Igumens Nektārijs (Morozovs)

Glābšanās  veids – Dzīve

 

Par to, kas ir glābšanās ceļš, kā to atrast konkrēti sev,

un kāpēc pats vienkāršākais reizēm izrādās ļoti sarežģīts.

 


 "Kā glābties tieši man?" 

 

Mēdz gadīties, ka cilvēks sarunā ar priesteri uzdod jautājumu par to, kāds konkrēti ir viņa glābšanās ceļš, un lūdz atbildi. Ko uz to var atbildēt?


Daudzos senajos paterikos ir tādas epizodes: kāds no brāļiem vai pasaulē dzīvojošs cilvēks atnāk pie svēta stareca un jautā: "Ko man darīt, lai es glābtos?" – un gaišredzīgais svētais vīrs sniedz to vai citu pamācību, kas skar jautātāju līdz sirds dziļumiem. Un mūsdienu kristietis, īpaši jauniesācējs, mēģina projicēt šo situāciju uz sevi.


Taču patiesībā nav nepieciešamības gaidīt no priestera kādu īpaši "individuālu"  atbildi. Jāsaprot, ka svētiem stareciem tādu jautājumu nereti uzdeva cilvēki, kuri ļoti kvēli un no visas sirds tiecās pie Dieva, garīgi strādāja, taču viņiem sevī bija kāds iekšējs šķērslis, par kuru pieredzējušais svētcīnītājs sniedza padomu – kādā veidā to pārvarēt. Taču tas nenozīmē, ka katram cilvēkam ir sava, atsevišķa, "soli pa solim"  instrukcija Debesu Valstības sasniegšanai.  Patiesībā visi padomi par glābšanos, pa ja tie tika sniegti konkrētam cilvēkam, pēc savas būtības ir universāli – un ļoti svarīgi ir tas, ka tajos nav nekā jauna, salīdzinot ar Evaņģēliju.   Mēs atceramies, ka tad, kad Kristum tika vaicāts, kas jādara, lai iemantotu Debesu Valstību, Viņš teica, ka vajag izpildīt divus baušļus – par mīlestību uz Dievu un tuvāko, jo tajos ir viss likums un pravieši (Mt. 22:37–39). Un, ja runa iet par cilvēku, kurš nevēlas kļūt mums par guru, bet grib palīdzēt mums nonākt pie Kristus, tad mēs neizdzirdēsim no viņa neko principiāli citu.

Nokrist no paštaisītām kāpnēm

 

Savu, "individuālu"  glābšanās ceļu izgudrošana pamatojas vienā izplatītā maldu uzskatā: cilvēks domā, ka var izpildīt kādu konkrētu darbību kopumu, un tas būs pietiekami viņa glābšanai. Taču mūsu glābšana netiek "nopelnīta", tā tiek sasniegta nevis ar kādu mūsu darbu starpniecību, bet tikai ar Dieva žēlastību un svētību. Bet viss, ko mēs darām, vienkārši attīsta mūsos spēju šo žēlastību un svētību uzņemt, un kļūt par tās dalībniekiem.


Bet cilvēks it kā saka pats sev: "Es negribu būt atkarīgs no Dieva žēlastības – es gribu būt pārliecināts par to, ka man noteikti izdosies izglābties". Un tad prātā ienāk tāda, varbūt ne līdz galam apzināta, doma: es iešu nevis "parasto" - "negarantēto" - glābšanās ceļu, bet savu, īpašo. Un tā jau ir patiesībā briesmīga kļūda, jo pēc tam cilvēks sāk pēc savas saprašanas, ar savām rokām veidot kaut kādas alternatīvas kāpnes, kas ved uz Debesīm – un, protams, viņš no tām kāpnēm noteikti nokritīs; un jo augstāk viņš paspēs pa tām uzrāpties, jo sāpīgāks būs kritiens.


Kā atpazīt šo nepareizo kāpšanu? Acīmredzot ir vairāki pamata kritēriji. Cilvēks uzskata, ka viņa izvēlētais glābšanās ceļš ir pats taisnākais; ka varbūt kāds klejo pa kaut kādiem citiem ceļiem, bet viņš, ejot pa savējo, noteikti neapmaldīsies. Cilvēks absolutizē kaut ko savā dzīvē, uzskatot, ka glābšanās tiek dota tieši no tā un par to. Diemžēl reizēm cilvēki ar tādām domām pieņem mūka kārtu, nesaprotot, ka iesvētīšana mūka kārtā pati par sevi nav viennozīmīgi glābšanās. Tieši tāpat cilvēks var attiekties pret savu brīvprātīgo darbību, labdarību, bērnu audzināšanu. Vai arī – mēdz būt, ka daži, piemēram, izlasījuši, cik noderīgi ir lūgties Jēzus lūgšanu, nolemj, ka – viss – glābšanās ir tikai tajā un caur to. Bet vai gan var sacīt, ka katrs cilvēks, kurš par visu dzīvi vai ievērojamu tās daļu lūdzas vai vienkārši atkārto Jēzus lūgšanu, noteikti būs ar Dievu mūžībā?  Nē, un to skaidri pasaka Evaņģēlijs: "Ne katrs, kurš saka "Kungs, Kungs!" tiks izglābts (Mt. 7:21).


Un vēl viens moments: tādi cilvēki nezin kāpēc vienmēr ir pārliecināti, ka viņi paši vēlas savu glābšanu vairāk nekā to vēlas Kungs. Kad cilvēks cenšas izveidot sev kaut ko speciāli glābjošu, tad vienmēr tas ir mēģinājums "izrādīties gudrākam"  par Dievu, kas nāk no neuzticības Viņam un ne uz ko labu tas neved.


Mūsu glābšanās darbā mēs varam būt tikai Dieva līdzstrādnieki – mēs tajā varam strādāt šajā laukā kopā ar Kungu, bet nekādi – bez Viņa. Bet, kas attiecas uz glābšanās veidu – ir tikai viens vienīgs veids, un tas saucas "dzīve". Dzīve visās tās bezgalīgajās un daudzveidīgajās izpausmēs, kurai mēs pievienojam vēlēšanos būt kopā ar Dievu un tiekšanos pildīt Evaņģēliju.


Taču ko mēs varam redzēt ļoti bieži? To, ka cilvēks, kurš uzskata sevi par kristieti, piedalās dievkalpojumos un baznīcas noslēpumos, it kā novelk robežlīniju: "lūk, mana kristīgā dzīve, bet te – mana pārējā dzīve", tas ir, "lūk, to es daru savai glābšanai, bet te es vienkārši dzīvoju", turklāt, "vienkāršajā dzīvē" ir daudz lietu, kuras glābšanai it kā traucē. Ja palūkojas tālāk un paanalizē, ko cilvēks uztver kā traucēkļus savai glābšanai, izrādās, ka traucēkļu kategorijā viņš iekļauj praktiski visu – visu savu ikdienas sadzīvi. Bet "glābjas”, labākajā gadījumā, pāris stundu dienā: esot baznīcā, lasot lūgšanu nolikumu un svētos tēvus, veicot to, kas saucas par dievbijības darbiem. Turklāt arī  te ir zināma šķirošana: tie dievbijības darbi, kas bija paša ieplānoti, attiecas uz "glābjošo"  kategoriju, bet neparedzētie, pēkšņi atnākušie, konkrētajā situācijā grūtie – pie "kavēkļiem". Un priesterim ir grūti pārliecināt viņu par to, ka šī dalīšana ir pilnīgi nenormāla.


Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi saprast: skola, kurā mēs mācāmies iet pa mums glābjošu ceļu, ir dzīve ar visu to, no kā tā sastāv – nav tādu ikdienas vajadzību un darbu, kuri atrastos ārpus glābšanās "rāmjiem". Kad Kungs, izdzenot Ādamu no Ēdenes, sacīja:  vaiga sviedros tev būs savu maizi ēst (I Mozus 3: 19), tad tas nebija tēlains izteikums – tas apzīmēja to, kas burtiskā nozīmē notiks ar viņa pēctečiem. Bet tas, pretēji izplatītajam uzskatam, nav lāsts, nav sods – tas ir norādījums, kuram mums visiem jāseko. Tā ka pati šī nepieciešamība katru dienu pūlēties, nogurt, atdot ļoti ievērojamu daļu sava laika un spēku, lai nodrošinātu sev pārtiku – tā ir paklausība Dievam un Viņa mums sacīto vārdu pildīšana. Tas ir tikai viens no momentiem, un ja cilvēks tā palūkosies uz visu savu dzīvi, tad viņš ar izbrīnu ievēros, ka burtiski sāks izšķīst tajā tas, kas viņu nospieda. Un sarūgtinājuma vietā atnāks sajūta par iespēju – iespēju kalpot Dievam nevis caur lieliem darbiem, bet caur visu to, kas notiek reāli, nepieciešamības pēc, tagad.


Jāpiebilst – lai par cik elementāru, pašu par sevi saprotamu un "negarīgu"  daži kristieši neuzskatītu sadzīvi, man kā priesterim periodiski nākas sastapt ticīgus cilvēkus, kuri nespēj izdarīt kaut kādas lietas, uz kurām pat neērti vērst viņu uzmanību. Viņi nespēj piecelties pusotru stundu agrāk, lai gan viņiem, piemēram, šajā dienā jātiek uz agro liturģiju – un viņi vienkārši neatnāk, jo nav varējuši sevi piespiest.  Viņi nespēj novērst mājās bardaku un iemācīties nolikt mantas savā vietā, lai šo nekārtību vairāk neradītu. Viņi nespēj nenokavēt, nespēj izdarīt kaut vai šodien to, ko vajadzēja izdarīt jau aizvakar. Un tas viss traucē cilvēkam kļūt lielos vilcienos par cilvēku – viņš visu laiku līdz savam cilvēciskumam kaut kā nevar aizsniegties. Kur nu vēl kļūt par kristieti...


Bet visām šīm problēmām – to neizdarīju, to pametu, te sevi nepiespiedu -  vēl piemīt īpašība uzkrāties un veidot sarežģītas ķēdes, kurās, kamēr tu neizdarīsi pirmo lietu, neizdosies izpildīt arī visas pārējās. Bet ķerties klāt tam pirmajam izrādās neticami grūti, vēl jo vairāk tāpēc, ka te jau gatavībā stāv ienaidnieks, kuram ir ļoti svarīgi šajā robežā mūs aizturēt un atstāt zem Damokla zobena visu, kas uzkrājies. Un tikt ar to visu galā, savest kārtībā savu dzīvi – tas arī nozīmē iet pa glābšanās ceļu – vistiešākajā veidā.


***


Nekādā gadījumā necentīsimies izgudrot sev kādus īpašus glābšanās ceļus, jo tie būs mākslīgi, bet viss, kas ir mākslīgs, nevar pastāvēt – tas noteikti sagrūst. Tikai tas ceļš, kuru mums ierīko Kungs – precīzāk, ceļš, kas ir Viņš Pats, būdams ceļš, patiesība un dzīvība (Jņ. 14:6), var aizvest mūs uz mūžīgo dzīvi kopā ar Viņu.


2017.gada 30.novembris
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2018 BIBLOS