Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

17. Kam līdzinās Dieva Valstība?

 

Dieva Valstība nav tikai nākotnē, tā neatrodas tikai aiz vēstures robežas. Pats paradoksālākais Evaņģēlija apgalvojums ir tajā, ka “Dieva Valstība ir starp jums”, ka tā jau jūs ir “sasniegusi”. Dieva Valstība - tas ir Kristus, Kurs dzīvo ļaudīs. Tur, kur dzīvo Pestītājs, tur Viņš veido Savu Miesu. Kristus Miesa tad arī ir Baznīca. Šeit pat protestanti nesāks strīdēties, jo tas ir tiešs apustuļa vārds (Ef.1,23).

 

Bet kam tad Pestītājs pielīdzina Dieva Valstības ceļus uz zemes? - Sēklai un raugam. Sākumā maza, noslēpta Pašā Kristū šī valstība tiek nodota apustuļiem, cauraug viņus un caur viņiem iet tālāk pasaulē.


Tas, ka Kristus klātbūtne ļaudīs nepārtrūka ne ar Viņa Debesbraukšanu, ne ar apustuļu aiziešanu, vēlāk palīdzēja Baznīcai sastādīt Jaunās Derības kanonu.

 

Jāatzīmē, ka nopietna protestantu literatūrā parādās nepārtrauktas baznīcas tradīcijas un Bibliskā kanona jēdziens. O. Kulmanis (О. Cullmann) Baznīcas lomu šajā jautājumā skaidro šādi: “Nosakot kanona principu, Baznīca atzina, ka no šī brīža tradīcija beidza būt par patiesības kritēriju. Ar šo lēnprātības aktu Baznīca pakļāva savu tradīciju augstākajam apustuļu tradīcijas kritērijam, kas ir kodificēts Svētajos Rakstos. Izstrādāt kanonu - tas nozīme atzīt: no šī brīža mūsu baznīcas tradīcijai ir nepieciešamība, lai to kontrolētu, un šī kontrole tiks veikta - ar Svētā Gara palīdzību - caur apustuļu mantojumu, kas ir fiksēts tekstos” [La Tradition. Probleme exegetique, historique et theologique. (Cahiers theologiques. 33) Paris. 1953. lpp. 44.].


Šai teorijai, pirmkārt, var uzdot jautājumu:


Vai patiešām līdz oficiālā kanona noteikšanai, tas ir līdz IV-V gadsimtiem Baznīca uzskatīja savu tradīciju par kaut ko augstāku nekā Rakstus? Nekur agrīnās kristietības avotos es neesmu sastapis, ka baznīcas teologs liktu to, ko viņš uzskata par savas skolas vai kopienas tradīciju, augstāk par to, kas rakstīts Rakstos. Nekur es neesmu redzējis tāda veida spriedumus: “Kaut arī apustuļu vēstulēs ir teikts..., bet pēc mūsu Baznīcas Mantojuma mēs uzskatām un rīkojamies savādāk”. Kaut vai tādēļ Kulmana izteiciens “no šī momenta...” izsauc neizpratni.


Otrkārt, Svētā Gara loma šeit ir tikai būt cenzoram - kontrolēt. Vai Svētais Gars var tikai apturēt dažus kristiešu centienus, vai viņš var tos arī iedvesmot? Jā, patiesības kritērijam ir jābūt, un katram kristietim tie bez šaubām ir Raksti. Bet vai tad valsts dzīve ir tikai Valsts Standarta telpu sargāšanā? Vai tad fiziķa darbs ir tikai metra vai kilograma etalona sargāšana? Tradīcijai ir jābūt kontrolējamai - pareizi. Jābūt un jādarbojas. Tāpēc jautājums dialogam starp pareizticīgajiem un protestantiem nav tajā, kad šī tradīcija tika “paņemta kontrolē”. Jautājums it tajā - vai Tradīcijas radošā darbība turpinās pēc kanona noteikšanas, vai arī ar kanona izstrādi Baznīcas radošā dzīve apsīka un tai palika tikai sargājošā funkcija.


Šī protestantu tēze brīnišķīgi pilnīgi metodiski atbilst pareizticīgā fundamentālisma vienam no pamatpostulātiem: Vispasaules Koncilu laikmets un Baznīcas dogmātiskā, teoloģijā un kanonu jaunrade ir palikusi aiz muguras, beidzoties Septītajam Vispasaules Koncilam. Ja astotais koncils arī būs - tad tas būs antikrista koncils[353]... Lūk, arī protestantismā tiek uzskatīts, ka kādā brīdī Baznīca pēkšņi pazaudēja dāvanu atpazīt garus un dāvanu formēt patiesību un “samierinājās”    vienreiz un galīgi tās kodificētās patiesības priekšā. Ir tikai dabiski, ka jebkurš mēģinājums noslēgt dzīvo Mantojumu (apustuļu vai svēto tēvu) pagātnē pārvēršas par vēsturisku nihilismu un tīšu apokaliptisku. Pašas “burtkalpīgākās” protestantu sektas vislabprātāk pareģo drīzu Galu. Atrāvušās no Mantojuma, viņas nejūt vēsturi un vēlas no tās izskriet. Pēc viņu viedokļa, vēsture ir atnesusi kristietībai tikai pagāniskus izkropļojumus, tikai mētāšanos starp romisko pāvesta cēzarismu un bizantisko ķeizara pāvestismu. Tātad ir tik dabiski vēlēties šīs “dēmoniskās vodeviļas” galu...


Kulmans saka: “Noteikt kanonu - tas nozīmē pateikt: mēs no šī brīža atsakamies izskatīt kā normu citus mantojumus, ko apustuļi rakstiski nav piefiksējuši” [Tradition. Probleme exegetique, historique et theologique. (Cahiers theologiques. 33) Paris. 1953. lpp. 45]. Taču mēs neredzam neko līdzīgu baznīcas literatūrā “kanona fiksācijas” laikmetā. Mēs, tieši pretēji, redzējām, ka svētais Vasīlijs zin arī citus, liturģiskus apustuļu vēstījumus, kuri ne būt nav piefiksēti Jaunās Derības kodeksā. Kulmans postulē apustuļu Mantojuma un Apustuļu Rakstu identitāti. Viņš uzskata augstāko normatīvo ticības izklāstu par vienīgo tās izklāstu. Par to, ka eksistēja arī citas ticības normas, mums bieži atgādina svētais Vasīlijs Lielais: ticēsim tā, kā mēs esam kristīti; lūgšanu kopums lai ir ticības kopums. Mūsu lūgšana ir vērsta pie Trīsvienības - Tēva, Dēla un Svētā Gara - tā arī atzīstam kā apustuļu ticību Viņu vienu būtību un vienādo dievišķību.


Labi, Baznīca ir noteikusi Rakstus sev kā ticības noteikumus. Bet vai tad tas nozīmē, ka pēc tam Baznīcai obligāti jāpazaudē sava balss? Vai tad krievu valodas gramatikas grāmatas izdošana uzliek veto Puškina dzejoļu vai Dostojevska romānu jaunradei? Nedrīkst būt pretrunā ar kanonu. Nedrīkst būt pretrunā ar krievu valodas noteikumiem. Vai tad Pāvila vēstuļu atzīšana par Dieva iedvesmotām spiež nevērīgi izturēties pret Augustīna “Grēksūdzi”?


Patiesi, ticība, kas ir parādīta Rakstos, ir normatīva. Jaunās Derības kanons ir slēgts.


Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav stāsts par Dieva ārpus laika esamību, bet stāsts par vēsturisku notikumu. Par Dievu, par Viņa gribu un Providenci mēs varam uzzināt arī no citiem avotiem, ari no jaunam izpausmēm. Bet par to, kas notika Palestīnā, mēs nevarēsim uzzināt neko vairāk. 


Otrkārt, Raksti Baznīcā ieņem pavisam unikālu stāvokli tādēļ, lai nedotu iespēju Dieva providenci aizstāt ar cilvēku vēstījumiem, kas tiešām var būt pilnīgi vērsti pret Dievu gadījumos, kad ļaudis, kuri ir izkrituši no Mantojuma, tomēr uzskata sevi par kristiešiem.


Treškārt, Rakstu autoritātes unikalitāte pasvītro Dieva transcedentāti: Viņa atklāsme nevar būt līdz galam ticīgo utilizēta, un pat Baznīca nevar izmainīt apustuļu ticību atkarībā no tā, kas liekas noderīgs šajā minūtē. Baznīcai jākalpo Evaņģēlijam, un ne citādi. Kāda laime mums bija tas, ka mūsu teologi nebija brīvi no paklausības Evaņģēlija autoritātei, un tādēļ padomju laikmetā, neskatoties uz padomju varas lielo vēlēšanos, nevarēja pasludināt pilnīgu dialektiskā materiālisma un kristietības identitāti! Evaņģēlijs tā arī netika pārrakstīts “pirmo rindu mācības” vadošo norādījumu gaismā. Tajā arī bija Solovku bīskapu 1928. gada vēstījuma jēga: mēs esam lojāli Padomju varai politikas jomā, bet mums nav varas pārmainīt Evaņģēliju un nevaram aizvērt acis uz to, ka reliģiskus jautājumus mēs risinām citādāk, nekā to rekomendē darīt valsts vara. Budismā nav vispārzināmu un vispārobligātu svēto grāmatu, un tādēļ ar Rērihu rokām tas mierīgi ir pārvērties materiālismā un ļeņinisma eksporta-aziātiskajā variantā[354]


Bet Baznīca, iepriekš aizsargādama savus Rakstus, tagad pati ir Rakstu, kā arī tās Tradīcijas aizsargāta.


Rērihu pieminēšana atļauj saprast vēl kādu svarīgu vēsturiskās pēcapustuļu Baznīcas lietu. Tāpat kā gadījumā ar kanona vēsturi - tas ir darbs, ko protestanti izmanto, bet izmanto anonīmi, kā kaut ko pašsaprotamu, kam nav nekādas attieksmes pret noteiktu cilvēku garīgo varoņdarbu. Kā arī gadījumā ar kanona vēsturi, arī šeit protestanti nepilda apustuļa Pāvila novēlējumu: “Atceraties savus audzinātājus” (Ebr.13,7).


Problēma ir tajā, ka par maz bija atpazīt apustuļu grāmatas. Tām vēl vajadzēja dot apustuļu skaidrojumu. Gnostiķi taču arī pieņēma daudzas kanona grāmatas. Bet viņi tām deva tādus patvaļīgus skaidrojumus, ka sanāca kaut kas pilnīgi pretējs Vispārējās Baznīcas kristietībai. Tā arī šodien grāmatu tirgus ir pārpludināts “ar jauniem Bībeles lasījumiem”: no Svedenberga un Bēma līdz Blavatskai, Šteineram un viņu sekotājiem. Nav grūti ievērot, ka uz vairumu cilvēku šie it kā zinātniskie skaidrojumi iedarbojas kā žņaudzējčūskas skatiens uz trusīti: žonglēšana ar citātiem, alogoriska skaidrošana, paralēles ar pagānu sistēmām, pasvītrots “garīgums” un “tolerance”...


Tā bija arī pirmajos kristietības gados. Gnosticisms bija tuvāk pagānismam un tādēļ saprotamāks. Lielā, trīs gadsimtus ilgā cīņa ar to sākās jau apustuļu laikā. Pirmie talantīgie sistematizātori parādījās vispirms pie agnostiķiem (Vasilids, Markions), un tikai paaudzi vēlāk – Baznīcā (svētais Lionas Irenejs). Valsts vara vajāja kristiešus, bet neaiztika agnostiķus, kuri uzskatīja vienkārši par muļķību mirt dažu vardu vai žestu dēļ. Viņu grāmatas bija parakstītas ar daudz skaļākiem vārdiem nekā kanonisko grāmatu autoriem: “Jūsu kopiena lasa Marka Evaņģēliju? Marks taču nav no divpadsmit apustuļiem, viņš ir tikai Pētera māceklis. Bet mums nesen atveda paša Pētera Evaņģēliju!”.


Un šajos apstākļos Baznīca varēja dot pilnīgu, pārliecinošu, secīgi antignostisku kanonisko biblisko grāmatu skaidrojumu. Šim viņu skaidrojumu vēl līdz šim piekrīt protestanti. To mācību par Dievu, par Radītāju, par Vecās Derības Kungu, par Pestītāju, par Kristu, par Jēzu, ko tajā laikā nosargāja Baznīca, šodienas protestanti uzskata par acīmredzamu. Taču gan senā, gan jaunākā vēsture parāda, ka nebūt tas nav acīmredzams.


To, ka protestantu mācību grāmatās tiek lietots termins Trīsvienība  (kas nav Bībelē un ko pirmais otrajā gadsimtā ieviesa svētais Antiohijas Teofils), tas, ka viņi nepretstata ļauno Vecās Derības Dievu labajam Jaunās Derības Pestītājam, tas, ka viņi Jaunās Derības teicienā “un mūžīgi mūžos” neredz norādi uz lielu daudzumu “paradīzes planētām” un kosmiskām pasaulēm,- tie visi ir tie augļi, ko protestanti ir apguvuši no senās Baznīcas teoloģiskā mantojuma izstrādēm.


Tieši teoloģiskais mantojums polemikā ar agnostiķiem noteica, kā nedrīkst skaidrot Rakstus. Un šo teoloģiski-aizliedzošo Baznīcas Mantojumu līdz šim glabā pat protestanti, kuru Evaņģēlija izpratne nebūt nav gnosticiska un teosofiska. To, ko, Rakstus skaidrojot, noliedza svētais Irenejs un svētais Atanasijs, noliedz arī viņi. Tie no viņiem, kuri gāja pa konsekventu protestantisma ceļu, noliedzot vēsturiskās Baznīcas autoritāti un kopā ar to biblisko kanonu un Bībeles antiokulto skaidrojumu, kļuva par mormoņiem. 


Tas nozīmē, vēsturiskā pēcapustuliskā Baznīca saglabāja ne tikai apustuļu tekstus, bet arī apustuliskos to skaidrojumus. Šis apstāklis ir tā vērts, lai no tā izdarītu secinājumus.


Un tā, pirmkārt, pēcapustuliskā Baznīca pareizi atpazina tās grāmatas, kam nebija apustuliskas izcelsmes, kas bija viltoti-apokrifiskas, un tādējādi pēcapustuļu laika Baznīca sastādīja pareizu Dieva iedvesmotu apustuļu Rakstu kanonu. Otrkārt, šī pati Baznīca spēja atšķirt neapustuliskos apustuļu grāmatu skaidrojumus.


Kādēļ gan nepieļaut, ka šī Baznīca varēja patiesi, savlaicīgi un vietā teikt ne tikai “nē”, bet arī “jā”? Varbūt ne tikai viltus grāmatu izskaidrošana šai Baznīcai bija taisnīga, bet arī īsto grāmatu skaidrojums tai bija identisks apustuļu un Dievišķajam nodomam? Kādēļ tikai perifērā tiek atzīsta šīs Baznīcas taisnība, bet ne pašā būtībā? Klau, viņi labi aizsargāja Patiesības robežas, labi atvairīja ārējo apdraudējumu, bet paši slikti saprata Rakstus un slikti tos piemēroja, veidojot savu iekšējo baznīcas dzīvi? Kādēļ protestanti, atzīstot baznīcas eksegēzes teoloģiskos noteikumus, atzīstot dominējošās Baznīcas teoloģisko mantojumu, noliedz to, kā šī Baznīca iemiesoja Rakstus un savu Rakstu izpratni savā praktiskajā reliģiskajā dzīvē? Kādēļ, pieņemot teoloģiski- teorētisko mantojumu, viņi noraida mistēriski-praktisko mantojumu?


Protestantisms nenovērtē Rakstu interpretācijas problēmu. Baptisti, adventisti, vasarsvētnieki, harizmāti ir pārāk pārliecināti par to, ka viņu Rakstu skaidrojums ir acīmredzams, kā vienīgais iespējamais un tādēļ viņi sludina “tīru Evaņģēliju”. Taču jau pats četru Evaņģēliju, kas ir dažādi gan pēc stila, gan pēc valodas, gan pēc teoloģiska nodoma, gan pēc pastāstīto ziņu kopuma par Kristu, eksistēšanas fakts runa par to, ka ļaudīm vajag būt vēl kādam evaņģēlistu pretrunu pareizas skaidrošanas līdzeklim. Atšķirību interpretācija - tā, kas raksturīgs vienam no Evaņģē-lijiem un paliek nepateikts citā, - ir atstāta Baznīcai, palīdzot Svētajam Garam. Ārpus šī Gara grāmata, atstata pati sev, kļūst vienkārši par mirušu vārdu, kas, kā zināms, nelabi smird. Tā kļūst par citātu krājumu, ar kura palīdzību ir tik labi attaisnot savu naidu un kaislību.


Patiesību sakot, runājot no laicīgās vēstures viedokļa, nekādas “Kristus mācības” nav. Ir tikai Baznīcas mācība. Mums ir tikai pirmās Baznīcas liecība par Kristus vārdiem - par tiem vārdiem, kurus Baznīca atcerējās , saprata un uzskatīja par vajadzīgu piefiksēt. To saprotot, K. Ļeontjevs griezās ar pamācību pie savas sirds: “Ticēšu Evaņģēlijam, ko ir izskaidrojusi Baznīca, un ne citādi” [Леонтьев К. Н. Египетский голубь: Роман, повести, воспоминания. М., 1991. lpp. 502.].


Liberālajam, eiropeiskajam protestantismam Jaunās Derības grāmatu sekundaritāte attiecībā pret kristīgo kopienu ir arguments par to, lai neticētu Evaņģēlijiem. Man, tieši otrādi, tas ir arguments par labu tam, lai ticētu Baznīcai ne tikai viņas Evaņģēliskajā liecībā par tās Kristus uztveri, bet visa tās dzīves pilnībā, tas ir ar ticību pieņemt visus tās Mantojuma notikumus.


Pēc Baznīcas mantojuma, iespējams, “nebūtu vajadzības, ja būtu iespējams viennozīmīgs un vienreiz un uz visiem laikiem noteikts Rakstu skaidrojums. Bet Raksti vienmēr maina savu jēgu, jo tie ir vērsti uz ļaudīm, bet cilvēki dzīvo dažādos apstākļos, dažādās pasaulēs. Raksti ir vēršas pie dažādu laiku un dzīves situāciju ļaudīm, un tas nozīmē, ka ir nepieciešamība pastāvīgi tos aktualizēt. Tradīcija tad arī ir mūžīgo Rakstu normu aktualizācija laikā. Raksti prasa būt saprotamiem un sadzirdētiem. Raksti vēršas pie ļaudīm.


Mantojums aktualizē to viņu dinamiku. “Rakstiem ir nepieciešamība pēc Tradīcijas kā to satura iesaistīšanas līdzekļa, pēc Baznīcas kā patiesa subjekta, kas Mantojumu īsteno” (garīdznieks Dimitrijs Staniloe,         Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. Vol. 1. Bucuresti, 1996. lpp. 46.).


Tas, cik nepietiekama ir protestantu Rakstu pretstatīšana Baznīcas tālākajai dzīvei, ir redzams no ap. Pāvila vārdiem Timotejam: “Turies pie veselīgas mācības parauga” (2.Tim.1,13). Paraugs šeit ir - Ypotiposis: uzmetums, eskīzs, kopējs attēls. Šis vārds tika pielikts gleznām, ar kuram vēl bija jāstrādā, pie skulptūrām, kas vēl pilnībā nav izpaudušas skulptora nodomu par sevi, pie literatūras pierakstiem, kas formē pašu vispārējo iedomātā darba ideju [Skat.: Spicq С. Les Epitres pastorales. Paris, 1947. lpp. 158-159.]. Tātad apustuļu dāvanai ir nepieciešama tālāka izstrāde. Ja pat par Savas Valstības dāvanām Kristus saka, ka to saņemšana paredz turpmāku darbu (atcerēsimies līdzību par talantiem), tad vēl vairāk tas attiecas uz to, ko pēc sevis apustuļi atstāja cilvēkiem. Apustuļu vārds - tā nav dzīves atjaunošanas un prata Kristū robeža, bet tikai tās norma.

 

Tādēļ Baznīca dzīvo Mantojumā, jo, lai arī viņa cenšas dzīvot pēc Evaņģēlija, bet nevar dzīvot Evanģēlijā vienkārši tāpēc, ka dzīvot var Dievā, nevis grāmatā. Mantojums nav tikai apustuļu sludināšanas atkārtojums, “ticības noteikumi” vai pat adekvāta Rakstu ekseģēze. Tas nav daži vārdi, kurus var nodot ausij. Mantojums apņem uzreiz gan jūtas, gan domas, gan cerības, gan darbības. Baznīcā ir kaut kas, kas izbēg “zinātnisko kontroli”. Un tas ir Mantojums.

 

Mantojums ir realitāte, bet ne tikai vārds par realitāti. Ir iespējama situācija, kad vardi tiek nodoti precīzi, bet realitātes vēstījums pārtrūkst: “Ne visi, kas Man saka...” Tam, lai Evaņģēlijs paliktu pats sev identisks, lai kristieši paliktu apustuliskajā Tradīcijā, nav pietiekami tikai nodot grāmatas. Vajag nodot Vārdu, bet ne vārdus. Šajā sakara Mantojumu var noteikt kā dažādu paaudžu “Kristus iepazīšanas identitāti” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. Vol. 1. lpp. 44.].

 

Pēc V. Loseva domām, Mantojums – “tas nav Atklāsmes saturs, bet gaisma, kas to caurauž; tas nav vārds, bet dzīva dvesma, kas dod reizē vārdu un klusuma, no kura vārds iznāk, sadzirdēšanu; tas nav Patiesība, bet Patiesības Gara vēstījums, bez kura Patiesību nevar iepazīt. “Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā” (1.Kor.12,3)”  [Лосский В. Н. Предание и предания // По образу и подобию.М.,1995. lpp. 138.]. Mutisks un rakstisks mantojums - tie ir tikai dažādi vienas un tās pašas Atklāsmes izpausmes veidi. Prievārds “un” savieno divas realitātes, kam ir viena ontoloģija: Dievišķo darbību cilvēku pasaulē.

 

Tikai tāpēc, ka Mantojuma avots ir Pašā Dievā, bet ne mūsu stāstos par Viņu, tas arī var kļūt par savdabīgu “mašīnu cīņai ar laiku”: neskatoties uz to, ka katrā pārstāstā un katrā tradīcijas jēgas nodošanas aktā tā galvenajai Vēstij būtu bijis vairāk un vairāk jāizgaist un jādziest, kristietība vēl līdz šim savos labākajos ļaudīs nav pazaudējusi “Kristus tēlu”. Iespējams tas ir tādēļ, ka Mantojuma skolotājs un māceklis stāv ne viens pret otru. Ja šie divi ir savākti Kristus vārdā - Viņš ir to vidū. Cilvēciskās reliģiskās vai kultūras tradīcijas pašas par sevi neatjaunojas: “sašķobītu tradīcijas ēku pati tradīcija atjaunot nevar. Šeit ir nepieciešams atgriezties pie tā, no kurienes sākas jebkura tradīcija, tas ir ne pie izveidojušās kultūras iemaņām, bet pie riskantās ieklausīšanās nepateiktajā pieredzes” [Бибихин В. В. Язык философии. М., 1993. lpp. 320.].


Tādēļ, paskaidro V. Loskis, “Mantojums nav jāmeklē horizontālajā “vēstījumu” līnijā, kuri tāpat kā Svētie Raksti, savu izpausmi atrod vārdā. Ja mēs, tomēr, gribētu Mantojumu pretstatīt visam, kas ir vārda realitāte, tad jāsaka, ka Mantojums - tā ir klusēšana. “Tas, kuram patiesi ir Kristus vārdi, tas var dzirdēt pat Viņa klusēšanu”, - saka svētais Antiohijas Ignātijs (Vēstule Efesiešiem, 15,2). Spēja sadzirdēt Jēzus klusēšanu, kas ir raksturīga tiem, saka svētais Ignātijs, kuriem patiesi ir Viņa vārdi, ir atsaukšanās uz atkārtoto Kristus aicinājumu saviem klausītājiem: “Kam ir ausis, lai dzird”. Atklāsme satur kādas klusēšanas zonas, kas nav pieejamas “tiem, kas ir ārā”. Tas nozīmē, ka, lai patiesi uztvertu atklāto noslēpumu pilnību, ir nepieciešama vēršanās pie vertikālās dimensijas, lai “jūs kopā ar visiem svētajiem varētu sasniegt” ne tikai “platumu un garumu, bet tāpat arī dziļumu un augstumu” (Ef.3,18)” [Лосский В. Н. Предание и предания. lpp. 137.].


Šie vārdi par klusēšanu, par nesasniedzamību ir tieši tas, kas tik ļoti baida mūsdienu ļaudis: “Evaņģēlijs nav saprotams”. Bet, ja tas būtu saprotams - tas būtu tukšs. Ja tas būtu tik saprotams, cik to vēlas tie, kas sūdzas, tas ir ārpus viņu pašu garīgās dzīves, ārpus grēku nožēlas centieniem, tad tas būtu parasts parastas pasaules bez Dieva teksts. Vēlme pēc vārdiskā viegluma un tehniskuma traucē mūsdienu cilvēkam sadzirdēt to Vārdu, kas “māca vairāk, ka var pateikt vārdiem” (Origēns. Par pirmsākumiem, 7,4)[355].


Vārdu jēga, dažreiz, aizbēg pat no tiem Evaņģēlija vārdiem, kuros tas sevi ir iemiesojis. Iedodot cilvēkam Evaņģēliju, nevar būt pārliecināts, kas viņš to sadzirdēs un sapratīs. Mēs viņam iedevām grāmatu. Bet vai Dievs viņam iedos Garu, kas nepieciešams lai saprastu Evaņģēlija vārdus? Pirmajos manas baznīcas dzīves gados mani, cik atceros, tas pārsteidza un dažreiz pat kaitināja: es savam sarunu biedram atnesu visas grāmatas, visu viņam paskaidroju un pierādīju, bet viņš “nesaprot”...


Tas, kas notiek Tradīcija, nav tehnoloģisks. Šeit nav kāda darbību komplekta, ko varētu izklāstīt instrukcijā un garantēt, ka pēc noteikta soļu skaita cilvēks garīgi atdzims. Šis netehnoloģisms ir saistīts ar to, ka patiesais garīgās piedzimšanas subjekts, tas ir tas, kas dzemdē, nav cilvēks, bet pats Dievs.


Tādēļ nav pilnībā patiess protestantu apgalvojums: “nedrīkst kristīt, nemācot”. Ja Dievs Pats sevi atklāj, tad, vismaz, tik pat patiess ir pretējs spriedums: nevar iemācīt, nekristot. Ir kaut kas, ko vienkārši nevar ne saprast, ne uztvert, stāvot ārpus Baznīcas. Iepriekš mēs jau redzējām, ka senajai Baznīcai tās “dzīves dogmātiem” bija pats tiešākais sakars ar kristīgās kopienas liturģisko dzīvi.


Mantojums - tas tad arī ir Pareizas - slavēšanas noslēpums. Nekristīto var apmācīt ticēt Trīsvienībai un Kristum; viņam nevar iemācīt tikai pašu galveno - pareizi lūgties Kristum un dzīvot Kristū. Ne velti pašas radikālākās pareizticības un protestantisma, kas ir atkritis no Mantojuma, atšķirības ir lūgšanas uzbūvē, tās intonācijā un spriedzē...


Tādēļ Tradīciju no to cilvēcisko darbību puses, ar kuram cilvēks tajā noturas, var formulēt kā “situāciju” nodošanu un atražošanu, kurās Dievs atnāk un paliek ar ļaudīm. Tas ir, ja Tradīciju definē no cilvēciskās, subjektīvās puses. No ontoloģijas, objektīvā satura viedokļa, Tradīcijā Dievs maina cilvēkus. Bet, lai šīs izmaiņas varētu notikt, ļaudīm ir jābūt gataviem un atvērtiem viņam. Tādēļ dažādie baznīcas mantojumi glabā atmiņas par tiem apstākļiem, tām darbībām, tām situācijām, kurās sevi ir izpaudis Mantojuma avots, šīs zināšanas nodod no cilvēka cilvēkam, no paaudzes paaudzei un rosina cilvēka brīvību pārliecinātam solim pretī Mantojumam.


Raksti - Dieva Vārdi cilvēciskos vārdos. Mantojums - vārdi par Dievu cilvēciskos vārdos. Mantojums - tā ir Dieva darbība Baznīcā.

 

Saskaņā ar brīnišķīgu Tertuliāna izteicienu, Baznīca smeļ savu ticību Rakstos, bet to baro Eiharistija [Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. Вып. 2. М., 1996. lpp. 276.]. Baznīcas Tradīcijā ir tikai viena rokām nedarīta darbība - Liturģija. Mantojuma attīstība - tā ir dzīves iekārtošana ap Liturģiju. Tas ir viss! Bet kurš pateiks, kur ir tā cilvēku dzīves sfēra, kura būtu atrauta no orientācijas uz Liturģiju. Mantojuma attīstība personiskos pārdzīvojumos notiek kā sinerģiska rūgšanas procesa ienešana konservatīvajā noturīgo stereotipu: reliģisko, morālo, sociālo, kultūras, filozofisko.., mīklā. Jā, patiešām, savā izpausmē vietējos vēstījumos Mantojums patiesi satur vietējo nacionālo un kultūras apstākļu pēdas. Bet pats Mantojums ir tas, kas iemiesojas, nevis iemiesošanās forma.

 

Šeit ir vēl viena svarīga robeža starp protestantismu un pareizticību. Protestantiem Baznīca ir noticējušo ļaužu sabiedrība. Baznīca ir vienādi ticošo sapulce. Baznīca tiek celta no apakšas, to veido misionāri un tā aug pateicoties misionāru cilvēciskajiem centieniem. Pareizticīgajā apziņā Baznīca tiek celta no augšas. Tā sākas no Kristus un ar Viņa enerģiju pārveido pasauli apakšā. “Realitāte, Viņa izstarota, ietērpjoties ticīgajos, veido Baznīcu” [Staniloae D. lisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993. lpp. 378.]. Protestantisma un pareizticības atšķirība - tā ir atšķirība starp eklezioloģiju no apakšas un eklezioloģiju no augšas.

 

Iespējams. Ka protestanti šai tēzei iebildīs un uzstās, ka ari viņu izpratnē Baznīcu ceļ un uztur Kristus, bet ne ļaudis. Bet tādā gadījumā kā lai izskaidro protestantu neuzticību Kristus darbībām pēcapustuliskajā Baznīcā?

 

Pareizticīgajā izpratne Kristus nav mirušais skolotājs, kura vārdus vajag saudzīgi glabāt un nodot tālāk. Tieši pretēji, Viņš ir dzīvs, un tagad Baznīca var turpināt mācīties no Viņa. Un ne tikai mācīties, bet arī atbildēt Viņam. Ir nemainīgs Vārds, bet ir mūsu mainīgās vēstures reakciju uz šo Vārdu. Ir bezgalīgi dziļš Dieva Vārds, bet ir sarežģīta cilvēku šī Vārda izpratnes vēsture. Ir Līgavaiņa balss. Un ir Līgavas atbilde. (skat.: Atkl.21,9).

 

Dievs taču ir saskarsmes Kungs, ne tikai baušļu Kungs. Viņš ne tikai uzdod un pavēl, ne tikai nosaka baušļus. Kopienas (eklēzijas) galva vēlas komunikāciju. Kristieša dzīves norma ir viena - Raksti. Bet vēl ir cilvēces atbilde uz Evaņģēlija aicinājumu. Šī atbilde tad arī ir reālā Baznīcas dzīve, kas eksistē lielajā vēstījumu klāstā.

 

Vēsture - tas ir mans dievnams. Man ir patīkami sevi sajust ne kā pirmo cilvēku ar kuru sākās Svētā vēsture. Un mans prieks un mani meklējumi, mani grēki un kļūdas – nav oriģināli. Ir pieredze, kas var man palīdzēt. Vēstures upē ir Mantojuma straume, kas var mani saķert un aiznest līdz tam mērķim, kuru no sākuma es izvēlējos kā tikai savu, bet pēc tam ar prieku atklāju, ka es neesmu pirmais un vienīgais, kurš ir izdarījis šādu izvēli. ”Savienots ar viesiem tiem, kuri dzīvo, ticot, līdzīgi man, savienots ar visiem tiem, kuri ir miruši mana ticībā, savienots ar visiem tiem, kuri starp maniem nākamajiem pēctečiem ticēs, un tas viss savienojumā ar Dievu – lūk, jūtas, kas mani piepilda, dāvājot pārliecību par to, ka pats es esmu kādas lielas sabiedrības daļiņa, kas aptver pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir Baznīca” [Staniloae D. lisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993. lpp. 380.].

 

Vēršoties pie ārpusbaznīcas inteliģentiem, kuri simpatizē “mūsdienu protestantismam” un tādēļ uzskatošiem sevi par liberāliem un brīvi domājošiem, Rozanovs raksta: “Viņi lasa Evaņģēliju, bet uz Baznīcu neiet un baidās, noniecina iet: tas, redziet, viņiem ir par prastu un neizglītotu. Bet, lūk, nelabojamais antibizantieti, es teikšu objektīvi, auksti un pat vienaldzīgi, ka baznīcā ir tādi dziļumi un augstumi, tāds krāšņums un iekļūšana. Kādas Evaņģēlijā vispār nav - ne pilnībā, un pat ne aizmetnī. Tas visus pārsteigs? Jā, brīnišķīgajos tūkstošgadu pārdomu un radīšanas darbos Baznīca kaut kur ir pacēlusies pāri Evaņģēlijam: un tā tad arī ir protestantu mūžīgās neizpratnes līnija, un tai pašā laikā liela vairuma krievu sajūsminātā un jūtīgā ticība, ka “Pareizticība ir gals, aiz kura tālāk nav kur iet”. Ievērojiet: Pareizticība, bet ne Evaņģēlijs. Lasītāja sirds neizpratne vērsās pie manis, bet es atbalstam viņu apstādināšu ar vienu piemēru: kādēļ visa tauta, skanot Ķerubu dziesmai krīt pie zemes bez pavēles, bez garīdznieka vai diakona piemēra, pēc sava aizkustinājuma, bet skanot Kunga lūgšanai, kuru vienīgo satur Evaņģēlijs, kaut arī diakons krīt ceļos un rāda piemēru, bet viņam seko tikai nedaudzi? Ko par to teiks kungi, kuri “nesmēķē tabaku”? Neejot uz Baznīcu, viņi nav saņēmuši Ķerubu dziesmu, kuru noteikti nevar aizvietot ne ar vienu Evaņģēlija lappuses lasīšanu, jo trūkst noskaņojuma vienlīdzības un līdzības, jo Ķerubu dziesma - tā ir kaut kas jauns, cits, radīts no jauna. Un, neiedomājami, to nav radījis pat svētais, bet kaut kāds grieķu imperators. Svētais Gars viņā iedvesa un gadsimti un tautas tika aizkustinātas. Kas Evaņģēlijā ir pateikts par nāvi un apglabāšanu? Vienīgais: “lai mirušie aprok savus mirušos”. Vairāk nekas. Kas gan, ja ne Baznīca, izdomāja, pie tam no jauna izdomāja, pēc sava saprašanas, bet ne uz Evaņģēlija pamata, divu nakšu ilgo Psalmu lasīšanu pie mirušā, viņa ķermeņa sagatavošanu pārejai uz kaut ko tīrāku; un visbeidzot, brīnišķus sava dziļuma un skaņu dēļ kapu dziedājumus, kurus neviens cilvēks nevar uztvert vienaldzīgi. Vai tas attīstījās no vārdiem, “lai mirušie aprok savus mirušos”? Protams - nē! Vai tas ir labi? Un vai šis jaunais un drosmīgais asns ir vietā, šis jaunā un patstāvīgā baznīcas skolotāju Damaskas Jāņa un citu dvēseles tieksme?! Protams - tā ir svētīga, varena, svēta. Uztverot dzīvo asās un smeldzīgās sāpes ap mirušo, viņi tās apvija ar brīnišķiem vārdiem līdz pat nobeigumam: “nāc un dod pēdējo skūpstu!” Lūk ko nekad nesapratīs bezgaumīgais bars, ļaudis bez gaumes un asprātības, bez pārdomām... Vai tiešām mēs nosodīsim Baznīcu par to, ka viņa apstādīja zemi un valstis un tautu dzīvi ar baznīcām? Vai patiešām mēs nepriecāsimies, ka padarīja tās zeltgalvainas, ar kvēpekļu dūmiem, svēto ūdeni, ar mirrēm un smaržojošu vīraku? Ak, Dievs, cik nabadzīga būtu dzīve bez tā, cik mežonīga! Plakana kā ceļš, kas nav apstādīts ar kokiem, un garlaicīga kā īsi uzmeistarota fabula par balto vērsi, kur rinda pēc rindas apgalvo vienu un to pašu! Bet Baznīca, bet dievnami un Ķerubu dziesma, un vīraks, un svētki: “Kunga” un “Dievmātes”, un Svētā Gara, un Trīsvienības, un Dievmātes ievešanas Dievnamā svētki - par pēdējiem Evaņģēlijā nav ne vārda - ar to atšķirīgajām un dažādajam iezīmēm, un tomēr visu to kādā vājā un bālā rakstā salika mūsu tautas nabadzīgā esamība! Un ne tikai pēc “dvēseles glābšanas”, ko var sasniegt arī mājās, bet arī pēc skaistuma un greznuma tūkstoš verstu iet kāds vīrs ar paunu uz Alu klosteri, uz Trīsvienības klosteri, noteikti bagātu, spīdošu, daudzgalvainu, pat, ja iespējams, greznu un grimstošu arhitektūras un dziedājumu, un dievkalpojumu skaistumā! Un cik ļoti šis vīrs būtu satriekts, ja viņam, nabadzīgam, pēc tūkstoš verstu noguruma parādītu grupu tabaku nesmēķējošu kungu, kuri nomaļus istabā lasītu Evaņģēliju ar turpinājumu: “Lūk, sēdies un klausies gudros”. Vai tad mēs Jāņa Teologa Atklāsmē nelasām par uz zemes nonākošu Debesu Jeruzalemi, tas ir par pēdējo reliģiskās dzīves vainagu uz zemes, ka tas nonāk, dārgakmeņiem mirdzot, pat ar sugas nosaukumiem: “gan smaragdi”, “ gan pērles”, “gan sardiji” un ar sienām no tīra zelta? Greznība... Mēs to esam izšķieduši zemes lietām, rupjam personiskam egoismam; tai starpā kad, protams, tautas bagātību izmantošana vienmēr ir baznīcai, dievnamam un svētkiem!... Evaņģēlijs ir bez grēka. Bet visu mūsu esamības loku tas neaptver, bet Baznīca tad arī ir kustība uz papildināšanu, uz aizpildīšanu, uz beigām pēc Pestītāja vārdiem: “Es esmu vīna koks, jūs zari”, tas ir, augat, dzīvojiet vairojaties vārdā un saprašanā. “Audziniet un augat”, - teica Kristus: un tikai mūsu sirds un domu, un reliģiskās iedvesmas lieta ir – ka, kur, līdz kam “augt”. Nabaga protestanti, kalvinisti, anabaptisti, cīnītāji pret gariem, tolstojieši tieši to nesaprot, iedomājoties 4 Evaņģēlijos pilnu apli un 360 grādus, tai laikā kad tas ir tikai iesākts loks:  un Baznīca brīnišķi un uzticami, kaut arī dažreiz ne visur bez vainas, veda šo loku tālāk, gadsimtos pievienojot grādu aiz grāda. Pārāk vienkāršs būtu vēstures uzdevums: nesmēķēt un lasīt Evaņģēliju” [Розанов В.В. Около церковных стен. М., 1995. lpp. 110-112.].

Āmen.

 

353 “Kādēļ Baznīcai jāatsakās no tādas pat vēstures lietošanas arī turpmāk? Kurš un no kura laika ir noteicis Baznīcai jaunrades robežas, un, pieliekot punktu veselam septiņu koncilu laikmetam, pavēlot turpmāk klusi gaidīt Otro Atnākšanu? Nē tas nav Baznīcas Mantojums, bet aizmigušas teoloģiskas skolas mantojums” (Карташев А. В. Реформа, Реформация и исполнение Церкви // Церковь, история, Россия. М., 1997. lpp. 206).
354 1927. gadā rērihu grāmatu izdevums “Kopiena” saturēja šādu tekstu: “Mums- materiālistiem ir tiesības pieprasīt cieņu un matērijas izzināšanu” (Kopiena,23). Taču 1936. gada izdevumā, kad boļševisms rietumos vairs nebija modē, šis pats teksts skanēja savādāk: “Mums - Gara Nesējiem ir tiesības pieprasīt cieņu un matērijas izzināšanu”. Bez tam: “Redzot Krievijas nepilnību, daudz ko var pieņemt Ļeņina dēļ... Ne pēc tuvības, bet pēc taisnības, viņš pat palīdzēja Budas lietai” (Kopiena, 53). “Vai ir bijuši labāki laiki? Labāk, ja augonis pārplīst un var aizbērt caurumu. Mēs nepieņemam pusmēru. Mums nav vajadzīgi svētie ar pusmēriem. Nav tādas cilvēciskas darbības uz pasaules, ko pasaules glābšanai neizdarītu mūsu valdnieks Buda, jo viņš bija Lauva!” (Kopiena, 57).  
355 Evaņģēlija lasīšana bez grēku nožēlas noved pie sinkrētisko kultu kā, piemēram, bahaisma veida, sludināšanas panākumiem: “Bahajam ir aizliegumi: askēzei,... grēku apliecināšanai”, - raksta Jekaterinburgas bahajiešu biedrības preses sekretārs A.A.Zikovs(  ). Krievu Golgātas pilsētas postkomunistiskajai elitei nezin kādēļ ļoti patīk šis aizliegums un šī sekta...  

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS