Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

21. Krievija uz kontrreformācijas sliekšņa

 

Kad es mācījos seminārā (80-to gadu vidū), par pašu garlaicīgāko un nevajadzīgāko priekšmetu es uzskatīju “mācību par sektām”. Par krišnaītiem, okultisma piekritējiem, mūnistiem un citām “jaunajām reliģiskajām kustībām” šajā kursā nerunāja. Runāja par baptistiem, adventistiem, vasarsvētniekiem. Un man šķita, ka nodarboties ar viņu vēstures un teoloģijas studēšanu ir dziļi nelietderīgi. Beigu beigās - apkārt ir pilnīgi ateistiska valsts, un, ja vienu reizi starp miljons ateistiem es satikšu protestantu, tad es drīzāk priecāšos par šo tikšanos: tomēr tuva dvēsele. Jā, un šis priekšmets, taisnību sakot, mums tika pasniegts bez uguntiņas. Tādēļ es varu liecināt: pareizticīgajos semināros “pārkārtošanās” priekšvakarā mums nemācīja saskatīt protestantos vai katoļos kādus ienaidniekus; teoloģisko skolu atmosfēra bija viennozīmīgi ekumeniska. Ciemiņi no rietumiem, kuri pastāvīgi brauca pie mums, lai teoloģiski sarunātos un vienkārši ar vizītēm, mums apgalvoja, ka viņi apbrīno pareizticību, tās dziļumu, senumu, izturību, lūgšanu garu, ka rietumu un austrumu kristiešu atsvešināšanās laiki ir pagājuši un ka ir pienācis samierināšanās laiks.


Pagāja desmit gadi - un tik daudz kas izmainījās. Pareizticība un  katolicisms Ukrainā nonāca konfrontācijas stāvoklī. Agresijas un neiecietības lādiņu mēs pareizticīgie nekrājām. Mums 70-80 gadi bija “detanta”, ekumeniskas “izlādēšanās” gadi. Bet šī izlādēšanās izrādījās vienvirziena iela. Kamēr mūsu teologi nodarbojās ar “pasaules teoloģiju”, protestantu pasaule (visupirms ASV) krāja spēkus nosūtīšanai uz sabrukušo Padomju Savienību. Uz 2000. gadu protestanti bija paredzējuši izveidot Krievijā 200 000 savu draudžu (tas viņiem neizdevās, bet pat nepiepildīti plāni daudz ko liecina par plānotāju).


Tik plašai akcijai ir nepieciešams propagandas nodrošinājums. Un protestantu propaganda (ar laicīgo antibaznīcas žurnālistu atbalstu) bez gala atkārto divas tēzes:1) mēs sludinām “vienkārši Evaņģēliju” un 2) mēs palīdzam Krievu Baznīcai Krievijas evaņģelizācijā, mēs necīnāmies ar pareizticību. Viņi pie mums ir atbraukuši ar miera akciju, bet, ja pareizticīgie uzstājas pret protestantu misiju Krievijā - tad tā ir tradicionālās pareizticīgās neiecietības un agresijas izpausme. Tā zaglis, kurš ir iekļuvis dzīvoklī, nomierina pamodušos saimnieku: “netrokšņo! Tu traucē cilvēkiem gulēt!”. Protestanti ir nosūtījuši uz Krieviju vairākus tūkstošus sludinātāju, bet greizajā spogulī kā agresors vienalga parādījās Krievu Baznīca. 1996. gada pavasarī Sibīrijas pilsētā Nojabrskā uz manu lekciju atnāca adventistu sludinātājs un teica: “kādēļ jūs, Maskavas teologi, braucat šurp? Jūs pārkāpjat reliģisko mieru mūsu pilsētā!”. Patiesi, šajā pilsētā (naftinieku pilsētā, padomju laikā celtā, bez dievnama un garīdznieka, bet ar 100 000 iedzīvotājiem) uz to laiku jau bija 23 dažādu denomināciju protestantu mācītāju. Un, lūk, izrādās, ka pareizticīgais sludinātājs, atbraucot uz krievu pilsētu, “pārkāpj reliģisko mieru”, tādēļ, ka amerikāņu sektas jau uzskata šo pilsētu par savu!


Kamēr protestanti vēl nav izveidojuši 200 000 draudžu, viņi saka: nu kādēļ Krievu Baznīca, tik liela un godājama, protestē pret mūsu klātbūtni Krievijā? Mūsu taču ir tik maz, vai tiešam mūsu pūliņi kaut kādā mērā var apdraudēt lielo Krievu Baznīcu? Patiešām, pēdējo gadu socioloģiskās aptaujas fiksē stabilu, nepieaugošu protestantu skaitu Krievijā: apmēram vienu procentu no iedzīvotājiem (lai gan pareizticīgie saka, ka ir no četrdesmit līdz sešdesmit procentiem).


Es nezinu, kā sociologi veic šīs savas aptaujas. Es redzu ko citu. Ir pietiekami svētdienā apmeklēt jebkuras pilsētas reliģisko sapulču vietas, un redzētais nebūt nebūs tik viennozīmīgs. Ja ielūkotos ne tikai dievnamos, bet arī kinoteātros, kultūras namos, bibliotēkās, skolu aktu zālēs un stadionos, tad izrādīsies, ka protestantu lūgšanu sapulču skaits parastā krievu pilsētā neatpaliek no pareizticīgo sapulču skaita. Cik ļaužu piedalās šajās sapulcēs? Labākajā gadījumā šie skaitļi būs vienādi. Pēc maniem novērojumiem, protestantu sapulces ir daudzskaitlīgākas. Tas ir - pēc reālo draudžu locekļu skaita pareizticība un protestantisms Krievijā jau ir līdzsvarojušās. Bet vēl ir kvalitātes rādītājs. Kur ir vairāk jaunatnes? No tā ir atkarīgs kopienas pieauguma temps tuvākajā nākotnē. Izņemot Maskavu - jaunieši nesalīdzināmi vairāk ir protestantu sapulcēs.


Krievijā cilvēku, kuri sevi uzskata par pareizticīgajiem, ir daudz vairāk nekā reālais pareizticīgo ļaužu skaits. Taču sociologiem ir savi kritēriji, lai atklātu reālo reliģiozo cilvēku skaitu: jāuzdod jautājums par reliģiskās pārliecības ietekmi uz ikdienas dzīvi. Vai viņa ticība iespaido viņa darbus? Katoļu zemēs draudžu locekļu skaitu nosaka pēc dievgaldnieku skaita Zaļajā Ceturtdienā (diena, kad atceras Pēdējās Vakariņas, tas ir pirmo Eiharistiju). Ir redzams, vai cilvēks iet uz grēksūdzi un vai apmeklē mesu. Protestantu zemēs sociologi jautā, vai cilvēks lasa Evaņģēliju mājās vai viņš Bībeli dzird tikai svētdienu sapulcēs... Tad, lūk, grēkus sūdzošo franču, Evaņģēliju lasošo somu, padomju pilsoņu skaits, kuri atklāti pauda savu reliģiozitāti valsts ateisma gados, visi šie skaitļi ir ļoti aptuveni. Tie svārstās no 10 līdz 17 procentiem. Izskatās, ka tie ir tie, kuri ir spējīgi uz personisku reliģisku dzīvi, uz personisku reliģisku izvēli un uz personisku reliģisku jaunradi. Tie ir tie, kuri ir saņēmuši “desmit talantus”. Šie ļaudis jau no sākuma ir reliģiski vairāk apdāvināti nekā citi. Varbūt viņu līdzpilsoņi ir vairāk apdāvināti citās jomās (mūzikā, zinātnē, mīlestībā...), bet ticības talants īpaši spilgts ir šiem 15 procentiem.


Pārējie 85 procenti reliģiskajā jomā ir gatavi būt vadāmi. Viņiem saka: “Jūs esat ateisti” – un viņi piekrīt: “Jā, patiesi. Baznīctēvi speciāli no mums slēpa, ka mēs esam cēlušies no pērtiķa”. Pēc tam viņiem saka: “kādēļ jūs esat aizmirsuši jūsu tēvu ticību?! Mēs taču esam pareizticīgie!”- un atkal viņi piekrīt: “kā gan mēs klausījāmies komunistu pasakās un kļuvām par “ivaniem”, kuri neatceras radniecību!” Bet, kad viņiem teiks: “ Ko jūs! Kristietība - tā ir svešzemju reliģija, to speciāli izdomāja žīdi, lai nomainītu mūsu īsteno āriešu vēdisko ticību, un lai piespiestu mūs, slāvus, Krišnas vietā pielūgt viņu Kristu!” – pūlis atkal paklausīgi protestēs: “Cik gan var no mums slēpt mūsu mīļo ekstrasensoriku un maģiju!”.


Tautu likteņi reliģiskajā jomā ir atkarīgi no tās izvēles, kuru izdarīs 10-15 procenti reliģiski patstāvīgo pilsoņu. Tas nozīmē, ka misionāram, lai pievērstu ticībai, nav nepieciešams pievērst tautas vairākumu. Ir pietiekami pievērst sev to uzmanību un prātus, kuri paši meklē reliģisko patiesību. Un pēc tam šie 10-15 procenti nodos savu pieredzi un pārliecību pārējiem... Bet tas būs tad, ja tiek nosprausts pozitīvs un globāls mērķis: veselas tautas pievēršana. Bet, ja uzdevumam ir negatīva motivācija: tautas sašķelšana, tad ir pietiekami šos 15 procentus sašķelt divdesmit grupās katrā pa pus procentam un tautas organisms garīgi paliks bez galvas. Tieši to šodien dara sektas Krievijā.


Un sešdesmit miljoni Krievijas iedzīvotāju sevi uzskata par pareizticīgiem tikai līdz brīdim, kas desmit miljonu konsenss (kas savā starpā ir sadalīts, bet vienots savā pareizticības nepieņemšanā) viņiem nepateiks: ko jūs, būt pareizticīgiem vairs nav modē!


Kopumā es esmu pārliecināts: turpmākās paaudzes tiks sadalītas starp okultisma piekritējiem un protestantiem. Bet pareizticībai tā nav katastrofa; pareizticības sakāve būtu, ja okultisma piekritēju un protestantu neofīti nāktu pie viņiem no mūsu Baznīcas, bet ne no ateisma. Sektu uzvara būtu identiska Baznīcas sakāvei tikai tad, ja pareizticībai būtu miljoni piekritēju un tad tā sāktu viņus strauji zaudēt. Taču vajāšanu desmitgadēs pareizticība tika iedzīta tik mazā geto, ka vairāk tai pazaudēt vienkārši nav ko. Pareizticība pieaugs, arvien vairāk cilvēku pievērsīsies pareizticībai gan no neticības, gan protestantisma, gan okultisma. Taču pareizticīgo kopienu pieaugšanas temps krasi atpaliks no okulto pulciņu un protestantu sapulču pieauguma tempa.


Pirmkārt, tādēļ, ka pareizticība ir pārāk sarežģīta. Saspiestības un vienkāršotības laikmetā - jo primitīvāk, jo efektīvāk. Tehnoloģiskās sabiedrības cilvēks visur meklē tehnoloģiju: “kā iemācīties angļu valodu 20 stundās”, “kā nomest svaru divās nedēļās”, “kā pašam uzcelt dārza mājiņu”, “kā atbrīvoties no alkoholisma desmit seansu laikā”, “kā ar pieciem soļiem nokļūt Dieva Valstībā”. Sektas šeit ideāli atbilst laika garam. Okultisma piekritēji saka: te tev guru, te tev mantra, un pēc trīs stundām tu jau esi pilnā nirvānā. Protestanti dod brošūras uz desmit lapām ar norādi, kur jāuzraksta datums un jāparakstās, lai nokļūtu Debesu Valstībā (“Ja tu esi pieņēmis Kristu par savu personisko Glābēju, tad paraksties šeit un norādi savas atgriešanās datumu. Tu esi glābts!!!”). Pareizticību nevar nonivelēt līdz šādām instrukcijām. Tās zināšanas par cilvēku, par virstehnoloģisko viņa brīvības noslēpumu, kas ir uzkrātas šeit, neatļauj izveidot kaut kādu tehnoloģiju. Pareizticība ir pārdomu pilna, protestantisms- propagandistiski dinamisks.


Slava Dievam, ka pareizticībā neparādās lapiņas, kuras ir līdzīgas tām, ko izplata Maskavā pie kinoteātra “Čeremuški” “Krievijas metodistu garīgais seminārs un Maskavas metodistu baznīca Jagmun: “Mēs - visā pasaulē pazīstamā Krievijas tauta[415]. 1. Mēs - valsts tauta, kurai ir 1000 gadu kristietības vēsture[416]. 2. Nepiesārņosim ūdeni un zemi, un visu, kas uz tās, lai varētu atstāt mūsu pēctečiem brīnišķīgu zemi. 3. Saudzīgi izturēsimies pret ēkām un celtnēm, ko mēs lietojam. 4. Atceroties par mūsu bērnu drošību, nesitīsim stikla pudeles. 5. Lai dzīvotu pasaulē, mīlēsim savu tuvāko kā sevi pašu. Ko jums dos ticība Kristum? – piepildīsies pašas slēptākās jūsu vēlēšanās; jūsu dvēsele piepildīsies ar mieru un prieku. jūsu nepatikšanas aizies kā pavasara sniegs; pie jums nonāks brīnišķīgs brīnums; rīt labumu būs vairāk kā šodien un vakar. Aicinām jūs uz dievkalpojumu. Apmeklējot baznīcu, iegūsiet laimi. Dievkalpojuma laiks... Tālrunis...”.


Mūsdienu civilizācija - tā ir reklāmas civilizācija, tā ir pasaule, kas smaida uzmācībai. Reklāmu uzmācība, reklāmu apgalvojumi par  spējām atrisināt visas problēmas (jūs tikai piezvaniet mums!!!”) ir pavisam sveši pareizticīgās dzīves veidam. Reklāmu uzvedība šeit tiek uzskatīta par neētisku. Pareizticībā nav propagandas vardarbības, drīzāk ir bailes par propagandas profanāciju. Pareizticīgais drīzāk noslēps brīnumu nekā izsauks televīzijas žurnālistu brigādi. Sekta mierīgi pasludinās savu priekšstāvi par “pašu izcilāko” un “pasaules slavenāko zinātnieku”, “teologu”, “brīnumdarītāju”, “sludinātāju”. Reklāmas likumi tā arī pieprasa: nepārsūdzamus paziņojumus, skaļus vārdus... Taču es nevaru iedomāties līdzīgu paziņojumu, kas ziņotu par pareizticīga sludinātāja ierašanos kādā pilsētā...


Bez tam, pareizticīgā dievkalpojuma sarežģītā estētika un simbolika acīmredzami atkāpjas protestantu primitīvās sadziedāšanās efektivitātes priekšā. No visām dievkalpojumu formām pareizticība izvēlējas un atstāja pašu skaistāko un sarežģītāko. Šeit ir trīskārša sarežģītība - liturģiskās arhitektonikas sarežģītība; slāvu baznīcas valodas sarežģītība un mūzikas sarežģītība. Jā, pat baznīcas mūzikas skaistums un sarežģītība spēj apgrūtināt Dievkalpojuma jēgas uztveri. Mūsdienu cilvēkam nav tās dziedāšanas kultūras, kas bija krievu cilvēkam pagājušajā gadsimtā, viņš nemāk klausīties vārdus aiz mūzikas. Tādēļ primitīvās protestantu kuplejas, kuras cilvēks var satvert, ātrāk iesaistīs viņu kopējā lūgšanā nekā Bortņanska un Vēdeļa koncerti. Tad arī cilvēks, ienācis dievnamā, min divus rēbusus uzreiz: no ļoti sarežģītas un izstieptas melodijas viņam, parastam pilsētniekam, kuram nav nekādas dziesmu kultūras, vispirms vajag atdalīt tekstu, bet pēc tam vēl arī mēģināt uzreiz to pārtulkot no slāvu-baznīcas valodas uz krievu. Un tikai pēc tam, jau sapratis, par ko ir runa, saprasto atkārtot pie sevis, pārveidojot lasītāja vai garīdznieka lasītos vārdus par savas personiskās lūgšanas un sava personiskā lūguma vārdiem.


Saka, ka pareizticīgā baznīca ir mazāk aktīva salīdzinājumā ar protestantiem un tādēļ atkāpjas tās priekšā. Piekrišana vai nepiekrišana šai tēzei ir atkarīga no tā, ko saprot ar vārdu “baznīca”. Parasti ar vārdu “baznīca” saprot hierarhiju un garīdzniecību. Un tādā gadījumā ne par kādu “pasivitāti” vai “slinkumu” nevar būt runas. Ir pietiekami tikai vienu dienu būt kopā ar pareizticīgu garīdznieku, lai saprastu, ka tā nav sliņķu kalpošana. Mūsu baznīcas slimība un sāpe ir cita: mums praktiski nav “transmisijas” sistēmu, kas nodotu garīdznieka enerģiju draudzes locekļiem.


Protestantiem praktiski katrs draudzes loceklis ir sludinātājs. Pie mums ne katrs draudzes loceklis ir garīdznieks. Kādēļ? Pareizticības ticības mācībā nav aizlieguma laicīgo cilvēku misijas kalpošanai. Bet kādēļ tad mūsu draudžu locekļi klusē? Atbilde ir tajā, ka pareizticībā praktiski nevar izmantot pašu efektīvāko audzināšanas līdzekli “dari kā es”. Ja pajautātu pareizticīgajiem draudžu locekļiem kā viņi pievērsās ticībai, atbilde beigu beigās būs viena: “Dievs atveda”. Pat ja pirms šīs frāzes pusotru stundu tiks stāstīts apliecinošs stāsts, vienalga šī frāze tiks pateikta. Un tā ir jebkura pareizticīgā visdziļākā izjūta: ne es pats nonācu līdz Pareizticības pieņemšanai, bet Kungs mani pieveda. Pat es varu divas stundas stāstīt par to, kā es nogāju ceļu no MVU zinātniskā ateisma katedras studenta līdz garīgā semināra studentam. Tādas grāmatas, tādas domas, tādas satikšanās, tādi atklājumi... Bet, kad mans sarunu biedrs pavisam pārliecināsies par to, ka savādāk nevarēja būt, ka no ateisma katedras ceļš veda tikai uz klosteri, es tomēr teikšu: bet patiesībā tā nav taisnība. Ja jums ir izveidojusies ilūzija, ka es pats ņēmu un aizdomājos līdz tam, ka jāiet uz semināru, tad tā nav taisnība. Patiesībā es pretojos cik varēju. Katrs jauns impulss vienalga apdzisa studentu dzīves ikdienas smiltīs. Bet pēc tam, pēc dažiem mēnešiem dzirkstele uzliesmoja no jauna. Visumā es pretojos, cik varēju, bet Kungs paņēma mani un aizveda līdz Lavras sienām...


Es gribu teikt, ka pareizticīgie dievnami ir piepildīti ar draudžu locekļiem- cilvēkiem, kuri paši ir atnākuši uz dievnamu. Bet protestantu kopienas sastāv no ļaudīm, kurus kāds ir noķēris uz ielas un atvedis, atkonvojējis uz Bībeles pulciņu. Tas nozīmē, ka protestants atceras kā tieši viņš kļuva par kristieti. Viņš atceras kā pie viņa pienāca, kā uzsāka sarunu, ko pateica. Viņš atceras, kādus argumentus minēja, kā atbildēja uz jautājumiem. Uz sevi viņš izjuta misionāru tehnoloģiju un tādēļ pats viegli to var atkārtot uz citu. Pareizticīgo neviens uz dievnamu nav vedis, viņš sajuta kaut kādu grūdienu no iekšienes - un kā gan viņš varēs šo dvēseles satricinājumu atkārtot svešā sirdī?..


Ne garīdznieki atved ļaudis uz pareizticīgajiem dievnamiem. Garīdznieki viņus sagaida dievnamos. Un tieši dievnamā atklājas, ka garīdznieks var audzināt, pabarot atnākušā cilvēka dvēseli ar Evaņģēlija vārdu, bet viņam gandrīz nav iespējams iemācīt viņam, kā audzināt citus, kuri vēl nav atnākuši. Ir trīs veidi garīdznieka saskarsmei ar draudzes locekli, un visi trīs veidi nav atkārtojami ārpus dievnama. Pirmais - tas ir sprediķis. Bet pat pati labākais, pats saprotamākais un dziļākais sprediķis praktiski nevar tikt draudzes locekļa atstāstīts pasaulīgajiem darba biedriem. Dievnama sprediķa žanrs ir pārāk specifisks: nedabiski augstā balss intonācija, tonalitāte, pie kuras katra frāze beidzas ar izsaukuma zīmi, pasvītrotās pamācības. Tādēļ dievnamu sprediķis nevar tikt atkārtots parastās cilvēku sarunās.


Cilvēka saskarsme ar garīdznieku grēksūdzē vispār nav nododama trešajām personām. Un, ja nedabiski ir cilvēkam vērsties pie saviem mājiniekiem un kaimiņiem ar dievnama sprediķa intonāciju, tad vēl briesmīgāk viņiem sevi ir piedāvāt kā garīgo vadītāju.


Beidzot, garīdznieks sludina arī ar savu lūgšanu un savas liturģisēšanas (dievkalpojuma veikšanas) patiesumu. Bet arī šis ir veids iedarbībai uz cilvēku, kuru nevar iedomāties ārpus dievnama.


Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš ir izgājis no pareizticīgo dievnama, var dalīties ar savām jūtam, pārdzīvojumiem, bet gandrīz nevar - ar domām, vārdiem. Izeju no šīs situācijas (kas bija normāla kristiešu sabiedrībā, bet nenormāla pie pagāniem) es redzu divos veidos.


Pirmais - garīdzniekam jākļūst ne tikai “priekšā stāvošajam”, bet arī “vadošajam”. Ir nepieciešams radīt apstākļus bezliturģijas garīdznieka saskarsmei ar draudzes locekļiem. Kopā ar garīdznieku vienkārši vajag “pasēdēt” pēc dievkalpojuma, parunāt, iedzert tēju. Tas, kas tiek runāts šādā situācijā ir gan vieglāk uztverams, gan atkārtojams un pārstāstāms.


Otrkārt, garīdzniecībai ir jākļūst prasīgākai attiecībā pret laicīgajiem. Garīdznieki par maz iejaucas cilvēku dzīvē, pārāk mazas izmaiņas ir vērojamas cilvēka dzīvē pēc ienākšanas baznīcā. “Paklausīšana” - lūk, vārds, kam ir jāiziet ārpus klostera sienām un jāienāk vienkāršas draudzes dzīvē. Un tā nebūs vardarbība attiecībā pret ļaudīm. Ir taču liels daudzums cilvēku, kuri patiešām vēlas kalpot baznīcai, kalpot Kristum un tuvākajiem. Viņi atnāk un jautā: “ko mums darīt?”, bet mēs viņiem sakām: nāciet un lūdzieties...


Mans godājamais MVU reliģiju filozofijas katedras kolēģis profesors  I.J. Kanterovs kādu reizi, apspriežot sektu pieaugšanas iemeslus jauniešu vidē, pieņēma: “Ir izpaudusies vēsturisko reliģiju, kurās ierindas ticīgo loma, kā likums, izpaužas pasīvā piedalīšanās dievkalpojumā un rituālu ievērošanā, popularitātes krišana. Tās raksturīgie stingrie statūti un priekšraksti, tiek cilvēku (īpaši jaunatnes) uztverti kā šķērslis pašizpausmei un garīgiem meklējumiem, kas rosina viņus savus vajadzības realizēt citās alternatīvās formās”[417]. Šim spriedumam es piekrītu par trešdaļu. Es nepiekrītu tēzei “par vēsturisko reliģiju popularitātes krišanu” Krievijā (valstī, kur, pēc patiesa Volanda vērtējuma, no katra loga skatās ateists, pareizticībai vienkārši nebija zemāk kur krist). Es piekrītu tam, ka pārāk pasīvā loma, kas ir ierādīta draudzes locekļiem pareizticīgās Baznīcas dzīvē, ir iemesls tam, ka jaunatne bieži “iziet cauri” pareizticībai, tajā nepakavējoties. Visbeidzot, es atkal nepiekrītu tam, ka it kā pareizticības “stingrie statūti un priekšraksti” piespiež jaunatni no tās aiziet. Profesora I.J. Kanterova tēzes vidus un beigas atrodas loģiskā nesavienojamībā: no tēzes, ka pareizticīgie zaudē, jo neprasa no cilvēkiem darbību, nekādi nerodas secinājums, ka ļaudis lielāku brīvību meklē sektās... Patiesi ir sakars starp to, ka draudžu locekļi mūsu baznīcas dzīvē ir pasīvi, un to, ka cilvēki, tikko pieskārušies baznīcas dzīvei, bieži aiziet uz sektām. Bet tā nav lielākas brīvības meklēšana, tas nav ceļš no pareizticības “dogmām un kanoniem” pie netradicionālo reliģiju radošā anarhisma. Nē, tās ir sekas jaunā pareizticīgā draudzes locekļa grēku nesūdzēšanai, kurš arī ienākot Baznīcā, palika viens pret vienu ar sevi, kurš neatrada baznīcā garīgo audzinātāju un nesatika prasību pēc garīgā darba un pašatdeves. Šāds cilvēks, kurš bija gatavs nodot sevi paklausībai, kurš bija gatavs pieņemt visas dogmas un kanonus, lai tikai viņam par tiem pastāstītu, un bija gatavs izpildīt jebkurus rīkojumus - kā tikai viņam tos iedos, lūk, šāds cilvēks aiziet uz stingri regulēto sektas dzīvi, uz pasauli, kur ik dienas  vispusīgi tiek kontrolēta gan viņa apziņa, gan personiskā dzīve, uz pasauli, kur viņam dos darbu, atļaus rīkoties, bet vadīs viņa rīcību. Viņš atbrīvosies no pasivitātes, bet tikai tādēļ, ka kļūs par manipulējamu skrūvīti. Ja runa nav par cilvēkiem ar jau izveidojušos “upura psiholoģiju” un ne par ļaudīm ar psihiskām pataloģijām, bet par pilnīgi veseliem cilvēkiem, kuri ir nokļuvuši “totalitārās sektās”, tad tie visi ir Aļošas Karamazovi. Aļoša, vienreiz dievnamā sadzirdējis Evaņģēlija vārdus “Ja gribi kļūt pilnīgs, izdali visu īpašumu un seko Man”, nolēma: es nevaru “visa” vietā atdot piecas kapeikas, bet “seko Man” vietā iet tikai uz dievkalpojumu. Un aizgāja uz klosteri. Ne tādēļ, ka pareizticīgie statūti ir pārāk stingri, cilvēki iet uz sektām, bet tādēļ, ka garīdznieki neuzdrošinās ar šo teorētiski-stingro noteikumu prasībām iedarboties uz jaunā draudzes locekļa dzīvi...

            
Pareizticīgajos dievnamos (izņemot Maskavu un dažus citus lielus universitāšu centrus) jauno cilvēku skaits ir vienāds ar dievnamu kalpotāju skaitu (dziedātāji, sargi, altāra kalpotāji, lasītāji). Dievnamā ienāk daudz jaunatnes. Paliek tikai tie, kuriem izdodas dievnamā atrast darba vietu. Padzīvojis cilvēks meklē baznīcā un ticībā atvieglojumu, mierinājumu. Jaunais meklē varoņdarbu, kalpošanu. Viņš meklē, kam atdot savu enerģiju, “meklē, ko pielūgt”. Ne jau gadījuma pēc visvairāk jaunatnes nav sektās, kuras organizē reliģisko dzīvi uz nelielas brīvības pamatiem, bet tā saucamajos “totālajos kultos”, kas prasa pilnīgu atdevi kalpošanā jaunajam pravietim. Pareizticīgie ir pārāk neuzkrītoši, pārāk taktiski. “Tu mācies, mīļais, saņem pieciniekus, neapvaino vecākus, bet pie mums dievnamā ienāc svētku dienās, un, lūk, vēl šādu grāmatiņu izlasi”- lūk, mūsu parastie ceļa vārdi jaunkristītajam jaunajam cilvēkam. Bet vajag piedāvāt cilvēkam jaunus pienākumus: “Pakalpo!”. Altāra kalpotāju skaits dievnamā nevar būt neierobežots. Bet var izveidot kalpošanas ārpus dievnama: slimnīcu māsas, pedagoģiskie pulciņi, misionāru brālības... Jā, dzīvo savu parasto dzīvi. Bet, ja tu esi atnācis pie mums uz dievnamu, tad zini, ka ar to esi iemācījies nevis vienu jaunu ceļu, bet kā minimums divus: pie mums uz dievnamu, bet vēl arī uz blakus esošo bērnu namu... Lūk, kas mums jāmāca saviem draudžu locekļiem: iemācīties dalīties ar savu prieku.


Tam nav vajadzīgas reformas ne ticības mācībā, ne baznīcas hierarhijas struktūrās vai dievkalpojumu kārtībā. Daudzas pareizticīgās draudzes citās valstīs, un arī Krievijā jau īsteno līdzīgu draudzes dzīves darbības paplašinājumu aiz liturģiskās dzīves robežām. Tas notiks arī Krievijā. Kamēr tas nebūs, mēs atpaliksim no protestantiem. Mūsu dievkalpojumu dziļums mums nepalīdzēs, kamēr nebūs atrasta un realizēta atbilde uz jautājumu: bet kā, iegremdējoties šajā dziļumā, no tā izpeldēt atkal virspusē un kā liecināt par neizskaidrojamiem pareizticīgās mistikas noslēpumiem parastā valodā...

 
Pašreiz tieši Maskavas baznīcas dzīve gan biedē, gan dod cerību. Ieskatoties tajā, var saprast, kas notiks Krievijā pēc dažām desmitgadēm. Divas cilvēku kopas veido Maskavas pareizticīgās draudzes. Tās ir tradicionālās “vecmāmiņas”, cilvēki, kuri ir atnākuši uz dievnamu daļēji  vecuma tradīcijas, daļēji audzināšanas dēļ. Un inteliģence. Jaunatne jau sastāda diezgan ievērojamu draudzes locekļu daļu (īpaši jaunatvērtajos dievnamos). Bet tā ir diezgan specifiska jaunatne: universitāšu, pie tam galvenokārt ar humanitāru izglītību. Kā mums nav - tie ir strādnieki, nav cilvēku no ražošanas sfēras un no apkalpošanas sfēras. Tas nozīmē, ka šodien pareizticībā atnāk vai nu ar minimālu vai maksimālu izglītību. Atnāk ļaudis ar interesi par filozofiju, par kultūras vēsturi. Pareizticība ir pārāk sarežģīta, neviennozīmīga, dialektiska, lai ieinteresētu cilvēku ar humanitāru gaumi.


Humanitārā sabiedrība šodien ir vairāk tradīciju un arhajiskā cienoša un izjūtoša. Un tas, ka pareizticība izrādījās senāka nekā protestantisms, jau vairs netiek uztverts kā pareizticības trūkums. Bet protestantu dežūrpaziņojums par viņu mūsdienīgumu izsauc stingru pretjautājumu: bet vai jūs, brāļi, neesat pārāk īsu laiku dzīvojuši mūsu vēsturē, lai būtu par vispasaules Patiesības glabātājiem? Vai nav pārāk liela atstarpe starp jūsu parādīšanās laiku un evaņģēlisko laikmetu? 


Šodien cilvēks atkal izjūt sevi kā vienotu būtni, kurā dzīvo ne tikai saprāts. Pareizticību apsūdzēja par to, ka tā mazāk kā protestantisms nosliecas izteikt saprātīgus sprediķus. Šodien ir skaidrs, ka cilvēks ir sarežģītāks kā viņa vienkāršoti racionalizētais modelis, un, ka pareizticība ir stipra tajā, ka tā var iedarboties ne tikai caur vārdu. Neuzkrītošās ikonu un spilgtās garīdznieku apģērbu krāsas, priesteru balss un skatiens, dievnama senatnīgais lūgšanu gars un siltā, plūstoši nesaprotamā slāvu baznīcas valodas plūsma, vīraka smarža un prosforas garša (kas tūkstošgades laikā ir kļuvusi gandrīz ģenētiski neaizmirstama) iedarbojas uz cilvēka sirdi un jutām, atrod pieeju tādām dvēselēm, pie kurām būtu grūtāk izlauzties ar taisnvirziena sludinoši pamācošu vārdu. Mūsdienu pasaule atkal atzīst cilvēka vienotību, un tādēļ viņš ir kļuvis spējīgāks saprast senās pareizticības zināšanas par to, ka ne katra poza, ne katrs ēdiens un ne katrs apģērbs palīdz dvēseles darbam.


Šī gudrības un atturības izjūta pašreiz vēl paliek tikai humanitārās inteliģences īpašums. Tā pievēršas pareizticībai ar arvien lielākām simpātijām. Bet tieši tas, kas patīk pareizticībā humanitārajai inteliģencei, ir spējīgs izsaukt atgrūšanos un neizpratni cilvēkam ar tehnisku prāta novirzienu: tas, ka pareizticība ir pārāk neformalizēta, netehnoloģizēta, pārāk atšķirīga no avīžu pasaules. Kā ir ievērojis tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs, kurš daudz ir izdarījis pareizticības sludināšanā, pareizticībai ir “raksturīgas kaut kādas bailes pārliecināt”[418]. Bet pie metropolīta Surožas Antonija es satiku pārsteidzošu piezīmi par to, kā Pats Kristus kontaktējās ar Saviem mācekļiem[419]. Pirmie Viņa mācekļi - Andrejs, Pēteris, Jānis, Jēkabs, Filips, Natanēls netika Viņa aicināti uzreiz. Viens pēc otra viņi atklāj Jēzū Mesiju un beigu beigās liecina par Viņu ar priecīgu Natanēla izsaucienu: “Rabi! Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Izraēla ķēniņš”. Bet tieši šajā momentā Kristus viņus neaizrauj Sev līdzi, bet, tieši pretēji, sūta mājās - uz Galileju. Ja Jēzus būtu bijis politisks vai harizmātisks vadonis, vai vienkārši cilvēks, kurš priecājas par savu līderību, Viņš izmantotu viņu aizgrābtību un sajūsmu, viņu neofītisko padevību, lai aicinātu viņus uz “lietu” un piespiestu nekavējoties iet sludināt par Viņu. Bet Kristus to nedara. “Iedvesmotus ļaudis Kristum nevajag. Viņam ir vajadzīgi cilvēki, kuri dzīvo ar mierīgu, kristāli skaidru, dziļu pārliecību, ļaudis, kuriem Svētais Gars var iedot iedvesmu, bet kuri nedzīvo ar savu cilvēcisko sajūsmu. Uz tās celt nevar”. Un tikai pēc diviem mēnešiem Jēzus atkal atnāk pie viņiem. Viņš nedara brīnumus, nerunā aizraujošus sprediķus, nepravieto nākotni. Viņš pienāk un saka viņiem: “Sekojiet Man”. Viņi pamet tīklus - un iet. Neseko ne savai sajūsmai, ne saviem pārdzīvojumiem Kristus sakarā. Viņi seko Pašam Kristum. Pareizticīgajā praksē bieži svētība, kas ir saņemta Sakramentā (vispirms – Kristībās), arī netiek sajusta uzreiz. Gars ne uzreiz atklāj Sevi ar neatkārtojamu prieka un tīrības dvesmu. Bieži Viņš gaida, lai apdziest pārāk cilvēciskie iespaidi un satraukums pēc pārdzīvotās ceremonijas - un tikai tad atklāj Sevi. Ar to kārdinātāja garam netiek dota iespēja jau pēc piecām minūtēm pēc karstās sirds sajūsmas pienākt un iečukstēt: “Nu, lūk, tu vienkārši biji satraukts, tu biji neierastā situācijā- un tikai. Tur nav svētības...” Pirmās Tikšanās pieredze, kas ir aprakstīta Evaņģēlijā un tik dziļi metropolīta Surožas Antonija izskaidrota, nav aizgājusi pagātnē. Tā vēl līdz šim roku nedarināta dzīvo Baznīcā.


Bailes aizbēgt - tās ir profanācijas bailes, bailes identificēt svētumu ar pārāk sasteigtiem un situatīviem vārdiem. Šīs bailes šodien ir saprotamas cilvēkiem, kuri baidās no tehnoloģijām un ideoloģijām, kas manipulē ar cilvēkiem[420].


Bet tehnisko jaunatni dabiski ka aizrauj tieši okultisms un protestantisms. Varbūt ka tieši tajā arī ir providence, protestantu misijas nozīme Krievijā: ar amerikāņu saskarsmes tehnoloģiju palīdzību nedot iespēju aiziet okultismā tiem, kuriem pareizticība vēl ir pārāk sarežģīta.


No mūsdienu Krievijas divu aktīvāko ideoloģiju - protestantisma un okultisma - cīņas ar laiku iegūs tieši pareizticība. Ja protestantu sludinātājam izdosies novērst kādu neticīgo no okultās blēņošanās - mēs tikai priecāsimies. Ja okultisma piekritējiem izdosies ieinteresēt kādu no protestantu sapulču apmeklētājiem, tad arī šajā gadījumā, kā rāda pieredze, pilnīgi ir iespējams, ka cilvēks neaizķersies uz visiem laikiem jaunpagānisma purvā; iespējams viņš tikai uzsāk savu kārtējo aplinkus ceļu uz pareizticību. Gan Krievijā, gan tradicionālajās protestantu valstīs man ir nācies satikt cilvēkus (parasti - protestantus, kas ģimenē ir audzināti protestantisma garā), kuri nonāca pareizticībā pēc iepriekšējas aizraušanās ar okultismu. Tieši okultismā viņi ir ieguvuši reliģisko pieredzi, kas liecina par to, ka ir tādas cilvēku darbības, kas nav vienkārši “simboli”, “atmiņas” un “zīmes”, bet patiesi - sakramenti. Un caur šo antikristīgo pieredzi viņiem kļūst saprotamāki visi tie senās kristietības iedibinājumi, kas bija izveidoti jau pagāniskajā laikmetā kā aizsargbastioni no pagānu mistērijām. Viņi saprata, ka reliģija nav tikai koncertu, labdarības un vārdiski-sludinoša darbība. Un atklāja sev pareizticības pasauli[421].


Okultisma jūrā, kas appludina Krieviju, kristieši konsolidēsies ap senāko no kristīgajām tradīcijām - pareizticību. Bez tam, jo dziļāk Krievijā iesakņosies protestantisms un par cik apjaustāks kļūs pareizticīgais tautas instinkts, jo jūtamāks kļūs neizbēgamais 90-to gadu reliģiskās revolūcijas rezultāts: Reformācija Krievijā, kas sakās ar neredzētiem protestantu sektu misionāru panākumiem, tomēr izsīks. Neskatoties uz tradicionālās pareizticības vājumu, neskatoties uz maksimālo ārzemju un vietējās elites atbalstu, Krievija vienalga nekļūs par protestantu valsti. Krievijas kristīgajā ekumenismā Pareizticīgā  kontrreformācija uzvarēs. Protestantiem vēl nāksies piedzīvot masveida cilvēku aiziešanas fenomenu no viņiem pareizticībā. Viņiem vēl nāksies aizdomāties par krievu pareizticības iespaidu uz Krievijā migrējošo protestantismu.


Cilvēcisko darbību sekas mēdz būt diezgan negaidītas. Tā, ārzemju misionāri pavisam nav ieinteresēti pareizticības atmodā Krievijā. Šeit sludinot, viņi cer uz to, ka viņu atgriezto Krievijas iedzīvotāju ticība būs identiska viņu pašu Evaņģēlija izpratnei. Taču augļi ne vienmēr attaisno cerības. Cilvēks ir dziļāks par saviem apzinātajiem pasaules uzskatiem un savām zināšanām. Viņš var nodzīvot visu dzīvi, neatceroties par savdabīgajām uzvedības formām, kas, piemēram, ir saistītas ar paternitāti vai tuvāko bērēm. Liekas, ka atbilstošie arhetipi ir sveši viņa dzīvei. Bet, lūk, viņš pieskaras šai dzīves jomai - un viņa uzvedība negaidīti pat viņam pašam sāk iegūt atbilstošās formas, kādas bija gan viņa vecākiem, gan senčiem šajos cilvēciskās esamības plašumos. Jo vairāk dzīvībai (vai nāvei) ir svarīgs notikušais ar cilvēku, jo konservatīvākas un tradicionālākas formas ir viņa atbildei. “Lai kā nemainītos mode, sieviešu sēras paliek tādas pašas, tādēļ, ka bēdās sieviete neizdomā, bet ņem gatavu, vispārpieņemtu. Tajā ir jebkura konservatīvisma skaidrojums: konservatīvs ir tas, kas ir nopietns”,- savā dienasgrāmatā norādīja tēvs Aleksandrs Jeļčaņinovs.

 
Reliģijai ir darīšana ar pašu nopietnāko cilvēka dzīvē. Tādēļ, lai kā arī nebūtu sagrauta Krievijas laicīgā dzīve, lai kā arī nebūtu kontrastā  iepriekšējās Krievijas un postkomunistiskās dzīves kārtība, reliģiskās dzīves pamati ir palikuši iepriekšējie. Kamēr cilvēks garīgi nav atmodies, viņa iekšējā dzīve var likties pilnīgi nereliģioza. Bet kā katra māte vēršas pie sava bērna ar visu māšu vārdiem (kurus viņa nezināja un neizrunāja, esot meitene), tā arī cilvēks, kurš ir noticējis, atmodina savā dvēselē līdz šim noslēpušos ne tikai savu, bet arī visas savas tautas garīgo pieredzi. Un starp šejienes protestantu semināristiem un jaunajiem sludinātājiem ne mazums ir cilvēku, kuri ne tikai savās domās, bet daudz dziļākos savas dvēseles slāņos ir iesakņojušies pareizticībā. Viņu rakstura iezīmes (kas varbūt ne visai ir izpaudušās lielās neticības gados), veids, kādā viņi uztver Evaņģēliju, lūgšanas un cilvēkus - ir tuvāks pareizticībai, nekā protestantismam. Amerikāniskie sprediķu šabloni izsauc atgrūšanos daudziem patiesiem krievu protestantiem. Viņi saprot, ka Evaņģēliju nevar reklamēt kā kārtējo tirgus jaunumu, kas garantē pircējam bezgalīgu laimi. Viņus, tāpat kā daudzus, atgrūž amerikāniskais pārliecināšanas veids, it kā noticot sludinātājam un atverot Dzīvības grāmatu, jaunpievērstais tur atradīs kaut ko līdzīgu “biezai-biezai šokolādes kārtai”[422]. Bez tam daudzi asi un slimīgi izjūt lūzumu ar dzimtās vēstures un kultūras pasauli. Bet lūzums ir jūtams pat runā, pat žestos, tik sāpīgi ir skatīties uz krievu zēniem, kuri nu jau runā ar amerikāņu akcentu[423]. Dažreiz viņi pat paši atskatās uz sevi un jautā: bet vai tad, lai būtu kristietis, obligāti ir jābūt amerikānim?

  
Jau šodien mēs varam redzēt kādu pašu Krievijas protestantu visai ievērojamu reakciju uz viņu ārzemju ticības biedru darbību Krievijā: “Galēji kaitīgi veikt evaņģelizācijas darbu, neievērojot nacionālo kultūru, reliģiju un vietējās tradīcijas. Nedrīkst, piemēram, musulmaņu valstī lietot tās pašas evaņģelizācijas proklamācijas metodes kādas tiek lietotas tradicionāli kristīgā valstī. Bieži rezultāts mēdz būt pretējs vēlamajam. Evaņģelizācijas kampaņas, kas pēc sava rakstura ir izveidojušās rietumu šovu iespaidā, ievērojamai iedzīvotāju daļai izsauc protestantisma nepieņemšanu kā viņiem svešu rietumu domāšanas veidu un kultūru. Evaņģēlijs taču ir universāls. Daudzas Rietumu misionāru iniciatīvas ir  kopienas un baznīcas. Ir saprotama šo misiju misionāru dedzība “savu” baznīcu izveidē, esošo vietējo baznīcu locekļiem tiek piedāvāta nauda, pat iespaidīgas summas, lai viņi pārietu uz jaunizveidoto, tas pilnībā nav savienojams ar mūsu misionāru kalpošanas izpratni... Pie mums virzās dažādu sektu un reliģiju pārstāvju pulki... Tikai vienā Maskavā ir piereģistrētas vairāk kā simts rietumu organizācijas. Un katra no tām vēlas realizēt savu programmu, cenšoties tam izmantot esošo baznīcas infrastruktūru, kas vēl ir tik vāja, ka zem šī spiediena nevar noturēties ne organizatoriski, ne garīgi. Vietējās misionāru organizācijas nevar konkurēt ar stiprajām rietumu organizācijām, un labākie darbinieki pāriet kalpot rietumu organizācijās. Tā vietējās misijas zaudē tulkus, redaktorus, sludinātājus, misionārus. Rezultātā tā vietā, lai saņemtu palīdzību un atbalstu no rietumu misionāriem, vietējām iniciatīvām jācīnās par sava redzējuma misionāru kalpošanas īstenošanu”. No “Misionāru koordinācijas centra atklātās vēstules visām rietumu organizācijām, kas ir ieinteresētas Evaņģēlija izplatīšanā bijušajā Padomju savienībā”[424].


Tieši misionāru interesēs ir bez nepieciešamības neakcentēt divu kultūru atšķirības (amerikāniski-protestantu un Krievijas-pareizticīgās), - bet pēc iespējas protestantu sludināšanā izmantot pareizticīgās kultūras tēlus, iestrādes un autoritāti. Bet, atklājot protestantisma pasauli krievu garīgās tradīcijas ietekmei, vai protestantu misiju organizatori saprot, ka vienlaicīgi ar protestantisma ieviešanu Krievijā notiks tā “rusifikācija”?


Jau ir ievērots, ka protestantu pārraides tiek pavadītas ar zvanu skaņām, bet lūgšanu nami tiek izdaiļoti ar gleznām un ikonām. Vēl desmit gadus atpakaļ krievu baptisti bēga no krusta zīmes kā no kāda pilnīgi viennozīmīga krievu folkloras personāža, šodien baptisti jau slej krustus uz savām baznīcām. Uz viņu ēkām iepriekšējo uzrakstu vietā “evaņģēlisko kristiešu-baptistu lūgšanu nams” ir uzradušies Krievijai tradicionālāki nosaukumi - “evaņģēlisko kristiešu baznīca”. Apgabalu “vecākajiem prezbiteriem” nav iebildumu pat oficiāli saukties par “bīskapiem”. Protestantu kori izdod plates ar krievu pareizticīgo komponistu darbiem (taisnība, nomainot vai pārtulkojot tekstu no slāvu-baznīcas valodas uz krievu sarunu valodu). Odesas baptistu teoloģiskā semināra almanahā ir pastāvīga un liekas iemīļota vadošā rubrika, kas ir veltīta pareizticīgās Baznīcas tēviem.


Jā, tajā ir tīri misionāru pielāgošanās moments - cenšanās izmantot tradicionālas ticības autoritāti savas sludināšanai. Bet, man šķiet, ka tajā ir arī kaut kas dziļāks. Starp man zināmajiem protestantiem nav neviena, kurš kaut vai dažreiz nenāktu lūgties uz pareizticīgo dievnamu. Viens no viņiem, satikts dievnamā, uz jautājumu – “ko viņš šeit dara”- vienkārši atbildēja: “Atnācu palūgties. Man ir apnikuši mūsu kāpostu vakari”.


Vēl iepriekšējā gadsimta sākumā, pirmajā protestantisma uzplaiksnījumā Krievijā, pareizticīgais garīdznieks Sergijs Šukins tā pauda savus iespaidus par štundistu sapulcēm: “Un, lūk, es skatos uz šīm meitenēm un citiem štundistiem, kuri, domājams, vēl nesen bija pareizticīgie, klausos, ko viņi runā, ko dzied, un domāju: viņiem vēl ir mūsu domas, mūsu jūtas, mūsu vārdi. Pie mums, nevis citur, viņi kaut ko ieraudzīja un paņēma sev, un šis pie mums paņemtais viņus baro un sasilda, dara viņus laimīgus. Bet paņēma viņi nedaudz un ne pašu stiprāko no mūsu bagātības. Viņu dziesmas nav talantīgas, melodijas drūmas, viņu domas nav plašas. Mūsu rokās gan ir mūžīgais un lielais, kas ir pasaules ciešanu izkalts, domas sastiprināts, paredzēts gadsimtiem uz priekšu un tautu pieņemts. Un būtu tik vienkārši no šī mūžīgā un visaptverošā nodalīt viņiem to nedaudzo, kas viņus apmierina. Bet mēs neko viņiem nedevām no mūsu bagātības, un viņi no mums aizgāja”[425].


Kopš tiem laikiem pareizticīgie nav kļuvuši aktīvāki, bet arī “štundisti”  nav kļuvuši dziļāki. Bet kā nav mūsdienu “štundistiem” atšķirībā no pirmsrevolūcijas - tad tā ir pareizticības ierastuma sajūtas. Cilvēkam, kurš dzīvoja pareizticīgā sadzīvē un visu dzīvi gāja pie ikgadējās obligātās Eiharistijas, pēc atrašanās protestantu kopienā atgriezties atpakaļ ierastajā pareizticībā ir ļoti sarežģīti. Bet mūsdienu krievu protestantiem pareizticība ir pilnīgi nepazīstama reliģija. Baptismā viņi ieradās nevis no pareizticības, bet no ateisma. Un tādēļ viņiem vairāk nekā viņu gadsimta sākuma garīgajiem priekštečiem ir tieksme ievērot pareizticībā kaut ko, kas pietrūkst protestantismam... Un vēl vienas svarīgas izmaiņas: mūsdienu krievu protestantu atmiņā nav pareizticīgās baznīcas piespiešanas un kontroles pieredzes pār viņu sirdsapziņu. Pāreja no vajātas kopienas uz valdošo reliģiju vienmēr morāli neizskatās labi. Šodien šis akmens no protestantu sirdsapziņas ir noņemts. Pāriešana uz pareizticību nav identificējama ar savu brāļu nodošanu.


Vēl uz pareizticību protestantus rosinās doties atstarpe starp viņu sirdsapziņu un viņu dzīvi. Protestanti taču ir dziļāki nekā viņu mācība. Un viņi arvien vairāk un vairāk ievēros, ka viņu katehēzes formulas neietver viņu dvēseliskās un garīgās dzīves dziļumu un daudzveidību. Katehēze apgalvo: “tu esi svēts! Tu vairs negrēko, bet tikai viegli sagrēko! Tu taču vairs nesmēķē un nedzer!”. Bet sirdsapziņa saka priekšā vārdus lūgšanai: “piedod man, Kungs, nolādētajam, piedod man manus grēkus, kuros es mirstu biežāk, nekā atdzīvojos Tevī. Piedod man remdenumu un vienaldzību, piedod augstprātību un slinkumu, piedod, ka es jau sen nesajūtu Tevi savā sirdī”. Un tādēļ gribas aiziet ne tikai uz to namu, kur dzied ”Aleluja, aleluja, aleluja!”, bet arī uz to, zem kura velvēm raud: “Kungs, apžēlojies, Kungs, apžēlojies, Kungs, apžēlojies!”.


Bez tam, protestantu pasaulē notiek tas pats, kas notiek citu cilvēku pasaulē: cilvēki mirst. Un sirds virs kārtējā zārka prasa: “palūdzies par mirušo, piemini viņu, palīdzi viņam ar savu lūgšanu!”. Bet katehēze tikai savu: “neuzdrošinies! tas ir pagānisms! Lūgties par mirušajiem nedrīkst!”. Un šeit izvēle ir neizbēgama: vai nu satriekt savu sirdi baptistu dogmu skavās vai paklausīt sirdsapziņai un slepeni ieiet pareizticīgā dievnamā, tur nolikt svecīti un palūgties par to, ar kuru esi šķīries...


Visai būtiski ir tas, ka vairums krievu baptistu atšķirībā no viņu amerikāņu garīgajiem vadītājiem par Maizes laušanu domā pareizticīgā gaumē. 1997. gada Salehardē vietējās baptistu kopienas garīgie vadītāji nekādi nevarēja saprast, ka baptistu un pareizticīgo pozīcijas jautājumā par Eiharistiju ir atšķirīgas. Kad es viņiem izskaidroju pareizticīgo Eiharistijas izpratni, viņi teica: “Āmen! Tas ir tieši pēc Bībeles!”. – “Jā es zinu, ka tas ir pēc Bībeles. Problēma ir, ka baptistu kopiena šajā jautājumā nemāca pēc Bībeles!”. – “Nē, mēs arī tieši tā sludinām: Eiharistija - tā ir Kristus Miesa un Asinis!”. Mēs aizgājām uz viņu draudzes bibliotēku. Es ņēmu himnu krājumu “Kokle”: “Skatieties, dziedājumos, kas tiek rekomendēti dziedāšanai Maizes laušanas Vakariņā, nav ne vārda par to, ka šeit mūsu priekšā biķerī ir Glābēja Miesa un Asinis. Kā šīs nodaļas epigrāfs nav izvēlēti Kristus vārdi “šī ir Mana Miesa”, bet vārdi “dariet to Mani pieminēdami”!”. Bet arī tas nepārliecināja jaunos baptistu mācītājus: “Nē, mūsu Baznīca nevar mācīt simbolisku Maizes laušanas izpratni. Evaņģēlijā taču skaidri ir pateikts, ka tā ir Kristus Miesa!”.


Analoģiski disputi bija arī citās tikšanās reizēs ar baptistiem citās Tjumeņas apgabala pilsētās[426]. Tādēļ ietekmīga daļa krievu baptistu ir daudz vairāk pareizticīga salīdzinājumā ar to, ko vēlējās redzēt savos mācekļos baptisma pamatlicēji.


Ir vēl arī tāda pareizticības sludinātāja kā krievu daba. Protams, ne tikai krievu. Pareizticībā ir sajūta, ka pasaule nav sveša Dievam, ka zemes skaistums ir Debesu Skaistuma iesvētīts. Pareizticībā ir panteistisks poētisms. Šīs pasaules iesvētības, iesvētītās ētikas sajūtas protestantismā nav. Pēc patiesas antīkā laika vēsturnieka F. Zelinska piezīmes, “protestantisms - tas ir kristietības atgriešanās judaismā”. Tika sagrauta skaistā, simboliskā viduslaiku baznīcas ceremonalitāte; pretēji psiholoģijai, bet iztopot sinagogai dievkalpojums tika koncentrēts vienīgi uz vārdu. Daba atkal tika atrauta no Dieva: pazuda krusti ar Krustā sisto Kristu, kas apzīmēja pakalnus un krustceles, kapelas un Dievmātes un svēto svētbildes, kas iesvētīja viensētas un birzis. Arī šeit reakcija bija jaunais XVIII gs. humānisms: satuvināšanās ar antīko pasauli neizbēgami noveda pie satuvināšanās ar grieķu kristietību. Ortodoksālie protestanti vēl tagad nevar samierināties ar to, ka Šillers kļūst par “katoli” “Orleānas jaunavā” un “Marijā Stjuartē”, Gēte kļūst par “katoli” “Faustā”, sevišķi tā otrajā daļā”[427].
Protestantisms nesajūt Iemiesošanās realitāti: tas nepazīst svētu matēriju, iesvētītu miesu (Noslēpuma Miesu, dievišķotu matēriju). Princips “tikai Raksti” izslēdz dabu no reliģiska pārdzīvojuma priekšmetiem un no reliģisko skolotāju skaita. Tāpat kā gnosticismam, protestantismam nav labas “pasaules mīlestības”. Viņa ir pasaules aktivitāte, bet reliģiska pasaules kā “Dieva miesas” uztvere nav sajūtama. Nikolajam Gumiļevam ir dzejolis “Evaņģēliskā baznīca”.


Tā māja bija sarkana, akla,
Astoņstūraina siena,
Un tikai augšā, spīguļojot,
Bija redzami divi šauri logi.
Es pagrūdu durvis, Man kļuva skaidrs,
Šeit atnācēju neatraidīs,
Tā mirušais var iegulties kapā,
Tā dēls var atnākt pie tēva.
Trīcēja augšā zem pašas velves
Neskaidrs kuģa karkass,
Kas peldēja pa brāzmainiem ūdeņiem
Ar drošu stūrmani pie stūres.
Bet lejā bija liels troksnis,
Te dziedāja sols aiz sola, 
Un viņu priekšā bija kāds stingrs,
Kurš lasīja esamības grāmatu.
Un tai pašā neizmērojamā brīdī
Man krūtīs kā vilnis uzšļāca
Un es sapratu, ka ticamība
Tagad uz mūžiem ir atrasta.
Kad es iznācu, ieraudzīja             
Manas acis, ka pasaule bija palikusi mēma,
Pasaules priekšmeti bēga prom,
To it kā nebija nemaz.

Un tikai rītausmas spozmē,
Kur zeme beidzās ar debesīm,
Aicinoši plīvoja aizejošais
Ne zemes kuģa karogs.

Uz šo dzejoli man norādīja kāds baptistu prezbiters: grāmatā “Tradīcija, Dogma, Rituāls” es pieminēju kādu Gumiļevska protestantisma pieminējumu, kas bija izteikti auksts, un mans protestantu sarunu biedrs (jau meklējošs ceļu uz pareizticību) uzskatīja par nepieciešamu atgādināt, ka Gumiļevam ir sarežģītāka protestantisma uztvere. Kā pozitīva protestantisma tēla piemēru Gumiļeva poēzijā viņš minēja šo dzejoli. Kad es to pārlasīju jau vienatnē, es tajā “pozitīvo” nesajutu. Jā, ir apzināts mēģinājums pateikt kaut ko labu par luterānismu, bet spalva izdod pavisam citu sirds pārdzīvojumu. Tur ir auksti. Pasaule mirst, pazūd tajā dievbijībā, ko dod protestantisms: “kad es izgāju, manas acis ieraudzīja, ka pasaule ir kļuvusi mēma”. Cilvēkam, kurš ir pārdzīvojis “neizmērojamības brīdi” pareizticīgā dievnamā, pēc tam, aiz dievnama sliekšņa tieši pretēji liekas, ka visa daba dzied kopā ar viņu “Klusā Gaisma” vai “Slavējiet Kunga vārdu”. Bet šeit - “pasaules priekšmeti aizbēga, to it kā nebija nemaz”[428].


Es atceros, ka subjektīvā pieredze var būt dažāda, un, ka daudziem protestantiem ir reliģisks pasaules uzbūves pārdzīvojums. Man gribas domāt, ka pavasara “liturģijas” pieredze vairāk ir ņemta vērā pareizticīgajā dievkalpojumā, pareizticīgajā ikonā, nerakstītajās pareizticīgajās tradīcijās (bērziņi un zāle dievnamā uz Trīsvienības svētkiem), un arhitektūrā (pareizticīgais dievnams - nav no zemes aizlidojoša gotikas stila katedrāles bulta, ne luterāņu kirhes “kuģis”; senais pareizticīgais dievnams pieguļ zemei, izlejot uz zemi savu kupolu no debesīm nākošu zeltu[429]).


Tā kā ētiskās jūtas no cilvēka nav iznīdējamas, domāju, ka protestantismā parādīsies ļaudis, kuri caur skaistuma pārdzīvojumu sapratīs pareizticības estētiku.


Un pat interese par Rakstu studēšanu, ja tā būs dziļa, godīga un noturīga, tāpat aizvedīs protestantu uz pareizticības pasauli. Jo ir pārāk svarīgi saprast Dieva Vārda jēgu (precīzāk - jēgas), un nekad nevar būt pārliecināts, ka jaunais draudzes sludinātājs (ja viņa biblistikas pasniedzējs ir no Korejas vai Amerikas semināra) ir pilnībā atklājuši dotā izteiciena vai notikuma visu dziļumu. Un ir tikai dabiski painteresēties - kā gan šo vietu saprata pirmo paaudžu, pirmo gadsimtu kristieši? Un protestantam, kura prātā radīsies šāds jautājums, atklāsies daudz dziļāka, daudz cilvēciskākas un garīgākas domas pasaule, nekā “neklātienes kursu” mācību grāmatu pasaule. Minēšu Origēna (III gs.) līdzības par labo samarieti skaidrojumu (Lk.10,30): Kāds cilvēks ir Ādams; Jeruzāleme – paradīze; Jērika - šī pasaule (κόσμος). Cilvēks “nāk” no Jeruzalēmes un iet uz Jēriku (tas arī burtiski ir tā, jo Jērika atrodas zemāk nekā Jeruzāleme, bet Origēna sistēmā tam ir nozīmīga vieta, jo, pēc viņa priekšstata, pašreizējā pasaule ir izveidojusies sākotnējās garīgās pasaules uzbūves krišanas rezultātā (καταβολη). Cilvēks labprātīgi gāja, “nonāca” no Jeruzālemes uz Jēriku un nokļuva enerģijas  laupītāju varā. Laupītāji - cilvēkam naidīgi garīgie spēki (αντικειμενας ενεργειας) vai “viltus mācītāji, kuri bija atnākuši pirms Kristus”. Apģērba atņemšana ceļiniekam - tā ir “atkailināšana no netrūdēšanas un nemirstības” un “jebkāda tikuma zaudēšana”. Sitieni, ko viņš saņēma,- tie ir netikumi un grēki. Tas, ka laupītāji atstāja cilvēku “tikko dzīvu”, pusmirušu, nozīmē, ka nāve pieskārās pusei cilvēka dabas, jo dvēsele palika nemirstīga. Garīdznieks, kurš nespēja palīdzēt - Vecās Derības likums; levīts - tie ir pravieši, bet labais samarietis - Kristus. Samarietis “nesa mūsu grēkus”. Ēzelis, uz kura ievainotais tika uzlikts,- Kunga miesa, bet viesu nams, uz kuru viņu aizveda - Baznīca. Atnesot cilvēku uz Baznīcu, kas pieņem visus, Kristus neaizgāja uzreiz, bet rūpējās par vājinieku vienu dienu un nakti, dziedinot brūces, bet no rīta aizgāja, uzticot ievainoto viesnīcas saimniekam, tas ir Baznīcas Eņģelim. Divi dināriji, kurus iedeva samarietim, - tās ir zināšanas par Tēvu un Dēlu un izpratne par to, ka Tēvs ir Dēlā, bet Dēls - Tēvā[430].


Adventisti apgalvo: "Bībele neparedz 1. Mozus grāmatas alegorisku vai mistisku skaidrojumu"[431]. Bet vai kādu no Bībeles novērsīs tās alegoriskais skaidrojums, piemēram, tāds, kādu Origēns piedāvāja par Sešām dienām: Cietais, kas atdalīja ūdeni - tās ir iekšējā un ārējā cilvēka atdalījums. Ja no cilvēka dvēseles ir aizskrējuši ūdeņi - grēki un kaislības - viņš kļuva par sauszemi un šī sauszeme kļuva par zemi, un tajā uzdīga tīrības auglis. Tagad cietais ir cienīgs tikt izdaiļots ar spīdekļiem - un mūsu dvēselē atspīd Saule - Kristus (“Es esmu gaisma pasaulei”) un mēness - Baznīca. Kā Mēness saņem gaismu no Saules - tā arī Baznīca no Kristus (skat. Origēns. Sarunas par 1. Mozus grāmatu. 1, 3-5)... Protams, tas nebūt nav vienīgais veids kā izlasīt pirmo Bībeles nodaļu un ne tuvu ne vienīgā nozīme, kas tajā iekļauta. Bet vēlreiz atkārtoju - vai tad tāda izlasīšana traucēs cilvēkam kļūt par kristieti?


Cita Bībeles epizode: “Lielu noslēpumu satur Jonas stāsts. Ar valzivi, šķiet, ir domāts laiks, kas nekad neapstājas, bet vienmēr tek uz priekšu un aprij dzimstošo matēriju vairāk vai mazāk ilgstošos laika intervālos... Jonas nogāšana no kuģa nozīmē jaunradītā krišana no dzīvības nāvē. Valzivs aprīšana nozīmē mūsu neizbēgamo sabrukšanu, kas notiek laikā; jo vēders, kurā Jona nokļuva, ir aprijošā zeme, kas pieņem visu, ko iznīcina laiks. Un līdzīgi tam kā Jona, pavadījis valzivs vēderā trīs dienas un tik pat naktis, iznāca ārā vesels, tā arī mēs visi, izgājuši cauri trīs šī laikmeta attālumiem, tas ir sākumam, vidum un beigām, no kurām sastāv laiks, celsimies augšā. Jo vispār ir trīs laika sadaļas: pagātne, tagadne un nākotne. Tādēļ arī Kungs, zīmīgi pavadījis zemē tik pat dienu, skaidri parādīja, ka pēc minēto laika sadaļu izpildes, notiks mūsu augšāmcelšanās, kas ir sākums nākamajam laikam un šī laika beigas. Tajā laikā nav ne pagātnes, ne nākotnes, bet tikai tagadne” (svētītājs Olimpa Metodijs, III gs.)[432].


Te, lūk, Vecās Derības teksta skaidrojums, kam pēc gara jābūt ļoti tuvam protestantiem, bet diez vai tas ir zināms viņu teologiem: “Likumā bija noteikts priesterim paņemt divus baložus: vienu nokaut, bet dzīvo apslacīt ar viņa asinīm un palaist lidot brīvībā. Šīs darbības bija patiesības tēls un patvērums. Jo Kristus ir nokauts un Viņa asinis, kas mūs ir apslacījušas, mūs ir darījušas spārnotus, jo ir mums devušas Svētā Gara spārnus netraucēti pacelties Dievišķajā gaisā” (sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs, IV gs.)[433].


“Samierinies ar savu pretinieku ceļā uz tiesu” (Mt.5,25): Par pretinieku tiek saukta sirdsapziņa (abba Dorofejs)[434]. “Un Lats, pēc manām domām, tika attaisnots, jo, dzīvojot starp cilvēkiem, nekad viņus nenosodīja” (sirdsskaidrais Jānis Pakāpnieks)[435].
Sludinātāja uzdevums - atklāt, kāds sakars ir tai vai citai Bībeles vietai ar mūsdienu dzīvi. Viņa uzdevums ir - pārnest Bībeli no pagātnes uz nākotni. Un senās Baznīcas tēvi to mācēja darīt ar ģeniālu dziļumu un saskatāmību,- ir pietiekami tikai atcerēties Lielā gavēņa laika svētā Krētas Andreja “Lielo kanonu”. Un šīs mākslas pārzināšana nekaitēs nevienam kristietim, nevienam sludinātājam.


Un teoloģiskā doma, ja vēlas izrauties no sholastikas “sistemātiskās teoloģijas” valgiem, ir spējīga pievērst cilvēku pareizticības pasaulei. Jā, un kādu gan vēl literatūru lasīt krievu protestantam dzimtajā valodā bez pareizticīgajiem domātajiem. Protestantisms vēl nav izveidojis savu  literatūru krievu valodā, bet no nemākulīgajiem tulkojumiem sākas smadzeņu grēmas. Un, ja baptistam gribētos padomāt, pārdomāt, tad viņš ņem N. Berdjājevu un V. Solovjevu, S. Bulgākovu un V.Losski... Un nokļūst diskusiju, asas, brīvas un dziļas pareizticīgās domas pasaulē. 30-tajos gados Georgijs Fedotovs pareģoja: ja Padomju Savienībā ir sākuši izdot Puškinu, tad atgriezīsies arī pareizticība. To pašu var teikt arī par krievu protestantiem: ja jau jūs esat sākuši lasīt liberālo Berdjājevu, tad agrāk vai vēlāk nonāksiet arī līdz Teofanam Vientuļniekam[436].


Pat amerikāņu teoloģiskajā literatūrā atšķirības starp vēsturisko kristietību (tas ir - pareizticību) un protestantismu jau sāk saņemt dziļāku novērtējumu. R.E. Vebers, Itonas koledžas ASV teoloģijas profesors (koledžas, ko protestantu aprindās sauc par “Evaņģēlisma Vatikānu”), nopublicēja rakstu “Masveida evaņģēliskās kristietības kritika”. Lūk, izvilkums no tā[437].


“Es pēkšņi ieraudzīju evaņģēliskajā baznīcā un sevī saistībā ar to kaut ko virspusēju, ierobežotu un svētulīgu. Šis atklājums mani piespieda meklēt kaut ko lielāku. Es saku interesēties par nākotni. Mani meklējumi mani aizveda pie baznīcas vēstures studēšanas; un tikai tad, kad es sev atklāju agrīnās kristīgās baznīcas tēvus, es sāku saprast to, kas mani uztrauca evaņģēliskajā kristietībā... Mēs (teologi, kas ir vienās domās ar Vēberu - A.K.) dodam priekšroku sevi saukt par ortodoksāliem evaņģēlistiem. Ar to ir jāsaprot, ka mēs apbrīnojam baznīcas tēvu darbus un uzskatām, ka viņu apgaismība atļauj ieviest vērtīgus labojumus tajā, kā mēs domājam, ir tikai vāja vēsturiskās kristietības ēna masveida evaņģēliskās kristietības struktūrā”.


Vēbers saprot, ka “galvenā masveida evaņģēliskās kristietības problēma ir tā, ka tai nav izdevies pilnībā apjaust Iemiesošanās jēgu”. Šīs protestantu domāšanas “pāriemiesošanos” Vēbers redz sešās jomās, no kurām mēs atzīmēsim tikai dažas par kurām bija runa mūsu iepriekšējā pareizticības un protestantisma salīdzinājumā. Vispirms viņam pāriemiesots šķiet baptistu vēstures skatījums. Pēc viņa domām, protestantu “skatījums uz vēsturi izrādījās tuvs gnosticismam. Dievs it kā tikai daļēji un periodiski ir piederīgs vēsturei. Vēstures neatzīšana izpaužas evaņģēliskās kristietības nevēsturiskumā. Mūsu vēsturiskā apziņa neiet tālāk par Daita L. Mudi vai, galējā gadījumā, Reformāciju. Tikai daži no mums sevi uzskata par piederīgiem baznīcas vēsturei, kas sākas I  gadsimtā”. Pretējā šai antivēsturiskajai pieejai stāvošā patiesi kristīgā pieeja baznīcas vēsturei saka, ka “skatīties uz vēsturi caur Iemiesošanās prizmu nozīmē atzīt cilvēcisku un dievišķu pirmsākumu eksistenci vēstures procesā”.


Pāriemiesoti-spiritiska Vēberam šķiet protestantu Baznīcas uztvere. Pilnīgi pietuvojoties tieši pareizticīgajai eklezioloģijai, Vēbers raksta: “Baznīca - tā ir Kristus esamība pasaulē cauri priesteriem, Svētajiem Rakstiem un Eiharistijas Svētajām veltēm, ko mums ir nodevuši apustuļi un kas ir Svētā Gara klātbūtnes nosargāti un glabāti. Masveida evaņģēliskās kristietības problēma ir tas, ka mums nav izdevies apjaust redzamās baznīcas noslēpumaino un divējādo raksturu. Mēs nodalām cilvēcisko no dievišķā un neredzam dievišķā piekritību cilvēciskajam. Rezultāts ir kaut kas līdzīgs “baznīcas dokētismam”. Pretēji dokētisma pārstāvjiem, kuri neatzina Kristū miesisko cilvēku, mēs atsakāmies saprast baznīcas cilvēcisko dabu. Tādēļ pasaulē baznīca kļūst diezgan miglaina un nenoteikta pēc būtības. Tā kļūst par lekciju zāli, evaņģēlista telti vai draudzīgu sanāksmju vietu”.


Beidzot, atsakoties no amerikāņu “evaņģēlistu” cīņas pret ikonu izmantošanu patosa, Vēbers atzīst, ka Dieva Vārda Iemiesošanās patiesība nevar neradīt garīgo patiesību un pārdzīvojumu iekļaušanos konkrētās un sajūtamās Dievkalpojuma formās, rituālos un svētuma godināšanā. “Iemiesošanās princips uz visiem laikiem apstiprina formas nozīmi- sajūtamas un materiālas - kā līdzekļa, kas dara iespējamu dievišķā pirmsākuma klātbūtni. Masveida evaņģēlisms pa lielākai daļai ir pazaudējis dievišķā pirmsākuma klātbūtnes sajūtu cilvēciskajā formā. Mēs esam pārņēmuši gnosticismam tuvu skatījumu uz formas izmantošanu pielūgsmē. Tas izpaužas mūsu antipātijā pret uzrakstītām lūgšanām, mūsu atteikuma izmantot ķermeni, mūsu nevērībā pret jūtām; reālas klātbūtnes izņemšanu no Eiharistijas; atteikšanos kristīgi skatīties uz laiku, kas izpaužas baznīcas gaitā un diennakts dievkalpojumu aplī; mūsu nespējā izprast sakaru starp liturģiju un arhitektūru, liturģiju un mākslu, liturģiju un mūziku. Rezultātā pielūgsme ieguva cilvēcisku virzību un kā tādai tai ir mērķis attīstīt mūsu prātu, uzlabot mūsu labsajūtu vai nodrošināt mūs ar veiksmes formulu. Pasludināšana ir nomainīta ar izskaidrojumu; Eiharistija - ar uzaicinājumu; slavēšana - ar izklaidi; Svētais Gars - ar mākslīgiem manipulācijas veidiem; liturģiska telpas sajūta - ar       nacionālajiem svētkiem; svētās dejas - ar sludinātāju šķobīšanos; altāris - ar estrādi; baznīcas koris - ar skaļiem un apnicīgiem personiskiem sveicieniem; tērpi - ar spilgtiem un pat izaicinoši nepieklājīgiem apģērbiem. Mēs nevarējām saprast, ka mūsu formas noliegums ne tik daudz ir noliegums cik vienas formas nomaiņa ar citu. Mums ir vajadzīga cilvēciska garīguma forma, kas, orientējoties uz Bībeles vērtībām, var noturēties pret vērtībām, kas valda pār vidējās šķiras sapņiem”.


Tas, ko ir pateicis Vēbers - ir ticīgas sirds vienkāršu prasību izpausme. Kad cilvēks atceras, ka būt par kristieti ir svarīgāk, nekā būt par protestantu, viņš nonāk pie secinājumiem, pie kuriem nonāca Vēbers.


Es esmu pārliecināts: neofītu asais vilnis noplaks - un protestants sapratīs to, ka cilvēka dzīve vienkārši nav komikss no sērijas “izkrāso pats”, kur no kristieša tiek prasīts tikai katrai dzīves situācijai piemeklēt atbilstošu Bībeles citātu.


Atnāks tā izpratne, ka personiskā garīgā dzīve nesastāv tikai no stāstiem citiem par to, ka, kad es biju ateists, tad biju grēcinieks, bet, kad noticēju Kristum, kļuvu laimīgs. Tad arī kļūs nesveša, bet būs pazīstama un vajadzīga divtūkstoš gadu ilgā vēsturiskās baznīcas pieredze, kuras grāmatas un lūgšanas tieši runā par to, kas notiek ar kristieti pēc tam, kad viņš uzsāka savu ceļu, kā atpazīt un kā pārvarēt garīgā ceļa briesmas...


Kopumā, jau tagad starp krievu protestantu teologiem (vismaz pie baptistiem un adventistiem) briest šķelšanās. Un tā būs tradicionālā krievu šķelšanās “rietumniekos” un “iezemiešos”. Vieniem amerikāniskās  draudzes dzīves iekārtas normatīvi un pašapzinīgais burtiskums rīcībā ar Bībeli. Citiem - lielāka atbilstība pareizticīgajai tradīcijai, nekā “dienvidu-baptistu” - ticība nav publiska sfēra, bet slēpta, un krievu lūgšanu pazemība viņiem ir tuvāka nekā amerikāņu reklāmu bums.


Jau tagad var satikt cilvēkus, kuri iepriekš no sektantu  lūpām ir dzirdējuši par Pareizticību tikai sliktu, bet pēc tam tieši pareizticībā ir atpazinuši savu cerību, prieka, savu augstāko vērtību patiesu izpausmi. Iepazīstoties tuvāk ar Baznīcu, viņi pārstāj uztvert Pareizticību kā dīvainu puspagānisku uzaugumu Evaņģēlijam. Salīdzinot patieso Baznīcas Tēvu liecību ar agrāk zināmajām karikatūrām par Pareizticību, viņi sev atklāj Baznīcas pasauli un viņu sirds dziļumos dzimst prieka pilni vārdi: “Vēlu es tevi iemīlēju, Skaistum, tu esi tik sens un tik jauns, vēlu es tevi esmu iemīlējis! Tu biji manī, bet es biju - ārējā un tur meklēju Tevi, šajā patīkamajā pasaulē, kuru Tu esi radījis, es iebruku, nejēdzīgais. Tu biji ar mani, es nebiju ar Tevi. Tālumā no Tevis mani turēja pasaule, kuras nebūtu, ja tā nebūtu Tevī. Tu iepazini, uzsauci un pārrāvi kurlumu; Tu satini, atspīdēji un aizdzini mani aklumu; Tu pieskāries man un es aizdegos par Tavu pasauli” (Augustīns, Grēksūdze. 10,27).


Nav izslēgts, ka protestanti, uzvaroši ienākot ateistiskajā Krievijā, atmodinās pareizticīgos centienus savos pašu draudžu locekļos un teologos. Un tad krievu protestanti centīsies samazināt bezdibeni starp mūsu ticības mācībām - caur evaņģēlisma papildināšanu ar baznīcas pieredzi. Un nevar zināt - var būt kādu reizi krievu protestanti, kuri būs apguvuši divas teoloģiskas valodas un argumentācijas veidus, vērsīs savu sprediķi uz Ameriku un Eiropu. Un šis sprediķis nebūs svešs pareizticībai.


Kā negaidītu un labu zīmi es uztvēru luterāņu katedrāles iekārtojumu Hildesheimas, Saksijas pilsētiņas, galvenajā ielā: viss dievnama izdaiļojums sastāvēja no krievu ikonu fotokopijām: Trīsvienība atradās virs altāra, pa kreisi - Vladimiras Dievmāte. Šajā luterāņu dievnamā, protestantisma dzimtenē, būtu derīgi vest ekskursija jaunradušos krievu protestantus, kuri uzskata, ka pareizticīgās ikonas nav nekas vairāk kā elki...


Cerību par to, ka turpmāk protestantu attieksme pret pareizticību kļūs labvēlīgāka, dod neoprotestantisma vēsture. Tās sektas, kas šodien ir atbraukušas uz Krieviju, tās ir tā sauktā “protestantu fundamentālisma” pārstāvji. Tas radās kā atkārtots protests pret Bībeles profanāciju, pret “biblisko kriticismu”, kas neatzina tiesības eksistēt pravietojumiem un brīnumiem, pret tām tendencēm liberālajā protestantismā, kas vispār to nolika aiz kristietības robežas, bet dažreiz pat ārpus jebkādas reliģiozitātes[438]. Protestantisms radās kā protests pret katolicismu. Neoprotestantisms - kā protests pret protestantismu. Tad varbūt vajadzētu pārtraukt šo sacelšanos ķēdi un ieskatīties uzmanīgāk senās Baznīcas tradīcijās? Vēl vairāk, ka šī tradīcija nav pazudusi, nav mirusi. Viņa vēl līdz šim ir dzīva tajā savā arhaiskajā, “novecojušajā” pareizticībā. Pēc pareizticības ieskata, tas ir kaut kas simpātisks neoprotestantu kustībā: tāpat kā pareizticīgie, neoprotestanti nekaunas no savas ticības, nekaunas no Bībeles. Dažreiz viņi ar jauneklīgu degsmi skandalē tur, kur nemaz  nebūtu vajadzīgs “lauzt krēslus” (piemēram, jautājumā par “kreacionismu”). Bet viņu lēmums dzīvot pēc Bībeles nevar nepriecēt. Protams, ka viņi nedzīvo tik daudz pēc Bībeles kā pēc savas Bībeles izpratnes, bieži ļoti virspusējas, ļoti segmentāras. Bet šī vēlēšanās ir jāatzīst par labu. Un tieši tādēļ tieši viņos es sajūtu kaut ko tuvāku pareizticībai pat nekā katolicisms. Bībele - ir pareizticīga grāmata. Un tas, kurš to ciena un studē, jau ir ceļā uz Pareizticību.


P.S. Šī raksta pamattēzes es esmu nopublicējis grāmatā “Vai ir vienalga, kā ticēt” (1994.g.). Pēc gada manis izteiktie pieņēmumi kādā daļā attaisnojās. Zaokas Garīgajā adventistu seminārā bija nopietns skandāls: no turienes aizgāja pasniedzējs, kurš it kā bija Akadēmijas seja tās kontaktos ar krievu inteliģenci - dzejnieks un garīgais rakstnieks Oļegs Seņins. Kopā ar viņu uz pareizticību pārgāja vēl 5 studenti.


415 Vai korejiešu baznīca “Jagmun” – tā ir Krievijas tauta?
416 Tieši pareizticībai Krievijā ir 1000 gadu, bet ne metodismam. Šis ir ļoti raksturīgs protestantu propagandas paņēmiens: iesākumā uzdot sevi par pareizticīga-jiem.
417 “Нетрадиционные религии” в посткоммунистической России. Круглый стол. // Вопросы философии. 1996, № 12, lp. 5.
418 свящ. Александр Ельчанинов. Записи. — Париж, 1962, lp. 30.
419 митроп. Антоний Сурожский. О встрече, lpp. 215-216.
420 1956.g. K.S.Luiss rakstīja: “Paraugs man - ir ‘krievu pareizticīgais’ dievkalpojums. Vieni sēž, citi guļ uz mutes, kādi stāv uz ceļiem, kāds vienkārši stāv, kāds staigā, un neviens nevienam nepievērš uzmanību. Gudri, pieklājīgi, kristīgi.  ‘Nelien cita lietās’- labs noteikums, pat baznīcā”. Un citā reizē: “Kādreiz es biju grieķu dievkalpojumā, un visvairāk man patika, ka tur, cik es sapratu, nav noteikumu draudzei. Kāds sēdēja, kāds stāvēja, kāds atradās uz ceļiem... Pats labākais bija tajā, ka neviens ne vismazākajā mērā nesekoja citiem. Es gribētu, lai mēs, anglikāņi, to pārņemtu! Mums ir cilvēki, kuriem ļoti traucē, ja kaimiņš krustās vai nekrustās. Labāk viņi vispār neskatītos, vēl vairāk - netiesātu svešu vergu” Luiss ir aprakstījis normālu pareizticīgo kopienu, kas ir saglabājusi vēl pirmsrevolūcijas baznīciskumu, bet viņš nav redzējis īsteni komjauniecisku daudzu mūsu draudžu locekļu dziņu (kuras ar vecumu nav ieguvušas ne cilvēcisku gudrību, ne elementāras baznīcas zināšanas), kuras cenšas norādīt visiem ienākošajiem, kā jāliek svece un kur var, bet kur nevar stāvēt pašam cilvēkam...
421 Tas, ka pareizticība savās pamatiezīmēs izveidojās vēl dzīva pagānisma laikā, nenozīmē, ka pati pareizticība ir pagānisms vai ka tā ir pagānisma caurausta. Ja kāds kristīgais sludinātājs visu savu dzīvi ir polimizējis ar ateismu un ir uzkrājis par to lielu pieredzi - tas vēl nav iemesls viņu pašu uzskatīt par ateistu. 
422 “Miljondolāru smaids parādījās jaunās meitenes sejā... Misis Serdičenko teica: “Tas bija kā bumba, kas sagrāva pamatus daudzām reliģiskajām tradīcijām”,- tā ir teikts reklāmas lapiņā par evaņģēlista-“dziedinātāja” Roda Mak Dugana uzstāšanos Ukrainā. Piebildīšu, ka tajā tieši tiek atzīts protestantu misijas sagraušanas mērķis attiecībā pret pareizticību. 
423 Dažādām valodām ir raksturīgi ne tikai dažādas vārdnīcas un dažāds skaņu sastāvs. Valodas sistēmā (plašāk - runas uzvedībā) ir gan intonācija, gan žestikulācija. Pat pēc pirkstiem dažādu tautu cilvēki skaita atšķirīgi - te sākot no liela pirksta, te no mazā, bet kas arī saliecot. Tad, lūk, protestantu misionāru krievu mācekļi diezgan skaidri atšķiras no saviem vienaudžiem tieši ar runas intonāciju un žestiem, kas pavada runu. It kā bez akcenta runā kārtējais “bērns”, bet vienalga kaut kā ne kā mēs...
424 Pieņemts Alma-Atā 23.03.1993. Parakstījuši MKP locekļi: Otonas Baļčunas (Lietuva), Semjons Borodins (Krievija), Andrejs Bondarenko (Latvija), pavisam 10 parakstu. Publikācija: Вера и жизнь. Журнал миссионерского союза “Свет на Востоке”. № 3, 1993.
425 свящ. Сергий Щукин. Современные думы. // Вестник РСХД. № 122, lpp. 214-215. 
426 Rezultātā Surgutā es uzaicināju uz savu lekciju vietējo baptistu “bīskapu” – “Tjumeņas apgabala vecāko prezbiteru”. Es viņam izskaidroju savu neizpratni - es viņam palūdzu dot publisku un oficiālu atbildi - par ko tad tieši baptistu kopiena uzskata maizes laušanu: par Kristus upura simbolu vai reālu Kristu? Atbilde bija asprātīga: “Ne viens, ne otrs. Eiharistija ir zīme!”. – “Piedodiet, man šodien ir sarežģījumi ar semiotiku. Vai Jūs nevarētu paskaidrot, kur jūs redzat atšķirību starp simbolu un zīmi?”.- “Nu kā, lūk, ir zelts un ir naudas zīme. Kaut arī naudas zīmes nav izgatavotas no zelta, bet vērtība viņām ir tāda pati!”. – “Baidos, ka Jūs šo piemēru esat paņēmis no kādas amerikāņu grāmatas... Bet mūsu valstī, kur cilvēki atceras simtprocentu inflāciju gadā, teikt, ka zelta un papīrīšu vērtība ir vienāda, nozīmē ņirgāties par veselo saprātu!”.
427 Зелинский Ф. Ф. Древнегреческая религия. — Киев, 1993, lp. 123.
428 Cik es atceros, šis Gumiļeva dzejolis attēlo to pašu noskaņu, ko tāpat arī “Būtība”, kur Gumiļevs ar asarām svinīgi apsveic tehnokrātisko, depoētisko un demitoloģisko domāšanu: “Es neskumstu, ka no dabas ir noņemts pārsegs, kas viņu apsedza, ka senais mežs, sirmie ūdeņi neapsedz faunu un...”. Abos dzejoļos ir mēģinājums paskatīties uz pasauli ne ar savām acīm, bet ar cilvēka acīm, kuram nav “sestās sajūtas”, lai priecātos par pasauli...
429 Var atcerēties Maskavas Kremļa katedrāles, Trīsvienības-Sergija Lavras katedrāles, Novgorodas Sofiju.
430 Сидоров А. И. Комментарии. // Творения аввы Евагрия, сс. 302 и 340.
431 В начале было Слово, lp. 105.
432 Св. Мефодий, епископ и мученик..., lpp. 242-243.
433 преп. Макарий Египетский. Духовные беседы, lp. 390.
434 авва Дорофей. Душеполезные научения и послания, lp. 50.
435 преп. Иоанн Лествичник. Лествица, lp. 64.
436 Liekas, ka to saprot arī paši protestanti, un man ir zināmi studentu izslēgšanas gadījumi no adventistu semināra par to, ka viņi lasa krievu reliģisko filozofu grāmatas.
437 Веббер Р. Э. Критика массового евангелического христианства. // Диспут. Историко-философский религиоведческий журнал. 1992, № 3, lpp. 85-93.
438 To, ka klasiskais protestantisms ātri virzās uz pilnīgu neticību, sajuta jau Tjutčevs. Viņa slavenais dzejolis “Es mīlu luterāņu dievkalpojumu”, kuru krievu protestanti nezin kāpēc mīl citēt, īstenībā ir ļoti pesimistisks: “Vai redzat? Sagatavojusies ceļam, pēdējo reizi jūsu priekšā stāv Ticība: vēl viņa nav aizgājusi līdz slieksnim, vēl aiz viņas nav aizvērušās durvis... Bet stunda ir situsi... Lūdziet Dievu,- jūs tagad lūdzaties pēdējo reizi”. Tā tas arī notika - nepagāja pat simts gadu, kad autoritatīvākais protestantu teologs Pauls Tillihs uz jautājumu “Vai jūs lūdzaties?” atbildēja: “Nē, bet es meditēju” (Шейфер Ф. Современная философия и теология. // Диспут. 1992, январь-март, lp. 72). Par šo liberālo protestantismu Merežkovskis ir teicis: “ luterāņi - Baznīcas iztukšotāji” (Мережковский Д. С. Указ. соч., lp. 14).

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS