Par Eiharistiju

“Cilvēkam nav Mužīgās Dzīvības avota iekš viņa paša. Cilvēka daba nav nedz mirstīga, nedz nemirstīga. Ja Dievs radītu cilvēku nemirstīgu, tad padarītu viņu par dievu, bet ja radītu viņu mirstīgu, tad Pats izrādītos par viņa nāves cēloni. Tādēļ Dievs ir radījis cilvēku spējīgu gan pirmajam, gan otrajam.”
Sv. Antiohijas Teofils

Cilvēkam pašam par sevi nav nedz nepieciešamības nomirt, nedz pilnības, lai dzīvotu mūžīgi. Viņam ir tikai dots tāds potenciāls: pie kā “piesliesies”, par ko kļūt. Cilvēks var elpot ar Dievu un kļūt nemirstīgs. Bet ja viņš būs noslēgts tikai sevī un laicīgās pasaules radījumos – viņš nomirs. Pareizticības skatījumā cilvēks ir kā ūdenslīdējs, kurš saņem gaisu caur elpošanas šļūteni no kuģa. Pēkšņi ūdenslīdējs ar neuzmanīgu kustību saspieda šļūteni un sāk smakt. Nav jēgas kliegt no augšas un lamāt viņu, vai otrādāk, laipni paziņot ka kapteinis nav dusmīgs par sabojāto īpašumu. Nepieciešams, lai kāds cits no kuģa piegādātu viņam jaunu šļūteni ar dzīvīgu gaisu un iedotu ieelpot neveiksminiekam. Un Vecās Derības cilvēki raudājās Dievam, ka nav starpnieka starp mums. (Jovs 9.33). Nav tā, kurš varētu piegādāt slikstošajam Debess Elpu.

Cilvēces vēstures aizsākumos notikusi kosmiskā katastrofa. Caur grēku pasaulē ienākusi nāve. Var teikt, ka pasaulē ir eksplodējusi Černobiļa. Nav tā, ka Dievs dusmojas uz mums un soda paaudzi pēc paaudzes par Ādama grēku. Vienkārši mēs paši esam radījuši nāvi. Mēs paši esam vainīgi, ka visa pasaule, viss kosmoss tika pakļauts iršanas un miršanas likumiem. Dievs turpretī meklē kā glābt mūs no nāves radiācijas.

Pēc pirmo cilvēku krišanas grēkā pasaules struktūrā notikusi pārvirze, kas pārtrauca dzīvudarošu saiti starp cilvēkiem un Dievu. Pašā cilvēka dabā ir notikusi mutācija, kas padarījusi viņu nespējīgu uz patiesu saskarsmi ar Dievu. Pat pēc nāves taisnais nesavienojās ar Dievu. Pirms Kristus atnākšanas Prieka Valstība nevar uzņemt sevī pasauli, un neviens no pasaules nevar ietvert to sevī.

Pareizticības skatījumā grēks ir drīzāk slimība nekā vaina. “Grēks padara mūs par nelaimīgiem vairāk nekā par vainīgiem” teica sv. Kasijānu Jānis, savukārt, sv. Sīrijas Īzaks salīdzina grēcinieku ar suni, kurš laiza zāģi un nemana sev nodarīto kaitējumu, reibstot no paša asins garšas. Arī lūgšanā pirms grēksūdzes ir teikts: esi atnācis uz dziedētavu, neej prom neizārstējies.

Nav pietiekams paziņot cilvēkam, ka Dievs vairs nedusmojas uz viņu. Cilvēkam ir jāsniedz reāla aizsardzība no nāves, viņam ir jādod reāla iespēja elpot ar Dievu. Tas ir cilvēks, nevis Dievs, kurš ietur distanci. Cilvēki attālinās no Dieva grēkojot kā arī mūs “bloķē” no Dieva lauņie gari. Cilvēkam jādod zāles. Zāles vajadzīgas pret nāvi. Zāles pret nāvi var būt tikai Nemirstība. Nemirstība ir tikai Dievam. Tātad Dievam, kas ir bijis attālumā, jādzīvo cilvēkā.Necentieties pēc iznīkstošās barības, bet pēc tādas, kas paliek mūžīgai dzīvei,ko Cilvēka Dēls jums dos… Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību…. Esesmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un nomira.Šī ir maize, kas no debesīm nākusi, lai katrs, kas no tās ēd, nemirtu…. Es esmu dzīvības maize… Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko es jums došu, ir mana Miesa pasaulei par dzīvību. … Ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības (Jņ. 6, 27––53).

Kristus Miesas un Asins pieņemšana – tās ir nemirstības zāles, kuras ir atnesis Pēstītājs. Kristus aicina mūs uz “nemirstības vakariņām” (Sv. Aleksandrijas Kliments, Stromati 7,3). Pats Jēzus Kristus ir nodibinājis tieši šādu kontaktu ar saviem mācēkļiem - ne tikai caur mācības sludināšanu, lūgšanām, himnu dziedāšanu, ne tikai caur rituāliem - bet caur Kristus Asins un Miesas sakramentu.

Dievmielasta sakramentā mēs savienojamies ar Kristus Augšāmcēlušos miesu. Tas ir “citas esamības sākums”. Jaunā kosmosa daļiņas, tā kosmosa, kurā vairs nav nāves indes, kurā ir pārvarēta entropija un nāves sairšana, šīs daļiņas ieiet mūsos, lai samazinātu miesas un grēka spiedienu uz mūsu personīgo brīvību. Šajā sakramentā mēs it kā atgriežamies Edēmā: grēcīgā pagātne, paražas vairs neietekmē tik spēcīgi mūsu personīgo gribu un mēs brīvi izdarām savu izvēli.

Izdziedināšanas ceļš ir tajā, ka Kristus Sevī, Savā Dievišķajā Personībā izdziedinājis pieņemto cilvēka dabu un iedod mums to Dievmielasta sakramentā, lai caur cilvēka pašas dabas izveseļošanu izdziedinātu katru no mums.

Tur, kur dzīvo šī jaunā cilvēka daba, tur ir Kristus Miesa, tur ir Baznīca. Tieši Baznīcas kā Kristus Miesas esamību, apustulis Pāvils sauc par noslēpumu, kas no mužiem un no paaudžu paaudzēm bija apslēpts, bet tagad ir atklāts Viņa svētajiem, noslēpums ir Kristus, godības cerība jūsos (Kol. 1, 26––27).

Tieši tāpēc nav glābšanas no kritušās pasaules ārpus Kristus Baznīcas. Tur, kur nav Dievmielasta sakramenta, tur nav Jaunās Derības JAUNĀS realitātes. Tur nav pievienošanās Mūžīgajai Dzīvei. Tur joprojām nāve un laiks valda uz zemes.

Cilvēka nāve ir viņa dzīves beigas. Kristus Augšāmcelšanās ir nāves beigas: “nāvi ar nāvi iznīcinājis”. “Drausmīgākā un sliktākā nave ir tad, kad pati nāve nenomirst” (Augustins. Par Dieva Pilsētu 6, 12). Un beidzot eksistē Tas, Kurā nāve var nomirt. Bet tieši Viņā, nevis Viņam blakus. Tāpēc Dzīvei bija jāielaiž sevī nāve. Kristum bija jānomirst.

Tam visam bija jānotiek, lai šo sāpju un tikšanās ar nāvi augli iedotu mums.

Šis auglis ir Viņa Asins un Viņa Miesas pieņemšana, kurus Viņš mums pasniedz jau augšāmcelšanās stāvoklī, “tās pašas būtības, bet citas slavas”, kas iegūta caur Viņa nāvi. “Lai ne tikai ar mīlestību, bet ar pašu darbību kļūtu par Kristus Miesas locekļiem, mums ir jāsavienojas ar šo miesu… Tas, kurš iedevis jums Savu Dēlu šeit, jo vairāk, neatstās jūs tur - nākotnē. «Esmu izvēlējies būt par Jūsu brāli; Jūsu dēļ es iemiesojos, un šo miesu un asinis, caur kuriem es kļuvu līdzīgs jums, es atkal atdodu jums.»” (Svt. Jānis Zeltamute. Runas pēc Jāņa Evanģēlija, 46).

Vai ir iespējams būt kristietim, nepieņemot šo dāvanu? Nepieņemot Viņa Asinis, kas izlietas pirms jūdu pashas, lai mēs augšāmceltos laiku beigās?

Диакон Андрей Кураев. - Дары и анафемы. Что христианство принесло в мир. Размышления на пороге III  тысячклетия- Издание Московского Подворья Свято-Троицкой Сергиевой Лавры, 2001. – 448 с.

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS