Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

Pēcvārds kulturologiem

 

Protestantisma un pareizticības salīdzināšanu es nolēmu pabeigt ar viņu secinājumu, kas ir izteikts ne tik daudz teoloģijas cik kulturoloģijas valodā.


Šīs grāmatas, kas polemiski ir virzīta pret amerikāņu protestantu misionāriem, rašanās ir pilnīgi parasta parādība. Tā ir parasta “trešās pasaules” pārstāvja reakcija uz amerikāņu imperiālismu (šajā gadījumā - kulturāli-reliģisko). Visā pasaulē ārpus “septītnieka” notiek apziņas dekolonizācija. Daudzas tautas iegūst savu pašapziņu un mācās domāt savā valodā. Krievija, var būt, nedaudz agrāk kā pārējās kolonijas (kolonijas ne tik daudz politiskā nozīmē cik kultūras atkarības nozīmē) uzsāka šo ceļu. XIX gs. slavofili, kuri atklāti pacēla savu balsi pret  koloniālo Krievijas valdnieku XVIII gs. politiku, izvirzīja argumentus, tipoloģiski līdzīgus tiem, kādus vēlāk izvirzīja Indijas, Latīņamerikas vai Alžīras nacionālie darboņi.


Negatīvā reakcija uz amerikānismu, kas it kā apvieno Krievijas pareizticīgos un komunistiski orientētos iedzīvotājus, mūs apvieno tikai ārēji. Patiesībā tā barojas no dažādām izjūtām. Komunistiski orientētie cīnītāji pret amerikānismu barojas no nostaļģijas pēc bijušās varas, pēc bijušās “varenības”. Tās ir novājinātās impērijas dusmas pret impēriju, kas ir stiprāka, tas ir novecojoša plēsoņas naids pret jaunāku un stiprāku plēsoņu.


Bet pareizticīgais cilvēks nekad sevi nav identificējis ar Padomju impērijas interesēm. Tās sūtņus viņš neuzskatīja par tās Krievijas sūtņiem, ko viņš mīlēja, tās deputātus un ministrus neuzskatīja par savu interešu kalpotājiem, tās ģenerālsekretāros drīzāk sajuta okupantus nekā līdzpilsoņus.


Tikai “zinātnisko komunistu” apziņā eksistēja divas vienādi spēcīgas un pretēji darbojošās pasaules (“pirmā pasaule” ir attīstītā kapitālistiskās ražošanas pasaule un “otrā pasaule”- sociālistiskā nometne), bet ārpus tām bija “trešā pasaule- attīstības”. Pareizticīgajiem vieglāk būs saprast, ka mēs arī tad bijām “trešā pasaule”. Arī tad mēs nepiederējām “attīstīto demokrātisko valstu” skaitam. Arī tad mēs bijām kolonija. Vienkārši, tādēļ, ka okupācija bija ilgstoša, pēdējās padomju varas desmitgadēs valdošā kasta jau sastāvēja no pāraudzinātiem iezemiešiem.


Pareizticīgie ļaudis desmitgadēm ilgi dzīvoja Krievijā kā okupētā valstī, kurā visi pieminekļi un nacionālās vēstures simboli bija samaitāti un apgānīti. Ja arī kāda nacionālās vēstures lappuse vai tās materiāls piemineklis arī ir palicis oficiālajā hronikā, tad tiem tika atņemta to jēga un tika uzspiests skaidrojums, kas uzturēja okupantu ideoloģiju.


Mēs jau sen esam mazākums savā valstī. Pareizticīgie jau sen sajuta, ka rietumi ne tik daudz cīnās ar komunistiem, cik atbalsta viņus kā līdzekli, lai iznīcinātu vēsturisko Krieviju (tas pilnībā bija redzams 20-jos un 30-jos gados, mazāk - “aukstā kara” periodā, bet arī 70-jos gados par to daudz runāja Aleksandrs Solžeņicins).


Tas nozīmē, ka nedrīkst identificēt komunistisko protestu pret amerikanizācijas programmu Krievijā un pareizticīgo protestu pret to šīs programmas aspektu, kas ir saistīts ar amerikāņu misionāru darbību mūsu valstī.


Mūs nevirza ne nostaļģija pēc varas, ne ilgas pēc vispasaules impērijas. No kulturoloģijas viedokļa mūsu protests (kura daļa ir manas grāmatas) – tas ir vienkāršs vietējās kultūras protests pret globālo makdonaldizāciju. Šo apstākli neievērot atļauj tikai dziļa krievu inteliģences slimība, jo tai pilnībā ir zudušas normālas nacionālas domāšanas spējas.


Mūsdienu krievu inteliģents ar sajūsmu lasīs paziņojumus par to, ka teologu, garīdznieku un laicīgo cilvēku konference kaut kur Brazīlijā aicināja sākt izstrādāt jaunu teoloģisko valodu, jaunu dievkalpojumu uzbūvi, kas nebūtu rietumu misiju standartveida kopija, bet paustu valsts vietējo iedzīvotāju garu un tradīcijas. Bet analoģisku savas paša valsts paziņojumu viņš uztvertu kā “mežonīguma” un “briesmīga nacionālisma” izpausmi. Paziņojums par to, ka kaut kādā Indoķīnas valstī ir sākusies atgriešanās pie nacionāli tradicionālām sadzīves, domas un reliģijas  formām, ka vietējie budistu klosteri tagad ir piepildītāki nekā skolas, kuras ir izveidojušas eiropieši kristīgās misijās, mūsdienu krievu inteliģentu drīzāk iepriecēs. Bet tikko ievērojis, ka viņa dzimtajā pilsētā ir parādījies pareizticīgs sludinātājs, kurš tieši tāpat aicina saglabāt tradicionālo nacionālo kultūru un ignorēt amerikāniskās misijas - šis pats inteliģents paudīs vētrainu sašutumu par šo “krievu analfabētismu”.

  
Negatīva reakcija uz standarta-amerikāniskajiem misijas šoviem - tā nav krievu “ksenofobijas” unikāla pazīme, bet mūsdienu pasaules dabiska iezīme. Dīvaina nav šīs alegoriskās reakcijas esamība. Dīvains ir tās nosodījums. Nihilistiskā amerikāņu fundamentālistu attieksme pret visām citām kultūrām ir plaši pazīstama. Kā ievēro protestants (ne fundamentālists, bet drīzāk ekumenists) Deivids Bošs, “kopumā protestanti negatīvāk izturās pret “nekristīgajām” kultūrām nekā katoļi, galvenokārt tās nozīmes dēļ, kādu viņi piemēroja savai pārliecībai par cilvēces absolūto grēcīgumu...

 

Praksē jaunās baznīcas nekad nepieaug, vismaz veco baznīcu acīs. Vairākumā gadījumu viņas var izdzīvot tikai iztopot saviem dibinātājiem, apņēmīgi norobežojoties no apkārt valdošās kultūras un esot tajā kā svešķermenis” (Бош Д. Преобразования миссионерства. Сдвиги парадигмы в богословии миссионерской деятельности. Спб., 1997,lp. 495.). Tā kā pareizticīgā pasaule – fundamentālisma terminoloģijā ir “neatdzimuši kristieši”, tad pēc būtības kultūra, ko ir izveidojuši pareizticīgie ārpus “atdzimšanas”, tas ir ārpus svētības, izrādās ir parasta grēcīgi cilvēciska kultūra, tas ir vienkāršāk - pagānisms.


Pēc patiesi pareizas D. Boša domas, “Daudzos gadījumos rietumi piemēroja Evaņģēliju paši savai kultūrai, padarot tai pašā laikā to svešu citām kultūrām. Visprecīzākajā un dziļākajā būtībā Evaņģēlijs ir svešs jebkurai kultūrai. Tas vienmēr paliks par strīdus zīmi. Bet, ja tas atrodas konfliktā ar kādu konkrētu kultūru, piemēram, Trešās pasaules, ir svarīgi konstatēt, vai spriedze nāk no paša Evaņģēlija vai tā ir sekas apstāklim, ka Evaņģēlijs izrādījās pārāk cieši saistīts ar to kultūru, kurai tika izplatīta misijas vēsts atbilstošā brīdī (Бош Д. Преобразования миссионерства. Сдвиги парадигмы в богословии миссионерской деятельности. Спб., 1997,lp. 501.).


Krievu pareizticīgā doma, kas apstrīd amerikāņu “evaņģēlismu”, nestāv pretī Evaņģēlijam un arī Kristum - nē. Tas ir interpretāciju konflikts. Evaņģēlija lasīšana antīkās austrumu Vidusjūras kultūrā, kas ir mantota  no Bizantijas un vēlāk Krievijas attīstīta, vismaz nav dekadentiska salīdzinājumā ar to Evaņģēlija lasīšanu, ko nes amerikāņu misionāri.


Mūsdienu teoloģijā ir termins “inkulturācija”, tas ir- radoša kristīgo sludinatāju vietējo kultūru tradīciju uztvere. Manā bibliotēkā ir vācu albūms “Jauno baznīcu māksla”, kurā ir piedāvāti pārsteidzoši jaunās ikonogrāfijas piemēri. Šeit ir Kristus Piedzimšanas ikonas, kas ir izpildītas japāņu un indiešu tradicionālajās glezniecības tradīcijās, ir āfrikāņu Dievmātes statuetes... Visdažādāko uzskatu ļaudis, kuriem es rādu šo albūmu, ļoti gaiši reaģē uz šīm mums tik neierastajām kristietības uztveres formām. Tas ir normāls “inkulturācijas” auglis.


Bet kādēļ gan inkulturācija, ko apsveic trešās pasaules jaunizveidotās kristiešu kopienas, tiek nosodīta kā kaut kas nepatīkami kļūdains, kad runa ir par Krieviju? Krievijā kristietības inkulturācija notika pirms vairākiem gadsimtiem. Tās auglis bija Krievu Pareizticīgā baznīca tajā tās savdabībā, kas to atšķir no citiem kristiešiem, tai skaitā arī no rietumu kristiešiem.


Tieši kā vecas misijas skolas pārstāvis, kas jau ir sasniegusi pārsteidzošus rezultātus šajā valstī, es jaunajiem misionāriem, kuri atbrauc no Amerikas, saku: atdziestat taču! Jūs esat atbraukuši uz valsti, kurā mēs jau mākam sludināt Evaņģēliju tās valodā. Nesteidzaties uzreiz mūs mācīt, neuzspiežat cilvēkiem savu šokējošo akcentu (pārsteidzoši, bet pat krievu cilvēki, kuri ir pamācījušies krievu protestantu semināros, sāk runāt krieviski ar akcentu). Vai jūs zināt, ka pankūku Masļeņicas pārveidošana karnevālā Lielā Gavēņa priekšvakarā - nav mazāk ģeniāls misijas atklājums kā televīzijas sprediķi? Vai jūs zināt, ka zemnieku valstī pirmo augļu (ābolu) iesvētīšana bija ne mazāk efektīvs misijas atklājums kā kristīgo rokgrupu izveidošana? Vai jūs zināt, ka vientuļnieku mūku mītne, kurā dzīvo mūki, kas nerunā, var pievērst Kristum ne mazāku daudzumu cilvēku, kā mūžīgi runājošais Bilijs Grems? Vai jūs zināt, ka Dostojevskis pieved Kristum tos, kurus jūsu stadionu šovi atstāj pilnīgi vienaldzīgus? Tad nesteidzieties, nekarojiet ar veco misijas skolu, necīnieties ar kristietību, kas jau ir atradusi kopēju valodu ar krievu tautu. Atbrīvojiet kristietību no amerikāņu akcenta! 

    
Pareizticībai kaut vai tikai tāpēc ir jāuzsāk polemika ar jums, lai cilvēki neindetificētu pārāk daudzos jūsu uzbrūkošos un netalantīgos sludinātājus ar Baznīcu. Es saprotu, ka kādam pareizticīgās simbolikas pasaule ir pārāk sarežģīta, un viņam vieglāk būs iet uz jūsu “sapulcēm”. Bet ir arī citi ļaudis, kurus biedē jūsu karojošais privitīvisms. Pārāk neizvēlīgi mēdz būt jūsu sludinātāji, izvēloties no masu “kultūras” pasaules līdzekļus “efektīvai” sludināšanai. Tas jau bija jūtams padomju laikā, kas atļāva padomju reliģiju zinātniekam izdarīt rūgtu piezīmi par baptistiem: “viņiem nebija ne pašu Baha, ne pašu Lutera. Tādēļ viņi bieži vien dziedāja pēc populāru padomju dziesmu motīviem”. “Savas dvēseles mieru es meklēju, bet to atrast nav viegli. Ilgi es lūdzos un cietu. Savos meklējumos tālu aizgāju.” Tā ir “Suļiko”, ja nekļūdos, iemīļotā padomju zemes dieva dziesma. “Mēs esam dzimuši, lai mirstošajai pasaulei ar vārdu parādīt glābšanu. Lai sasistu grēka dievekļus un aicinātu pie Dieva ideāla”. Tas ir “Entuziastu maršs”, melodija, kas ir paņemta no nacistu Luftwaffes himnas. Beidzot, kaut kas fantasmagorains, nepieejams ne Beketa, ne Junesku iztēlei: “Lielās brīvības nesagraujamo savienību Uz mūžiem savienoja svētā mīlestība. Un mūs uzticamos tikai Vienīgajam Dievam Nomazgāja Kristus tīrās asinis. Cauri dzīves jūras negaisiem un vētrām Mēs iesim uz priekšu, nebaidoties no naidīgajiem spēkiem. Kristus mums palīdzēs, jo Viņā ir mūsu spēks, un Viņš Pirmdzimtais iekārtoja mums ceļu!” (Митрохин Л. Н. Баптизм: история и современность. Спб., 1997, lpp. 450-451.).


Šis nav “inkulturācijas” piemērs, bet gan tās nespējas piemērs. Tas bija mēģinājums izmantot valdošās Metropolijas ideoloģiskos stereotipus sludināšanai koloniju iedzīvotājiem. Tā ir nespēja atbrīvot sevi no identificēšanās ar to, kas šodien ir modē un dabīgs valdošās impērijas kultūrā. Padomju impērija sabruka. Bet protestanti tā arī nav pārgājuši uz klasisko krievu kultūras valodu, dodot priekšroku vieglākam ceļam un pārņemot jaunās impērijas - amerikāņu - žargonu.


Tas nav tikai tāpēc, ka tāds ceļš ir vieglāks. Patiesa protestantisma inkulturācija krievu augsnē neizbēgami novedīs pie satuvināšanās ar pareizticību. Bet cilvēks, kurš ir sācis lasīt Berdjājevu un Dostojevski, vairs nevarēs atdarināt un just līdzi Bilam Gremam un Markam Finli. Taču patristika viņam kļūs pieejamāka. Pareizticības pasaule ir tuvāka un saprotamāka. Tādēļ domājošie protestantu misiju vadītāji Krievijā jau saprot, ka atrodas tieši starp “Scillu un Haribdu”. Ja turpināsi izmantot amerikāņu misiju tehnoloģijas, nespēsi pārsniegt viena procenta barjeru (socioloģiskās aptaujas rāda, ka mazāk par vienu procentu Krievijas iedzīvotāju sevi uzskata pat protestantiem). Bet, ja sāksi patiesi ieaugt krievu kultūras augsnē- un tavi draudzes locekļi un pat mācītāji pazaudēs viņiem iepotēto imunitāti pret pareizticību un sāks ar interesi, un pēc tam arī ar nostaļģiju skatīties uz pareizticīgo dievnamu un klosteru pusi.


Un tomēr, ja krievu protestanti patiešām vēlas visupirms sludināt Evaņģēliju, tad citu cilvēku dēļ, tā dēļ, lai lielāks daudzums cilvēku varētu sadzirdēt Evaņģēliju un atnākt pie Kristus, labāk viņiem to darīt ne pretēji Pareizticībai, bet savienībā ar to.


Jā, pareizticība ir nogurusi, tā ir komunistiskā jūga sakropļota, tā šodien nespēj pilnībā attīstīt savas iespējas. Bet darboties tai garām un pat pretēji tai - tas ir tas pats, kā nolemt nojaukt sen nerestaurēto Krievijas Zelta apļa pilsētu un tās vietā sākt celt jaunu lielpilsētu. Krievu pareizticību nevajag piebeigt, bet atjaunot.


Un pareizticības balss, kas iebilst pret amerikāņu misionāru aktivitātēm, nav Valsts Baznīcas balss, kas pieprasa ieviest stingrus mērus pret kaut kādām mazām, bet pietiekami nepatīkami nepaklausīgām sektantu grupām. Tā ir tieši mazākuma balss. Mazākuma, kam arī pie sevis mājās nav varas iestāžu atbalsta, ne lielākās tautas daļas sapratnes un par kura eksistenci masu informācijas līdzekļi atceras galvenokārt tikai tādēļ, lai pateiktu kaut ko negatīvu par to. Un mums nākas stāties pretī cilvēkiem, kurus savai misijai ir pilnvarojusi spēcīgākā un vienīgā mūsdienu pasaules impērija. Mums nav varas, nav naudas, nav pat pašu tautas vairākuma atbalsta. Bet mums ir sajūta, ka patiesība nav identificējama ar amerikānisko dzīves veidu.


Visos forumos šodien tiek apgalvots: nākamais gadsimts būs daudzpolu gadsimts, tajā atskanēs neeiropas tautu balsis. Krievija, protams, ir Eiropa. Krievija- ir rietumu valsts (jo, kas gan indisks vai budisks ir mūsu kultūrā un mūsu reliģijā?). Bet šodien mēs atrodamies tādā stāvoklī, ka pilnīgi dabiski ir kaut daļēji identificēt savas intereses ar cilvēces vairākuma interesēm, tas ir ar trešās pasaules valstu interesēm. Un kopā ar tām mēs sakām: mēs gribam būt atvērti pasaulei, bet mums ir mūsu vēstures pieredze, ir mūsu cilvēciskā likteņa redzējums, un pasaulē mēs varam būt ne tikai klausītāji. Par daudz ko mēs varam pateikt paši. Un mēs vēlamies būt tādi kādi esam. Rietumu tehnika nedod mums atbildi uz tiem filozofiskajiem jautājumiem, kādus mums uzdod mūsu domas tradīcija. Un tādēļ amerikāņu datoriem mēs mācīsim saprast mūsu valodu. Amerikānisma ideologi grib, lai viņu tehnika māca mūs domāt un just kā viņi. Mēs gribam ko citu: mēs gribam, lai amerikāniskā tehnika mums palīdzētu noformulēt un izplatīt mūsu domas.


Kopumā ir pienācis laiks uzsaukt: “Amerikāņi un indusi, vjetnamieši un īrieši! Iemāciet krievu inteliģenci cīnīties par nacionālās kultūras tiesībām!”.


Mūsu apziņas dekolonizācijas uzdevums ir vispārnacionāls. Par tās teoloģisko daļu es varu teikt tikai: daudzu gadsimtu pozitīvā pareizticības pieredze nevar tikt izšķīdināta amerikāņu misionāru pieredzē. Ceru, ka šī tēze ir pietiekami pamatota iepriekšējās lappusēs.     

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS