Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

16. Kurš ir Jaunās Derības autors?

 

Katrai Jaunās Derības grāmatai ir uzraksts, kas norāda uz tās autoru. Kaut arī Baznīca zina tikai vienu Evaņģēliju - “Jēzus Kristus Evaņģēliju” (Mk.1,1), bet katrs no četriem tā pārstāstiem ir autorizēts un parakstīts. Bet kurš ir “Jaunās Derības” autors? Kurš uzstājās šī šo ļoti dažādo grāmatu krājuma, kas iekļauj gan personiskas vēstules, gan hronikas, gan vizionāros tekstus, runājot mūsdienu valodā, “redaktora-sastādītāja” lomā?

 

Problēma ir tajā, ka pašā Bībelē mēs neatradīsim norādes uz to, ka Vecās Derības Dieva iedvesmotība izplatās arī uz apustuļu tekstiem. Kad apustulis Pāvils saka “Ka visi Raksti ir Dieva iedvesmoti” (2.Tim.3,16),- viņš domā Vecās Derības grāmatas, un mēs neredzam, ka Pāvils katras savas vēstules beigās liktu: “iekļaujiet šo manu vēstuli Svētajos Rakstos”. Tas nozīmē, ka apustuļu grāmatas ir iekļautas Bībelē ne uz bibliska pamata.

 

Tad kādēļ Pāvils tiek lasīts līdzās ar Mozu, kādēļ viņš pat tiek uzskatīts par autoritatīvāku? Kādēļ Pāvila vēstules tika lasītas arī tajās kopienās uz kurām tās nebija sūtītas? Kādēļ privāta vēstule (piemēram, Vēstule Timotejam) jāuzskata par visas baznīcas vēstuli?

 

Laikmetu atpakaļ, kad vēl nebija sākušies strīdi par ārzemju protestantu misiju Krievijā, notika īpaši auglīgas ekumēniskas pārrunas starp Krievijas Pareizticīgo Baznīcu un Vācijas Evaņģēlisko Baznīcu. Kādā no tām profesors E. Šlinks teica: “Pāvils savas vēstules nerakstīja ar mērķi izveidot jaunās derības Bībeli, bet vienīgi, lai aizvietotu savu klātbūtni... Tikai ap 200. gadu nodibinās Jaunās Derības Rakstu tāda pat autoritātes nozīme, kā Vecās Derības Rakstu autoritāte”. [Шлинк Э. Тезисы к диалогу между православными и евангелическими богословами о проблеме Предания. // БТ. М., 1968. №4. lpp. 244-245.]. Vārds “nodibinās” šeit, izskatās, izpilda to pašu lomu, kādu izpilda slavenais padomju mākslas zinātnes eifēmisms: “tāda klostera dievnamu ansamblis nav saglabājies”. Lūk, tā pats ņēma un “nesaglabājās” (acīmredzot, protestējot pret strādnieku-zemnieku varu). Aiz bezpersoniskā E. Šlinka izteiciena pazūd tāda nodibinājuma autors. Vai paši par sevi kanoniskie Evaņģēliji izstūma apokrifus? Bet varbūt kanons tika iedibināts konkrētajam subjektam? Un kurš tāda gadījumā ir kanona autors?


Tas – ir pašas Baznīcas akts, bet ne tiešas paša teksta sekas. Tas ir Mantojuma lēmums, bet ne pierakstītās Atklāsmes prasība.


Apspriežot šo apstākli, pirmkārt, ļoti svarīgi ir apzināties, ka Baznīca vēsturiski bija pirms Evaņģēlija. Baznīca eksistēja pirms pirmo apustuļu grāmatu uzrakstīšanas un vēl vairāk pirms to sakopošanas, kas ievilkās uz simtgadēm.


Baznīca nesākās caur Rakstiem. Baznīca netika radīta ar Rakstu palīdzību. Tieši pretēji, Raksti radās esošās Baznīcas klēpī. Un tie bija  Baznīcas uzaudzēti un aizsargāti. Kā pilnīgi taisnīgi ir ievērojis garīdznieks Dimitrijs Stanloe, “Raksti nedzimst ar Baznīcu, bet Baznīcā” [Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 49.]. Nevar teikt, kas bija agrāk - Baznīca vai Mantojums. Bet Baznīca noteikti agrāk par Rakstiem.


Kad Kristus sūtīja savus mācekļus (“ejiet un sludiniet Evaņģēliju visai radībai” - Mk.16,15), grāmata vēl nebija uzrakstīta. Mutiskais vēstījums vēsturiski bija pirms Rakstiem. Baznīca varēja eksistēt, ja nekad nebūtu uzrakstītas Pāvila vēstules, bet tās nebūtu, ja nebūtu bijusi mutiska un dzīva apustuļu sludināšana. Apustuļu mutiskā sludināšana atvēra cilvēku sirdis Kristum, un, atbildot uz šo siržu pievēršanu Kristum, viņām tika sūtīta Gara dāvana. Ļaudis vispirms iegāja Mantojuma dzīvē, bet pēc tam šī dzīve saņēma savu skaidrojumu Rakstos. Kas jūs tādi esat, kristieši, un kādēļ jūs esat savākti , no kurienes jums ir jaunais...


Raksti nenokrita no debesīm; tie ienāca Baznīcas dzīvē caur Mantojumu. Baznīca izdeva apliecinājumu, ka Raksti tiešām atbilst Mantojumam, un, ka šie Raksti ir autentiska apustuļu vēstījuma patiesa daļa. Izejot no savas atmiņas un no savām apustuļu mantojuma zināšanām un no Tā, par Kuru šis mantojums runāja, “Baznīcai vajadzēja saskaitīt savu apustulisko mantojumu” [Архиеп. Иларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви. М., 1997, lpp. 120.].


Otrkārt, apspriežot Baznīcas lomu jaunās Derības kanona veidošanā, ir svarīgi atzīmēt, ka Jaunā Derība neizveidojās grāmatu savākšanas rezultātā, bet to atlases rezultātā. Pielīdzinot Baznīcu paradīzei, bet 4 Evaņģēlijus četrām dzīvību nesošajām paradīzes upēm, svētītājs Kipriāns teica par sava laika Baznīcas misiju attiecībā uz Rakstiem: “Mēs sargājām dzīvību nesošu avotu robežas” [свт. Киприан Карфагенский. Письмо Юбаяну // Вера и жизнь христианская по учению Святых Отцов и учителей Церкви. Сост. проф. Н. Сагарда. М., 1996, lpp. 246.]. Baznīcas uzdevums: rūpēties par to, lai Evaņģēliju tīrajam ūdenim nepiemaisītos apokrifu leģendas.


Tieši Baznīca uztvēra Rakstus un tos nosargāja pret teosofiskām fantāzijām, maldu mācītājiem. Pārāk daudz atdarinājumu reliģiskajam tirgum piegādāja gnostistiskās sektas. Kurš un kā varēja atšķirt patieso evaņģēliju no gnostiskā atdarinājuma? To varēja izdarīt tikai paši kristieši, kuri atcerējās un pareizi saprata apustuļu mantojumu.
Jautājums par Rakstu un Baznīcas attiecībām neparādījās XVI gadsimta reformācijas strīdos. Jau otrajā gadsimtā Svētais Hieropoles Papijs, Smirnas Polikarpa garīgais dēls, un atbilstoši apustuļa Jāņa “mazdēls”, tā teica par rakstiem un mantojumu: “Es domāju, ka grāmatas (ta ek ton biblion) man nedos tādu labumu, cik dzīva, dvēselē paliekoša balss” [Cit. Евсевий Памфил. Церковная история. 3, 39. // БТ. №. 24, lpp. 117.]. Atšķirt apokrifu no oriģināla pirmo gadsimtu kristiešiem palīdzēja viņu sirdīs skanošā apustuļu “dzīvā balss”.


Lai kā arī tas nebūtu, Baznīca ne tikai hronoloģiski bija pirms Rakstiem. Tai nācās gadsimtu garumā īstenot pastāvīgu tiesu pār tekstiem, kas bija parakstīti ar apustuļu vārdiem. Apstākļos, kad katrai sektai parādījās savi “raksti”, lozungs “tikai Raksti” pats par sevi nedarbojās.


Īstenojot savu cenzora darbību, Baznīca pilnīgi skaidri apzinājās savu pirmējo attieksmi pret pierakstītajiem tekstiem. No šejienes pazīstamais Tertuliāna jautājums: kam pieder Raksti? [Тертуллиан. Избранные сочинения. М., 1994, lpp. 114].


Maldu mācītājiem, “ja viņi nav kristieši, nav nekādu īpašuma tiesību uz kristiešu sacerējumiem. Baznīca ar visām tiesībām var pajautāt: kas jūs esat? Ko jūs darāt uz manas zemes, ja neesat mani? Tu, piemēram, Markion, ar kādām tiesībām cērt manu mežu. Tu, Valentīn, ar kā atļauju tu dod maniem avotiem citu virzienu? Tu, Apelles, ar kādu varu tu maini manas robežas? Tas ir mans īpašums, man tas ir sen, tas man bija arī iepriekš, man ir droši nodevuši tie, kuriem piederēja īpašums. Es esmu apustuļu mantiniece” [Тертуллиан. Об отводе еретиков // Вера и жизнь христианская по учению Святых Отцов и учителей Церкви. Sast. Prof. Н. Сагарда. М., 1996, lpp. 277-278.].


Ja Bībele - ir Baznīcas grāmata, tad ļaudis, kuri ir noraidījuši Baznīcu, zaudē tiesības apelēt pie Evaņģēlija. Gribat pa jaunam skaidrot Evaņģēliju - sektantiem jautā Tertuliāns - nu, ko, lai pierāda, ka viņi ir jaunie apustuļi: lai pasludina, ka Kristus atkal ir nonācis, ka atkal mācīja, ka atkal ir sists krustā, atkal miris, atkal augšāmcēlies...

 

Taču, ja kādas maldu mācības uzdrīkstēsies attiecināt sevi uz apustuļu laikiem, lai uzdotu sevi par apustuļu mantojumu, tad mēs varam atbildēt: tad lai parāda savu baznīcu dibināšanas pamatojumu, atklāj savu bīskapu darbības lauku, kas iet no sākuma caur pēctecību, un tā, lai pirmajam būtu audzinātājs vai priekšgājējs kāds no apustuļiem (bet no tādiem, kuri bija ar apustuļiem pastāvīgi) [Tертуллиан. Избранные сочинения. M., 1994, lpp. 121.]. Tātad - “ja ir taisnība, ka Ticības Apliecību Baznīca saņēma no apustuļiem, apustuļi - no Kristus, bet Kristus - no Dieva, tad saglabājas mūsu apgalvojuma jēga, bet tas skan, ka maldu mācītājus nedrīkst pielaist debatēs par Rakstiem, jo mēs pat bez Rakstiem pierādām, ka viņiem nav pie Rakstiem nekādas daļas” [Тертуллиан. Избранные сочинения. М., 1994, lpp. 124.].


Gnostiķi vismaz bija loģiski: pretstatot sevi Baznīcai, viņi izveidoja savu evaņģēliju. Bet protestantu pozīcija ir iekšēji pretrunīga: kādēļ saceļoties pret Baznīcu, viņi saglabā tās dzemdinātu grāmatu? Lūk, adventisti rīkojās loģiski, kad atšķeļoties no baptistiem zem antibaznīcas pēctecības lozunga: sak, ja mēs visu, kas saistīts ar vēsturisko Baznīcu, noraidām, tad mums jābeidz svinēt svētdiena un jāgodā vienīgi Vecās Derības sestdiena. Kādēļ gan nesekot pa šo ceļu tālāk - līdz pat pilnīgai Jaunās Derības kodeksa noliegšanai, ja jau reiz tas ir nācis no “puspagāniskās” Pareizticīgās Baznīcas?! Bibliskais kanons taču ir Mantojuma daļa.


Tur, kur nav uzticības Baznīcai - nav vietas arī uzticībai tās sastādītai grāmatai. Bez kanona Bībele neeksistē, bet ārpus Baznīcas nav kanona. Pēc Homjakova vārdiem, bez Baznīcas atzīšanas “Bībele pārvēršas par aizdomīga sastāva krājumu, kuram ļaudis atzīst autoritāti tikai tāpēc, ka nezin, kā bez tā iztikt” [Хомяков А. С. Сочинения. Богословские и церковно-публицистические статьи. Пг., б. г., lpp. 100.]


Ārpus Baznīcas un tās Gara Bībele izjūk un zaudē (kā to parāda protestantu XIX gadsimta “bibliskās kritikas” vēsture) savu sakralitāti: “Reformatori no Baznīcas gribēja aiznest Bībeli. Taču, izrādījās, ka tā no turienes nevar tikt aiznesta, jo aiznesta pa ceļam tā pārvēršas vienkārši par “grāmatām”, par cilvēku rakstījumiem, “vēstulēs”,- rakstīja virspriesteris S. Bulgakovs [Булгаков Сергий, протоиерей. Православие. М., 1991, lpp. 53.]. Tas ir saprotams, jo tikai tā fakta atzīšana, ka IV-V gadsimtu “vēsturiskā Baznīca” bija vienā garā ar apustuļiem, var iedot uzticamību tajos gados veiktajai galīgajai Jaunās Derības grāmatu atlasei.


“Līdzīgu iepazīst caur līdzīgu”- skan sens, bet ne atcelts izziņas princips (vismaz garīgais). Ja protestanti apgalvo, ka ar Konstantīna ēras sākumu vēsturiskā Baznīca zaudēja pirmo apustuļu dāvanas - tad ar kā palīdzību viņi varēja atšķirt apustuļu rakstus no apokrifiem? Tikai svētā baznīca varēja atpazīt svētu grāmatu. Tikai dziļas ticības pieredze Kristus lūgšanu-mistiskā izziņa varēja dot iekšēju pārliecību par grāmatu Dieviedvesmotību.


Tieši uzticamais “Baznīcas garīgais instinkts” [Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai theologique. Paris, 1963. lpp. 175.] atlasīja Rakstu kanonu. Protestanti (piemēram, K. Barts), saka, ka Raksti paši piespieda Baznīcu sevi atzīt. To iekšējā pārliecība bija tāda, ka Baznīcai nekas cits neatlika. Bet, ja pieņemtu, ka, nosakot kanonu, Baznīca nevadījās pēc iekšējās svētuma sajūtas, bet tikai no tīri doktrināliem apsvērumiem, ja pieņemtu, ka ne Gara vēsmu, kas bija pazīstama pēc personiskās pieredzes, tā atpazina Rakstos, bet tikai ar apustuļu autoritātes palīdzību apliecināja savu ticības mācību - tad arī pašu protestantu grāmatas var iekļaut Rakstu sastāvā. Tie taču arī pareizi runā par Kristu! Ne patiesumu, bet svētumu Baznīca sajuta kanoniskajās grāmatās. Bet svētuma sajūta vienkārši nav profesoru lieta.


Kopumā, kā ir teicis Īvs Kongars, “mēs palūgsim protestantiem izdarīt secinājumus no tā apstākļa, ka Atklāsmei nebija personisks un individuālistisks raksturs, bet tas bija sabiedrisks un publisks, un tāpat palūgsim nopietni uztvert apsolījumu par Svētā Gara klātbūtni un palīdzību” [Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai theologique. lpp. 101.].


Ir tikai dabiski, ka vēsturiskais nihilisms un patiesi vispārīgas dimensijas trūkums protestantu kopienu dzīvē dara to sadalīšanos par neizbēgamu - un tieši bibliskās eksegēzes jautājumos. Simtiem sektu, kas uzstāj par sava “evaņģēlisma” tīrību, apliecina tieši pretējas lietas. Tas ir fenomens, kas ir pazīstams visās reliģiskajās tradīcijās: teksta vienotību nosaka tikai un vienīgi tā skaidrošanas tradīcijas vienotība. Un tādēļ vēl senatnē svētais Piktāvas Hilārijs ir teicis, ka “Raksti nav vārdos, bet izpratnē”    (scripturae enim non in legendo sunt, sed in intelligendo” – Коnstantīnam Augustam. 2,9).


Patiesības labad piezīmēšu, ka ir protestantu autori, kuri neaizver acis uz šo apstākli: “Baznīca sakopoja svētās grāmatas vienā kopojumā, kas saņēma nosaukumu kanons... Grāmatu sakopošanu Jaunās Derības kanonā veica pirmējā kristīgā Baznīca, un šī lielā darba dalībnieki bija Svētā Gara vadīti. Jaunās Derības kanons tika pieņemts 363. gada Laodiķejas Baznīcas Koncilā un 393. gada Hiponas un 397. gada Kartāgas Koncilu apstiprināts” [Мицкевич В. А. Библиология - М., Заочные Библейские курсы ВСЕХБ. 1990, llp. 21-22.] Bet, pat atzīstot šo faktu, protestantu teologi neizdara no tā acīmredzamu secinājumu. Ja Baznīca pēc daudziem gadiem un paaudzēm pēc apustuļiem varēja izdarīt tādu izvēli, kuru pat protestanti uzskata par pareizu, ja tā bez kļūdām varēja atpazīt tieši apustuļu un Dieva iedvesmotos tekstus, tas nozīmē, ka tai  pašai bija apustuļu gara dāvanas.


Tad kādēļ gan, atzīstot šīs Baznīcas svētīgumu II-IV gadsimtos vienā jomā, protestanti noliedz mocekļu Baznīcas dāvanas citu atslēgas jautājumu risināšanā Baznīcas un garīgajā dzīvē? Šeit atkal mēs atgriežamies pie jautājuma par Kristus mantojumu, pie tā, ko Viņš atstāja kristiešiem. Jo, ja Baznīcu neveido Raksti, ja tā pati veido, tad no kurienes tad tā radās? Pēc kā tā vadās un ko iemieso savās rakstiskajās liecībās par sevi pašu un savu Galvu? Ja ne pēc Rakstiem, tad... – pēc Mantojuma[352].


Par maz ir teikt, ka Baznīca atlasīja un aizsargāja Rakstu grāmatas. Baznīcas nozīme Rakstu vēsturē ir daudz lielāka. Tieši pašā Baznīcā raksti arī formējās. Tādi ļaudis kā Marks un Lūka Evaņģēliju rakstīja tieši kā jaunās kopienas, jaunās Dieva tautas locekļi. Ne Jēzus viņus to aicināja darīt, bet Baznīca. Un raksta viņi ne vienkārši personiskas “atmiņas par pārdzīvoto”, bet izsaka to Kristus Noslēpumu uztveres pie-redzi, ko sevī glabāja apustuliskā kopiena. Dievs kādreiz noslēdza Derību ne vienkārši ar Mozu, bet ar Izraēļa tautu. Tāpat Kristus slēdz Jauno Derību ne konkrēti ar Jāni vai Pēteri, bet ar jauno Izraēli (“iepriekš ne tauta, tagad - tauta...”). Lai Dieva vārdu varētu uzrakstīt uz pergamenta, to vajadzēja sadzirdēt ar sirdi. Bībele - tas ir Dieva vārds, kuru sadzirdēja ļaudis. Atdalīt Bībeli no Baznīcas - tas nozīmē atraut šo Vārdu no ļaudīm, kuri ieklausoties Gara vēsmā, radīja Rakstus. Tad, lūk, pēc brīnumaini tiešas un pārdrošas metropolīta Antonija piezīmes, “Bībeles tauta - tā nav tauta, kas lasa Bībeli, uzticami to glabā un pasludina. Patiesi Dieva tautai, bibliskai tautai, patiesi evaņģēliskai tautai jābūt tādai kopienai, kura pati varētu uzrakstīt Svētos Rakstus, no personiskās pieredzes dot tiem sākumu, piedzemdēt tos. Ja mēs neesam tāda kopiena - mēs patiesībā nepiederam ne Bībelei, ne Evaņģēlijam” [Антоний, митр. Сурожский. Проповеди на темы Нового Завета. // Альфа и Омега. Ученые записки Общества по распространению Священного Писания в России. N. 2, 1994. lpp. 6.].


Izraēla tautas vēsturē tāda Bībeles pazaudēšanas pieredze jau ir bijusi: Mozus grāmatas bija aizmirstas un atjaunotas tikai pēc Bābeles gūsta, Ezdras “atgūtas”. Klausoties Ezdru, tauta “atcerējās” Mozu. Tautas garīgā atmiņa, Izraēla atmiņa atjaunoja Toru. Ja protestants neuzticas Jaunās Derības Baznīcai, tad vēl mazāk viņam ir iemeslu uzticēties Vecās Derības Baznīcai. Tad arī viņš nostāda sevi ar savu pretošanos Baznīcai iepretī maz patīkamai dillemai: vai nu viņš piekrīt elementāriem saprāta secinājumiem un atzīst, ka bibliskajam tekstam bija sava vēsture, - bet, neuzticoties Vecās Derības Baznīcas garīgajai pieredzei, ir spiests novelties neierobežotā kriticismā, vairāk un vairāk desakralizējot un profanējot Svētos Rakstus. Vai, tādēļ, lai izbēgtu no “bibliskā kriticisma” briesmām, viņam nākas sludināt, ka Bībele ir nākusi no debesīm ne seno cilvēku rokās, bet tieši kāda cienījama mācītāja bibliotēkā, un tādēļ tai nav nekādu pēdu, kas liecinātu par atrašanos cilvēku vidē. Ja, līdzīgi pareizticīgajiem, iziet no Dieva tautas primārās attiecības pret svētajiem Rakstiem, tad, atzīstot dažādu laikmetu Baznīcas autentiskumu, nav bīstami pieļaut Atklāsmes vēsturiskumu.


Vēl viena dīvainība izriet no protestantu Baznīcas Mantojuma noliegu-ma: nosakot biblisko kanonu, viņiem nākas vairāk uzticēties jūdiem, nekā kristiešiem. Tieši jūdu vecās derības grāmatu kanonu viņi atzina par Vecās Derības robežu. Grāmatas, ko viduslaikos nelietoja ebreji, bet kuras par Dieva iedvesmotām uzskatīja pirmie kristieši, protestanti izsvītroja no Bībeles. Šodien pēc Kumrānas rokrakstiem jau ir zināms, ka “nekanoniskās” vecās derības grāmatas tika lietotas pirmskristiešu izraēļa kopienās. Par tām raksta arī svētais Atanāzijs Lielais savā slavenajā vēstulē, kas noteica IV gadsimta biblisko kanonu: “Lielākai precizitātei pievienoju, ka bez šīm kanoniskajām grāmatām ir vēl citas, kas nav iekļautas kanonā, bet kuras Tēvi ir noteikuši lasīt jaunpienākušajiem, kuri vēlas atklāties dievbijības vārdā” [Св. Афанасий Великий. Творения Т. 3. М., 1994. lpp. 372.]. Dīvaini, ka protestanti noliedza tieši misionāro literatūru... Un vēl dīvaināk ir tas, ka rabīnu autoritāte viņiem izrādījās svarīgāka par Agrīnās Baznīcas Tēvu autoritāti.

                     

352 Nopietnā protestantu literatūrā ir sastopama Baznīcas primārās attieksmes pret  Rakstu apkopošanu fakta atzīšana: “Mums nav precīzu datu par Vēstules ebrejiem patieso autoru. Praktiskiem mērķiem jautājums par Vēstules patieso autoru nav tik svarīgs salīdzinot ar faktu, ka agrīnā Baznīca atzina šīs Vēstules Dieviedvesmotību un autoru un iekļāva to kanonā” (Верклер Г. А. Герменевтика. Принципы и процесс толкования Библии. Шаумбург, б.г. lpp.6; pirmais angļu izdevums – 1980). Taču secinājumus par Mantojuma nozīmību no šī fakta atzīšanas pat šis autors neizdara.

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS