3. Psalms

 

1 Dāvida dziesma, kad viņš bēga no sava dēla Absaloma.

2 Ak, Kungs, cik daudz gan man pretinieku! Cik daudz tādu, kas ceļas pret mani!
3 Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: "Tam pestīšanas nav viņa Dievā!"
4 Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs, kas mani sargā, mans gods un tas, kas paceļ manu galvu.
5 Skaļā balsī es piesaucu Kungu, un Viņš atsaucās man no Sava svētā kalna.
6 Es aizmigu, un gulēju; pamodos, jo Kungs mani sargās.
7 Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani. (kas uzbrūk man no visām pusēm).
8 Celies, Kungs, palīdzi man, mans Dievs!  Jo Tu satrieci visus, kas pret mani velti karo, Tu grēciniekiem satrieci zobus.
9 Glābšana pieder Kungam, un Tava svētība plūst pār Tavu tautu!

 

1 Dāvida dziesma, kad viņš bēga no sava dēla Absaloma.

 

Šī psalma virsraksts ir skaidrs, īpaši tiem cilvēkiem, kuri ir pazīstami ar Ķēniņu grāmatām (2.Ķēn.12:14). Tas piedien ne vien Dāvidam, bet ikvienam, kas pakļauts redzamu un neredzamu ienaidnieku uzbrukumiem.

 

2 Ak, Kungs, cik daudz gan man pretinieku!

Dziļi noskumis par to, ka ticis pakļauts tādai ļaunprātībai no savu mājinieku un draugu puses, un paceļot domas uz vienīgo Dievu, pravietis vaicā: par ko ar katru dienu arvien vairāk un vairāk palielinās viņa ienaidnieku skaits (tieši viņus viņš nosauc par pretiniekiem), kuri veseliem pūļiem pievienojas tēva slepkavam Absalomam, - kāds tam cēlonis, ja viņš pats (t.i., pravietis) nav neko pāri nodarījis nevienam no viņiem? Ar šiem vārdiem norādīts arī uz dēmonu ļaunprātībām pret mums.

 

2 Cik daudz tādu, kas ceļas pret mani!

Tas teikts, paskaidrojot iepriekšējos vārdus.

 

3 Daudz ir to, kas saka uz manu dvēseli: "Tam pestīšanas nav viņa Dievā!"

Daudzi no tiem, kuri sacēlušies pret mani, uzmundrinot viens otru, klāsta par manu dvēseli, tas ir, par mani pašu, sekojošo: ja mani tik viegli varēja piespiest bēgt, tad tas nozīmē, ka Dievs mani pametis manu grēku dēļ. Vai: tā saka daudzi no tiem, kuri redz šo manu nelaimi. "Viņa Dievā" – tanī Dievā, uz Kuru viņš (pravietis) vienmēr ir cerējis.

4 Bet Tu, Kungs, esi mans vairogs, kas mani sargā

Lai viņi klāsta par mani, ko grib; bet Tu tomēr paliec aizstāvis visiem, kuri atrodas pārbaudījumos, bet īpaši tiem, kuri izrādās Tavas aizstāvības cienīgi.

 

4 mans gods un tas, kas paceļ manu galvu.

Daži sev godu rod, piemēram, dižciltīgā izcelsmē, vai laimē, vai bagātībā, vai vēl tamlīdzīgi; bet es paļaujos uz Tevi vienīgo un ar Tevi vienīgo paaugstinos. Jo Tu mani celsi godā, būdams mans palīgs, un pacelsi manu galvu, reiz uzvaru nesošu, bet tagad nolaistu zem bēdu smaguma.

 

5 Skaļā balsī es piesaucu Kungu, un Viņš atsaucās man no Sava svētā kalna.

Tikko kā es piesaucu ar lūpām vai domās, - tūdaļ Dievs mani izdzirdēja; jo Kungs ir tuvu tiem, kuri Viņu piesauc. Par svēto  kalnu pravietis nosauc Ciānu, kur, kā ticēja, mājo Dievs un kur Viņš sarunājas ar tā cienīgiem ļaudīm.  Taču ar svēto kalnu var saprast arī debesis, kuras arī mēs saucam par Dieva mājokli.

 

6 Es aizmigu,

Smagu bēdu nomākts, es pavisam sanīku un neko neuzsāku (līdzīgi guļošam)

 

6 un gulēju

Es ilgi atrados tādā stāvoklī

 

6 Pamodos, jo Kungs mani sargās.

Taču, kā pravietis paredzot, ka Tu man palīdzēsi, es tūdaļ pamodināju savu panīkušo garu. Daži skaidrotāji apgalvo, ka šos vārdus ("aizmigu, gulēju, pamodos") pravietis saka par savu augšāmcelšanos tā vietā, lai lietotu izteicienus: es aizmigšu, būdams miris, un gulēšu ilgi, turklāt mans ķermenis paliks bezdarbībā, bet pēc zināma laika es pamodīšos, vai - tas ir tad, kad Kristus, nokāpis ellē, augšāmcels tos, kuri tur tiek turēti, vai – kad Viņš augšāmcels visus mirušos lauku beigās.

 

7 Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas uzbrūk man no visām pusēm.

"Nebīstos", - tieši paļaujoties uz Tavu aizstāvību. Par uzbrucējiem pravietis nosauc tos, kuri uzbrūk viņam pašam, tas ir, Absaloma līdzdalībniekus (vēsturiskā nozīme) vai arī dēmonus (pārnestā nozīme). Attiecībā uz dēmoniem vārdus "no visām pusēm" tā arī jāsaprot: jo viņi uzbrūk no priekšpuses, kas cenšas mūsos iedvest cerību uz mūsu iesāktā laimīgu iznākumu, un no aizmugures, kad, atgādinot mūsu agrākos grēkus, cenšas apgānīt mūsu dvēseli; no labās puses uzbrūk, kad, līdzdarbojoties labajos darbos, ierosina mūsos godkāri; no kreisās puses – kad atklāti cenšas mūs nosliegt uz grēku.

 

8 Celies, Kungs, glāb mani, mans Dievs! 

Iztēlojoties Dieva ilgo pacietību kā kādu miegu, pravietis saka: "celies", tā vietā lai teiktu: ej pret ienaidniekiem.  Vai arī – varbūt pravietis šajā vietā pravieto par Glābēja augšāmcelšanos no mirušajiem, aicinot uz cilvēku glābšanu, kurus viņš attēlo savā personā (glāb mani).

 

8 jo Tu satrieci visus, kas pret mani velti karo, 

Jau iepriekš paredzot pravietiskām acīm savu ienaidnieku bojāeju, pravietis jau pienes pateicību Dievam un apliecina Viņa dāvāto žēlsirdību.

 

8 Tu grēciniekiem satrieci zobus.

Ar "zobiem" acīmredzot saprotams spēks; šis izteiciens metaforiski aizgūts no zvēriem, kuru spēks koncentrējas zobos. Par "grēciniekiem" pravietis nosauc visus savus ienaidniekus, kuri acīmredzami grēkoja, jo karoja pret viņu bez iemesla, tikai aiz ļaunuma.

 

9 Glābšana pieder Kungam, 

Šis arī ir pateicības izsauciens, kurš nozīmē, ka viņu izglābis Kungs, nevis kāds cits.

 

9 Un Tava svētība plūst pār Tavu tautu!

Un nonāca Tava svētība pār Tavu tautu vai pār tiem, kuri kopā ar mani cieš uzbrukumus no maniem ienaidniekiem, - vai vispār uz visu manu valsti, vai, visbeidzot, pār tautu, kura sastāv no Kristum ticīgajiem. Ar "svētību" jāsaprot miers un Dieva labdarība kā Dieva svētības sekas.  Tā rezultātā  Dievu teica kā šī pati Dieva tauta, tā arī ikviens cits, kurš vien redzēja, kādu palīdzību pravietis saņēma no Kunga. 

Eufīmijs Zigabens
"Толковая псалтирь"

 

© 2009 - 2018 BIBLOS