Igumens Nektārijs (Morozovs)

Ne tikai "Kāpēc", bet arī "Kā dēļ"


Mums visiem laiku pa laikam mēdz būt slikti. Turklāt, reizēm vienkārši slikti, bet reizēm – ļoti.  Reizēm tas ir saistīts ar kādiem ārējiem apstākļiem – darba, sabiedriskajiem, materiālajiem, personiskajiem; bet reizēm viss notiek, rodas iekšienē. Dvēseli gluži vai skrūvspīlēs saspiež, it kā caur gaļas mašīnu to kāds laiž, tai ir tik smagi un tik sāpīgi. Mēs, kā vienā, tā otrā gadījumā, nereti krītam mazdūšībā, padodamies sevis žēlošanai un pilnīgi, šķiet, patiesi saucam – skaļi vai pie sevis: 
– Kāpēc gan man ir tik smagi, kāpēc tik slikti!


Un nevis vienkārši iesaucamies, bet arī ieslīgstam grūtsirdībā, un skumstam, un bēdājamies, un pat nonākam tādā stāvoklī, kas šodien, kā likums, tiek saukts par depresiju.


Lai arī  patiesībā šo retorisko jautājumu un, vēl jo vairāk, neapturamās pašsagrāves vietā būtu vērts vienkārši uzmanīgāk, objektīvāk ieskatīties savā dzīvē, ievērties dziļāk savā sirdī.  Cik daudz kļūdu mēs paši darām – attiecībās ar cilvēkiem, darbā, dažādās situācijās, kurās katru dienu nonākam! Cik bieži mēs rīkojamies nepiesardzīgi, ja ne tieši bez domāšanas, nerūpējoties par iespējamajām sekām, par savas rīcības, tā sakot, blakusefektiem.  Un, kad tie nekavējas izpausties, nekādi nevēlamies atzīt, ka tie ir mūsu pašu "darbu"  rezultāts. Lai arī te viss ir vienkāršāks par vienkāršu: vai nu dzīvo piesardzīgāk, vai nebrīnies par bēdīgajiem rezultātiem. Vai, vismaz, ja tev nebūs spēka tos nest, izdari secinājumus nākotnei.


Tas pats ir ar mūsu sirdi: mēs ļaujam tur dzīvot un vairoties neskaitāmām kaislībām, kopjam tās un lutinām, izdabājam, dodam tām iespēju no maziem čūskulēniem pārvērsties pat milzīgiem, uguni dvesošiem pūķiem. Un pēc tam, kad to dvesma svilina mūs no iekšienes, kad to nagi plēš gabalos mūsu dvēseli, mēs atkal naivi – izbrīnīti – apvainoti neizpratnē jautājam:
– Kas gan ar mani notiek?!


Lai arī, -  vai gan  te ir kas sarežģīts? Neļauj nezālēm augt netraucēti savas sirds augsnē, izkašņā, izravē, vārda burtiskā nozīmē iznīdē tās, neļauj tām apslāpēt labo tevī, nedod tām vietu, barību, - un tev nebūs tik sāpīgi, tik grūti, tik slikti.  Vai arī nožēlo grēkus, kad ir slikti, atrodot tajā gan savu vainu, gan kļūdu, un turpmāk esi uzcītīgāks un saprātīgāks. 


Taču... Pat uzmanīgiem, piesardzīgiem, dedzīgiem un vīrišķīgiem cilvēkiem kristīgajā varoņdarbā arī mēdz būt slikti. Un arī viņi reizēm uzdod to pašu jautājumu:

- Kāpēc?..

 

Un, iespējams, viņiem ir pat sarežģītāk, jo viņi nesaskata skaidru, virspusē guļošu iemeslu, un ko konkrēti izlabot  - nezina.

 

Mēs visi atrodamies kritušajā stāvoklī, tāpēc mūsu dzīve nevar būt bez bēdām. Par to nedrīkst aizmirst!

 

Bet par dziļāko, pašu pamata cēloni aizmirst – tāpat kā par to aizmirst tie, kuriem arī citu iemeslu ir neskaitāms daudzums. Mēs visi atrodamies kritušajā stāvoklī, mēs visi esam slimi ar vienu un to pašu slimību, vienas un tās pašas sērgas skarti.  Tāpēc mūsu dzīve nevar būt bez bēdām. Laiku pa laikam mūs noteikti piemeklēs ciešanas – iekšēju vai ārēju (vai abējādu) iemeslu radītas.  Par to nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst: esi brīdināts – tātad, apbruņots; tātad varēsi izturēt un nesalūzt, atceroties, ka sāpes ir uz neilgu laiku, un agrāk vai vēlāk tās tevi pametīs, atlaidīs, vajag vienkārši paciesties,  dodot nodevu neizbēgamajam un kaut kādā ziņā mums dabiskajam.

 

Taču vajag atcerēties arī par ko citu. Par to, ka pastāv tas, kurš neieredz Dievu un visu Viņa radīto, bet visvairāk – mūs. Šis naids ir kļuvis par viņa esības saturu, tas ir briesmīgs savā spēkā, savās tieksmēs. Tieši ienaidnieks ir tas, kurš tā moka dvēseli, tā ievaino to, ka tā jau uz zemes, šķiet, izbauda elles mocību rūgtumu, it kā savienojas ar tām.  Tieši ienaidnieks ir tas, kurš ne tikai sagādā tai sāpes, bet cenšas arī iegrūst izmisumā, iedvešot, ka šis briesmīgais stāvoklis nekad nebeigsies, ka tas kļūs par mūsu mantojumu gan šajā, gan mūžīgajā dzīvē.  Turklāt Dieva un mūsu pretinieks vienmēr cenšas iedvest, pārliecināt mūs, ka viņa nav, ka tas, ko mēs pārdzīvojam, ir tikai no mums, un ne no viena cita. 

 

Vai nu mēs vēlamies, vai nevēlamies, mums nekā neizbēgt no šīs cīņas un uzbrukumiem, un brūcēm. Tāpēc, ka mēs visi atrodamies karā – gan izklaidīgi dzīvojošie, gan tie, kuri nopietnāk, apzinātāk attiecas pret esības dāvanu.  Kam gan vēl, ja ne mums, kristiešiem, zināt to: cik reižu Kristību noslēpumā skan doma par to, ka mēs esam kareivji – Kristus kareivji. Bet kareivji vienmēr ir īpaši pievilcīgs mērķis ienaidniekam, vienmēr atrodas mērķējuma centrā. Tāpēc tad, kad saņemam sitienus, kad mūsos ietriecas bultas, - kas gan tur ko brīnīties... 

 

Bēdas ir nevis "kāpēc", bet - "dēļ  kā": lai iemācītos tad, kad ir sāpīgi un rūgti,  nevis skriet sānis prom, bet Kunga Tēvišķajos apskāvienos.

 

…Var arī nebrīnīties, var arī pieņemt visu ar mums notiekošo bēdīgo kā pienākošos – bet vai tiešām vienīgais, kas atliek, ir tikai paciest un ar paciešanu glābt savu dvēseli? Taču, ja vairāk nav spēka, ja dvēsele ir tumsas pārņemta, ja caurcaurēm nosalusi no ienaidnieka dvestā aukstuma?..  Ir arī Siltums, Kurš silda vienmēr, un Gaisma, Kura spīd tumsībā, un tumsība to nevar pārņemt. Un – jo smagāk klājas, jo vajag tuvāk Viņam piekļauties, jo stiprāk uz Viņu tiekties. Un uzzināt reizi no reizes - kā pirmo reizi, kā brīnumu: jo sliktāk ir, jo Viņš ir tuvāk; jo smagāk, jo lielāka ir Viņa palīdzība; jo nepanesamākas bēdas, jo saldāks mierinājums. Tajā tad arī ir mūsu "slikti", mūsu skumju un bēdu otra puse, to apslēptā un no mums bieži aizslīdošā jēga. Tās nav tikai "kāpēc" – tā ir arī "kā dēļ". Tā dēļ, lai caur to visu iepazītu Viņa spēku un mīlestību, lai iemācītos tad, kad dvēselē ir sāpīgi un rūgti, bēgt nevis sāņus, nevis tukšumā, ne sevī pašā, bet doties Viņa Tēvišķajās skaujās. 

 

2014.gada 20.novembrī
www.pravoslavie.ru

 

© 2009 - 2017 BIBLOS