Svētītājs Ignātijs Brjančaņinovs

Pamācība Svētdienā par tizlo.
Par Dieva sniegtajām pārmācībām

 

"Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks."  (Jņ. 5:14). Tādu vēlējumu Kungs izteica izdziedinātajam, kā mēs dzirdējām šodien Evaņģēlijā.


Mīļotie brāļi! Šim Kunga vēlējumam ir milzīga nozīme. Tas mums pavēstī, ka mēs zemes dzīvē tiekam pakļauti slimībām un citām nelaimēm mūsu grēku dēļ.   Bet, kad Dievs mūs atbrīvo no slimības vai nelaimes, un mēs atkal sākam grēkot, tad atkal tiekam pakļauti vēl smagākām nelaimēm nekā tās, kādas piedzīvojām no Dieva rokas pirms tam mūsu brīdināšanai un pārmācībai.

 
Grēks ir visu cilvēka nelaimju cēlonis laikā un mūžībā. Bēdas ir it kā grēka dabiskas sekas, dabiski tam piederīgas, līdzīgi tam, kā ciešanas, ko rada miesas slimības, ir neizbēgami piederīgas šīm slimībām. Grēks, vārda plašā nozīmē, citiem vārdiem sakot, cilvēces krišana vai tās mūžīgā nāve, aptver visus cilvēkus bez izņēmuma; daži grēki veido noteikta cilvēku kopuma mantojumu; visbeidzot, katram cilvēkam ir savas atsevišķas kaislības, savi īpaši grēki, kuri piemīt tikai viņam. Grēks visos šajos dažādajos veidos, kalpo par iesākumu visām bēdām un nelaimjēm, kādas vispār piemeklē cilvēci, piemeklē cilvēku kopienas un katru atsevišķu cilvēku.


Krišanas stāvoklis, mūžīgās nāves stāvoklis, ar kuru saindēta, satriekta, nogalēta visa cilvēce, ir visu pārējo cilvēcisko apgrēcību avots – gan kopējo, gan atsevišķo. Grēka indes sagrautā mūsu daba iemantojusi spēju grēkot, tieksmi uz grēku, pakļāvusies grēka vardarbībai, nevar neatražot grēku, nevar iztikt bez tā nevienā savas darbības jomā.  Neviens no neatjaunotiem cilvēkiem nevar negrēkot, kaut arī negribētu grēkot.  (Rom. 7: 14 - 23).


Dieva tiesa noteikusi trīs sodus visai cilvēcei par tās grēkiem. Divi no tiem jau notikuši, vienam vēl jānotiek. Pirmais sods bija mūžīgā nāve, kurai tika pakļauta visa cilvēce savā saknē, pirmvecākos, par nepaklausību Dievam paradīzē. Otrais sods bija vispasaules plūdi par cilvēces pieļauto miesas valdīšanu pār garu, par cilvēces novešanu līdz bezvalodīgo dzīvei un cieņai. Pēdējais sods būs šīs redzamās pasaules sagrāve un beigas par atkāpšanos no Pestītāja, par cilvēku galīgo novirzīšanos uz saistību ar atraidītajiem gariem.


Nereti īpašs grēka veids aptver veselas cilvēku kopienas un izsauc uz sevi Dieva sodu. Tā sodomiešus sadedzināja no debesīm nonākusī uguns par noziedzīgu izdabāšanu miesai; tā izraēliešus ne reizi vien tika nodoti  svešinieku rokās par novirzīšanos elku kalpībā; tā akmens uz akmens nepalika varenajā Jeruzalemē, kas bija celta no brīnišķīgiem akmeņiem, bet tās iedzīvotāji gāja bojā no romiešu zobena par Glābēja noraidīšanu un nogalināšanu. Grēks ir lipīgs: grūti atsevišķam cilvēkam noturēties pretī grēkam, kurā iesaistīta vesela sabiedrība.


Piemēru sodam par grēku, ko izdarījis atsevišķs cilvēks, un ko Dieva tiesa arī spriedusi viņam atsevišķi, redzam Kunga izdziedinātā triekas ķertā ilgstošajā slimībā.


Pateikuši tik daudz, cik nepieciešams zināt un cik daudz bija iespējams tagad pateikt par visa cilvēku dzimuma un cilvēku kopienu grēcīgumu, pievērsīsim īpašu uzmanību katra atsevišķa cilvēka grēcīgumam, kas katram ir savs. Tas mums ir būtiski nepieciešams un būtiski noderīgs. Tam var būt glābjoša ietekme uz mūsu darbību, novēršot to no grēka ceļa un novirzot pa Dieva gribas ceļu.  Dieva likuma apgaismoti, mēs iemācīsimies, ka Dievs, būdams bezgalīgi žēlsirdīgs, ir arī pilnīgi taisnīgs, ka tieši Viņš par grēcīgo dzīvi atalgos ar attiecīgu pārmācību. Tāda pārliecība liks mums pielikt visas pūles, lai atbrīvotu sevi gan no sekošanas savām kaislībām, gan sabiedrības netikumīgajiem paradumiem, atbrīvojot sevi no tagadējā, gan mūžīgā Dieva soda.


Svētie tēvi [1] apgalvo, ka līdz izpirkšanai visi cilvēki bija grēka varā, darīja grēka prātu arī pret savu gribu. Pēc Dievcilvēka paveiktās cilvēku dzimuma izpirkšanas Kristum ticīgie un svētās Kristības atjaunotie jau vairs nav pakļauti grēka vardarbībai, bet viņiem ir brīvība: brīvība vai nu pretoties grēkam, vai sekot tā ietekmei.  Tie, kuri brīvprātīgi pakļaujas grēkam, atkal zaudē brīvību un vardarbīgi nokļūst grēka varā (Мt.12:43–45). Tie, kuri Dieva Vārda vadībā cīnās ar grēku, pretojas tam, savā laikā gūst pilnīgu uzvaru pār grēcīgumu. Uzvara pār savu grēcīgumu ir reizē arī uzvara pār mūžīgo nāvi. Tas, kurš guvis uzvaru, viegli var atteikties no sabiedrības grēcīgās noslieces.  To mēs redzam svētajos mocekļos: uzveikuši grēku sevī, viņi nostājās pret tautas maldiem, atmaskoja tos, un nekavējās apzīmogot svēto liecību ar asinīm. Tas, kurš nodevies  savam grēkam, un kļuvis akls tā rezultātā, nevar neiesaistīties sabiedrības grēcīgajās tieksmēs: viņš tās nespēs skaidri saskatīt, nesapratīs, kā nākas, pašaizliedzīgi neatteiksies no tām, piederot tām ar visu sirdi.  Varoņdarba pret grēku, kas jāveic katram kristietim, būtība ir cīņā pret grēku, draudzības saišu saraušanā ar to, tā uzveikšanā pašā dvēselē, prātā, sirdī, kam nevar līdzi nejust arī miesa.  "Mūžīgā nāve", - saka sirdsskaidrais Makārijs Lielais, - "apslēpti mīt sirds iekšienē: būdams ārēji dzīvs, cilvēks ir miris. Kurš sirds slepenībā ir pārgājis no nāves dzīvībā, tas dzīvos mūžīgi, un vairs nemirs nekad. Kaut arī tādu cilvēku ķermeņi uz kādu laiku šķiras no dvēselēm, taču viņi ir svētīti un augšāmcelsies godībā. Šī iemesla dēļ svēto nāvi mēs saucam par miegu" [2].


Svētie – visi bez izņēmuma – neraugoties uz to, ka uzveica nāvi un atklāja sevī mūžīgo dzīvi vēl šīs, zemes dzīves, laikā, tika pakļauti daudzām un smagām bēdām un pārbaudījumiem (Еbr.12:8). Kāpēc tā? Grēcinieku daļa taču ir saņemt Dieva sodu; kāda iemesla  dēļ gan Dieva zizlis nepaiet garām Dieva izredzētajiem un skar tos ar sitieniem? Šis jautājums saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un svētajiem tēviem tiek atbildēts sekojošā veidā. Lai arī taisnie cilvēki ir uzveikuši  grēcīgumu, lai arī Svētā Gara klātbūtne viņos ir uzvarējusi mūžīgo nāvi, taču viņiem nav nodrošināts nemainīga palikšana labajā visas zemes dzīves garumā: viņiem nav atņemta arī brīvība labā un ļaunā izvēlē [3]. Nemainīga pastāvēšana labajā ir piederīga mūžīgajai dzīvei. Zemes dzīve līdz tās pēdējai stundai – tas ir gribētu un negribētu varoņdarbu lauks. "Bet es norūdu un kalpinu savu miesu,– saka lielais Pāvils,–  lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams" (1.Коr.9:27). Apustulis runā par to Dieva žēlastības iesvētīto miesu, kurai nekādu ļaunumu nenodarīja čūskas inde, kuras drēbēm pieskaroties, cilvēki tapa dziedināti.  Un tādai miesai bija vajadzīga norūdīšana un kalpināšana, lai tās uzveiktās kaislības neatdzīvotos un neatdzimtu mūžīgā nāve! Kamēr vien kristietis, kaut arī viņš būtu Svētā Gara trauks, ceļo pa šo zemi, tikmēr mūžīgā nāve var viņā atdzimt, grēcīgums var no jauna aptver gan miesu, gan dvēseli. Taču ar savu varoņdarbu vien nepietiek, lai savaldītu krišanu, kas mīt dabā, kura cenšas pastāvīgi atjaunot savu valdīšanu: Dieva kalpiem vajadzīga Viņa palīdzība. Dievs viņiem palīdz ar Savu žēlastību un savas tēvišķīgās pārmācības zizli, atbilstoši katra cilvēka žēlastībai. Lielajam Pāvils tika "dots" – kā viņš liecina, -  "dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs" (2.Коr.12:7) lielo un augsto garīgo panākumu dēļ, daudzo Dievišķo atklāsmju dēļ, daudzo garīgo dāvanu dēļ, kuras viņam bija, daudzo, viņa veikto, brīnumu dēļ. Mūsu daba ir tik ļoti grēka sabojāta, ka pat Dieva žēlastības pārpilnība cilvēkā var kalpot cilvēkam par lepnības un bojāejas iemeslu. Ne jau pagodinājumi, ne slava, ne bezierunu paklausība sagaidīja Pāvilu, kad viņš sludināja pasaulei Kristu, pierādot sludināto patiesību ar brīnumiem: sātana eņģelis it visur sagatavoja viņam intrigas, pretošanos, pazemojumus, vajāšanas, uzbrukumus, nāvi. Sapratis, ka tas notiek ar Dieva pieļāvumu, Pāvils iesaucas: "Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ" (2.Коr.12:10). Pāvils atrada par nepieciešamu kalpināt savu miesu, lai no izdabāšanas tai nerastos miesas kaislības: Dieva Nodoma acs saskatīja, ka nepieciešams ar bēdām pasargāt Pāvilu no lepnības. Vistīrākajai cilvēka dabai piemīt kaut kas lepns, - ievērojis Makārijs Lielais [4]. Lūk, tas ir iemesls, kāpēc Dieva kalpi pakļauj sevi brīvprātīgiem zaudējumiem un bēdām, - vienlaikus tiekot pakļautiem dažādām bēdām un pārbaudījumiem pēc Dieva Nodoma pieļāvuma, kas ar bēdām palīdz Dieva kalpu varoņdarbiem, tā pasargājot viņu varoņdarbu no grēka ietekmētas samaitātības.  Visiem svētajiem zemes dzīves ceļš bijis pilns grūtību, ērkšķu, zaudējumu, neskaitāmu uzbrukumu. "Daži" no viņiem, - saka apustulis, -  "tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos. Citi izcietuši izsmieklu un pātagu sitienus, pat arī važas un cietumu.  Viņi tika akmeņiem nomētāti, pārbaudīti, sazāģēti, mira no zobena, staigāja apkārt aitu ādās, kazu ādās, trūkumu ciezdami, spaidīti, mocīti;  viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām" (Еbr.11:35–38). Svētlaimīgais Simeons Metafrasts lielmocekļa Jevstāfija dzīvesstāstā norāda: "Dievs nevēlas, lai Viņa kalpi, kuriem Viņš debesīs sagatavojis mūžīgu, paliekošu godu un slavu, tiktu teikti un slavināti ar nīcīgu un īslaicīgu godu šajā mainīgajā un nepastāvīgajā pasaulē" [5] . Kāpēc tā? Tāpēc, ka nav tāda cilvēka, kurš, nekaitējot savai dvēselei, varētu atrasties zemes dzīves slavas un labklājības augstumos. Ja kāds būtu līdzīgs eņģeļiem tikumībā, arī tas nenoturētos [6]. Mūsos, mūsu dvēselēs, ar krišanu iedēstīta spēja mainīties [7]. Mēs nevaram neatbilst un nepielāgoties sava gara noskaņojumā  mūsu ārējiem apstākļiem un materiālajam stāvoklim. "Mana dvēsele līp pie pīšļiem" (pie zemes) (Ps.119:25) – pravietis apliecina Dievam katra kritušā cilvēka vārdā: "Tava labā roka", Tavs vissvētais Vārds un Tavs vissvētais Nodoms  paceļ mani no zemes, atrauj mani no tās, ved uz glābšanos, ar bēdām izkliedējot manu īslaicīgo labklājību un reizē mierinot mani ar žēlastības pilnu garīgu mierinājumu, iedvešot manā sirdī tiekšanos uz debesīm.  Bez šīs Dieva palīdzības, manas nelaimīgās tieksmes dēļ, kurai es ar saviem spēkiem vien nevaru pretoties, es ar prātu un sirdi būtu pieķēries vienīgi tikai materiālajam un briesmīgi, pazudinoši būtu pievīlis sevi, aizmirstot par mūžību, par man tajā sagatavotajiem labumiem, un pazaudētu tos neatgūstami.


Ar padevību Dievam, ar pateicību, ar Dieva slavēšanu patiesie Dieva kalpi pieņēma viņiem  Dieva Nodoma pieļautās bēdas.  Viņiem  bija "labs prāts" , kā izteicies apustulis Pāvils, savās bēdās; viņi tās uzskatīja par sev noderīgām, vajadzīgām, nepieciešamām; to pieļāvumu viņi atzina par pareizu, labvēlīgu. Savas gribas tieksmi viņi pievienoja Dieva gribai: vārda tiešā nozīmē labprātīgi attiecās pret Dieva sūtītajām  pārmācībām un pārbaudījumiem.


Ar tādau sirds ķīlu, ar tādu domāšanas veidu svētie raudzījās uz viņus piemeklējušajām nelaimēm. Garīgs mierinājums un prieks, dvēseles atjaunošana ar mākamās dzīves izjūtām bija sekas tam noskaņojumam, ko radīja pazemības pilnā gudrība. Ko mēs, grēcīgie, teiksim par savām bēdām? Kāds, pirmkārt, ir to sākotnējais cēlonis? Cilvēka ciešanu sākotnējais cēlonis, kā mēs redzējām,  ir grēks, un ļoti pareizi darīs ikviens grēcinieks, ja viņu piemeklējušajās bēdās nekavējoeties vērsīs domu skatienus uz saviem grēkiem, apsūdzēs sevi tajos un atzīs savas bēdas par taisnīgu Dieva pārmācību. Ir arī cits bēdu cēlonis: tā ir Dieva žēlsirdība pret vājo cilvēci. Pieļaujot grēciniekiem bēdas, Dievs pamudina viņus uz to, lai viņi attaptos, lai viņi apstātos savas neapturamās aizraušanās vidū, atcerētos par mūžību, par savām attiecībām ar to, atcerētos par Dievu, par saviem pienākumiem pret Viņu. Bēdas, kas tiek pieļautas grēciniekiem, kalpo par pazīmi, ka šie grēcinieki vēl nav aizmirsti, nav Dieva noraidīti, ka viņos saskatāma spēja nožēlot, laboties un glābties.


Grēcinieki, Dieva sodītie, esiet moži: "Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem" (Еbr.12:6). To mums saka Svētie Raksti, pamācot, mierinot un stiprinot mūs. "Pieņemiet pārmācību, lai  lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos" (Ps.2:12); pieņemiet pārmācību ar apziņu, ka esat to pelnījuši; pieņemiet pārmācību, dodot slavu taisnīgajam un savā taisnīgumā žēlsirdīgajam Dievam;  pieņemiet pamācību ar objektīvu savas aizgājušas dzīves pārdomāšanu, savu grēku izsūdzēšanu, savu apgrēcību nomazgāšanu ar nožēlas asarām, savas uzvedības izlabošanu. Bieži vien maz ir vajadzīga ārēja labošanās, bet ļoti lielā mērā vajadzīga apslēptā labošanās: domu veida, virziena, nodomu labošanās. Jūs esat novirzījušies no taisnā ceļa ar savām apgrēcībām: nepazaudējiet to pavisam ar kurnēšanu, sevis attaisnošanu pretēji sirdsapziņai sevis un cilvēku priekšā, ar bezcerību, izmisumu, Dieva zaimošanu. Līdzekli, kas jums dots no Paša Kunga, lai jūs uzvestu uz dievbijības ceļa, nepārvērtiet par galīgas sagrāves, sevis pazudināšanas līdzekli.  Citādi Kungs sadusmosies uz jums. Viņš novērsīs Savu vaigu no jums kā no svešiem Viņam; nesūtīs jums bēdas kā aizmirstiem un atraidītiem (Еbr.12:8); pieļaus jums iztērēt zemes dzīvi, sekojot jūsu sirds grēcīgajām iekārēm un liks nāvei jūs nopļaut pēkšņi, kā pelavas, kas pēc savas brīvās gribas un izvēles kļuvušas piederīgas elles ugunij.


Tie, kuri cienīgā veidā pārcieš viņiem no Dieva pieļautos pārbaudījumus, tuvinās Viņam, top Viņam piederīgi, kā liecina apustulis: "Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem" (Еbr.12:7). Dievs ar garīgiem labumiem piepilda to, kurš pacieš bēdas gara pazemībā, uzklausa viņa aizkustināto lūgšanu, bieži novērš pātagu un soda zizli, ja ja tas nav vajadzīgs lielākām garīgām sekmēm.  Tas notika ar izdziedināto tizlo, kurš bija gulējis trīsdesmit astoņus gadus Salamana priekšnamā starp daudziem citiem slimajiem, kuri, tāpat kā tizlais, gaidīja dziedinošo eņģeļa rokas radīto ūdens sakustēšanos. Kāds ciešanu pilns, slimības un nabadzības spiests stāvoklis! Ir acīmredzams: slimības skartajiem nebija citu dziedināšanas līdzekļu, tāpēc viņi bija nolēmuši gaidīt ilgstoši gaidīt brīnumu, kas notika reizi gadā un sniedza drošu un pilnīgu izdziedināšanu no ikvienas slimības, taču tikai vienam slimniekam.  Tizlā slimība bija sods par grēkiem, kas izriet no Kunga viņam dotās pamācības:  "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks."


Kungs, kurš piekodināja izdziedinātajam, lai tas atkal neiekristu tajos pašos grēkos, par kuru bija sodīts ar slimību, tādu pašu pamācību arī grēciniecei, kurai Viņš piedeva grēkus. "Ej, - teica pasaules Glābējs tai, kurai zemes taisnie bija piesprieduši nomētāšanu ar akmeņiem, - un negrēko vairs" (Jņ.8:11). Dvēseles un miesas dziedināšanu Kungs dod ar nosacījumu, ar vienādu  nosacījumu. Sievietes grēks bija nāves grēks; acīmredzot arī tizlā grēks ierindojas nāves grēku kārtā. Šie grēki tad arī visvairāk izsauc Dieva sodu. Tiem, kuri iekrituši nāves grēku bezdibenī, vajadzīga Dieva palīdzība, un šī palīdzība atklāti parādās pārmācībā, apslēpti – aicinājumā uz nožēlu.  Cilvēks tiek aicināts uz nožēlu vai nu ar viņam sūtītu slimību, kā tas notika ar tizlo, vai arī ar pieļautu vajāšanu no cilvēku puses, ko piedzīvoja Dāvids, vai arī kādā citā veidā. Lai kādā veidā neizpaustos Dieva pārmācība, to vajag pieņemt ar pazemību un nekavējoties tiekties uz tā Dievišķā mērķa sasniegšanu, kā dēļ pārmācība tiek sūtīta: steigties uz dziedinošo nožēlu, apsoloties savā dvēselē atturēties no tā grēka, par kuru mūs soda Kunga roka. Šo grēku mums pārliecinoši uzrāda mūsu sirdsapziņa.  Grēka piedošana un atbrīvošana no bēdām, ar kurām tiekam sodīti par grēku, mums tiek dotas no Dieva vienīgi ar nosacījumu, ja atteiksimies no mūs pazudinošā grēka, kas ir negantība Dieva priekšā.


Atgriešanās pie grēka, kas izsaucis  uz mums Dieva dusmas, no kura Dievs mūs dziedinājis un piedevis, kalpo par cēloni lielām nelaimēm, pārsvarā – pēc nāves, mūžībā.  Trīsdesmit astoņus gadus tizlais mocījās slimībā par savu grēku. Ievērojams sods! Bet Kungs piesola vēl lielāku sodu, ja viņš atgriezīsies pie grēka. Kas tas par sodu, vēl smagāku nekā slimība, kas viņu turēja veselas dzīves garumā piekaltu pie gultas visu iespējamo zaudējumu vidū? Nekas cits, kā mūžīgās mokas ellē, kas sagaida visus nelabojamos grēciniekus, kuri nenāk pie nožēlas. Āmen.


http://xn--80abexxbbim5e6d.xn--p1ai/images/1.gif
1 Преподобный Дорофей. Поучение 1-е
2 Слово 1, гл. 2
3 Преподобный Макарий Великий. Беседа 7я, гл. 4. Святой Исаак Сирский. Слово 1-е
4 Беседа 7-я, гл. 4
5 Четьи-Минеи, 20 сентября
6 Святой Исаак Сирский. Слово 1-е
7 Святой Исаак Сирский. Слово 1-е

 

Том 4. Аскетическая проповедь

Глава 26

 

© 2009 - 2017 BIBLOS