Igumens Nektārijs (Morozovs)

 

No "paprasīt" līdz "palūgties"
Par mūsu attiecībām ar svētajiem


 

Kur viņiem podziņa?

 

Droši vien katrs priesteris, un vispār jebkurš darbinieks, kurš baznīcā pilda paklausības pienākumus, daudz biežāk, nekā gribētos, sastopas ar jautājumiem par to, kuram svētajam jānoliek svecīte, lai atrisinātos tā vai cita dzīves situācija. Satraucošākais ir fakts, ka tādus jautājumus nākas dzirdēt ne tikai no cilvēkiem, kuri gandrīz neko nezina par kristīgo dzīvi, bet arī no tiem, kuri baznīcā redzami diezgan regulāri. Nepietiekama izpratne par to, kā veidojas zemes Baznīcas un debesu Baznīcas attiecības, neizbēgami atspoguļojas cilvēka ar baznīcu saistītajā dzīvē, tāpēc man šķiet, ka ir svarīgi par to parunāt.


Cilvēks atnāk uz baznīcu, un viņa acīs lasāms jautājums: "Kur viņiem podziņa?"


Jāsaprot, ka lūgties vienam svētajam tikai par acu slimību dziedināšanu, bet otram – par labu gurķu ražu – tas nav vienkārši paradums ar pagānisma piegaršu. Pie tā cilvēku kaut kādā mērā noved mūsdienu dzīves specifika.  Mēs arvien vairāk pierodam pie tā, ka ļoti daudzās sadzīviskās lietās rezultātu var sasniegt, nospiežot pogu vai pogu secību, turklāt to, kā notiek pats process, lietotāja līmenī zināt nav obligāti. Un kaut ko līdzīgu mēs reizēm redzam Baznīcā: cilvēks atnāk uz baznīcu, un viņa acīs lasāms jautājums: "Kur viņiem ir podziņa?" Viņš burtiski sāk rosīties, meklēdams to, kāda darbība viņam jāizpilda, lai galu galā sasniegtu to rezultātu, uz kuru viņš cer.


Protams, savu lomu te nospēlējušas lūgšanu grāmatas, kurās izdevēji lielāka komerciālā efekta sasniegšanas dēļ iedala katram svētajam zināmu šauru "specializāciju". Cilvēkam, kurš tādā krājumā blakus svētā vārdam ierauga norādi uz savu problēmu vai slimību, nerodas šaubas, ka tieši tā Baznīcā ir pieņemts.


Bez šaubām, zināms pamats lūgties tiem vai citiem svētajiem noteiktās vajadzībās mums ir; tas saistīts ar to, kā šis svētais jau sniedzis mums palīdzību, kāda bijusi viņa dzīve, kā viņš palīdzējis cilvēkiem, kādi brīnumi notikuši jau pēc viņa nāves.  Taču arī šajā gadījumā mūsu lūgšanām svētajiem jābūt pamatotām nevis tajā, ko mēs varam no viņiem saņemt, bet pirmām kārtām savstarpējā saskarsmē. Jo katrs Dieva svētais vispirms ir cilvēks, kurš reiz ir dzīvojis uz zemes un tagad turpina dzīvot Debesīs, joprojām paliekot personība. Mēs saprotam, ka, ja mēs ar kādu no cilvēkiem, ar kuriem sastopamies dzīves ceļā, kontaktētos tikai viņa stāvokļa dēļ vai dēļ  iespējas saņemt no viņa palīdzību, tā būtu liekulība, bet attiecībā uz svētajiem mums nez` kāpēc tāda doma prātā neienāk.  Bet būtu pilnīgi dabiski, ja mūsu iepazīšanās ar svētītājiem, mocekļiem, sirdsskaidrajiem, taisnajiem, Kristus dēļ neprātīgajiem notiktu tāpat, kā mēs iepazīstam cilvēkus, kuri kļūst mums tuvi: mēs iedziļināmies viņu dzīvesstāstā, it kā ieejam viņu dzīvē, bet viņi ienāk  mūsējā. Tad rodas cieņa, tad atnāk patiesa godināšana, tad izpaužas nesavtīgums. Un tad no visa tā mūsu attieksmē pret svētajiem var dzimt tas, kas patiesi mainīs mūsu dzīvi uz labāko.


Iepazīšana no lūgšanām

 

Tomēr visā tajā ir tāds moments: tālu ne katra svētā dzīvesstāsts aiznes līdz mums tās dzīvās detaļas, kas ļauj ieraudzīt viņa rīcību un rakstura īpatnības. Ir Dieva svētie, par kuriem vispār gandrīz nekas nav zināms. Cilvēkam gribas dziļāk iepazīt savu debesu aizbildni, bet par viņu svēto dzīvesstāstos ir tikai viena rindkopa. Iznāk, ka daudzu svēto vārdiem tā arī jāpaliek, nosacīti runājot, tikai vārdiem?


Svēto var iepazīt var arī tieši  - lūgšanās viņam


Domāju, ka jebkurā gadījumā mums vajag pacensties pārvarēt attieksmi pret svēto kā pret kaut kādu faktu kopumu.  Varbūt tas izklausīsies dīvaini un pārsteidzoši, bet iepazīt svēto var arī tiešā veidā – lūgšanās viņam. Jo mūsu lūgšanas būtība taču neslēpjas tikai tajā, ka mēs izsakām kaut kādus vārdus un aizejam; mūsu sirdī rodas tās vai citas jūtas, un tas izsauc atbalsi tajos Dieva svētajos, pie kuriem mēs vēršamies, un kuri Svētajā Garā redz visu mūsu dzīvi uz zemes. Savukārt no tā arī mūsos dzimst jau kaut kāda noteiktāka attieksme pret svēto. Rodas abpusējība, un šī abpusējība ir pilnīgi reāla, jo patiesi svēto tuvums mums ir daudz lielāks, nekā to cilvēku tuvums, ar kuriem mēs varam kontaktēties tiešā veidā. Mēs nezinām, tieši kādā veidā svētie redz visu cilvēku domas un dzīvi, bet tā tas neapšaubāmi ir. (...) Neredzamie pavedieni starp mums un svētajiem stiepjas tieši tādā veidā: mēs par viņiem pastāvīgi atceramies, pie viņiem vēršamies, ceram uz viņu aizgādnību, un viņi arī mūs atceras, redz mūs un reiz pēkšņi atnāk mums palīgā.

 

Būs vietā pateikt, ka ne vienmēr saskarsmē, draudzībā ar svētajiem pirmo soli izdarām tieši mēs. Viss notiek kā parastā cilvēku saskarsmē: ne tikai mēs speram pirmo soli, bet reizēm kāds cits to sper mums pretī. Bet kā tādu soli var spert svētais? Lai to saprastu, pietiek atcerēties brīnumus, kādi notika pēc svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja vai svētītāja Egīnas Nektārija nāves. Mēs zinām, ka svētītājs Nektārijs apbrīnojamā veidā ir pazīstams un godāts Kanādā, Ziemeļamerikā, lai arī visu dzīvi nodzīvojis Grieķijā. Viss ir ļoti vienkārši un vienlaikus neizskaidrojami: viņš vairākkārt parādījās tur pareizticīgajiem kristiešiem, viņi saņēma atvieglojumu smagos apstākļos, bet pēc tam kaut kā viņu rokās nonāca svētītāja ikona, un viņi uzzināja, kas viņš ir. Bet tālāk jau viņa godināšana izplatījās viņu tuvinieku, pazīstamo un visas kristīgās kopienas vidū. Apmēram to pašu var teikt arī par svētītāja Nikolaja īpašo godināšanu Krievzemē: viņam nekad nav bijis nekāda sakara ne ar Krievijas Baznīcu, ne ar mūsu tautu, un viņš varēja palikt mums ne īpaši pazīstams, ja vien nebūtu viņa patiesi neparastā mīlestība un neskaitāmie palīdzības gadījumi krievu ļaudīm. Un tieši tāpat, kā svēto žēlastība un mīlestība reizēm izlejas pār veselām zemēm un  tautām, tā var izlieties arī pār konkrētu cilvēku. Protams, no tā nevajag samulst un arī nevajag meklēt tajā kaut kādu nozīmi, kas varētu mūs piepildīt ar lepnību; vienkārši vajag atsaukties uz šo soli ar visu mums iespējamo mīlestību un pateicību.

 

Prasīt vai neprasīt?

 

 

No mūsu dzīves aiziet stāvēšana lūgšanā svēto priekšā – nesavtīga, bez kādas vajadzības


Reiz mēs ar draudzes locekļiem devāmies svētceļojumā pa Maskavas zemi – bijām pie svētās svētlaimīgās Matronas, Hotjkovā, Trijādības – Sergija lavrā, Ģetzemanes skitā. Lai kā arī nebūtu, nevar nesatriekt tāda neatbilstība: pie svētlaimīgās Matronas relikviju šķirsta bija milzīgs daudzums ļaužu (nācās stāvēt vairākas stundas), bet pie sirdsskaidrā Sergija relikvijām mēs visi tikām klāt piecpadsmit minūšu laikā. Es mīlu un godinu svētlaimīgo Matronu, bet vai gan viņa ir kaut kas pārāks mūsu Baznīcā par Krievzemes igumenu?  Kāpēc gan tāda ažiotāža? Man šķiet, ka atbilde ir viena: pie svētlaimīgās Matronas visbiežāk iet kaut ko "paprasīt", bet pie sirdsskaidrā Sergija – palūgties. No mūsu dzīves aiziet stāvēšana lūgšanā svēto priekšā – nesavtīga, bez kādas vajadzības.


Cilvēki nes pie relikviju šķirsta visu savu bēdu nastu, un ļoti maz ir to, kuri atrod iespēju vienkārši priecāties par tikšanos ar Dieva svēto. Bet šis prieks ir ļoti svarīgs, bez tā nav iespējama pilnvērtīga saskarsme.


Sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis saka, ka cilvēka lūgšanai jābūt atbilstošai viņa dzīvesveidam. Tas ir, ja mēs piedzīvojam kaut kādu vajadzību, par kaut ko pārdzīvojam, tad nevajag to nest "garām"  Dievam – vajag vērsties pie Viņa un lūdzot prasīt. Taču vajag atcerēties, ka ir kaut kas augstāks par to – vēlme tikai pēc Viņa žēlastības un Viņa gribas pildīšanas. Un ir lūgšana "Kungs, apžēlojies!", kura aptver absolūti visu. Bet tieši kur Kungs vēlēsies parādīt Savu žēlastību, kā Viņš izpaudīs Savu mīlestību, tas jau pilnīgi nav svarīgi, jo cilvēks sajūt Dieva klātbūtni un Savu uzticību Viņam. Ar tādu pašu noskaņojumu un tādā gara stāvoklī mums vajag lūgties arī svētajiem. Noteikti – kaut vai reizēm. Un tad viņi patiesi, kā teicis svētapliecinātājs Atanāsijs (Saharovs), kļūs par mūsu lielākajiem brāļiem.


2017. gada 12. jūlijā
www.pravoslavie.ru

© 2009 - 2017 BIBLOS