PAR GRŪTĪBĀM KRISTĪGAJĀ DZĪVĒ
Igumens Nektārijs (Morozovs)


Priekšā kalns. Urrā?

 


    
Sastopoties ar grūtībām savā ierastajā, ikdienas dzīvē, mēs, kā likums, cenšamies no tām dažādos veidos izvairīties. Un tas ir pilnībā likumsakarīgi:  ja mēs, teiksim, ejam mājās, un mums pa ceļam ir apledojis uzkalniņš, tad saprātīgāk būs doties pa citu ceļu, nekā pakļaut sevi riskam paslīdēt un kaut ko salauzt. Vai arī, pieņemsim, ja mēs meklējam dzīvokli un uzzinām, ka kādā mājā bieži nestrādā lifts, tad būs pilnīgi dabiski, ka šo māju mēs no sava saraksta svītrosim, nevis iedvesmosim sevi ar perspektīvu katru reizi kāpt pa kāpnēm uz desmito stāvu.  Un tas droši vien ir pirmais, kam vērts pievērst uzmanību: būdami kristieši, un vienkārši pieauguši, atbildīgi cilvēki, mēs nedrīkstam radīt sev grūtības mākslīgi – mūsu dzīve jau bez tā ir pietiekami sarežģīta.

 

Tomēr vienlaicīgi cilvēks, kurš apņēmīgi izvairās no jebkādām grūtībām, reti dzīvē gūst panākumus. Viņš var pabeigt skolu, augstskolu, iekārtoties samērā komfortablā un nesaspringtā  darbā, taču bieži gadās, ka nesasniedz kaut ko svarīgu, ko ar citādu attieksmi pret dzīvi varētu sasniegt:  jo tikai pa īstam grūtas situācijas, vēl vairāk – stresa situācijas liek mums mobilizēt visus savus spēkus, dod stimulu, lai mēs tās iemācītos "pāraugt". Tāpēc, izvairoties no grūtībām tur, kur tas ir racionāli, nekādā ziņā nevajag slēpties no tām tur, kur viņas mums var kaut ko būtisku iemācīt. Tas attiecas gan uz mācībām, gan uz darbu, gan uz sportu un, bez šaubām – uz kristīgo dzīvi. 

 

Pāraugt savu mazdūšību


Grūtības ir nepieciešamas, jo, kā sacījis Jānis Pakāpnieks, kad pret mums cīnās, tad mēs cīnāmies pretī


Kāpēc kristīgajā dzīvē obligāti nepieciešams cīnīties ar grūtībām? Tāpēc, ka, kā to formulē sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks, kad pret mums cīnās, mēs cīnāmies pretī, tas ir, kad mēs sastopamies ar iekšējo cīņu, kad mums nākas kaut ko darīt ar iekšēju dvēseles darbu, piepūli, mēs saprotam, ka aiz tā stāv mūsu kaislības un mūsu ienaidnieks, kurš nesnauž. Un šī izpratne pamudina mūs pārvarēt bailes, slinkumu un darīt tieši to, kas mums ir glābjoši.


Bet kas kristīgajā dzīvē mums principā ir īpaši grūti? - Rīcība, darbība, kas vērsta pret to kaislību, kura šajā brīdī visspēcīgāk mūsos darbojas. Ir pat brīnumaini redzēt, kā vienam cilvēkam ir grūti kaut kas viens, otram – cits, trešajam – vēl cits, turklāt katrs no viņiem viegli izdarītu to, kas grūti otram.  Un tas viss ir ne tik daudz tāpēc, ka paši šie cilvēki būtu tik ļoti atšķirīgi, bet gan tāpēc, ka viņos ar vislielāko spēku darbojas atšķirīgas kaislības.

 

Ko nozīmē "pārvarēt grūtības"? Praktiski vienmēr tas nozīmē pāraugt savu mazdūšību. Neapšaubāmi, pieaugušam cilvēkam tas mēdz būt ļoti grūti, ja viņš pie tā nav pieradināts jau bērnībā. Tāpēc, kad uz grēksūdzi atnāk bērns un stāsta, piemēram, par kādu mānīšanos, ka viņš kaut ko izdarījis un vainu novēlis uz jaunāko brāli, priesteris nevar viņam neteikt: "Saproti, lai ar to tiktu galā, ir tikai viens veids: tev pēc grēksūdzes jāiet pie tēta un mammas un jāatzīstas visā". Un jāatzīst šīs mānīšanās iemesls: domāju, ka patiesība neatklāsies, vai - bija bailes no soda, vai arī gribējās, lai par tevi domātu labi.

 

Un ne tikai priesteris – jebkurš pieaugušais, kuram bērns nolēmis uzticēties, var atklāt viņam šo garīgo likumu: "Zini, ja tu neatzīsies tagad, tad neatzīsies arī nākošajā reizē, kad kaut ko izdarīsi, jo tad tas būs jau daudz grūtāk nekā šodien. Tu pieradīsi krāpties un tas novedīs pie tā, ka tu tā rīkosies vienmēr. Un pēc tam, kad tu izaugsi, un gribēsi kļūt citāds, tev jau būs ļoti, ļoti sarežģīti mainīties.  Es nevaru piespiest tevi to izdarīt, bet silti iesaku: pārvari savas bailes tagad, tieši šodien, lai tev nebūtu tik grūti pēc tam". Jāsaka, ka diezgan daudzi bērni nolemj šim padomam paklausīt – un tu redzi, kā šis bērns sevi pāraug, kā viņš kļūst spēcīgāks.


Lielā mērā tas pats notiek arī ar pieaugušu cilvēku, kad viņš izlemj nebēgt no situācijas, kurā viņam ir gan kauns, gan bailes, un spert soli patiesības virzienā un paciest visas iespējamās sekas.

    
Ienaidnieka zvārguļi

 

Diezgan bieži cilvēki uzdod jautājumu: "Man nekādi neizdodas sevī kaut ko mainīt. Ko lai dara?" Taču ceļš patiesībā ir tikai viens: pakāpeniski, pakāpienu pa pakāpienam, tapt mazliet lielākam par sevi pašu.  Kāpēc gan tik maz ir cilvēku, kuri kāpj pa šīm kāpnēm?


Domāju - lielā mērā tāpēc, ka daudzi ticīgi ļaudis padodas kārdinājumam nepieciešamos varoņdarbus (t.i., viņiem visgrūtākos) aizvietot ar viņiem samērā viegli izpildāmiem. Tādas aizvietošanas viltība ir tajā, ka mēs redzam it kā gan savas pūles, gan rezultātus. Mēdz gadīties, piemēram, ka cilvēkam ir grūti paklusēt, kad viņš tiek aizskarts – viņš atbild tā, ka tik turies. Taču tajā pat laikā viņa dzīves apstākļu un labās veselības dēļ viņam ir diezgan viegli gavēt, viņš daudz lūdzas, un viņa ikdienas nolikumā ir vieta pat nakts lūgšanai, jo viņam ir iespēja bez kaitējuma savai dienas darbībai ierobežot sevi miegā. Un viņš uzskata, ka, ja viņš ved tādu svētcīņu, tad kaut kādā veidā kompensē to, ka viņš, tāpat kā agrāk, paliek nesavaldīgs un ass cilvēks. Protams, ka patiesībā nekāda kompensācija nenotiek.


Vispār mūsu svētcīņas, garīgo grūtību pārvarēšanas augļa būtība parādās tajā, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem, kā tiekam galā ar dažādiem dzīves pārbaudījumiem, nevis tajā, ka mēs kļūstam par "čempioniem" gavēnī un ,"rekordistiem" lūgšanu nolikumā. Vēl vairāk, tādi ārēji varoņdarbi reizēm kļūst par "zvārguļiem" ienaidnieka rokās, ar kuriem viņš aizvilina mūs uz to pusi, uz kuru grib aizvirzīt, tas ir, turp, kur ir vislielākās iespējas iet bojā.


Man bija viens paziņa, kurš par savas dzīves kredo pasludināja absolūtu nežēlastību pret sevi. Tas izpaudās, piemēram, tā, ka viņš varēja bez anestēzijas sagriezt sev kāju un pēc tam to sašūt. Bet kam vajadzīga tāda nežēlastība nežēlastības dēļ? Pierādīt pašam sev: "Es to varu?" Un atkal  - kā dēļ? Ja nu patiesi jābūt pret sevi nežēlastīgam, tad tādā veidā, kā tas nepieciešams kristietim – tajā, kas liecinās par mīlestību pret cilvēkiem un Dievu. Taču cilvēkam, kurš atrodas tādos maldos, to ir ļoti grūti saprast.


Zaudēt un turpināt


Noteikti vajag sevī audzēt spēju nekrist izmisumā, lai cik daudz būtu garīgu kritienu


Reizēm cilvēks, grūtību nogurdināts, no apvainojuma ieslīgst tādā kā fatālismā un saka, ka cilvēki vienmēr iedalīsies tajos, kam vispār nekas neizdodas, kam maz kas izdodas un tajos, kam izdodas praktiski viss, ko viņi grib sasniegt. Tas patiešām tā ir, taču lieta slēpjas nevis ģenētikā, nevis veiksmē, ne arī fatālos dzīves apstākļos, bet gan vienā svarīgā īpašībā, kas ļoti ietekmē to, vai cilvēks galu galā pārvarēs grūtības, vai atkāpsies to priekšā. Es runāju par prasmi piecelties pēc kritieniem un atrast sevī spēkus iet tālāk. Pat, ja paskatīsimies nevis uz kristīgu, bet parastu, laicīgu dzīvi, mēs ieraudzīsim, ka daudzu veiksmīgu, ievērojamu cilvēku biogrāfijās ir epizodes, kad viņi ir pacietuši neveiksmes, kad viņi ir zaudējuši visu, un viņiem ir nācies atkal iet uz savu mērķi no nulles.  Protams, tas prasa lielu spēku sasprindzinājumu, bet, kā rakstījis sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis, vēl neviens nav iekļuvis debesīs, dzīvojot dzestri. Un šo spēju neizsamist, lai cik daudz būtu garīgu kritienu, un, lai cik lieli būtu mūsu zaudējumi tajos, mums noteikti vajag sevī audzēt.  Tas pats sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis pielīdzina kristieti ceļiniekam, kurš dodas kādā tālā ceļojumā: viņš brauc pajūgā, pajūgs salūzt; viņš kāpj uz kuģa, kādu laiku brauc, bet pēc tam kuģis piedzīvo katastrofu, un, kad viņu izmet krastā, viņš uzreiz dodas meklēt kādu transporta līdzekli, lai varētu savu ceļu turpināt.  Tas ir, mēs nedrīkstam pat pieļaut domu par to, ka grūtības garīgajā dzīvē, kuru dēļ mēs kaut ko zaudējam, var mūs demoralizēt un izsist no ierindas. Mēs vienalga turpināsim savu ceļu.


Kaislību karavadoņi


Visgrūtākais – cīnīties sevī ar to, ar ko mēs radām nepatiku citos cilvēkos


Droši vien ir vēl viens moments – analīzes moments, bez kura mums cīņā ar grūtībām neiztikt. Vajag izveidot sev objektīvu priekšstatu par to, kādi mēs esam apkārtējo cilvēku – pirmkārt jau tuvo – acīs. Kas viņiem mūsos šķiet pats apgrūtinošākais ?  Uzsvēršu - nevis mums, bet viņiem. Par to, ka šis apgrūtinošais ir, var nešaubīties, pietiek vien uzmanīgi pavērot mūsu ikdienas dzīvi. Varbūt pat pajautāt – domāju, vairumā gadījumu tuvajam cilvēkam nebūs grūti atbildēt, kas mūsos viņu apbēdina un kaitina. Iespējams, ka tas arī mums izrādīsies pats grūtākais – cīnīties ar to, kas mūsos traucē citiem cilvēkiem.  Jo mēs bieži vien to uzskatām par savu dabu. Taču vajag saprast: nekādas mūsu iezīmes, kuru dēļ citiem cilvēkiem ir slikti, nevar būt labas. Protams, mēdz būt robežsituācijas – piemēram, priekšnieka un padoto attiecībās: darbiniekiem, kuri nav pieraduši kārtīgi strādāt, var būt "slikti" tāpēc, ka viņu jaunais vadītājs pieiet lietai ar visu stingrību. Taču arī šinī gadījumā noteikti vajag uzdot sev jautājumu: es esmu prasīgs vai piekasīgs, taisnīgs vai cietsirdīgs?


Svētītājs Teofans Vientuļnieks sacījis, ka ir ļoti svarīgi saprast, kuras kaislības dvēselē ir karavadoņi citām.  Kad mēs dodam triecienu karavadoņiem, tad arī pārējās kaislības kļūst vājākas. Bet, kad kaislības kļūst vājākas, tad, savukārt, būtiski sāk mainīties mūsu dzīve. Lūk, lai noskaidrotu, kuri ir šie  "karavadoņi", tuvie un mūs mīlošie cilvēki var mums būtiski palīdzēt – un mūsu sirdī jārodas nevis sašutumam, bet pateicībai par to.


Apzināti un nežēlīgi

 

Droši vien katram no mums vajag pacensties uztvert jebkuras grūtības kā mācību stundu. Kāpēc tas vajadzīgs? Vispirms – atzīt, ka tās vai citas konkrētās lietas ir mums grūtas, un pēc tam – pacensties saprast, kādi ir šī "grūtuma" cēloņi, tas ir, mazliet iedziļināties un tikt skaidrībā par to, kas ir mūsu iekšienē. Jo pat tādā izplatītā situācijā, kā "grūti nenosodīt", problēmai var būt dažādas saknes.   Cilvēks var nosodīt tāpēc, ka uz citu nosodīšanas fona viņš pats sev sāk vairāk patikt.  Bet varbūt viņam šķiet, ka otra "briesmīgo" apgrēcību nosodīšana dod viņam tiesības uz viņa paša "mazajām vājībām", kuras nemaz nav tik grēcīgas, salīdzinot ar citām. Bet iespējams, ka viss ir pavisam citādāk: viņu patiesi satrauc tas, ko dara otrs cilvēks, un viņš nevar atturēties no novērtējuma, vai arī uzskata, ka viņa spriedums par lietām ir turpat vienīgais veids, kā kaut ko mainīt. Bet cits vispār nepamana, ka nosoda, jo pastāvīgi par kaut ko runā bez pārtraukuma un pilnīgi nekontrolē savas runas plūdus. Visos šajos gadījumos cilvēkam nav taisnība, bet viņa ceļš uz grēka apzināšanos un atbrīvošanos no tomēr arī būs atšķirīgs.


Cīņā ar mūsu kaislību radītajām grūtībām nevajag nospraust nekādas robežas


Jāpiebilst, ka, ja gavēnī, nomodā, lūgšanā cilvēkam jāievēro zināms saprātīgs mērs, lai nepārpūlētos, tad cīņā ar mūsu kaislību radītajām grūtībām nekādas robežas nospraust nevajag.  Piemēram, cilvēkam rodas šādas grūtības: viņš nekādi nevar pārstāt lietot nenormatīvu leksiku, un viņa attiecības darbā, ģimenē no tā cieš visbūtiskākajā veidā. Šajā gadījumā var, teiksim, neskopojoties noteikt sev par katru necenzētu vārdu 50 paklanīšanās līdz zemei. Tad cilvēks, ja viņš to nopietni izlēmis, nostāsies skarbas izvēles priekšā: vai nu viņš beidzot pārstās lietot šos vārdus, vai visus vakarus un izejamās dienas veiks paklanīšanos. Ticiet, kas nevēlamā padzīšana no mūsu dzīves tādā veidā notiek ļoti ātri.


To pašu var pielietot arī attiecībā uz nosodīšanu, un te audzinošo mēru spektrs var būt diezgan plašs – no tām pašām paklanīšanās līdz tam, ka katru reizi, sākot nosodīt, pārtraukt pašam sevi un atvainoties sarunu biedram par to, ka atkal esi aizrāvies ar nepiedienīgo. Jāsaka, ka šī prakse ir visai iedarbīga: tās mehānisms, ja tā var teikt, pamatojas tajā, ka mēs katru reizi ļoti sāpīgi uzminam savai patmīlībai, bet ienaidniekam, kā zināms, tas ļoti nepatīk.


Senajos paterikos minēts notikums par kādu svētcīnītāju, kurš klusējot uzklausīja brāli, kurš viņu par kaut ko apvainoja, bet pēc tam, kad tas bija aizgājis, izspļāva no mutes asins recekli. Kāds no līdzās esošajiem pavaicāja: "Kas ar tevi? Tu esi slims?" Viņš atbildēja: "Nē, vienkārši manī brieda kādi vārdi, kurus es gribēju izteikt par atbildi šim cilvēkam, un es ar sevi cīnījos. Ilgi cīnījos, un galu galā šie vārdi pārvērtās par asins recekli, un tagad es tos tādā veidā no sevis izspļāvu".  Grūti pateikt, kas bija noticis: vai nu šis cilvēks bija nokodis sev mēli, lai neko nepateiktu, vai arī šie vārdi kādā noslēpumainā veidā bija pārvērtušies par asinīm… Taču šis tēls ir ļoti spilgts. Domāju, ir vērts to atsaukt sev atmiņā, kad mēs cīnāmies ar kaut ko, kas mums ir pa īstam grūti.


2016.g. 30.decembrī
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS