Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

Kristieša attieksme pret savām kaislībām

Kāds           liels svētcīnītājs ir teicis: "savus trūkumus jāpacieš tieši tāpat, kā paciešam citu trūkumus, un jābūt iecietīgam pret savu dvēseli tās vājībās un nepilnībās. Vienlaikus nedrīkst nodoties paviršībai: vajag cītīgi rūpēties par sevis izlabošanu un pilnīgošanu" [1].


"Nekrīti sašutumā un nesapratnē, - teicis kāds svētais Tēvs, - kad pamanīsi sevī kādas kaislības darbību. Kad saceļas kaislība, cīnies pret to, centies iegrožot un iznīdēt to ar pazemību un lūgšanu" [2].


Apmulsums un neizpratne, atklājoties kaislībai,  kalpo par pierādījumu tam, ka cilvēks nav iepazinis pats sevi [3]. Dieva Vārda gaismā aplūkosim mūsu attieksmi pret savām kaislībām un vājībām, lai iegūtu pareizu izpratni par sevi, un uz pareizas izpratnes par sevi pamata varētu pareizi vadīt sevi. Cilvēks nelikumībās tiek ieņemts un dzimst grēkos: (Ps. 51:7) – tātad kaislības vai dvēseles un miesas grēcīgās slimības piemīt mūsu kritušajai dabai.


Kaislības ir pretdabīgas mūsu šķīstajai dabai, kāda tā bija radīta; pretdabīgas tās ir arī atjaunotajai dabai; tās ir dabīgas kritušajai dabai. Tādā veidā ikvienai miesas slimībai ir  dabīgas šīs slimības īpašības; tādā veidā dabīgas ir slimības un nāve mūsu ķermenim, kurš zaudējis nemirstību un nemirstības īpašības. Līdz krišanai nemirstība bija dabīga mūsu ķermenim, - slimības un nāve bija nedabīgas.


Kaislības – tas ir grēks šī vārda plašā nozīmē. Apustulis, runājot par "grēku, kurš dzīvo cilvēkā" (Rom. 7:14, 7:20), ar vārdu "grēks" saprot visas cilvēka dabas saindētību ar ļaunumu, - kaislības. Šis stāvoklis tiek saukts arī par "miesas" stāvokli (Rom. 7: 14, 8: 8) un par "nāvi" (Rom. 7:24, 8:2).


Kamēr mūsu Glābējs nebija izpircis cilvēku, tas nevarēja pretoties kaislībām, kaut arī gribētu: tās vardarbīgi viņu aizrāva līdzi; tās valdīja pār viņu pret viņa paša gribu. Ar svētās Kristības starpniecību kristietis atbrīvojas no kaislību jūga; viņš saņem spēku un iespēju pretoties kaislībām, uzveikt tās [4].  Taču arī izpirktajam, atjaunotajam cilvēkam, kurš nomitināts garīgajā paradīzē – Baznīcā – tiek dota brīvība: saskaņā ar savu gribu viņš var vai nu pretoties kaislībām un uzveikt tās Kungā, vai pakļauties tām un nonākt to verdzībā. Tā arī sākotnēji paradīzē cilvēka ziņā bija atstāta izvēle – paklausīt Dieva bauslim vai pārkāpt to.


Katra pretošanās, kas izrādīta kaislības prasībām, pavājina to; pastāvīga pretošanās to uzveic. Katra aizraušanās ar kaislību to pastiprina, bet pastāvīga aizraušanās ar kaislību paverdzina  kaislībai cilvēku, kurš aizrāvies ar to.


Kristieša pretestībai kaislībām jāsniedzas līdz pat "miesas krustā sišanai ar tās kaislībām un iekārēm" (Gal. 5:24); izredzētajos garīgajos cīnītājos tai jāsniedzas līdz asins izliešanai; dod asinis un saņem Garu [5]. Tikai "tas, kurš cietis miesā, ir brīvs no grēka" (1.Pēt.4:1). Tas nozīmē: tikai tas, kurš panes ciešanas miesā tīšos vai netīšos varoņdarbos, ir spējīgs pretoties miesas grēcīgajām iegribām, apspiest un apklusināt tās sevī. Miesa, kas tiek lutināta, dažādi izdabājot tai, ir kaislību mājoklis.


Dievcilvēks, Kurš cietis un tapis Krustā sists, no Saviem mācekļiem un sekotājiem prasa, lai viņi arī sekotu Viņa ciešanām, lai upurētu visu laicīgo mūžīgā dēļ, iznīcīgo neiznīcīgā dēļ, lai ar visu savu dzīvi  būtu Viņa sekotāji. Kristietim ir nepieciešams varoņdarbs; taču ne jau varoņdarbs atbrīvo kristieti no kaislību varas: viņu atbrīvo Augstākā labā roka, viņu atbrīvo Svētā Gara žēlastība. Ar miesas iegrožošanu un nomirdināšanu, dievbijības darbiem, cītīgi ievērojot evaņģēliskos baušļus, kristietis sasniedz patiesu pazemību. Patiesas pazemības būtība ir pilnīgā sevis aizliegšanā, pilnīgā sevis nodošanā Dievam, nemitīgā kalpošanā Dievam. Tāda pazemība dvēselē ieved Dievišķo žēlastību. Dievišķā žēlastība, apmirdzēdama dvēseli, sniedz tai garīgu sajūtu, - un kaislības, šīs miesīgās un grēcīgās sajūtas un tieksmes, kļūst bezdarbīgas [6].


Kaislību darbība, kas sagādā baudu miesas cilvēkam, ir apgrūtinoša, mokoša gara cilvēkam un izraisa viņā vislielāko nepatiku. Parādoties vismazākajai kaislības izpausmei, viņš no tās bēg kā no plēsīga, ļauna zvēra, kā no slepkavas, bēg lūgšanas patvērumā; evaņģēliskās mācības patvērumā, Dieva patvērumā. Dvēsele, kas nav apstrādāta ar evaņģēliskajiem baušļiem, un ķermenis, kas nav apstrādāts ar dievbijības darbiem, nav spējīgi būt par Dievišķās žēlastības templi, par Svētā Gara templi.


Varoņdarba būtība ir baušļu pildīšanā. Tas, kurš neapgrūtina savu miesu ar darbiem, nomodu, lūgšanu, un tādējādi ļauj sevī valdīt miesīgai prātuļošanai, barojot un uzturot sevī kaislības, nespēs kļūt par baušļu pildītāju.


Nāve, tikai nāve pilnībā atbrīvo pat Dieva svētos no grēka ietekmes uz viņiem. Kaislības ir bezkaunīgas: tās var sacelties pat tajā, kurš guļ uz nāves gultas. Pat uz nāves gultas nedrīkst pamest modrību pret sevi. Notici savas miesas bezkaislībai tad, kad tā iegulsies kapā.


Kaislības, mītot kristietī, pastāvīgi piespiežot viņu būt sardzē, pastāvīgi izaicinot viņu uz cīņu, veicina viņa garīgās sekmes. Ļaunums, saskaņā ar Dievišķā nodoma visgudro iekārtojumu, palīdz labajam ar nelabu nolūku: to teicis sirdsskaidrais Makārijs Lielais [7].


Cietais un smagais dzirnakmens saberž kviešu graudus miltos, padara kviešus par tādiem, no kuriem var cept maizi. Smagā cīņa ar kaislībām saberž cilvēka sirdi, samin viņa augstprātīgo garu, piespiež atzīties savā kritušajā stāvoklī, pieredzē atklājot šo stāvokli, - piespiež atzīties izpirkšanas nepieciešamībā, iznīcina cerību uz sevi, pārliekot visu cerību uz Izpircēju.


Jātic, ka pirmdzimtajā grēkā slēpjas visu kaislību sēkla, ka mēs piedzimstam ar noslieci uz visiem grēka veidiem: tāpēc nevajag brīnīties ne par vienas kaislības izpausmi un sacelšanos kā par kaut ko neparastu un dīvainu. Pēc dvēseles un miesas īpašībām, pēc apstākļu ietekmes, vienā cilvēkā ar īpašu spēku darbojas un attīstās viena kaislība, citā – cita: vienā var pamanīt īpašu noslieci uz mantkārību, citā – uz pārēšanos; viens aizraujas ar miesas iekāri, cits – ar alkām pēc slavas. Tas, kurš nav aizrāvies ar kādu kaislību, nedrīkst domāt, ka viņā nav šīs kaislības: nav bijis tikai gadījuma tās atklāšanai.


Pastāvīgi jābūt gatavam pretoties visām kaislībām. Īpaši jābūt nomodā par valdošo kaislību, kas izpaužas biežāk par citām un visvairāk nedod cilvēkam mieru.


Kaislības, kas piemīt kritušajai dabai, ir ļoti atšķirīgas no kaislībām, kuras katrs cilvēks iemanto no savas brīvas gribas. Pēdējo spēks ir nesalīdzināmi lielāks nekā pirmo. Taču nožēla, kā visvarenas zāles, kuras sniedz visvarenais ārsta – Dievs, dziedina cilvēku, kurš brīvi vēlas likumīgā kārtā lietot šīs zāles, pārliecinoši dziedina no visām grēcīgajām slimībām.  Dažas kaislības kalpo par iesākumu un cēloni citām kaislībām; tādas ir – rijība, tīksme,  izklaides, greznība, mantkārība, slavas kāre, neticība. To sekas: saldkaisle, skumjas, dusmas, ļaunatminība, skaudība, lepnība, Dieva aizmiršana, tikumīgas dzīves pamešana.


Garīgajā varoņdarbā pārsvarā vajag bruņoties pret sākotnējām kaislībām: to sekas iznīks pašas par sevi. Tas, kurš atteicies no miesas baudām, no slavas cilvēku priekšā, no mantas krāšanas, no izklaidīgas dzīves, nenodosies dusmām un skumjām, viņu nepārņems ne lepnība, ne skaudība; viņš bez šķēršļiem ies pa Dieva baušļu ceļu uz glābšanos, pie dziļas Dieva iepazīšanas, kas pieejama tikai sirdī šķīstajiem. Visu kaislību vadone ir neticība. Tā atdara ieeju dvēselē gan mantkārībai, gan godkārei, gan netīrām iekārēm, gan dusmām, gan skumjām, gan ļaunuma piepildījumam – izmisumam.


Visu patieso kristīgo tikumu vadone un durvis ir ticība. Kaislības apslēpti dzīvo cilvēkos, kuri vada izklaidīgu, neuzmanīgu dzīvi; lielāko tiesu viņi tās vai nu apmierina, vai neievēro, vai attaisno – bieži atzīstot tās par tīrākajiem un cēlākajiem tikumiem.


Viens īsts kristietis, kurš pastāvīgi ir modrībā pret sevi, kurš dienu un nakti mācās Kunga likumu un cenšas ar visu uzcītību izpildīt evaņģēliskos baušļus, var ieraudzīt savas kaislības. Jo vairāk viņš attīrās un gūst sekmes, jo vairāk kaislības atklājas viņa priekšā. Visbeidzot Evaņģēlija izdziedinātā prāta priekšā atklājas briesmīgais cilvēku krišanas bezdibenis. Kristietis redz sevī cilvēces krišanu, jo redz savas kaislības. Kaislības – tās ir  zīmes grēcīgajai, nāvi nesošajai slimībai, kura ir skārusi visu cilvēci.


Kādā stāvoklī kristieti noved savu kaislību, savas krišanas redzēšana? – noved pie raudām par sevi, rūgtām, nemierināmām raudām. Nekādi zemes prieki nevar apstādināt, pārtraukt šīs raudas. Tikai Dievišķā žēlastība laiku pa laikam tās apstādina, sniedzot raudošajai un plosītajai sirdij glābšanās cerību, garīgu mierinājumu un debesu baudījumu, kas izplūst no Kristus miera.


Kādā stāvoklī noved kristieti viņā atklājušos kaislību darbība? – tā nostāda viņu pastiprinātai cīņai pret kaislībām. Kristus svētcīnītājs pastiprina savas lūgšanas, savu gavēni, savu nomodu, savas paklanīšanās, un domās parādot Dievam savas nelaimes, neizsakāmā sirds satriektībā un sāpēs lūdz par apžēlošanu. "Bet es, - saka Dievišķais Dāvids, - kad viņi mācās man virsū, ietērpos skrandās, un gavēnī darīju pazemīgu savu dvēseli, un mana lūgšana atgriezās manās dzīlēs. Raudot un žēlojoties es tapu pazemīgs" (Ps. 35:13-14).  Kā  atklājas kaislība? – ar iedomām, sapņojumiem un grēcīgām sajūtām. Iedomas un sapņojumi reizēm pēkšņi parādās prātā, reizēm zaglīgi piezogas tam; līdzīgi tam rodas arī sajūtas sirdī un miesā. Grēcīgās iedomas, sapņojumi un sajūtas virza uz grēka paveikšanu reāli vai vismaz uz grēcīgo iedomu, sapņojumu, sajūtu baudīšanu un nonākšanu to gūstā, uz grēka paveikšanu iztēlē un jūtās.


Kristus svētcīnītājam jāatsakās ne tikai no grēka darīšanas darbos, bet arī no tā paveikšanas iztēlē un jūtās. Katra kaislība pastiprinās no tās baudīšanas, no tās grēcīgajām prasībām un priekšstatiem slepenās dvēseles kustībās. Kaislība, kas īstenota reāli vai iedēstīta dvēselē ar ilgstošu līdzjūtību tai un tās barošanu, iegūst varu pār cilvēku. Vajag daudz laika, vajadzīgs asiņains varoņdarbs, vajadzīga īpaša Dieva žēlsirdība, īpaša Dieva palīdzība, lai nomestu kaislības jūgu, kas pieņemts labprātīgi un guvis varu pār cilvēku vai nu cilvēkam krītot nāves grēkā, vai noziedzīgi, brīvprātīgi baudot grēka saldmi apslēptajā dvēseles pilī, kas veltīta Kristum.


Nav iespējams, ka kaislības, kas dzīvo cilvēka iekšienē, neatklātos viņa domās, vārdos un rīcībā. Šīs kaislību izpausmes, kad tās pavada kāda aizraušanās, tiek sauktas un tiek atzītas par kritieniem [8] patiesas kristīgas svētcīņas darba laukā, kas tiecas uz pilnību. Tie tiek ārstēti ar tūlītēju nožēlu.


Tādi kritieni ir neatņemama vecā Ādama vecās dabas piederumi: kritušās un grēka saindētās cilvēka dabas piederumi. Jo īpaši jauniesācēju svētcīnītāju nevar neaizraut grēcīgas iedomas, sapņojumi un sajūtas; viņš nevar nesagrēkot ar grēcīgām iedomām, sapņojumiem un sajūtām; viņš nevar nesagrēkot vārdos vai darbos. Šīs apgrēcības tiek ārstētas ar nekavējošu nožēlu. Te netiek runāts par krišanu nāves grēkos un par brīvprātīgu grēcīgu dzīvi, kura visa ir krišana: te iet runa par viegliem kritieniem vājuma dēļ, tā sauktajiem piedodamajiem grēkiem, no kuriem nebija pavisam brīvi pat taisnie.


Raksti liecina: "taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā" ar nožēlu (Sal.pam. 24:16). Atbilstoši attīrīšanās ar nožēlu mazinās aizraušanās, taču reizē tās top smalkākas, nemanāmākas, pieviļ un piemāna reizēm pat Dievišķās žēlastības piepildītus vīrus. Šīs aizraušanās sargā no paaugstināšanās, kalpo par pazemības iemeslu, notur glābjošās nožēlas druvā [9].


Raugoties uz sevi no tādas sevis izzināšanas viedokļa, jāglabā dvēseles miers, nekādi nevajag apjukt un slīgt grūtsirdībā un neizpratnē, kad mūsos atklājas kaislību darbība. Dažreiz šī darbība mēdz būt viegla, reizēm – ļoti spēcīga. Vajag pretosimies kaislībām.


Tās nemitēsies sacelties pret mums un uzbrukt mums līdz kapa malai! Un mēs gatavosimies tām pretoties visas dzīves garumā stingrā pārliecībā, ka nevaram būt pastāvīgi kaislību uzvarētāji, ka dabiskas nepieciešamības dēļ mums jāpakļaujas negribētām viņu uzvarām, ka šīs uzvaras veicina sekmes, uzturot un pastiprinot mūsos nožēlu un pazemību, kas no tās rodas.


Neuzticēsimies mūsu uzvarām pār kaislībām, nesajūsmināsimies par šīm uzvarām. Kaislības, līdzīgi dēmoniem, kuriem tās kalpo par ieročiem, ir viltīgas: tās izliekas par uzvarētām, lai mēs kļūtu iedomīgi, un lai mūsu iedomības dēļ uzvara pār mums būtu ērtāka un noteiktāka.


Sagatavosimies uz savām uzvarām un zaudējumiem raudzīties vienādi: vīrišķīgi, aukstasinīgi, bezkaislīgi.


Esi aizrāvies ar grēcīgiem sapņojumiem, iedomām, izteicis kādu lieku, neapdomīgu vārdu, apēdis par daudz ēdiena vai izdarījis kaut ko citu, tam līdzīgu, - nesāc sašust, neieslīgsti mazdūšībā, nepievieno slikto sliktajam [10]. Nekavējoties nožēlo siržu Redzētāja – Dieva – priekšā, centies laboties un kļūt pilnīgāks, pārliecinies par nepieciešamību visā stingrībā vērot sevi un, saglabājot dvēseles mieru, ar stingrību un noteiktību turpini savu garīgo ceļu.


Mūsu glābšanās ir mūsu Dievā, nevis mūsu darbos. Ar ticības darbiem, tas ir, evaņģēlisko baušļu pildīšanu, mēs pierādām mūsu ticības patiesumu un mūsu uzticību Dievam.


Nepievērs uzmanību viltus pazemības iedomām, kuras pēc tavas aizraušanās un krišanas tev iedveš, ka tu neglābjami esi sadusmojis savu Dievu, ka Dievs ir novērsis Savu vaigu no tevis, pametis, aizmirsis tevi. Iepazīsti šo iedomu avotu pēc to augļiem. To augļi ir: grūtsirdība, atslābums garīgajā varoņdarbā, bet bieži arī tā pamešana uz visiem laikiem vai uz ilgu laiku.


Ja jau cilvēkam ir iespējams saprast to, ka katram svētcīnītājam ilgajā un grūtajā garīgā varoņdarba ceļā neizbēgami jāsastopas gan ar uzvarām, gan ar zaudējumiem, ka nav iespējams mūsu ierobežotībai, vājumam, grēcīgumam palikt bez to izpausmes, tad jo vairāk to zina mūsu Radītājs un varoņdarba iedibinātājs – Dievs. Viņš ar žēlsirdību lūkojas uz Sava svētcīnītāja klupieniem, un par augstsirdīgo pastāvību un uzticību gatavo viņam taisnības, uzvaras un godības vainagu.


Tik ilgota ir sirds un miesas šķīstība! Tajā ir redzams Dievs (Mt.5:8). Tā tiek iemantota pastāvīgā un grūtā varoņdarbā pret nešķīstību. Lai uzsāktu varoņdarbu pret nešķīstību, nepieciešams, lai tā atklātos prāta skata priekšā. Tā atklājas caur iedomām, sapņojumiem, miesas sajūtām. Tas, kurš nekad necīnās pret nešķīstību, neredz to, atzīst sevi par tīru, atrodas visbīstamākajā pašapmānā; tāds ir spējīgs, pašam par pārsteigumu pēkšņi iegāzties nāves grēku bezdibenī: nešķīstība ir kritušās dabas neatņemams piederums, bet šķīstība – Dieva žēlastības dāvana, ko piesaista pareizs cilvēka darbs sevis attīrīšanā.


Ir milzīga atšķirība – sagrēkot ar nodomu, pēc noslieces uz grēku, un sagrēkot aizraujoties vājuma dēļ, taču ar slieksmi dzīvot pēc Dieva gribas. Ir milzīga atšķirība – dzīvot grēcīgu dzīvi, apmierinot visas vēlmes, visas savas kaislības, un -  paklupt vājuma, ierobežotības, grēka slimības dēļ, ejot pa Dieva ceļu.


Ir bīstama priekšlaicīga bezkaislība! Ir bīstami saņemt priekšlaicīgu Dieva žēlastības baudīšanu. Pārdabiskas dāvanas var pazudināt svētcīnītāju, kuram viņa kritieni nav iemācījuši, ka viņš ir nespēcīgs, kuram nav dzīves pieredzes, kurš  ir nemākulīgs cīņā ar grēcīgajām iedomām, kurš nav sīki iepazinies ar dēmonu viltību un ļaunumu, ar cilvēciskās dabas ātro mainīgumu. Cilvēks ir brīvs labā un ļaunā izvēlē; lai arī šis cilvēks pat būtu Dievišķās žēlastības trauks, viņš var ļauni izmantot pat Dieva žēlastību. Tās dēļ viņš var paaugstināties pār tuvākajiem; tās dēļ viņš var tikt pakļauts pašpārliecinātībai, kuras sekas parasti ir nevērība, atslābums varoņdarbā, tā pamešana. Nevērībai seko pēkšņa, neganta miesas iegribu sabangošanās iesvētīto dvēselē un ķermenī, kas, līdzīgi straujam plūdumam, iegrūž netiklu vēlmju bezdibenī, bieži pat tiešā dvēseles nāvē.


Cilvēkumīļotājs – Dievs, Kurš "grib, lai visi cilvēki tiktu izglābti un visi nonāktu pie patiesības atziņas" (1.Tim. 2:4), ir pieļāvis Saviem kalpiem, Saviem mīļotajiem, visā  viņu zemes dzīves ceļojuma laikā cīņu ar ārējām un iekšējām bēdām. Cīņa ar kaislībām un ciešanas, kas rodas no šīs cīņas, ir nesamērojami smagākas par visiem ārējiem uzbrukumiem. Grūtības un varoņdarbs, kurā kristietis tiek ievests caur neredzamo, iekšējo cīņu,  pēc savas nozīmes līdzinās mocekļu varoņdarbam. "Dod asinis un saņem Garu", - atkārtojam izteikumu, kas pieder Tēviem, kuri pieredzē iepazinuši šo cīņu. Tāda varoņdarba jūgu nes tikai cītīgi Evaņģēlija baušļu pildītāji, tikai patiesi Kristus kalpi. "Baušļu pildīšana iemāca cilvēkam, ka viņš ir nespēcīgs" (“Исполнение заповедей научает человека его немощи”), teicis sirdsskaidrais Simeons [11]. Uz vājuma iepazīšanas un apzināšanās pamata tiek celta visa glābšanās ēka.


Virspusējam skatienam tā ir dīvaina notikumu gaita! ,,Baušļu pildīšana iemāca cilvēkam, ka viņš ir nespēcīgs”. Taču tie ir vārdi no pieredzes. Tikai cītīgi pildot Kristus baušļus, cilvēks var ieraudzīt savas daudzās kaislības; tikai cītīgi pildot Kristus baušļus, cilvēks par pārliecināties par pilnīgu vecā Ādama bezspēcību jaunā cilvēka darbībai, par to, ka garīgo likumu var izpildīt tikai ar Kristus palīdzību [12].


Visuvarenajā Dieva Nodoma rokā pats grēks, kurš mīt cilvēkā, kurš apņēmis visu viņa būtību, visus dvēseles un miesas locekļus, veicina viņa sekmes, ja šis cilvēks ir patiess kristietis.


Gara nabadzība, savas krišanas apzināšanās, Glābēja nepieciešamības apzināšanās, tieksme ar visu būtību apliecināt mūs izpirkušo Dieva Dēlu un Dievu, mūsu Kungu Jēzu Kristu – tie ir augļi no cīņas ar kaislībām. Šie augļi ir mūžīgās svētlaimes ķīla.


Garīgā nabadzība, cilvēces krišana, Glābēja dzīva apliecināšana nav pazīstami šīs pasaules dēlam. Viņš kalpo kaislībām, atzīst sevī cienīguma bagātības, redz tikumus, - un, vai nu negaida neko debesīs, nekad pat tām nedomājot, vai gaida tur balvas kā parādu, gaida, jo nezina neko par vienīgo tikumu, kurš debesīs tiek apbalvots. Šis tikums ir – kristietība.


Dieva kalps, pildot evaņģēliskos baušļus, arvien vairāk un vairāk atklāj sevī kaislības, un tajā laikā, kad Svētā Gara žēlastība veido viņā svētlaimīgus garīgus stāvokļus – garīgo nabadzību, raudas, lēnprātību, žēlsirdību, šķīstību, garīgo saprātu – viņš atzīst sevi par pirmo grēcinieku no grēciniekiem, kurš nav izdarījis neko labu, kurš ir vainīgs neskaitāmos grēkos, kurš ir mūžīgo moku cienīgs ugunīgajā ellē par nemitīgu Dieva baušļu pārkāpšanu.


Svētie Tēvi, redzot, kā viņos cīņā pret kaislībām nobriest garīgais auglis, nevēlējās pārtraukt šo cīņu; viņi vēlējās izturēt to cēli un augstsirdīgi [13]. Svētlaimīgie! Viņi nemeklēja citu pilnību, izņemot pilnību pazemībā; viņi nemeklēja iegūt glābšanās cerību kaut kur savējā, meklēja to iemantot Kristū. Kur nav pazemības, tur nav arī kristīgu tikumu, bet, kur ir patiesa pazemība, tur ir visi tikumi visā to pilnībā; tur ir Kristus; tur kaislības un ar tām apbruņojies "ienaidnieks" velns "nenieka nespēj" pret Kristus kalpu, un "grēka dēls", grēks, "neuzveiks", grēks "viņu nenomāks" (Ps. 88: 23; LV – 89:23).

 

Sekosim Tēvu pēdās, - un sasniegsim mūžīgās svētlaimes ostu. Āmen.

 

1 Svētlaimīgā stareca Sarovas Serafima garīgās pamācības. 10.nodaļa: Par varoņdarbiem, 1844.g.izd.
2 Sirdsskaidrā abbas Doroteja pamācības; 13. – Par kārdinājumu paciešanu.
3 Turpat.
4 Sirdsskaidrā abbas Doroteja pamācības; 1. – Par atteikšanos no pasaules.
5 4-е изречение аввы Лонгина. Достопамятные сказания.
6 Sv.Īzaks Sīrietis. 43.saruna.
7 Слово 4, гл. 6.
8 Sirdsskaidrais Soras Nils tās sauc par  domu kritieniem (Слово 3).
9 Sirdsskaidrais Soras Nils (Слово 3).
10 Starecs Serafims, 10.nodaļa.
11  Главы богословские и деятельные, гл. 4, Добротолюбие, ч. 1.
12 Sirdsskaidrais Marks Svētcīnītājs. Par Garīgo Likumu, 32.nod.
13 Sirdsskaidrais abba Dorotejs, 13.pamācība.

 

No grāmatas "Аскетические опыты"

Том 1 Глава 54

© 2009 - 2017 BIBLOS