Grigorijs Nikolajevičs Žuravļovs

 

Viņa vārds vairāku desmitu gadu garumā kļuvis par īstu simbolu  cilvēka rakstura nelokāmībai pašu smagāko pārbaudījumu priekšā. Zēns no Aizvolgas ciema Utjovkas, piedzimis XIX gadsimta vidū praktiski bez rokām un kājām, pieaugot izpauda tādu dzīvotgribu, ka drīz vien kļuva visā apkaimē pazīstams mākslinieks – ikonu gleznotājs. Turklāt savus darbus viņš radīja, turot otu zobos. Grigorijs Žuravļovs ar visu savu dzīvi pierādīja, ka cilvēka gara spēks un rakstura spēks var pārvarēt jebkurus, pašus briesmīgākos šķēršļus, ko viņam sagādā liktenis.

 

"Viņam nebija ne roku, ne kāju… Tādu nu Dievs viņu bija radījis…"

 

Pirmo reizi izdzirdot šo Svetlanas Kopilovas dziesmu – līdzību par kroplo ikonu gleznotāju, un būdams tās satura iespaidots, es tomēr to uztvēru kā simbolu, un tikai vēlāk uzzināju, ka aiz šīs līdzības stāvēja reāls cilvēks, kura dzīvi un tās nozīmi vienā dziesmā neaprakstīt. 

 

Grigorija Žuravļova  vārds kļuva plaši pazīstams Krievijā un aiz tās robežām pēc tam, kad 1963.gadā Dienvidslāvijā glezniecības vēsturnieks Zdravko Kaimanovičs, veicot Serbijas Pareizticīgās Baznīcas kultūras pieminekļu uzskaiti, Puračinas ciemā atrada ikonu, uz kuras bija uzraksts krievu valodā: "Šo ikonu 1885. gada 2. jūlijā Samāras guberņā, Buzulukskas apriņķī, Utjovkas ciemā  ar zobiem gleznojis zemnieks bez rokām un kājām, Grigorijs Žuravļovs". Valsts arhīvs vēlāk apstiprināja šīs ziņas: bijis tāds ikonu gleznotājs.

 

Grigorijs Žuravļovs piedzima 1858. gadā lielā zemnieku ģimenē bagātajā Utjovkas ciemā, netālu no Samāras. Vecāki piedzīvoja šoku, kad ieraudzīja, ka mazulis piedzimis kropls.  Viņam nebija ne rociņu, ne kāju. Māte raudāja, tēvs staigāja drūms, kaimiņi sačukstējās: "Dieva apdalīts".  Māte no lielajām bēdām pat esot gribējusi padarīt sev galu (noslīcināties), paņemot līdzi arī bērnu, taču vectēvs, Pjotrs Vasiļjevičs Traikins, tam pretojies, "pierādot savas meitas nodoma kaitīgumu". Viņš teica, ka Grišu audzinās pats.


Gāja laiks, bet puisēns, neskatoties uz savu kroplību, auga dzīvespriecīgs un zinātkārs. "Dievs uzlūkoja Savu kalpu" - tādu spriedumu izsacīja Utjovkas iedzīvotāji. Kroplais puisēns izsauca ne tik daudz žēlumu, cik apbrīnu: lienot pa pagalmu, viņš ņēma zobos rīkstīti  un zīmēja smiltīs cilvēkus, mājas, dzīvniekus. Viņam viss izdevās tik veikli, ka nenoskatīties.


Izrādījās, ka Griša nav vis Dieva apdalīts, bet gan īpaši apveltīts ar talantu. Kad zēns paaugās, vectēvs sāka vest viņu uz skolu Ziemā ar ragavām, bet vasarā ar ratiem.

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”

 

 Pēc Pjotra Vasiļjeviča nāves skolu nācās pamest, bet ar gudro puisēnu mājās nodarbojās zemstes skolas skolotājs Troickis.


Reiz vasarā ciema bērni devās uz upi, ņemot līdzi arī Grišu. Visi gāja peldēties, bet viņu atstāja paugurā. Te pēkšņi tieši viņam virsū pikējot metās ērglis un apjukušo bērnu acu priekšā pacēla zēnu debesīs. Bērnu kliedzieni acīmredzot izbiedēja putnu un viņš palaida guvumu vaļā. "Laikam jau Eņģeļi paklāja apakšā salmus" - sprieda ciemā, kad Grišu pacēla no zemes pilnīgi neskartu!


Zēns mācījās rakstīt, turot spalvu zobos. Rokraksts viņam bija ļoti labs. Uz Grigorija māju sāka plūst ciema iedzīvotāji ar lūgumiem uzrakstīt vēstuli radiniekiem vai lūgumrakstu ierēdņiem. Dabas dotās spējas ļāva invalīdam 22 gadu vecumā kā eksternam ar izcilību pabeigt Samāras vīriešu ģimnāziju. Mācībās viņam palīdzēja Dievs, bet ikdienas dzīvē – brālis Afanāsijs.


Pēc mātes nāves viņš kļuva tam par aukli, bet precīzāk – par viņa rokām un kājām: nesa, ēdināja, mazgāja. Grigorijs mīlēja apmeklēt baznīcu, kur uz dievkalpojumiem viņu nesa brālis. Māksliniekam kāju vietā mazliet zemāk par ceļgaliem bija stumbeņi, un viņš tomēr varēja staigāt uz ceļgaliem. Viņš ar siksnām piesēja ādas staigulīšus un pārvietojās. Kā raksta avīze "Samāras vēstis" 1880. gadā:  rokas viņam bija atrofējušās no delnas līdz plecam un kājas – no pēdas līdz ceļgaliem, tomēr uz tiem viņš varēja staigāt. Tā nu viņu vai nu nesa, vai viņš pamazītēm pārvietojās pats.

 


Grigorijs un Afanāsijs Žuravļovi

 

Atgriezies mājās, Grigorijs sāka patstāvīgi mācīties rasēšanu, cilvēka anatomiju, glezniecību, ikonogrāfju. Bet vēlāk sāka gleznot ikonas.  1885. gadā avīze "Samāras guberņas vēstis" rakstīja: "Žuravļovs par katru cenu sadomājis iemācīties gleznot ar eļļas krāsām "īstus tēlus".  Un, lūk, 15 gados viņš, kurš nekad līdz tam nebija izbraucis ārpus dzimtā ciema, ieradās guberņas pilsētā un vērās pie tur dzīvojošā gleznotāja Travkina ar lūgumu parādīt viņam, kā tiek gleznotas ikonas. Viņš laipni uzņēma neparasto skolnieku, atstāja uz vairākām dienām savā dzīvoklī un iepazīstināja ar pirmajiem glezniecības paņēmieniem. Žuravļovam ar to pietika. Iepircis Samārā krāsas, otas un pārējo, viņš atgriezās dzimtajā Utjovkā un, pasūtījis sev galdu ar īpašiem pielāgojumiem, sāka mācīties gleznot".


Pēc pieciem gagiem jaunais ikonu gleznotājs nolēma uzdāvināt vairākas ikonas Samāras augsti stāvošām personām. Viņa "dzīvās" ikonas pievērsa sev uzmanību – sāka nākt pasūtījumi. Bet drīzumā Guberņas zemstes sapulce, ņēmusi vērā Žuravļovu ģimenes trūcīgo situāciju, piešķīra viņam ikgadēju pensiju 60 rubļu apmērā.


Grigorijam darbā palīdzēja visa ģimene. Brālis Afanāsijs meistaroja koka sagataves ikonām, vecmāmiņa tīrīja otas, gatavoja krāsas, sēdināja Grigoriju pie galda ar īpašiem pielāgojumiem, bet tēvs nogādāja ikonas uz Samāru.  Un ciemā sāka parādīties Grigorija Žuravļova ikonas, kuras viņš gleznoja, otu turēdams zobos. Vēlāk Žuravļovam uzradās mācekļi – Mihails Šmeļovs un Vasīlijs Popovs.


Grigorijam patika mācīties, viņš daudz lasīja; labi, ka mājās bija liela bibliotēka.


Drīzumā vēsts par mākslinieku – autodidaktu nokļuva līdz cara galmam.


Lūk, kā par to rakstīja laikraksts "Samāras guberņas vēstis" 1885. gada 5. janvāra numurā: "...Pagājušā gada (1884.) beigās,  Žuravļovs, izgatavojis sv. Nikolaja Brīnumdarītāja ikonu, vērsās pie Samāras gubernatora, kurš vienmēr ņēma dalību gleznotāja liktenī, ar lūgumu pasniegt svētbildi viņa Augstībai, Valdniekam Troņmantiniekam Nikolajam.  Viņa lūgums tika izpildīts, un decembra beigās tika saņemts paziņojums, ka Valdnieks Troņmantinieks žēlīgi pieņēmis zemnieka Žuravļova gleznoto ikonu un vienlaikus piešķīris viņam pabalstu 100 rubļu apmērā no saviem līdzekļiem".

 

Saistīts attēls 
Svētītāja Nikolaja Brīnumdarītāja ikona,
kas tika uzdāvināta nākamajam caram Nikolajam II. Glabājas Ermitāžā

 

Mākslinieka talants bija atzīts.

 

Ģenerālgubernatora A. D. Sverbejeva personīgajā arhīvā saglabājusies Žuravļova Troņmantiniekam adresētā vēstule: "Viņa Imperatora Augstībai Valdniekam Troņmantiniekam Cara dēlam. Jūsu Imperatora Augstība, pazemīgi un uzcītīgi lūdzu: es, Samāras guberņas Utjovkas ciema zemnieks Grigorijs Žuravļovs, no visas savas sirds vēlos dāvāt Jūsu Imperatora Augstībai Svētītāja un Brīnumdarītāja Nikolaja ikonu, kuru es esmu uzgleznojis ar muti, nevis ar rokām tā iemesla dēļ, ka  kopš dzimšanas manās rokās un kājās nav spēka un kustības. Jūsu Imperatora Augstība, padevīgi lūdzu Jūsu Augstības vārdu pieņemt šo ikonu, kuru es pienesu Jūsu Imperatora Augstībai no visas savas dvēseles un mīlestības.  (…) Šo ikonu esmu uzgleznojis, paklausot  Visuvarenā Dieva iedvesmai, Kurš ļāvis man nākt Dieva Pasaulē. Un devis man dāvanu. Pēc tam atklājās manas mutes kustība, ar kuru es pārvaldu savu meistarību pēc Dieva pavēles".

 

Troņmantnieks ikonu ar laipnību pieņēma. Drīzumā Aleksandrs III uzaicināja Žuravļovu uz pili.  Šeit zemnieks – mākslinieks uzgleznoja Romanovu ģimenes portretu. Klīst leģenda, ka atpakaļceļā Grigorijs pret savu gribu nokļuva klejojošā cirkā. Pusgadu viņu vadāja izrādīšanai pa Krieviju.  Ar lielām grūtībām izdevās atgriezties dzimtenē.

 

Pastāv vēl arī tāda vēstures versija: XX gadsimta sākumā runas par zemnieku – ikonu gleznotāju sasniedza caru Nikolaju II. Cars Grigoriju uzaicināja pie sevis un pasūtīja viņam visas cara ģimenes portretu. Veselu gadu Utjovkas ikonu gleznotājs dzīvoja Pēterburgā. Cars ar darbu bija apmierināts. Lai arī šis portrets nav atrasts, ir droši zināms, ka valdnieks piešķīris Samāras zemniekam mūža pensiju 25 zelta rubļu apmērā. Tajos laikos tā bija milzīga nauda. 

1888. gada 17. novembrī ceļā no Sevastopoles uz Sanktpēterburgu notika cara vilciena katastrofa. Bija daudz upuru. Cars Aleksandrs III un visi viņa ģimenes locekļi brīnumainā kārtā palika neskarti.


Piemiņai par Imperatora ģimenes brīnumaino izglābšanos no visām Krievijas malām tika sūtītas dāvanas. Samāras muižnieki pasūtīja Žuravļovam ikonu, ko dāvināt cara ģimenei. Arhīva dokumentos saglabājusies liecība, ka Grigorijam Žuravļovam par šo pasūtījumu izmaksāti 50 rubļi.


Kad Samārā tika celta katedrāle, gubernatora uzdevumā Grigorijs Žuravļovs tās ikonostasam uzgleznoja Maskavas metropolīta Svētītāja Aleksija, Samāras aizbildņa, ikonu. Baznīca tika iesvētīta 1892. gadā.

  
Kā liecina Utjovkas iedzīvotāju atmiņu stāsti, Grigorijam bija jautra daba, viņš bija ļoti atvērts, mīlēja trāpīgi pajokot. Viņš bija ļoti enerģisks, viņam patika makšķerēt, airautīgi dziedāja častuškas. Lai uzjautrinātu bērnus, viņš ņēma zobos ganu pātagu, atvēzējās un cirta to ar skaļu švīkstoņu.


1885. gadā Utjovkā sākās jaunas mūra baznīcas celtniecība. Dievnams Svētās Trijādības godam tika celts pēc Grigorija Žuravļova rasējumiem un tiešā viņa vadībā (tādējādi var teikt, ka viņam piemita arhitekta talants). Pēc viņa skicēm tika uzgleznotas visas freskas. Baznīca viņam iznāca plaša, tāda, kas it kā stingri turas pie zemes.  Desmit metru diametra lielo kupolu mākslinieks apgleznoja pats. Viņš iegūtās speciālā šūpulī un strādāja guļus.


Pēc divu – trīs stundu darba tādā stāvoklī žokļa muskuļi bija tā saspringuši, ka nebija iespējams no Grišas mutes izņemt otu. Viņam izdevās muti atvērt tikai pēc tam, kad uz vaigiem uzlika mitrus, karstus dvieļus. Un tā dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša, gadu no gada. Šī darba rezultātā uz mākslinieka lāpstiņām un pakauša izveidojās asiņojošas čūlas. Ādas siksnas griezās viņa ķermenī. No pastāvīgās skatīšanās zīmējumā viņam gandrīz pilnībā sabojājās redze. Lūpas saplaisāja un asiņoja, nodila priekšējie zobi. Visbeidzot 1892. gadā darbs bija pabeigts. Tas bija varoņdarbs…

 

Saistīts attēls

 

Šīs ikonas saglabājušās līdz pat šai dienai: kupolā attēlota Svētā Trijādība un septiņi Erceņģeļi. Freskas – apustuļi Jānis Teologs un Andrejs Pirmaicinātais, Maskavas metropolīti Pēteris un Aleksijs. Pavisam nesen sāka parādīties sv. Verhoturas Simeona attēls.


Baznīcā ir lieliska akustika, sienās iebūvēti speciāli fonanti (balsstrauki, kas uzlabo akustiku). Baznīca tika iesvētīta 1892. gadā. Pie tās bija skola un neliela bibliotēka.


1934. gadā padomju vara sāka graut zvanu torni. Iekūra uzgunskurus zem koka balstiem.  Ikonas no sienām rāva nost ar ķekšiem.  Vērtīgākās nosūtīja uz Samāru, pārējās naktī aizveda uz kolhoza  bišu dravu, lai izgatavotu no tām stropus. Taču biškopis Dmitrijs Lobačevs slepus izdalīja ikonas ciema iedzīvotājiem. To vietā viņam atnesa vajadzīgo daudzumu dēļu.


Pašu baznīcu vara centās sagraut ne vienu reizi vien. Taču neparedzēti apstākļi piespieda atlikt nodomāto. Tā ar Dieva nodomu baznīca saglabājās līdz mūsu dienām.


Ticīgajiem to atdeva 1989. gadā. Pēc diviem gadiem baznīcu iesvētīja. Ņeftegorskas rajona administrācija piešķīra 100 tūkstošus rubļu sagrautā zvanu torņa celtniecībai.  No Voroņežas atveda astoņus zvanus. Uz paša lielākā no tiem par godu Utjovkas māksliniekam izdarīts uzraksts "Grigorijs". 2006. gadā baznīcā uzstādīja jaunu, kokā grieztu ikonostasu. Baznīcā deg nenodziestošā eļļas lampiņa.


Bet Žuravļova ikonas atradās gandrīz katrā Utjovkas būdā un kaimiņu ciemos. Lētu ikonu zemnieki varēja nopirkt, tāpēc mākslinieks gleznoja viņiem tās uz koka un bez zeltījuma.  Taču pēc brauciena uz Sanktpēterburgu, kad ģimenē parādījās vairāk līdzekļu, viņš arvien biežāk gleznoja ikonas uz zelta fona un otrā pusē parakstījās: "Šo ikonu ar zobiem gleznojis Samāras guberņas Utjovkas ciema  zemnieks bez rokām un kājām, Grigorijs Žuravļovs".


Pēdējos gados vietējie iedzīvotāji atdeva baznīcai Žuravļova gleznotās ikonas "Kungs Cebaots", "Mirru nesējas sievas", "Svētījošais Glābējs", "Ķēniņš Dāvids", "Kunga Kristīšana", "Kristus Augšāmcelšanās". No Kazahstānas atveda ikonu "Svētie Kirils un Metodijs".

 


Sv. Kirils un Metodijs

 

No Maskavas pienāca paziņojums, ka Žuravļova ikona "Svētais Leo – Romas pāvests" atrodas Svētās Trijādības – Sergija Lavras baznīcas vēstures kabinetā kopā ar Viktora Vasņecova, Vasīlija Surikova un Mihaila Ņesterova darbiem. Vēl viena Žuravļova ikona tika atrasta Urālos.

 


Sv. Leo, Romas pāvests

 

"Paldies Dievam, ka mūsu dienās tiek atjaunots vēsturiskais taisnīgums un  tiek novērtēti tādi talanti kā gleznotājs  Grigorijs Žuravļovs" - sacīja Samāras un Sizranskas arhibīskaps Sergijs. "Viņš piedzima slims, bet viānm piemita dziļa ticība un gara spēks, un viņš savus darbus radīja Dieva vārdā un cilvēkiem. Viņa ikonas nes Dievišķu gaismu, palīdz cilvēkiem".


Grigorijs Žuravļovs nomira 1916. gada 15. februārī (pēc jaunā stila) no strauja diloņa. Ar valdošā virsgana svētību viņu apglabāja pie ciema baznīcas. Pēc revolūcijas kapa vietu nolīdzināja līdz ar zemi un ilgus gadus neviens pat neatcerējās par mākslinieku, kurš ar savu talantu bija satriecis caru.  Žuravļova kapa vietu parādīja ciema iedzīvotāja Marija Pestimeņina. Viņa dusas vietā ar arhibīskapa Sergija svētību uzstādīja pareizticīgo krustu. Saglabājusies ikonu gleznotāja māja.

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”

 

Cik ikonu uzgleznojis Grigorijs Žuravļovs, nav zināms. Ceram, ka daudzu likteņi ar laiku mums atklāsies.  Īpaši izceļas viens Žuravļova darbs - "Utjovkas Madonna". Tā nav kanoniska ikona. Tajā attēlota vienkārša zemniece. Darbs ilgus gadus glabājās Utjovkas iedzīvotājas mājā. Bet kad viņa 90-to gadu beigās nomira, viņas radnieki atteicās atdot ikonu baznīca. Pēc baznīcas pārziņa tēva Anatolija vardiem, viņi bija nolēmuši pārdot vērtīgo relikviju un nosūtīja to uz Samāru. Tālākais Utjovkas Madonnas liktenis ir nezināms.


Grigorija Žuravļova ikonas tika tautā novērtētas, jo no tām plūda īpaša žēlastība un siltums, tās dēvēja par ar rokām nedarinātām, jo bez Kunga palīdzības cilvēks, kuram nav ne roku, ne kāju, tādu darbu, turot otu zobos, izpildīt nevar.

 

Mūsu dienās viens mākslinieks pēc Grigorija Žuravļova fotogrāfijas uzgleznojis viņa portretu.

 

 

Ir pat tādi cilvēki, kuri gribētu kanonizēt Grigoriju Žuravļovu. Taču kanonizācijai vajadzīgi brīnumi svētcīnītāja lūgšanu dēļ. Vai arī no Žuravļova ikonām izplūstoši brīnumi. Daudz tādu faktu nav zināms, bet tie ir.


Bez ikonām vēl saglabājies ar zīmuli veidots jauna cilvēka portrets, kas glabājas Utjovkas muzejā. Kā stāsta portreta bijusī īpašniece, tajā attēlots Ivans Solovjovs, kurš ieradies Krjažas ciemā kopā ar savu sievu. Ir zināms, ka Žuravļovs zīmējis vēl divus portretus, bet tos pagaidām nav izdevies atrast.


Četras ikonas atrodas Samāras Eparhijas baznīcas vēstures muzejā. Tās ir Dievmātes ikona "Barotāja", Dievmātes Smoļenskas ikona, svētie Kirils un Metodijs, "Mirru nesējas sievas". Pēdējā ikona ir bez Žuravļova  paraksta, tāpēc nevar apgalvot, ka tas ir viņa darbs, taču tā tiek piedēvēta viņam.  Ir arī bērna galvas skices. Daudziem pazīstamā Glābēja ikona glabājas Utjovkas Svētās Trijādības baznīcā. Tur arī atrodamas "Jāņa Kristītāja galvas nociršana", "Ātrā Palīdze", "Bojā ejošo Atradēja" un citas. Ikona "Svētais Georgijs Uzvaras Nesējs" atrodas Pjuhticas klosterī Igaunijā.


Grigorija Žuravļova ikonās ir klusums un miers, tās aicina uz patiesu grēknožēlu, kas mums ir tik ļoti nepieciešama…

 

https://drevo-info.ru/images/001/001328.jpg
Glābējs

 

 https://blagovest.cofe.ru/old_images/CHIVILIZAC/Juravlev-obloj.gif
Dievmātes ikona "Barotāja"

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”
Dievmātes ikona "Bojā ejošo Atradēja"

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”
"Mirru nesējas sievas"

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”
Dievmātes Smoļenskas ikona

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “григорий журавлев”
Svētais lielmoceklis un dziedinātājs

Panteleimons


Saistīts attēls

 

Saistīts attēls

 

Oļegs Stepanovs

 

Literatūra:

Григорий Журавлёв. – Из книги: Добрусин В.А., Карасёв В.Н., Нохрин А.А. Биографическая энциклопедия «Самарские судьбы-2010». Самара. Издательский дом «Агни», 2011. Стр. 152-153.


www.liveinternet.ru

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS