Gregorijs no Nazianzas, Teologs

Pirmā teoloģiskā runa. Eunomiāņiem


1. Šī runa ir pret[2] tiem, kas tik slīpēti vārdā. Un lai sāku ar Rakstiem: "Redzi, es nākupie tevis tavā lepnībā"[3]. Jo ir, jā, ir pat tādi, kam pie mūsu vārdiem niez"[4] ausis un mēle, bet tagad jau, kā redzu, arī rokas[5], kam patīk "nesvēti runāt tukšu, viltus atziņas iebildumi"[6] un nederīgas vārdu cīņas. Jo Pāvils, īsas izteiksmes teicējs un apstiprinātājs[7], zvejnieku māceklis un skolotājs, tā sauc visu, kas vārdos pārmērīgs un lieks. Bet tiem, par kuriem ir šī runa, mēles ir it vaļīgas un manīgas piemeklēt cēlus un izmeklētus vārdus. Taču, ja vien viņi paši kaut mazliet nodotos darbam, tad maz, vismaz krietni mazāk, būtu nejēdzīgi un neparasti sofisti un vārdu žonglieri, lai atļauts teikt smieklīgi par smieklīgu lietu.


2. Bet atstādami visus dievbijības ceļus, viņi pievērš uzmanību tikai vienam - kā saistīt vai risināt kādas problēmas - līdzīgi tiem, kas teātros publiski izrāda cīņas. Bet ne tās, kurās var uzvarēt pēc atlētiskas likumiem, bet tādas, kuras nezinātajiem nolaupa skatus un izspiež aplausus. Un vajag teču, lai visa agora[8] dun viņu vārdos, visas dzīres garlaiko ar tukšiem un bezgaumīgiem vārdiem, visi svētki ir pilni skumju, tā kā par nesvētkiem kļūst, katras sēras tiek remdinātas, pievienojot vēl lielāku postu - viņu jautājumus. Katrā sievietes mājoklī, šai vienkāršības patvērumā, viņi nes nemieru[9], un vārdu steigā jānovīst katram pieticības ziedam. Tā kā tas ir tā, un ļaunums kļuvis neapturams un neizturams, pastāv briesmas, ka mūsu lielā mistērija[10] pārvēršas par lētu māku[11].


Kad, rau, mūsu tēvišķās "iekšas" viļņojas un "mūsu jūtas tiek plosītas"[12], kā saka dievišķais Jeremija, tad vismaz tik daudz šie spiegi[13] lai paciešas, ka bez iebildumiem uzņem šo runu un kaut nedaudz, ja tik spēj, pievalda savas meles un pievērš mums savas ausis.


Katrā ziņā tas jums nekaitēs. Proti, vai nu es runāju tiem, kas dzird, un tad šai runai būtu kāds auglis, proti, labums jums - jo sējējs sēj vārdu katrā prata, bet augļo tikai labs un auglīgs [prāts] - vai ari jūs aiziesiet, izsmiedami arī šo runu, atrodot tajā jaunu vielu pretrunām un arī lamām pret mani, un tas jums sagādās vēl jo vairāk patikas[14]. Ja jau jūs visu zināt un visu varat iemācīt, kā jūs drosmīgi un cēli apgalvojat - lai nesarūgtinu jūs, sacīdams, [ka apgalvojat! stulbi un pārdroši, tad nobrīnieties, ja runāšu neparasti un ne pēc jūsu likuma.


3. Ne katrs, klau, jūs, ne katrs par Dievu var runāt.[15] Tā nav lēta lieta un nav [domāta] tiem, kas pa zemi rāpo. Un piebildīšu - ne vienmēr, ne visiem un ne visu, bet [zinot] kad, kam un cik.[16]


Tātad, par Dievu var runāt ne visi, bet gan tie, kas sevi pārbaudījuši un nostiprinājušies vērojumā[17], kas savu dvēseli un ķermeni ir attīrījuši vai vismaz attīra. Jo netīram skart tīro ir bīstami, līdzīgi kā vārgai acij skart saules staru.[18] Bet kad? Tad, kad esam brīvi no ārējiem sārņiem[19] un nemiera; kad vadošais[20] mūsos nesaplūst ar nevērtīgiem un plūstošiem iespaidiem kā nekārtīgs raksts, kas sajaukts ar glītiem burtiem vai smaržīgas mirres ar netīrumiem. Jo mums jābūt rimušiem,[21] lai zinātu Dievu un, kad īstais laiks pienāk, vērtētu teoloģijas patiesumu.


Bet kam?[22] Tiem, kam šī lieta nopietni rūp un ne tiem, kas pēc zirgu skriešanas, izrādēm, dziesmām, vēdera un tā, kas zem vēdera, apmierināšanas starp citām lietām labprāt papļāpā arī par to. Viņiem joku dzīšana [par Dievu] un izsmalcināti iebildumi arī ir izprieca. Bet ko runāt[23] un cik daudz? To, kas mums īpašiem] pieejams[24] un tik tālu, cik klausītāja spēja un spēks sniedzas, lai kā pārmērīga skaņa vai barība kaitē dzirdei vai ķermenim — vai, ja gribat, kā pārāk smaga nasta cēlājiem, vai spēcīgas lietusgāzes zemei, lai vārdu cietums[25], es teiktu tā, nenospiež un nenomoka [klausītājus], ka tie nezaudē arī savus sākotnējos spēkus.

 

4. Un es nesaku, ka vispār nav nepieciešams atminēties Dievu. Lai atkal nevajā mūs tie, kas uz visu spējīgi un ātri! Atminēties Dievu ir nepieciešamāk nekā elpot, un, ja tā to var sacīt, mums pat nav jādara nekas cits, kā vien tas. Arī es piekritu vārdam, kas mudina "vingrināties[26] dienu un nakti"[27] "vakarā, no rīta un dienvidū teikt"[28] un "slavēt to Kungu katrā laikā"[29]. Ja vajag, arī Mozus sacītais: "guļoties, ceļoties, ceļejot"[30] vai arī jel ko citu darot, lai ar šo atmiņu[31] mēs veidotos tīrībai. Tādējādi es liedzu nevis atminēties (Dievu), bet nepārtraukti nodarboties ar teoloģiju, un ne tāpēc, ka teoloģija būtu kas bezdievīgs, bet [es liedzu] darīt to nelaikā un [liedzu] nevis mācīt, bet neievērot [tajā] mēru. Medus, ja ar to pārēdas un pārsātinās, pat būdams medus, izraisa vemšanu. "Katrai lietai ir savs laiks"[32], ka Zālamanam šķiet un arī man. Arī labais nav labs, ja nenotiek skaisti,[33] kā pilnīgi nelaikā ir ziedi ziemā, sievietei tas, kas grezno vīrieti, un vīrietim - kas grezno sievieti, ģeometrija[34] sērās, asaras dzīrēs. Un tad nu vienīgi tur, kur visvairāk būtu jāciena [īstais] brīdis, mēs neievērosim savlaicību?

 

5. Nē, draugi un brāļi - jo vēl es jūs saucu par brāļiem, lai arī jūs neizturaties kā brāļi -, nē, tā nedomāsim, lai neesam līdzīgi satracinātiem un nenoturamiem zirgiem, kas nometuši savu braucēju - prātu - un pazaudējuši[35] labos iemauktus[36] - godbijību, aizdrāžas tālu aiz staba.[37] Bet filozofēsim mūsu robežās[38] un neļausim mūs aizraut uz Ēģipti, ne arī aizvilkt uz Asīriju, nedz "dziedāsim tā Kunga dziesmas svešā zemē[39], es saku - visiem dzirdot, svešiniekam un mūsējam, ienaidniekam un draugam, labvēlim un nelabvēlim[40], kas pārāk rūpīgi mūs uzrauga un gribētu, lai katra ļaunuma dzirkstele mūsos kļūtu par liesmu, kas pats slepeni to aizdedzina, uzkurina un ar savu elpu uzpūš līdz debesīm, darot to augstāku par visu ap sevi sadedzinošo Babilonijas liesmu[41]. Jo tā kā savās mācībās tiem nav stiprinājuma, tie to medī[42] mūsu vājumā. Un tādēļ kā mušas uz rētām ķeras pie mūsu - kā lai to sauc - neveiksmēm vai kļūdām. Bet mēs lai beidzam sevi nezināt[43] un mērenību tajā[44] neievērot! Ja nu nevar naidīgumu izbeigt, tad vienosimies viens ar otru vismaz par to, ka mistiski par mistisko un svēti par svēto runāsim.


Un nemetīsim neizpaužamo[45] to priekšā, kuru ausis ir neiesvētītas. Lai godājamāki par mums neizrādās tie, kas pielūdz dēmonus, kalpo bezkaunīgām teikām un darbiem[46], jo viņi drīzāk savas asinis nekā vārdus nodos neiesvētītajiem,[47] Bet zināsim, ka tāpat kā apģērba un ēšanā, smieklos un gaitā, ir kāda noteikta mērenība, tā arī vārdos un klusēšanā, jo starp citiem Dieva nosaukumiem un spēkiem mēs godājam arī Vārdu. [Tā, lai] arī mūsu strīdi būtu likumīgi!


6. Kāpēc sacīto par Dieva dzimšanu un radīšanu[48], par Dievu no neesošā, 'atšķelšanu', 'atšķiršanu' un 'atrisināšanu'[49], dzirdēt ļaunprātīgam[50] klausītājam? Kāpēc apsūdzētājus darām par tiesnešiem? Kāpēc atdodam zobenus ienaidniekiem? Ka vai ar kādiem, pēc tavām domām, nodomiem uzņems vardu par to[51] tāds, kurš slavē netiklību un bērnu samaitāšanu, klanās[52] kaislībām un nespēj neko vairāk par ķermeni iedomāties, kurš vakar un aizvakar uzstādījis sev dievus (un kādus!), kas pazīstami ar savam bezkaunībām? [Vai] ne ar miesiskiem[53] [nodomiem]? [Vai] ne apkaunojošiem? [Vai] ne ar stulbiem?[54] Vai ne tā, ka radis? Vai tavu teoloģiju nedarīs par savu dievu un kaislību aizstāvi? Jo, ja mēs paši nemākam rīkoties[55] ar šādiem izteikumiem, tad jo grūtāk[56] mums būs pārliecināt tos, lai tie filozofētu atbilstoši mums[57]. Un, ja viņi paši pie sevis ir ļaunuma izgudrotāji[58], ka tad lai viņi atturētos[59] no tā [ļaunuma], ko dodam mēs.

 

Tas [viss] mūsu savstarpējo strīdu dēļ! Tas to dēļ, kas par vārdu cīnās vairāk, nekā patīk Vārdam. Un ar tiem notiek tāpat kā ar vājprātīgajiem, kas paši savu māju aizdedzina, bērnus moka[60] un savus vecākus padzen, uzskatīdami tos par svešiem.


7. Bet, kad nu esam no vārda atšķīruši[61] svešo un cūku barā esam nosūtījuši lielo leģionu, kas dziļumos nogāzies, sekojošajā palūkosimies paši uz sevi un kā skulptūru izveidosim[62] teologu tā skaistumā. Bet vispirms[63] padomāsim: kas tā par milzīgu tieksmi pie [vārda un [kas par] pļāpīgumu? Kas tā par jaunu slimību un nepiesātināmību? Kāpēc sasaistījuši rokās, esam apbruņojuši mēles? [Kāpēc] neslavējam viesmīlību[64]? Nebrīnāmies ne par brāļu mīlestību, ne laulāto mīlestību[65], ne jaunavību, ne nabagu paēdināšanu? [Kāpēc nebrīnāmies] ne par psalmošanu, ne visnakts vigīliju[66], ne asarām? Ne par ķermeņa savaldīšanu[67] gavēņos, ne par iemājošanu pie Dieva lūgšanā? [Kāpēc] nepakļaujam zemāko augstākajam, es saku — pīšļus garam, ka tie, kuri taisnīgi novērtē maisījumu[68]? [Kāpēc] nedarām dzīvi par vingrināšanos nāvei[69]? Nevaldām pār kaislībām, atcerēdamies savu dzimšanu augstībā[70]? [Kāpēc] nepakļaujam ne augošus un mežonīgās dusmas, ne pazemojošo augstprātību[71], ne neprātīgās bēdas, ne neieturētās[72] baudas, ne neķītros smieklus, ne netaktiskos skatus, ne nepiesātināmas ausis, ne bezmēra runas, ne nejēdzīgas[73] domas, ne visu, ko ļaunais pret mums mūsos pašos paņem "caur logiem", kā Raksti apstiprina, vai caur sajūtām, "ievezdams nāvi"[74]. Bet nē - mums viss ir otrādi un citu kaislības mēs atbrīvojam, gluži kā valdnieki, kuri dod brīvību uzvarētajiem, ja vien tie mums piekrīt[75], un pret Dievu izturas pārdrošāk vai godbijīgāk[76]. Tā par nekrietnu darbu mēs dodam pretim sliktu algu, proti, par bezdievību - mutes brīvību.


8. Tomēr, klau, spriedēj[77] un pļāpa, es tev ko mazliet pajautāšu. "Bet tu atbildi"[78], Ījabam saka caur vētru un mākoņiem Liecinošais[79]. Kā esi dzirdējis - vai pie Dieva ir daudz mājokļu vai viens? Protams, piekritīs!, ka daudzi un nevis viens! Bet vai visiem jāpiepildās vai [tikai] dažiem un pārējie paliks tukši kā velti sagatavoti? Jā, visiem, jo pie Dieva nekas nenotiek velti[80]. Bet vai tu spētu pateikt, ko tu domā[81] ar šo mājokli? Turienes atpūtu un svētlaimīgajiem saglabāto godību vai ko citu? Ne ko citu, kā šo.


Tā kā tiktāl mūsu domas saskan, papētīsim to tālāk. Vai ir, kas šos mājokļus mums nodrošina[82], kā es uzskatu[83], vai nav? Katrā ziņā ir! Bet kas? Ir dažādi dzīvesveidi[84] un novirzieni[85], un katrs noved savuviet[86] atbilstoši ticībai, un tālab mēs tos saucam par ceļiem. Vai visi šie ceļi ir jāiet vai daži? Ja iespējams, tad viens lai iet visus (bet ja nē, tad vismaz tik daudzus, cik var), ja arī tā nevar - dažus un pat, ja tikai vienu pienācīgi ietu, arī tas būtu daudz, vismaz man tā liekas.


Pareizi tu to saproti. Ko tad nu? Tu esi dzirdējis, ka ir viens ceļš un tas pats šaurs, kā tev šķiet, ko norāda[87] šis vārds? Tas ir viens, jo tikums ir viens, lai arī dalās daudzos. Bet šaurs tas ir sviedru dēļ un tādēļ, ka tikai nedaudziem pieejams, salīdzinot ar vairumu, kas pretojas un iet netikuma ceļu. Arī man tā šķiet. Ja nu tas tā ir, tad kāpēc, dārgais[88], jūs mūsu vārdā[89] ievērojat trūkumus un, visus citus ceļus atstājuši, metaties un drūzmējaties uz šī viena, prata un pētniecības[90], kā jūs paši domājat, bet kā es teiktu - pļāpu un murgu[91] [ceļa]. Lai Pauls jūs nopeļ[92], skarbi[93] norādams, pēc tam, kad uzskaitījis dažādas dāvanas, kur viņš saka: "Vai visi ir apustuļi? vai visi ir pravieši?"[94] - un kas tur seko.


9. Pieņemsim, ka tu esi liels, augstāks par augstumiem un pāri mākoņiem, ja gribi, neredzamā vērotājs, neizsakāmā klausītājs, pēc Elijas paaugstinātais, pēc Mozus teofanijas pagodinātais un pēc Pāvila debesīs paceltais. Bet kāpēc tu citus uzreiz dari par[95] svētiem, iecel teologos un, it kā [uzreiz] iedvestu māku, esi izveidojis daudzus pulkus nemācītu[96] mācītāju? Kāpēc tu vājākos iepin zirnekļu tīklos, it kā [tas būtu] kas gudrs un licis? Kāpēc sacel lapsenes pret ticību? Kāpēc tu triec[97] [pret] mums dialektiku ražojumus, līdzīgi kā senās teikas[98] - gigantus? Kāpēc tu līdzīgi drazām vienā bedrē esi savācis visus, kas vieglprātīgi un nevīrišķīgi un, tiem izpatīkot, esi padarījis tos vel sievišķīgākus? [Kāpēc] esi izveidojis jaunu bezdievības darbnīcu, bet pats apzināti[99] augļojies[100] no viņu muļķības? Vai tu arī pret to iebilsti? Vai tev nav nekā cita [ko darīt]? Vai tavai melei noteikti jāvalda un tu nevari noturēt vārda dzemdības[101]? Tev ir daudz citu cienījamu[102] tēmu[103] tām arī pievērs savu slimību. Tas |vismaz] būs lietderīgi!


10. Meties virsū[104] Pitagora klusēšanai, orfiķu pupām, jaunākajai platībai "Pats teica. "[105] Notriec Platona idejas, pāriemiesošanos un mūsu dvēseļu apriti[106], atminēšanos un nekrietno[107] mīlestību uz dvēseli skaistu ķermeņu dēļ[108]. [Meties virsū] Epikūra bezdievībai, atomiem un nefilozofiskajai baudai[109], Aristoteļa niecīgajai providencei[110], samākslotībai[111], mirstīgajai runai par dvēseli[112] un mācību cilvēciskumam. Stojas uzpūtību, kiniķu alkatību un rupjību. Izdzen tukšību[113] pilno ar niekiem, to melšanu par dieviem un upuriem, par elkiem, labiem un ļauniem dēmoniem, par zīlēšanu, dievību un dvēseļu izsaukšanu un zvaigžņu spēku. Bet, ja tu to uzskati par vārda necienīgu kā mazu un daudzkārt atspēkotu, tad griezies pie savējā un tajā meklē cienījamo, un es tev tur piedāvāšu jo platus ceļus. Filozofē par kosmu un kosmiem, par matēriju, par dvēseli, par domājamām - labām un sliktām - būtnēm[114], par augšāmcelšanos, tiesu, algu, Kristus ciešanām. Jo tajā gan precīzam būt ir derīgi, gan kļūdīties nav bīstami. Bet Dievu mēs sastapsim, kaut tagad mazliet, bet nedaudz vēlāk, iespējams, pilnīgāk, pašā Kristū Jēzū, mūsu Kungā, kam godība mūžīgi mūžos . Āmen.

 

 

[1]MSS AQWVT pievieno: "un ka ne visu par Dievu vienmēr [var] stāstīt." Rufina no Akvilejas tulkojumā latīņu valodā, kas, iespējams, ir darināts 4. gs. beigās, runa tiek saukta De Arianis. Pie šī tulkojuma Rufins pievieno paskaidrojumu, ka tie, pret kuriem ir vērsta šī runa, ir maxime Arrianos
[2] Burt.: "pie", bet teksts liecina, ka iespējams tulkot arī "pret".
[3] Jer. 50,31; attiecas uz to, par ko vēlākie areiāņi bija lepni par sava intelekta prasmi, izglītību un spēju kritiski klausīties.
[4]  (2 Tim. 4,3)
[5] "niez rokas" saprot kā norādi uz rakstiem pret Gregoriju. Var saprast, ka viņi gatavi "laist darbā rokas" jeb uzbrukt. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad Gregorijam tiešām uzbrukts. Kādu nakti ar nūjām un akmeņiem bruņoti areiāņu mūki un sievietes iebrukuši Anastasijas kapelā, apgānījuši altāri, svētvīnam piejaukuši asinis, un Gregorijam tikko izdevies izbēgt
[6]  1.Tim. 6, 20.
[7] Var: "aizstāvis".
[8] sapulce, pulcēšanās, sanāksmes vieta, vēlāk - tirgus laukums. Grieķu polises dzīves centrs, kurā tika publiski apspriesti visi kopdzīvei svarīgie jautājumi. Gregora laikā agora galvenokārt tika izmantota kā tirgus laukums, bet vienlaikus domu apmaiņa un visdažādāko sludinātāju uzstāšanās ari notika agorā.
[9] Var: samulsumu, mulsumu.
[10] Jau Pāvils it bieži lieto šo vārdu, runājot par Kristus (Ef. 3,4), evaņģēlija (Ef. 6,19), ticības un dievbijības (l Tim. 3,9;16) mistēriju. Pēc viņa to lieto daudzi grieķiski rakstoši kristieši, un īpaši,- Aleksandrijas skolas pārstāvji. Kristietība tiek saprasta kā mistērija, kurā ir kādi arcana sacra elementi, kas nav paužami visiem, nav izpaužami tiem, kas nepieder Kristus ķermenim. Praktiski tas izpaudās, piem., katehūmenu apmācībā - katehūmeni nedrīkstēja zināt lūgšanas „mūsu Tēvs” vārdus, ticības simbolu, Trijādības noslēpumu. Tikai pēc kristības saņemšanas apmācības turpinājumā viņiem tika atklāta ticības "lielā mistērija". Pakāpeniski mistēriju saprata ne tik daudz kā neizpaužamu mācības daļu, bet kā "neattīrītiem" nepieejamu dievpieredzes sfēru. Šķiet, ka tāda ir ari Gregora izpratne, no kuras izriet iespēja kristiešus saukt par mistiem.
[11] Var: tehniku, iemaņu, prasmi, burt.: deminutīvs no prasmīte.
[12] Jer. 4,19.
[13] Var: izlūki, bet vārds bieži lietots herētiķu bīskapu apzīmēšanai
[14] Burt.: [svētku] mielastu, tātad līdzekļus šim "mielastam".
[15] Burt.: filozofēt
[16] Pārliecība, ka svarīgi ir zināt, kas, kad, kam, ko un cik var runāt, ir daļa no retorikas pamatkursa jeb "ābeces". Atgādinot šādu vispārzināmu lietu, Gregors vienlaikus ievada savu galveno pārmetumu eunomiāņiem - izglītības trūkumu, jeb, citiem vārdiem, Gregoru uztrauc tas, ka "māca nemācītie" un pat ja "mācītie", tad "tie, kas nav mācījušies".
[17] Var: apcerē, teorijā
[18] Šis Platona lietotais tēls ir bijis nozīmīgs platonisma attīstība, un to itin bieži atminas Gregors. Tas sakņojas antīkai filozofijai kopīgajā izpratnē, ka tikai "līdzīgais var zināt līdzīgo".
[19] Burt.: dubļiem.
[20] Term. techn. sava laika, īpaši Stojas, filozofijā, kas apzīmē prātu; var: 'valdošais', 'hegemons'. Šo stoiķu terminu kristiešu literatūrā sāka lietot jau Tertuliāns, un laika gaitā tas ieguvis noturīgu vietu kristiešu antropoloģijā. Tas attiecināts ne tikai uz dvēseli vadošo "prātīgo" daļu, bet ari uz orgānu, kurš uztver dievišķo atklāsmi. Dažkārt to tiek saprasts kā "lūgšanas orgāns" cilvēkā.
[21] Var: jābūt brīvā laika. Netiešā jeb slēptā veidā šeit citēts Ps. 46,11 (LXX 45,11)
[22] Var: kā priekšā?
[23] Filozofēt
[24] Var: kas mūsu pašu sasniegts
[25] Var: smagums, bet tad zūd grieķu vai. mājiens uz Pāvila vārdiem Eb.5,12.
[26] Var: rūpēties.
[27] Ps l, 2
[28] Ps. 55, 18 (LXX 54,18).
[29] Ps. 34, 2 (LXX 33,2)
[30] Var: ejot pa ceļu, bet "ceļejet" ataino grieķu vārdu; Deut. 6,7.
[31] Atmiņa šai gadījuma liecina par cilvēka spēju atrasties saikne ar to, kas piešķir viņa dzīvei veselumu un identitāti, un kļūst par cilvēka hipostātiskās vienības nesēju.
[32] Ecl 3, 1.
[33] Izteiciens, kuru latviski var atveidot dažādi: Arī skaistais nav skaists, ja nenotiek skaisti, savlaicīgi, samērīgi; arī labais nav labs, ja nenotiek labi.
[34] Maksims Homologēts (Apliecinātājs) savā komentārā (PG, 91, 1208 C) saka, ka ģeometrija bija atdzimšana un prieks; tā veidoja daļu no mūzikas mācību programmas (curriculum) un kā tāda ir daļa no brīdinājuma Sir 22, 6 [stāsts nelaikā ir tas pats, kas mūzika sērās (skumjās)]. Bet pats Maksims nav pārliecināts, ka šāds skaidrojums ir pareizs "tā man šķiet, ja kāds [var, lai] atklāj vairāk."
[35] Burt.: izspļāvuši.
[36] Burt.: laužņus.
[37] Term. techn. (lat.- meta) zirgu skriešanas sacensības — stabs, ap kuru bija jātaisa pagrieziens, lai varētu atgriezties pa skrejceļa otru pusi.
[38] Konteksts ļauj noprast, ka simboliski ir domātas "Svētas jeb apsolītās zemes" robežas, kas savā veidā norāda uz domāšanas "sakrālo" funkciju, jo patiesa domāšana nodrošina sacītā orthodoksiju.
[39] Ps. 137, 4 (LXX 136,4).
[40] Var: iejūtīgam un nejūtīgam, sapratīgam un nesaprātīgam.
[41] LXX Dan. 3, 22-23.
[42] Var: tvarsta, meklē.
[43] Burtiskāk: lai ilgāk neesam sevi nezinoši.
[44] T.i., filozofēšanas veidā, par kuru Gregors runā.
[45] Burt.: tāds, ko nedrīkst nest ārā, publicēt.
[46] Var: lietām.
[47] mistēriju kulta term. techn. - neiniciētie.
[48] iespējams saprast divējādi: "par to, ka Dievs ir radīts", kas var būt norāde uz areiāņu un tātad arī eunomiāņu kontraversiju vai par to, ka "Dievs ir radījis; Radītājs".
[49] Abi pēdējie termini tiek izmantoti loģikā vismaz kopš Aristoteļa. Iespējams, ka visi šie jēdzieni ir termini technici gadsimta theoloģiskajā polemikā.
[50] Burt.: rūgts, ass, sāpes radošs, ari ļaunu nodomu pilns
[51] T.i., par augstāk uzskaitīto.
[52] Var: pielūdz.
[53] Tuvāk: vieliskiem, materiāliem.
[54] Var: rupjiem, truliem
[55] Burt.: rīkojamies, lietojam tā, ka tas kaitē.
[56] Var: nez vai.
[57] Var: saskaņā ar mums
[58] Rom. 1,30.
[59] Var: paliktu neskarti.
[60] Var: plēš, plosa.
[61] Var: tikuši vaļa no, nolikuši prom, aizgādājuši prom.
[62] Izkalsim
[63] Var pirmkārt. Saistīts ar iepriekšēja rindiņā lietoto "sekojošajā", ko var tulkot ari "otrkārt".
[64] Burt.: svešinieku mīlestību.
[65] Burt.: vīra mīlestību, t.i., sievas mīlestību pret vīru.
[66] Precīzāk: Visnakts stāvēšanu, kas norada ne tikai uz individuālo lūgšanu praksi, bet ari uz tā laika liturģiju — to pavadīja stāvus (sal. ar Nīkajas koncilu 20. noteikumu: Tā kā ir kādi (daži), kas tā Kunga [dienā] un tajās piecdesmit dienās (t.i., pirms Svētā Gara svētkiem) loka ceļus, tad svētā Sinode nosaka (uzskata), ka visur, visās bīskapijās lūgšanas Dievam ir pienesamas stāvus).
[67] Nospiešanu, apspiešanu, kas norāda virzienu lejup. To, kāpēc ķermenis ir zemāk "mūsu iekšējā hierarhijā", paskaidro nākamais teikums.
[68] Var: salikumu, sajaukumu; (vārds lietots arī kā: ar ūdeni atšķaidīts vīns).
[69] Var: mācīšanos mirt
[70] var tulkot kā: 'piedzimšana no augšienes', 'jaunā dzimšana', 'labdzimtība', 'augstā izcelsme'.
[71] Burt.: uzpūtību jeb paaugstināšanos, kas pazemo, notriec, met lejup.
[72] Var: nemācītas, nedisciplinētas, neiegrožotas, neapvaldītas.
[73] Var: nepiedienīgas, nepiemērotas, tādas, kas nevietā.
[74] Jer. 9, 20 (LXX — 9, 21).
[75] Piekrītoši māj ar galvu, liecas uz mūsu pusi.
[76] Vārds lietots ironiski
[77] Dialektiķis, t.i., prasmīgs jautājumos un atbildēs, veikls pierādot un apstrīdot.
[78] Īj. 38, 3.
[79] Var: vēstošais, tiesājošais; kā term. techn. ir lietots orākulu teiktā apzīmēšanai. Gregors, jautādams Dieva jautājumu, tekstuāli identificējas ar Liecinošo. No tā izriet sekojošais dialogs pašam ar sevi izteikti platoniskā formā.
[80] Var: šā tā, kā pagadās, nejauši.
[81] Burt.: ko tu ieliec.
[82] Var: sagādā, ir par starpnieku [to iegūšanā].
[83] Burt.: kā mans vārds, prāts.
[84] Dažādas politikas; pilsonības.
[85] Var: nodarbošanās, izšķiršanās, izvēles, filozofijas skolas
[86] T.i., katram ceļam atbilst savs mājoklis.
[87] Var: atklāj, nozīmē.
[88] Burt.: vislabākais.
[89] Var: mācībā
[90] Var: vārda un vērojuma.
[91] Var: melu.
[92] Var: jums pārmet, jūs pārliecina, apvalda.
[93] Burt.: rūgti.
[94] 1. Kor. 12, 29.
[95] Var: izveido, attēlo; ar norādi uz šķietamību, irrealitāti.
[96] Var būt: mācītu, bet nemācījušos.
[97] Darīt kaut ko steigā, pavirši, virspusīgi, improvizēt
[98] Hēsiods vēsta, ko giganti dzimuši no mātes Gaijas, kuras dēls Krons izkastrējis savu tēvu Urānu. Viņa asinis nokļuvušas Gaijas klēpi; no kura dzimušas eirīnijas, skaistuma dieviete Afrodīte un giganti. Pie Apollodora rodams stāsts par vēlāko olimpiešu jeb Olimpa dievu cīņu ar gigantiem, t.i., par tā saucamo gigantomachiju, kuras iznākuma izšķiroša loma bija varoņiem, tātad - mirstīgajiem. Tikai pēc galīgas gigantu iznīcināšanas nostiprinājās Olimpa dievu, tādējādi, Zeva vara pār htoniskajām, pazemes dievībām.
[99] Burt.: ne nez prāta, viltus.
[100] Var: gūsti labumu.
[101] Var: dzimšanu. Līdzīga metafora lietota Ij. 32, 18-20. Norāda ari uz "dzemdību sāpēm" kā izsacīta vārda nepieciešamu pavadoni.
[102] Godkārīgu, tādu, pēc kurām godkārīgais var tiekties.
[103] sarunu priekšmetu, pieņēmumu. Latīņu argumentum viena no plaši lietotam nozīmēm.
[104] daudznozīmīgs vārds, var: meties uz, met šķēpus, gāz, nomētā, notriec, padzen, izdzen, vērsies pret, sit pa, utt. Lai ari nākamajos teikumos (izsaucienos) lietots viens un tas pats vārds, uzskatu par iespējamu to atveidot ar dažādiem latviešu vārdiem.
[105] Pitagors prasīja no saviem mācekļiem piecu gadu klusēšanu, atturēšanos no gaļas, pupām un vilnas apģērba. Par šo prasību specifiskiem iemesliem drošu ziņu nav. Ir minējumi, ka šīs trīs lietas kaut kādā veidā bijušas saistītas ar mācību par "dvēseļu ceļošanu". Tā ir bijusi gan pitagoriešu, gan orfiķu vidū izplatīta formula, ar kuru viņi argumentēja savus izteikumus: "Meistars (Pats) [tā] teica" un tāpēc tas tā ir”. Līdzīga attieksme pret autoritāti un nevēlēšanas argumentēt savu viedokli ir saklausāma frāzē "stāv rakstīts".
[106] apkārtceļš, riņķošana, cikls, mija, regulārs apmeklējums.
[107] Var: ļauno, nelabo.
[108] Šeit uzskaitīti tie Platona uzskati, kuri tīra veida nekad nav tikuši pieņemti kristīgajā platonisma. Par idejām jeb radīta kosma mūžīgiem pirmtēliem, kurus, darinot pasauli, vērojis dēmiūrgs, Platons runā dialoga Tīmajs. Kristīga platonisma tradīcijā idejas ir tikušās saprastas kā Dieva domas.
[109] Gregors seko antīkajā pasaulē izplatītajam ieskatam par Epikūra un viņa "Dārza" iemītnieku juteklisko hedonismu un kliedzošo bezdievību. Bet ziņas, kuras saglabājušas par Epikūra mācību, dzīvi un "skolu", liecina, ka viņš gan par savas mācības pamatuzdevumu uzskatījis palīdzēt cilvēkiem sasniegt laimi, tomēr atklājis, ka lielākā bauda jeb laime ir iekšēja nesatricināmība un neatkarība no ārējiem notikumiem, baudām un sāpēm. Viņš esot atgādinājis, ka visas jutekliskas baudas ved arī pie jutekliskām sāpēm un nemiera. Lai ari viņš esot rūpīgi ievērojis ar dieviem saistītos rituālus, tomēr viņa ieskatos par pasauli vienīgā patiesā realitāte ir fiziski atomi un tukšums starp tiem.
[110] Jēdziens providence neiederas Aristoteļa sistēmā, jo Dievišķais nevar domāt neko citu kā vien Pats Sevi. Iespējams, ka priekšstats par "mazo providenci" nāk no pseudo-aristoteliska darba, kas saglabājies latīņu valodā "De Mundo", kurā teikts, ka Dievišķais pats rūpējas par solāro un lunāro sfēru, bet sublunārā paliek ārpus šīm rūpēm.
[111] Var: izsmalcinātību.
[112] Protams, nav runa par "mirstīgu runu", bet par "dvēseles mirstīgumu". Šāda retoriska figūra (burt. "samainīšana") biežāk lietota dzejā.
[113] Var: to tukšo, tukšumu.
[114] Var: domājamām dabām, garīgām būtnēm.

 

http://bridiskadklustunteikt.blogspot.com/p/gregorijs-no-nazianzas-pirma-teologiska.html

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS