Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

Priekšvārds

Ar Svētā Tihona pareizticīgā teoloģijas institūta studentu, kuram es pasniedzu, kādu reizi notika smieklīgs un ļoti raksturīgs  atgadījums. Kā pie katra jauna maskavieša, arī pie viņa vairākkārtīgi ir vērsušies ielu sludinātāji. Parasti viņi uzsāk sarunu ar uzaicinājumu: „Vai nevēlaties atnākt pie mums uz ballīti (sapulci, studentu pulciņu, semināru utt.)?”. Viņš jau pa gabalu ir iemācījies atpazīt savus pārmēra sabiedriskos vienaudžus no sektām, un tādēļ, kad metro stacijā pie viņa devās kārtējais smaidošais pāris, viņš iekšēji sagatavojās dot pretsparu, lai netērētu laiku debatēm.


Taču atbilde bija sagatavota uz vienu jautājumu, bet uzdeva viņam citu. Rezultātā dialogs sanāca šāds: “Sakiet, Jūs ticat Dievam?” – „Nē, es esmu pareizticīgais!”.


Protams, aiziet no protestantu izaicinājumiem, no izskaidrošanās ar viņiem ir derīgi ne vienmēr un ne visiem. Tāpēc, neskatoties uz to, ka šī grāmata ir nosaukta  “Protestantiem par pareizticību”, tā nav domāta tikai protestantiem. Grāmata ir arī tiem pareizticīgajiem, kuri nav izlēmuši izvairīties no protestantu sludinātāju  uzaicinājumiem un izaicinājumiem, bet, diskutējot ar viņiem, aizsargā savu Baznīcu. Bez tam, tā var būt noderīga arī tiem pareizticīgajiem cilvēkiem, kuri vienkārši grib zināt savu garīgo tradīciju.


Padomju laikmeta norietā Baznīcas ļaudīm likās, ka tad, kad beigsies ledus-ateisma periods, cilvēku dvēseles sāks atsalt no materiālisma un neticības banalitātes, un pakāpeniski tauta atgriezīsies pie savas garīgās vēstures, pie savām tradīcijām, pie Pareizticības. Bez skaļām akcijām, bez uzmācīgas propogandas, pakāpeniskas siržu atsilšanas ceļā Krievijā sāks atdzimt arī akmens katedrāles un cilvēku dvēseļu tempļi.
Vēsturē nedzirdēto vajāšanu gados Krievu Baznīca zaudēja  tikai  nogalinātus vairāk kā 200 000 svētkalpotāju. Vairāk kā pusmiljons svētkalpotāju tika represēti.  Krievijā nekad nav bijuši tāda skaita Baznīcas kalpotāju vienlaicīgi. Šī skaitļa milzīgums nozīmē, ka bija izsistas vairākas garīdznieku paaudzes, - ne „dabīgo” paaudžu, bet drīzāk kara „iesaukumu”, kad arestētā altāra kalpotāja vietā stājās tūlīt pat cits.


Ar mani seminārā mācījās jaunietis no ciema, kurā nekad padomju varas laikā netika aiztaisīta baznīca. Taču 20-to gadu vidū pie baznīcas parādījās čekisti - arestēja priesteri, diakonu, baznīcas vecāko, dziedātājus, ķesteri un sargu. Taču baznīcu neaiztaisīja. Ļaudis apstaigāja apkārt, nopūtās un nolēma: kā tad baznīca stāvēs bez darba, - vajag kalpot. Un sūtīja sūtņus pie bīskapa un lūdza dot viņiem jaunu priesteri vai iesvētīt par priesteri un diakonu kādu no ciema iedzīvotājiem. Jaunie garīdznieki kalpoja četrus gadus. Un atkal atbrauca „melnā vārna”. Atkal arestēja visu garīdzniecību. Un atkal baznīcu neaiztaisīja.  Atkal radās ļaudis, kuri meta izaicinājumu varai un ņēma uz sevi garīdzniecības krustu… Šis sižets atkārtojās reizes piecas. Katru reizi  atradās ļaudis, gatavi Kristus dēļ iet uz ešafotu. Viņus izsita. Aleksandrs Solžeņicins to sauc par „mākslīgo atlasi”, kas tika veikta attiecībā pret krievu tautu: labāko izsišana, sliktāko izdzīvošana…


Tad sakropļota Baznīca griezās pie sakropļotās tautas. Klusi, tikko dzirdami, bez šova spīduma un bez lozungu ārišķīgās retorikas… Pārāk klusi. Patērnieciskā kulta megafoni, kurus atbalstīja ārzemju sektu dinamiķi, noslāpēja Krievijas Baznīcas balsi. Baznīcas vājumu un ļaužu analfabētismu nolēma izmantot ārzemju sektas, kuru vidū bija arī kristieši - protestanti. Viņi nepazīst Pareizticību, nemīl to, tādēļ ir pilni apņēmības to piebeigt. To, ko nepaspēja izdarīt komunisti, cenšas novest līdz galam amerikāņu misionāri. Tikai atsauču uz Marksu un Ļeņinu vietā viņi savā Pareizticības kritikā atsaucas uz Veco Derību: ikonas, pretī Mozum, rakstāt un sestdienu neievērojat…


Sekojot komunistiem, amerikāņu-korejiešu protestanti stimulē krievu ļaudīs atgrūšanos no tās garīgās tradīcijas, kas tūkstošgadēm iedvesmoja visu labāko, kas bija krievu kultūrā un vēsturē. Protestanti māca krievu pareizticīgos, ka lūgties par mūsu mirušo tēvu un priekšteču miera rašanu nevajag. Protestanti māca mūs, ka nedrīkst kristīt bērnus. Krievijas iedzīvotājus viņi māca draudzīgi skandēt: „Paldies tev, Amerika, ka tu esi”.


Pie tam viņu kritiķi ir spējīgi tikai neklātienē kritizēt pareizticību. Noslāpēt draudzes locekli, kurš nezin ne Bībeli, ne pareizticību, viņi vēl var. Bet attaisnot savus uzbrukumus pareizticībai  attiecībā pret patiesi pareizticīgu teoloģiju - nē. Tātad, ļaudīm, kuriem pareizticība ir dārga, kuriem ir dārga Krievija, jāapgūst pareizticīgās domas dārgumi,- ne zināt tos no tālienes un pastarpināti par tiem priecāties, bet pašiem ieiet tajās.


Problēma „protestantisms un pareizticība” nav vienkārši  attiecības starp divām Krievijas pilsoņu grupām. Tās nav arī savstarpējās attiecības starp kristiešu konfesijām. Pareizticība – tā ir krievu protestantisma iekšējā problēma. Tā ir iekšējā sāpe (dažreiz apzināta, dažreiz tikai noslāpēta) praktiski katram krievu protestantam. Dzīvojot Krievijā, viņš visu laiku ir spiests attaisnot savu atteikšanos no pareizticības. Tādēļ viņam savā prātā nemitīgi jāatjauno pareizticības tēls, pietiekami negatīvs, lai iedvestu viņam atgrūšanos no tā. Taču dažreiz viņa redzes lokā nonāk kāds pareizticīgās pasaules gabaliņš, kas neiekļaujas šajā imidžā: te kāda dziļa kāda svēta tēva vai pareizticīga teologa doma,  kurai pat protestants nevar nepiekrist, te liecība par kādu mocekli, te kāda dzīva ticīga cilvēka acis, kurš lūdzas pie pareizticīgas ikonas. Vai te pēkšņi iekšējo pasauli  uzspridzina asa sajūta, ka pa savu dzimto valsti tu ej kā svešinieks, un uz viņas gadsimtu svētumiem skaties ar aukstu pat ne ārzemnieka skatu, bet – nedrauga… Un cilvēks sāk domāt. Šajā domas darbā es arī gribētu palīdzēt saviem līdzpilsoņiem, piedāvājot dažas ziņas par pareizticību, kuras nezin vai nestāsta ārzemju sludinātāji un lektori.


Un tātad – vai patiesi pareizticība ir sliktāka par protestantismu? Vai tiešām pareizticība turas tikai pateicoties tradīciju inercei un pati neapzinās savu dzīvi un savu praksi? Vai patiešām pareizticīgie (kā saka protestanti) Evanģēliju tikai skūpsta, bet nelasa? Lai cilvēks patiešām varētu izdarīt brīvu izvēli – viņam jāzina ne tikai sektu pareizticības kritika (no tolstojiešiem un rērihiešiem līdz vasarsvētniekiem), bet arī pareizticīgās pasaules uztveres un prakses īpatnības, ko pamato pareizticīgā doma (jā, doma, doma, nevis vienkārši „tradīcija”).

+  +  +

Ar „protestantiem” šajā grāmatā tiek saprasti ne Reformācijas mantinieki, ne vācu luterāņi, ne kalvinisti un ne anglikāņi. Runa ir par daudz vēlākiem (tātad, atbilstoši neseniem) neoprotestantu veidojumiem, kuri, kā likums ir radušies Amerikā un no turienes tagad steidzas pie mums uz Krieviju. Atbilstoši vārds „protestants” šajā grāmatā nozīmē tos ļaudis, kurus zem šī vārda visbiežāk sastop mūsdienu Krievijas iedzīvotāji: baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, dažādas harizmātiskās („neovasarsvētnieki”) grupas, „Kristus baznīca”, un tāpat daudzveidīgie „vienkārši kristieši” (faktiski baptisti un harizmāti, kuri slēpj savu konfesionālo piederību tādēļ, lai būtu vieglāk piesaistīt sev ļaudis, kuri simpatizē pareizticībai). Tātad runa būs par teoloģiski neattīstītiem protestantisma virzieniem, kuru sludinātāji bieži ar dīvainu lepnumu paziņo, ka teoloģiju viņi nezin, ka tā arī nav interesanta un vajadzīga, jo ir Bībele, un viņiem ar to pilnīgi pietiek.

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS