Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

18. Trīs atbildes par Mantojumu

 

Starp pareizticīgajiem un protestantiem nav pretrunu jautājumā par to, vai Baznīcas ticības mācība var būt pretrunā tam, kas ir teikts Rakstos. Protams, ka nē.


Bet pajautāsim savādāk - vai baznīcas mantojums var runāt par kaut ko tādu, kas nav Jaunajā Derībā? Vai tas var papildināt ar kādu labu vēsti Evaņģēliju? Vai Baznīca ir pazaudējusi tiesības mācīt ticību? Vai Baznīca var ar kaut ko papildināt Rakstus?


Šī jautājuma sarežģītība ir tajā, ka, ja Baznīca to nevar darīt, tas nozīmē - viņa ir neauglīga, viņa ir sveša Rakstu garam. Ja var - tad mums jāatzīst, ka mantojuma norādījumi ir mazsvarīgāki par Rakstiem un tieši šī iemesla dēļ netika iekļauti tajos. Bet tādā gadījumā kādēļ vispār censties lielās Evaņģēliju patiesības papildināt ar kaut ko mazsvarīgāku?! Bet ja mantojums papildina Rakstus ar kaut kādām ne mazsvarīgām doktrīnām, tad mums nāksies pateikt, ka Raksti it kā nav pilnīgi, bet vienkārši dekadentiski, un tos lietot ir bīstami, jo tie nesatur visas nepieciešamās norādes ceļā uz glābšanos. Šajā gadījumā Baznīcas tiešais uzdevums ir sastādīt kaut kādu “Simbolisku grāmatu”, kur iekļaut gan Jauno Derību un trīs, četras svarīgākās mantojuma grāmatas, un izdot tās tikai kopā.


Uz šiem jautājumiem var dot trīs atbildes. Pirmā - protestantu[356]. Tā saka, ka mantojums nav nekas cits kā Rakstu, apustuļu sludinātā  pārstāsts [Богословские труды. 1968. №4. lpp. 206.].


Otra atbilde - tā, ko piedāvā katoliskā un tai sekojošā pareizticīgā sholastika (nesajaukt ar svēto tēvu pareizticīgo mācību!). Baznīcas mantojums - izsmeļošas mutiskās apustuļu sludināšanas detaļas, kas netika piefiksētas un pierakstītas uzreiz, bet pēc gadsimtiem.


Trešā atbilde - senās baznīcas un apustuļu Mantojuma izpratne kā komunikācijas ar Dievu tēls.


Mantojums nav ne mutisks, ne rakstisks sprediķis. Pēc precīza Vladimira Losska izteikuma, “mācība maina Mantojumu, ja grib uzzināt tā vietu: gnosticisms ir pārsteidzošs samainīšanas mēģinājuma piemērs” [Лосский В. Н. Предание и предания // По образу и подобию. М.,1995, lpp. 146.]. Vārds neietilpst cilvēku personiskajos vārdos.


Tieši uz Mantojuma identificēšanu ar tiem vai citiem konkrētiem formulējumiem vai darbībām, kas ir ņemtas no tā, tad arī tiek būvēta protestantu un katoļu savstarpējā polemika. II Vatikāna Koncils pilnīgi skaidri noteica katolisko Mantojuma jēdzienu: “Svētais Mantojums - Dieva vārds, ko Kungs Kristus un Gars uzticēja apustuļiem” (Par Dievišķo Atklāsmi 2. nod. 9. par.).


Diemžēl, arī mūsu skolas teoloģijā ir iesakņojies priekšstats par to, ka Mantojums- tās ir kādas mutiskas pamācības, ko vēlāk laiku pa laikam Baznīca tomēr izsaka rakstiski. Kā jāsaka, apustuļi nepierakstīja visus savus sprediķus, bet atmiņas par tiem ir palikušas un “lūk, šī Dievišķā mācība, kas bija palikusi nepierakstīta un tika apustuļu nodota mutiski, tad arī tiek saukta par Svēto mantojumu”- saka kāds Maskavas semināra pasniedzējs [Талызин В. И. Церковное предание. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 222.]. Attiecīgi, viņš ir pārliecināts, ka Mantojumu satur konkrēts vēlāko grāmatu uzskaitījums. Bet vai tiešām Mantojums ir kaut kādas paralēlas zināšanas, kas iet blakus rakstu liecībām? Vai šāda izpratne neierobežo mūsu iespējamo satikšanās ar Kristu telpu ar teksta telpu? Vai Mantojums ir tikai “ticības mācības formulu avots” vai tas ir arī dzīva realitāte, dzīvu darošas pieredzes strūkla? Vai teoloģijas aicinājums ir pievērst cilvēku tekstam (evaņģēliskam vai svēto tēvu) vai Dievam?


Tādēļ pilnīgi taisnīgi augstākminētajam pasniedzējam iebilda prof. N. Uspenskis: “Talīzinam ir jūtama tieksme kodificēt Mantojumu vēsturiskos dokumentos. Nevajag tik ļoti jautāt par Mantojuma dokumentiem, vairāk vajag pievērst uzmanību tā būtībai” [Успенский Н. Д. Реплика на богословских собеседованиях между членами РПЦ и Евангелической Церкви Германии. // БТМ., 1968. №4. lpp. 205.]. Pretēji katoļu formulējumam, Mantojums nav vārdi.


Ja Mantojumu varētu ievietot grāmatā, tas agrāk vai vēlāk būtu izsmelts, un tas notiktu baznīcas vēsturē. Mantojums būtu kanonizēts un precīzi noteikts, ne mazāk precīzi kā Raksti. Taču Mantojums nav otrs, papildināts Jaunās Derības izdevums. Tie nav vardi, ko pievieno vārdiem. “Svēto Mantojumu nevar kodificēt; tā saturu nevar noteikt un izsmelt”, - raksta pareizticīgs teologs [Сарычев В. Д. К критике и продолжению важнейших позиций евангелически-православных переговоров. // БТ. М., 1970. №5. lpp. 266.] [357].


Saričevs raksta: “Gara vadībā Baznīca iegūst no Apustuļu Mantojuma dārgumu krātuves to, kas tai vajadzīgs attiecīgajos vēstures apstākļos” [Сарычев В. Д. К критике и продолжению... lpp. 267.]. Tas ir pareizi, bet savā ierastībā šī formula neatbild uz jautājumu - bet kā pati Baznīca to dara? Bet galvenais, kas un kur glabā to, ko nepieciešamības gadījumā pēc gadsimtiem var paņemt?


No sākuma nebija nepieciešamības pamatot ikonu godināšanu. Pēc tam sākās ikonu nemieri. Kā un ar kādiem līdzekļiem pretojās Baznīca? Vai ikonu aizstāvji atrada slepenas apustuļu pamācības? Vai pārlapoja seno Tēvu darbus? Bet tur nav dziļās un spīdošās sirdsskaidrā Tjodora Studita argumentācijas! Tas nozīmē, ka Mantojums no slēptā pāriet redzamajā un dogmā ne caur atmiņām, bet caur jaunradi.


Mēs redzējām, ka svētītājs Vasīlijs Lielais saskata mantojuma būtību lūgšanas tēlā, Baznīcas liturģiskajā dzīvē. Savas grāmatas “Par Svēto Garu” 9. nodaļā svētītājs Vasīlijs tāpat skar mantojuma tēmu un šajā reizē izpauž to šādi: “tagad papētīsim, kādi ir mūsu vispārējie priekšstati par Garu, gan mūsu savākti par Viņu no Rakstiem, kā arī paņemti no tēvu nerakstītā mantojuma” [Св. Василий Великий. Творения. СПб. 1911. Т. 1. lpp. 595.]. Nu, ko - pēc šiem vārdiem sv. Ķeizarietis sāk runāt par trīsvienības teoloģiju un viņa piedāvāto atšķirību starp terminiem “ipostase” un “daba” pieraksta mutiskai apustuļu tradīcijai? Nē - svētītājs Vasīlijs izbēga kārdinājumu pierakstīt slēptajam mantojumam viņam vēlamo strīdīgo teoloģisko terminu skaidrojumu[358]. Un tiešā “nodotā” Dievišķā Gara jēdziena skaidrojumā nemin ne terminu “Trīsvienība”, ne  “ipostase”, un vispār neapraksta Trīsvienības iekšējās attiecības. Mantojums, apkopo sv. Vasīlijs, runā par Gara iedarbību uz cilvēku, par “dievišķošanas” pieredzi (svētais Ķeizarietis tieši lieto šo nebiblisko vārdu): “Gara apgūšana ar dvēseli ir kaislību atcelšana. No šejienes - nākotnes paredzēšana, noslēpumu izzināšana, dāvanu izdalīšana, atrašanās Dievā, līdzināšanās Dievam un galējā vēlmes robeža - dievišķošanās”.


Viņa atsauksmēs nav runas par ezoterisko mācību, kas it kā ir mantojuma būtība, bet runa ir par patiesi ezoterisko un patiesi vienīgo kristietības noslēpumu - “Dievišķošanas noslēpumu”., “mūsu glābšanas noslēpumu”. Tā ir tas pats mums no ap. Pāvila vārdiem pazīstamais kristietības “noslēpums”: Kristus, kurš dzīvo mūsos. “Tādi ir mūsu jēdzieni par Svēto Garu, ko mēs no paša Gara vārdiem esam iemācījušies izveidot” [Св. Василий Великий. О Святом Духе... lpp. 596.]. Un atkal mēs redzam, ka Mantojums - tas nav cilvēku piedeva Dievišķajiem Rakstiem, bet nepārtraukta Gara darbība Baznīcā un tās ļaudīs.


Tas nozīmē, ka svētītāja Vasīlija apliecinājums par to, ka viņš nodod “nerakstītu” Tēvu pieredzi, nav absolūti patiess. Šī pieredze nebija ierakstīta grāmatās, bet sirdīs.


Salīdzināsim trīs tekstus. Lūk, ap. Pāvils saka, ka Kristus Miesa - tas ir Viņa Dievišķības “priekškars” (Ebr.10,20). Svētajam Nisas Grigorijam paši raksti ir “priekškars” [Cit. Фиолетов Н. Н. Очерки христианской апологетики. М., 1992, lpp. 36.]. Svētajam Simeonam Jaunajam Teologam cilvēkam, kurš “izziņā ir sevī ieguvis Dievu, vairāk nevajadzēs lasīt grāmatas. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tas, kuram par sarunu biedru ir Tas, Kurš iedvesmoja Svētos rakstus, pats citiem būs kā dieviedvesmota grāmata” [Cit nо: архиеп. Василий (Кривошеин). Указ. соч., lpp. 194.].


Lūk, šie ir trīs Vārda iemiesošanās modi: Rakstos, Jēzus miesā, Baznīcas ļaudīs, kas pēc savas būtības ir “Viņa Miesa” (Ef. 1,23).


Mantojums šajā gadījumā nav ne apustuļu vārdu pārstāsts (jo tad tas būtu tikai Rakstu atkārtojums), ne to skaidrošanas tradīcija (jo šajā gadījumā nevar būt ne runas par to, lai kaut kā pielīdzinātu to Evaņģēlija nozīmei, ne informatīva piedeva Jaunās Derības kodeksam.


Diemžēl, katoļu sholastikas inerce ir pārāk stipra kā pie dažiem prokatoliski noskaņotajiem krievu teologiem, tā pat pie tiem, kuri cenšas aizsargāt pareizticības stingrību.


Lūk, brošūra, kas pretstata pareizticību ārpus baznīcas kristietībai: “Nedaudz iepriekš mēs norādījām uz Svēto Rakstu nepietiekamību, lai saglabātu ticības tīrību, ko ir aicināti sargāt un nodot uzticamajiem bīskapi. Bez tam, mums nācās vairākkārtīgi pieminēt vārdu “mantojums”. Ar šo vārdu, kam nav nekas kopējs ar “cilvēku mantojumiem” (Kol.2,8; Mt.7,3-8) ir jāsaprot Apustuļu mācība; vai noteikumi un likuma noteikumi, kas ir ieviesti baznīcā ar rīcību; un kristīgās pārzināšanas (zināšanu, ticības) veids, un dzīves noteikumi, un kristiešu savstarpējās attiecības, un dievkalpojumu un svētdarbību veikšanas kārtība (kristības, Euharistija, grēksūdze), un baznīcas sapulču noteikumi... – viss personiski ar vārdu ir noteikts un piefiksēts ar personiskiem novērojumiem (2, Tes.2,15; 1.Kor.11,2; 1.Tim.6,20). Paši Jaunās Derības Raksti attiecībā pret apustulisko mantojumu ir to neatņemama daļa un radās daudz vēlāk. Tieši šo apustulisko mantojumu caur nepārtrauktu apustulisku pēctecību uztur Pareizticīgā Baznīca, neko nekur nemainot un neizkropļojot. Tādā tīrā veidā tas nonāca 989. gadā no Grieķijas, kur ticība savu sākumu rod no apustuļa Pāvila, līdz Krievzemei [иеродиакон Валерий Эллитонов. Церковь Христова - где же она? // Протестантизм в России. Что такое экуменизм. Статьи. - Пермь, 1997, lpp. 97.].


Šis ir citāts no svētītaja Teofana Vientuļnieka. Autors, patiesību sakot, nenorāda citāta avotu un pat neliek saprast, ka viņš kādu citē. Un tas ir saprotams: viņš maina svētītāja Teofana Vientuļnieka tekstu. Izmainīti ir tikai divi vārdi, bet tie ir atslēgas vārdi.


Lūk, sākotnējais teksts: “Ar vārdu mantojums netiek domātas baumas, kas nezin kā sākušās un izplatījušās; bet tiek domāta mutiski nodotā Apustuļu mācība; vai noteikumi un likuma noteikumi, kas ir ieviesti baznīcā ar rīcību. Apustuļi pilnīgi organizēja Kristus Baznīcu visās tās garīgās un baznīcas glābjošās dzīves jomās. Bet kā viņi organizēja pilnīgi nav norādīts viņu rakstos, bet ir izdarīts ar pašām darbībām un pašu Apustuļu ievests kristīgajā dzīvē, ievests un nostiprināts caur daudzkārtīgiem viņu dibināto kristiešu kopienu apmeklējumiem, un vairākkārtīgu trūkumu novēršanu - ar savu personisku rīcību un vārdiem. Un kristīgās pārzināšanas veids, un dzīves noteikumi, un kristiešu savstarpējo attiecības, un attīrošie svētdarbību noslēpumi, un baznīcas sapulču noteikumi... – viss personiski ar vārdu ir noteikts un piefiksēts ar personiskiem novērojumiem [свт. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 18.].


Svētītāja Teofana Vientuļnieka vārdi “attīrošie svētdarbību noslēpumi” pārstāstniekam ir nomainīti ar “dievkalpojumu un svētdarbību veikšanas kārtība”. Iznāk, ka apustuļi atstāja saviem pēctečiem Tipikonu (Dievkalpojumu statūtus), bet ne paša Noslēpuma realitāti. Šādā gadījuma autora pozīcija kļūst pilnīgi vecticībnieciska: Tipikonam ir apustuliska izcelsme un visas pareizticīgās Baznīcas dievkalpojumu iekārtas detaļas ir Dievišķās autoritātes iesvētītas, un tādēļ nemaināmas. Divu tūkstošu gadu laikā nebija nekādu izmaiņu un papildinājumu “dievkalpojumu veikšanas kartībā”![359]


Starp citu, var izveidot apustuļu mantojuma sarakstu, kas netiek izpildīti: kristīšana tikai tekošā ūdenī, zemes paklanīšanās aizliegums svētdienās, lūgšana tikai uz austrumiem (skat. augstāk pie Tertuliāna)... Visas detaļas var mainīties. Mantojuma apustuliskā izcelsme nenozīmē tā nemainīgumu.


No otras puses, apustuļu pēctecību nevar saprast kā varas pilnvaru pēctecību. Tur, kur nav apustuliskās pēctecības, tur nav arī apustuliskās Baznīcas. Pēctecība- nepieciešama Baznīcas pazīme, bet ne pietiekoša. Pati par sevi pēctecība, ja tā satur tikai seno stāstu pārstāstus un atgādinājumus, negarantē sākotnējā vēstījuma saglabāšanu neizmainītā veidā (piemēram monofiziti, nestoriāņi, katolicisms). Atsauksme uz to, ka “apustuļu vēstījumu caur nepārtrauktu apustulisko pēctecību satur Pareizticīgā Baznīca, to nekādi nemainot un neizkropļojot”, ja tas netiek papildināts ar liecībām par Gara, kurs darbojas Baznīcā, identitāti, nav pārliecinoša. PSKP ir valdnieku nepārtraukta pēctecība no Ļeņina un Trocka. Taču tur parādījās arī tādi biedri kā Gorbačevs un Jakovļevs, un viņu pārkārtošanās koncepcija viennozīmīgi bija maldu mācība no ļeņinisma viedokļa. Tātad, varas pēctecība negarantē mācības identiskumu.


Par to, cik viegli var tikt izkropļoti vārdi, tos nododot mutiski (pat pie starpnieku un pārstāstu minimuma), es zinu no savas pieredzes. Savās antropoloģijas lekcijās es parasti izskaidroju atšķirību starp grieķu vārdu ipostase un latīņu persona. Kādu reizi man atnesa šīs lekcijas atšifrējumu.


Skaidrojums, saskaņā ar kuru latīniskā persona nozīmē skanošais caur - bija saklausīta un uzdrukāta kā skanošs žoklis. Tādēļ hipotēze par mutiskām apustuļu pamācībām, kas tiek pierakstītas pēc gadsimtiem, tā ir ļoti bīstama spēle bojātā telefonā.


Tādas, kā liekas, nepilnīgas mutisku vārdu, kas tiek pārstāstīti no apustuļu laika, sadzirdēšanas, izpratnes un tālākas nodošanas piemērs ir Ireneja hiliastiskā ekshatoloģija: “Kā saka presbiteri, tie, kuri tiks pagodināti ar atrašanos debesīs, pāries uz debesīm, citi baudīs paradīzes iepriecinājumus, citi pārvaldīs pilsētu skaistumu.. Viņi saka... vienus paņems uz debesīm, citi dzīvos paradīzē, trešie - pilsētā... Tāds, pēc presbiteru, apustuļu mācekļu vārdiem, ir izglābto sadalījums un kārtība” (Pret maldu mācībām. 5,36,1-2). Var būt, ne netīšām, rokraksts tiek pārtraukts šajā vietā...


Ja pareizticīgos teologus Mantojuma un vēstījumu identificēšana velk uz vecticībnieku pusi, tad ekumēniskos rakstniekus šī pati identifikācija ir spējīga novest, tieši pretēji, pie pilnīga modernisma.


Ja Mantojums būtu tikai cilvēciskas Evaņģēlija interpretācijas, tad ekumeniskās kustības perspektīvas būtu bez mākoņiem. Viss būtu tā, kā liekas arhibīskapam Mihailam (Mudjuginam). Pēc viņa viedokļa, visu kristiešu vienotība jau ir panākta, jo fundamentālo dogmātisko nosacījumu uzskaitījums ir viens visiem. Pēc valdnieka Mihaila domām, ir tikai jāatzīst, ka visas kristīgās denominācijas ir vienādi glābjošas, jo tām ir vienāda mācība par Kristu: “Vienotība prasa atzīt, ka citas kristīgās apvienības pieder patiesajai Kristus Baznīcai, bet katram kristītajam cilvēkam ir tiesības uzskatīt un saukt sevi par kristieti, kuram ir iespējas izglābties tajā baznīcā, pie kuras viņš pieder. Savādāk sakot, pareizticīgajam kristietim jāpiekrīt, ka protestantismā, tāpat kā katolicismā, glābšanās ir iespējama” [архиеп Михаил. Единение в разобщенности // Юбилейная брошюра по случаю 250-летия Костромской епархии. Кострома-Мюнхен. 1994, lpp.74-75.]. Tātad, glābjas katrs, kuram nav iebildumu sevi uzskatīt par kristieti. Ja parādīsies daudz maz līdzīga Ticības apliecība - pārējais vairs nav svarīgs: pat cilvēks, kurš atklāti apliecina savu neticību Euharistijas realitātei, cilvēks, kurš noraida nemirstības Biķeri, cilvēks, kurš piedalās aizdomīgos vasarsvētnieku un harizmātu garīgos eksperimentos, tiks glābts ne ar ko citu kā tikai ar ticību par savas glābšanas neizbēgamību.


Patiešām ir ļoti stipri jātic, ka kristietība ir kāda filozofiska sistēma, lai būtu pārliecinātam, ka visa garīgā kristīgo konfesiju atšķirība neko nenozīmē salīdzinot ar dažu dogmatisko formulu vienotību. Un liekas tik viegli var sasniegt savienošanos: “Lielākais vairākums kristiešu neņem tuvu pie sirds (un daudzi pat nezin) dogmātiskās mācības detaļas, kas ir raksturīgas viņu Baznīcai. Kristīgās mācības pamats visiem ir vienāds, bet ticības mācības atšķirības paliek teologu ziņā” [Русская мысль, 2. 9. 1993.]. Bet no kurienes šāda stipra pārliecība, ka kristietība ir tikai teorētisku mācību formulējumu komplekts? Arhibīskaps Mihails piedāvā kristiešiem apvienoties uz tā pamata, ko V. Losskis taisnīgi ir nosaucis par “gnosticismu”.


Valdnieka Mihaila pozīciju var raksturot ar vārdiem no 2. Vatikāna Koncila lēmuma “Par ekumenismu”: “viltus irenejisms” (2. nod. 11. par.) Tā ir cenšanās pēc tāda “miera”, kas ziedo patiesības pilnību[360].


Lieta ir tajā, ka Mantojums ir vajadzīgs ne tikai tam, lai, pirmkārt, glabātu apustuliskos Rakstus, bet, otrkārt, lai padziļinātu to izpratni. Trešais un vissvarīgākais mantojuma uzdevums ir tajā, lai izmantotu apustuļu Rakstu izpratni. Un tikko kā mēs pielietojam šo vārdu - izmantošana - kā kļūst skaidrs, ka Mantojums ne tik daudz attiecas uz teoriju, cik uz praksi.

 

Mantojums - tas ir katra cilvēka tās viscilvēciskās Glābšanas dāvanas apgūšana un dievišķošanās, kas cilvēcei tika dota evaņģēliskajā “laiku pilnībā”. Mantojums - tas ir Kristus, kurš Noslēpumos atgriežas pie ļaudīm. Tā par to saka pēdējais Bizantijas teologs Nikolajs Kavasila: “Noslēpumi - lūk, ceļš, lūk, durvis, ko Viņš atvēra. Ejot pa šo ceļu un caur šīm durvīm, Viņš atgriežas pie ļaudīm” [Cit. Evdokimov P. L'Orthodoxie. Desclee de Brouwer. 1979. lpp. 196.].


Kas tad ir Mantojuma sastāvā? Tikai Bībele? Vai vēl arī dogmāti? Bet, var būt vēl arī kanoni un baznīcas iedibinājumi, Tēvu raksti? Visi vai daži? Vai visa baznīcas sadzīve kopumā? - jautā protestantu teologs Šlinks [Шлинк Э. Тезисы к диалогу между православными и евангелическими богословами о проблеме Предания. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 245.]. Ja atbildi meklētu informātikas sfērā, bet ne ontoloģijā, ja pieņemtu, ka ar Mantojumu tiek translētas tikai kādas zināšanas, tad Pareizticībai būtu ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet, par laimi, Mantojuma jēga tiek saprasta liturģiski. Bet tas nozīmē, ka Mantojums - tas ir “Kristus, kurš pienes un kuru pienes, kuru pieņem un izdala” (Eiharistiskā kanona formula Jāņa Zeltamutes Liturģijā).


Tradīcija mums apgūst (intoriozē) to objektīvo cilvēka dabas atjaunošanu, ko veica Kristus. Gars mums apgūst krusta upura augļus.


Lai Kristus upuris darbotos šodien manī, ir jānotiek divām darbībām. Pirmkārt, pašam cilvēkam jāpastrādā. Protestantu tēze, ka glābšana ir tikai “caur ticību”, ir pārāk polemiska un tādēļ ar mazu svaru. Pat tam, lai pieņemtu velti, vajag papūlēties un atvērt savu sirdi un savas rokas. Gavēņi, dievkalpojumi, grēksūdze, lūgšanas, labie darbi, svētceļojumi ir centieni lai sevi atvērtu Dāvanas saņemšanai. Tādēļ, pēc svētītāja Teofana Vientuļnieka vārdiem, “par velti mums ir dots tikai glābšanās tēls. Katra personiskā glābšanās nenotiek par velti” [св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 10.]. Cilvēce ir izglābta par velti; bet katram cilvēkam atsevišķi ir jāpapūlas, lai viņš kļūtu par šīs cilvēces daļu.


Otrkārt, tieši tādēļ, ka pats es nevaru nopelnīt glābšanu, kādam vajag tieši man to uzdāvināt. Jā glābšanās ir līdzdalība Dievišķajā mūžīgajā esamībā, tad, tas nozīmē, ka tieši pašam Dievam ir man jāpieskaras. Tas nozīmē, ka pēc Augšāmcelšanās Dievs neatdusas no Saviem darbiem, bet turpina rīkoties un Viņa darbības sasniedz cilvēkus.


Kļūst loģiska saikne un pēctecība starp diviem, blakus esošiem apustuļa Pāvila pantiem: “Dievs jūs no paša sākuma caur Gara iesvētīšanu un ticību ir jūs izraudzījis pestīšanai, aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet Pats Kungs lai iepriecina jūsu sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā” (2. Tes.2,13-17).


Apustulisko vārdu jēga ir tajā, ka kristieša dzīves jēga - “sasniegt slavu”, tas ir ieiet teofānijā, labajā un atklātajā Kristus enerģijā, kas notiek “caur Gara iesvētīšanu”. No apustuļiem šeit tiek prasīts sludināšanas vārds; no neofīta - ticība; bet viss tas nedarbosies, ja nebūs trešā sinerģiska noslēpuma trešā dalībnieka: Gara. Mēs, apustuļi devām jums Kristus vardu, lai turpmāk jūs varētu mierināt Pats Kungs.


Ir dabiski, ka Jāņa Zeltamutes šīs vēstules nodaļas skaidrojums beidzas ar eiharistisku aicinājumu (4 saruna par 2. vēstuli Efeziešiem., 4). Un ja Zeltamutem Mantojums būtu tikai daži vārdi, kas ir pievienoti apustuļu tekstiem, tad nebūtu saprotams viņa apgalvojuma kategorisms: “Ir mantojums un vairāk neko nemeklē” (4. saruna par 2. vēstuli Tesanoniķiešiem, 2). Ja mantojums - tas ir divas vai trīs filozofiskas tēzes, tad mūsu priekšā ir atteikšanās no Evaņģēlija formula. Ja mantojums ir kādas nerakstītas apustuļu mācības tad šī frāze ir baismīga: tā ir Evaņģēlija un Paša Kristus atstumšana. Ir pietiekami tev zināt dažas mutiskas instrukcijas un var nemeklēt pašu Kristu. Bet, ja mantojums ir “mūsu Kunga Jēzus Kristus slavas sasniegšana”, tad tiešām kristietim vairāk nekas nav jāmeklē.


Apustuļu mantojums nav tikai vēstulēs un pat ne tikai mācībās. Apustulis Pāvils iedod Timotejam kādu “ķīlu” un piekodina māceklim viņam uzticēto “glabāt Svētajā Garā, kurš dzīvo mūsos” (2. Tim.1,7). Lai saglabātu tekstu, “Svētā Gara, kurš dzīvo mūsos” palīdzība nav vajadzīga. Tad kādu gan ķīlu, kurai ir nepieciešama pastāvīga sinerģija, Pāvils atstāja Timotejam? - Roku uzlikšanu: “Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu” (2. Tim. 1,7). Garīdzniecība, kura cilvēks ieiet caur apustulisko roku uzlikšanu - tā ir liturģiska kalpošana, Baznīcas - kā Kristus Miesas veidošanas kalpošana. Iespēja nest šo kalpošanu šeit virs zemes - vislielākā dāvana. Tātad, “satver mūžīgo dzīvību” (1. Tim.6,12) - to dzīvību, kas mums ir dota. “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2.Tim.1,7). Dievs, kurs mīl pasauli, mums atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu. Atgādināšu, ka arī tagad garīdznieka roku uzlikšanā bīskaps, dodot ieliktenim diskosu ar daļiņu liturģiskā Jēra, ar daļiņu Kristus Miesas viņam sava: “Pieņem šo ķīlu...”


Kā glabāt grāmatas un garīgos memuārus - ir zināms. Bet kā glabāt Gara ķīlu? Kā ļaudis var saglabāt, paturēt To, Kuru nevar iekļaut bibliotēkas katalogā un bez Kura Mantojums kļūst par etnogrāfiju? Cilvēks ar tā paša Gara palīdzību atkal un atkal meklē vārdus un formas savai izpausmei. Bet kur šis Gars tiek glabāts? Cilvēks nevar Viņu noturēt. Visi Tēvi atzīst, ka Viņš tos atstāj un vispār “elpo, kur grib” (Jņ. 3,8). Tas nozīmē, ka mums atkal jāatzīst, ka Kristus Pats Sevi glabā. Viņš pats Sevi saglabā Savā Baznīcā.


Vienīgais garīdznieks uz pasaules ir Kristus. Viņš “pienesa Dievam Tēvam tādu pašu upuri kā Melhisedeks - maizi un vīnu, tas ir Savu Miesu un Savas Asinis” [св. Киприан Карфагенский. Письмо 63. К Цецилию о таинстве чаши Господней // Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 369.]. Šis upuris ir vienreiz pienests un mūžīgi pieņemts, un tādēļ Kristus ir mūžīgais Pirmpriesteris (skat. Ebr. 7 un 8). Mūsu svētkalpotāji “Liturģiju veic ne savā spēkā, ne ar savu personību: vienīgais Noslēpumu veicējs – ir Pats Kristus; vienīgais spēks, kas rada noslēpumu, - ir Svētais Gars. Garīdznieks stāv Baznīcas vārdā, visas zemes vārdā un pienes Dievam maizi, vīnu un saka: pieņem, iesvēti un atgriez mums atpakaļ,- un šīs rokas, šī balss un šis cilvēks spēlē tik otršķirīgu lomu, ka var paiet garam viņa personībai” (Surožas metr. Antonijs) [митр. Сурожский Антоний. Собеседование о Церкви и священниках в современном мире // Континент № 72, 1992, lpp. 299.].


Tā garīdznieku kalpošanu uztver arī svēto tēvu mantojums: “Spried pats, - lūdz svētītājs Grigorijs Teologs,- tev ir divi gredzeni: viens zelta, otrs dzelzs un uz abiem ir iegrebts viens un tas pats cara attēls un ar abiem tu esi atstājis nospiedumu vaskā. Ar ko viens nospiedums atšķiras no otra? Ne ar ko. Atpazīsti zīmoga materiālu vaskā un, ja tu esi gudrāks par visiem, pasaki, kurš ir dzelzs un kurš zelta gredzena nospiedums? Kaut arī viela ir dažāda, nospieduma nav atšķirību. Tādēļ, lai par kristītāju un apliecinātāju lai tev ir jebkurš garīdznieks, jo, lai gan viens otru pārspēj dzīvē, bet pats kristību (tāpat kā citu noslēpumu) spēks ir vienāds un tādēļ vienādi tevi var pievest pilnībai jebkurš priesteris, kurš ir mācīts tai pašā ticībā” [Cit. nо: свящ. А. Введенский. Немощи пастыря и благодать Божия. Спб., 1912, lpp. 13.].


Par to pašu jautā arī svētais Jānis Zeltamute: “Ko tev par to, ka garīdznieks ir slikts un ļauns? Pat, ja labs un laipns, un dievbijīgs par tevi lūdz Dievu, kāds gan tev labums, ja pats tu esi ļauns? Tāpat tev nekaitē arī sliktais: ja tu pats esi uzticīgs Dievam un Viņam patīkams, jo visa svētība ir no Dieva; garīdznieks tikai atver lūpas, bet runā Dievs” [Cit. nо: свящ. А. Введенский. Немощи пастыря и благодать Божия. Спб., 1912, lpp. 14.]. Protams, “gadās, ka priekšnieki ir ļauni un nesavaldīgi, bet pakļautie laipni un savaldīgi; laicīgie dzīvo dievbijīgi, bet priesteri - izvirtīgi; un, ja svētība vienmēr meklētu pieejamos, tad nebūtu ne kristību, ne Kristus miesas veidošanas” svētais Jānis Zeltamute 8. saruna par vēstuli Kolosiešiem, 3. nod.).


Kristus Pats tiecas pie cilvēkiem. Viņš ir uzticīgs savai Baznīcai. Ne tādēļ, ka mēs esam labi un cienīgi, bet tādēļ, ka tieši slimajiem ir nepieciešams Ārsts (Mt.9,12). Ļaudīm ir uz šo Mīlestību jāatsaucas un jāmāk to pieņemt.


Tātad, “Mantojumam ir divas jēgas: tas ir a) tēlu kopojums, caur kuriem Kristus ienāk cilvēku dzīvēs, un b) šo tēlu uztvere no paaudzes uz paaudzi” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.]. Kristus nāk pie ļaudīm ne tikai caur vārdiem, ne tikai sludināšanā. Svarīgāk un priecīgāk ir tas, ka Viņš nāk Pats: “mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu” (Jņ.14,23).


Tas, ka Pestītājs uzticēja apustuļiem, to pašu viņi pieņēma un nodeva Baznīcai. Vārds kļuva miesa; tas nepārvērtās vārdos (lai arī evaņģēliskās sludināšanas vārdos). Vārds netiek izmainīts vārdos bez atlikuma. Tas kļuva miesa nešķirami, uz visiem laikiem, un šo Savu vārdos izteikto, mūžīgo miesu (tagad jau Miesu) Logoss atļāva nodot tālāk cauri gadsimtiem ar cilvēku rokām. Tas nozīmē, ka arī šodien, ja mēs gribam būt kristieši, tas ir Kristus mācekļi un kalpotāji, bet ne atbraukušo lektoru paklausībnieki, mums jāpieņem un jānodod tālāk Logosa Miesu.” Kas tev ir uzticēts, tas lai arī paliek pie tevis, to nodod tālāk, - brīdina sirdsskaidrais Lirinas Vikentijs. – Tu saņēmi zeltu,- zeltu arī atdod. Negribu, lai tu man viena vietā dotu ko citu; negribu, lai zelta vietā tu nekaunīgi dotu man svinu, vai mānot - varu; negribu zeltu pēc izskata,- dod man īstu zeltu” [преп. Викентий Лиринский. Напоминания // Вера и жизнь христианская по учению Святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. М., 1996, lpp. 292.]. Eiharistijas zeltu nevajag samainīt ar cilvēcisko Evaņģēlija pārstāstu svinu. Mantojums runā par Baznīcas liturģisko dzīvi. Un atrautībā no mantojuma, atrautībā no liturģiskās dzīves paši Raksti sāk izžūt.


Diskusiju par to, ar ko tieši jāpapildina Raksti, var pabeigt ar norādi uz vienu evaņģēlisku frāzi: “Iepazīstiet Patiesību un Patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ.8,32). Ne patiesības zināšana dos brīvību, bet pati Patiesība. Savienošanās ar citas Esamības apli dod brīvību no šejienes liekulības.

 

356 Jautājums par mantojumu ir ne tikai pareizticības, bet arī protestantu teoloģijas problēma. Lai arī kā evaņģēlistiem negribētos novest baznīcas mantojumu līdz nebūtībai - liecības par to ir arī pašos Rakstos. “Bet par to es jūs slavēju, ka jūs vienmēr mani pieminat un turat tās mācības, ko es esmu jums uzticējis” – 1.Kor.11,2. “Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības, kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules” – 2.Tes.2,15. Apustulis Jānis vairākas reizes pasvītroja, ka viņš nevēlas kaut ko nodot ar papīra starpniecību, bet grib runāt “no mutes mutē”.
357 Šo spriedumu var apstiprināt ar sirdsskaidrā Maksima Grieķa izteicienu, kurš polemikā ar latīnisko Mantojuma izpratni jautāja: “Tu saki, ka apustuļi, kopā sanākuši, izklāstīja pareizticīgās ticības noteikumus un apliecinājumu, pie tam katrs no viņiem izteica tikai kādu daļu no apliecinājuma. Bet kādā pilsētā, vai kādā valstī un kad viņi to izklāstīja, un kāda Dieva iedvesmota grāmata mums to ir nodevusi - to tu mums neesi izskaidrojis, acīmredzot, tādēļ, ka baidījies tikt dievbijīgo atmaskots” (Преп. Максим Грек. Сочинения. Троице-Сергиева Лавра, 1910. lpp. 128).
358 Ko nevar teikt par vēlākajām apelācijām par “apustulisko mantojumu”, kas apgalvo, ka kaut kas tikai gadījuma pēc netika ierakstīts ne Rakstos, ne Svēto tēvu darbos līdz tam laikam, kad pēc gadsimtiem kāds “es, grēcinieks” nesaņēmos beidzot visu nodot papīram. Visiem zināms voluntāriskas attieksmes pret Vēsturi un Mantojumu piemērs - grāmatiņa “Dievmātes zemes dzīve”, kuras autore liek Jaunavai Marijai izskaidroties vēlīnās bizantiskās teoloģijas valodā.
359 Tāpat uzskatu par noderīgu pievērst uzmanību, ka tikko citētā svētītāja Teofana Vientuļnieka vēstule ir datēta ar 1885. gadu. Ja to salīdzina ar 1891. gada vēstuli, tad kļūs redzams, ka svētītāja Teofana pozīcija jautājumā par Mantojumu ir kļuvusi skaidrāka, tā vairs nesajauc kopā nemainīgo apustuļu Mantojumu un parejošos baznīcas iedibinājumus. Vēlreiz atgādināšu: “Dzīve aizdegās no dzīves un dzīve, apustuļu ierīkota tika ievērota... Jūs izprotat mantojumu kā nodošanu no mutes mutē. Bet tas bija nodošana no dzīves dzīvē, no darba uz darbu. Kristietība - tā nav mācība, bet dzīve. Un pati tās mācība ieiet dzīvē kā noteikts tēls, ka pārliecība par visu esošo un bijušo” (св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpl. 96-97).
360 Sīkāk par ekumēnismu skat. manu grāmatu “Ekumenisma izaicinājums” (M., Maskavas patriarhijas izdevums, 2004).

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS