Diakons Andrejs Kurajevs
NEIECIETĪBA KĀ TIESĪBAS UZ DOMĀŠANU
(fragmenti)


Šajā nodaļā runa ies par to plaši izplatīto viedokli, kam nav nekas pretī savu remdenību nosaukt par "iecietību", bet savu miegaino vienaldzību pret reliģijas tematiku – ar vārdu "ekumēnisms". Tās ir slāpes pēc "reliģijas vispār", ticība nekam. "Kaut kas tāds ir". Bet vairāk mūs nekas neinteresē.


Pati stingrākā un masveidīgākā ekumēniskās apziņas forma ir tēze par to, ka ne tikai dažādi kristīgie, bet vispār visi reliģiskie ceļi ir labi, cilvēkam ir tiesības izvēlēties jebkuru no tiem, un visi tie aizvedīs pie ilgotā glābšanās mērķa. Nevienam nav tiesību kritizēt svešu dievbijības formu un reliģisko praksi (praksē tas nozīmē, ka visiem ir tiesības lamāt kristietību, bet kristiešiem nav tiesību atbildēt uz kritiku)…


Tādā ekumēnismā cilvēks atņem Dievam vārdu, padara Radītāju bezpersonisku. "Kaut kas ir". Nevis Kāds, bet tieši "kaut kas". "Patiešām, vajag taču vismaz kaut kam ticēt". Dīvaini, ka reizēm pat kristieši piekrīt šai šabloniskajai formulai, ko izsaka pēc būtības nekam neticošie sarunu biedri. Bet nē, nepavisam nevajag ticēt "kaut kam".


Ticēt vienalga kam vienkārši ir bīstami. Kā gudri ieteicis Omārs Haijams, "Lai dzīvi nodzīvotu gudri, nevajag zināt daudz. Sākumam iegaumē divus svarīgus likumus: Labāk badojies, nevis ēd to, kas pagadās, un labāk esi viens, nevis kopā ar to, kas pagadās".


Ir lietas, kurām vispār nevajag ticēt (piemēram, ļauna acs, horoskopi un visu reliģiju vienlīdzība).


Bet kristietībā pastāvīgi tiek uzsvērts: ticēt Dievam nevajag. Viņu vajag mīlēt. Iedomājieties, ka jauneklis aplido meiteni un pēc daudzām nesaprašanās un negadījumu reizēm meitene visbeidzot saka: nu, labi, es ticu, ka tu reāli eksistē. Vai tad mīlētājs to bija gaidījis? Tāpat arī Kristum (Bībeles Dziesmu Dziesmā Viņš tiek dēvēts par Līgavaini) no cilvēka dvēseles (kura turpat tiek dēvēta par Līgavu) vajag nevis aukstu, norobežojošu atzīšanos ("nu, labi, lai tā būtu, es piekrītu, ka jūsu Kristus kaut kad tur ir eksistējis, un varbūt eksistē arī tagad"), bet atsaucīgā mīlestībā pretī sperts solis.


Ekumēnisms – tā vispirms ir Vārda zaudēšana. "Kaut kas", "Enerģija", "Spēks", "Kosmoss", "Daba", "noosfēra" – tie visi ir nevis vārdi, bet termini, un cilvēks, kurš tos lieto, ar tiem saprot nevis Personību, bet vienkārši kaut ko, kas mīt kaut kur līdzās viņam, apkārt viņam, daļēji – viņā.


Un pret šo bezpersonisko dabas enerģiju koku viņš tiecas izturēties tāpat, kā ar t.s. "nedzīvo dabu". Mūsdienu okultisms nekādi nav dabas dievišķošana, tās poetizācija. Pilnīgi veltīgi jaunpagānisms paziņo, ka tas it kā ir pārvarējis "kristīgo atraušanos no dabas" un sevi rāda kā akut ko "ekoloģiski tīru". Patiesībā mūsdienu okultisms pārceļ patērnieciski-ekspluatatorisko attieksmi pret dabu uz garīgo pasauli un cer ar jaunas maģijas palīdzību iegūt "derīgos izrakteņus” no "noosfēras" dziļumiem. Tikai saņemt – neko nedodot, neupurējot – tās ir jaunpagānisma patoss. Un šis patoss pieprasa reliģisko sinkrētismu. "Visas reliģijas ir labas, no visām var paņemt kaut ko noderīgu”- apgalvo jaunpagānisma patērētājs, lai nebūtu jāpiespiež sevi uz  studiju pūlēm, izvēles pūlēm un kalpošanas pūlēm. Postindustriālā laikmeta patērētājs vēlas no visiem dieviem saņemt pa dāvanai, ielīst visās "kosmiskās elektrības" rozetēs.

    
Mūsdienu masu apziņā ekumēnisms – tā nav darbība, tā ir atteikšanās no darbības. Savas rašanās rītausmā ekumēniskā kustība bija tieši kustība, tā pielika pūles, lai koordinētu dažādu kristīgo konfesiju darbību, tā kalpoja kristīgās darbības īstenošanai. Pirmo ekumēnisko projektu mērķis bija kristīgās sludināšanas nostiprināšana pagānu zemēs (vispirms jau Āfrikā). (sv. Japānas Nikolajs ieteica misionāram būt labās attiecībās ar citu kristīgo konfesiju pārstāvjiem un izvairīties no teoloģiskiem strīdiem ar viņiem   (см. «Я здесь совершенно один русский…». Письма Ревельского епископа Николая (Касаткина) из Японии. Спб., 2002, с. 214). Sv. Japānas Nikolajs pat ziedoja naudu protestantu misiju izveidošanai tajā pašā Japānā, kurā viņā jau bija piepotējis pirmos pareizticības dzinumus:  "Tagad patversmē ir ap 300 bērnu; visi bērni kļūst par protestantiem, jo viņus ticībā un lūgšanā māca viens no protestantu misionāriem. Es parakstīju piecas jēnas gadā… Ak, Dievs, cik daudz ļaužu šiem protestantiem visos ceļos! Un kādi lieliski, enerģiski darbinieki! Dzīva un darbīga ir viņu kristietība. Bez Dieva Žēlastības palīdzības tā nebūtu. Nosūtīju pulkvedim Billardam desmit jēnas vņu labdarības organizācijā" («Я здесь совершенно один русский…». Письма Ревельского епископа Николая (Касаткина) из Японии. Спб., 2002, с. 228.)


Taču šodien vārda ekumēnisms sākotnējā nozīme ir aizmirsta. Un cilvēki, kuri lieto šo vārdiņu, visbiežāk ar ekumēnismu saprot sinkrētismu, tādu kā "visu reliģiju apvienošanu". Un kāpēc vajadzīga šī apvienošana? – Jā, lai nevajadzētu izvēlēties, lai nevajadzētu salīdzināt, domāt, izlemt.


Tā ekumēniskā kustība kļuvusi par kaut ko pretēju tam, ar ko tā sāka.


Ekumēnisms sākās kā iekšēja, ģimenes lieta starp kristiešiem. Šodien ar prasību "domājiet ekumēniski" vēršas, kad runa iet par kristiešu attieksmi pret budismu, hinduismu vai sektām.


Ekumēniskā kustība radās kopīgai kristiešu cīņai pret pagānismu. Bet šodien pie ekumēnisma gara apelē, lai aizstāvētu jaunpagānismu no kristietības kritikas.


Ekumēnisms radās tāpēc, lai kristiešu dzīvē visu pakļautu Kristum un Viņa Evaņģēlijam, lai, noliekot malā cilvēku aizspriedumus un pieķeršanās, visu pārāk cilvēcisko izmērītu ar Dieva Vārdu. Taču šodien ekumēniskā apziņa pieprasa pārbaudīt Baznīcas darbību un pārliecību pēc virspusēja plurālisma mēriem. Nevis Evaņģēlijam, bet "cilvēka tiesību ideoloģijai" jāspriež tiesa pār kristiešu darbību un pārliecību.


Ekumēnisms iesaistījās dialogā ar citām reiģijām, lai aiznestu Evaņģēlija Vārdu (domātu visai cilvēcei) līdz cilvēkiem viņu pašu kultūras valodā. Bet šodien tiek paziņots, ka  dialoga mērķis ir nevis Evaņģēlija nostiprināšana, bet kristiešu adaptācija citas reliģiziotātes apziņai.


Ekumēniskā kustība tika radīta, lai saskaņoti sludinātu Evaņģēliju. Šodien par "ekumēnisko iecietību" atceras tādēļ, lai izbeigtu kristīgo sludināšanu: "Netraucējiet katram ticēt pa savam, neuzspiediet savas dogmas!". (...)


Mierīgs reliģiju dialogs ir neapšaubāms labums. Dialogā vajag mācēt dāvināt, bet, lai dāvinātu, ir jābūt, ko dāvināt.


Es esmu par reliģiju dialogu, lai Krievijas Pareizticīgā Baznīca tajā piedalītos. Bet tādā gadījumā tai jābūt pašai – krievu pareizticīgajai Kristus Baznīcai. (…)


Dialogā sarunu biedrs ir interesants tieši tad, kad viņš nav līdzīgs pārējiem "apaļā galda" dalībniekiem. Ja mans sarunu biedrs tikai piekrīt man, tad galu galā kļūst vienkārši garlaicīgi, un kā gan mana iekšējā pasaule kļūs bagātāka tādā saskarsmē? (…)


Kad pareizticīgs cilvēks uzsāk dialogu ar citām ticībām, tad viņam ir jāliecina tieši par to, ko jaunu, dziļi īpašu uzkrājusi tieši viņa tradīcija, un par to, pa kādiem ceļiem viņš ir nonācis pie tā Prieka, par kuru viņš aicināts pavēstīt visai pārējai pasaulei.


Ekumēnisms nav atbrīvošanās no ierobežotības, ilūzijām un izrāviens uz skaidru, reālistisku domāšanu. Jo atšķirība starp reliģijām – tā jau ir realitāte. Kā pilnīgi pareizi reiz (1967. gada janvārī) sacīja Surožas metropolīts Antonijs, "mēs no visa spēka cenšamies nenosaukt viens otru par herētiķiem un šķeltniekiem. Un velti, jo herētiķis un šķeltnieks – tie ir vienkārši objektīvu faktu apraksti. Pastāv herēzes, pastāv arī šķelšanās; un tas, kurš ir herēzē, ir herētiķis, bet tas, kurš šķeltniecībā – tas ir šķeltnieks. No šī skatu punkta ir pilnīgi bezjēdzīgi spēlēt paslēpes. Tomēr mums vajadzētu attīrīt šos izteikumus no tiem piemītošajām apvainojuma pelavām, kas tiem piemīt. Pateikt  par kādu, ka viņš ieslīdzis herēzē, nenozīmē ar to pašu pateikt, ka viņš ir zaglis, melis, slepkava, ka viņš ir visu nāves grēku un visu sīko grēku iemiesojums" (митр. Сурожский Антоний. Заметки о трудностях и надеждах экуменического диалога // Русская мысль. 19.7.1997).  Vārds "herētiķis" nav lamu vārds. Tas ir mēģinājums pamanīt un apzināties distanci, kāda ir starp dažādiem reliģiskajiem ceļiem. Pamanīt un saprast šīs atšķirības nozīmi un izcelsmi.


Izzināt kaut ko nozīmē saprast tā specifiku. Būt kristietim (šajā gadījumā es domāju nevis tikumiski-praktisko dzīvi, bet runāju vienkārši par kristīgo pārliecību) nozīmē apliecināt ne tikai kaut kādas "vispārcilvēciskas vērtības", bet arī tos principus, kas atšķir Evaņģēliju no citām reliģskās prakses un reliģiskās domas formām.


Pamanīt atšķirību, atzīt tās eksistenci un to, ka tā nav nejauša, - tas ir iemesls, lai sāktu to domas ceļu, kas palīdzēs labāk saprast gan savu ticību, gan svešu.


Ekumēniskā propaganda traucē cilvēka pašizziņu.  Cilvēks apzinās sevi, savu "es”, atdalot savu identitāti no tā, kas viņam apkārt. Ja ne pirmo, tad visādā ziņā nepieciešamo soli sevis izzināšanā es speru, izzinot to, ka tas, kas ir ap mani, neesmu es.

 
Cilvēkam ir tiesības uz pašizziņu. Bet tautai? Bet reliģijai? Ja mēs gribam iepazīt Vāciju – mums jāsaprot tās savdabība, jāiedziļinās tās vēstures un kultūras atšķirībās no Itālijas un Francijas. Ikviena vēstures mācību grāmata, stāstot par Reformācju un protestantismu, nevar noklusēt to, ar ko tad tieši protestantisms atšķiras no katolicisma. Analoģiski arī pareizticības iepazīšana nav iespējama bez tās salīdzināšanas ar citām kristietības formām un ar nekristīgo garīgumu. Tas ir apofātikas ceļš: ieskatoties citā, lai arī loģiskā un skaistā, mērķtiecīgā un darbīgā dzīves iekārtojuma veidā, pareizticīgā sevis izjūta, kas mēģina iemiesoties vārdos, saka priekšā: un tomēr tas viss nav mans, šajās formās, šajos vārdos man ir šauri, man ir auksti. Atteikšanās no steidzīgas identificēšanās ar svešo nav aicinājums uz sagrāvi un postīšanu, tas ir aicinājums uz radošu darbību: ja mēs neesam viņi, tad kas mēs esam?


Ja man visu laiku apgalvo, ka viss, kas apkārt, ir viens un tas pats, kas tu, tad es kļūšu par bezpersoniska pūļa daļu, un tā arī neapzināšos un neattīstīšu sevī individuālo iesākumu.


Ekumēnisms nav domas izrāviens pāri reliģisko dogmu rāmjiem. Gluži pretēji, šodien ekumēniskais noskaņojums ir domas aizliegums reliģiskajā sfērā.  Reliģiskā dzīve tiek reducēta līdz kaut kādam "mistiskam pārdzīvojumam". Un tā kā no tālienes šķiet, ka visi mistiskie pārdzīvojumi ir ļoti līdzīgi, tad ātri tiek izdarīts secinājums, ka visu reliģiju avots ir viens un tas pats, un viņu mērķis arī ir viens un tas pats. Tā kā jebkuras reliģiskās prakses adepts saka, ka dažreiz garīgo vingrinājumu brīžos viņš izjūt prieku un pacilājumu, tātad, patiešām visas reliģijas ir labas. Nav pretrunu starp reliģijām, nav par hierarhijas to starpā, ir tikai "reliģiskās pieredzes daudzveidība". Viss reliģijā tiek reducēts līdz "pārdzīvojumiem", "noskaņojumiem" un "sajūtām". Liberālisms pavēl reliģijai degradēties līdz vienkāršai gaumes lietai. Patiesības meklējumi reliģijā nav iespējami. Dziļa analītika, kas meklē nianses un jēgu, pēta doktrīnas un svētos tekstus, izrādās nevēlama.  Kāpēc domāt par atšķirībām? Sinkrētisms uzskata, ka visas reliģijas ir vienādi puspatiesas, pusmelīgas savās teorijās un vienādi patiesas savās praksēs. Zemojies jebkuram elkam, lūdzies, kā gribi, praktizē visu pēc kārtas – bet nedomā par to, kāpēc tieši pateizticīgā doma atšķir sevi no protestantiskās vai budisma domas – tā notiek ekumēniskā lobotomija.


Cilvēka domas ceļš, zinātnes un filozofijas ceļš – tas ir maksimāli precīzu, skaidru formulējumu meklējumu ceļš, pierādījumu un savas pozīcijas pamatojuma ceļš. Prāts pieprasa, lai cilvēks maksimāli pilnīgi apzinātos savas sajūtas, uzskatus, savu ticību. Un teoloģiskās domas ceļš nav izņēmums.


Kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Tēvi meklēja "Dievam piemērotus vārdus" lai izskaidrotu Trijādības noslēpumu, tad viņi meklēja nevis tos vārdus, kuri varētu apslēpt atšķirību starp pareizticīgajiem un ariāņiem, bet tos, aiz kuriem ariāņi nevarētu paslēpties. Viss I Koncila darbs – tā ir tādu vārdu meklēšana, kuriem nepiekristu visi Koncila dalībnieki,  kuri atdalītu ariāņus no pareizticīgajiem. Sākotnēji tika piedāvāts Ticības Apliecībā iekļaut formulu "Dēls no Dieva", bet izrādījās, ka ariāņi uzskata šo formulu par pieņemamu kā vispārējākas formulas "viss no Dieva" (2. Kor. 5:17) izdalītu pielietojumu. Arī formulu "Dēls ir Dievs" ariāņi pieņēma, precizējot, ka Dēls kļuva Dievs. Pēc tam pareizticīgo piedāvātā formula "Dēls mīt Tēvā" tika iztulkota kā piemērojama radībai: sak`, visi mēs "Viņā dzīvojam, rosāmies un esam" (Ap.d. 17:28).   Tika piedāvāta formula "Vārds ir Dieva patiesais spēks", bet izrādījās, ka arī siseņi tiek saukti par Dieva spēku (Joēla 2:25), tātad,  ariāņi var mierīgi runāt par Dēlu kā par "Dieva spēku" un turklāt redzēt Viņā nevis Dievu, bet radību. (…) Vajadzēja atrast vārdu, kas izskaidrotu Dēla īpašās tuvības Tēvam pakāpi, ko nevarētu piemērot, lai aprakstītu radības un Radītāja attiecības. Un, kad tka piedāvāts vārds "ar Tēvu vienādas būtības"  ("единосущный"), tad ariāņi visbeidzot nobalsoja pret. Un tad kopējā doma bija guvusi panākumus, bija atrasts vārds, kas skaidri aizstargāja apustuļu mantojumu no melīgiem skaidrojumiem.  Teoloģija – tā ir visprecīzāko, un nevis vispieņemamāko, vārdu un formulu meklēšana.


Taču ekumēniskajā kustībā "Pretēji sv. Tēviem un Konciliem tieл izmeklēti izteicieni, kas nevis visvairāk apsargā patiesību, bet visizplūdušākie, visvairāk pieņemamie” (Успенский Л. А. Богословие иконы православной Церкви. Париж, 1989, с. 468). Ekumēniskais imperatīvs saka: nav vajadzīgas pārāk skaidras un izvērstas formulas un argumenti.  Ja vispār savas pozīcijas esamība izrādās noziegums cilvēces priekšā ("kā jūs uzdrīkstaties domāt citādi nekā katoļi vai budisti?!"), tad ir skaidrs, ka arī pamatot un pierādīt neko nevajag.


Nē, es nepārspīlēju. Jau ļoti sen viens gudrais jau izrakstījis ekumēnisko bezdiskusiju un nedomāšanas realitāti kā recepti pret sociālajām svārstībām. "Ja negodinās gudros, tad tautā nebūs strīdu. Ja nenovertēs dārgus priekšmetus, tad tautā nebūs zagļu. Ja nerādīs priekšmetus, kuri izsauc vēlmi tos iegūt, tad tautas sirdis nesatrauksies. Tāpēc pilnībā gudrais, pārvaldot valsti, dara vienkāršo ļaužu sirdis tukšas, bet vēderus – pilnus. Tāda valdīšana vājina viņu gribu un stiprina viņu kaulus. Tā pastāvīgi tiecas uz to, lai cilvēkiem nebūtu zināšanu un kaislību, bet tie, kuriem ir ziāšanas, neuzdrīkstētos rīkoties" (Lao – czi. Daodeczin, 3).


Nu, vai nav "Lielais Inkvizitors"? Mūsdienu "jaunās pasaules kārtības" "inkvizitori" nodrošina "Labi barota, izplūduša un psihoanalīzei pakļauta, patīkamu iespaidu un zinātniski pamatotu lopisku orgasmu piebāztu banālu laimi". Lai atbrīvotu cilvēku no grēknožēlas, viņam var pat piedāvāt ekstāzes prieku". (Клеман О. Вопрос о человеке // Беседа № 3, Ленинград-Париж, 1985, с. 96)


Paradoksāli, ka intelektuālā mode pieprasa "reliģijas un zinātnes sintēzi", tas ir, mistikas un racionalitātes sintēzi, taču to racionalitātes formu, kas izstrādāta gadu tūkstošos – t.i., teoloģiskās un kristīgās filozofijas tradīciju, šī pati mode vienkārši  neņem vērā. Jebkuri kristiešu priekšlikumi padomāt un pierādīt tiek bloķēti nevis racionālā, bet jau tīri reflektējošā līmenī: "Nu kāpēc gan tā palikt pie sava; jūs esat tik neiecietīgi!...". Tomēr, kā pareizi pamanījis t. Georgijs Florovskis, "Neiecietība ir tikai neatbalstošs pārliecības nosaukums". (Цит. по: Уильямс Дж. Неопатристический синтез Георгия Флоровского // Георгий Флоровский. Священнослужитель, богослов, философ. М., 1995, с. 334) Taču pārliecību var uzturēt ne tikai "akla pārliecinātība". Aiz tās var stāvēt gan pieredze, gan argumenti. Tāpēc ekumēnistu cīņa pret "kristīgo neiecietību" ir cīņa pret kristiešu tiesībām palikt uzticīgiem saviem uzskatiem, savai pieredzei un savai domas tradīcijai.


Atbilstoši tam, kristiešiem cīņa pret ekumēnisko prāta ievirzi – tā ir cīņa par domas tiesībām reliģiskajā sfērā. Domāt vajag ne tikai izvēloties, kur lētāk nopirkt kādu preci, domāt vajag arī, izvēloties reliģisko likteni. Domas kļūda var novest ne tikai pie kļūdas garīgajā praksē, bet arī pie tā, ka cilvēks pat nepamanīs, kā izrādīsies ļoti reliģozu ļaužu pūlī, kas Pilāta pagalmā kliedz: "Sit Viņu krustā!". (…)


Šī dīvainā cenšanās piespiest kristiešus atteikties no domas nemaz nav tik jauna. Vispār daudzo Baznīcas vēstures gadsimtu gaitā mēs esam pārdzīvojuši tik daudz, ka visai grūti ir norādīt uz kādu mūsdienu garīgās dzīves fenomenu, kurš nebūtu mums pazīstams no iepriekšējiem gadu simteņiem. Pat ekumēniskā kustība ir daudz vecāka, nekā parasti par to raksta avīzes.


Pirmie ekumēniskie projekti attiecas vēl uz imperatora Konstantīna Lielā laiku. Uzzinājis par strīdiem Aleksandrijā starp Āriju un viņa piekritejiem no vienas puses, un sv. Atanāsiju Lielo un Aleksandrijas Aleksandru no otras,  vēl nekristītais imperators nosūtīja uz Ēģipti vēstījumu, kas aizliedza diskusijas kristiešu starpā. Pēc imperatora domām, abas puses bija vienādi vainīgas iesāktajos strīdos: vienai nevajadzēja jautāt, otrai – atbildēt. (См. Болотов В. В. Лекции по истории древней Церкви. Пг., 1918, т. 4, с. 21) Bet vēl pēc vairākiem gadu desmitiem tas pats imperators pavēlēja sv. Atanāsijam doties izsūtījumā. Bet runa bija par pašu galveno kristietībā: Kristus, Kurš cieta pie krusta – tas ir Pats Dievs vai tikai kāds eņģelis, atsūtīts pie cilvēkiem ar pedagoģisku mērķi…


Un pēc tam gadsimtu no gadsimta Bizantijas vēsturē atkārtosies šis pats sižets. Kristīgā prāta savas ticības apzināšanās kļūst arvien dziļāka. Rodas jaunas problēmas. Visai bieži pirmie mēģinājumi racioāli apjēgt tos vai citus kristīgās dzīves aspektus izrādās ne visai veiksmīgi. Sākas strīdi un harmoniskāka, un veiksmīgāka risinājuma meklējumi. Un strīdi skāra jautājumus, kuri nebūt nešķita abstrakti-nevajadzīgi tās pasaules iedzīvotājiem. Ja šīs diskusijas imperatoriem kaut kāda iemesla dēļ šķita nevēlamas vai bīstamas, tad no pils atkal un atkal atskanēja sauciens: klusēt! Neuzdrīkstieties domāt! Nekādu diskusiju!


Tā  648. gadā imperators Konstants II izdod "Tiposu", kurā tieši tiek aizliegti jebkādi strīdi starp pareizticīgajiem un monofelītiem (strīda priekšmets bija jautājums par to, kādā mērā par Kristu var runāt kā par cilvēku: vai Dieva Dēlā bija cilvēciskā griba). Tie, kuri turpināja domāt un iemiesot savas domas vārdos un grāmatās, tika pakļauti represijām. Ilgu moku ceļu nogāja Romas pāvests sv. Martins, lielajam pirmās tūkstšgades pareizticīgo teologam, sirdsskaidrajam Maksimam Apliecinātājam izrāva mēli un nocirta roku…


Jau mūsu tūstošgadē imperatori pieprasīja pārtraukt diskusijas ar katoļiem. Lieta aizgāja līdz pareizticīgo polemisko grāmatu dedzināšanai. Par teoloģisko piesegu kārtējām domas vajāšnām kalpoja norādījums uz "Dievišķo noslēpumu neizzināmību". "Nu kā mes varam zināt, vai Svētas Gars iziet tikai no Tēva vai no Tēva kopā ar Dēlu?!" - teica latīņu aiztāvji sv. Palamas Gregoram. Pārāk agrīna bēgšana "neizzināmā" sfērā vispār raksturīga sinkrētiskiem projektiem. No pareizas tēzes "Dievs Savos dziļumos nav izzināms" viņi izdara pārāk spēcīgu secinājumu: "Vispār viss, kas skar reliģiju, nav izzināms un racionāli saprotams, un nav izskaidrojams". Tā ir saprāta upurēšana nominālas vienotības vārdā.


XVIII gs. 30. gados divi Svētās Sinodes locekļi – arhimandrīti Eufīmijs un Platons – tika atbrīvoti no amata par pret protestantismu vērstu grāmatu tulkošanu un izplatīšanu  (архиеп. Илларион (Троицкий). Грех против Церкви // Без Церкви нет спасения. М., 1998, М., 1998, с. 566). Nākamajā gadu simtā, Aleksandra I laikā, cenzors Inokentijs tika izsūtīts no Pēterburgas uz Penzu par to, ka bija pieļāvis nodrukāt pret misticismu vērstu grāmatu. Tur viņš drīz arī nomira (Там же, с. 578).


Tā ka pareizticīgo alerģija pret ekumēnismu tika iedēstīta jau pagājušo gadsimtu imperatoru ekumēnisma laikos.


Var saprast Bizantijas imperatorus. Viņu laikos cilvēki patiešām dzīvoja ar reliģiskām idejām un jūtām, tāpēc arī "par vienu jotu" varēja gan paši iet uz sārtu, gan cita notikumu pavērsiena gadījumā sūtīt uz turieni savus paspēlējušos oponentus. Bet kāpēc šodien mums būtu jāņem piemērs no iepriekšējo laikmetu politiķiem? Šodien pasaule nepavisam nav reliģioza. (…)


Mūsdienu presē tiek atbalstīta jebkuras tautas tiekšanās saglabāt savu savdabību. Jebkuras – izņemot krievu. Visiem ir tiesības saglabāt savu reliģisko savdabību – tikai ne pareizticīgajiem. (…) "Mūsu plurālisti" ar putām uz lūpām aizstāvot jebkuru savdabību – pat parastu izvirtību "savdabību" – no pareizticīgajiem pieprasa pakļauties ekumēnisma standartiem (bet no kristiešiem kopumā – sinkrētisma standartiem).  Vai ir loģisks, vai ir godīgs tāds dubultais mērs?


Lūk, intelektuālā godīguma pārbaude. Ņemsim tādu spriedumu: "Valoda un reliģija – tās ir divas lielas dāvanas, kuru dēļ ir vērts cīnīties līdz spēku izsīkumam, jo nododot tās, tauta zaudē savu nacionālo īpatnību un savas tiesības  un vēsturisko lomu".  Jūs piekrītat šos vārdus piemērot ebreju tautai? Un īru tautai? Un indiāņiem? Ukraiņiem – uniātiem? Bet krieviem? Pareizticīgajiem?  To autoram - laicīgam zinātniekam un bizantologam F. Uspenskim bija drosme tos izteikt (turklāt jau 20.-os gados), attiecinot uz sv. Kirilu un Metodiju.  (Успенский Ф. И. История Византийской Империи. Период Македонской династии (867-1057). М., 1997, с. 140.). Bet mūsu "plurālistiem", protams, mēle sastings un tie nevarēs tādā nozīmē izsacīt tādus vārdus…


Pareizticības savdabības un neatkarības aizstāvību viņi pasniedz kā ideoloģisku noziegumu. 1997. gada jūnijā tika plānota patriarha Aleksija II  un Romas pāvesta Jāņa – Pāvla II tikšanās Vīnē. Tikšanās nenotika. Tā tika atcelta tāpēc, ka, apspriežot kopīgā paziņojuma projektu, katoļu puse atteicās nosodīt ūniju praksi un atteicās nosodīt prozelītismu. Kopējās teoloģiskās konferencēs jau daudz reižu pareizticīgie un katoļi sniedza tādus paziņojumus (jo ūnija, pievienojot katoļiem daļu pareizticīgo iedzīvotāju, tikai provocē pārējo pareizticīgo vēl vēsāku attieksmi pret katolicismu). Taču baznīcu vadītāju līmenī tāda veida paziņojums neizskanēja. Arī šoreiz Pāvests atteicās nosodīt ūnijas politiku, un tāpēc pilnībā saprotama bija mūsu Patriarha reakcija, kad viņš atteicās no tikšanās, kuras gaitā deklarācijas par brālīgām attiecībām būtu pārāk liekulīgas. Bet ko prese? Tā metās rakstīt, ka, ja šī tikšanās "beigsies ar panākumiem, tad pareizticīgā Krievija izbeigs tūkstošgadīgo izolāciju no kristīgās Eiropas" (Кедров К. Все под одним Богом ходим // Известия, 10.6.1997).


Satriecoši, ka šī raksta tumsonīgā autora apziņā "kristīgā Eiropa” ir identiska Vatikānam. Bet protestantiskā Anglija – vai tā arī ir izolēta no "kristīgās Eiropas"?  Bet protestantiskā Vācija? Kā noreaģētu šveicieši uz aicinājumu drīzāk izbeigt savu garīgo izolāciju un pakļauties Romai? Bet pazīstamais autors (kurš sevi dēvē gan par pareizticīgo, gan par t. Aleksandra Meņa garīgo dēlu) patētiski jautā: "Vai gan jārunā par to, cik gadsimtus tālu mēs izrādījāmies atsviesti atpakaļ labprātīgi izolējoties no katoliskās Eirpoas"? Šis jautājums ir īpaši interesants, ja ņem vērā, ka vieglāk būtu uzskaitīt, par cik gadsimtiem pareizticīgā Bizantija savā attīstībā apsteidza Romas katoļu pasauli tajā laikā, kad kņazs Vladimirs kristīja Krievzemi pareizticībā, tādējādi "izolējot" to no Eiropas. (…)


Būt citādam nebūt nenozīmē būt "izolētam". Anglikāņi nepakļaujas Romas Pāvestam – vai tas nozīmē, ka katoļu filozofiskās un teoloģiskās domas sasniegumi viņiem nav pieejami? Krievu teologi un filozofi nebija protestanti – bet kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka vācu baznīcas vēstures zinātnes sasniegumi ir pagājuši garām mūsu Garīgajām Akadēmijām?


Lai būtu atvērts un ņemtu labo no ārpuses, nepavisam nav obligāti kļūt par to, no kurienes tu ņem. Koks, kurš aug klints virsotnē, nedzen klints atlūzas savā vainagā. Koks nepārvēršas par augsni, no kuras aug, drīzāk viņš šo augsni (kamēr ir dzīvs) pārvērš par sevi. Mēs ieelpojam gaisu, bet nekļūstam par gaisu. Mēs dzeram ūdeni, bet mūsu dzīslās tek asinis, nevis ūdens. Lai dzertu no upes, nevajag pašam kļūt par avotu. Lai paņemtu, piemēram, amerikāņu veselības aprūpes sistēmu, nevajag kļūt par kārtējo ASV štatu. Tāpat arī pareizticībai – lai būtu "atvērtai" pret pasauli, nepavisam nevajag pārvērsties par kaut ko ne-baznīcisku.


Ja mēs sakām, ka pareizticībai jāpaliek par pareizticību, tad mēs ar to negribam teikt, ka sapņojam norobežot sevi ar dzelzs aizkaru. Mēs gribam sacīt, ka organismam jādzīvo sava dzīve, ka kokam jāaug no tās augsnes, kurā tas izaudzis.  Pareizticībai jāaug nevis no katolicisma vai budisma pieredzes, bet no savas divus tūkstošus gadus ilgās pieredzes.


Var paņemt daļu un nepārvērsties par to veselo, kur šī daļiņa bija pirms tam. Visu labo, ko izsacījuši kādi cilvēki, kristieši var pieņemt ar pateicību. Var pieņemt labu padomu un dziļu domu, ko izsacījis pagānu filozofs vai dzejnieks, nesajūtot nekadu iekšēju nepieciešamību piekrist visai pārējai viņa pasaules uzskatu summai. Ja kristietis citē Platonu – tas nenozīmē, ka viņš pilnībā piekrīt visiem viņa spriedumiem, un tas nenozīmē, ka nav atšķirības starp platonismu un kristietību. Tātad atvērtība pret ārējām ietekmēm nenozīmē Baznīcas pasaules identificēšanos ar to pasauli, kas ir ārpus tās.  Pareizticībai nevajag pārvērsties par katolicismu, lai vienkārši būtu saskarsmē ar to. Lai arī Nikodēma Svētkalnieša "Neredzamā cīņa" ir pielāgota no katoļu askētikas mācību līdzekļa, un sv. Aizdonas Tihons un sv. Rostovas Dimitrijs savos sprediķos aktīvi izmantoja katoļu materiālu, ar to nepietiek, lai izdarītu secinājumu, ka starp pareizticību un katolicismu nav nekādas būtiskas atšķirības. Viņi nekļuva par katoļiem.


Atvērtība nenozīmē identificēšanos; spēja apgūt ko citu nenozīmē divu mijiedarbojošos ķermeņu identiskumu.


Starp citu, lai ņemtu citādo, vajag būt tieši dzīvam un patstāvīgam organismam. Lai paņemtais cits nāktu par labu visam organismam, tam jātiek nevis mehāniski pārstādītam, bet organiski uzņemtam un pārkārtotam saskaņā ar pieņemošā organisma vajadzībām, stilu un garu. Citādāk būs nevis "atvērtības" bagātība, bet eklektikas nabadzība. Kā par to rakstīja V. Rozanovs: "Bet kas būs, ja organisms, kas attīstās, sevis uzlabošanai no visurienes ņems dzīvu audu gabaliņus un nomainīs ar tiem savas būtnes daļas? Vai gan nav skaidrs, ka viņš tikai savainos sevi, ka viņš var nomirt daudz ātrāk, nekā sasniegs briedumu tajā īpašajā atīstības veidā, kādā noris un jau vairs nevar nenoritēt viņa dzīve?" Var pārstādīt neapšaubāmi slima, nāvīgi slima orgāna vietā gabaliņu veselu, bet svešu audu. Taču, pirmkārt, pierādiet, ka pareizticība ir nāvīgi slima, un, otrkārt, ka budisms vai katolicisms ir pilnībā veseli…  (…)


Iedomāsimies tikai divas iespējamās baznīcas savienības un paskatīsimies, vai tās atveseļos Pareizticīgās Baznīcas dzīvi. Pieņesim, ka mēs saplūstam ar katoļiem vai, pretēji – ar vecticībniekiem.


Filokatoļu ekumēnistu iemīļotais arguments ir tas, ka latīnismā ir vairāk varas un kārtības. Bet vai tad tiešām varas godināšanas, varas kulta un hierarhijas godāšanas ir par maz pareizticīgo dzīvē? Vai tad tiešām pareizticībai jātop papildinātai ar ticību augstākā ierēdņa nemaldīgumam?


Otrs iemesls ekumēniskām simpātijām pret katolicismu – tā ir "Katoļu Baznīcas sociālā doktrīna" (kas ir sociālisma un liberālisma tomistiska sintēze). Un šī katolicisma politiskā aktvitāte saplūstot visātrāk pāries uz pareizticību. Vladimirs Zeļinskis reiz aizrādīja, ka dialogā ar katolicismu ieinteresētie pareizticīgo teologi diezin vai gribētu, lai viņiem būtu kādas darīšanas ar to  cieto un pašpārliecināto katolicismu, kāds tas bija līdz Otrajam Vatikāna Koncilam, "bet var pilnībā apgalvot, ka būs maz to, kuriem sagādās prieku saskarsme ar "izplūdušo", "atšķaidīto",  "palētināto" katolicismu, kas noslīcis tik pazīstamajā un tik nelabumu izsaucošajā progresistu frazeoloģijā" (Зелинский В. Приходящие в Церковь // Журнал Московской Патриархии. 1992, №. 5, с. 16).


Diezin vai kāds apstrīdēs to, ka rietumu kristietības sekularizācijas pakāpe ir lielāka, salīdzinot ar austrumu. Pareizticīgo uztverē sekularizācija ir baznīcas apziņas slimīgs stāvoklis. Un brīvprātīga "karantīna" šajā situācijā nepavisam nešķiet bezjēdzīga.


Sekulāri audzināti cilvēki (un šodien viņu ir vairums gan pie katoļiem, gan pie pareizticīgajiem) savienības gadījumā meklēs otrā tradīcijā ne tik daudz augstās virsotnes un prasības, cik attaisnojumus vēl remdenākai dzīvei. Piemēram, daudzus katoļus pareizticībā piesaista vieglāka laulības šķiršanas prakse (katolicismā laulības šķiršana vienkārši ir aizliegta). Bet daudzu nominālu pareizticīgo acīs katolicisma priekšrocība ir iespēja sēdēt dievklapojuma laikā… Ņemot vērā, ka virkne garīgo prasību un daži grēknožēlas disciplīnas jautājumi no katolicisma puses oficiāli tiek traktēti mīkstāk nekā pareizticībā, nav grūti paredzēt, ka daudziem pareizticīgajiem savienošanās gadījumā tas dos iemeslu apelēt (vismaz savā sirdsapziņā) pie Rietumu Baznīcas prakses.


Bet savienošanās ar vecticībniekiem, kuru tik ļoti no mūsu Baznīcas gaida Krievijas inteliģence? Taču tieši inteliģencei tad nebūs vietas Baznīcā, kura būs uzņēmusi sevī vecticībnieku pasaules izjūtu. No vecticībnieku apoloģētiem grūti izdzirdēt par Kristu, par Evaņģēliju, par kristieša brīvību. Vairāk ir pārdomu par diviem pirkstiem un jebkuru reformu kaitīgumu. Vajag kaut nedaudz pakontaktēties ar dzīviem vecticībniekiem un palasīt protopopu Avakumu, lai saprastu, cik tur ir smacīgi. Taču tieši šajā smacīgajā pasaulītē nez` kāpēc Pareizticīgo Baznīcu un domu grib iegrūst mūsdienu Krievijas inteliģence. Apvienosimies ar viņiem – un ko mēs paņemsim? Jau tā mūsu Baznīcā ir papilnam pašmāju teologu, kas ir pārliecināti, ka var runāt tkai burtiskos citātos no senajām grāmatām, un ka mazākās pārmaiņas rituālā ir Pareizticības būtības izmaiņa. Bet gadījumā, ja mēs ar grēknožēlu pieņemsim vecticību, bailes pret jebkuru jauninājumu, jebkuru daiļradi un jebkuru domu kļūs totālas. Visiem mums par svēto tēvu novēlējumu kļūs Avakuma histēriskais kliedziens: "Gudrinieki! Jūsu gudrība ir no velna!! Nav ko spriest!" (Протопоп Аввакум. Из книги бесед // Пустозерская проза. М., 1989, с. 106).


Tā, ka cilvēkam, kurš nav aizmirsis, kāpēc viņam ir galva uz pleciem, vajag izvairīties no grēka, kuru tēvs Sergijs Bulgakovs nosaucis par "eklektiskā dvēseles skaistuma grēku" ( прот. Сергий Булгаков. У кладезя Иаковля // Христианское воссоединение. Экуменическая проблема в православном сознании. Париж, 1933, с. 12).


Iecietība, šaubu nav, ir laba lieta. Taču cilvēku nevar reducēt līdz vienām jūtām, tajā skaitā līdz iecietībai. Ir arī citas jūtas, citas vajadzības, citi likumi. Cilvēkā ir daudz jūtu: "mīlestība, pazemība un cerība iemāca iecietību pret citādi domājošiem", kamēr "ticība un mīlestība pamudina mani uz dedzīgu tiekšanos pēc Austrumu Baznīcas svētuma" (свт. Филарет Московский. Разговоры между испытующим и уверенным о православии Восточной Греко-Российской Церкви. // Филарета митрополита Московского и Коломенского Творения. М., 1994, с. 450).


Reducēt visu savu dzīvi līdz vienām jūtām – tā ir vardarbība un vienkārši kroplība. Es nevaru tkai stāvet krustojumā un visiem garāmgājejiem sacīt: "visu cieņu”; "es ļoti cienu Jūsu uzskatus". Vajag aizdomāties par saviem paša uzskatiem un aizstāvēt tos, un rīkoties saskaņā ar tiem.


Pēc savas pārliecības es esmu kristietis. Un tas nozīmē, ka man kā kristietim reizēm jāsagādā nepatikšanas saviem tuvākajiem. Kristiešu sludinātā Jaunā Derība patiešām ir jauna. Tātad tā ir aicināta nomainīt vecos, jau ierastos, novecojušos  stereotipus. Ne visiem ir patīkami uzzināt, ka Evaņģēlijs, izrādās, nepavisam nesvētī viņu dzīves un ticības stilu. Ja mans tuvākais vārdus "Dievs ir mīlestība" sliecas saprast kā pamudinājumu uz erotiskiem piedzīvojumiem, bet es viņam atgādinu, Evaņģelijs nekādi to neatbalsta, viņš var tikt sarūgtināts… Bet tam tuvākajam, kurš "transcendentālu baudījumu"  gūst atklāti pagāniskā meditācijā guru fotogrāfijas priekšā, var būt nepatīkami izdzirdēt apustuļa Jāņa vārdus: "Bērni! Sargiet sevi no elkiem!".


Vispār kristietis nevar būt vienmēr tikai "tiesību aizstāvis" un aizstāvēt svešas brīvības. Viņam jāatgādina cilvēkiem arī tas, kā dēļ Radītājs dāvājis mums šo brīvību. Lai varētu brīvi pieņemt Evaņģēliju. Tāpēc cilvēkam ir dažādi pienākumi. Atzīt sirdsapziņas brīvību ir mans pilsoņa pienākums. Bet atzīt baznīcas ticību – tas ir mans kristieša pienākums. Un pirmais nedrīkst noslāpēt otro, kā brīdināja sv. Maskavas Filarets: "Daudziem jaunie, labskanīgie vārdi "ticības brīvība" apslāpē veco, stingro domu: ticības apsargāšanu" (Собрание мнений и отзывов Филарета, митрополита Московского и Коломенского, по учебным и церковно-государственным вопросам. т. 5, ч. 2, М., 1887, с. 742).


Abu šo pienākumu apvienošana pareizticīgajam nemaz nav tik grūta. Svēto tēvu maksima skan: "mīli grēcinieku un ienīsti grēku".


Herēze, tieša piederība okultismam ir neapšaubāms grēks. "Neieļaunošanās" attiecībā uz grēku kristietim nedrīkst nebūt. Dusmas – tas nav naids un nav ļauna vēlēšana. Dusmas - tas nozīmē atraidīt no savas dvēseles to, ko tai šķiet galēji necienīgs, bīstams un pazudinošs. Tā ir sava veida imūnās aizsardzības sistēma pret neredzamo "domas piezagšanās" infekciju. Pareizticīgajā askētikā dusmas – tā ir gribas kustība, kas nepieņem to, ko atpazīst kā kārdinājumu. Kristus ar dusmām runā ar farizejiem – taču nekādā ziņā nevēl viņiem pazušanu. Glābējs ar dusmām atraida apustuļa Pētera priekšlikumu izvairīties no Krusta – taču diezin vai būs saprātīgi pieļaut, ka Kristus šajā brīdī būtu neieredzējis un nolādējis pašu Pēteri.


Taču savu – tajā skaitā arī emocionālo, ar gribu saistīto melu noraidīšanu nedrīkst pārnest uz cilvēku, kuru šie meli sagūstījuši. Kristus mācekļiem nav tiesību uz naidu, uz ļauna vēlēšanu vai nolādēšanu. Viņiem ir tiesības tikai uz dusmām. Pie sirdssk. Pimena Lielā reiz pienāca mācekļi un vaicāja: Evaņģēlijā ir vārdi, kas aizliedz "velti dusmot uz brāli". Vai tas nenozīmē, ka ir iespējamas kādas taisnas dusmas? Un kā uzzināt – kad dusmas mēdz būt "veltas",  bet kad šī dvēseles kustība ir pienācīga? Sirdsskaidrias Pimens atbildēja: "Velti dusmojies par jebkādu iedzīvošanos – pat ja kāds tev izdurtu labo aci. Bet, ja kāds cenšas tevi attālināt no Dieva – uz tādu dusmojies (Древний Патерик. – М., 1899, с. 174).


Tāpēc cīņa ar sektām nav cīņa ar sektantiem – tā ir cīņa nevis pret viņiem, bet par viņiem. Un šajā cīņā, kā pareizi teicis L. Karsavins, "ir pilnīgi bezjēdzīgi runāt par dogmātiski-teorētisko iecietību ticības jomā. Var runāt tikai par tikumiski-praktisko iecietību, tas ir, par principiālu atturību no vardarbības pielietošanas pret citādi ticošajiem" (Карсавин Л. П. Католичество. Пг., 1918, с. 52).


Taču demokrātiskā prese ietiepīgi nevēlas ievērot atšķirību starp šiem diviem iecietības veidiem, no kuriem viens kristietim ir tikums, otrs – grēks.


Un, lūk, pareizticīgs cilvēks, nezin` kāpēc vēlēdamies iegūt liberāla žurnālista laurus, pretnostāda sevi pareizticīgajai konferencei, kurā gāja runa par sektu aktivitāti Krievijā: "es izvairos atmaskot tos, kuri domā un tic citādi. Tieši uz tā pamata – tuvākā cienīšanas, neļaunošanās un ticības – divus tūkstošus gadu dzīvo mana Baznīca" (Ситников М. Между "прочими" // Русская мысль, 5.6.1997). Pirmkārt, Baznīca dzīvo uz Kristus pamata, nevis uz liberāli- cilvēcisku tikumu pamata. Otrkārt, Baznīcā tuvāko vajag nevis "cienīt",  bet mīlēt. Treškārt, var cienīt un novērtēt citu ticību, paliekot pašam. Ceturtkārt, mīlestība pret tuvāko paredz rūpes par viņa garīgo likteni. Un kristieša tiešākais pienākums ir sniegt liecību sektantam par Evaņģēliju un, atbilstoši tam, paskaidrojumu, tieši kur slēpjas sektanta izvēlētā ceļa bīstamība. Piektkārt, kāpēc katru stāstu par sektu dzīves negatīvajām pusēm vajag pasludināt par kaut ko "niknu"? Vai tiešām autors neuzskata par iespējamu diskusiju bez niknuma un melu atmaskošanu bez niknuma pārnešanas uz oponenta personību?


Reliģiju dialogs transformējas par dialoga reliģiju. Un šajā reliģijā veidojas pat savs rituāls: dalībnieki lūdzas savā valodā vienlaicīgi katrs savam dievam (ko būs taisnīgi novērtēt kā infernālu parodiju par Vasarsvētkiem). Bet izsacīt savu pārliecību tieši par Evaņģelija taisnību tiek uzskatīts par kaut ko nepieklājīgu. Un tiekties uz to, lai arī citai ticībai piederošais pievienotos kristietības pieredzei – tas vispār izrādās vienkārši noziegums. (…)


Dievs patiešām ir viens. Un patiešām mēs visi staigājam zem viena Dieva. Bet kā no tā var izsecināt, ka jebkuri cilvēku priekšstati par Dievu ir vienlīdz patiesi? Gravitācijas likums arī ir visiem viens – bet no tā taču neizriet, ka ir vienalga, kā un ar ko lidot. Vai var lēkt lejā no klints ar stieni izpletņa vietā? Vai var izgatavot izpletni no tualetes papīra? Vai var iet pie Tēva, nicinot krustu, kuru uzņēmies Viņa Dēls? Vai ir vienalga – pateicībā un grēknožēlā lūgties, raugoties Dieva ciešanu tēlā, kas atklājas Golgātā, vai cinski uzspļaut šim Tēlam, izmetot, teiksim, piezīmes par Jēzus "nepietiekamo izglītību"? ("Bet varbūt ebreji uztver Jēzu ja ne kā pravieti, tad vismaz kā pilnīgu cilvēku, kā ideālu, kas ir vispārējas atdarināšanas cienīgs? Nē. Tā tas nav. Neizskaistināta patiesība ir tā, ka Jēzus, lai arī būdams gara varonis, tomēr nav pilnīgs. Viņš  neizrāda nekādu interesi pret saprāta un skaistuma dzīvi, un vēl mazāk – pret viņa laikmeta grieķu-romiešu filozofiju, zinātni un mākslu. Var būt, ka viņa uzskati ir cēli, taču šauri" (Стейнберг М. Основы иудаизма. Тель-Авив, 1989, с. 124).


Viens okeāns apskalo zemi. Bet vai gan pēc sava patiesuma ir vienādi visu cilšu un cilvēku priekšstati par to? Kāda cilts dzīvo tuksnesī, un pati doma par to, ka ūdens var būt tik daudz kā smilšu, viņiem šķiet absurda. Daži cilvēki dzīvo kalnos un reizēm viņi paveras uz šauro jūras strīpiņu. Bet lejā nekad nenokāpj. Atšķirībā no tuksneša iemītniekiem viņi vismaz atzīst jūras esamību, bet neko konkrētu par to nezina. Ir jūras piekrstes iedzīvotāji, kuri peldas jūrā, zvejo tur zivis un nedaudz izbrauc tajā. Viņi zina par vētrām un bezvēju, par paisumiem un bēgumiem, par dažiem jūras iemītniekiem. Taču viņi ar savām laiviņām nekur tālu nedodas. Vairāk par viņiem jūru pazīst iedzīvotāji piejūras pilsētiņās, starp kurām kursē kravas kuģi. Tie brauc gar krastu, pārāk dziļi jūrā nedodoties, bet viņi pazīst dažas jūras straumes. Vēl vairāk zināšanu par jūru būs tām pilsētām, kuru kuģi braukuši uz salām un devušies atklātā jūrā. Ar laiku parādījās arī tie, kuri šķērsoja visu okeānu. Visbeidzot, tika izveidotas arī zemūdens laboratorijas, parādījās zinātniskā okeanoloģija. Jā, jūra ir visiem viena, un lietus, kas līst pār kalniem, bet reizēm arī pār tuksnesi, nāk no vienas un tās pašas jūras. Bet vai gan var pielīdzināt tuksneša un kalnu iedzīvotāju  zināšanas par jūru okeanologu zināšanām?


Vispār dīvaini, ka pasaule, kas dziļi noticējusi mītam par progresu, reliģiskajā sfērā noraida pieļāvumu par attīstību un prasa, lai Jaunās Derības pilsoņi neuzskatītu sevi par bagātākiem nekā tie, kuri palikuši pie Vecās Derības. Saskaņā ar viņu uzskatu, lai gan kristietība radusies pustūkstoti gadu pēc budisma, budisms tomēr ir labāks un "progresīvāks". Bet indiāņu vai āfrikāņu arhaiskie kulti nav ne ar ko sliktāki par kristīgo filozofiju… Sak`, nekas nav iegūts, nekas nav pārbaudīts, nekas nav atmests tūkstošiem gadu pieredzē. Progress skāris tikai militārās tehnoloģijas un "cilvēka tiesības",  bet reliģiskajā izziņā nekas nav uzkrājies.


Un pēdējais. Saruna par reliģiju iespējamajām attiecībām var būt nopietna tikai tad, kad tās ved zinoši cilvēki.  Jautājums par pareizticības apvienošanos ar vienalga kādu reliģiju – tas ir jautājums, kas skar miljoniem cilvēku, veselas tautas. Vai mēs varam sacīt, ka šodien, 70 gadus pēc nepārtrauktiem krievu garīgās kultūras grautiņu gadiem, mūsu tauta sākusi labāk izprast reliģiskās dzīves un domas jautājumus, nekā pirms simts gadiem? Pareizticība kļuvusi par patiešām nepazīstamu reliģiju vidējam Krievijas iedzīvotājam. Vidējais krievu inteliģents vairāk zina par budismu un okultismu, nekā par pareizticību. Tad kā var apvienot to, ko nepazīsti? Bet, ja nopietni izstudētu pareizticīgās tradīcijas mantojumu (turklāt nevis no grāmatām, bet dzīvē), tad izrādītos, ka tas, kas bija tik pievilcīgs citās reliģijās un citās zemēs, piesaistījis tieši tāpēc, ka clivēks nav iepazinis savu dzimto tradīciju. Pirms pielāgoties citas ticības šablonam, vajag labāk iepazīt savējo.


Pareizticība var daudz ko novērtēt un paņemt no citām garīgajām kultūrām. Taču vēl vairāk tā var dot viņām. Tā var dot visām pārējām tradīcijām kaut ko, ko tā pati nav radījusi, bet no kā pati cēlusies; svētīgas dzīves Kristū pilnību, patiesi brīnumainu tās garīgās dzīves identitāti, kas no apustuļu laikmeta nonākusi līdz mūsu dienām.


Kāpēc mēs neesam ekumēnisti? – Nu tāpēc, ka mūsu ticību, vienreiz jau nodotu svētajiem (Jūdas 1:3), devis cilvēkiem Tas, kurš jau vienreiz pienesa par upuri Pats Sevi (Ebr. 7:27): "Kristus, Kurš ir tas pats vakar un šodien, un mūžīgi mūžos" (Ebr. 13:8). Kristus radīja apustulisko Baznīcu. Un līdz šai dienai Viņš ir ar to. Kristus Baznīca ir atdalīta no pasaules ne tāpēc, lai lepni paceltos tai pāri, bet tāpēc, lai glabātu sevī dāvanu, kuru pati pasaule (tajā skaitā arī cilvēcisko reliģiju pasaule) nevar radīt. Sajūta par to, ka Pareizticība nav rokām radīta, joprojām ir dzīva Baznīcā. Un, kamēr tā ir dzīva, cilvēki nejūtas kā saimnieki baznīcas mājā un nevar pēc avīžu un sabiedriskās modes vēlēšanās slēgt ūnijas un veikt pārkārtojumus. Bet, ja cilvēks sajutīs sevi kā pilntiesīgu saimnieku ticības mājā, tad tas nozīmēs, ka šī māja jau vairs nav Kunga Nams, bet kļuvusi par parastu sociālo institūtu. Un tad tā mirst, kā mirst viss pārāk un tikai cilvēciskais. Taču Savu Baznīcu Dievs ir izņēmis no mūsu pārziņas. Tā ir Viņa Baznīca, un nevis mūsu kooperatīvs. Tāpēc mēs esam izņemti no nodevām nāvei. Pasha ir iespējama tāpēc, ka to veic Dievs, nevis mēs. Pashas prieka dēļ mēs esam piekrituši būt par Dieva kalpiem, piekrituši būt par kalpotājiem Viņa namā, nevis par pilntiesīgiem mūsu reliģiskās dzīves valdniekiem. Ekumēnisma uzvara nozīmētu, ka mēs esam pārkārtojuši Baznīcu atbilstoši zemes dzīves vajadzībām. Tas nozīmētu, ka Baznīca vairs nav Kristus Miesa, bet parasta cilvēku sapulce, ko mūžīgi plosa strīdi par savu reglamentu. Un Pasha mūs vairs neiepriecina un nesniedz cerību. Bet tiem, kuri nepriecājas par Pashu, viņas arī nav. Dzīvības Augšāmcelšanās viņiem kļūst par Tiesas augšāmcelšanu.


Tādējādi jautājums "pareizticīgā baznīca un ekumēnisms" mums nozīmē izvēli: Pashas Prieks vai ekumēniskās reformas. Piederība Kristum vai "ekumēnisko kontaktu" ikdiena. Vai kristietim vajag pārvērsties par "kontaktieti"?

 

predanie.ru

 

© 2009 - 2018 BIBLOS