri ārējo lūgšanu nesavieno ar iekšējo, vispār nav nekādi mūki"[4]. Ļoti pareizs formulējums! Mūks – tas nozīmē vienatnē dzīvojošs: kurš nav iegājis vienatnē pats sevī, tas vēl nedzīvo vienatnē, tas vēl nav mūks, kaut arī viņš dzīvotu visvientulīgākajā klosterī.  Tāda svētcīnītāja prāts, kurš nav attālinājies un ieslēdzies sevī, nepieciešamības dēļ atrodas sarunu un kņadas vidū, ko rada neskaitāmas iedomas, kurām vienmēr ir brīva pieeja pie tā, un arī viņš pats (prāts) slimīgi, bez jebkādas vajadzības un noderīguma, kaitējot sev, klejo pa visu pasauli.  Cilvēka ieslēgšanās pašam sevī nevar notikt citādi, kā ar uzmanīgas lūgšanas palīdzību, pārsvarā ar uzmanīgas Jēzus lūgšanas starpniecību.

Māceklis. Stareca Serafima spriedumi man šķiet pārāk stingri.

Starecs. Tādi tie šķiet, tikai virspusēji tos aplūkojot;  tādi tie šķiet, neizprotot lielos garīgos dārgumus, kas apslēpti kristietībā.   Svētlaimīgais Serafims neizteica savu paša uzskatu, viņš izteica uzskatu, kas pieder vispār svētajiem tēviem, kas pieder pareizticīgajai Baznīcai. Svētais Jeruzālemes Isihijs saka: "Tas, kurš atteicies no visa sadzīviskā, no sievas, īpašuma un tā tālāk, par mūku padarījis tikai ārējo cilvēku, nevis iekšējo, kas ir prāts. Īsts mūks ir tas, kurš atteicies no kaislīgām iedomām: viņš viegli par mūku var padarīt arī ārējo cilvēku, kad gribēs.  Iekšējo cilvēku padarīt par mūku – tas ir liels varoņdarbs. Vai mūsdienu paaudzē ir kāds mūks, kurš pilnīgi atbrīvojies no kaislīgām iedomām un tapis cienīgs iemantot tīru, garīgu, nepārtrauktu lūgšanu, kura kalpo par iekšējā mūka pazīmi?[5]” Kad sirdsskaidrajam Agafonam, Ēģiptes Skita inokam, pajautāja, kas ir svarīgāks – miesas vai iekšējais varoņdarbs, viņš atbildēja: "Cilvēks ir līdzīgs kokam; miesas varoņdarbs ir kā koka lapas, bet iekšējais – kā auglis.  Taču, tā kā Rakstos ir teikts, ka "katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī" (Lk. 3: 9), tad ir skaidrs, ka visām mūsu rūpēm ir jābūt vērstām uz augļiem, tātad, uz prāta sargāšanu.  Ir vajadzīgs arī tas, lai koks būtu klāts un greznots ar lapām, kas attēlo miesas varoņdarbu"[6]. "Ak, brīnums!"- izsaucas svētlaimīgais Atona Ņikifors, citēdams sirdsskaidrā Agafona vārdus savā sacerējumā par garīgo varoņdarbu, - "kādus vārdus izteicis šis Svētais pret visiem tiem, kuri nesargā prātu un paļaujas tikai uz miesas varoņdarbiem! "Ikviens koks, kas nenes labus augļus, un kuram ir tikai lapas, tas ir, miesas varoņdarbs, "tiek nocirsts un iemests ugunī". Briesmīgi, Tēvs, ir tevis izteiktie vārdi[7]!"

Prāta sargāšana, prāta uzmanīšana, atrašanās skaidrā prātā (трезвение), uzmanība, prāta [iekšējais - ?] darbs  (умное делание), prāta lūgšana (умная молитва) – tie visi ir dažādi nosaukumi vienam un tam pašam dvēseles varoņdarbam dažādās tā izpausmēs. Dvēseles varoņdarbs savā laikā pāraug garīgajā varoņdarbā. Garīgais varoņdarbs – tas ir tas pats dvēseles varoņdarbs, tikai Dievišķās žēlastības apmirdzēts. Šo dvēseles vai garīgo varoņdarbu Tēvi raksturo šādi: "Uzmanība ir nemitīga sirds klusēšana, kas vienmēr un nepārtraukti piesauc Kristu Jēzu, Dieva dēlu un Dievu, kas elpo Viņā, ar Viņu vīrišķīgi bruņojas pret ienaidniekiem, izsūdz grēkus Viņam, Kuram Vienīgajam ir vara tos piedot"[8]. Vienkāršāk sakot, par iekšējo darbu, prāta, dvēseles darbu, prāta (iekšējo) lūgšanu, skaidrību, prāta sargāšanu un uzmanīšanu tiek saukts viens un tas pats: bijīga, rūpīga vingrināšanās Jēzus lūgšanā. Svētlaimīgais Atona Ņikifors šos apzīmējumus pielīdzinājis nogrieztai maizes daļai, kuru, atbilstoši tās izskatam, var saukt gan par gabalu, gan par riecienu, gan šķēli[9]. Vecās Derības Svētie raksti kā likumu nosaka: "pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība" (Sal.pam. 4:23). "Sargies, ka tavā sirdī nav blēdības" (V Mozus 15:9)[10]. Turēt modrību pār sirdi un  tās attīrīšanu īpaši pavēl Jaunā Derība. Uz to vērsti visi Kunga novēlējumi. "Vispirms  šķīstī" - saka Kungs - "kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta" (Mt. 23: 26). Par trauslā stikla un nevērtīgā māla traukiem Kungs šeit nosaucis cilvēkus. "Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku" (Mk. 7: 20 – 23). Svētais Barsanufijs Lielais saka: "ja cilvēkam nepalīdzēs iekšējais darbs, kas apmirdzēts ar Dievišķo žēlastību, tas viņš velti nopūlas ārējā, tas ir, miesas varoņdarbā"[11].  Svētais Īzaks Sīrietis: "tas, kuram nav iekšējās darbības, nav arī garīgo dāvanu"[12]. Citā vietā šis lielais kristīgās svētcīņas skolotājs pielīdzina miesas varoņdarbus, kas tiek veikti bez prāta attīrīšanas varoņdarba, neauglīgam klēpim uz izsīkušām krūtīm: "Tie"- teicis Svētais – nespēj pietuvoties Dieva prātam" (58.runa). Svētais Jeruzalemes Isihijs: "Tam, kuram nav lūgšanas, kas tīra no iedomām, nav cīņas ieroča: es runāju par lūgšanu, kas vienmēr darbojas dvēseles iekšienē, par lūgšanu, kurā ar Kristus piesaukšanu tiek satriekts un apsvilināts ienaidnieks, kurš cīnās slepus"[13]. "Nav iespējams attīrīt sirdi un padzīt no tās naidīgos garus bez biežas Jēzus Kristus piesaukšanas"[14]. "Kā nav iespējams nodzīvot zemes dzīvi bez ēdiena un dzēriena, tāpat bez prāta sargāšanas un sirds tīrības, kas ir ir skaidrības (трезвение) būtība un kas tiek saukta par skaidrību, dvēselei  nav iespējams sasniegt kaut ko garīgu vai atbrīvoties no domu grēka, lai arī kāds aiz bailēm no mūžīgajām mokām piespiestu sevi negrēkot"[15]. "Ja patiešām gribi likt kaunā tevi mokošās iedomas, klusēt dvēseles mierā, brīvi būt skaidrības stāvoklī (modrībā) sirdī, tad Jēzus lūgšana lai savienojas ar tavu elpošanu, un tu ieraudzīsi to piepildāmies pēc nedaudzām dienām"[16].  "Kuģis nevar peldēt bez ūdens: tāpat arī prāta uzmanīšana nevar notikt bez skaidrības, kas savienota ar pazemību un nepārtrauktu Jēzus lūgšanu"[17]. "Ja tev ir vēlēšanās Kungā ne tikai izskatīties kā mūkam – gan labam, gan lēnprātīgam, gan pastāvīgi vienotam ar Dievu, bet, ja tev ir vēlēšanās patiesi būt tādam mūkam, tad  visiem spēkiem centies apgūt uzmanības tikumu, kura būtība ir prāta sargāšanā un uzmanīšanā, sirds klusēšanas pildīšanā, dvēseles svētlaimīgā stāvoklī, kam sveša sapņainība; to iemanto nedaudzi"[18].  "Patiess un pēc būtības mūks ir tas, kurš pilda skaidrības uzdevumu; un to patiesi  pilda tas, kurš sirdī ir mūks (vienatnē)"[19].  Šādai svēto Tēvu mācībai par pamatu, tāpat kā ēkai – stūrakmens, kalpo Paša Kunga mācība. "… īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā" (Jņ. 4: 23 – 24). 

Atceros no jaunības: daži dievbijīgi pasaulē dzīvojoši cilvēki, pat no muižnieku vidus, kuri dzīvoja ļoti vienkāršu dzīvi, lūdzās Jēzus lūgšanu. Šis vērtīgais paradums tagad, vispār vājinoties kristietībai un mūku dzīvei, gandrīz zudis.  Lūgšana Kunga Jēzus Kristus vārdā prasa skaidru, stingri tikumisku dzīvi, ceļinieka dzīvi, kas nebūtu nekam kaislīgi pieķērusies, bet mums kļuvusi vajadzīga izklaidība, plaša pazīšanās, izdabāšana mūsu daudzajām iegribām, labdari un labdares, "Jēzus bija nozudis pūlī, kas bija tanī vietā" (Jņ. 5: 13).

Māceklis. Vai no sacītā neizriet secinājums, ka bez vingrināšanās Jēzus lūgšanā glābšanās nav iespējama?

Starecs. Tēvi to nesaka. Gluži pretēji, sirdsskaidrais Soras Nils, atsaucoties uz svētmocekli Pēteri Damaskieti, apgalvo, ka daudzi, kuri nav sasnieguši bezkaislību, tapuši cienīgi saņemt grēku piedošanu un glābšanos[20].  Svētais Isihijs, sacīdams, ka bez skaidrības (трезвения) nav iespējams izvairīties no grēka "domās", nosaucis par svētlaimīgiem arī tos, kuri atturas no grēka "darbos".  Viņš tos nosaucis par tādiem, kuri ar spēku laužas debesu valstībā[21]. Taču bezkaislības, apgaismības vai, kas ir viens un tas pats – kristīgās pilnības -  sasniegšana bez iekšējās lūgšanas iemantošanas nav iespējama, par to ir vienprātīgi visi Tēvi.  Mūku dzīves mērķis ir ne tikai iemantot glābšanos, bet galvenokārt – sasniegt kristīgo pilnību. Šo mērķi noteicis Kungs: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; …ņem krustu un seko Man” (Мt.19:21; Мk.10:21). Tēvi, salīdzinot Jēzus lūgšanu ar citiem mūku varoņdarbiem, saka sekojošo: "Lai arī pastāv citi dzīves ceļi un veidi, vai, ja gribi tos tā nosaukt – labi darbi, kuri ved uz glābšanos un sagādā to tiem, kuri ar to nodarbojas; lai arī pastāv varoņdarbi, kuri ieved kalpa un algotņa stāvoklī (kā arī Pats Glābējs ir teicis: "Mana Tēva namā ir daudz mājokļu" (Jņ.14:2), tomēr prāta (iekšējās) lūgšanas ceļš (путь умной молитвы) ir ķēniņa ceļš, izredzētais. Tas ir tik ļoti augstāks un lieliskāks par visiem citiem varoņdarbiem, cik dvēsele ir pārāka par ķermeni, tas uzved no zemes un pelniem Dieva bērna stāvoklī[22]

Māceklis. Vai mūsdienu mūku dzīves tendence, kurā vingrināšanās Jēzus lūgšanā sastopama ļoti reti, var kalpot man par attaisnojumu, ja es ar to nenodarbošos?

   

Starecs. Pienākums paliek pienākums, kaut arī vairotos tā nepildītāju skaits. Solījumu dod visi. Ne solījuma nepildītāju daudzums, ne nepildīšanas paradums nepiešķir nepildīšanai likumību. Mazs ir tas ganāmais pulks, kam Debesu Tēvs dos valstību (Lk.12:32). Šaurajā ceļā vienmēr ir maz ceļinieku, bet platajā – daudz (Mt.7:13–14). Pēdējos laikos šauro ceļu pametīs gandrīz visi, gandrīz visi ies pa plato. Taču no tā neizriet, ka platais ceļš zaudēs īpašību vest uz pazušanu, ka šaurais kļūs lieks un glābšanai nevajadzīgs. Tam, kurš vēlas glābties, noteikti vajag turēties uz šaurā ceļa, kuru norādījis Glābējs.

 

Māceklis. Kāpēc tu vingrināšanos Jēzus lūgšanā sauc par šauro ceļu?

 

Starecs. Kā tad tas lai nebūtu šaurais ceļš? Tas ir šaurais ceļš vārda tiešā nozīmē! Tam, kurš vēlas gūt sekmes Jēzus lūgšanā, jāierobežo sevi gan no ārienes, gan iekšienes ar pašu saprātīgāko, pašu piesardzīgāko uzvedību: mūsu kritusī daba ik stundu ir gatava mūs piekrāpt un nodot;  kritušie gari ar īpašu niknumu un ļaunprātību apmelo vingrināšanos Jēzus lūgšanā.  Nereti niecīgas, kā šķiet, nepiesardzības, nevērības un pašpaļāvības dēļ rodas nozīmīgas sekas, kas ietekmē visu dzīvi, svētcīnītāja mūžīgo likteni - "Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē. Katrreiz, kad es domāju: mana kāja slīdēs,- tad Tava žēlastība, ak, Kungs, mani saturēja" (Ps. 94:17-18).


Par pamatu vingrināšanās Jēzus lūgšanā kalpo saprātīga un piesardzīga uzvedība. Pirmkārt, jāatsakās no miesīgas mīkstčaulības un baudām visos to veidos.  Ēdienam un miegam pastāvīgi jābūt mērenam, salāgotam ar spēkiem un veselību, lai ēdiens un miegs sniegtu miesai pienācīgu stiprinājumu, neizsaucot nepienācīgas kustības, kas rodas no pārmērībām, neizsaucot  vājumu, kas rodas no nepietiekamības. Apģērbam, mājoklim un vispār visiem mantiskajiem piederumiem jābūt vienkāršiem, līdzinoties Kristum, līdzinoties Viņa Apustuļiem, sekojot viņu garam, esot saskarsmē ar viņu garu.  Svētie Apustuļi un viņu patiesie mācekļi nepienesa nekādus upurus godkārei un kņadai, kā tas ierasts pasaulē, nekādi nestājās saskarsmē ar pasaulīgo garu. Pareiza, svētīga Jēzus lūgšanas darbība var izdīgt tikai no Kristus Gara; izdīgst un izaug tā vienīgi tikai šādā augsnē. Redze, dzirde un pārējās sajūtas ir jāsargā tik stingri, lai caur tām, kā caur vārtiem, dvēselē neielauztos ļaunie gari. Lūpas un mēle jāiegrožo, it kā jāiekaļ klusēšanā; liekvārdība, daudzvārdība, īpaši izsmējība, spriedelējumi un ļauna runāšana ir visļaunākie lūgšanas ienaidnieki. Jāatsakās no brāļu pieņemšanas savā cellē, no ieiešanas viņu cellēs: pacietīgi jāpaliek savā cellē kā kapā ar savu mironi – ar savu dvēseli, grēka saplosītu un nogalinātu – un jālūdz no Kunga Jēzus apžēlošanu.  No kapa – celles – lūgšana paceļas debesīs; tajā kapā, kurā ķermenis tiek apslēpts pēc nāves, un elles kapā, kurā tiek iegrūsta grēcinieka dvēsele, jau vairs nav vietas lūgšanai.  Klosterī jādzīvo kā ceļiniekam, patvaļīgi neiesaistoties klostera lietās, neuzsākot ne ar vienu tuvu pazīšanos, klostera darbos saglabājot klusēšanu, bez kavējumiem apmeklējot Dieva baznīcu, vajadzībā apmeklējot garīgā tēva celli,  pārdomājot ikvienu iziešanu no savas celles, no tās izejot tikai būtiskas nepieciešamības dēļ.  No ziņkārības un nīcīgas zinātkāres jāatsakās apņēmīgi, visu ziņkāri un pētniecību vēršot uz lūgšanu ceļa izpēti un iepazīšanu. Šo ceļu vajag rūpīgi izpētīt un izstudēt: tas ir ne tikai "šaurais ceļš”, bet arī tas, kurš "ved uz dzīvību" (Mt. 7: 14); tas ir zinātņu zinātne, mākslu māksla. Tā to dēvē Tēvi[23].


Patiesas lūgšanas ceļš kļūst nesalīdzināmi šaurāks, kad svētcīnītājs stājas uz tā, veicot iekšējā cilvēka darbību. Taču, kad viņš nostāsies uz šīs šaurās takas, un sajutīs tāda stāvokļa pareizību, nepieciešamību un glābjošo iedarbību; kad darbs iekšējā kambarī kļūs viņam par ilgotu nodarbi, tad viņš ilgosies arī pēc ārējās dzīves šaurības, kā tādas, kas kalpo par iekšējā darba mājokli un glabātuvi.   Tam, kurš  prātā uzsāk lūgšanas varoņdarbu, jānoraida un pastāvīgi jāatsakās kā no visām kritušās dabas iedomām un sajūtām, tā arī no visām iedomām un sajūtām, ko pienes kritušie gari, lai cik arī labi nešķistu vieni un otri; viņam pastāvīgi jāiet pa uzmanīgas lūgšanas šauro ceļu, nenovirzoties ne pa labi, ne pa kreisi.   Novirzīšanos pa kreisi es saucu lūgšanas pamešanu prātā, lai sarunātos ar nīcīgām un grēcīgām iedomām; novirzīšanos pa labi es saucu lūgšanas pamešanu prātā, lai sarunātos ar iedomām, kas izskatās labas. Uz lūdzēju darbojas četru veidu iedomas un sajūtas: vienas rodas no Dieva žēlastības, kuru katrā pareizticīgajā kristietī iedēsta svētā kristība, citas piedāvā Sargeņģelis, citas rodas no kritušās dabas, un, visbeidzot, citas pienes kritušie gari. Pirmo divu veidu iedomas, pareizāk sakot, atmiņas un sajūtas, palīdz lūgšanai, atdzīvina to, pastiprina nožēlas jūtas un uzmanību, izraisa aizkustinājumu, sirds raudas, asaras, atkailina lūdzēja acu priekšā viņa grēcīguma plašumu un cilvēka krišanas dziļumu, atgādina par nāvi, no kuras neviens nevar izbēgt, par to, ka  tās atnākšanas stunda nav zināma,  par taisno un bargo Dieva tiesu, par lielajām mokām, par to negantumu, kas pārsniedz cilvēka saprašanu. Kritušās dabas iedomās un sajūtās labais ir sajaukts ar ļauno, bet dēmoniskajās ļaunais bieži izliekas par labo, reizēm tomēr darbojoties kā atklāti ļauns.  Pēdējo divu veidu iedomas un sajūtas darbojas kopā, jo kritušie gari ir saistīti un kontaktējas ar cilvēka kritušo dabu, un viņu darbības pirmais auglis ir augstprātība, lūgšanā – izklaidība. Dēmoni, pienesot šķietami garīgas un augstas domas, ar tām novērš no lūgšanas, rada godkārīgu prieku, saldmi, pašapmierinātību, - it kā no visnoslēpumainākās kristīgās mācības atklāšanas. Aiz dēmoniskās teoloģijas un filozofijas dvēselē ielaužas nīcīgas un kaislīgas iedomas un sapņojumi, kas izlaupa, iznīcina lūgšanu, sagrauj sirds labo noskaņu. Pēc augļiem var atšķirt patiesi labas iedomas un sajūtas no šķietami labām iedomām un sajūtām.

 

Ak, cik Tēvi taisnīgi nosaukuši vingrināšanos Jēzus lūgšanā gan par šauro ceļu, gan par sevis aizliegšanu, gan par atteikšanos no pasaules![24]  Šie lielumi raksturo ikvienu uzmanīgu un dievbijīgu lūgšanu, taču galvenokārt tomēr Jēzus lūgšanu, kura ir sveša tai formu daudzveidībai un tai domu dažādībai, kas piemīt psalmiem un citām lūgānām[25].

 

Māceklis. No kādiem vārdiem sastāv Jēzus lūgšana?

 

Starecs. Tā sastāv no sekojošiem vārdiem: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku".  Daži Tēvi[26] sadala lūgšanu jauniesācējiem divās daļās, un iesaka no rīta līdz, aptuveni, pusdienas laikam sacīt: "Kungs Jēzu Kristu, apžēlojies par mani", bet pēc pusdienas laika: "Dieva Dēls, apžēlojies par mani".   Tas ir sens mutvārdu mantojums.  Tomēr labāk ir pierast, ja iespējams, izsacīt pilnu lūgšanu. Sadalīšana ir pieļauta nespēcīgo un jauniesācēju vājuma dēļ.

 

Māceklis. Vai par Jēzus lūgšanu ir kas teikts Svētajos Rakstos?

 

Starecs.  Par to teikts svētajā Evaņģēlijā. Nedomā, ka kā ir cilvēku izdomājums: tā ir Dievšķs iestādījums. Svēto Jēzus lūgšanu iedibināja un novēlēja Pats mūsu Kungs Jēzus Kristus. Pēc Svētā Vakarēdiena, kurā tika iedibināts lielākais no kristiešu Noslēpumiem – svētā Euharistija – Kungs atvadu sarunā ar Saviem mācekļiem, pirms došanās pretī briesmīgajām ciešanām  kritušās cilvēces izpirkšanas labad, sniedza visaugstāko mācību un vissvarīgākos, beidzamos baušļus.  Šo baušļu starpā viņš dāvāja atļauju un novēlējumu lūgties Viņa vārdā[27]. "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā” (Jņ.16:23). "Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu" (Jņ.14:13-14). "Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs" (Jņ.16:24). Kunga Jēzus Kristus vārda varenumu pauduši Pravieši. Norādot uz nākamo Dievcilvēka veikto cilvēku izpirkšanau, Jesaja iesaucas: "Tiešām, Dievs ir mana pestīšana, … Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem, un tanī dienā jūs sacīsit: "Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, … Daudziniet, ka augsti teicams un dižens ir Viņa Vārds! Dziediet Tam Kungam slavas dziesmas, jo Viņš ir darījis varenus darbus!" (Jes.12:2-5). "Arī tavu tiesu ceļā mēs gaidām, Kungs, uz Tevi; pēc Tevis ilgojas mums dvēsele” (Jes.26:8). Saskaņā ar Jesaju Dāvids pravieto: "Tad mēs priecāsimies par tavu uzvaru un pacelsim karogus sava Dieva Vārdā. Mūsu Kunga Dieva vārdu piesauksim" (Ps. 20: 6,8).  "Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā, ak, Kungs! Par Tavu Vārdu viņi līksmo arvien un gavilē par Tavu taisnību" (Ps. 89:16-17).

 

Māceklis. Kur slēpjas Jēzus lūgšanas spēks?

 

Starecs. Dievcilvēka, mūsu Kunga un Dieva, Jēzus Kristus Dievišķajā vārdā. Apustuļi, kā redzam no Apustuļu darbu grāmatas un no Evaņģēlija, darīja lielus brīnumus Kunga Jēzus Kristus vārdā: dziedināja slimības, kuras ar cilvēciskiem līdzekļiem nebija izdziedināmas, atdzīvināja mirušos, pavēlēja ļaunajiem gariem, izdzina tos no viņu apsēstajiem cilvēkiem. Drīz pēc Kunga pacelšanās debesīs, kad visi divpadsmit Apustuļi vēl bija Jeruzalemē, divi no viņiem, Pēteris un Jānis, devās lūgties uz Jeruzalemes templi. Pie dievnama vārtiem, ko dēvēja par Krāšņajiem, ik dienu iznesa kādu kopš dzimšanas kroplu vīru, un nolika uzpaaugstinājuma: klibais nevarēja ne iet, ne stāvēt. Novietots pie vārtiem, cietējs lūdza žēlastības dāvanas no tiem, kuri gāja dievnamā, un no tām arī pārtika. Tuvojoties Apustuļiem, klibais pievērsa viņiem savu skatienu, cerēdams no viņiem saņemt  kādu dāvanu. Tad svētais Apustulis Pēteris viņam teica: "Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nācarieša Jēzus Kristus Vārdā - staigā!” (Ap.d.3:6).  Kroplais mirklī tapa vesels, kopā ar Apustuļiem iegāja templī un skaļi slavēja Dievu. Pārsteigtā tauta saskrēja ap Apustuļiem. "To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: "Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā? Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir godā cēlis Savu kalpu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši Pilāta priekšā, kad tas gribēja Viņu atbrīvot;  Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar To nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā” (Ap.d. 3:12-13,16). Vēsts par brīnumu drīz vien sasniedza Kungam Jēzum naidīgo Sinedriju[28], kas steidzās apcietināt Apustuļus, lika apsargāt un nākamajā dienā izsauca viņus uz tiesu savā pilnsapulcē.   Tika ataicināts arī izdziedinātais. Kad Apustuļi nostājās Dieva slepkavu priekšā, kuri nesen bija apzīmogojuši sevi, sodot ar nāvi Dievcilvēku, Kura vārdā tagad daudzu aculiecinieku priekšā bija noticis brīnums.  Apustuļiem tika uzdots jautājums: "Kādā spēkā vai kādā vārdā jūs to esat darījuši?" - Pēteris, Svētā Gara piepildīts, atbildēja ar Svētā Gara vārdiem: "Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nācarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem. …  Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana". (Ap.d. 4:7,10,12). Dieva ienaidnieku mutes tika aizdarītas ar klusēšanu debesu patiesības vārdu neuzveicamā spēka priekšā; gudro un stipro lielajam pulkam neatradās ko teikt un ko iebilst pret Svētā Gara liecību, ko bija snieguši divi nemācīti zvejnieki, un ko bija  apzīmogojis debesu zīmogs – Dieva brīnums.  Sinedrijs ķērās pie savas varas, pie spēka. Neraugoties uz skaidru brīnumu, neraugoties uz liecību, ko patiesībai devis Pats Dievs, Sinedrijs stingri aizliedza Apustuļiem mācīt par Jēzus vārdu, pat to izsacīt. Taču Apustuļi atbildēja drosmīgi: "Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši" (Ap.d. 4:19-20). Sinedrijs atkal neatrada iebildumus, atkal ķērās pie savas varas, atkārtodams stingro aizliegumu. Tas atlaida Apustļus, neko tiem nenodarījis, lai arī gribēja izliet pār tiem savu lielo niknumu: visas tautas acu priekšā notikušais brīnums sasaistīja gan tā nodomu, gan darbību.  Pēteris un Jānis, atgriezušies pie savējiem, izstāstīja viņiem par augstās tiesas draudiem un aizliegumu. Tad divpadsmit Apustuļi un visi jaunpiedzimušās Jeruzālemes Baznīcas locekļi izlēja vienotu kvēlu lūgšanu Dievam: šīs pasaules varas – cilvēku un dēmonu – spēkam un naidam viņi pretī lika lūgšanu.  Tā skanēja šādi: "Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā" (Ap.d. 4:29-30).

 

Māceklis. Daži apgalvo, ka no vingrināšanās Jēzu lūgšanā vienmēr, vai gandrīz vienmēr, seko pievīlums, un aizliedz nodarboties ar šo lūgšanu.

 

Starecs.  Tādu domu pieņemšana un tāds aizliegums satur sevī briesmīgu Dieva zaimošanu un nožēlas cienīgu pievīlumu. Mūsu Kungs Jēzus Kristus ir vienīgais mūsu glābšanās avots, vienīgais mūsu glābšanās līdzeklis; Viņa cilvēciskais vārds no viņa Dievišķuma ņēmis neierobežotu, vissvētu spēku mūs glābt; kā gan šis spēks, kas darbojas glābšanās labā, šis vienīgais spēks, kurš dāvā glābšanos, var tika izkropļots un vest uz pazušanu?  Tas ir bezjēdzīgi! Tās ir rūgtas, zaimojošas, dvēseli pazudinošas muļķības! Tie, kuri pieņem tādas domas, noteikti atrodas dēmoniskā pievīlumā, no sātana nākuša melīga prāta piemānīti. Sātans nežēlīgi sacēlās pret vissvēto un vareno mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu un, sev par ieroci izmantojot cilvēku aklumu un nezināšanu, apmelojis vārdu, "kas ir augstāks par visiem citiem vārdiem.   Jēzus Vārdā lokās visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē" (Fil.2:9 – 10). Tiem, kuri aizliedz lūgties Jēzus lūgšanu, var atbildēt ar apustuļu Pētera un Jāņa vārdiem, ko viņi izteica jūdu Sinedrijam: "Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam". Kungs Jēzus novēlēja lūgties Savā vissvētajā vārdā, Viņš Pats deva mums nenovērtējamo dāvanu; kāda nozīme var būt cilvēku mācībai, kas runā pretī Dieva mācībai, cilvēka aizliegumam, kas  cenšas noraidīt un sagraut Dieva pavēli, atņemt vērtīgo dāvanu? Bīstami, ļoti bīstami ir sludināt mācību, kas ir pretrunā tai mācībai, kuru sludina Evaņģēlijs. Tādas norādes ir patvaļīga sevis atšķiršana no Dieva žēlastības, kā liecina Apustulis (Gal. 1:8).

 

Māceklis. Taču stareci, kuru viedokli es minēju, ir plaši pzīstami, daudzi viņus atzīst par ļoti pieredzējušiem padomdevējiem garīgajā dzīvē.

 

Starecs. Apustulis, jeb, precīzāk, Svētais Gars ar apustuļa lūpām, licis noraidīt jebkuru mācību, kas nav saskaņā ar to mācību, kuru nodevuši Apustuļi; noraidīt pat tad, ja "Eņģelis no debesīm vēstītu" šo mācību. "Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to!" (Gal.1:8-9).  Svētie Raksti tā izteikušies ne tāpēc, ka kāds no svētajiem Apustuļiem būtu uzdrīkstējies runāt pretī Kristus mācībai, bet tāpēc, ka Kristus mācība, Dieva mācība, ko sludināja Apustuļi, ir pilnīgi uzticama, pilnīgi svēta, un to nedrīkst mainīt, lai cik pamatotas šķistu izmaiņas nepietiekamajām,  mainīgajām zināšanām un miesas prātuļošanai.  Kristus mācību, kas ir augstāka par cilvēku un Eņģeļu tiesu, pieņem tikai pazemīga ticība, un pati kalpo par to akmeni, ar kuru tiem pārbaudītas visas pārējās mācības.

 

Cilvēku sabiedrības viedoklim par mūku dzīves padomdevēju nav nekādas nozīmes, ja šī padomdevēja viedoklis ir pretrunā ar svētajiem Rakstiem un svēto Tēvu rakstiem, ja tas satur sevī Dieva zaimošanu. Mūku dzīve – tā ir zinātņu zinātne: to vajag pazīt, lai pareizi novērtētu cilvēku, kurš to māca. Sirdsskaidrais Makārijs Lielais ir teicis: "Daudzi, kuri ārēji šķiet taisni, izslavēti kā patiesi kristieši; taču tikai  taču tikai mākslinieki, un no tiem tikai tie, kuri pamatīgi apguvuši mākslu, spēj atpazīt, vai tiešām šie taisnie pazīst Valdnieku un viņa tēlu, vai arī, varbūt uz tiem ļaunu nodomu cilvēki izgrebuši vai iespieduši viltotu attēlu? Vai prasmīgi mākslinieki tos apstiprinās vai noraidīs? Ja nu neatradīsies prasmīgi mākslinieki, tad jau arī nebūs, kam pētīt ļauni viltīgos darboņus, jo arī viņi ir tērpušies mūku un kristiešu ārējā izskatā"[29].  Svētlaimīgais Bulgārijas Teofilakts, skaidrojot Erceņģeļa Gabriēla vārdus par Kunga Priekšteci Jāni, ka viņš  "būs liels Kunga priekšā" (Lk. 1:15), saka: "Eņģelis apsola, ka Jānis būs liels, bet Kunga priekšā, jo daudzi saucas par lieliem cilvēku, nevis Dieva, priekšā, bet viņi ir liekuļi". (…) Pasaule augstu novērtē miesas varoņdarbus, neizšķirot, vai tie tiek lietoti pareizi un noderīgi, vai arī grēcīgi un dvēselei kaitīgi; pasaule   īpaši ciena to, kas veiksmīgi ietekmē dvēseles jūtas, kas atbilst pasaules izpratnei par tikumu un mūku dzīvi; pasaule mīl to, kas tai glaimo un izdabā; pasaule mīl savējo, - teicis Glābējs. Drīzāk pasaules naids, pasaules ļaunās runas, vajāšanas var kalpot par patiesa Dieva kalpa pazīmēm, un arī par to liecinājis Glābējs (Jņ. 15: 18 – 25).  Svētie Tēvi piekodina izvēlēties par padomdevēju nepieviltu cilvēku, kura patiesumu jāpārbauda pēc viņa mācības un dzīves veida atbilstības Svētajiem Rakstiem un Dievnesēju Tēvu mācībai[30].  Viņi brīdina no nepārbaudītiem skolotājiem, lai nesaindētos ar viņu maldu mācību[31].  Viņi norāda, ka skolotāju mācību vajag salīdzināt ar Svēto Rakstu un Svēto Tēvu mācību; to, kas saskan, pieņemt, kas nesaskan – noraidīt[32]. Viņi apgalvo, ka tie, kuriem nav attīrītas dvēseles acis un kuri nevar atšķirt koku pēc tā augļiem, atzīst par skolotājiem un garīgiem cilvēkiem godkārīgus, tukšus un liekulīgus ļaudis, bet patiesiem svētajiem nepievērš nekādu uzmanību, domādami, ka viņi neko nezina, kad tie klusē, bet, kad runā – uzskata, ka viņi ir lepni un cietsirdīgi[33]. Izpēti visus Svētos Rakstus: redzēsi, ka tajos visur cildināts un slavēts Kunga vārds, cildināts viņa cilvēkus glābjošais spēks. Izpēti Tēvu rakstus: redzēsi, ka viņi visi, bez izņēmuma, iesaka un piekodina vingrināties Jēzus lūgšanā, sauc to par ieroci, par kuru spēcīgāka nav ne debesīs, ne virs zemes[34], sauc to par Dieva dotu, neatņemamu mantojumu, vienu no Dievcilvēka pēdējiem un augstākajiem novēlējumiem, par mīlestības pilnu un saldu mierinājumu, par uzticamu ķīlu[35].  Visbeidzot, vērsies pie pareizticīgās Austrumu Baznīcas nolikumiem: redzēsi, ka tā visiem saviem nemācītajiem bērniem, gan mūkiem, gan pasaulē dzīvojošajiem, noteikusi aizvietot psalmu dziedāšanu un lūgšanu lasīšanu celles nolikumā ar Jēzus lūgšanu[36]. Ko gan vienbalsīgās Svēto Rakstu un visu svēto Tēvu, Vispasaules Baznīcas nolikumu par Jēzus lūgšanu liecības priekšā nozīmē dažu aklo mācība, kurus godā cēluši un ceļ viņiem līdzīgi aklie?

 

Moldāvu starecs, shimas mūks Vasīlijs, kurš dzīvojis pagājušā gadsmita beigās, izklāstījis mācību par Jēzus lūgšanu, veicot īpaši atzīstamus komentārus pie sirdsskaidro Gregora Sinaīta, Jeruzalemes Isihija un Sinaja Filoteja darbiem. Viņš savas piezīmes nosaucis par priekšvārdiem vai ceļa vārdiem. Ļoti pareizs nosaukums!  Piezīmju lasīšana sagatavo minēto Tēvu to darbu lasīšanai, kuri domāti jau lielā mērā sekmes guvušiem mūkiem. Piezīmes izdevis Optinas klosteris kopā ar rakstiem, kas pieder Ņjamecas Paīsijam, kura garīgais skolotājs, līdzcīnītājs un draugs bija Vasīlijs[37]. Sirdsskaidrā Gregora Sinaīta grāmatas priekšvārdā Vasīlijs saka: "Daži, nebūdami pieredzē pazīstami ar iekšējo lūgšanu (умнoe делание) un iedomādamies, ka viņiem piemīt apdomības dāvana (дар рассуждения), attaisno sevi, jeb, pareizāk sakot, attur no šī svētā darba ar trīs iemesliem vai apmelojumiem: pirmkārt, novirzot šo darbu uz svētiem un bezkaislīgiem vīriem, domājot, ka tas ir piemērots viņiem, nevis kaislīgajiem;  otrkārt, domādami, ka tādai dzīvei un ceļam vairs nemaz nav padomdevēju un skolotāju; treškārt, - šim darbam sekojošo pievīlumu.  No šiem trim iebildumiem pirmais ir nederīgs un netaisnīgs, jo pirmā pakāpe jauniesācējiem mūkiem viņu ceļā uz panākumiem ir kaislību mazināšana ar prāta turēšanu skaidrībā un modrībā pār sirdi, tas ir, ar prāta lūgšanas (умною молитвою) palīdzību, kas pienākas darbīgajiem.  Otrais ir nesaprātīgs un nepamatots, jo nepietiekamo padomdevēju un sklotāju vietā Raksti paši ir mūsu skolotājs. Trešais ietver sevī pašapmānu: tie, kuri to min, lasot rakstus par pievīlumu, ar šiem pašiem rakstiem sevi aizkavē, nepareizi skaidrojot to. Tā vietā, lai no rakstiem iepazītu pievīlumu un piesardzību no tā, viņi pārvērš šos rakstus un ar tiem pamato savu izvairīšanos no iekšējās lūgšanas (от умного делания). Ja nu tu baidies no šīs nodarbes un tās apgūšanas tikai bijības un sirds vienkāršības dēļ, tad arī es baidos uz šī pamata, nevis uz tukšu pļāpu pamata, saskaņā ar kuru "no vilka baidies – uz mežu neej". Dievu vajag bīties, taču ne jau bēgt un izvairīties no Viņa šo baiļu dēļ". Tālāk shimas mūks paskaidro atšķirību starp lūgšanu, kas tiek veikta prātā ar sirds līdzdalību (при сочувствии сердца) – kas pienākas ikvienam dievbijīgam mūkam un kristietim, no žēlastības pilnās (svētīgās) lūgšanas  (молитвы благодатной), ko veic prāts sirdī vai no sirds, un kas ir panākumus guvušo inoku daļa.   Tiem, kuri uzklausījuši un pieņēmuši par saviem nelaimīgos aizspriedumus pret Jēzus lūgšanu, paši nebūdami pazīstami ar to pareizu un ilgstošu vingrinājumu ceļā, būdu daudz saprātīgāk, daudz drošāk atturēties no spriešanas par to, apzināties savu pilnīgo nezināšanu par šo svēto varoņdarbu, nekā uzņemties pienākumu sludināt  pret vingrināšanos Jēzus lūgšanā, paziņot, ka šī, vissvētākā, lūgšana kalpo par iemeslu dēmoniskajam pievīlumam un dvēseles pazušanai. Brīdinot viņus, uzskatu par nepieciešamu pateikt, ka Jēzus lūgšanas zaimošana, kaitīguma piedēvēšana Jēzus vārdam, līdzinās tiem zaimiem, kurus izteica farizeji pret Kunga paveiktajiem brīnumiem (Mt. 12:31,34,36). Dieva tiesā nezināšana var tikt attaisnota daudz vieglāk nekā ietiepīgi aizspriedumi un tajos pamatoti paziņojumi un rīcība.  Atcerēsimies, ka Dieva tiesā mums būs jādod atbilde par katru tukšu vārdu[38]; vēl jo vairāk briesmīgāk būs atbildēt par zaimu vārdiem pret galveno kristīgās ticības dogmu. Mācībai par Jēzus vārda Dievišķo spēku pilnībā ir pamatdogmas raksturs, un tā pieder šo dogmu vissvētajam skaitam un sastāvam. Tumsonīgai, zaimojošai prātuļošanai pret Jēzus lūgšanu pilnībā ir ķecerīgas prātuļošanas raksturs.

 

Māceklis. Tomēr svētie Tēvi ļoti brīdina no pievīluma tos, kuri nodarbojas ar Jēzus lūgšanu.

 

Starecs.  Jā, brīdina. Viņi brīdina no pievīluma gan tos, kuri atrodas paklausībā, gan klusējošos, gan gavētājus – vārdu sakot, ikvienu, kurš vingrinās kādos tikumos.  Pievīluma, tāpat kā ikviena ļaunuma avots, ir velns, nevis kāds tikums. "Ar visu piesardzību mums vajag vērot, - saka svētais Makārijs Lielais, - ienaidnieka (velna) mums no visām pusēm izplānotās nelietības, apmānu un ļaunas darbības. Tāpat kā Svētais Gars caur Pāvilu visiem kalpo ar visu (1.Kor. 9: 22), tā arī ļaunais gars ļauni cenšas būt visiem viss, lai visus pazudinātu. Ar lūdzējiem viņš izliekas par lūdzēju, lai ievestu augstprātībā; ar gavētājiem – par gavētāju, lai pieviltu viņus ar pašapmānu un novestu līdz prāta izsīkumam; ar Svēto Rakstu pazinējiem arī viņš tiecas uz Rakstu pētniecību, redzami meklējot zināšanas, bet būtībā cenšoties novest līdz aplamai Rakstu izpratnei; ar tiem, kuri tapuši cienīgi tikt gaismas apmirdzēti, arī viņš izliekas par tādu, kas saņēmis šo dāvanu, kā saka Pāvils: "sātans izliekas par gaismas eņģeli" (2.kor. 11: 14), lai, pieviļot ar it kā gaismas redzēšanu, piesaistītu sev.  Vienkārši sakot: viņš visiem pieņem visādus veidolus, lai ar darbību, kas līdzinās labai darbībai, pakļautu sev svētcīnītāju, un izliekoties labam, nogrūstu viņu pazušanā"[39].  Man nācies redzēt starecus, kuri nodarbojās vienīgi ar pastiprinātiem miesas varoņdarbiem un  to rezultātā nonāca vislielākajā iedomībā, vislielākjā pašapmānā. Viņu dvēseles kaislības – dusmas, lepnība, ļaunums, nepakļāvība attīstījās ļoti lielā mērā.  Patība un patvaļība viņos valdīja neierobežoti. Viņi izlēmīgi un cieti noraidīja visus dvēseli glābjošos padomus un garīgo tēvu, priesteru, pat svētītāju, brīdinājumus:   viņi, neņemot vērā ne tik vien pazemības, bet arī kautrīguma un pat piedienības noteikumus, neminstinājās paust nevērību pret šīm personām visnekaunīgākajā veidā.

 

Kāds Ēģiptes inoks IV gadsimta sākumā kļuva par upuri briesmīgam dēmoniskam pievīlumam. Sākumā viņš iekrita augstprātībā, pēc tam, augstprātības dēļ nokļuva ļaunā gara īpašā ietekmē. Velns, pamatojoties uz inoka patvaļīgo augstprātību, pūlējās attīstīt viņā šo vājību, lai ar nobriedušās un nostiprinājušās augstprātības palīdzību pakļautu sev inoku un ievilktu viņu dvēseles pazudināšanā.   Ar dēmona palīdzību inoks sasniedza tik baisas sekmes, ka ar basām kājām nostājās uz kvēlojošām oglēm un, stāvot uz tām, noskaitīja visu Kunga lūgšanu "Mūsu Tēvs".

 

Saprotams, ka cilvēki, kuriem nepiemita garīga spriestspēja, tajā saskatīja Dieva brīnumu, neparastu inoka svētumu, Kunga lūgšanas spēku, un cēla godā viņu ar slavinājumiem, attīstot viņā lepnību un veicinot viņa bojāeju. Te nebija ne inoka svētuma, ne Dieva brīnuma: Kunga lūgšanas spēks te nedarbojās, te darbojās sātans, pamatodamies uz cilvēka pašapmānu, uz viņa nepareizi virzīto gribu, te darbojās dēmonisks pievīlums. Tu vaicāsi: kāda nozīme dēmoniskajā darbībā bija Kunga lūgšanai? Pieviltais taču skaitīja viņu un notikušo brīnumu piedēvēja tai? Acīmredzami Kunga lūgšana te neņēma nekādu dalību: pieviltais pēc savas gribas, pēc sava pašapmāna un dēmoniskā apmāna, lietoja pret sevi garīgo zobenu, kas cilvēkam dots, lai viņš glābtos. Herētiķu maldi un pašapmāns vienmēr piesegušies ar Dieva Vārda nelietīgu valkāšanu, piesegušies ar izsmalcinātu viltību, un minētajā notikumā cilvēku maldi un dēmoniskais pievīlums tajā pašā nolūkā viltīgi piesegušies ar Kunga lūgšanu. Nelaimīgais inoks domāja, ka viņš uz gailošajām oglēm stāv ar basām kājām Kunga lūgšanas iespaidā, savas svētcīnītāja dzīves tīrības un augstuma dēļ, taču patiesībā viņš  uz tām stāvēja dēmonu ietekmē. Tieši tāpat pašapmāns un dēmoniskais pievīlums reizēm piesedzas ar it kā Jēzus lūgšanas ietekmi, bet nesaprašana šīs svētās lūgšanas ietekmei piedēvē to, ko vajag piedēvēt sātana un cilvēka kopējai darbībai;  cilvēka, kurš nodevies sātana vadībai. Minētais Ēģiptes mūks pārgāja no šķietama svētuma uz neierobežotu saldkaisli, pēc tam – uz pilnīgu prāta afektu, un, metoties sabiedriskās pirts sakurinātajā krāsnī, sadega. Droši vien viņu pārņēma vai nu izmisums, vai viņš krāsnī saredzēja kādu mānīgu redzējumu[40].

 

Māceklis. Kādi priekšnosacījumi cilvēkā pašā padara viņu spējīgu uz pievīlumu?

 

Starecs. Sirdsskaidrais Gregors Sinaīts saka: "vispār, pievīlumam ir viens cēlonis – lepnība"[41]. Cilvēka lepnībā, kas ir pašapmāns, velns atrod sev ērtu piestātni, un pievieno savu apmānu cilvēka pašapmānam. Ikvienam cilvēkam vairāk vai mazāk ir nosliece uz pievīlumu: jo "pati tīrākā cilvēku daba sevī satur kaut kādu lepnīgumu"[42].

 

Tēvu brīdinājumi ir pamatoti! Jābūt ļoti piesardzīgam, ļoti jāsargā sevi no pašapmāna un pievīluma. Mūsu laikā, kad ir pilnīgs Dieviedvestu padomdevēju trūkums, vajadzīga īpaša piesardzība, īpaša modrība pār sevi. Tā vajadzīga visos inoku varoņdarbos, bet visvairāk – lūgšanas varoņdarbā, kurš no visiem varoņdarbiem ir visaugstākais, dvēseli visvairāk glābjošais, tas, pret kuru visvairāk cīnās ienaidnieki[43]. "...dzīvojiet … bijībā" (1.Pēt.1:17), piekodina Apustulis. Pie vingināšanās Jēzus lūgšanā ir savs sākums, sava pakāpenība un savas bezgalīgās beigas.

 

Vingrināšanos vajag sākt no sākuma, nevis no vidus vai beigām. Svētīgākais Kallists, Konstantinopoles patriarhs, aprakstot šīs lūgšanas garīgos augļus, saka: "Lai neviens, kurš nav apguvis noslēpumus vai kuriem ir vajadzīgs piens, izdzirdējis augsto mācību par lūgšanas svētīgo iedarbību, neuzdrošinās pieskarties tai. Tāds priekšlaicīgs mēģinājums ir noliegts. Cilvēku, kurš tīko pie tās un priekšlaicīgi meklē to, kam jānāk savā laikā, kurš pūlas nonākt bezkaislības ostā neatbilstošā stāvoklī, Tēvi atzīst par prātā jukušu. Tas, kurš nav apguvis ābeci, nevar ķerties pie grāmatu lasīšanas"[44].

 

Māceklis. Ko nozīmē ķerties pie vingrināšanās Jēzus lūgšanā, sākot no vidus un beigām, un ko nozīmē sākt to no sākuma?

 

Starecs.  No vidus sāk tie jauniesācēji, kuri, Tēvu darbos izlasījuši pamācības Jēzus lūgšanā, kādas Tēvi snieguši klusētājiem, tas ir, mūkiem, kuri jau guvuši sekmes mūku dzīves varoņdarbā, neapdomāti  pieņem šos padomus savas darbības vadībai. No vidus sāk tie, kuri bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās cenšas ar prātu ieiet sirds templī, un no turienes veikt lūgšanu. No beigām sāk tie, kuri nekavējoties meklē atklāt sevī lūgšanas svētīgo saldmi un tās pārējās žēlastības pilnās iedarbības. Jāsāk no sākuma, tas ir, veikt lūgšanu ar "uzmanību" un "dievbijību", ar "nožēlas" mērķi, rūpējoties vienīgi par to, lai šīs trīs kvalitātes pastāvīgi būtu klātesošas lūgšanā.  Tā arī svētais Jānis Pakāpnieks, šis lielais žēlastīgās sirds lūgšanas darītājs, paklausībā esošajiem māca veikt uzmanīgo lūgšanu, bet klusēšanai nobriedušajiem – sirds lūgšanu. Pirmajiem viņš atzīst par neiespējamu lūgšanu, kas brīva no izklaidības, bet no otrajiem tādu lūgšanu pieprasa[45].  Cilvēku sabiedrībā jālūdzas tikai prātā, bet vienatnē – gan prātā, gam ar lūpām, nedaudz balsī tikai sev pašam[46].  Īpaši jārūpējas, viscītīgāk jārūpējas par tikumības pakārtošanu atbilstoši Evaņģēlija mācībai. Pieredze nekavēsies atklāt lūdzēja prātam ciešo saikni starp Evaņģēlija baušļiem un Jēzus lūgšanu. Šie baušļi Jēzus lūgšanai ir tas pats, kas eļļa degošam gaismeklim; bez eļļas gaismekli nevar iedegt; eļļai izsīkstot, tas nedegs: tas dziest, sev apkārt izplatot smakojošus dūmus.  Ar Evaņģēlija mācību saskaņota tikumība ļoti ērti veidojas, pildot klostera paklausību, kad tā tiek veikta tajā saprātīgumā, kādā to norāda veikt svētie Tēvi. Patiesa paklausība kalpo par pamatu, par likumīgām durvīm patiesai klusēšanai[47].  Patiesas klusēšanas būtība ir sirdī iemantotā Jēzus lūgšana; un daži no svētajiem Tēviem paveikuši lielo sirds klusēšanas un vienatnes varoņdarbu, būdami cilvēku sarunu ielenkti[48]. Tikai uz tikumības, kas saskaņota ar Evaņģēlija baušļiem, tikai uz šī stiprās Evaņģēlija klints, var tikt uzcelts varenais, svētais, nemateriālais, Dievam tīkamas līgšanas templis. Veltīgs ir tā darbs, kurš ceļ uz smiltīm:   uz vieglas, šūpojošamies tikumības (Mt. 7:26).  Tikumību, kas savesta vienmērīgā, skaistā kārtībā, nostiprināta ar Evaņģēlija baušļu pildīšanas ieradumu, var pielīdzināt nesasitamam sudraba vai zelta traukam, kurš vienīgais ir cienīgs sevī uzņemt un droši glabāt nenovērtējamās, garīgās mirres – lūgšanu.

 

Svētais Simeons, Jaunais Teologs, spriežot par sastopamo lūgšanu varoņdarba nesekmīgumu un par pievīluma nezālēm, kas rodas no tā, saskata cēloni varoņdarba veikšanas pareizuma un pakāpenības neievērošanā. "Tie, kuri vēlas, - saka Teologs, - sasniegt lūgšanu sekmju virsotnes, lai nesāk iet no augšas uz leju, bet lai kāpj no lejas uz augšu – vispirms uz kāpņu pirmā pakāpiena, pēc tam uz otrā, uz trešā, un visbeidzot – uz ceturtā. Tādā veidā ikviens var pacelties virs zemes un uzkāpt debesīs. "Pirmkārt", viņam jācīnās, lai savaldītu un samazinātu kaislības. "Otrkārt", viņam jāvingrinās psalmu dziedāšanā, tas, ir, vārdiskajā lūgšanā ar lūpām (в молитве устной); kad mazināsies kaislības, tad lūgšana, dabiski sagādājot iepriecu un saldmi mēlei, tiks uzskatīta par Dievam tīkamu. "Treškārt", viņam jānodarbojas ar prāta (iekšējo) lūgšanu (умною молитвою)". Te tiek domāta lūgšana, kas ar prātu tiek veikta sirdī;  jauniesācēju uzmanīgo lūgšanu, ar sirds līdzi jušanu, Tēvi reti kad pagodina ar nosaukumu "prāta lūgšana" (умнaя молитвa), pieskaitot to vairāk pie vārdiskās – mutes lūgšanas. "Ceturtkārt”, viņam jāsasniedz apredzība (видениe). Pirmais ir piederīgs jauniesācējiem; otrais – tiem, kas pieaug sekmībā; trešais – galējās sekmes sasniegušajiem; ceturtais – pilnīgajiem". Tālāk Teologs saka, ka arī tiem, kuri cīnās, lai mazinātu kaislības, jāmācās sargāt sirdi un vingrināties uzmanīgā Jēzus lūgšanā atbilstoši savam stāvoklim[49]. Pahomija Lielā klosteros, no kuriem nākuši lielie iekšējās lūgšanas (умнaя молитвa) veicēji, katru no jaunpienācējiem pirmkārt, nodarbināja fiziskos darbos (телесными трудами) stareca vadībā trīs gadu garumā. Ar fiziskajiem darbiem, biežām stareca pamācībām, ar iekšējās un ārējās darbības biežu grēksūdzi, savas gibas noraidīšanu kaislības tika iegrožotas ātri un spēcīgi, sagādājot prātam un sirdij ievērojamu tīrību. Pie nodarbinātības darbos jauniesācējam, atbilstoši viņa iekšējam stāvoklim, tika mācīta lūgšanas veikšana. Pēc trīs gadu termiņa no jaunpienācējiem tika prasīts iemācīties no galvas visu Evaņģēliju un psalmus, bet no īpaši spējīgajiem – visus Svētos Rakstus, kas neparasti attīsta vārdisko uzmanīgo lūgšanu (устную внимательную молитву). Un pēc tam sākās prāta lūgšanas apmācība (тайноучение умной молитве); tā bagātīgi tika paskaidrota gan ar Jauno, gan Veco Derību[50].  Tādā veidā mūki tika ievadīti prāta lūgšanas pareizā izpratnē un pareizā tās vingrināšanās procesā. Drošais pamats un vingrināšanās pareizība deva apbrīnojamas sekmes[51].

 

Māceklis.  Vai ir kāds drošs līdzeklis, lai sevi pasargātu no pievīluma vispār, visos mūku dzīves varoņdarbos, un īpaši – vingrinoties Jēzus lūgšanā?

 

Starecs. Tāpat kā lepnība vispār ir pievīluma cēlonis, tāpat pazemība – tikums, kas ir tieši pretējs lepnībai – kalpo drošai piesardzībai un pasargā no pievīluma. Svētais Jānis Pakāpnieks nosaucis pazemību par "kaislību pazudinātāju"[52]. Acīmredzami, ka tajā, kurā nedarbojas kaislības, kurā tās ir iegrožotas, nevar darboties arī pievīlums, jo "pievīlums ir dvēseles kaislīga nosliece uz meliem uz lepnības pamata".

 

Vingrinoties Jēzus lūgšanā, un lūgšanā vispār, pilnībā un droši no pievīluma pasargā pazemības veids, kas tiek saukta par "raudām". Raudas ir nožēlas sirds jūtas, glābjošas skumjas par cilvēka grēcīgumu un daudzveidīgo, neskaitāmo vājumu.  Raudas ir "satriekts gars, satriekta un pazemīga sirds, kuru Dievs nenonicinās" (Ps. 51:19), tas ir, nenodos dēmonu varai un apgānīšanai, kā tiem tiek nodota lepna sirds, kas pilna ar iedomību, pašpārliecinātību un godkāri. Raudas ir tas vienīgais upuris, kuru Dievs pieņem no kritušā cilvēka gara, līdz cilvēka gara atjaunošanai Svētajā Dieva Garā.  Lai mūsu lūgšanu caurvij nožēlas jūtas, lai tā savienojas ar raudām, un pievīlums mūs nekad neietekmēs. Svētais Gregors Sinaīts savu sacerējumu pēdējā rakstā[53], kurā viņš lūgšanas svētcīnītājus brīdina no dvēseli pazudināšā pievīluma, saka: "Tas ir liels darbs – precīzi sasniegt patiesību un tapt tīram no visa, kas ir pretējs žēlastībai, jo dēmonam ir piersts, īpaši jauniesācējiem, parādīt savu pievīlumu patiesības tēlā, ļaunajam dodot garīguma izskatu. Šī iemesla dēļ klusēšanas svētcīnītājam, kurš cenšas sasniegt tīru lūgšanu, jāiet pa lūgšanas domu ceļu ar lielām trīsām un raudām, prasot padomu pieredzējušiem, vienmēr jāraud par saviem grēkiem, skumstot un baiļojoties, lai  netiktu nodots mokām vai neatkristu no Dieva, nenošķirtos no Viņa šai vai nākamajā mūžā. Ja velns redzēs, ka svētcīnītājs dzīvo raudās, tad neaiztiek viņu, jo nepanes  pazemību, kas rodas no raudām… Tas ir varens ierocis – līdz ar lūgšanu dzīvot raudās. Nepieviltas lūgšanas būtība ir siltumā ar Jēzus lūgšanu, kura tad arī ieliek uguni mūsu sirds zemē, siltumā, kas sadedzina kaislības kā nezāles un rada dvēselē līksmi un klusumu. Šis siltums neatnāk ne no labās, ne no kreisās puses, ne arī no augšas, bet izvirst pašā sirdī kā ūdens avots no Dzīvu darošā Gara[54].  Iemīli tiekšanos vienīgi pēc tā – atrast un iemantot sirdī, uzmanot savu prātu vienmēr bez sapņošanas esošu, brīvu no prātošanas un spriedelēšanas, un nebaidies. Tas, Kurš teicis: "Nebīstieties, Es tas esmu" (Mt. 14: 27) ir ar mums.  Viņš ir Tas, Kuru mēs meklējam. Viņš vienmēr aizstāvēs mūs, un mums nav jābaidās vai jānopūšas, piesaucot Dievu. Ja daži arī ir noklīduši no ceļa un nonākuši neprāta stāvoklī,  tad zini, ka viņi nonākuši tajā patvaļības un augstprātības dēļ". Tagad, kad pavisam nav Gara nesēju vadītāju, lūgšanas svētcīnītājs ir spiests vadīties tikai no Svētajiem Rakstiem un Tēvu rakstiem[55]. Tas ir daudz grūtāk.  Jauns iemesls īpašām raudām!

 

1 Par starecu klosteros tiek saukts mūks, kurš vada un māca citus mūkus.
2 Предисловие схимонаха Василия Поляномерульского на главы блаженного Филофея Синайского. Житие и писания Молдавского старца, Паисия (Величковского), издание Оптиной пустыни. Москва. 1847 г.
3 Наставление 32-е. Издание 1844-го года, Москва. Старец Серафим родился в 1759 году, вступил в братство Саровской пустыни в 1778 году, скончался в 1833 году 2 января.
4 Сведение это получено от самого советовавшегося лица, ныне архимандрита Никона, настоятеля первоклассного Георгиевского Балаклавского монастыря (1866 год).
5 Слово о трезвении, гл. LXXX и LXXXI. Добротолюбие, ч. 2.
6 Патерик Скитский.
7 Никифора Монашествующего Слово о трезвении. Добротолюбие, ч. 2.
8 Св. Исихий Иерусалимский. Слово о трезвении, гл. V. Добротолюбие, ч. 2.
9 Слово о трезвении. Добротолюбие, ч 2.
10 По объяснению св. Исихия. Слово о трезвении, гл. II.
11 Ответ ССХ.
12 Слово LVI.
13 Святого Исихия Слово о Трезвении, главы XXI, XXVIII, CIX, CLXXXII, CLXVIII.
14 Там же.
15 Там же.
16 Святого Исихия Слово о Трезвении, главы XXI, XXVIII, CIX, CLXXXII, CLXVIII.
17 Там же.
18 Святого Исихия Слово о Трезвении, главы СХV, CLIX.
19 Там же.
20 Устав скитский. Слово I.
21 Святого Исихия Слово о Трезвении, гл. СХ, слич. с гл. СIХ.
22 Преподобные Каллист и Игнатий Ксанфопулы, гл. 98. Добротолюбие, ч. 2.
23 Преподобный Кассиан Римлянин. Собеседование 2-е. О рассуждении. Блаженный Никифор Афонский. Добротолюбие, ч. 2, и многие другие Отцы.
24 Преп. Нил Синайский о молитве, главы 17, 18, 142. Добротолюбие, ч. 4.
25 Лествица. Слово 28, гл. 10.
26 Преподобный авва Дорофей. Житие преподобного Досифея. Преподобный Григорий Синаит. Добротолюбие, ч. 1.
27 О безмолвии о молитве Каллиста и Игнатия Ксанфопулов, гл. 10. Добротолюбие, ч.2.
28 Par Sinedriju tika saukta jūdu augstākā garīgā tiesa.
29 Беседа XXXVIII, гл. I.
30 Каллиста и Игнатия Ксанфопулов о безмолвии и молитве, гл. 14. Добротолюбие, ч. 1.
31 Преподобного Симеона, Нового Богослова, гл. 32, Добротолюбие, ч. 1.
32 Преподобного Симеона, Нового Богослова, гл. 33.
33 Преп. Симеона, Нового Богослова, гл. 70, 71, 72. Добротолюбие, ч. 1.
34 Лествица. Слово 21, гл. 7. Слово 15, гл. 55. – Слово о трезвении святого Исихия, гл. 28, 39, 62 и проч. – Преподобный Нил Сорский. Слово 5. О блудном помысле.
35 Преподобные Каллист и Игнатий, гл. X. Добротолюбие, ч. 2.
36 Псалтирь с последованием.

37 Optinas klosteris izdarīja milzīgu pakalpojumu tēvzemes mūku kārtai, pārtulkojot no grieķu valodas uz krievu valodu, daļu izdodot slāvu valodā, daudzus Tēvu sacerējumus par mūku garīgo varoņdarbu. Lai šeit tiek pieminēts aizmigušā svētlaimīgā stareca hieroshimas mūka Makārija vārds, kurš stāvēja šī darba priekšgalā.
38 Там же.
39 Слово VII, глава 9.
40 Четьи-Минеи. Житие преподобного Пахомия Великого, май в 15-й день.
41 Глава 131. Добротолюбие, ч. 1.
42 Преподобный Макарий Великий. Беседа 7, гл. 4.
43 Преподобный Макарий Великий. Слово 3, гл. 2.
44 Главы о молитве, гл. 8. Добротолюбие, ч. 2.
45 Лествица. Слово 4, гл. 93 и Слово 27, гл. 6, 46, 60, 61, 62.
46 Святейшего Каллиста “0 молитве вкратце”. Добротолюбие, ч. 4.
47 Святые Каллист и Игнатий Ксанфопулы, гл. 15. Добротолюбие, ч. 2.
48 Таковы были: Алексий Человек Божий (марта 17), святой Иоанн Кущник (января 15), преподобный Виталий монах и другие. – Лествица. Слово 4, гл. 36.
49 Слово о трех образах внимания и молитвы, в статье о третьем образе, в конце статьи. – Лествица. Слово 27, гл. 33.
50 Это явствует из писаний преподобного Кассиана Римлянина, преподобного Орсисия, преподобного Исаии Отшельника и других святых иноков, получивших иноческое образование в Египетских монастырях.
51 Заимствовано из поведаний преподобного Кассиана Римлянина. 15.
52 Лествица, заглавие 25-го Слова.
53 Добротолюбие, ч. 1.
54 Garīgais siltums – tā ir klusēšanā cīnošos, sekmes guvušo inoku daļa, kuriem rakstīta svētā Gregora Sinaīta grāmata, bet nebūt ne jauniesācēju daļa.  Jauniesācējiem jāpietiek ar to, ka lūgsies ar uzmanību un aizkustinājumu.  Par siltumu skaties "Vārdā par Jēzus lūgšanu" Аскетические Опыты, том 2.
55 Преподобный Нил Сорский, предисловие к преданию.

 

Том 1. Аскетические опыты
Глава 26

 

© 2009 - 2017 BIBLOS