Sv.Ignātijs Brjančaņinovs

 

Evaņģēlija baušļi

 

Jēzus Kristus savu baušļu izklāstu iesāka ar vārdiem: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt” (Mt. 5:17). Kādā veidā Kristus piepildīja bauslību un praviešus? Pienesot sevi kā upuri par visu cilvēci, aizstājot Vecajā Derībā visu neskaidro un mīklaino ar svētību un Jaunās Derības patiesību, papildinot morāles ētisko likumu ar tik augstiem uzstādījumiem, ka šis likums, būdams obligāts un noteikts, reizē ar jauno uzstādījumu ieviešanu, mainījās.


Vecās Derības attieksmi pret cilvēku var salīdzināt armantojuma testamentu, kam pielikts klāt smalks un precīzs mantojuma apraksts ar visiem nepieciešamajiem mērījumiem un rēķiniem, ar saimnieciski izmantojamo ēku plāniem un arhitektu rasējumiem, savukārt Jauno Derību var salīdzināt ar mantojuma nodošanu saņēmējam. Ar ko atšķiras Evaņģēlija baušļi no Mozus desmit baušļiem? Vecās Derības baušļi neļāva jau tā kritušajam cilvēkam krist vēl vairāk, taču nevarēja arī nodrošināt tā sākotnējā stāvokļa sasniegšanu, kādā cilvēks tika radīts. Mozus bauslības mērķis bija saglabāt cilvēkā spēju pieņemt Evaņģēlija baušļus, kuri ļautu viņam  sasniegt to nevainojamo stāvokli, kas būtu pat daudz augstāks par to, kurā cilvēks sākotnēji  tika radīts. Evaņģēlija baušļi padara kristieti par Dieva templi, uzturēdami viņu šajā svētajā stāvoklī. (..)


Kristus visu savu mācību, Sevi un savus vārdus nosauca par baušļiem. “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jņ. 6:63). Tie miesīgo cilvēku pārvērš garīgajā, mirušo augšāmceļ, vecā Ādama pēcteci padara par Jauno Ādamu, cilvēka dēlu pēc būtības – Dieva dēlu pēc svētības. (..)


“Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju” (Mk. 1:15).Kristus nodēvēja savus atsevišķos baušļus pēc to īsuma un vienkāršības par vismazākajiem, lai tie varētu būt saprotami katram cilvēkam. Nosaucot tos par vismazākajiem, Kristus arī reizē norādīja, ka tas, kurš atmetīs kādu no šiem vismazākajiem baušļiem, “būs vismazākais Debesu Valstībā” (Mt. 5:19) t.i., pazaudēs šo Valstību. (..)


 Pirmais bauslis ko Dievs deva cilvēcei ir bauslis par nožēlu. Svētie tēvi norāda, ka nožēlai ir jābūt dievbijīgas dzīves pamatā un dvēselē tai ir jābūt nemitīgi klātesošai. Bez nožēlas nav iespējams nedz atzīt Kristu, nedz arī sludināt Kristu. Nožēla ir savas grēkā krišanas apzināšanās, kas cilvēka būtību padarīja vāju, aptraipītu un tāpēc nemitīgi alkstošu pēc Glābēja – pilnīga, svēta, ar kuru tiktu aizstāta kritušā cilvēka daba.


“Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs” (Mt. 5:16), teica Kristus saviem mācekļiem, mācīdams viņiem visus labos darbus darīt slepeni un pavēstīdams, ka viņi būs cilvēku nīstami un vajājami. Kā gan izpildīt mums šo Kristus bausli – darīt savus labos darbus slepeni? Mēs to varam izdarīt tikai tad, kad beigsim meklēt paši savu slavu, kad atteiksimies no šķietami labās rīcības, kam par pamatu ir mūsu grēkā kritusī daba, bet gan rīkosimies saskaņā ar Evaņģēliju, lai caur mūsu darbiem Dievs tiktu paaugstināts. Tie, kuri aizmirst savu slavu un meklē tikai un vienīgi, lai caur viņu darbiem tiktu paaugstināts un iepazīts Dievs, saņem slavu no Dieva. “Ja kāds man kalpos, to Mans Tēvs cels godā” (Jņ. 12:26). Tas, kurš savus labos darbus dara slepenībā vienīgi ar mērķi pildīt Dieva gribu, pēc īpaša Dieva nodoma tiks cildināts kā labs piemērs saviem tuvākajiem.


 “Jo es jums saku, ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā” (Mt. 5:20)


Rakstu mācītāju un farizeju taisnība aprobežojās ar Dieva likuma apgūšanu pēc burta, kam nesekoja šī likuma īstenošana dzīvē, bet gluži otrādi – tam sekoja dzīve, kas bija pretēja Dieva likumam. Sv. Marks Askēts norāda, ka tie, kas apstājas tikai  pie Dieva likuma apgūšanas pēc burta, iekrīt lepnībā un iedomībā, kam par pamatu ir Dieva likuma virspusēja zināšana. Dieva bauslība, ko var iepazīt tikai īstenojot to dzīvē, farizejiem tā arī palika apslēpta. Garīgās acis, kuras apgaismo bauslība, ja tā tiek īstenota dzīvē, palika farizejiem neapgaismotas. Viņi no savas darbības, kas bija pretēja Dieva likumam, izveidoja pilnīgi nepareizu tā izpratni un attālinājās no Dieva, kļūdami par Viņa ienaidniekiem. Katrs Dieva bauslis ir svēts noslēpums - tas atklājas tikai tik daudz, cik tas tiek īstenots un realizēts dzīvē praktiski.


Vecā Derība aizliedza dusmu izraisītas nežēlīgas sekas: Kristus aizliedza pašu dusmu kaislības rašanos cilvēka sirdī (Mt.5:21-22). Aizliegumu uzstādīja pats Dievs, un tāpēc tam ir neizmērojams spēks. Kaislība zaudē savu spēku jau no šī baušļa īso un vienkāršo vārdu paturēšanas atmiņā. Līdzīga iedarbība ir vērojama arī visos pārējos Kristus baušļos. Kristus savus pirmos vārdus attiecināja uz dusmu aizliegšanu-kā galveno kaislību, kas ir pretstats diviem galvenajiem tikumiem, t.i., tuvākā mīlestībai un pazemībai. Uz šiem diviem tikumiem ir balstīta visa kristietība. Ja cilvēkā valda dusmas, tad tās atņem viņam jebkādu iespēju piedzīvot garīgo izaugsmi.
Kristus mācīja, ka īpaši svarīgi ir saglabāt mieru ar saviem tuvākajiem (Mt.5:23), un arī apustulis Pāvils norādīja: “Ja iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem” (Rom.12:18). Nepūlies noskaidrot, kuram taisnība un kurš vainīgs - tu vai tavs tuvākais, bet centies apvainot sevi un saglabāt mieru ar savu tuvāko, palīgā ņemdams pazemību.


Mozus likums aizliedza laulības pārkāpšanu: Kristus aizliedza miesas iekārošanu (Mt.:27-28). Cik spēcīgi šis aizliegums iedarbojas uz grēkā kritušo cilvēka dabu! Vai vēlies atturēties no neķītriem skatieniem, domām un sapņiem? Tajā brīdī, kad sāksies kārdinājums, atceries Dieva sacīto: “Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī” (Mt.5:28). Starp diviem dažādiem dzimumiem pievilkšanās spēks ir gluži dabisks, taču tas neizpaužas pret visiem vienādi. Pret dažiem pretējā dzimuma pārstāvjiem cilvēks nejūt nekādu piesaisti, pret citiem - ļoti vāju, savukārt pret dažiem - visnotaļ spēcīgu. Kristus mācīja izvairīties no saskarsmes ar cilvēkiem, pret kuriem ir jūtama īpaša dabiskā piesaiste, lai cik mūsu draudzības cienīgi arī nebūtu šie cilvēki pēc saviem augstajiem morāles standartiem, lai cik arī vēlami un noderīgi. Tāda pati nozīme un skaidrojums ir arī Kristus sacītajam par apgrēcinātās acs izraušanu un apgrēcinātās rokas nociršanu (Mt.5:29-30).


Kristus aizliedza laulības šķiršanu, ko atļāva Mozus likums, izņemot gadījumus, kad laulība jau ir izirusi, jo kāds no laulātajiem ir pārkāpis laulību (Mt.5:31-32). Laulības šķiršana bija pieļaujama kritušajai cilvēka būtībai, bet pēc cilvēciskās dabas atjaunošanas ar Dieva iemiesošanās aktu tika atjaunots likums, kas tika dots cilvēkiem tūliņ pēc viņu radīšanas.


Kristus atjaunoja miesas šķīstību, novēlēdams to saglabāt tiem, kas uz to ir aicināti (Mt.19:11-12).


Kristus aizliedza lietot zvērestu. Svētie tēvi pareizi norāda, ka tas, kurš bieži lieto zvērestu, ir pelnījis vismazāko uzticību, bet tas, kurš pastāvīgi runā patiesību, lai arī nelieto zvērestu, ir pelnījis vislielāko uzticību. Runā vienmēr patiesību un nekritīsi Dieva zaimošanā, jo Dieva zaimošana nav nekas cits, kā Dieva bijāšanas trūkums, tāpēc tas pieskaitāms ļaunumam (Mt.5:34-37).


Kristus aizliedza atriebību, kas tika ieviesta līdz ar Mozus likumu un saskaņā ar kuru ļaunumam atmaksāja ar līdzvērtīgu ļaunumu. Ierocis, ko Kristus deva cīņai ar ļaunumu, ir pazemība. ”Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam, bet, kas tevi sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni” (Mt.5:39-40).


Kristus mācīja mīlēt savus ienaidniekus un, lai iegūtu šo mīlestību, pavēlēja svētīt tos, kas nolād, darīt labu tiem, kas ienīst, un lūgties par tiem, kas uzbrūk un pakļauj vajāšanām (Mt.5:43-44). Mīlestība pret ienaidniekiem sirdij ļauj iepazīt mīlestības pilnību, jo tādā sirdī nav vairs vietas ļaunumam un tā pēc savas pilnības ir pielīdzināma Dievam. Uz to visus kristiešus aicina arī apustulis Pāvils: “Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru, tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs” (1.Kol.3:12-13). Ar pilnīgu mīlestību pret tuvāko, cilvēks kļūst par Debesu Tēva bērnu (Mt.5:45), t.i., Sv.Gara svētība iemājo cilvēka sirdī un izlej pār to Dieva vissvētāko mīlestību. Sirds, kas ir pilna naida un nav spējīga uz Evaņģēlija sludināto mīlestību pret ienaidniekiem, var tikt dziedināta ar tiem līdzekļiem, uz kuriem norādījis Kristus, proti, ir jālūdzas par ienaidniekiem, nevis jānosoda, nav jārunā par viņiem ļaunu, bet gan tikai labu un, cik vien tas ir iespējams, jāatdara ļaunais ar labu. Šāda rīcība izdzēš naidu, tiklīdz tas uzliesmo sirdī, turēdams to pastāvīgi iegrožotu, un pamazām ļauj sirdij atmaigt. Bet pilnīga naida izkaušana iespējama vienīgi ar Dieva žēlastību.


Kristus mācīja žēlastības dāvanas dot slepenībā, tiem, kas lūdzas, darīt to vienatnē aiz aizslēgtām durvīm, gavētājiem pavēlēja slēpt gavēņa ievērošanu (Mt.8:18). Šie labie darbi jāveic slepenībā, lai vienīgais mērķis būtu izpatikt Dievam, palīdzēt savam tuvākajam un savai dvēselei. Ne tikai no cilvēku acīm ir jāslēpj mūsu garīgais dārgums, bet arī pašiem no sevis (Mt.6:3). Cilvēku uzslavas nozog mūsu labos darbus, kad veicam tos atklāti, kad necenšamies tos slēpt, tādējādi aizraudamies ar izpatikšanu citiem cilvēkiem, liekulību, viltību. Tam par iemeslu ir mūsu slimīgais, ar grēku piesārņotais dvēseles stāvoklis. Kā slimai miesai ir jāsargās no vēja, aukstuma, noteiktiem ēdieniem un dzērieniem, tā arī slimai dvēselei ir nepieciešama piesardzība daudzās lietās. Aizsargājot savus labos darbus no cilvēku uzslavām, mums tie jāpasargā arī no mūsos mītošā ļaunuma, neaizraujoties ar godkārīgām domām un sapņiem, godkārīgu prieku un baudu, kas rodas mūsos, veicot labos darbus, tādējādi atņemot mums šo labo darbu augļus.


Kristus mācīja mums piedot mūsu tuvāko noziegumus pret mums: “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mt.6:14-15). No šiem vārdiem varam secināt, ka droša pazīme tam, ka grēki mums tiek piedoti balstās uz to, ka mēs savā sirdī sajūtam, ka patiesi esam piedevuši tuvākajiem visus viņu noziegumus pret mums. Tāds dvēseles stāvoklis var tikt sasniegts vienīgi ar Dieva svētību un  žēlastību, tā ir Dieva dāvana. Kamēr mēs neizpelnīsimies šo dāvanu, tikmēr, kā Kristus pavēlēja, pirms katras lūgšanas izmeklēsim mūsu sirdsapziņu un, atrodot tajā ļauna prāta turēšanu uz kādu, centīsimies to izskaust ar augstākminētajiem līdzekļiem, t.i., ar lūgšanu par ienaidniekiem un viņu svētīšanu. Kad vairs neatminēsimies savu ienaidnieku, nepieļausim sev nekādas citas domas par viņu-vienīgi lūgšanu un svētības dāvāšanu.
Saviem tuvākajiem mācekļiem un sekotājiem Kristus pavēlēja nekrāt mantu: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog” (Mt.6:19). “Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un kur kodes nevar maitāt. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds” (Lk.12:33-34). Lai iegūtu mīlestību uz garīgām un debesu lietām, ir jāatsakās no laicīgo lietu mīlestības-lai iemīlētu tēvzemi, nepieciešams atteikties no slimīgas mīlestības pret valsti, kuras piespiedu gūstā tu atrodies.


Kristus deva bausli sargāt savu prātu, bausli, par kura izpildi cilvēki parasti nerūpējas, pat nezina par šāda baušļa esamību, par tā nepieciešamību un īpašo nozīmi. Bet Kristus, nosaukdams prātu par dvēseles aci, sacīja: “Ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tas gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa” (Mt.6:22-23). Ar vārdu “miesa” šeit tiek apzīmēta dzīve. Dzīve iegūst savu vērtību no tā, kāda veida domas to vada. Mēs iegūstam pareizo domu veidu, pateicoties prāta vienkāršībai, veselumam un nesamaitātībai, kad tas pilnībā seko Patiesībai, neielaizdams sevī neko no meliem un nepatiesības. Citiem vārdiem, par veselu var nosaukt tikai to prātu, kas ar Sv.Gara palīdzību un darbību pilnībā seko Kristus mācībai. Novirzīšanās no Kristus mācības liecina par prāta slimīgumu, zaudēto vienkāršību un pieļauto sarežģītību. Pilnīga prāta novirzīšanās no Kristus mācības ir nodēvējama par tā nāvi, jo tad minētais gaišums tiek nodzēsts, tas pārstāj spīdēt un kļūst par tumsu. Cilvēka darbība ir atkarīga no viņa prāta stāvokļa- darbība, kas izriet no vesela prāta, ir Dievam tīkama, savukārt, darbība, ko nosaka prāts, kas sevī uzņēmis daļu no maldiem, Dievam ir daļēji tīkama un daļēji netīkama, taču prāta darbība, kas aptumšota ar maldu mācību, noraidīdama Kristus mācību, ir pilnībā nepieņemama Dieva acīs. “Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa? “ (Mt.6:23)


Kristus aizliedza laicīgās rūpes, lai tās mūs nepadarītu izklaidīgus un mēs nepārstātu vispirms dzīties pēc Debesu Valstības (Mt.6:24-34). Zūdīšanās par laicīgajām rūpēm nav nekas cits kā dvēseles netikums, kam par iemeslu ir viņas neticība. Tāpēc arī Kristus sacīja: “Mazticīgie! Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies” (Mt.6:30-31). Ienīsti Dievam tik ļoti netīkamo izklaidību, iemīli Dievam tīkamo darbu un neļauj dvēselei atslābt ar tukšām rūpēm - vienmēr tik liekām un bezjēdzīgām.  Lai tu būtu dvēselē stingrs un nelokāms un dedzīgs Dieva darbā - savas glābšanas darbā, Dievs pēc sava brīnišķā nodoma deva apsolījumu sagādāt tev visu, kas nepieciešams tavai laicīgajai dzīvei (Mt.6:33).


Kristus aizliedza ne tikai nosodīt tuvākos, bet arī viņus tiesāt (Mt.7:1, Lk.6:37), kad nav iespējams spriest taisnīgu tiesu savā un visu labā. Bez tādas tiesas labais nevar tikt atdalīts no ļaunā un mūsu darbība nevar tikt nodēvēta par pareizu un Dievam tīkamu. Šāda tiesa ļoti reti sastopama cilvēku vidū, taču Dieva aizliegto tiesāšanu un nosodīšanu cilvēki pielieto nepārtraukti. Kāds tam ir iemesls? Iemesls tam ir pilnīga neuzmanība attiecībā pret sevi, iedomība un lepnība. Dievs nonāca uz zemes, lai glābtu grēciniekus, tāpēc no visiem cilvēkiem tiek prasīta sava grēcīguma apziņa. Tuvākā nosodīšana un tiesāšana ir šīs apziņas atraidīšana un viltus taisnīguma piedēvēšana sev pašam. No tā arī rodas nosodīšana un tiesāšana: liekuļa vārds būtu vispiemērotākais tam, kas nosoda un tiesā savu tuvāko.


Kristus saviem sekotājiem mācīja lūgties pastāvīgi un nepārtraukti. Viņš neteica, lai mēs tikai vienu reizi palūgtu un pēc tam pārstātu to darīt, bet gan lika lūgt pastiprināti un nepārtraukti, savienodams kopā ar nepārtrauktās lūgšanas pavēli arī apsolījumu izpildīt lūgumu. “Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts” (Mt.7:7-8). Būsim pastāvīgi un pacietīgi lūgšanās, aizliegsim sevi un savu gribu, nododot sevi, lūgšanas izpildes laiku, veidu un pašu lūgšanas izpildi Dieva rokās. Mēs nekritīsim kaunā, “ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt” (Lk.18), t.i., palēninot viņu lūgšanas izpildi, Dieva piesaukšana dienu un nakti liecina par pastāvīgu , neatlaidīgu, nepārtrauktu lūgšanu (..). Evaņģēlists Lūka norāda, ka Dievs atriebs savus izredzētos, t.i., atbrīvos viņus no gūsta, jo mēs atrodamies ne tikai ļaunuma, bet arī savu kaislību varā. Evaņģēlists Matejs uzsver, ka “Debesu Tēvs dod daudz laba tiem, kas viņu lūdz” (Mt.7:11). Tie ir labumi, ko “acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis” (1.Kor.2:9). Tāpat arī evaņģēlists Lūka atkārtoti norāda, ka “jūsu Tēvs no debesīm dos Sv.Garu tiem, kas viņu lūdz” (Lk.11:13). Mūsu lūgšanas priekšmetiem ir jābūt garīgiem un mūžīgiem, nevis laicīgiem un saistītiem ar materiālām lietām, lūgšanas pamatam ir jābūt lūgšanai par grēku piedošanu. Pamazām ievedot mūs svētuma stāvoklī, izdzenot no mums ļauno, Dievs, pavēlēdams netiesāt un nenosodīt savus tuvākos, atlaist viņiem visus noziegumus pret mums, vēl uzsver: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem”(Mt.7:12). Mēs vēlamies, lai mūsu tuvākie būtu iecietīgi pret mūsu vājībām un trūkumiem, lai viņi augstsirdīgi pārciestu mūsu apvainojumus un pāri nodarījumus, lai viņi mums visādi pakalpotu, tāpēc būsim arī mēs tieši tādi paši attiecībā pret viņiem. Tad sasniegsim to stāvokli, kurā mūsu lūgšana būs īpaši iedarbīga, jo lūgšanas spēks vienmēr ir atkarīgs no mūsu garīgā stāvokļa pakāpes.  “Netiesājiet, tad jūs netapsiet tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsiet pazudināti, piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pār pārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī, jo ar to mēru, ar kuru jūs mērojat, jums atmēros” (Lk.6:37-38).


Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati , un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet” (Mt.7:13). Platie vārti un platais ceļš ir rīcība saskaņā ar grēkā kritušā cilvēka gribu un saprātu. Šaurie vārti - rīcība saskaņā ar Evaņģēlija baušļiem. Dievs, redzēdams vienlaicīgi gan tagadni, gan nākotni un to, ka tikai nedaudzi sekos Viņa svētajai gribai, kas atklāta Evaņģēlija baušļos, dodot priekšroku savas gribas iztapšanai, sacīja: “Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību un maz ir to, kas to atrod” (Mt.7:14). Mierinādams savus sekotājus, Viņš piebilda: “Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību!” (Lk.12:32).


Kristus pavēlēja dzīvi pavadīt modrībā, pastāvīgi vērot un sekot līdzi tam, kas notiek iekšēji paša cilvēka dvēselē, jo, pirmām kārtām, nav zināma tā diena, kad Viņš nāks otrreiz, tāpat arī nav zināma mūsu nāves stunda un mūsu stāšanās Dieva Tiesas priekšā-nav zināmi, kādi kārdinājumi un ciešanas var mūs pēkšņi piemeklēt, un, otrām kārtām, nav zināms, kāda grēcīga kaislība var rasties mūsu kritušajā būtībā, kādus tīklus priekš mums var sagatavot mūsu glābšanas vislielākie ienaidnieki-dēmoni. “Lai jūsu gurni ir pajozti un jūsu lāpas lai deg. Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs” (Lk.12:36). “Bet, ko Es jums saku, to Es saku visiem-esiet nomodā!” (Mk.13:37).


Kristus brīdina: Sargieties no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses ir plēsīgi vilki” (Mt.7:15). Viltus pravieši vienmēr ir viltīgi, tāpēc arī Kristus norāda, ka attiecībā pret viņiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem un piesardzīgiem. Viltus praviešus var pazīt pēc to augļiem: pēc viņu dzīvesveida, darbiem, no viņu darbības izrietošajām sekām. Neaizraujies ar liekuļu daiļrunību un saldajiem vārdiem, ar viņu pieklusināto balsi, kas liecinātu par šķietamu lēnprātību, pazemību un mīlestību, neaizraujies ar to saldo smaidu, kas spēlējas uz viņu sejas un lūpām, ar to laipnību un gatavību pakalpot, kas staro no viņu skatieniem. Nepievilies ar tām valodām, ko viņi tik prasmīgi izplata par sevi cilvēku vidū - ar atzinību, uzslavām, skaļajiem vārdiem, ar kuriem viņus slavē pasaule, bet gan vērs skatienu uz viņu darba augļiem.


Par tiem, kas dzīvo un cenšas izpildīt Evaņģēlija baušļus, Kristus ir sacījis, ka viņi “vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību” (Lk.8:15). Viņš jau iepriekš pavēstīja saviem mācekļiem par gaidāmo naidu no pasaules, par vajāšanām un uzbrukumiem, apsolīdams pats palikt visu laiku par viņiem nomodā, aizsargājot viņus un tāpēc aizliedzot viņiem baidīties un krist mazdūšībā : “Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lk.21:19). Visas ciešanas, ko sagādā mūsu dvēseles kaislības, kas izriet no mūsu grēkā kritušās dabas un ko sagādā cilvēki un mūsu ienaidnieki-dēmoni, ir jāpanes pilnīgā paļāvībā un cerībā uz Dievu.  “Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts”(Mt.24:13).


Visus, kas atrodas smagā grēku verdzībā, Kristus aicina iemantot garīgo brīvību. “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla” (Mt.11:28-30). Kristus jūgs un nasta ir Evaņģēlija baušļi. Tie prasa sevis aizliegšanu, tāpēc arī nosaukti par jūgu, taču tie atbrīvo un atdzīvina dvēseli, piepilda to ar neizsakāmu mieru un tīksmi, un tāpēc nosaukti par patīkamu un vieglu jūgu. Katrs no Evaņģēlija baušļiem ir pilns lēnprātības un pazemības un liecina par tikumu klātesamību un iemantošanu tiem, kas to izpilda. Tiem, kam šo baušļu īstenošana dzīvē kļūst par ieradumu, lēnprātība un pazemība tiek padarītas par viņu dvēseles īpašībām. Tad dievišķā svētība ieved dvēselē garīgo lēnprātību un pazemību ar darbību, kas stāv pāri mūsu saprašanai par Kristus mieru.


Visus šos augstāk minētos baušļus Kristus ir apvienojis divos galvenajos: bauslī par mīlestību uz Dievu un bauslī par mīlestību uz savu tuvāko. Šos baušļus Kristus izteica vārdiem: “Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka. Otrais ir šis: Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav” (Mk.12:30-31). “Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši” (Mt.22:40). Cilvēks tiek padarīts par spējīgu mīlēt Dievu tikai tad, kad tiek izpildīts mīlestības bauslis pret savu tuvāko, savukārt, tiekšanās ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku pēc Dieva tiek izteikta ar lūgšanu.


Evaņģēlija baušļu izpildīšana vainagojas ar cilvēka un Dieva savienošanos. Kad Kristus māceklis tiks izdziedināts no naida, ko viņš jūt  pret savu tuvāko, un ar prāta un sirds lūgšanu visus savus dvēseles un miesas spēkus virzīs pretim Dievam, tad viņš tiks atzīts par tādu, kas mīl Dievu. “Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl; bet, kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs un es to mīlēšu un tam parādīšos. Un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu” (Jņ.14:21-23). Nosacījums par atrašanos Dieva mīlestībā un savienībā ar Viņu balstās uz Evaņģēlija baušļu ievērošanu. Tas, kas tos pārkāpj, sagrauj šo nosacījumu-pārkāpējs tiek izraidīts no mīlestības skavām un Dieva vaiga mūžīgā tumsā, t.i., atdots kaislību un dēmonu varā. “Ja jūs turēsit manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā, itin kā es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā” (Jņ.15:10,4). “Ja kas nepaliek manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg” (Jņ.15:6). Āmen.Sv.Ignātijs BrančaņinovsEvaņģēlija svētībasNo Evaņģēliju baušļu pildīšanas dvēselē rodas sajūtas, kas ir pilnīgi nepazīstamas un pretējas grēkā kritušajai dabai. “Kas no miesas ir dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars” (Jņ.3:6), un, tā kā Kristus baušļi ir Gars, tad arī sajūtas, ko tās izraisa, ir garīgas.


Kādas ir pirmās sajūtas, kas rodas dvēselē, pildot Evaņģēlija baušļus? - Gara nabadzība. Tiklīdz kristietis vēlēsies savos darbos gan ārēji, gan iekšēji īstenot Evaņģēlija baušļus, tā ieraudzīs savu grēkā kritušo dabu, kas sacelsies pret Evaņģēliju, stūrgalvīgi tam pretojoties. Kristietis Evaņģēlija gaismā redz sevī visas cilvēces krišanu un no tā viņā rodas pazemīga izpratne par sevi, kas Evaņģēlijā nodēvēta par gara nabadzību (Mt.5:3). Gara nabadzība - svētība, kas ir pirmā gan pēc Evaņģēlija, gan arī pēc garīgās izaugsmes pakāpes, pirmā, kas liecina par cilvēka garīgo stāvokli un pirmais no svētību pakāpieniem. Jebkura sajūta un stāvoklis, kas pieder atjaunotajai cilvēka būtībai ir ne tikai svētība, bet arī Debesu Valstības atspulgs dvēselē, tā ir glābšanas ķīla un mūžīgās svētības priekšnojautas. Svētais Dāvids par gara nabadzību ir teicis: “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars: satriektu un pazemīgu sirdi Dievs nenicinās” (Ps.51:19). Gara nabadzība-visu garīgo sadedzināmo upuru sāls. Ja tie nav iesālīti ar šo sāli, Dievs šos upurus noraida. Savas grēkā krišanas redzēšana jau ir svētība kritušajam cilvēkam. Tas, kas redz savu krišanu, ir spējīgs atzīt nepieciešamību pēc glābšanas, pēc Pestītāja, ir spējīgs ar dzīvu ticību ticēt Evaņģēlijam. Tāds stāvoklis ir svētība, tā ir Dieva dāvana, svētības auglis un tāpēc svētlaimība. Nabagam ir dabiski skumt par savu nabadzību.


Gara nabadzība rada nākamo svētību, proti, raudas. Raudas-uzticīgas dvēseles dievbijīgas skumjas, kas, skatoties Evaņģēlija spogulī, redz tajā savu neskaitāmo grēku radītos traipus. Šāda dvēsele nomazgā savus traipus ar asaru svēto ūdeni, iztīra tos ar svētām skumjām. Neaprakstāms mierinājums, neaprakstāms vieglums ielīst sirdī pēc glābjošo asaru izliešanas par saviem grēkiem, par savu grēkā kritušo dabu-asaras, kuru iemesls rodams gara nabadzībā. Ja jau šeit uz zemes dievbijīgās raudas sniedz tik nesalīdzināmi lielu garīgo mierinājumu, kādu gan svētlaimību tās sagatavos nākamajā mūža dzīvošanā. Kristus par dievbijīgo raudām ir sacījis: “Svētīgi raudošie ( piez.latviešu Bībeles tulkojumā - “tie, kam bēdas”) (Mt.5:4). Tu esi grēkojis? Lej asaras! Kas nepārtraukti iedziļinās sevī, kas redz sevi neskaitāmu grēku aptraipītu, kas atzīst sevi par elles moku cienīgu un jau apraud sevi kā notiesātu uz to, tas maz redz vai vispār neredz sava tuvākā trūkumus, viegli piedod tos, ja ieraudzījis, un no visas sirds piedod visus aizvainojumus.


Dvēseles stāvoklis, kas aizdzen dusmas, ļaunatminību un nosodīšanu, ir jauna svētība, kas tiek saukta par lēnprātību. “Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi”(Mt.5:5). Kas tā ir par zemi? Pēc grēkā krišanas Dievs Ādamu nosauca par zemi (piez. latviešu Bībeles tulkojumā- “pīšļi”) un caur Ādamu tā nosaukts esmu arī es. “…Jo tu esi pīšļi un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties” (Gen.3:19). Būdams pīšļi, man reizē ar to arī ir liegts valdīt pār šo zemi-to nolaupa man dažādas kaislības, īpaši dusmas, kas mani aizrauj, kā rezultātā es esmu zaudējis jebkādu varu pār sevi. Lēnprātība atdod man šo varu, ļauj pašam rīkoties un pārvaldīt savu mantojumu, savu zemi - savu miesu, savas asinis, savas tieksmes. “Bet lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam” (Ps.37:11).


Iemantodams atkal no jauna zemi, sāku vēlēties debesis. Svētība ieved mani jaunā stāvoklī, jaunā svētlaimē - esmu izsalcis un izslāpis pēc Dieva, nevis tukšas un cilvēciskas taisnības (Mt.5:6). Dieva taisnība atklājās cilvēcei dievišķā žēlsirdībā, pavēlēdama mums līdzināties Dievam šajā, nevis kādā citā tikumā (Mt.5:48). Žēlsirdība nevienu nenosoda, mīl ienaidniekus, atdod savu dvēseli par draugiem, padara cilvēku par Dieva līdzību. Šis stāvoklis atkal ir svētība (Mt.5:7).   Sirdī, kas pilna žēlsirdības, nevar būt nekādu ļaunu domu, visas domas ir labas un svētas. Sirds, kurā mīt tikai labais, ir šķīsta un spējīga redzēt Dievu. “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt.5:8). “Ko nozīmē sirdsšķīstie?” jautāja kādam dižam mūkam. Viņš atbildēja: “Sirds, kas līdzīgi Dievam jūt neizmērojamu žēlsirdības sajūtu pret visām radībām”. Šķīstā sirdī iemājo Dieva miers, kas savieno savā starpā atdalīto prātu, dvēseli un miesu (piez. grēkā krišanas rezultāts), atjauno cilvēku un padara viņu par Jaunā Ādama pēcteci.


Dieva miers - Dieva svēto liktenis. Ar svētā miera palīdzību kristietis, paveikdams darbu nožēlas laukā, samierinās ar Dievu, visiem apstākļiem, visiem tuvākajiem, pats ar sevi un kļūst par Dieva dēlu pēc svētības (Mt.5:9). Dieva mieru pavada acīmredzama Sv.Gara klātbūtne cilvēkā un viņš viss kļūst par Sv.Gara darbības izpausmi un augli. Tas, kas ir ieguvis Dieva mieru, nebaidās no ārējiem satricinājumiem-svētais mierinājums viņa sirdī ir iznīcinājis visas dižās un saldkaislās  laicīgās pasaules vērtības, visu rūgto un ciešanu pilno laicīgās pasaules smagumu.


Apskati Evaņģēliju svētību garīgos pakāpienus, apskati katru no tiem. Labi ir atrasties uz visaugstākā pakāpiena, bet patiesi svētīgs ir arī tas, kas atrodas tikai uz pirmā pakāpiena. Nav iespējams uzreiz pārlēkt pāri vairākiem pakāpieniem, ir jākāpj no pakāpiena uz pakāpienu, un pa tām ved dievišķā svētība - aizved cilvēku uz nākamo pakāpienu nevis tad, kad cilvēks pats uzskata sevi par cienīgu, bet gan tad, kad par tādu viņu atzīs Dievs. Tikai pazemīgie ir cienīgi saņemt paaugstinājumu.


Nepiedēvē pats sev svētības - lepna un muļķīga iedomība var likt cilvēkam piedēvēt sev tādu svētību, ka viņš visu mūžu var nodzīvot pašapmānā un sevis glaimošanā, tādējādi liegdams sev patieso labumu gan uz zemes, gan debesīs.


Meklē garīgo nabadzību. Šīs svētības meklēšana ir atļauta un slavējama. Tā ir visu nākamo svētību pamats un devēja. Kad pamats sagrīļojas, tad arī tas, kas stāv uz augstākā pakāpiena, nokrīt zemē un nereti sasitas līdz nāvei. Gara nabadzību var iemantot, mācoties saprast Evaņģēliju, izpildot tā prasības, salīdzinot savu rīcību un īpašības ar Evaņģēlija prasībām, piespiežot savu sirdi augstsirdīgi pārciest apvainojumus un pavadot dzīvi pašpārmetumos un lūgšanā par satriektas un pazemīgas sirds iemantošanu. Lepnus lūgumus Dievs noraida, nevajadzīgus neizpilda, bet, kad Viņa radība lūdz gara nabadzības dāvanu, tad Viņš to lūdzējam sūta no savām bagātajām dārgumu krātuvēm. Āmen.

 

(no grāmatas "Aскетические опыты: собрание творений", том 1, 2010).

© 2009 - 2017 BIBLOS