Svētītājs Ignātijs (Brjančaņinovs)
Pamācība mirru nesēju sievu svētdienā.
Par cilvēka gara mirstīgumu.

 

Šodienas Evaņģēlijs [1] vēstīja par varoņdarbu, ko veica svētās sievas, kuras sekoja Dievcilvēkam Viņa zemes dzīves laikā, kuras bija Viņa ciešanu liecinieces, kuras bija klāt pie Viņa apglabāšanas. Apglabāšana tika veikta piektdienas vakarā. Kad jūdu niknums izvirda kā ugunīga lava no uguni dvesošās Etnas, metoties virsū ne tikai Kungam, bet visiem Viņa tuvajiem; kad svētie apustuļi bija spiesti slēpties vai tikai no tālienes novērot pārsteidzošo notikumu; kad tikai viens, pie krūtīm guļošais māceklis, mīlestībā, kurai nav baiļu, neatkāpās no Kunga, tad slepenībā esošais māceklis, kurš pastāvīgi slēpa savas sirds ķīlu, baidoties no Sinedrija vajāšanām, Sinedrija goda loceklis, Jāzeps, pēkšņi samin visus šķēršļus, šaubas, neizpratni, kas līdz šim bija viņu saistījušas un satraukušas, nāk pie aukstā un cietsirdīgā Pilāta, lūdz apkaunojošā nāvē sodītā miesas, saņem tās, un apglabā ar dievbijību un godu.

 

Жены мироносицы у Гроба Господня. Миниатюра из Евангелия XI в. Монастырь Дионисиат, Афон
Mirru nesējas sievas pie Kunga Kapa. Miniatūra no XI gs. Evaņģēlija.
Dionisata klosteris, Atons.

 

Evaņģēlijs Jāzepa rīcībai piešķir augstsirdīgas, vīrišķīgas rīcības nozīmi. Tāda tā arī bija. Sinedrija loceklis Sinedrija priekšā, kurš bija veicis Dieva nogalināšanu, Jeruzalemes priekšā, kura bija piedalījusies Dieva nogalināšanā, noņem no krusta cilvēku nogalināto Dievcilvēka ķermeni, aiznes uz dārzu, kurš atrodas pilsētas vārtu un sienu tuvumā.  Tur, vientulībā un klusumā, koku paēnā, viņš jaunā kapā, kas izcirsts klintī, bagātīgi izlējis smaržvielas, novieto  ķermeni, ar kuru izpirktas  gan visu cilvēku miesas, gan dvēseles, ietin to vistīrākajos autos, kā aptin un noslēpj vislielākos dārgumus.   Kunga apglabāšanā piedalījās vēl viens Sinedrija loceklis, Nikodēms, kurš bija nācis naktī pie Kunga, atzīdams Viņu par Dieva sūtītu.   Aizvēlis akmeni kapa durvju priekšā – Evaņģēlijs par durvīm nosauc alas atveri – Jāzeps aiziet kā savu kalpošanu pienācīgi pabeidzis cilvēks.  Sinedrijs sekoja Jāzepa rīcībai. Pēc viņa aiziešanas tas parūpējās, lai pie kapa tiktu novietota sardze un ieeju nosedzošajam akmenim uzlikts zīmogs. Kunga apglabāšanu apliecinājuši gan Viņa sekotāji, gan ienaidnieki. Vieni Sinedrija locekļi, afektā un ārprātā paveicot augstāko ļaundarību, neapzināti veica augstāko upurēšanu  [2]: viņi, nokaujot vissvētāko Upuri, izpirka cilvēci, un noslēdza neauglīgo pirmtēlu upuru rindu, padarīja par liekiem gan šos upurus, gan pašu to iedibinājumu. Citi Sinedrija locekļi, visu vecās derības taisno pārstāvji, Dievam tīkamā gara noskaņojumā pakalpoja cilvēku Izpircēja apglabāšanai, ar šo rīcību pabeidzot un apzīmogojot Vecās Derības dēlu dievbijīgo darbību. No šī brīža sākas Jaunās Derības cilvēku īpašā kalpošana.


Svētās sievas vīrišķīgajā pašaizliedzībā neatpaliek no Jāzepa. Bijušas klāt piektdienas vakarā pie apglabāšanas, viņas uzskatīja par nepieļaujamu sabatā – miera dienā – pārkāpt šo mieru, kurā svētā tumsā un kapa alas  ieslodzījumā dusēja Kunga miesas.  Sievas vēlējās izpaust savu uzticību Kungam, izlejot mirres uz Viņa ķermeņa. Atgriezušās piektdien no apbedīšanas, viņas nekavējieties nopirka ievērojamu daudzumu smaržīgo mirru un gaidīja nākamās – pirmās dienas (pēc sabata) iestāšanos. Šinī dienā, saulei austot, dievbijīgās sievietes devās uz kapu. Ceļā viņas atcerējās, ka kapa ieejai priekšā ir aizvelts liels akmens. Tas darīja viņas raizīgas un viņas sāka savā starpā sarunāties: kurš mums novels akmeni no kapa  (Мк. 16: 2)? Akmens bija ļoti liels. Atnākušas pie kapa, viņas, sev par pārsteigumu, ieraudzīja, ka tas jau ir novelts. To bija novēlis mirdzošs Eņģelis: viņš pēc Kunga augšāmcelšanās bija nonācis no debesīm pie kapa, kurš bija ietvēris to, Kuru nevar ietvert debesis, šausmās satriecis sargus, salauzis zīmogu un novēlis smago akmeni.  Viņš apsēdās uz akmens, gaidot sievu ierašanos. Kad viņas atnāca, viņš tām pavēstīja par Kunga augšāmcelšanos, pavēlēdams to pastāstīt apustuļiem. Par savu uzticību Dievcilvēkam, par izlēmību pagodināt vissvēto ķermeni, kuru apsargāja kareivji, kuru rūpīgi novēroja Sinedrija naidīgums, svētās sievas, pirmās no cilvēkiem, saņēma precīzu un patiesu liecību par Kristus augšāmcelšanos, kļuva par pirmajām un spēcīgām augšāmcelšanās sludinātājām kā tādas, kuras par to dzirdējušas no eņģeļa lūpām. Dievs neuzlūko cilvēka vaigu: visi cilvēki viņa priekšā ir vienlīdzīgi, un Dieva īpašās dāvanas īpaši bagātīgi saņem tas, kurš ar lielāku pašaizliedzību tiecas pie Dieva.


Kurš mums novels akmeni no kapa durvīm? Šiem svēto sievu vārdiem ir sava noslēpumaina nozīme. Tā ir tik pamācoša, ka mīlestība pret tuvākajiem un vēlme viņiem sagādāt garīgu labumu neļauj noklusēt par to. 


Kaps – tā ir mūsu sirds. Sirds bija templis; tā kļuva par kapu. Tajā ieiet Kristus ar Kristību noslēpuma starpniecību, lai mājotu mūsos un darbotos no mums. Tad sirds top iesvētīta par Dieva templi. Mēs atņemam Kristum iespēju darboties, atdzīvinot mūsu veco cilvēku, pastāvīgi rīkojoties saskaņā ar mūsu kritušo gribu, mūsu meliem saindēto saprātu. Kristus, ievests ar Kristību, turpina mūsos mājot, taču it kā mūsu rīcības savainots un nogalēts. Rokām nedarinātais Dieva templis pārvēršas par šauru un tumšu kapu. Tam priekšā tiek aizvelts liels akmens. Dieva ienaidnieki pieliek tam sardzi, spraugu aiztaisa ar zīmogu, piestiprinot akmeni pie klints, lai zīmogs aizliegtu pieskarties akmenim. Dieva ienaidnieki paši vēro, lai nogalētais tiktu apsargāts! Viņi ir apdomājuši un nolikuši visus šķēršļus, lai novērstu augšāmcelšanos, lai to nepieļautu, padarītu neiespējamu.


Akmens – tā ir dvēseles slimība, kas neaizskaramībā sargā visas citas slimības un kuru svētie tēvi sauc par nejūtību [3]. Kas tas ir par grēku? Mēs par to neesam neko dzirdējuši, - teiks daudzi. Saskaņā ar Tēvu doto definīciju, nejūtība ir garīgo izjūtu apspiestība, nonāvēšana, cilvēka gara nāve attiecībā pret garīgajiem priekšmetiem, vienlaikus saglabājot pilnīgu dzīves attīstību attiecībā pret taustāmiem, sajūtamiem priekšmetiem. Mēdz gadīties, ka ilgstošas miesas slimības rezultātā izsīkst visi spēki, iznīkst visas ķermeņa spējas, un tad slimība, neatrodot sev barību, pārstāj plosīt miesu; tā pamet slimo, atstājot viņu izmocītu, it kā mirušu, nespējīgu uz darbību ciešanu sagādātā vājuma dēļ, briesmīgā, mēmā slimīguma dēļ, kas pat neizpaužas nekādās īpašās ciešanās.  Tas pats notiek ar cilvēka garu. Ilgstoša nevīžīga dzīve pastāvīgu izklaižu vidū, pastāvīgu tīšu apgrēcību vidū, aizmirstot par Dievu, par mūžību, nepievēršot uzmanību vai pievēršot minimālu uzmanību baušļiem un Evaņģēlija mācībai, atņem mūsu garam spēju just līdzi garīgiem priekšmetiem, nomērdē viņu attiecībā uz tiem. Patiesībā eksistējot, tie pārstāj eksistēt viņam, jo viņa dzīve attiecībā uz tiem ir pārtraukta: visi viņa spēki ir vērsti tikai uz taustāmo, īslaicīgo, nīcīgo, grēcīgo.


Ikviens, kurš vēlēsies bezkaislīgi un pamatīgi izpētīt savas dvēseles stāvokli, ieraudzīs tajā nejūtības slimību, saskatīs tās nozīmes plašumu, smagumu un nozīmību, atzīsies, ka tā ir gara nāves izpausme un liecība.  Kad mēs nolemsim nodarboties ar Dieva Vārda lasīšanu, - kāda garlaicība mums uzmācas! Cik ļoti viss, ko lasām, šķiet nesaprotams, ievērības necienīgs, dīvains! Cik ļoti vēlamies ātrāk atbrīvoties no šīs lasīšanas! No kurienes tas? No tā, ka nejūtam līdzi Dieva Vārdam.


Kad stājamies uz lūgšanu, kādu sausumu un aukstumu sajūtam! Kā steidzamies pabeigt savu virspusīgo, izklaidības pilno lūgšanu! No kurienes tas? No tā, ka esam sveši Dievam: mēs ticam Dieva eksistencei ar mirušu ticību; Viņa nav mūsu izjūtām. Kāpēc mēs esam aizmirsuši mūžību? Vai gan mēs esam izslēgti no to skaita, kuriem jāieiet neaptveramajā sfērā? Vai gan mums priekšā nestāv nāve vaigu vaigā, kā tā stāv citu cilvēku priekšā? No kurienes tas? No tā, ka mēs ar visu dvēseli esam pieķērušies taustāmajam, nekad nedomājam un negribam domāt par mūžību, esam pazaudējuši vērtīgo tās priekšnojautu, esam iemantojuši melīgu sajūtu par mūsu zemes dzīves klejojumu. Šī melīgā sajūta iztēlo mums zemes dzīvi kā bezgalīgu. Mēs esam tik ļoti piemānīti un aizrāvušies ar šo melīgo sajūtu, ka saskaņā ar to arī izkārtojam visas mūsu darbības, pienesot dvēseles un miesas spējas par upuri iznīcībai, nemaz nerūpējoties par to, kas mūs sagaida citā pasaulē, bet mums taču noteikti būs jākļūst par tās mūžīgiem iemītniekiem.


Kāpēc no mums kā no avota izplūst liekvārdība, smieklu runas, tuvāko nosodīšana, dzēlīgs viņu izsmiekls? Kāpēc mēs bez apgrūtinājuma pavadām daudzas stundas tukšās izpriecās, nerodot tajās sātu, cenšamies vienu tukšu nodarbi nomainīt ar citu, bet nevēlamies ne visīsāko laika sprīdi veltīt savu apgrēcību izskatīšanai, un raudām par tām? No kurienes tas viss? No tā, ka esam iemantojuši līdzjūtību pret grēku, pret visu nīcīgo, pret visu to, ar kā palīdzību grēks iekļūst cilvēkā un to, ar kā palīdzību tas cilvēkā glabājas; no tā, ka mēs esam zaudējuši līdzjūtību pret visiem tiem vingrinājumiem, kuri ieved cilvēkā, vairo un sargā Dievam tīkamus tikumus. Nejūtību cilvēkā iedēsta Dievam naidīgā pasaule un Dievam naidīgie kritušie eņģeļi, līdzdarbojoties mūsu gribai.  Tā aug un nostiprinās, dzīvojot saskaņā ar pasaules pirmspēkiem; tā aug un nostiprinās, sekojot savam kritušajam prātam un gribai, no tā, ka cilvēks pamet  kalpošanu Dievam un nevērīgas kalpošanas Viņam.  Kad nejūtība iesūno dvēselē un kļūst par tās īpašību, tad pasaule un tās valdītāji uzliek akmenim savu zīmogu. Šī zīmoga būtība ir cilvēka gara saskarsmē ar kritušajiem gariem, - tas, ka cilvēka gars piesavinās iespaidus, ko viņam piedāvā kritušie gari, kuri to pakļauj savai vardarbīgajai ietekmei un pārsvaram. 


Kurš mums novels akmeni no kapa durvīm? Jautājums, kas piepildīts ar rūpēm, skumjām, nesapratni. Šīs rūpes, skumjas un nesapratni sajūt tās dvēseles, kuras ir devušās pie Kunga, atstājot kalpošanu pasaulei un grēkam. Viņu skatienam visā briesmīgajā lielumā un nozīmībā atklājas nejūtības slimība. Tās vēlas gan lūgties ar aizkustinājumu, gan vingrināties Dieva Vārda lasīšanā bez visas citas lasīšanas, gan atrasties pastāvīgā sava grēcīguma skatīšanā un pastāvīgā tā apraudāšanā, ar vienu vārdu sakot, tās vēlas piederēt Dievam, - un sastop negaidītu, šīs pasaules kalpotājiem nepazīstamu, pretestību sevī pašā: sirds nejūtību. Sirds, iepriekšējās, nevērīgās dzīves, pieveikta, it kā nāvīgas čūlas saēsta, neizpauž nekādas dzīvības pazīmes. Velti prāts vāc pārdomas par nāvi, par Dieva tiesu, par saviem daudzajiem grēkiem, par elles mokām, par paradīzes saldmi; velti prāts cenšas klauvēt pie sirds ar šīm pārdomām: tā paliek bez līdzjūtības attiecībā uz tām, it kā gan ellei, gan paradīzei, gan Dieva tiesai, gan grēkiem, gan krišanas un bojāejas stāvokļiem nebūtu gar sirdi nekādas daļas. Tā guļ dziļā miegā, nāves miegā; tā guļ, piedzirdīta ar grēka indi. Kurš mums novels akmeni no kapa durvīm? Šis akmens ir ļoti liels.


Saskaņā ar svēto tēvu padomiem, nejūtības iznīdēšanai no cilvēka puses nepieciešama pastāvīga, pacietīga, nepārtraukta darbība pret nejūtību, vajadzīga pastāvīga, dievbijība, uzmanīga dzīve. Ar tādu dzīvi tiek celta neslava nejūtības dzīvei; taču ar paša spēkiem vien šī cilvēka gara nāve netiek iznīcināta: to uzveic Dieva žēlastības darbība. Dieva eņģelis pēc Dieva pavēles nonāk palīgā dvēselei, kura pūlas un ir piegurusi, noveļ apcietinātības akmeni no sirds, piepilda sirdi ar aizkustinājumu, pavēsta sirdij augšāmcelšanos, kas parasti ir pastāvīga aizkustinājuma sekas [4]. Aizkustinājums ir pirmā pazīme tam, ka sirds atdzīvojas attiecībā pret Dievu un mūžību. Kas ir aizkustinājums?  Tas ir tad, kad cilvēks sajūt žēlumu un līdzcietību pats pret sevi, pret savu nelaimīgo stāvokli, bojāejas stāvokli, mūžīgās nāves stāvokli. Par Jeruzalemes iedzīvotājiem, kurus šinī stāvoklī noveda apustuļa Pētera sludināšana, un, kuri vēlējās pieņemt kristietību, Raksti saka, ka viņi tapa sirdī aizkustināti (LV – sāpīgi ķēra viņu sirdis) (Ap. d. 2:37).


Kunga ķermenim nebija vajadzīgas mirru nesēju smaržvielas. Tas ar Savu augšāmcelšanos apsteidza svaidīšanu. Taču svētās sievas ar savlaicīgo mirru iegādi, agro nācienu, saulei lecot, uz dzīvudarošo kapu, Sinedrija un kareivju sardzes, kura sargāja kapu un Apglabāto,  iedvesto baiļu nicināšanu skaidri parādīja un pierādīja savu sirds ķīlu Kungam.  Viņu dāvana izrādījās lieka: to simtkārt atalgoja līdz šim nekad neredzētā eņģeļa parādīšanās, vēsts, kas nevarēja nebūt pārpilnībā patiesa – par Dievcilvēka augšāmcelšanos un ar Viņu – cilvēces augšāmcelšanos.

 
Dievam Pašam nav vajadzīga mūsu dzīves veltīšana, visu mūsu spēku un spēju veltīšana kalpošanai Viņam – tas nepieciešams mums. Atnesīsim tos kā mirres uz Kunga kapu. Savlaicīgi nopirksim mirres – labo gribu. Jau no savas jaunības atteiksimies no visiem upuriem grēkam; par to cenu nopirksim mirres – labo gribu. Kalpošanu grēkam nav iespējams savienot ar kalpošanu Dievam: pirmā iznīcina otro. Neļausim grēkam nogalēt mūsu dvēselē līdzjūtību Dievam un visam Dievišķajam. Neļausim grēkam iespaidot mūs ar saviem iespaidiem, iegūt pār mums vardarbīgu pārsvaru.


Kurš stājies pie kalpošanas Dievam no savas nesabojātās jaunības  dienām un paliek šinī kalpošanā ar pastāvību, ir pakļauts nemitīgai Svētā Gara ietekmei, gūst no Viņa izejošus žēlastības pilnus, svētus iespaidus, iemanto savā laikā reālu Kristus augšāmcelšanās iepazīšanu, atdzīvojas Kristus garā, un pēc Dieva izredzētības un pavēles kļūst par augšāmcelšanās sludinātāju saviem brāļiem.  Kurš nezināšanas dēļ vai aizraušanās dēļ ir pakļāvies grēkam, stājies saskarsmē ar kritušajiem gariem, ticis pieskaitīts tiem, savā garā zaudējis saikni ar Dievu un debesu iemītniekiem, tas lai ārstē sevi ar nožēlu. Neatliksim sevis ārstēšanu dienu no dienas, lai negaidīti nepiezagtos nāve, nenolaupītu mūs pēkšņi, lai mēs neizrādītos nespējīgi ieiet nebeidzām miera un prieka mājokļos, lai netiktu iemesti kā nevajadzīgas pelavas elles liesmās, ka mūžam deg un nekad nesadedzina. Iesīkstējušu slimību ārstēšana norisinās ne tik ātri un ne tik ērti, kā šķiet nezinātājam. Ne bez iemesla Dieva žēlsirdība dāvā mums laiku nožēlai; ne bez iemesla visi svētie lūdza Dievam laiku nožēlai. Ir vajadzīgs laiks, lai izdeldētu grēcīgos iespaidus; ir vajadzīgs laiks, lai uzņemtu Svētā Gara iespaidus; ir vajadzīgs laiks, lai sevi attīrītu no nešķīstības; ir vajadzīgs laiks, lai ietērptos tikumu drēbēs, izrotātos ar Dievam tīkamām īpašībām, ar kurām greznoti visi debesu iemītnieki.


Cilvēkā, kas tam sagatavots, augšāmceļas Kristus, un kaps – sirds – atkal pārtop par Dieva templi. Celies, Kungs, glāb mani, mans Dievs (Ps. 3: 8); Tavā augšāmcelšanās noslēpumā  ir manas glābšanās būtība. Āmen.

 

1 Мк. 15: 43 – 16: 8
2 Ap. d. 3:17-18
3 Pakāpieni. 18.
4 Pakāpieni. 1: 6.

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS