Aleksandrs Dvorkins

Vanga


Man šķiet, ka "bijušo Atona mūku" nemēdz būt. Ja cilvēks bijis Atona klostera iemītnieks, ja viņš tur pieņēmis mūka kārtu, viņš vienmēr paliek svētkalnietis, lai kur viņš pildītu savu paklausību – Tesalonikā - kā svētītājs Palamas Gregorijs, tālajā Krievijā - kā sirdsskaidrais Maksims Grieķis, Moldāvijā – kā sirdsskaidrias Paīsijs Veļičkovskis, vai Bulgārijā – kā mans nākamā stāsta varonis – Nevrokopskas metropolīts Nataniēls – stingras mūku dzīves cilvēks, askēts, svētcīnītājs un īsts gans, kurš mīl savas avis un gatavs par tām atdot savu dzīvību (starp citu, viņš bija arī Saratovas un Voļskas bīskapa Longina skolotājs – abba).


Митрополит Неврокопский Нафанаил (Калайджиев)
Nevrokopskas metropolīts Nātaniēls (Kapaidžijevs)
    

Neraugoties uz savu augsto amatu, valdnieks ir ļoti vienkāršs saskarsmē un gatavs pat fiziski pakalpot ikvienam cilvēkam. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš iedeva man paturēt savu bīskapa zizli un pats uzrāpās pa stāvu kalna nogāzi pēc māllēpēm, lai savārītu tās manam bronhītam.


Lūk, plaši pazīstamā "pareģe un gaišreģe" Vanga dzīvoja Nevrokopskas eparhijas teritorijā, kas bija valdnieka Nataniēla pārziņā. Līdz pat šim laikam daudzi uzskata Vangu par pareizticīgo un apgalvo, ka viņa darbojās ar Baznīcas vadības svētību un piekrišanu. Tieši šādiem ļaudīm domāts šis stāsts.


Reiz, neilgi pirms Vangas nāves, pie metropolīta Nataniēla ieradās viņas sūtīti cilvēki. Vanga bija likusi pateikt valdniekam, ka viņai ļoti vajadzīgs tā padoms, un viņa pazemīgi lūdz būt iecietīgam pret viņas slimību un vecumu, un atbraukt pie viņas.  Valdnieks, cerībā, ka  viņa varbūt gribēs nožēlot grēkus, apsolīja aizbraukt. Tā ir pilnīgi dabiska rīcība no labā gana puses, kurš rūpējas par katru sava ganāmpulka avi, un, vēl jo vairāk, par nomaldījušos.


Kad valdnieks pēc dažām dienām aizbrauca un iegāja večas istabā, viņa rokās bija krusts – relikviju glabātuve ar Kunga Godājamā Krusta daļiņu. Istabā bija daudz ļaužu, Vanga sēdēja tās dziļumā, kaut ko klāstīja un nevarēja dzirdēt, ka pa durvīm klusu ienācis vēl viens cilvēks. Visādā ziņā, viņa nevarēja zināt, kas viņš ir. Pēkšņi viņa aprāvās un pārvērstā – zemā un sēcošā - balsī ar pūlēm izteica: "Šeit kāds ir ienācis. Lai viņš tūlīt nomet zemē TO!" "Ko - "to"?" – Vangai vaicāja pārsteigtie apkārt stāvošie.   Un te viņai pēkšņi izlauzās traks kliedziens: "TO! Viņš tur TO rokās! TAS man traucē runāt! TĀ dēļ es neko neredzu! Es negribu, lai TAS būtu manā mājā!" – iekaucās veča, dauzot kājas un šūpojoties.


Valdnieks pagriezās, izgāja, iesēdās mašīnā un aizbrauca.


Дворкин А.Л. Афонские истории. М.: Издательство ПСТГУ, 2007. С. 30–31.
24 сентября 2013 года

http://www.pravoslavie.ru/put/64318.htm

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS