Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

19. Vēršanās pie adventistiem

 

Kādā krievu pilsētā dienvidos mans disputs televīzijā ar vietējo adventistu mācītāju beidzās ar negaidītu mana sarunu biedra repliku: “Cik tomēr žēl, ka visā kristīgajā pasaulē tikai mēs, pareizticīgie un adventisti, pareizi saprotam Dieva Vārdu!”. Mūsu saruna, protams, sākās ar jautājumu par sestdienu. Diskusijas tēmu piedāvāja viņš, bet ar ko tā beigsies no mums abiem zināju tikai es. Iepriekšējā prakse parādīja, ka adventistiem ir vieglāk nekā pārējiem protestantiem samierināties ar pareizticību. Iemesls - adventistu mācība par Sestdienu. No šī apgalvojuma viņi sāk savu polemiku ar pareizticību un šajā pašā jautājumā viņus gaida ātrs un  negaidīts diskusijas pagrieziens.


Adventisti atšķiras no pārējiem protestantiem ar to, ka, pēc viņu mācības, svētku diena nav svētdiena, bet sestdiena. Bauslis “ievēro sestdienu”, pēc viņu apgalvojuma, nav atcelts un ir jāievēro Jaunās Derības laikmetā. Sestdienas svinēšanu ir noteicis Kungs. Svētdienas svinēšanu noteica Romas pāvests. Šo personu autoritāte nav salīdzināma. Cilvēks ne personiski, ne Koncilā nevar atcelt Dieva bausli, bet, tas nozīmē, ka vajag apzināties vēsturisko kristietības grēku un atgriezties pie sestdienas svinēšanas.


Nu ko, es piekrītu adventistiem. Patiešām, atcelt sestdienas svinēšanu, ko ir noteicis Dievs, neviens nevar. Neviens nevar pārnest reliģisko svētku dienu no sestdienas uz svētdienu. Vēl vairāk, klausoties šādos adventistu spriedumos, es esmu gatavs viņiem pateikties par patiesi taisnīgu katolicisma kritiku.


Pareizticīgie teologi jau I-II gadu tūkstošu mijā kritizēja katolisko sestdienas gavēņa praksi. Vēl 867. gadā svētītājs Konstantinopoles Patriarhs Fotijs “Apkārtrakstā”, ko izsauca latīniskās garīdzniecības pretenzijas uz Bulgāriju, pirmajā austrumu un latīņu kristietības atšķirību punktā ieraudzīja gavēņa noteikšanu sestdienā: “Jo pirmā viņu nepatiesība - sestdienas gavēnis, kas ne tikai sīkumos noliedz matojumu, bet atklāj nevērību pret mācību kopumā”[361]. Īpašu pareizticīgo polemistu neizpratni izsauca tas, ka ja sestdien bija Kristus Piedzimšanas vai Kristus Kristīšanas svētki - gavēnis vienalga netika atcelts[362]. Tajā bija acīmredzams seno “Apustuļu noteikumu” pārkāpums”: Ja kad tiks pieķerts gavējot Kunga dienā vai sestdienā, izņemot tikai Lielo sestdienu: lai ir izstumts. Ja laicīgais, lai ir izslēgts” (64. noteikumi). Sestdiena ir līdzvērtīga svētdienai (“Kunga dienai”) un gavēnis sestdienā nozīmē svētku prieka samazināšanu, svētku dienas pielīdzināšanu darba dienai. Ka izriet no kanoniskajām pareizticīgajām tiesībām, svētdienas svinēšana - tā nav sestdienas svētku pārnešana, bet patstāvīgi svētki, kas neatmaina sestdienas godināšanu.


Lūk, vēl viens pareizticīga mantojuma attieksmes pret sestdienu piemērs. Māceklis jautā starecam: “Kas rosina tuksnesī dzīvojošos inokus katrā ziņā katru sestdienu (kursīvs aut.) un svētdienu nākt uz dievnamu? - Rakstos ir teikts: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps.42,2). Alņi tuksnesī ēd daudz čūsku un pēc tam, kad čūsku inde viņus sāk dedzināt, viņi ātri skrien pie ūdens, un, kad padzeras, iekaisums no indes pazūd. Tā arī inokus, kuri dzīvo tuksnesī, dedzina ļaunu nodomu inde, ko iedveš dēmoni, un viņi ar nepacietību gaida sestdienu (kursīvs aut.) un svētdienu, lai ietu uz ūdens avotiem, tas ir lai saņemtu Kunga miesu un asinis, lai attīrītos no ļaunajiem netikumiem”[363].


Sestdiena pareizticīgajā atmiņā, pareizticīgajā Dievkalpojumā un teoloģijā līdz šim ir svētku diena. Sestdienas, tāpat kā svētdienas, tiek izceltas kā svētki citu dienu vidū Lielā Gavēņa laikā. Tajās notiek svētku, ne gavēņa laika Dievkalpojumi. Tiek kalpota pilna Liturģija, netiek lasīta Jefrema Sīrieša grēku nožēlas lūgšana, netiek veiktas zemes paklanīšanās.


Tādēļ, ja adventists jautās: kur bija patiesā baznīca pēc apustuļu aiziešanas, tad viņam nāksies vērsties pie pareizticības. Jo, pēc adventistu katehēzes apgalvojuma, “visā vēstures laikā Dieva Baznīcas apvienoja ticīgos, kuri pielūdza Radītāju sestdienā”[364]. Un te viens no diviem: vai nu Baznīcas vēsturē nebija, vai nu tā bija tieši pareizticīgā Baznīca, jo bez viņas vairāk neviens sestdienu neievēroja.


Adventisti ir pieraduši polemizēt ar katoļiem. Bet mēs neesam katoļi, un tādēļ nav vērts automātiski pārnest uz Krieviju, uz pareizticīgo pasauli argumentus, kas paredzēti katoļu tradīciju sagraušanai. Salīdzinot ar rietumu kristietību, pareizticībā ir saglabāts daudz vairāk no bibliskā.


Piemēram, pareizticīgajā dievkalpojumā vēl līdz šim diennakts iet no vakara uz rītu. Ne “diena un nakts - diennakts pagājusi”, bet “bija vakars un bija rīts - viena diena”. Saskaņā ar 1. Mozus grāmatas vēstījumu, gaisma apspīdēja pasauli tikai pirmā radošā perioda otrajā pusē pēc tam, kad tika radīta bez formas, neapgaismota zeme. Bija laiks, kad Gars lidinājās virs neradītam bezdibenim, un tādēļ radošā diena sākas vakarā un iet uz rītu. “Laiks no radīšanas sākuma līdz gaismas rādīšanai ir Mozus pirmais vakars, krēsla vai nakts; jaunradītās gaismas parādīšanās - rīts”, - rakstīja brīnišķīgs krievu biblists svētītājs Maskavas Filarets[365].


Šī Bībeles kalendāra īpatnība vēl līdz šim saglabājas pareizticīgajā dievkalpojumu tradīcijā. Tādēļ, piemēram, sestdienas vakara tiek noturēts “svētdienas gaidīšanas dievkalpojums”, bet pašā svētdienas vakara dievkalpojums jau būs ikdienišķs. Ja savu dzimšanas dienu ļaudis parasti atzīmē tās pašas dienas vakarā, tad, lai paklausītos dievnamā dievkalpojumu, kas ir veltīts “savam” svētajam, būs jānāk savas “eņģeļa dienas” iepriekšējās dienas vakarā.


Vēl svarīgāk ir zināt, ka pareizticīgajā kalendārā sestdiena vēl līdz šim ir nedēļas septītā diena. Sestdiena beidzas nedēļa, bet no svētdienas tā sākas. Svētdienas dievkalpojumā (tas ir tieši sestdienas vakarā - sākoties svētdienas diennaktij) notiek nedēļas balss “maiņa”[366]. Lūk, piemēram, sestdiena kā nedēļas beigas ir pieminēta “Senajā Paterikā”- stāstu krājumā par pirmo pareizticīgo mūku dzīvi (IV-V gadsimti): Pēc sižeta brāļi visu nedēļu lūdzas par brāļa, kurš ir kritis šaubās, atbrīvošanu no kārdinājuma. “Un, kad nedēļa beidzās, svētdienā viņi atnāca uz baznīcu...”[367]. Svētdiena šeit tiešām sākas pēc nedēļas beigām.


Krievu valodā šī svētdienas kā pirmās nedēļas dienas izpratne ir zudusi: par “otrdienu” pie mums tiek saukta otra diena pēc svētdienas, bet ne pēc sestdienas; “ceturtdiena” un “piektdiena” atbilstoši ceturtā un piektā diena pēc svētdienas. Grieķu valoda saglabā dienu skaitīšanu no sestdienas. Pirmdiena tur burtiski tiek saukta par “otro dienu”,     deutera; otrdiena — “trešā”, trith; trešdiena tiek saukta “ceturtā” diena, tetarth; ceturtdiena — “piektā”, pempth, bet piektdiena tiek saukta vienkārši para­skeuh — “sagatavošanās” (sestdienai). Tādēļ jau senajiem krievu sludinātājiem nācās skaidrot: “Nedēļa, tā nav nedēļa, kā jūs sakāt, bet visas nedēļas pirmā diena. Tādēļ, ka mūsu Kristus Dievs  šajā dienā uzcēlās no mirušajiem, un tā tiek saukta par augšāmcelšanās dienu. Bet pirmdiena - tā ir otrā diena, bet otrdiena - trešā, bet trešdiena - ceturtā, bet ceturtdiena - piektā, bet piektdiena - sestā, bet sestdiena - septītā” (sirdsskaidrais Pečoru Teodosijs)[368].


Pareizticība vienmēr atceras, ka pasaules radīšana sākās ar svētdienu (jo tā beidzās sestdienā). Tā atceras arī to, ka radības atjaunošana arī notika pirmajā dienā pēc sestdienas, tas ir svētdienā. Bet, ja ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas radošo svētdienu vēsture vienkārši sākās un tādēļ tā vienkārši un skaidri bija “pirmā” diena, tas “pashas” svētdiena pabeidza tos notikumus, kas sākās Ciešanu nedēļā: tā ir dzīvības augšāmcelšanās , kas atspīdēja no klusēšanas un Sestdienas kapa, tā ir pēc Sestdienas, pēc septītās dienas un ar to izrādās ir ... astotā. Svētdienai, tādejādi, ir unikāls statuss: tā ir gan nedēļas pirmā diena, gan - astotā.


“Pirmā radīšana sākas ar nedēļas dienu un otrā radīšana sākas atkal ar to pašu dienu, jo tā ir pirmā no tai sekojošajām un astotā aiz tai pa priekšu ejošajām”,- spriež svētītājs Grigorijs Teologs[369], atzīmējot, “otrās radīšanas” sākuma diena, tas ir Kristus Augšāmcelšanās, bija dienā, kas nāca aiz sestdienas, tas ir pirmajā nedēļas dienā.


Pareizticīgajai vēsturei tā nevarēja būt nejauša sakritība. Jau otrā gadsimta sākumā svētais Justīns Filozofs teica, ka “tā saucamajā Saules dienā mums ir sapulces visiem viena vietā. Saules dienā mēs visi sapulces taisām tādēļ, ka tā ir pirmā diena, kurā Dievs, izmainot tumsību un matēriju, radīja pasauli, un Jēzus Kristus, mūsu Pestītājs, tajā cēlās augša no mirušajiem”[370]. Saules diena, ko piemin Justīns - nav nekas vairāk kā tehnisks dienas apzīmējums (Romas kalendārā bija Venēras diena, Marsa diena, Merkūrija diena...). Un šo pierasto vārdu pieminēšana nenozīmē to dievu pielūgšanu, kuru vārdi ir iegājuši dienu nosaukumos. Franču adventists, laikam, neuzskata par nosodāmu lietot tādus vārdus kā lundi (pirmdiena; burtiski Mēness diena), mardi (otrdiena; burtiski Marsa diena), mercredi (trešdiena; burt. Merkurija diena), vendredi (piektdiena; burt. Venēras diena) vai pat jeudi (ceturtdiena; burt. Zeva diena). Tā arī Justīna “Saules dienas” pieminēšana nav zvaigžņu pielūgšanas pagāniska zīme, astrolatrija, kas pēkšņi ir ielauzusies kristietībā.


Vēl vairāk, Saules dienas sakrišanai ar svētdienu senajiem kristiešiem bija priecīga nokrāsa. Jo Pats Kristus ir Patiesības Saule: “Bet jums, kas Manu Vārdu bīstaties, uzlēks Viņa staros patiesības un dziedināšanas Saule” (Mal.3,20).


Kristiešu svētdienas, “saules sapulces”, par kurām runā svētais Justīns – tās ir Eiharistiskās sapulces. Tajās notiek pievienošanās Mūžīgajām Vakariņām. Un tas nozīmē, ka Liturģijas diena (bet senajā Baznīca tāda diena visu pirms bija svētdiena) izved kristiešus ārpus vēstures rāmjiem. Savienošanās ar Mūžību - ārpus laika, tā ir meta-vēsturiska. Un kā tāda. Eiharistija ļoti labi saskan ar Bībeles skaitļu simboliku. Sešas dienas - tās ir radīšanas dienas. Septītā diena, kas ilgst no cilvēka radīšanas dienas īdz laiku beigām - tā ir šobrīd esošā cilvēces vēsture (raksturīgi, ka par septīto dienu Sešdiena nerunā kā par pārējām, “un bija vakars un bija rīts”; šī diena vēl nav beigusies)[371]. Astotā diena - izpildes un beigu diena, diena, kad laiks ieaug Mūžībā. Tas nozīmē, ka, tur, kur Mūžība ieiet cilvēku dzīvē, tur krīt Astotās dienas, Bezvakara Dienas atblāzma. Ir skaidrs, ka tur, kur notiek divu esamību kārtības saplūšana, cilvēks iziet no savas šīs minūtes ierobežotības rāmjiem. “Kristieši - viņi ir cita laikmeta ļaudis”,- teica sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs[372].


Boriss Pasternaks par šo laika savienošanos ar Mūžību pieredzi ir izteicies ar paradoksālu rindiņu: “nemirstīgie uz laiku”[373]. Jā un pats cilvēks - radīšanas astotā darbība (pirmā radošā darbība radīja gaismu; otrā - debesjumu; trešā - jūru un zemi; ceturtā - augus; piektā - spīdekļus;  sestā - zivis un putnus; septītā - dzīvniekus). Patiesi mūsu tēvzeme ir astotās dienas valstībā.


Tādēļ 1. Mozus grāmatā pirmās dienas beigas netiek apzīmētas ar gaidāmajiem vārdiem “bija vakars un bija rīts, pirmā diena”, bet bija vakars un bija rīts, viena diena (baznīcas-slāvu tulkojumā - vienota). Pirmais laika mirklis vēl nav atkritis no Mūžības. Mūžība satek un identificējas pirmā un pēdējā diena: “Astotā diena, tai pašā laikā arī pirmā, vai labāk sakot, vienota un nebeidzama”[374]. Pirmā-astotā diena - tā ir diena, kas pieder ne tikai laikam, bet arī Mūžībai. “Pēc mūsu mācības ir zināma arī tā bezvakara un nebeidzamā diena, kas Psalmu dziedātājam ir nosaukta par astoto (Ps.6,1), jo viņš atrodas ārpus šī septiņdaļīgā laika. Tādēļ vai to nosauksi par dienu vai laikmetu, paudīsi vienu un to pašu jēdzienu. Tādēļ arī Mozus, lai uzvestu domu uznākamo dzīvi, šo laikmeta tēlu nosauca par vienotu, šo dienu aizmetni, šo mūsdienīgo gaismu, svēto Kunga dienu, ko ir izslavējusi Kunga augšāmcelšanās”,- šo simbolismu atklāj svētītājs Vasīlijs[375].


“Vienota diena” - vēl (jau) ir Dieva rokās. Šajā dienā (svētdienā) dievnama nekrīt uz ceļiem: mēs - esam sava Valstībā...


Bet atjaunošanās jaunums pašos kristiešos pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir notrulinājies. Pareizticīga Baznīca vēl līdz šim skaita nedēļas no sestdienas līdz sestdienai, uzskatot svētdienu par pirmo, nevis pēdējo nedēļas dienu,- bet par to gandrīz neviens nezin. Viņa vēl līdz šim svin sestdienu,- bet pat disputā ar septītās dienas adventistiem maz kurš no pareizticīgajiem varēs atcerēties, ka viņa paša Baznīca pilnīgi atzīst un izpilda šo Mozus bausli. Un pavisam ir aizmirsies tas, ka pirmajos trīs savas dzīves gadsimtos kristīga baznīca savus galvenos svētkus rīkoja tajā nedēļas dienā, kuru visi apkārtējie uzskatīja par pirmo, bet ne pēdējo - darba dienu, bet ne “izejamo”. Taču tikai Konstantīna Lielā laikā svētdiena kļuva par vispārēju svētku dienu. Bet slāvu pasaulē šīs dienas teoloģiskā nozīme izrādījās pavisam pazaudēta, jo pirmā vecās radīšanas un jaunās radīšanas diena, tas ir divu vislielāko Darbu diena - tika saukta par “ne-darba”[376].


Bet vēlreiz teikšu speciāli adventistiem: nebūt ne pēc imperatora Konstantīna lēmuma kristieši sāka svinēt svētdienu. Viņš tikai padarīja par likumīgu jau esošos kristiešu svētkus (arī Krievijas kristieši Kristus Piedzimšanas svētkus svinēja pirms tam, kad ar Augstākās Padomes lēmumu tā tika atzīta par oficiālu svētku dienu). Var tikai iedomāties lielo daudzumu tekstu, kas apstiprina pirmo gadsimtu kristiešu uzmanību pret svētdienas dienu.


Pirmā gadsimta beigās par to runā apustulis Varnava: “Astoto dienu, kurā Kristus augšāmcēlās no mirušajiem, mēs pavadām priekā" (Varnavas vēstule, 15). Tādu pat liecību līdz mums atnes svētītāja Ignātija Dievnesēja (tieša apustuļa Jāņa mācekļa) vēstule: “Tie, kuri dzīvoja veco lietu kartībā, ķērās pie jaunas cerības, un nu jau nesestdieno, bet savā dzīvē ievēro Kunga dienu, kurā atspīdēja arī mūsu dzīve caur Viņu un caur Viņa nāvi” (Magnez.,9).


Starp otrā gadsimta autoriem var pieminēt svēto Justīnu Filozofu: “Taisnais Noas grēku pludos kopā ar citiem ļaudīm, pavisam kopā astoņiem, bija tās dienas simbols, kurā mūsu Kristus parādījās, augšāmcēlies no mirušajiem, un kura pēc skaita ir astotā, bet pēc spēka vienmēr pirmā... Varētu, mani draugi, jums pierādīt, ka astotā diena ir kaut kas vairāk nekā septītā (skat. 1. Moz.24,41). “Didahē” (“12 apustuļu mācībā”) tiek noteikts: “Kunga dienā, kopā sanākuši, laužat maizi un pateicaties, savus grēkus izsūdzējuši, lai jūsu upuris būtu tīrs” (Didahe, 14).   Tās pašas kristīgās ēras otrā gadsimta beigās kristiešu svētdienas svinēšanu piemin Aleksandrijas Klements: “Kunga dienā viņš slavē Kunga augšāmcelšanos viņā pašā” (Stromati 7,12). Šeit ir jāatzīmē, ka  vārdu salikums “Kunga diena” ne reizi bibliskajos tekstos netiek attiecināts uz sestdienu.


III gadsimta sakumā svētītājs Romas Hipolīts “Apustuļu mantojumā” norāda: “Sestdienā tie, kuri saņems kristību, lai sanāk pēc bīskapa norādījuma kopā. Viņiem visiem tiek pavēlēts, lai viņi lūdzas. Un, lai viņi ir nomodā visu nakti, un lai viņiem lasa un māca viņus. Lai neņem līdzi nekādas  mantas, izņemot tikai to, ko katrs atnesīs Eiharistijai. Gaiļa dziedāšanas laikā bīskaps lai lūdzas vispirms virs ūdens. Ietērpjaties un vispirms kristiet bērnus”[377]. Tātad, kristības notika agri no rīta svētdienā (gaiļu dziedāšanas laikā), un svētdienā bija Eiharistija.


Tertuliana “Apoloģija” satur vairākas vietas, kas apraksta sestdienas un svētdienas svinēšanu caur Eiharistijas veikšanu.


Vēršu adventistu uzmanību: mēs, pareizticīgie, svinam sestdienu. Bet bez tam mēs svinam arī svētdienu. Vai Raksti atļauj arī citas svētku dienas, bez sestdienas? - Protams. Vecās Derības svētki tika atzīmēti ne tikai sestdienās - kādēļ gan kristiešiem nesvinēt Pestītāja Augšāmcelšanās dienu (neaizmirstot pagodināt arī sestdienu)?! Vecās Derības Pasha bija piefiksēti kalendāra svētki (14. nisanā), kas tika svinēta neatkarīgi no sestdienas. Ja Pashas svinības bija iespējams svinēt ārpus sestdienas Vecās Derības laikā, vai tad tas kļuva par grēku pēc tam, kad notika patiesā Pasha?


Kristus - ir sestdienas Kungs (skat.Mk.2,28). Laiks ir pakļauts Viņam, un Viņš to pilnīgi skaidri ir parādījis. Cik daudz teologu tintes ir izlietotas tam, lai izskaidrotu - kā gan tas tā notika, ka Kristus veica Pashas maltīti ar saviem mācekļiem pirms jūdu Pashas sākuma. Kad tomēr bija Pēdējās Vakariņas? Kurā naktī? Ja Kristus bija pilnīgi uzticīgs Likumam, tad to var maksimāli pietuvināt Pashas sestdienai, bet tad pārējie Kristus Ciešanu notikumi nevar tikt iekļauti tik maza laika periodā. Bet no otras puses, ja Viņš piedalījās tieši Pashas maltītē - no kurienes tur bija maize (ne bezrauga maize, kas bija jāēd Pashā, bet raudzēta maize - αρτος, kas bija aizliegta Pashas maltītei)?


Kristus sūta mācekļus ar vārdiem: “Ejiet, sagatavojiet man Pashu”. Bet vēl taču nebija Pashas laiks. Jūdi tai tikai gatavojās. Vēl bija palikušas divas dienas. Tādēļ arī bija raudzēta maize αρτος - Lk. 22,19) mājās[378].  Sestdienas Kungs pārnesa Pashu no tā laika, kad tā tika svinēta pēc tradīcijas, uz laiku, ko noteica Viņš. Pashas maltīti Viņš veica pirms ebreju Pashas sestdienas. Augšāmceļoties pēc tās, Viņš iesvētīja dienu, kas bija jūdiem darba diena. Viss laiks tagad pieder Dievam. Nav vienas Dieva dienas; jebkurš laiks - tas ir Viņā un atgādina par Viņu.


Kristus mūs atbrīvoja no laika riteņa. Laiks vairs nav čūska, kas ar pastāvīgu apetīti ēd pati savu asti un savā mainīgumā vienmēr paliek vienā un tai pašā vietā. Sestdiena jau vairs nav vienkārši sestdiena, bet Svētdienas priekšvakars. Un svētdiena jau vairs nav vienkārši sestdienas atsvētki, bet iziešana no laika, savienošanās ar Mūžību.


Kristus teica: “Kur ir divi vai trīs Mana vārdā, tur arī Es esmu viņu vidū”. Šis apsolījums ir patiess ne tikai attiecībā pret vietu, bet arī pret laiku. Tā notiek ne tikai kur, bet arī kad divi vai trīs ir sanākuši Kristus vārdā. Katrā laikā jebkurš Liturģijas laiks ir Pashas laiks. Lai kad arī cilvēks neatcerētos par Radītāju - tur ir Sestdiena. “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi” (1 Kor.11,26). Tas nozīmē, ka Kunga diena ir tur, kur ir Liturģija; kur Liturģija - tur sestdiena, bet ne otrādi. “Ja mēs vienmēr varam pasludināt Kungs nāvi, tad mēs vienmēr varam veikt arī Pashu”[379].


Kristus - mūsu Pasha (1.Kor.5,7). Un tas nozīmē, visur, kur ir Kristus - tur ir Pasha. Dievs ir visuresošs ne tikai telpā, bet arī laikā. Un tas nozīmē, ka tur, kur un kad ļaudis vēršas pie Kristus, iegūst Viņu, savienojas ar Viņu - tur ir mūžīgā Sestdiena un Pasha. Un no šīs sajūtas, lai kad un kur pareizticīgais priesteris nesavienotos, viņš vienmēr lasa pashas pateicības  lūgšanas: “O lielā un svētā Pasha, Kristu! O Gudrība, un Dieva Vārds, un Spēks! Dod mums patiesi savienoties ar Tevi nevakara dienā Tavā valstībā!”.


Pestītājs teica: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam" (Mt.28,20). Visās dienās, bet ne tikai sestdienās.


Paskaidrojot apustuļa Pāvila domu par to, kur Kristus - tur Pasha, svētais Jānis Zeltamute raksta: “Lai mēs varētu pārliecināties, ka mēs varam svinēt pastāvīgi, ka tam nav noteikts laiks, un mēs neesam atkarīgi no laika, paklausieties, ko saka Pavils: “Tādēļ lai svinam. Ne laiks nosaka svētkus, bet tīra sirdsapziņa, jo svētki nav nekas cits kā prieks”[380].


“Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši <...> kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis” (Gal.4,9-11). Tas nav teikts tikai horoskopu mīlētājiem. Tas ir teikts arī jums, brāļi-adventisti. Kristus - laika Radītājs - ir augstāk par kalendāru un mūsu lūgšanu laiku, liturģijas laiku Viņš ir pacēlis virs astronomu un dispečeru laika, pāri fiziskajam laikam. Jūs neatzīstat citu kristiešu tiesības lūgties Kristum “Harizima kalnā”, ārpus sestdienas telpas. Vai tiešām kalendārs jums ir kļuvis par šķelšanās iemeslu ar citiem kristiešiem? Vai apustulis Pāvils atzītu par labu šādu pavēli, ja uzzinātu, ka sestdienas svinēšanas dēļ jūs naidojaties ar līdzbrāļiem-kristiešiem? Viņš īpaši stiprināja kristiešus nebaidīties no domstarpībām par Vecās Derības rituālu neievērošanu. : “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu: šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa - ir Kristū” (Kol.2,16-17). Bet, lūk, ir tādi kristieši, kuri nosodīja citus kristiešus “par sestdienu”! Un vēl kā nosodīja: “Svētdienas ievērošana - ir nelikumības noslēpums”[381]. Kristieši, kuri svin Kristus Augšāmcelšanos, izrādās, ne vienkārši kļūdās, bet tiešā veidā kalpo Antikristam! “Raksti mums atklāj, ka pirms otrās Atnākšanas visa pasaule būs sadalīta divās šķirās: uzticamos ļaudīs, kuri “ievēro Dieva baušļus un ticību Kristum”, un tajos, kuri “klanās zvēram un viņa tēlam” (Atkl.14,12,9). Tajā laikā visiem kļūs skaidrs, ka padevīga sestdienas ievērošana kalpos kā uzticības Radītājam pierādījums”- raksta adventisti[382]. Bet vai tiešām sestdienas bezdarbība ir uzticības Radītājam pazīme? Bet nāve Kristus dēļ? Bet atteikšanās klanīties elkiem? Kristus nesaka: kurš ievēros sestdienu, tiks izglābts. Viņš dod citus tieši reliģiskus kritērijus: kurš mani apliecinās ļaužu priekšā... Tātad ne “Raksti mums atklāj” to, ko sludina adventisti, bet viņu pašu koncepcija noved viņus pie dīvainām un pašdarinātām “atklāsmēm”. Kādēļ gan apkaunot kristietību, uz trešās tūkstošgades sliekšņa atdzemdinot vispasaules strīdus rituāla jautājumos?


Jā, kādreiz jautājums par sestdienu bija ne būt ne rituāls. Tas saturēja dziļu reliģisku jēgu. Bet jūs arī paši tagad neesat spējīgi paskaidrot - kāda jēga ir svinēt tieši sestdienu. To valodu, kurā Sestdienas bauslis skanēja kā liela atklāsme, tagad neviens nelieto; tā ir kļuvusi nesaprotama. Un tādēļ šo pašu domu var un vajag izteikt savādāk. Bet vispirms tā ir jāsaprot. Un tātad, kādēļ Vecajā Derībā tik liela uzmanība tiek pievērsta atmiņām par sestdienu?


Visus baušļus Dievs nepaskaidro, bet tikai par sestdienu dod skaidrojumu (2. Moz.20,11: tāpēc, ka šajā dienā Kungs atdusējās no Saviem darbiem; 5. Moz. 24,18: jo tu esi bijis vergs Ēģiptes zemē). Zeltamute izskaidro šo Rakstu īpatnību: šim bauslim tiek dots skaidrojums, jo šis nav dabisks bauslis, bet īpašs; “jo tas nav no sākotnējiem un to mums neatklāj sirdsapziņa, bet tas ir atsevišķs un uz laiku”[383].


Bet, ja tas ir bauslis “uz laiku”, tad tas ir tieši saistīts ar tā laika apstākļiem, kurā tas ir dots. Ko gan nozīmē stāsts par sestdienu Vecās Derības laikmeta sākuma valodā? Kādēļ sestdiena kļūst par Izraēļa svētumu?


Pirmkārt, ir skaidrs, ka tautai, kam nav savas zemes (Izraēlam Iziešanas laikā, tas ir desmit baušļu došanas laikā, nebija nekādas zemes), nevar būt telpiski lokāla svētuma priekšmeta. Cilvēka dzīvei ir nepieciešamība pēc sakrālā un laicīgā maiņas, bet, ja nav iespēju sakārtot telpu ap savu zemi, ir dabiski vērsties pie liturģiskās laika sakārtošanas. Sestdiena - tas ir Izraēļa dievnams līdz Jeruzalemes sasniegšanai (un, dabiski, vēlāk, gūsta laikā).


Otrkārt, sestdiena tiek dota kā Derības zīme, ka Izraēļa atšķirības zīme no citām tautām. Bet vai ir pietiekoši izskaidrot sestdienu tikai kā centienus iegūt kādu eksotisku etnogrāfisku pazīmi, kas atšķirtu doto tautu no kaimiņiem? Vai ebreju sestdiena nav līdzīga cilšu tetovējumam, pēc kura viena indiešu cilts atšķir sevi no citas? Un, ja tas ir tikai tautas iekšējas konsolidācijas veids, vai tad to nevar nomainīt pret kādu citu zīmi?
Kā tad pati Bībele skaidro, kādēļ sestdiena kļuva par derības zīmi? “Piemini sabata dienu <...> jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi <...> bet septītajā dienā atdusējās” (2. Moz.20,8-11). Kas pa dīvainiem svētkiem par godu Demiurga nogurumam?


Tauta, kurai Mozus velta savu pirmo sprediķi, vēl nezin likumu, tā ir audzināta Ēģiptē, tas ir, tā ir ne tik daudz bibliskās, cik pagāniskās apziņas nesēja. Tad, lūk, “aizmigušā Dieva” tēlam ir ļoti liela nozīme tieši pagāniskajai apziņai.


Kopš Empidokla laikiem reliģiju vēsture pazīst terminu deus otiosus, “dīkais dievs”. Tie, kurus mēs aiz ieraduma saucam par politeistiem, “daudzdievjiem”, brīnišķīgi zināja Radītāja Vienreizējību. Bet šī esamības Sākotne, paliekot mitoloģiskajās atmiņās un filozofiski-reliģiozajā spekulācijā, aiziet no šo tautu reālās kulta prakses. Ir grūti pateikt, kas pie tā ir vainīgs: asas grēku nožēlas jūtas, kas kaunas tieši skatīties uz debesīm  un tādēļ dod priekšroku meklēt “starpnieku”, kas ir tuvāk zemei; vai reliģisko jūtu saduļķošanās; vai dēmonisko spēku un “kosmisko hierarhiju” ielaišanās. Bet fakts ir vērojams visur: pagānu teogonijas un mistērijas dod priekšroku nevērsties pie Tā, no Kura savu sākumu ir saņēmusi katra esamība, bet pie vēlākajām dievu paaudzēm. Tas, kurš nav radījis mūsu pasauli, pretendē uz tās valdnieka lomu[384].

   
Dažreiz šis apvērsums tiek uztverts kā pakāpenisks - un Pirmdievs pats attālinās no pasaules likteņiem. Tā senajos šumeru tekstos neskanīgi tiek pieminēts Enmešarra. Viņš uzsāk 50 dievu paaudzes, bet pēc tam nodod varu Anu. Enmešarra - Radītājs izrādās izstumts ārpus teogonijas robežām, un par augstāko dievu kļuva Anu. Bet arī Anu kults neizplatījās (vēsturiskajā Šumerā viņu jau nepielūdza): viņš savu varu nodeva Enliljam. Lai kā arī tas nebūtu, Šumerā traģiskas dievu cīņas nebija.


Taču šis senais 3. tūkstošgades pirms Kristus vēstījums, agrāk nekā Babilonijas likumu sistēma “Enuma Eliš” , bija stingri aizmirsta, vēlāki vēstījumi pie pasaules radīšanas pirmsākumiem sāka ievietot vardarbību. Tā, “Enuma Eliš” vēsta, ka pirmā dievu diāde (Aspu un Tiamants) tika trešās ģenerācijas, ko izveidoja viņu bērni cīņai ar Tiamatu, iznīcināta. Grieķu olimpiešiem tāpat ir asiņaina teomahijas pieredze. Zevs ar spēku uzurpēja augstākās varas troni, nogāžot sākotnējo Kronosu[385].


Citos gadījumos Pirmdievs turpina skaitīties par augstāko un varenāko būtni, bet kulta prakse uzdrīkstas vērsties pie Viņa tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos. Mirča Eliade apraksta indonēziešu semangu cilti, kas tā iziet no savam apgrūtinošajām situācijām: “Visa kopiena stihiju nelaimju gadījumos vēršas pie burvja, lai izvairītos no maģiskās iedarbības, vai pie priestera, lai saņemtu dievu labvēlību. Ja šāda iejaukšanās nedod rezultātu, ļaudis atceras par Augstāko Būtni (kas ir gandrīz pilnīgi aizmirsta citā laikā) un lūdzas tai, pienesot upurus. Vētras laika semangi sev saskrāpē ikrus ar bambusa nazi un slaka savas asinis uz visam pusēm ar kliedzieniem: “Ta Pedi! Es neesmu kļuvis bezjūtīgs, es raudu par savu vainu! Pieņem manu parādu, es to maksāju!”. Tā saukto pirmatnējo tautu kultos debesu Augstākās Būtnes darbojas pašas pēdējās, kad visas vēršanās pie dieviem, dēmoniem un burvjiem, lai novērstu “ciešanas” ir cietušas neveiksmi. Semangi šajos gadījumos atzīstas grēkos, kuros uzskata sevi par vainīgiem; šī paraša dažreiz ir sastopama arī citviet”[386].


Ārkārtēji loģisku uzvedību var raksturot kā sava veida maģisku pozitīvismu. Cilvēks pārcilā visus iespējamos nelaimju cēloņus: samaitāšanu, ko uzsūtījis cilvēks, tabu pārkāpumus, kāda gara vai dieva dusmas. Un tikai beigās, atmetot visus iemeslus, atrod nelaimju avotu Augstākās Būtnes dusmībā, ko ir izsaukuši cilvēku grēki. Tā arī mūsdienu cilvēks cenšas vispirms visu ar viņu notiekošos notikumus izskaidrot ierasto zinātnisko modeļu skaidrojumu robežās, un, tikai atklājot klaju nepietiekamību notiekošā aprakstīšanā, ir gatavs atcerēties par to, ka bez parastu iemeslu pasaules mūsu pasaulē vēl ir notikumi caur Brīnumu. Kā semangiem, tā arī mūsdienu “civilizētajam” cilvēkam grēku izsūdzēšana ir tā ļoti nepatīkamā darbība, kuru vēlams atlikt pēc iespējas tālāk.


Kopumā pēc Eliades slēdziena, “augstākā Dieva-Radītāja aizmiršana ir diezgan biežs process reliģiju vēsturē. Vairākums augstāko būtņu beidz ar to, ka pārvēršas dii otiosi, un tas ir taisnīgi ne tikai primitīvām reliģijām”[387].


Un šis pagānu tautām ierastais šablons, kas uzskata, ka Demiurgs “atpūšas no visiem saviem darbiem” 1. Mozus grāmatā tiek apvērsts. “Dīkais Dievs” pagānu teoloģiskajā vārdnīcā nozīmē “patiesais radītājs”, Pirmdievs. Un tādēļ 1. Mozus grāmatas rakstītājs, sakot, ka Derības Dievs, Izraēļa Dievs “atpūšas no visiem saviem darbiem”, ar to nenoniecina Radītāju, bet maksimāli paaugstina, norādot uz to, ka šis Dievs, Derības Dievs, ir Tas, Kurš vienīgais ir Dieva vārda cienīgs; Tas, kura vārds vienīgais var tikt rakstīts ar lielo burtu.


Iziešanas laika Izraēlis jau pazīst Jahvi kā savu Dievu, kurš Izraēli ir izvēlējies Derībai un tam atklājies. Mozus brīnumus redzēja visi. Iziešanas brīnumu pārdzīvoja visi. To, ka pasaulē ir uzradies kāds semītus mīlošs Dievs - sajuta visi. Bet - kas gan ir šis Noslēpumainais?


Mozum bija jāatklāj tautai, ka Abrahama un Mozus Dievs - tas ir visuma Dievs. Izraēlim jāatpazīst savs Palīgs un Aizbildnis pasaules Autorā. Pashas Dievam, Dievam, Kura brīnumus un rūpes par sevi Izraēls jau bija redzējis savas iziešanas laikā, tagad jākļūst atpazītam kā patiesam Demiurgam.


Sestdiena kļūst par zīmi tam, ka runa iet tieši par primāro, “klusējošo Dievu”. Arhaiskajā apziņā tā ir tā Dieva personas pazīme, Kurš ir augstāk par visiem pārējiem dieviem un tādēļ pēc pasaules radīšanas Viņam ir tiesības uz atpūtu. Dieva sestdienas atpūta pēc radīšanas - tas nav eiropiešu neveikls izdomājums, tas bija nepieciešams Radītāja atribūts. Un katru nedēļu, ieejot svētīgajā sestdienas telpā, Mozus un praviešu laika izraēlietis atcerējās par to, ka Dievs, Kuram viņš kalpo - tas ir sestdienas Dievs, Dievs-Radītājs. Sestdiena nebija jūgs, bet tā galēji augstā statusa misionārs apstiprinājums, kas ir Derības Elohimam.


Dīvainajā stāstā par Radītāja “sestdienas atpūtu” neparādās 1. Mozus grāmatas arhajiskais primitīvisms, bet tās patiesais jauninājums: izrādās, sestdienas Dievs ir atmodies, piecēlies un vēlējies tiešā veidā vest ļaudis tālāk. Dievs, Kurš bija attālinājies, ir atgriezies, Viņa klusēšana ir beigusies. Tas, Kurš “atpūtās sestdienā”, tagad atkal ir “tavs Dievs”. Sestdiena patiešām ir svarīga bibiskās dzīves iezīme, jo tā paliecina un redzami liecina - ar Ko tieši ir noslēgta Izraēļa derība. Pasaule, vēsture ir atgriezies Tas, no Kura viss ir sācies.


“Tu mana liktenī nozīmēji visu,
Pēc tam nāca  karš, sabrukums,
Un ilgi-ilgi par Tevi
Nebija nekas ne dzirdams, ne redzams.
Bet pēc daudziem, daudziem gadiem
Tava balss atkal mani satrauca.
Visu nakti es lasīju Tavu Derību
Un kā no nesamaņas atdzīvojos”...
(Boriss Pasternaks).


Un pēc Mozus Jahves klusēšana nozīmē Viņa attālināšanos (Ps. 35,22): kad Viņš klusē, Izraēls mirst, kļūst līdzīgs tiem, kuri ir “grimuši kapa bedrē” (Ps.28,1); kad Kungs dzird Savas tautas lūgšanas un sūta Savu vārdu, tas atpestī cilvēka dēlus no kapiem (Ps.107,20), tas viņus “atdzīvina” (Ps.119,50). 


361 Попов А. Историко-литературный обзор древне-русских полемических сочинений против латинян. XI-XV в. — М., 1875, lp. 9.
362 О фрязех и о прочих латинах. Публ.: Попов А. Историко-литературный обзор..., lp. 60.
363 Вопросы келейного ученика с ответами на них старца. — М., 1855, lp. 70-71. Psalma skaidrojums šeit tiek dots tradicionāli pareizticīgajai ekseģēzei – un pārsteidzoši dziļš. Es nezinu, vai patiesi brieži (vai dambrieži) ēd čūskas. Bet var stādīties priekšā, ar kādu ātrumu, ar kādām slāpēm un mērķtiecību briedis tiecās pie strauta, ja sajuta, ka ir saindēts ar čūskas nāvīgo indi, un šo indi var izmazgāt no sava ķermeņa tikai ar lielu ūdens daudzumu... Tā arī kristieša dvēsele, grēka sadzelta, uzņēmusi sevī nāves devu, grēku nožēlas metienā tiecas pie Dieva, pie Kristus Biķera...
364 В начале было Слово, lp. 160.
365 митр. Филарет (Дроздов). Записки, руководствующие к основательному разумению книги Бытия, заключающие в себе и перевод сей книги на русское наречие. Ч. 1. — М., 1867, lp. 9.
366 Pareizticīgajiem dievkalpojumiem ir astoņas pamatmelodijas (balsis) un ar katru balsi tiek dziedāti dievkalpojumi noteikta nedēļā. Balsu ir astoņas – un ir astoņi nedēļu, septiņu dienu lūgšanu cikli katrai nedēļas dienai (kopā tie sastāda “Oktionu”- vienu no galvenajām pareizticīgo dievkalpojumu grāmatām).
367 Древний Патерик, lp. 336.
368  Преп. Феодосий Печерский.Послание кнзяю Изяславу о неделе. // Библиотека литературы Древней Руси. т. 1. Спб., 1997, lp. 447.
369 св. Григорий Богослов. Слово 44, на неделю новую, на весну и на память мученика Маманта. // Творения. Т. 1. — М., 1994, lp. 657.
370 св. Иустин Философ. Апология 1, гл. 67. // Ранние отцы Церкви, lp. 338-339. Saules diena — romiešu nosaukums nedēļai, kas atbilst mūsu svētdienai, salīdz. angļu sunday, vācu Sonntag.
371 “Šajā septītajā dienā, “Dieva vairāk nerada no nebūtības esamībā, ber Nodoms saglabāt — turpinās” (св. Иоанн Златоуст. Беседы на книгу Бытия. // Творения. Т. 4. — СПб., 1898, lp. 82).
372 преп. Макарий Египетский. Духовные беседы, lp. 147. vai cita vietā (lp. 186): “Kristieši pieder citam laikmetam; ne šai pasaulei viņi pieder, bet citai, jo Pats Kungs saka: jūs “neesat no šīs pasaules kā arī Es neesmu no šīs pasaules” (Jņ. 17, 16)”.
373 Ļoti tuvu ir Mandelštamam:
Dievkalpojuma svinīgais zenīts,
Gaisma apaļajā dievnamā zem kupola jūlijā,
Lai ar pilnu krūti mēs ieelpotu ārpus laika
Par to pļaviņu, kur laiks neskrien.
Un Eiharistija kā mūžīga pusdiena ilgst —
Visi savienojas, spēlē un dzied,
Un visu priekšā dievišķais trauks
Plūst neizsakāmā priekā.
374 св. Григорий Богослов. Слово 41, на святую пятидесятницу. // Творения. Т. 1. — СПб., б. г., lp. 576.
375 св. Василий Великий. Беседы на Шестоднев. // Творения. Ч. 1. – М., 1845,
lpp. 37-39.
376 Jāatšķir krievu vārds неделя, kas nozīmē septiņu dienu laika posmu, un baznīcas-slāvu valodas неделя – “svētdiena”. Baznīcas slavu valodā nedēļa ir седмица. Pats vārds неделя nozīmē “nestrādāšanu, atpūtu no darba” ("не делать") , salīdz. праздник (no vārda праздность - bezdarbība) ar to pašu nozīmi.- Red.
377 св. Ипполит Римский. Апостольское предание. // Богословские труды. № 5. — М., 1970, lp. 288.Tas nozīmē, ka III gadsimta sākumā bērnus jau kristīja, un tas tika uzskatīts kā apustuļu mantojums.
378 Vairākas simtgades ilga strīds starp pareizticīgajiem un katoļiem par to, vai Liturģiju veikt ar raudzētu maizi vai neraudzētu. Pareizticīgie atsaucās uz to, ka vārds αρτος, kas ir evaņģēliskajā tekstā, nozīmē tieši raudzētu maizi, un nekādi ne neraudzētu. Katoļu teologi aizsargājās ar atsaucēm uz to, ka pēc ebreju likumiem raudzēta maize pat nevarēja atrasties mājā, kad tur svinēja Pashu. Kristus būtu pārkāpis likumu, ja būtu izmantojis raudzētu maizi, un pat ja Viņš to būtu gribējis atrast - nevienā no Jeruzālemes mājām Viņš neatrastu pat ne maizes drupatu pashas naktī. Bet sestdienas Kungs veica pashu nepashas dienā...

379 св. Иоанн Златоуст. Творения. Т. 2. gr. 1. — СПб., 1896, lp. 496.
380 св. Иоанн Златоуст. Творения. Т. 2. gr. 1. — СПб., 1896, lp. 496.
381 В начале было Слово, lp. 271.
382 Turpat, lp. 266.
383 св. Иоанн Златоуст. Turpat, lp. 142.
384 “Indonēziešu bataku cilts atceras... paradīzes laikus, kad Debesi bija tuvāk Zemei un starp dieviem un cilvēkiem bija pastāvīga saikne. Augstākais dievs, -“Tas, kura sākums ir viņā pašā”, Visuma un citu dievu radītājs, dzīvo pēdējās debesīs, un, acīmredzot, līdzīgi kā visi “pirmatnējo” cilvēku augstākie dievi, ir kļuvis deus otiosus (“dīkā dzīvojošs dievs”); viņam nepienes upurus” (Элиаде М. Космос и история, lp. 170).
385 Vēlāk pie Plotīna šis sižets iegūst nedaudz citu skaidrojumu: “Dievs, Kronoss, mītos tiek parādīts sasiets uz tā pamata, ka viņš nekustīgi un nemainīgi atrodas savā identitātē: kundzību pār redzamo visumu viņš ir nodevis savam dēlam Zevam tādēļ, ka viņam pašam visa un visu veidu labumu īpašniekam un avotam nav raksturīgi, atstājot savu valstību ar prātu aptveramā pasaulē, noiet līdz kundzībai vēlākā un zemākā pasaulē” (Эннеады V.8.13. // Плотин. Эннеады. — Киев, 1995, lp. 209).
386 Элиаде М. Указ. соч., lpp. 94-95.
387 Turpat, lpp. 229.

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS