Igumens Nikons (Vorobjovs)


(1894.g. 4.maijs – 1963.g. 7.septembris)

"Es vienmēr patiesi esmu tiecies pie Dieva"

 

Igumens Nikons (pasaulē Nikolajs Nikolajevičs Vorobjovs) piedzima 1894. gadā Tveras guberņas Bežeckas apriņķa Miškino ciemā zemnieku ģimenē. Viņš bija otrais bērns. Pavisam ģimenē bija septiņi bērni, visi zēni. Bērnībā Koļa, šķiet, ne ar ko neatšķīrās no saviem brāļiem, ja nu tikai ar īpašu godīgumu, paklausību vecākajiem un pārsteidzošu sirsnību, žēlumu pret visiem. Šīs iezīmes viņš saglabāja visu dzīvi.


Interesanti atzīmēt kādu epizodi no viņa bērnības. Viņu ciemā bieži uzradās un dzīvoja vientiesīgais, vārdā mazais Vaņka, kuru labprāt uzņēma Koļas vecāki. Lūk, reiz, kad brāļi mājās spēlējās, vientiesīgais pēkšņi piegāja pie Koļas un, norādot uz viņu, vairākas reizes atkārtoja: "Tas ir mūks, mūks". Ne uz pašu zēnu, ne uz apkārtējiem viņa vārdi šinī momentā nekādu iespaidu neatstāja, bet vēlāk, kad tieši Koļa, un tikai viņš viens no visiem brāļiem, kļuva par mūku, atcerējās šo paredzējumu.


Vientiesīgais patiesi bija gaišredzīgs cilvēks. Viņš pirms vairākiem desmitiem gadu paredzēja Koļas mātei nāvi Taganrogā. Reiz, piegājis pie viņas, viņš sāka it kā spēlēt, salicis rokas taurītē: "Duru – dara, duru – dara, Taganrogā dzīvi pabeidza". Bet ģimenē tajā laikā neviens pat nenojauta par tādas pilsētas pastāvēšanu. 1930-os gados viņa patiešām pārcēlās uz Taganrogu pie dēla un tur nomira.


Tēvs iekārtoja Koļu reālskolā Augšvoločkā. Viņš mācījās spīdoši. Viņā jau no pirmajiem skolas gadiem atklājās brīnišķīgas un daudzpusīgas spējas. Nikolajam piemita lieliskas matemātiskās dāvanas, viņš bija izcils stilists valodā. Pats ne reizi vien teica, ka viņam vienmēr bija viegli rakstīt. Pārejot no vienas klases nākamajā, viņš nemainīgi saņēma pirmās pakāpes balvu (uzslavas rakstu un grāmatu). Dziedāja, spēlēja altu, uzstājās ansamblī, ļoti skaisti zīmēja un rasēja.


Kādos apstākļos Koļa dzīvoja un mācījās reālskolā?


No mājām viņš saņēma palīdzību tikai pirmajās klasēs. Kad viņš nolēma mācīties tālāk, palīdzību nebija, no kā gaidīt: vecāki dzīvoja diezgan pieticīgi, un bez viņa bija vēl četri dēli, kuriem tāpat vajadzēja iegūt izglītību. Koļa mācības nepameta, bet turpināt tās nācās apstākļos, kuri mūsdienu cilvēkam šķitīs neticami. Tūlīt pēc obligātajām stundām viņš, vēl zēns, bija spiests pasniegt stundas vai palīdzēt atpalikušajiem mācībās, bet turīgiem biedriem. Par to viņam nedaudz maksāja. Pavadījis tur dažas stundas, viņš steidzās uz dzīvokli (par kuru vajadzēja maksāt) un ķērās pie savu mājas uzdevumu gatavošanas. Grūtības palielinājās, kad tajā pašā reālskolā iestājās arī viņa brālis Miša, kuram palīdzēt varēja tikai viņš viens.


Trūkums, bads un aukstums bija viņa pastāvīgie pavadoņi skolas laikā. Ziemā viņš valkāja vieglu mētelīti un ,,kamašas” bez saistzolēm.


Ģimene, no kuras nāca batjuška, bija pareizticīga. Ticībā tika audzināti arī bērni. Taču šī ticība, kā vairumam vienkāršo cilvēku, bija ārēja, tradicionāla,  tai nebija stingra garīga pamata un skaidras izpratnes par kristietības būtību. Tāda ticība, labākajā gadījumā, izaudzināja par godīgiem cilvēkiem, bet, saņemta kā tradīcija, bez pūlēm un meklējumiem, bez personiskās pieredzes apstiprinājuma, varēja tikt viegli pazaudēta.


Tā tas arī notika ar Nikolaju. Iestājies reālskolā, viņš alkatīgi metās zinātņu studijās, naivi ticot, ka tur slēpjas patiesība. Un aklā ticība zinātnei viegli izstūma tikpat aklo viņa tā laika ticību Dievam. Tomēr drīz viņš saprata, ka empīriskās zinātnes vispār nenodarbojas ar patiesības, mūžības, Dieva esamības izziņas problēmām; jautājums par dzīves jēgu tur ne tikai vispār netiek uzstādīts, bet arī neizriet no pašu šo zinātņu dabas. To ieraudzījis, viņš vecākajās klasēs ar visu sava rakstura dedzību iegrima filozofijas vēstures studijās, kurās sasniedza tik dziļas zināšanas, ka pie viņa nāca pasniedzēji, lai apspriestu dažādus filozofiskus jautājumus.


Zināšanu alkas bija tik lielas, ka Nikolajs bieži, tiešā nozīmē palikdams bez maizes kumosa, par pēdējo naudu nopirka grāmatu. Lasīt to viņš varēja tikai naktīs. Augām naktīm viņš studēja filozofijas vēsturi, iepazīstoties ar klasisko literatūru – un visu to darīja ar vienu mērķi, ar vienu domu: atrast patiesību, atrast dzīves jēgu.


Jo pieaugušāks viņš kļuva, jo saasinātāk juta šīs dzīves bezjēdzību. Nāve ir visu daļa, lai kādu dzīvi kurš dzīvotu. Sev nav vērts dzīvot, jo es vienalga nomiršu. Dzīvot citu dēļ? Bet citi – tie ir tādi paši mirstīgi "Es", kuriem, tātad, arī nav dzīves jēgas. Kāpēc tad cilvēks dzīvo, ja nekas pasaulē neglābj no nāves ne viņu, ne kādu citu?..


1914. gadā divdesmit gadu vecumā Nikolajs spīdoši pabeidz reālskolu, bet iziet no tās bez prieka. "Filozofijas studijas, - viņš stāstīja dzīves beigās, - parādīja, ka katrs filozofs uzskatīja, ka viņš ir atradis patiesību. Bet cik viņu, filozofu, ir bijis? Taču patiesība ir viena. Un dvēsele tiecās uz ko citu. Filozofija – tas ir surogāts; tas pats, kas maizes vietā dot košļāt gumiju. Pārtiec no šīs gumijas, bet vai būsi paēdis? Es sapratu, ka, tāpat kā zinātne neko nesniedz jautājumā par Dievu, nākamo dzīvi, arī filozofija neko nedos. Un pilnīgi skaidrs kļuva secinājums, ka jāvēršas pie reliģijas" (šeit un tālāk citēts no magnetofona ieraksta).


Vīlies kā zinātnē, tā filozofijā, viņš iestājas Petrogradas Psihoneiroloģiskajā institūtā, cerot tur atrast atbildi uz jautājumu par cilvēka būtību. Taču viņu piemeklēja vēl lielāka vilšanās nekā reālskolā. "Es ieraudzīju: psiholoģija pēta nepavisam ne cilvēku, bet "ādu", - procesu ātrumu, atmiņu… Tādi nieki, ka tas arī mani atgrūda".


Pabeidzis pirmo kursu, viņš izstājās no institūta. Iestājās beidzamā garīgā krīze. Cīņa bija tik smaga, ka sāka nākt domas par pašnāvību.


Un, lūk, reiz, 1925. gada vasarā, Augšvoločkā, kad Nikolajs pēkšņi sajuta pilnīgas bezizejas stāvokli, viņā kā zibens atplaiksnīja doma par bērnības gadu ticību: ja nu Dievs patiešām eksistē? Tad taču Viņam jāatklājas? Un, lūk, Nikolajs, neticīgs, no visas savas būtības dziļumiem, gandrīz izmisumā, iesaucās: "Kungs, ja Tu esi, tad atklājies man! Es Tevi meklēju ne jau kaut kādiem savtīgiem, zemes dzīves mērķiem. Man vajag tikai vienu: Tu esi vai Tevis nav?" Un Kungs atklājās.


"Nav iespējams izstāstīt, - teica batjuška, - to žēlastības darbību, kas pārliecina par Dieva eksistenci ar tādu spēku un acīmredzamību, kas cilvēkā neatstāj ne mazākās šaubas. Kungs atklājas tā, kā, teiksim, pēc tumša mākoņa pēkšņi uzspīd saulīte: tu jau vairs nešaubies, vai tā ir saule vai lukturis, ko kāds iededzis. Kungs man tā atklājās, ka es pieplaku pie zemes ar vārdiem: "Kungs, slava Tev, pateicos Tev! Dod man visu dzīvi kalpot Tev! Lai visas bēdas, visas ciešanas, kādas ir uz zemes, nāk pār mani, - dod man visu pārciest, tikai neatkrist no Tevis, nezaudēt Tevi". Nav zināms, cik ilgi turpinājās šis stāvoklis. Bet, kas viņš piecēlās, tad izdzirdēja varenas, vienmērīgas, bezgalībā aizejošas baznīcas zvana skaņas.


Sākumā viņš nodomāja, ka zvana netālu. Taču zvans neapklusa, un arī laiks jau bija pārāk vēls – pāri pusnaktij.


Tā, vienā mirklī, notika pilnīgs lūzums pasaules uzskatā, norisinājās, kā šķita, skaidrs brīnums. Tomēr šis brīnums bija dabisks, loģisks noslēgums visiem jaunā cilvēka meklējumiem.


Taču jauneklis pilnīgi nemaz nepazina glābšanās ceļu. Batjuška stāstīja, kā skolā viņiem mācīja Dieva Likumu, ticību: lika pārstāstīt Svētos Rakstus bez jebkādas to piemērošanas praktiskajai dzīvei, lika kalt tekstus, neiedziļinoties to nozīmē, iemācīties tikai ar aukstu prātu dogmas, baušļus, vēstures faktus. Visā pasniegšanā nebija sajūtama nekāda dzīvība. Kristietību pasniedza tikai ārēji, labākajā gadījumā "zinātniski", tādējādi pilnīgi nogalinot tās garu skolēnos. Kristietību mācījās kā ārēju objektu, kuru bija jāzina tikai tāpēc, ka tā bija paredzēts, bet nevis tāpēc, lai tā vadītu jaunā dzīvē pēc Kristus tēla.


Pasniegšana kopumā norisinājās tik sastingušā veidā, tik sholastiski, ka Dieva Likuma stundas ieguva piespiedu atsēdēšanas raksturu, - "laiks asprātībām un zaimošanai".  Batjuška bieži par to runāja ar rūgtumu -  ka tieši šī iemesla dēļ visļaunākie bezdievji nāca no garīgo skolu sienām.


Skaidrs, ka pie šādām pasniegšanas metodēm jauneklis patiešām nevarēja zināt, ko darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvi. Bet apstāties pie kailas, ar prātu vien apjēgtas, "inteliģentas"  Dieva esamības atzīšanas viņš nevarēja.


Lūk, ko stāstīja pats batjuška par saviem tālākajiem dzīves soļiem pēc atgriešanās:
"Bet turpmāk jau Kungs ved cilvēku pa sarežģītu, ļoti sarežģītu ceļu. Es biju satriekts, kad pēc tādas Dieva atklāsmes iegāju baznīcā. Arī agrāk taču biju bijis: gan mājās lika iet, gan vidusskolā mūs veda uz baznīcu. Nu, kas tur ir? Stāvēju kā stabs, neinteresējos, biju aizņemts ar savām domām, un viss.


Bet, kad pēc atgriešanās sirds nedaudz atvērās, tad baznīcā es pirmkārt atcerējos stāstu par kņaza Vladimira sūtņiem, kuri, iegājuši grieķu baznīcā, vairs nezināja, kur atrodas: debesīs vai uz zemes. Un, lūk, pirmā sajūta baznīcā pēc pārdzīvotā stāvokļa: ka cilvēks neatrodas uz zemes. Baznīca – tā nav zeme, bet debesu gabaliņš. Cik liels prieks bija dzirdēt: "Kungs, apžēlojies!" Tas vienkārši neticami iedarbojās uz sirdi: viss dievkalpojums, pastāvīga Dieva vārda pieminēšana dažādās formās, dziedājumos, lasījumos. Tas izsauca kaut kādu aizgrābtību, prieku, piepildīja…


Mūsu laikā ir ļoti grūti. Nav vadītāju, nav grāmatu, nav dzīves apstākļu. Un šinī ceļā – vēršu jūsu uzmanību, uzsveru, - šinī sarežģītajā ceļā, kā tas redzams pie visiem svētajiem tēviem, pats svarīgākais, pats grūtākais – pievest cilvēku pie pazemības, jo lepnība gan gaismas eņģeli, gan Ādamu noveda pie krišanas. Un, lūk, šis ir Kunga ceļš cilvēkam, kurš ar visu dvēseli nolēmis dzīvot Kunga dēļ, lai izglābtos. Bet bez pazemības cilvēks neglābjas. Kaut arī mēs nesasniedzam īstu pazemību, tomēr, tā sakot, iesācēju līmeni varam sasniegt.


Un, kad cilvēks, lūk, tā atnāk, nokrīt Kunga priekšā: "Kungs, dari ar mani visu Pats, es neko nezinu (patiesi, ko gan mēs zinām,?), dari ar mani, ko gribi, tikai glāb", - tad Kungs Pats sāk vest cilvēku".


Patiesi, batjuška tajā laikā vēl neko nezināja par garīgo ceļu, bet ar asarām nokrita Dieva priekšā, un Kungs Pats viņu vadīja. "Veda tā, ka es pēc tam gadus divus dzīvoju Voločkā, lasīju grāmatas un mājās lūdzos", - stāstīja tēvs Nikons. Tas bija viņa sirds "degšanas" periods. Viņš neredzēja un nedzirdēja to, kas notika viņam apkārt. Tajā laikā viņš īrēja pusi privātmājas Sosnovicos. Viņam bija tikai 21 – 22 gadi. Aiz plānās šķērssienas – dejas, dziesmas, smiekli, jaunatnes spēles: tur līksmojās. Aicināja arī viņu. Taču viņš bija zaudējis interesi par pasauli, tās naivajiem, tuvredzīgajiem šī brīža priekiem. "Ēd, dzer, priecājies – rītu mirsim" – šī devīze neapmierināja ne viņa apziņu, ne, vēl jo vairāk, viņa sirdi.


Šie divi viņa dzīves pēdējie gadi bija nepārtraukta varoņdarba, īsta askētisma laiks. Pirmo reizi viņš te iepazinās ar svēto tēvu darbiem, pirmo reizi pēc būtības – ar Evaņģēliju. Lūk, ko batjuška stāstīja par šo periodu:


"Tikai pie svētajiem tēviem un Evaņģēlijā es atradu patiesi vērtīgo. Kad cilvēks sāks cīnīties ar sevi, tieksies iet pa evaņģēlisko ceļu, tad viņam svētie tēvi kļūs nepieciešami un tuvi kā radinieki. Svētais tēvs – viņš ir jau tuvs skolotājs, kurš runā uz tavu dvēseli, un viņa uztver to ar prieku, gūst mierinājumu. Kā skumjas, grūtsirdību, nelabumu izsauca šīs filozofijas un visādas sektantu draņķības, tā, gluži pretēji, kā pie savas mātes, es nācu pie tēviem. Viņi mani mierināja, deva padomu, baroja.


Pēc tam Kungs deva domu iestāties Maskavas garīgajā akadēmijā (1917.g.). Tas man daudz nozīmēja".


Taču pēc gada nodarbības akadēmijā tika pārtrauktas.


"Pēc tam Kungs iekārtoja tā, ka dažus gadus es varēju būt Sosnovicos vientulībā". Te viņš skolā pasniedza nelielu skaitu stundu matemātikā. Pēc tam pārcēlās uz Maskavu un iekārtojās par psalmotāju Borisa – Gļeba baznīcā.


Desmit dienas pirms savas nāves – 1963.gada 28. augustā – ar pēdējiem spēkiem batjuška kaut ko pastāstīja pie viņa gultas sapulcējušamies tuvajiem cilvēkiem par šo savas dzīves laiku - "garīgās dzīves psiholoģiskai ilustrācijai no mirstoša cilvēka lūpām – varbūt noderēs":


"Tur, [Sosnovicos] dzīvoju askētiski: ēdu maizes gabalu, šķīvi plikas kāpostu zupas. Kartupeļu tolaik gandrīz nebija. Un šinī, tā sakot, īstā askētiskā dzīvē (tagad var teikt visu) es visu dienu atrados lūgšanā – lūgšanā un gavēnī. Un te tad es arī sapratu garīgo dzīvi, iekšējo stāvokli: Kungs atklāja sirdī lūgšanas darbību. Es domāju, ka Kungs arī turpmāk iekārtos mani kaut kur laukos, kādā pussabrukušā mājelē, kur es varēšu turpināt tādu pašu dzīvi. Man pietika ar pussauju maizes, pieci kartupeļi (biju jau pieradis) – un viss.


Kungs tā neiekārtoja. Šķiet – kāpēc? Bet man tas ir saprotami. Tāpēc, ka pašos dvēseles dziļumos izauga iedomība:  lūk, kā es askētiski dzīvoju, es jau saprotu sirds lūgšanu. Bet kas tā par sapratni?  Tā ir viena miljardā daļa no tā, ko pārdzīvoja svētie tēvi. Es jums to saku, lai jūs mazliet saprastu. Un tādas vientulības vietā Kungs nokārtoja tā, ka es iekritu pašā drūzmā, pašā kņadā, lai izvārtījies tajā, saprastu, ka es pats neesmu nekas, un nokristu Kunga priekšā un teiktu: "Kungs, Kungs, kas gan es esmu? Tikai Tu esi mūsu Glābējs".


Es uzzināju, ka Kungs tā iekārto tāpēc, ka cilvēkam nepieciešams nonākt pie pazemības. Šķiet, skaidrs? Taču cilvēkam tas nepavisam nav skaidrs. Pēc tam pieņēmu mūka kārtu, biju nometnē, atgriezos un vienalga atvedu augstprātību".


Par mūku viņu iesvētīja 1931. gada 23. martā (v. st.) ar vārdu Nikons. To veica Minskas bīskaps (bijušais Borisa – Gļeba baznīcas pārzinis) Teofans (Semeņjako) Minskā, uz kurieni viņi kopā bija atbraukuši. Dievmātes Pasludināšanas svētku dienā, tā paša gada 25. martā, tēvs Nikons tika iesvētīts par hierodiakonu, bet 1932. gada  26. decembrī (Kristus Piedzimšanas svētku otrajā dienā) tas pats bīskaps viņu iesvētīja par hieromūku (priestermūku). 1933.gada 23. martā (tajā pašā datumā, kad viņš tika iesvētīts par mūku) tēvs Nikons tika arestēts un izsūtīts uz pieciem gadiem Sibīrijas nometnēs. Darba dienu ieskaitīšanas dēļ tika atbrīvots 1937.gadā. Saglabājies sekojošais dokuments:

19/I – 1937.g.  Komsomoļska pie Amūras


Apliecinājums


Šī dokumenta uzrādītājs hieromūks Nikons, pasaulē Nikolajs Nikolajevičs Vorobjovs, … ir stingri uzticīgs Svētās Pareizticīgās Baznīcas novēlējumiem, visai izglītots Dieva vārdā un svēto tēvu literatūrā, dzīvē un domāšanas veidā stingri pareizticīgs kristietis. Nometnes važu krustu nesa pacietīgi, bez grūtsirdības un bēdām, ar savu dzīvi sniedzot labu piemēru visiem apkārtējiem. Kā noderīgs Pareizticīgajai Baznīcai var tikt izmantots kā draudzes gans un pat kā tuvākais uzticamais eparhiālā svētītāja līdzstrādnieks, ko apliecinu.


Teodosijs (Zacinskis), Kubaņas un Krsnodaras bīskaps

 

Brīnumainā kārtā atgriezies no nometnes, batjuška iekārtojās Augšvoločkā kā universāls ārsta palīgs. Viņam nācās apgūt vēl vienu varoņdarba un pacietības zinātnes kursu. Ārsta sieva Aleksandra Jefimovna un viņas māsa Jeļena Jefimovna bija pārliecinātas ateistes. Ne ar vārdu, ne ar savu izturēšanos tēvs Nikons neizpauda pat ēnu no  nepatikas vai nosodījuma, par ko vēlāk liecināja pašas māsas, kuras viņa ietekmē pameta savu ticību ateismam un kļuva par kristietēm. Taču galveno lomu šajā pārvērtībā nospēlēja ne jau batjuškas pamācības: viņas satrieca viņa dzīve, viņa vīrišķība, dziļā pazemība un dvēseles augstsirdība.


Jeļena Jefimovna, ārste, vēlāk pat pieņēma mūķenes kārtu ar Serafimas vārdu. Viņa negaidīti nomira 1951. gadā. Viņu izvadīja no slimnīcas – svinīgi, ar mūziku. Un neviens nezināja, ka zem spilvena šķirstā gulēja mantija, paramans un lūgšanu krelles. Batjuška stāstīja, ka viņa, atgriežoties pie Dieva, tā nožēlojusi grēkus kā neviens cits viņa priestera prakses laikā. Tas bija vaids no dvēseles dziļumiem. Vēstulēs garīgajiem bērniem viņš ļoti lūdz pieminēt viņu, jo viņa daudz laba darījusi. Otras māsas atgriešanās stāsts ir visai interesants, tāpēc citēsim te Jeļenas Jefimovnas stāstīto, ko viņa ierakstījusi savā dienasgrāmatā.


"1940. gada 30. maijā. Jau tūdaļ pēc māsas, Aleksandras Jefimovnas, nāves man radās vēlēšanās aprakstīt viņas slimību un nāvi, un to, ko viņa daļēji mums atklāja par sevi. Lai tas, ko es pastāstīšu, kalpo Dievam par godu.


Mana māsa bija neticīga visu savu dzīvi. Māsas domas par ticību, Dievu un reliģiju bija tipiskas tā laika inteliģencei. Viņa ar neiecietību attiecās pret visu, kas skāra reliģiju, un viņas iebildumiem bieži bija cinisks raksturs. Tajos gados mūsu mājā dzīvoja Nikolajs Nikolajevičs (tēvs Nikons). Es vienmēr cietu no viņas toņa un negribēju, lai Nikolajs Nikolajevičs skartu šos jautājumus. Uz visiem Nikolaja Nikolajeviča argumentiem māsai kā iebildums bija vieni un tie paši vārdi: "Uzrakstīt jau var visu, visas grāmatas par garīgajiem jautājumiem satur vienus vienīgus melus, kurus tikai papīrs vien pacieš".


Viņa bezcerīgi saslima (kuņģa vēzis) un nemitējās pulgot ticību, kļuva ļoti aizkaitināma, viņu piemeklēja bezmiegs, pazuda apetīte, un viņa iegūla gultā. Sākumā slimnieci kopa viņas vīrs, bet no bezmiega naktīm viņš krita nost no kājām. Dienā viņam bija daudz darba slimnīcā. Tad mēs ar Nikolaju Nikolajeviču ieviesām nakts dežūras. Viņai bija stipras aizkaitināmības, prasīguma periods, viņa ik minūti kaut ko pieprasīja. Kad viņai kļuva grūti piepūlēt balsi, Nikolajs Nikolajevičs pie viņas galvgaļa ievilka elektrisko zvanu. Viņš naktīs sēdēja slimnieces istabā.


No Ļeņingradas atbrauca slimnieces vecākā dēla sieva – J. V., bet viņa ilgi neuzkavējās. J. V – ai slimniece izstāstīja par savu redzējumu.  Viņa redzēja, ka istabā ienāk septiņi stareci, tērpti shimā. Tie nostājās ap viņu ar mīlestību un labvēlību un teica: "Lai viņa lūgšanu dēļ ierauga gaismu!” Nikolajs Nikolajevičs aizliedza teikt: "viņa lūgšanu dēļ", bet J. V. apgalvoja, ka slimniece teikusi tieši tā. Šis redzējums atkārtojās vairākas reizes.


Tad slimā māsa vērsās pie N. N. Ar lūgumu par grēksūdzi un Dievgaldu.


Viņa nebija gavējusi četrdesmit gadus. Slimnieces lūgumu N. N. izpildīja pats, un redzējumi neatkārtojās. Slimās māsas dvēselē notika lūzums: viņa kļuva pret visiem labsirdīga un lēnprātīga. Kļuva maiga. [Šīs pārmaiņas ārkārtīgi satrieca mājiniekus un visus, kas viņu pazina.] N. N. stāstīja, ka pēc Dievgalda viņa pārrunājusi ar viņu par to, ka, ja tās būtu bijušas halucinācijas, tad - kāpēc tās vairs nav atkārtojušās pēc Svēto Dāvanu saņemšanas un bijušas vairākas reizes pirms tās? Viņas prāts strādāja līdz pēdējam elpas vilcienam. Viņa teica, ka, ja viņa izveseļotos, pirmais gājiens būtu uz baznīcu, kurā tā nebija bijusi četrdesmit gadus. Viņas apziņa bija skaidra, un viņa daudz domāja un teica: "Katram cilvēkam ir jāmirst tēvu ticībā!"


Šo notikumu stāstīja arī pats batjuška, bet minēja tikai sekojošos sterecu vārdus: "Jums mājā ir priesteris, vērsies pie viņa". Droši vien tika teikti gan vieni, gan otri vārdi, bet batjuška noklusēja par pirmajiem, savukārt, J. V. aizmirsa vai viņai tika atstāstīti otrie.


Līdz ar baznīcu atvēršanu batjuška ķērās pie svētkalpošanas. 1944. gadā Kalugas bīskaps Vasīlijs viņu iecēla par Dievmātes Pasludināšanas baznīcas pārzini Kozeļskas pilsētā , kur viņš kalpoja līdz 1948. gadam.


Te viņš dzīvoja dzīvoklī pie kādām mūķenēm un viņa dzīvesveids bija ļoti askētisks. Daudzi atcerējās, ka viņš bija neticami vājš. Batjuška visu savu brīvo laiku pavadīja Dieva vārda lasīšanā, lūgšanā un svēto tēvu darbu studēšanā. Batjuškas sprediķi vienmēr bija dziļi garīgi un allaž atšķīrās ar īpašu spēku un pārliecinātību. Tas atveda pie viņa ticīgos.


Tēvam Nikonam bija garīga saskarsme ar Kozeļskā dzīvojošo starecu – hieromūku Melētiju (Barminu; + 1959.g. 12.nov.), pēdējo Šamordinas klostera garīgo tēvu. Tas bija svētas dzīves cilvēks, īpašs, vienreizējs. Starecs Melētijs bija pēdējais, ko mūka kārtā iesvētīja sirdsskaidrais Optinas Ambrozijs savā nāves gadā – 1891.


Tēvs Melētijs arī kādu laiku bija pavadījis nometnēs. Viņš bija liels lūdzējs, izcēlās ar galēju klusēšanu, bija ļoti skops vārdos. Pajautās viņam: "Batjuška, sakiet – kā dzīvot?" Bet viņš atbild: "Vienmēr lūdzieties", - un viss. Ap viņu valdīja īpašs svētīgs miers. Cilvēks, kurš atnāca pie viņa uz grēksūdzi satraukts, nomierinājās.


Ar tēvu Melētiju saskarsmē bija arī tēvs Rafaēls un citi priesteri; viņš garīgi aprūpēja Šamordinas māsas, kuru Kozeļskā bija ļoti daudz; daudz ļaužu pie viņa brauca no citām vietām. Tēvs Melētijs nomira lielā vecumā; viņam bija aptuveni 96 gadi. Viņa kaps atrodas Kozeļskā.


1948. gadā tēvu Nikonu pārceļ uz Beļevas pilsētu, pēc tam uz Jefremovu, tālāk – uz Smoļensku. No Smoļenskas bīskaps Sergijs viņu tajā pašā 1948.gadā pārcēla uz tai laikā panīkušu draudzi Gžatskā. Batjuška tā arī teica: izsūtīja trimdā. Sākumā viņam tur ļoti nepatika. Viņu sagaidīja nelaipni. Grūti bija arī materiālajā ziņā.


Naudas viņam vispār nekad nebija, jo to viņš izdalīja citiem. Īpašuma viņam nebija nekāda. Uz Gžatsku viņš atbrauca ar vienu siltu kāda Optinas hieromūka rjasu, ar tikpat vecu silto apakškreklu, kuru pēc kāda laika sadedzināja tā nederības dēļ, vasaras rjasu ar diviem – trim apakškrekliem un grāmatām. Lūk, arī viss viņa īpašums, ja neņem vērā vēl divus – trīs alumīnija galda piederumus. Viņš nekad nepievēsa uzmanību visām šīm ārējām lietām. Precīzāk sakot, viņš bija visādas greznības, izskaistinājuma, maiguma utt. pretinieks, jo redzēja tajā visā materiālu cilvēka godkāres, laiskuma un patmīlības attīstībai. Viņa apģērbu vienmēr šuva visparastākā šuvēja no vienkārša materiāla, tāpēc reizēm tas izskatījās diezgan neveikls. Taču viņš bija ar to apmierināts.


Batjuškam patika stāstīt sekojošo epizodi no sirdsskaidrā Pahomija Lielā dzīves. Kad vienā no klosteriem, kuru vadīja sirdsskaidrais, brāļi uzstādīja ļoti skaistus vārtus un sajūsmā rādīja tos sirdsskaidrajam Pahomijam, viņš pavēlēja vārtu augšpusē piesiet virves un vilkt aiz tām, kamēr vārti sašķiebās. Brāļi bija apbēdināti, bet sidsskaidrais atbildēja, ka mūks nedrīkst pieķerties iznīcīgām lietām. Batjuška vienmēr un it visā stingri turējās pie šī likuma. Daudz dažādu nepatikšanu un kņadas batjuška pārdzīvoja Gžatskā. "Taču šī kņada, - viņš teica pirms nāves, - deva man iespēju ieraudzīt: mēs paši nevaram neko labu izdarīt".


Garīgajā ziņā, pēc batjuškas vārdiem, viņam dzīvē daudz ko deva. Bet galvenais, viņš saprata, pārdzīvoja te sākotnējās pazemības stāvokli.


"Lūk, Ignātijs Brjančaņinovs, lai Kungs viņu atalgo, visu laiku runā par to. Tagad jūs to nesaprotat. Viņam viss iekšēji dēstī domu par pazemību. Kas gan ir pazemība? Man pazemības izpratnē bija tāds periods. Reiz mani piemeklēja doma – pilnīgi skaidra un noteikta: kas gan ir visi mūsu darbi, visas mūsu lūgšanas, viss mūsējais? Vajag saukt kā muitniekam: "Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!" Tieši tad arī mana sirds saprata, ka pats būtiskākais – tā ir Dieva žēlastība. Tas bija saprotams ne ar prātu, bet ar sirdi. No šī laika es sāku vērst sevī šo domu, dzīvot ar šo domu, lūgties ar šo domu, lai Kungs neatņemtu to, bet attīstītu.


Tā tad arī ir sākotnējā pazemība – sākotnējā, uzsveru, - [apzināties] ka mēs paši – neesam nekas, ka mēs esam tikai Dieva radības. Tāpēc – ar ko mums lepoties, ko mēs varam likt Dievam pretī? Lai arī Kungs ir pagodinājis mūs ar lielāko cieņu – būt Dieva bērniem, bet tā ir Dieva dāvana. Pēc tam, aicinot, izpirka mūs, lai atjaunotu, pieņemtu par Saviem bērniem, bet arī tā ir Dieva dāvana. Grēkojam, grēkojam – Kungs piedod, tā arī ir Dieva dāvana. Bet kas pieder mums? Mums nav nekā sava. Lūk, tam jāieiet cilvēka sirdī. Ne ar prātu to vajag saprast, bet ar sirdi.


Cilvēkam katrā lūgšanā, lai kā viņš nebūtu iedvesmojies, lai kādu sajūsmu Kungs viņam dotu, viņam jālūdzas, pamatā liekot muitnieka: "Dievs, esi, man, grēciniekam, žēlīgs". Viss, pat, lūk, šī iedvesma – viss ir Dieva dāvana. Mūsos nav nekā laba, viss – no Kunga. Vārdu sakot, kā teica Dāvids, es esmu blusa Izraēlā, es esmu tārps, nevis cilvēks. Domājat, viņš runāja  skaistu vārdu dēļ? Nē. Šie vārdi nāca no stāvokļa, par kuru es teicu. Pie tā vajag patiesi nonākt, un no šī stāvokļa jānāk ikvienai lūgšanai. Tā arī ir sākotnējā pazemība, tieši sākotnējā.


No šejienes izriet vēl kas cits, par ko man jāpasaka kā par pašu galveno. Cilvēkam nepieciešams sajust ne ar prātu, ne tikai ar sirdi, bet ar visu savu būtību, no galvas līdz kājām, ne cilvēkiem, ne Eņģeļiem nesasniedzamo Dieva mīlestību. Viņam jāpateicas Dievam, jāslavē Viņš, jānoliecas Viņa priekšā, Kunga priekšā par Viņa lielo žēlastību un mīlestību. Viņam vajadzētu vēlēties ne tikai tikt krustā sistam blakus Viņam un pārciest visu, bet tikt saplosītam gabalos, un ne tikai saraustītam, bet plosītam visu dzīvi. Lūk, kā viņam jājūtas. Bet mēs, nožēlojamie, nevaram paciest ne mazākās bēdas, pat pašas mazākās.


Tāpēc arī Baznīca kā pirmos lūgšanas vārdus ielikusi: "Slava Tev, mūsu Dievs, slava, Tev”, tas ir, "Slava, pateicība Tev, Kungs, par Tavu žēlastību, par Tavu mīlestību, par iecietību, par to, ka Tu, Kungs, visuma Radītāj, Kura priekšā dreb visi Eņģeļi, esi ļāvis mums saukt Tevi par savu Kungu un vērsties pie Tevis, lūgt Tevi".

 
Kungs visu dara cilvēka labā, viņa priekam, viņa glābšanai, par viņa tīksmei. Kungs dara visu, lai tikai tas būtu derīgi, bet nevis par kaitējumu cilvēkam. Tāpēc nevajag baidīties no bēdām. Kungs izdarīs visu, Viņš var atbrīvot no visa. Viss tiek darīts tikai mūsu labā. Tāpēc mums vajag noliekties Kunga priekšā (tāpēc arī vajadzīgas atsevišķas istabas), pateikties, slavēt, lūgties Viņam no visas sirds…


Saprotams? Ar prātu saprotams, bet ar sirdi vēl jums tālu līdz saprašanai. Bet, lai saprastu ar sirdi, pirmkārt, noteikti vajag lūgties vientulībā. Obligāti! Bet pēc tam – dzīvot evaņģēliski, nožēlot grēkus. Jo cilvēkam ne tikai jāsaprot, bet arī jāsajūt, ka mēs esam muitnieki, ka pie Dieva jāvēršas kā muitniekam. Nav vienkārši pie tā nonākt. Bet pie tā cilvēks nonāk caur daudzkārtējiem kritieniem, Dieva baušļu pārkāpšanu. Reizi krita, piecēlās, nožēloja. Atkal krita. Atkal piecēlās. Un beigu beigās sapratīs, ka bez Kunga iet bojā.


Pie Sisoja Lielā atnāca kāds brālis un saka: "Tēvs, es kritu". - "Piecelies". - "Piecēlos, atkal kritu". - "Vēlreiz celies". -  "Cik ilgi?" - "Līdz nāvei".  Kad cilvēks sapratīs, dziļi, ar sirdi, šo savu krišanu, sapratīs, ka pats cilvēks nav nekas, viss kritis, sāks saukt uz Kungu: "Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs, redzi, kādā stāvoklī es esmu”, - tad viņš var nonākt sākotnējās pazemības stāvoklī uz izglābties. Lūk, kāpēc Dieva meklēšanā nevajag krist izmisumā un baidīties no krišanas…"


Saistībā ar jautājumu par garīgo dzīvi batjuška diezgan bieži savās sarunās uzsvēra, ka garīgums neslēpjas ne garīgās kārtas apģērbā, ne vārdos par garīgumu, ar kuriem tagad mīl izrādīties kā ar modernu apģērbu. Daudzas grāmatas, viņš brīdināja, kas uzrakstītas par garīgumu, daudzi stāsti par brīnumiem ir caurausti ar pilnīgi antikristietisku garu.


Vienīgie Svētā Gara raksti – tie ir Baznīcas svēto tēvu un svētcīnītāju  raksti, piemēram, bīskapa Ignātija Brjančaņinova. Tie satur autentisku garīgumu un tikai no tiem var un vajag vadīties. Saistība ar to viņš asi izteicās par aizrobežu, sacīdams, ka tā ir "pati velna būšana":


"Labi, ka mums robeža ir slēgta. Tā ir liela Dieva žēlastība pret mūsu tautu. Mums sagrūstu (īpaši no Amerikas) velnišķīgu, sātanisku sektantisku literatūru, bet krievu cilvēki ir ļoti ieinteresēti visā ārzemnieciskajā, un, protams, ietu bojā. Ņemiet Berdjajevu. Kādus zaimojošus izteicienus viņš pieļauj par svētajiem tēviem! Tātad viņš tos nekad nav lasījis vai arī lasījis ar vienu smadzeņu gabaliņu, bez sirds, bez dvēseles. Viņš pilnīgi nepazīst kristietību un tāpēc rakstīja melus par svētajiem tēviem.


Ļoti daudzi, īpaši emigrācijā, rakstīja par garīgiem jautājumiem pilnīgi nepareizas, melīgas lietas. Runā par Dievu, bet pats – velns. Svētajiem tēviem ir tādas brīnišķīgas grāmatas, vai gan var to vietā lasīt visādu makulatūru zem garīgās literatūras izkārtnes? Piemēram, t.s. athimandrīta Spiridona grāmata par lūgšanu – pilnīgi māņi, labākajā gadījumā – pašapmāns, tas ir pilnīgs kristietības izkropļojums, meli par garīgumu un lūgšanu. Tādas grāmatas var tikai pazudināt cilvēku, ievest viņu skaidrā pievīlumā".


Batjuška ļoti mīlēja dievkalpojumu un kalpoja sakoncentrējies, no visas dvēseles, ko visi arī sajuta. Viņš dievkalpojumu noturēja vienkārši, atturīgi, dabīgi. Necieta artistismu vai kaut kādu izteiksmīgumu dievkalpojuma veikšanā, lasīšanā, dziedāšanā un "māksliniekiem" izteica aizrādījumus. Par to uz viņu dusmojās reģenti, kuri mīlēja "uzvedumus", solisti un lasītāji, kuri bija pieraduši sevi izrādīt. Viņš aizliedza, piemēram, dziedāt dažus dziedājumus, sacīdams, ka tā ir apsēstība Dieva priekšā, nevis lūgšana. Reiz viņš par neatļāva līdz galam nolasīt sešpsalmi vienam lasīšanas "meistaram" par to, ka tas šķobīja balsi un lika turpināt lasīšanu citam.


Batjuška bieži atkārtoja: baznīcas dziedāšana ir tā, kas sakoncentrē prātu, noskaņo dvēseli uz lūgšanu, palīdz lūgties, vai vismaz netraucē lūgšanai. Bet, ja dziedājums nerada šādu noskaņojumu dvēselē, tad, kaut arī tas piederētu pašiem slavenākajiem komponistiem,  tas ir tikai "veco" jūtu, miesas un asiņu spēle.


Viņš neļāva nevienam ieiet altārī, vēl jo vairāk – stāvēt tur bez īpašas vajadzības. Altārī batjuška nekad neko nerunāja, izņemot pašu nepieciešamāko, un arī citiem neļāva to darīt. Viņš nekad nepieņēma grēksūdzi Liturģijas laikā; grēksūdzi noturēja vai nu līdz Liturģijai vai iepriekšējā vakarā (Lielajā gavēnī). Viņš teica: cilvēkam Liturģijas laikā jālūdzas, nevis jāgaida rindā uz grēksūdzi. Pret grēksūdzi attiecās ārkārtīgi uzmanīgi, īpaši pret tiem, kuri nāca reti, vēl jo vairāk, pirmo reizi.


Starp citu, batjuška ļoti sūrojās par to, ka daudzi garīdznieki par galveno grēksūdzē uzskatīja: vai cilvēks nav lietojis pienu gavēnī, cik dienu gavējis pirms Dievgalda un tamlīdzīgi, - un pilnīgi nepievērsa uzmanību smagiem grēkiem: zagšanai, meliem, apmelošanai, naidam, ļaunumam, izlaidībai (darbos, vārdos, domās), skaudībai, alkatībai un tā joprojām, īpaši grēkiem pret citiem cilvēkiem. Viņš mēdza teikt: "Odu izkāš, bet kamieli norij. Īpaši viņu apbēdināja tas, ka daži priesteri Nožēlas noslēpuma un sirdsapziņas attīrīšanas vietā veic tikai formālu "atraisīšanu no grēkiem", kā rezultātā ticīgie sāk skatīties uz kristietību kā uz šamanismu, nevis kā uz jaunu, evaņģēlisku dzīvi.


Batjuška ne vienmēr un ne visus uzreiz pēc grēksūdzes pielaida pie Dievgalda. Ja cilvēkam uz sirdsapziņas bija kaut kas smags vai viņš nebija gavējis daudzus gadus, tad batjuška vispirms svētīja tādam cilvēkam apmeklēt vairākus dievkalpojumus vai atlika viņam Dievgalda saņemšanu līdz nākamajam gavēnim. Reizēm vēl tam klāt batjuška uzdeva cilvēkam izpildīt noteiktu skaitu paklanīšanās un lūgšanas, ko veikt mājās.


Batjuškam ļoti nepatika, ka vajadzību aizlūgumi tika izpildīti steigā, nesaprotami, kaut kā, pa roku galam.  Viņš teica – labāk tad izlasīt mazāk, bet ar pazemību, dievbijību un skaidri, nekā zaimot lūgšanu vārdus un Dieva vārdu. Psalmotājas, kā likums, par to uz viņu apvainojās un bija sašutušas.


Batjuška teica, ka krievu tauta tik viegli pameta ticību pēc revolūcijas tāpēc, ka visa tās kristietība sastāvēja tikai ārējo priekšrakstu izpildīšanā: pasūtīt ūdens iesvētīšanu, aizlūgumu, kristības, nolikt svecīti, iedot pieminēšanas aizlūgumu, neēst to un to gavēnī. Kristietība tautai bija pārvērtusies kaut kādā baznīcas rituālu un paradumu kopumā, tauta gandrīz neko nezināja par cīņu ar kaislībām, jo reti kurš par to mācīja. Gani vairāk ganīja sevi nekā ganāmo pulku. Tāpēc, tikko kā tautai pateica, ka rituāli – tā ir popu izdoma un apmāns, vairums viegli atkrita no ticības Dievam, jo viņiem Dievs pēc būtības arī bija tikai rituāls, kuram jāsniedz laba dzīve.  Ja jau rituāls ir apmāns, tad arī Pats Dievs ir tikai izdoma.


Batjuška ļoti bieži atkārtoja, ka pats briesmīgākais garīdzniecības ienaidnieks ir – cenšanās izdabāt tautai, izpatikt tai, vēlēšanās skaistāk kalpot: jo šī tieksme pārvērš priesteri par aktieri, farizeju, Dieva atstumto, bet tautu padara par pagāniem, kuri raugās tikai uz ārieni un Kristu pamet. Par to batjuška vienmēr runāja ar īpašu rūgtumu.


Batjuška bija stingrs attiecībā pret sevi. Cēlās vienmēr ne vēlāk par sešiem, gulēt gāja ap divpadsmitiem. Dienās, kad nebija jākalpo, līdz pašām brokastīm, kuras bija ne agrāk par deviņiem, lūdzās. Lūdzās arī dienā, veicot 500-nieci, reizēm uzaicinot uz to arī mājiniekus. Vienmēr lasīja svētos tēvus.


Vispār viņš bija liels darba rūķis, necieta laiskumu un vienmēr ar kaut ko nodarbojās, bet visvairāk lasīja. Ja viņa rokās nokļuva interesanta grāmata, tad viņš negulēja arī naktīs un nešķīrās no tās augu dienu, kamēr nebija to izlasījis. Viņa pastāvīgā lasāmviela bija svēto tēvu darbi, svēto dzīves, sprediķi, retu reizi zinātniski – teoloģiski un filozofiski sacerējumi. Īpaši rūpīgi un pastāvīgi viņš pārlasīja darbus, ko bija sarakstījis bīskaps Ignātijs Brjančaņinovs, kuru kā garīgo tēvu viņš ieteica visiem saviem garīgi tuvajiem. Bīskapa Ignātija (tolaik vēl nekanonizēta) darbus batjuška uzskatīja par labāko vadītāju mūsu laikā, pat nepieciešamāku kā svētie tēvi. Jo tēvi, viņš teica, mums jau daudz kur kļuvuši nesasniedzami, mēs nespējam viņus pareizi saprast, vispirms neiepazinušies ar bīskapa Ignātija darbiem, kuros viņš faktiski pārtulkojis svētos tēvus mūsdienu valodā, ņemot vērā cilvēku jauno psiholoģiju.


Viņš nekad neatstāja radušamies jautājuma atrisināšanu uz vēlāku laiku, uzreiz meklēja skaidrojumu, īpaši svētītāja Teofana (Govorova) darbus, vai kādus sacerējumus, kur bija skarts dotais jautājums, vārdnīcas, uzziņu krājumus. Zinot franču un vācu valodas, viņš reizēm lasīja arī ārzemju literatūru.


Batjuška labi pārzināja klasisko literatūru un filozofiju. Īpaši augstu viņš vērtēja F. M. Dostojevska sacerējumus, sajūsminājās par cilvēka dvēseles analīzes dziļumu tajos. Slavēja A. S. Homjakova, slavofilu un dažus V. S. Solovjova filozofiskos sacerējumus.


Batjuška nekādi neļāva izdarīt sev kaut kādu pakalpojumu, kaut ko atnest, uzkopt utt. Ar pūlēm, stenēdams, bet darīja pats, neskatoties uz to, ka bija ļoti slims. Četri nometnē pavadītie gadi ārkārtīgi bija sabojājuši viņa veselību. Visvairāk viņš cieta no sirds slimības un roku un kāju locītavu reimatisma. Tomēr viņš uzskatīja, ka bez galējas vajadzības izmantot cita cilvēka pakalpojumus nav labi, tas ir pat grēcīgi. Viņš uzlika sev par pienākumu veikt dažus saimnieciskos darbus: kurināja un tīrīja krāsni (krāsns tika kurināta ar oglēm un bija ļoti neērta), apstrādāja augļu kokus un krūmus, zāģēja un skaldīja malku, raka zemi.


Kamēr batjuškam bija spēks, viņš daudz strādāja fiziski. Strādāja līdz sviedriem, līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Viņš iestādīja milzīgu dārzu Augšvoločkā, divus dārzus Kozeļskā. Gžatskā viņš ne tikai iestādīja lielu dārzu, bet vēl no savas stādu audzētavas apgādāja visus, kuri vēlējās, ar ābelēm, bumbierēm, ķiršu kokiem utt. Saņēmēju bija daudz, vēl jo vairāk tāpēc, ka batjuška visu deva par velti. Viņš ļoti daudz paveica baznīcu celtniecības un remonta darbu jomā.


Ar rūgtumu batjuška runāja par tiem bīskapiem, kuri, nerēķinoties ne ar draudžu vajadzībām, ne ar priesteru vēlmēm un viedokli, bieži patvaļīgi pārceļ viņus no vienas vietas uz otru, tādējādi sagraujot draudzes, vairojot garīdzniecības bēdas un nesot kaitējumu Baznīcai.


Attieksmē pret cilvēkiem batjuška bija dažāds. Ar dažiem runāja mierīgi, citus mierināja, bet citus tieši atmaskoja. Vispār viņš bija cilvēks, kurš nezināja, kas ir izdabāšana cilvēkiem un ne visai mīlēja pieglaimīgus un viltīgus cilvēkus. Viņš teica, ka glaimo tas, kurš pats alkst saņemt uzslavu, un vispretīgākais ir viltīgs cilvēks. Pār apsēstajiem batjuška nekad nelasīja izdzīšanas lūgšanas, baidoties no lētām ļaužu valodām, kuras vienmēr meklē brīnumdarītājus, gaišreģus utt. Viņš teica, ka neko nemaksā kļūt "svētam": pietiek aprāpot ap baznīcu vai ar dziļdomīgu izskatu teikt dievbijīgas runas, bet īpaši, sākt izdalīt prosforas, antidoru, artosu, svēto ūdeni ar "recepti" - kā to visu lietot dažādās dzīves bēdās.


"Tauta savā nospiedošajā vairākumā, - skuma batjuška, - vispār nepazīst kristietību; meklē nevis glābšanās ceļu un mūžīgo dzīvi, bet gan to, kurš varētu tai kaut ko "izdarīt", lai uzreiz atbrīvotos no tām vai citām bēdām. Ar šādu noskaņojumu atnākušajiem ļaudīm viņš teica: "Negribi bēdas – negrēko, patiesi nožēlo savus grēkus un netaisnības, nedari ļaunu tuvākajiem ne darbos, ne vārdos,  pat ne domās, biežāk apmeklē baznīcu, lūdzies, attiecies ar žēlsirdību pret saviem tuvākajiem, kaimiņiem, tad Kungs arī tevi apžēlos, un, ja tas būs derīgi, atbrīvos arī no bēdām". Daži, protams, aizgāja no batjuškas neapmierināti, jo viņš nepateica, ko vajag "izdarīt",  lai gotiņa dotu pienu vai lai vīrs pārstātu dzert, un nedeva viņiem ne prosforas, ne svēto ūdeni šim nolūkam.


Batjuška izturējās ārkārtīgi vienkārši. Bieži vien, kad viņa jaunākie brāļi, radu bērni vai citi spēlēja pilsētiņas, batjuška piegāja pie viņiem un palīdzēja zaudētājai komandai. Pat no jauniešiem neviens nevarēja sacensties ar viņu nūju mešanas precizitātē. Ar dažiem sitieniem viņš palīdzēja atpalicējiem. Visi brīnījās, ka viņa vecajās un slimajās rokās bija saglabājusies tāda precizitāte. Viņš varēja ļoti labi spēlēt šahu, bet gandrīz nekad to nespēlēja, nosaukdams to par dēmonisku spēli, kas cilvēkam atņem tik dārgo laiku.


1956.gadā, Pashas svētku laikā, bīskaps Mihails (Čubs) iecēla tēvu Nikonu igumena pakāpē.


1962. – 1963. gada ziemā batjuška sāka just īpašu vājumu. Pakāpeniski viņš kļuva arvien nespēcīgāks, ātrāk nogura, mazāk ēda. Vairāk kā divus mēnešus pirms nāves viņš vispār neēda, un līdz tam kādu mēnesi ēda tikai reizi dienā pienu un ogas, reizēm ar baltmaizi. Taču ne reizi visā šinī laikā nevienam nežēlojās. Neviens viņā nemanīja grūtsirdību vai bēdas. Viņš bija mierīgs, sakoncentrējies un lielāko tiesu pat ar vieglu smaidu sejā. Gandrīz līdz pašai nāvei staigāja. Gultā iegūla tikai kādas desmit dienas pirms nāves.


Pirms Dievmātes Aizmigšanas svētkiem pēdējo reizi pieņēma savu tuvo cilvēku grēksūdzi. Pats, kad jau vairs nevarēja aiziet līdz baznīcai, vairākas reizes saņēma Dievgaldu mājās. Līdz pat nāves dienai bija pie skaidras apziņas un ar pēdējiem spēkiem sniedza padomus apkārtējiem. Piekodināja glabāt ticību, pildot baušļus un nožēlojot grēkus, visādi turēties pie svētītāja Ignātija (Brjančaņinova), īpaši vairīties no kņadas, kas pilnīgi iztukšo dvēseli un aizved prom no Dieva.


Neilgi pirms nāves sarunā viņš palūdza sameklēt stareca Optinas Ambrozija dzīvesstāstā to vietu, kur runāts par trūdēšanas smaku, kas bija pēc nāves bija sajūtama no stareca ķermeņa. Viņam garīgi tuvie sākumā nepievērsa šai epizodei nekādu uzmanību, bet vēlāk atcerējās.


Skumstošajiem pie viņa gultas batjuška teica: "Nevajag  mani žēlot. Vajag pateikties Dievam, ka es jau esmu pabeidzis zemes dzīves ceļu. Man nekad negribējās dzīvot, es šinī dzīvē nesaskatīju neko interesantu un vienmēr brīnījos, kā citi kaut ko tajā saskata un pieķeras tai no visa spēka. Kaut arī es neko labu neesmu izdarījis savā dzīvē, bet vienmēr patiesi esmu tiecies pie Dieva. Tāpēc ar visu dvēseli ceru uz Dieva žēlastību. Kungs nevar atraidīt cilvēku, kurš vienmēr visiem spēkiem tiecies pie Viņa. Man žēl jūsu. Kas gan jūs vēl sagaida? Dzīvie apskaudīs mirušos”.


Brīnišķīgs bija tas miers un vīrišķība, ar kādu batjuška devās pretī savai nāves stundai. Apkārtējos tas bieži izsauca grūti apvaldāmas, bet reizēm arī neapvaldāmas, asaras. Visi redzēja, ka viņš pamazām mirst, bet neviens negribēja ticēt, ka batjuška nomirs.


Nekādu žēlošanos no viņa nedzirdēja. "Sāp, batjuška?" - "Nē. Tā, vienkārši šad tad nepatīkamas sajūtas". Nopirka čībiņas. Ar jautru smaidu piemērījis, teica: "Būs labas". Izgatavoja pārklāju šķirstam. Viņš aplūkoja un atrada kļūdu uzrakstā. Redzēja, kā atnesa zārku, un bija apmierināts, ka viss sagatavots.


Kad batjuškam pajautāja, kā un kur apglabāt, viņš atbildēja: "Nav jēgas teikt, jo to nekad neizpilda". Taču, kad reiz mājinieki (slepus no viņa), noteikuši kapa vietu, pienāca pie viņa gultas,  viņš uzreiz pajautāja: "Nu, atradāt man vietu?" Vispār, savas pēdējās slimības laikā batjuška ne reizi vien satrieca apkārtējos ar savu gaišredzību.


Pēdējā laikā mēs uztraucāmies, ka batjuška var nomirt bez mūsu klātbūtnes. Bet viņš stingri apsolīja: "Neuztraucieties, bez jums nenomiršu. Kad vajadzēs, visus pasaukšu". Batjuška mierīgi nomira 7. septembrī, dienā, 12.25. Lai arī nekādu īpašu pazīmju pirms tam nebija, tomēr visi kaut kā paši sapulcējāmies pie viņa šai laikā un ar svecēm rokās nolasījām aiziešanas lūgšanas. Taisnība, viņš visus pasauca.


Izvadīšana notika 9. septembrī. Iepriekšējā naktī, lasot Evaņģēliju, pēkšņi sajutām, ka no šķirsta nāca stipra trūdēšanas smaka. Mēs bijām galēji apbēdināti: kas gan būs rīt, liturģijā? Tomēr, kad atnācām no rīta, tad nejutām nekādas smakas! Naktī smaku bija sajutuši daudzi. Taču liturģijas laikā un izvadīšanā neviens neko nejuta. Te tad arī mēs atcerējāmies par starecu Ambroziju.


Īpaši jāpiemin tā iekšējā prieka atmosfēra, kāda valdīja lūdzējos baznīcā liturģijas laikā un izvadīšanā. Kādu neparastu svinību, liela prieka iespaids. Nesasniedzams prieka gars izkliedēja vispārējās patiesās bēdas. To var izskaidrot ar batjuškas svētlaimīgo pēcnāves stāvokli un viņa lūgšanām. Viņa aiziešana tuviniekiem, garīgi tuvajiem cilvēkiem un visam ganāmajam pulkam šķita it kā apslēpta rītausmas miglā. Tajā dienā baznīca bija pārpildīta kā uz Pashu, un ļoti daudzi pēc tam stāstīja, ka izjutuši īpašu, neparastu svētku svinīgumu dievkalpojuma laikā.


Kungs, dod dusu Savam kalpam, igumenam Nikonam Tavā Valstībā!

 

No grāmatas: Игумен Никон Воробьев. Нам оставлено покаяние. М., 2007

 

© 2009 - 2017 BIBLOS