Svētītājs Gregorijs (Palama)

Mūsu Kunga Dieva un Glābēja Jēzus Kristus Apskaidrošanās 

 

 



Lai izskaidrotu šo svētku noslēpumu un izprastu patiesību, nepieciešams pievērsties šodienas Evaņģēlija lasījuma sākumam: "Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu, un viņa brāli Jāni, un veda tos savrup uz augstu kalnu" (Mt.17:1).  Vispirms jautāsim, no kāda notikuma Evaņģēlists Matejs sāk skaitīt sešas dienas, pēc kurām pienāca Kunga Apskaidrošanās diena; tas ir, kopš kuras dienas?  Kā parāda runas gaita – tad no tās, kurā Glābējs, pamācot Savus mācekļus, sacīja viņiem: "Jo Cilvēka Dēls nāks Sava Tēva Godībā" un piebilda: "Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā." (Mt.16: 27,28), tas ir,  gaidāmās Apskaidrošanās Gaismu Viņš nosauca par Tēva Godību un Savu Valstību. To parāda un skaidrāk atklāj Evaņģēlists Lūka, sacīdams: "Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt. Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas". (Lk. 9:28-29). Taču kā saskaņot tos savā starpā, ja viens noteikti runā par astoņām dienām starp sarunu un Apskaidrošanās notikumu, bet otrs saka: "pēc sešām dienām"? Klausieties un saprotiet.


Kalnā bija astoņi, bet redzami bija tikai seši: trīs – Pēteris, Jēkabs un Jānis, kuri tur bija uzkāpuši kopā ar Jēzu, ieraudzīja tur stāvam un runājam ar Viņu Mozu un Eliju; tā, ka tur bija seši; taču kopā ar Kungu, protams, bija arī gan Tēvs, gan Svētais Gars: Tēvs ar Savu balsi liecināja, ka Šis ir Viņa mīļais Dēls, bet Svētais Gars atmirdzēja ar Viņu spožajā mākonī.  Tādējādi tie seši sastāda astoņus un attiecībā uz astoņiem nav nekādu nesaskaņu; tādā pašā veidā arī Evaņģēlistu starpā nav pretrunu, kad viens saka: "pēc sešām dienām", bet otrs: "Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām"; šādā, divējādā veidā sniedz mums apslēpti, un reizē atklāti, kādu kalnā esošo attēlu. Saprotams, ka ikviens, kurš spriež saskaņā ar Rakstiem, zina, ka evaņģēlisti savā starpā ir saskaņoti: Lūka stāstīja par astoņām dienām, nebūdams pretrunā ar Mateju, kurš sacījis: "pēc sešām dienām", - nepievienojot to dienu, kurā tika izteikti šie vārdi, kā arī dienu, kurā Kungs apskaidrojās ; Evaņģēlists Lūka nesaka: "pēc astoņām dienām" (kā Matejs: "pēc sešām dienām"), bet: "Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām" ("бысть яко дний осмь"). Bet ar to, kur šķiet, ka Evaņģēlistu starpā ir nesaskaņa, viņi viens caur otru parāda mums ko lielu un noslēpumainu. Patiešām, kāpēc viens no viņiem teicis: "pēc sešām dienām", bet otrs, atstājis bez ievērības septīto, pieminējis astoto? Tāpēc, ka Kunga Apskaidrošanās Gaismas varenā aina ir astotās dienas, t.i., nākamā mūža, noslēpums, kas atklāsies pēc sešās dienās radītās pasaules bojāejas. Par Dievišķā Gara spēku, caur kuru cienīgajiem atklājas Dieva Valstība, Kungs pravietoja: "daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam" (Mk. 9:1). Visu un visa Valdnieks ir klātesošs visur, un visur ir Viņa Valstība, tāpēc Viņa Valstības atnākšana nenozīmē tās pāreju no vienas vietas uz citu, bet gan tās atklāšanos Dievišķā Gara spēkā, tāpēc arī ir teikts: "ar spēku nākam".  Un šis spēks parādīsies nevis ikdienišķiem cilvēkiem, bet tiem, kuri stāv kopā ar Kungu, tas ir, tādiem, kuri ir nostiprināti ticībā uz Viņu un līdzīgiem Pēterim, Jēkabam un Jānim, un vispirms viņiem pašiem kā brīviem no mūsu dabiskās iznīcības. Tāpēc un tieši tā dēļ Dievs parāda Sevi kalnā – no vienas puses, nokāpjot no Sava augstuma, bet no otras – uzvedot mūs no iznīcības dziļumiem, tā, ka Neietveramais patiesi ievietojas mirstīgajā dabā;  un tāda parādība, protams, ir pārāka un augstāka par prātu kā tāda, ko paveicis Svētā Gara spēks.

 

Un tā, Kunga Apskaidrošanās Gaisma nedzimst un neizzūd, un tā nav pakļauta sajūtu spējai un, lai gan tā bija redzama miesas acīm īsu laika sprīdi mazajā kalna virsotnē, taču Kunga mācekļi (Viņa noslēpumu līdzzinātāji) uz to brīdi bija pārgājuši no miesas uz garu ar sajūtu izmaiņas starpniecību, ko viņos paveica Gars, un tādā veidā ieraudzīja, ar ko un cik lielā mērā viņus bija apdāvinājis Dievišķā Gara spēks – šī Neizsakāmā Gaisma. Tie, kuriem tas nebija saprotams, izgudroja, ka izredzētie no apustuļiem Kunga Apskaidrošanās Gaismu redzēja ar sajūtu un radītā spēka (spējas) palīdzību, - un caur to uzdrīkstas novest līdz radībai ne tikai to Gaismu, Dieva Godību un Valstību, bet arī Dievišķā Gara Spēku, caur kuru cienīgajiem atklājas Dievišķie noslēpumi.  Droši vien viņi nav dzirdējuši apustuļa Pāvila vārdus: "ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl".


Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu, jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus” (1.Kor. 2: 9 – 10).


Un tā, iestājoties astotajai dienai, Kungs, paņēmis līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, uzkāpa kalnā, lai lūgtos: jo Viņš vai nu lūdzās viens, aizejot no visiem, pat no apustuļiem, kā, piemēram, tad, kad ar piecām maizēm un divām zivīm pabaroja piecus tūkstošus, neskaitot sievietes un bērnus (Mt. 14: 19-23), vai, paņēmis līdzi dažus, kuri bija pārāki par cietiem,  kā tas bija, tuvojoties ciešanām, kad, pateicis pārējiem mācekļiem: "Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu"  (Mt. 26:36), - paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni. Lūk, arī tagad, paņēmis Sev līdzi tikai šos, Kungs uzveda viņus savrup augstā kalnā un apskaidrojās (pārveidojās) viņu priekšā, tas ir, viņu acu priekšā. "Ko nozīmē – "apskaidrojās" (pārveidojās)? – jautā Zelta vārdu Teologs (Zeltamute) un atbild:  "atklāja viņiem kaut ko no Sava Dievišķuma – tik, cik viņi varēja aptvert, un parādīja Sevī mītošo Dievu". Evaņģēlists Lūka saka: "Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu" (Lk. 9:29);  bet pie Evaņģēlista Mateja lasām: "un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule" (Mt. 17:2). Taču Evaņģēlists to sacīja ne tajā nozīmē, ka šī Gaisma uztverama ar sajūtām (lai netuvojas mums to prāta aklums, kuri nevar iedomāties neko augstāku par to, kas uztverams ar sajūtām!), bet gan vēlēdamies parādīt, ka Kristus Dievs tiem, kuri dzīvo un redz gara acīm, ir tas pats, kas saule tiem, kuri dzīvo miesā un redz ar sajūtām: jo tiem, kuri ir apveltīti ar Dievišķajām dāvanām, nav vajadzīga cita Gaisma, lai redzētu un pazītu Dievību.  Šī Neizsakāmā Gaisma atmirdzēja un tika atklāta apustuļiem un lielākajiem no praviešiem tajā laikā, kad Kungs lūdzās; ar to tika parādīts, ka šī svētlaimīgā redzējuma dzemdinātāja bija lūgšana, ka mirdzums nāca un atklājās no prāta savienošanas ar Dievu, un ka tas tiek dāvāts visiem tiem, kuri, pastāvīgi vingrinoties tikumu un lūgšanas varoņdarbos, savu prātu vērš uz Dievu. Patieso skaistumu var redzēt tikai tas, kurš ir prāta  attīrīts; tam, kurš vērīgi raugās tā  mirdzumā, it kā ņem dalību tajā, it kā uzzīmē savā sejā spilgtu staru; tāpēc arī Mozus seja izgaismojās no sarunas ar Dievu. Vai zināt, ka Mozus apskaidrojās (pārveidojās), uziedams kalnā, un tur ieraudzīja Dieva Godību? Taču viņš (Mozus) pats neradīja, bet gan tikai saņēma apskaidrošanos; taču mūsu Kungam Jēzum Kristum Pašam no Sevis bija šī Gaisma. Šī iemesla dēļ Viņam nebija vajadzīga lūgšana, lai Savu miesu apspīdētu ar Dievišķo Gaismu; Viņš tikai parādīja, no kurienes šī  Gaisma nāk pār Dieva svētajiem, un kādā veidā to var skatīt; jo ir rakstīts, ka arī svētie  "spīdēs kā saule" (Mt. 13:43), tas ir, tie, kuri pilnībā būs piepildīti ar Dievišķo Gaismu, ieraudzīs Kristu, Dievišķi un neizsakāmi mirdzošu, Kura mirdzums, nākdams no Dievišķās dabas, Tabora kalnā atklājās arī Viņa miesā, hipostātiskās (divu dabu)  vienotības dēļ.


Mēs ticam, ka Viņš Apskaidrošanās notikumā neatklāja nekādu citu gaismu, kā vien to, kura bija apslēpta zem miesas aizsega;  šī pati Gaisma bija Dievišķās dabas Gaisma,  tāpēc tā bija Neradīta, Dievišķa. Arī saskaņā ar svēto tēvu mācību, Jēzus Kristus apskaidrojās kalnā, neuzņemdams neko un nepārmainījies par kaut ko jaunu, kas Viņam agrāk nebija, bet parādīja Saviem mācekļiem tikai to, kas Viņam jau bija, atvēris viņu acis un padarījis viņus no akliem par redzīgiem. Vai redzi, ka acis, kuras redz dabīgā ceļā, ir aklas attiecībā pret šo Gaismu?


Un tā, Šī Gaisma nav ar sajūtām uztverama, un tie, kuri to redzēja, skatīja to nevis vienkārši ar sajūtu acīm, bet gan Dievišķā Gara spēkā pārveidotām: viņi pārveidojās, un tikai tādējādi ieraudzīja pārmaiņas, kas bija notikušas ar mūsu iznīcības uzņemšanu, kas kļuvusi  dievišķota, savienojoties ar Dieva Vārdu. Tādā veidā arī Ieņēmusī un Dzemdējusī brīnumaini atpazina, ka no Viņas Dzimušais ir iemiesojies Dievs; un Simeons – tikko bija paņēmis šo Bērnu rokās, un starice Anna, iznākusi sastapt Viņu  - jo Dievišķais spēks izstaroja gaismu it kā caur stikla apvalku, mirdzot tiem, kuriem bija tīras sirds acis.


Kāpēc Kungs pirms Apskaidrošanās izvēlas galvenos no apustuļu vidus un uzved Sev līdzi kalnā?  Protams, tādēļ, lai parādītu viņiem kaut ko lielu un noslēpumainu. Kas gan īpaši liels un noslēpumains ar maņām saskatāmas gaismas parādīšanā, tādas gaismas, kura bagātīgi bija ne tikai izraudzītajiem, bet arī visiem pārējiem apustuļiem?  Kāda bija vajadzība ar Svētā Gara spēku pārveidot viņu acis, lai skatītu to Gaismu, ja tā bija radīta un ar sajūtām tverama?  Kā gan var Tēva un Svētā Gara Godību un Valstību iedomāties kaut kādā jutekļiem uztveramā gaismā? Vai patiešām tādā Godībā un Valstībā atnāks Kristus Kungs arī laiku beigās, kad nebūs vajadzības ne pēc gaisa, ne telpas, ne kaut kā tamlīdzīga, bet kad, kā saka apustulis, "Dievs būs viss iekš visa" (1.Kor. 15:28), tas ir, aizvietos visiem visu?  Ja visu, tātad, arī gaismu. Tādējādi ir skaidrs, ka Tabora kalna Gaisma bija Dievišķā Gaisma! Un Evaņģēlists Jānis, Dieva Atklāsmes mācīts, skaidri saka, ka nākamajai mūžīgajai un nebeidzamajai "pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs" (Atkl.gr. 21:23). Vai gan nav skaidrs, ka viņš parāda šeit To pašu Jēzu, Kurš tagad Tabora kalnā Dievišķi pārveidojās, un Kura miesa spīdēja kā gaismeklis, atklādams Dievības Godību tiem, kuri līdz ar Viņu bija uzkāpuši kalnā. Tādā pašā veidā arī par tās pilsētas mājokļiem tas pats Jānis Teologs saka: "Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem" (Atkl.gr. 22:5).  Bet kāda tad ir cita gaisma, kurā nav "ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas" (Jēk.1:17)?  Kāda gan ir nemainīga un nenodziestoša gaisma, ja ne Dievības Gaisma? Turklāt, Mozus un Elija (un jo īpaši pirmais, kurš pavisam skaidri bija klātesošs garā, nevis miesā)  - ar kādas gan sajūtām tveramas gaismas starpniecību būtu apspīdēti, redzami un atpazīstami? Jo arī par viņiem ir rakstīts: "Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzalemē" (Lk. 9:31). Un kā gan citādi apustuļi varēja atpazīt tos, kurus nekad līdz tam nebija redzējuši, ja ne Dievišķās gaismas spēkā, kas atvēra viņu domu acis?


Taču nenogurdināsim jūsu uzmanību ar tālāko Evaņģēlija vārdu izskaidrošanu. Ticēsim tā, kā mūs mācījuši tie, kuri no Paša Kristus apgaismoti, jo tikai viņi vienīgie to zina labi: jo Dieva noslēpumi zināmi, kā saka Pravietis, tikai Dievam un Viņa svētajiem.  Bet mēs, izprazdami Kunga Apskaidrošanās noslēpumu pēc viņu mācības, tieksimies arī paši pēc tā, lai taptu šīs Gaismas apmirdzēti un iekvēlināsim sevī mīlestību un tieksmi pret Nevīstošo Godību un Skaistumu, attīrot garīgās acis no zemei piederīgām iedomām un atraidot nīcīgo un īslaicīgo saldmi un skaistumu, kas aptumšo dvēseles tērpu un iegrūž elles ugunī un briesmīgā tumsā. No tās lai atbrīvojamies, mūsu Glābēja, Kurš Tabora kalnā apskaidrojies,  Nemateriālās un Mūžamesošās Gaismas  apmirdzēti  un to  iepazīdami, par Godu  Viņam un Viņa Mūžamesošajam Tēvam, un Dzīvudarošajam Garam, Kuriem ir Viens Mirdzums, Viens Dievišķums, Godība, Valstība un spēks tagad un vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.

 

www.pravoslavie.ru
2009.g. 19.augustā

 

© 2009 - 2017 BIBLOS