Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

15. Cilvēks piedzima pasaulē

 

 

Evaņģēlijā Kristus pretstata Dieva Vārdu un cilvēku vēstījumus. (Mat.15,6). Cilvēki var sastādīt savus uzskatus, izdomāt savus likumus un noteikumus. Un šie cilvēciskās jaunrades augļi var diezgan tālu aiziet no Dieva nodoma, no Dieva baušļiem. Tādēļ, saka protestanti, mēs ticēsim tikai Rakstiem un nepievērsīsim uzmanību cilvēku vēstījumiem, kuru ir tik daudz pareizticīgo dzīvē.

 

Šo argumentu var uzskatīt par pārliecinošu tikai pie viena nosacījuma: ja uzskata, ka viss notiekošais Baznīcā, tās dzīvē un vēsturē ir tikai un vienīgi cilvēku rīcība. Ja iedomājamies, ka Dieva darbības Baznīcā nav. Jā, protams, tuvu ne viss, kas notiek Baznīcas dzīvē ir no Dieva. Bet lai arī cik tajā nebūtu cilvēciskas dzīves meklējumu un kļūdu, vai kristietis drīkst izteikt apņēmīgu un visaptverošu formulu: divus tūkstošus ilgajā pēc apustuļu Baznīcas vēsturē nemaz nebija Dieva dzirksts? Viss tas, kas radās Baznīcas vēsturē pēc apustuļu nāves - tās visas bija tīri cilvēciskas darbības, cilvēku vēstījumi, un tajos ieklausīties nevajag un tas ir pat bīstami.

 

Tertuliāns jau trešajā gadsimtā indīgi piezīmēja, ka no maldu mācību viedokļa, kas atgrūž vēsturisko Baznīcu, Svētais Gars, kuru mācekļiem atsūtīja Kristus tādēļ, lai mācītu viņus visa patiesībā, neievēroja savus pienākumus, atļaujot baznīcām citādāk domāt, citādāk runāt, kā Viņš Pats sludināja caur apustuļiem (skat. De praescr. 28 [Cit. - Архиеп. Иларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви. М., 1997, lpp.155.])

 

Ja vēstījums - tas ir cilvēku pārstāsti par kaut ko kaut kad dzirdētu, tad attiecībā pret vēstījumiem jāizturas uzmanīgi. Bet, ja vēstījumi nav socioloģiski, bet ontoloģiski, ja vēstījumos Kristus atkal un atkal nāk pie ļaudīm?

 

Tātad - kurš tad ir Mantojuma subjekts? Kurš īsteno kristīgā mantojuma translāciju no cilvēka pie cilvēka, no paaudzes uz paaudzi, no tautas uz tautu?


Mēs esam pieraduši, ka ļaudis visdažādākos veidos cenšas attēlot Kristu (savos darbos, savos sprediķos vai sevī). Kristus tādā gadījumā uzstājas kā cilvēku jaunrades objekts, bet cilvēks, dabiski, izrādās jaunrades akta subjekts. Bet Kristus ne tikai tiek mantots; Viņš Sevi dara mantojamu. Sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs redz Kristu kā ikonu rakstītāju, Kurš raksta mūsos Savu tēlu. Un, ja mēs aizgriezīsim no Viņa savu seju, tad Viņam būs grūti rakstīt - kā portretistam ir grūti zīmēt portretu, ja cilvēks uz viņu neskatās: “Ja kāds nepārtraukti netiecas pie Viņa un nenicina visu pārējo, tad Kungs nerakstīs viņā Savu tēlu ar Savu gaismu” [Преп. Макарий Египетский. Духовные беседы. lpp. 302.].

 

Jā, lai ieietu Baznīcā, cilvēkam vajag sadzirdēt cilvēka vārdu par Kristu no cita cilvēka un pēc tam pagriezt savu gribu, brīvi piekrītot šai patiesībai. Bet tas nav pietiekoši. Cilvēku dialogā jāieiet Citai vēsmai. Cilvēku vēstījums pāraug Mantojumā, tikai ja Gara pūsma dos pievēršamajam to grēku nožēlu un to prieku, par kuriem runā grāmatas un liecinieki. Dieva klātbūtni cilvēkā var atklāt tikai pats Dievs. Mantojums ir iespējams tikai tāpēc, ka Dievs Sevi dāvina ļaudīm. Tīri cilvēciska sprediķa vājumu savā traktātā “Par iekšējo Mācītāju” parādīja Augustīns: “Es runāju visiem. Taču tie, kuros nerunāja iekšējais svaidījums, tie, kurus iekšēji nebija iemācījis Svētais Gars, vienmēr aizgāja tā arī neiemācīti. Tikai Kristus darbība sirdī atļauj sirdij nebūt vientulībā. Māca tikai viens Iekšējais Mācītājs, Tur, kur nav Viņa svaidījuma, ārējie vārdi ir tikai velts sitiens pa dzirdi” [Cit.: В. Лосский. Вера и богословие. // Вестник РСХД. 1979. lpp. 105.].

“Atdariniet mani, kā es Kristu” (1. Kor.4,16) - aicina apustulis Pāvils. Bet Kristus - nav tikai cilvēks, bet Dievcilvēks. Un, tas nozīmē, ka Viņa atdarināšana ir iespējama tikai pārvarot cilvēciskās esamības robežas caur piedzimšanu Dievcilvēcībā. Vai cilvēks var tikai ar saviem spēkiem piedzimt Dievā? Nē. Bet tas ir jauns, jau mūžīgs, viņš savu esamību var pieņemt kā dāvanu: neviens no mums nav izdarījis neko, lai piedzimtu). Tādēļ sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs Gara svētību sauc par “svēto māti” [Преп. Макарий Египетский. Новые духовные беседы. М., 1990. lpp. 157.].


Piedzimšanas tēls pareizticīgajā Tradīcijā ir divējāds: no vienas puses - Dievs dzemdina Sevi cilvēkos; no otras - cilvēks dzemdina sevī Dievu. Sirdsskaidrais Simeons atrod vārdus, kas izsaka abu sinerģiju darbības: “Visu uzturošais iemājo cilvēkā, un cilvēks kļūst it kā grūta sieviete”. Vai: “Cilvēks apzināti sevī nes Dievu. Un, no ārpuses, sakļaujot rokas ap sevi, šis cilvēks staigā mūsu vidū, kad visi nezin, kas viņu ieskauj... Mēs, kad ticam no visas dvēseles un sūdzam grēkus, savās sirdīs ieņemam Dieva Vārdu, kā Jaunava. Viņš, kurā ir Kristus zīdainis, Viņu uzskatīs par Māti, kā viņš, īstais, apsolīja: “Mana Māte un brāļi un draugi, lūk, viņi!” [Cit.: Василий (Кривошеин), архиеп. Преподобный Симеон Новый Богослов. lpp. 88.].


Savā objektīvi-ontoloģiskā akta satura perspektīvā Mantojumu dara Dievs. Tieši Tas, Kuru sirdsskaidrais Simeons sauc par “manu nelepno Dievu” [Cit. архиеп. Василий (Кривошеин). Преподобный Симеон Новый Богослов. lpp. 221.], izrādās nav vienkārši “saturs”, par kuru ir runa Tradīcijā, bet vispirms - pats šīs “nodošanas” subjekts.


Patiesais Mantojuma Subjekts ir Dieva Dēls, kurš ir kļuvis par Cilvēku Dēlu. Mantojuma būtība ir aprakstīta Liturģijas vidus vārdos: “Tu esi Pienesējs un Pienesamais, Pieņēmējs un Sadalāmais”. Mantojumā Dievs turpina Savu darbību pasaulē: “Mans Tēvs līdz šim dara, un Es daru”.


Tā ir tā Mantojuma izpratne, ko mēs sastopam jau senākajā Baznīcā. Svētajam Hipolītam Svētais Gars tiek nodots Baznīcā [Cit. Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai historique. Paris, 1960. lpp. 52.]. Sētais Irenejs saka par Svētā Gara nodošanu caur apustuļiem: “Šo Garu viņi  saņēma no Kunga, un sadalot un izdodot Viņu ticīgajiem, izveidoja šo Baznīcu” (Показание, 41). Pēc viņa domām, “kur ir Baznīca- tur arī Svētais Gars; kur ir Svētais Gars, tur ir Baznīca un visa svētība” (Pret maldu mācībām, 3-24-1). Tādā mērā, ka jauni ļaudis ienāk Baznīcā - viņi saņem tā paša Gara dāvanas. Tieši caur Baznīcu Kristus Noslēpumi atklājas pasaulē.


Ja Kristus Savu Baznīcu nav atstājis - tas nozīmē, tās vēsturē var atrast Viņa klātbūtni. Tas nozīmē, pašā mīkstākajā formulējumā, ne viss tas, kas notika vēsturiskajā Baznīcā, sirdīs un pratos, lūgšanās un tās kalpotāju sprediķos, bija kaut kas antievaņģēlisks. Tas nozīme, ka arī baznīcas mantojumā kaut vai dažreiz var atrast tā paša Gara pēdas, kurš agrāk iedvesmoja Rakstus.


Protestantu polemika pret mantojumu ir dīvaina. Kaut kādā nozīmē dabiskāk būtu savienot mantojuma noliegumu ar psiholoģisko atmosfēru pareizticībā, nevis ar atmosfēru protestantismā. Pareizticība zin par ceļiem iešanā pie Dieva vienatnē. Pareizticība zin ārpussociālo un it kā ārpus vēstures mūku kārtas varoņdarbu, individuālās mistikas ceļu. Pareizticīgā garīguma vēsture zina šos pastāvīgos kārdinājumus, kārdinājumu saraut saites ar baznīcas kopienu pilnīgas vientuļniecības labā. Tas ir kārdinājums atteikties no vispārējiem Baznīcas Noslēpumiem upurējot to personiskai lūgšanu disciplinētībai. Ir es un Tu - un vairāk neviena. Pie tāda akcenta galējās askētiskās straumes pareizticīgajā mūku kārtā varētu loģiski pamatot mantojuma principa noliegšanu: kam mums citi ļaudis un viņu pieredze, ja mums ir sava?


Turpretī, protestantisms mūku kārtu nepazīst. Viņš nezin tik attīstītu personiskās dievbijības disciplīnu, kā pareizticība. Protestantisms ar savu misionāro ievirzi, ar aktīvu sociālo ētiku, viss - ir pasaulē, viss ir sabiedrībā, viss ir vēsturē. Lūk, šeit tad es arī redzu paradoksu: tieši tā konfesija, kura visaktīvāk ir piemērojusies vēsturei, visaktīvāk piedalās vēsturē - tieši viņa neciena to, ko ir izdarījuši vēsturē citi kristieši. Neciena mantojumu.


Jautājumu par vēstures pieņemšanu, par attieksmi pret vēsturi kristietim nevar nosaukt par perifēru. Svarīgākā Bībeles vēsts: Dievs neatklājas kosmiskās kataklizmās, bet vēstures gaitā. Ne lietus mākoņi, bet cilvēces vēsture ir Epifānijas vieta, Dieva parādīšanās vieta.


Ja pat pirms evaņģēlija vēsture bija tik piesātināta ar Svēto klātbūtni, ka visās savās briesmās kļuva par “bērnu vadītāju pie Kristus” (Gal.3,24), vai tad Radītāja iemiesošanās vēsturē “laika pilnības” momentā (Gal.4,4) novājināja vēstures procesu? Vai tiešām Vārds, kas kļuva miesa imperatora Augusta laikā un krustā sisto Poncija Pilāta laikā ar to profonēja laiku un vēsturi, bet ne piedeva tiem vēl sakrālāku spriedzi? Vai tiešām agnostiķiem ir taisnība, kas uzskata, ka ar Savu Debesbraukšanu Kristus aiznesa no zemes daļiņu gara un ar to darīja nabagāku mūsu zemes pasauli? Ja Vecās Derības vēsture bija sakrāla, tad uz kāda pamata mēs uzdrīkstamies apgalvot, ka vēsture pēc Kristus zemes dienām kļuva profāna?


Kristus ļaužu apgaismošanai izmantoja pat zemes putekļus (Jņ.6,6). Vai tiešām viņš tam neizmantos arī vēsturi? Kā gan misionārs var aizmirst apustuļa Pāvila vārdus: “Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?” (Rom.10,14). Ļaudis iemācās ticību no ļaudīm. Un, ja tas ir notikums, kas risinās cilvēku mijiedarbībā, tas ir starp laicīgām būtnēm, tas nozīmē, ticības translācija- ir laicīgs akts, tas ir - vēstures notikums.


Ja katram no mums Kristus parādītos kā Saulam, ja katra no mums priekšā Viņš izliktu “mednieka šķēpus” (Ap.d.9,5), kā Viņš to darīja viņa priekšā - tad vēsturiskā mantojuma un pēctecības noliegšana būtu loģiska.


Bet pat Saulu Kristus tikai padarīja aklu. Pēc tam viņu sūtīja pie parastiem kristiešiem, lai no tiem saņemtu pieņemšanu kopienā, dziedināšanu, kristības, un redzes atgūšanu. Kristus Saulu padarīja aklu bez cilvēku palīdzības. Pāvils atguva redzi caur Baznīcas starpniecību (Ap.d.9,17-18).


Ļaudis paši nevar citus darīt par kristiešiem. Cilvēki nevar nodot to Garu, kas neiziet no viņiem. Un tomēr šis Gars darbojas caur cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Mantojums, kas īstenojas vēsturē, ir jāsaprot kā sinerģija, kā cilvēku un Dieva centienu sadarbība. “Neviens nesaņem ticību vienatnes ceļā tieši no Dieva, vertikālajā vēsturē, bet Dievs vai vertikālā vēsture sasniedz viņu caur horizontālo vēsturi”,- paskaidroja garīdznieks Dimitrijs Staniloe [Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova,1993, lpp. 43.].


Tātad vai Dievs uztur cilvēku centienus, kas kalpo Viņam? Vai Dievs palīdzēja kristiešiem līdz protestantu gadsimtiem? Tie gadsimti zināja ne mazums ļaužu, kuri neliekuļoti gribēja kalpot Pestītajam. Tas, Kurš pat no akmeņiem un ēzeļmātes darīja Sev lieciniekus, vai tiešām Tas auksti un attālināti nolūkotos uz šīm pie Viņa tiecošajām sirdīm un gaidītu Lutera parādīšanos tādēļ, lai atkal ienāktu cilvēces vēsturē, kas it kā bija Viņam aizvērta no pēdējā apustuļa nāves laika?

Nu, nē - laiku Radītājs ienāca laiku pilnībā ne tādēļ, lai tik vienkārši pamestu vēstures upi. Viņš ienāca vēsturē, lai tajā un caur to strādātu. Un tikai tas dod vēsturei jēgu. Ja nav Mantojuma, ja cilvēku vēstījumu pasaule nav caurredzama Vārdam, ja tikai Rakstu lapaspusēs mēs satiekam Kristu, tad visa pasaule, visa vēsture aiz šīs grāmatas robežām nav nekas vairāk kā “dēmonu vodeviļa”. Tam, kurš vēlas vēsturei piedot jēgu, tas ir iedot jēgu katrai vēsturiskai cilvēciskai dzīvei, ir jāatzīst vēstures cauraustību ar Jēgu, Logosu. Cilvēces vēsture, Kristus caurausta - ta arī ir Mantojums. Tad izrādās, ka “Mantojums ir vienīgā satikšanās forma ar Dievu, kas nenoliedz laiku, bet dod tam vērtību” [Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova,1993, lpp. 43.].

 

Tā kā Mantojumā Mūžīgais Gars ieiet atsevišķu formu pasaulē, daudzveidīgu un personisku esamību pasaulē, vēstures pasaulē, tad rodas jautājums: kā tieši šo Garu apgūst ļaudis. Kādās formās sevi izpauž Mantojums? Šeit mums jāatšķir Mantojums no vēstījumiem. Mantojums ir Dievcilvēcības izplatīšana pasaulē. Vēstījumi - tas, ko cilvēks savā vājumā ir uztvēris no šī Gara vēsmas un ir spējis izteikt savos vārdos un savā dzīvē.


Mūsu pārdomās tālāk mēs pieskarsimies četriem baznīcas mantojuma apļiem: askētiski-antropoloģiskajam mantojumam (šajā sējumā), teoloģiski-dogmatiskajam mantojumam (otrajā un trešajā izlaidumā), liturģiskajam un ikonu rakstniecības mantojumam (ceturtajā sējumā).


Dievs darbojas ļaudīs. Bet jebkura darbība liecina ne tikai par to, no kurienes tā nāk, bet arī par to, kas vai kurš to uztver, kurā šī darbība iezīmējas. Un, ja teoloģija ir iespējama tikai tādēļ, ka Dievs iedarbojas uz cilvēku, tas nozīmē, ka teoloģijas jautājums ir jautājums par cilvēku.


“Cilvēkā es redzu teoloģijas mīklu”,- rakstīja svētais Konstantinopoles patriarhs Fotijs [Cit.: Киприан (Керн), архим. Антропология св. Григория Паламы. Париж, 1950. lpp. 355.[. Teoloģija ir eksperimentāla zinātne. “Transcendences atrašanās vieta nav ne reālā, ne virsempīriskā pasaule, bet robeža uz kuras es stāvu transcendences priekšā, ja eksistēju savā patiesumā”, - pēc būtības par to pašu raksta savas filozofijas valodā Karls Jaspers [Cit. no: Чухина Л. А. Человек и его ценностный мир в религиозной философии. - Рига, 1980. lpp.196.]. Neskatoties uz to, ka Absolūts atrodas ārpus radības un ārpus izziņas- Tas neatrodas ārpus reliģijas. Dievs ir spējīgs būt ārpus Sevis Paša. “Viņš ir visur un ne tikai blakus mums - Viņš ir mūsos”, - pēc II gadsimta kristīgā apoloģēta Muncija Feliksa vārdiem [Минуций Феликс. Октавий. // БТ. М., 1981. №22. lpp. 160.].


Dievs pieskaras cilvēkam - un cilvēks mainās. No šejienes izriet divas svarīgas sekas.


Pirmās - ieiešana tradīcijā nenozīmē cilvēciskās domas, izziņas un jaunrades pieredzes sašaurināšanu, bet tieši pretēji, to principiālu paplašināšanu. Ieiešana baznīcā ar tās ceremonijām un dogmātiem nekādi nav Gara apslāpēšana un meklējumu pārtraukšana. “Viņš ir bezgalīgs, jo Viņu, jau atrastu, vēl joprojām turpina meklēt (Ut inventus quareretur immensus est)”, - par Dievu ir teicis svētlaimīgais Augustīns[cit. no: Бальтазар Г. У. Ты имеешь глаголы вечной жизни. Размышления над Свяшенным Писанием. М., 1992, lpp.83.].


Dvēselē ieiet nesalīdzināmi jauna pieredze, pieredze, ko nevar salīdzināt ne ar ko no tā, ar ko ir pieradis dzīvot ārējais cilvēks. Tādēļ, pēc brīnišķīga mūsdienu sinologa V. Maļāvina secinājuma, “Tradīcija saliek cilvēku kopā ar neaizsniedzamu “citu”, kas ir līdzvērtīgs bezgalīgam pieredzes laukam. Katrs paziņojums par tradīciju savieno ar nezināmo. Svaigais tradīcijas vējš neaizkavējas pozitīvisma apziņas kazemātos, viņš atgriež cilvēkam intīmo savienojumu ar pasauli. Tradīcija katram saka, kurš patiesi grib zināt un būt: par maz ir piedzimt par cilvēku, vēl vajag sevī piedzemdināt cilvēku” [Малявин В. В поисках традиции. // Восток-Запад. М., 1988, lpp. 34-36.]. Tradīcijas cilvēks - tas ir cilvēks, kuru ir izmainījusi reliģiskā Realitāte. Cilvēks iemācās būt tāds, kāds viņš vēl nav bijis[348]. Ieiešana garīgajā tradīcijā atnes novitātes pieredzi. “Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi, un tu tiksi pārmainīts par citādu cilvēku” (1. Sam.10,6), saka Raksti.


Un patiešām “ne tāds kā vakar tu parādīsies arī parīt un ne vienmēr vienāds būsi tu, mīļotais,- savu mācekli brīdina sirdsskaidrais Teodors Studits,- bet pie tevis atnāks Dieva svētība. Tad tu teiksi: kur tu biji līdz šim, Kungs? Un Viņš tev teiks uz to: skatījos kā tu cīnies un gaidīju” [Преп. Феодор Студит. // Добротолюбие. Jordanville, 1965, Т. 4. lpp. 64.].


Par Saulu sens garīdzniecības rakstnieks ir teicis, ka svaidot “Dievs iedeva viņam jaunu sirdi” (1.Sam.10,9). Evaņģēliskajā “laiku pilnībā” Kristus ņēma muitnieku un pataisīja viņu par Evaņģēlistu, satika zvejnieku - pārveidoja viņu par Teologu [Св. Василий Великий. Творения. М., 1846. Т. 4. lpp. 263.]. Bet arī pēc tūkstoš gadiem, redzot ļaudis, kuri atkal un atkal iegūst Kristu, “prāts apgūst šī noslēpuma mūžīgo jaunumu, kas nekad nenoveco” [Преп. Максим Исповедник. Творения. М., 1993. Кн. 1. lpp. 258.]. Un lai arī cik vēlu savā personiskajā dzīve cilvēks nepienāktu pie baznīcas sliekšņa, pie visiem ir piemērojams brīnišķīgais Vladimira Zeļinska izteiciens- “Baznīca kļūst jaunāka visos pie tās atnākušajos” [Зелинский В. Приходящие в Церковь. // Журнал Московской Патриархии. 1992, N. 2, lpp. 10.],- tai skaitā arī vecenēs.


Tradīcija – tā nav miegaina viena un tā paša atkārtošana. Kristus atnāca, lai atmodinātu aizmigušos dzīvos, un vēl vairāk - Viņš nogāja nāves apgabalā, lai pārveidotu jau aizgājušo cilvēku nāvi tādā miegā, kas var pāriet un kādreiz izkust jaunā dzīvē. Mantojums runā par Mūžīgo, bet ne par pagātni. Tas nepakļauj cilvēku pagātnei, bet izrauj no totālās tagadnes vardarbības. Mantojumā cilvēks realizē savas “tiesības nebūt personiski mūsdieniskam” [Цветаева М. . Неизданные письма. Париж, 1972. lpp. 415.], tiesības dzīvot ne tikai ar šodienas dienu un ne tikai trauksmē par rītdienu. Cilvēks atklāj savu neatkarību no savas personiskās pagātnes un no tagadējo “sabiedrisko attiecību” konfigurācijas.


Ieiešana tradīcijā - tā ir pasaules divkāršošana, tās metafizisma atklāšana. Pasaule nav tikai dabiska lietu kārtība, tajā ir jēga un labestība, ir ideāla dimensija. Ieiešana tradīcijā- tā ir Jēgas atklāšana. Bet Jēga tikai tad sevi dāvā, ja mēs esam gatavi atdot sevi pašus kalpošanai tai. Tādēļ Tradīcijā nevar būt tikai pa daļai. “Ja neprātīgi ir ticēt Dievam, tad vēl neprātīgāk ticēt Viņam pa pusei” (V.Solovjevs. Kopoti raksti 2 sējumos. М., 1989. 2. sēj. lpp. 27.]).


“Ja līdz vērtības pārdzīvojuma augstākā pakāpiena sasniegšanai vērtība piederēja personībai, bija tās daļa, un personība varēja teikt: “tā ir mana vērtība”, tad tagad notiek šīs attiecības apvēršana - nu jau personība izradās ir to apņemošās vērtības daļa, pieder tai, un tieši pateicoties šai savienošanai ar vērtību, kalpošanai tai, atrod dzīves jēgu un attaisnojumu” [Василюк Ф. Е. Психология переживания. М., 1984, lpp. 134.]. Tā izmainās mātes attieksme pret pirmdzimto - no “pēdējās lelles” līdz vispārējai kalpošanai.


Ja satikšanās ar Vērtību ir notikusi, tad realitāte, kas man ir atklāta nesen un tādēļ tiek saukta “otrā”, patiesība kļūst par “pirmo”: vērtības pārdzīvojums it kā skatās caur realitāti it kā jautājot: “Vai tad tik reāla ir realitāte? Vai tiešām šis: redzamais, dzirdamais, jūtamais dotais tad arī ir patiesā esamība, un ir patiesība? Vai tiešām šie esošie līdzekļi, kas ir vienaldzīgi pret cilvēciskām vērtībām, tad arī dod pēdējo, nepārvaramo dzīves likumu ar kuru tikai atliek bez kompromisa samierināties?” Atcerēsimies, ja kas, Solovjeva atzīšanos par to, ka dažreiz, garīga pacēluma minūtē, viņam likās, ka materiālā pasaule vispār neeksistē.

 
Cilvēks pēc savas dabas ir kalpotājs. Tā nav kāda aksioma, izlasīta Rakstos, tas vienkārši ir antropoloģisks fakts. Cilvēks nevar “nomierināties”, kamēr savā pasaulē neatrod tādu vērtību, kuru viņš var nolikt augstāk par sevi un sevi nolikt kalpošanai tai. Šī vērtība var būt bērns un ģimene, darbs un māksla, kalpošana cilvēkiem un, protams, Dievam.


Bet vērtība tikai tad piepilda cilvēku ar savu jēgu, ja viņš beidz to “lietot” un atdod sevi tās rīcībā. Askēzes valodā tāds “sirdsapziņas diktatūras” uzstādījums cilvēkā tiek saukts par “savas gribas atšķelšanu”. Ja manī nav palikusi vieta nekam citam, izņemot Dievu, tas nozīmē: tai skaitā arī man pašam... Ja es dodu citam vietu dzīvot manī- tad, lai izbēgtu no šizofrēnijas, man pašam jābeidz dzīvot kā vienīgajam visu manu interešu centram. “Un jau ne es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus”. Šis jaunums nekas citam vietu neatstāj. Un, pretēji, ja vēl kaut kas ieiet dvēselē, kas ir satikusi Dievu, tad Dievs no turienes klusi aiziet...


Cilvēka dzīvi, protams, nekad nevar identificēt ar kaut ko vienu. Tā vienmēr ir sarežģītāka. Sarežģītāka nenozīmē bagātāka. Un, ja manī cīnās vecais cilvēks un Kristus svētība - tas viennozīmīgi nozīmē, ka mana dzīve ir sarežģīta un nav vienveidīga. Bet tas nozīmē arī to, ka mana dzīve ir pagrimusi, jo neiekļauj sevī pilnu dzīves Kristū bagātību.


Patiesi, “pusticība”, ticība, kas atceras par manām “tiesībām” un manām “interesēm” Dieva priekšā izrādās ir cilvēku nogalinoša un pretdabiska, stāvoklis, kas apzog pašu cilvēku.


Grēks neļauj elpot pilnībā. Tas neatļauj pārāk ilgi skatīties Augšup. Tas neļauj iet.


Tradīcija savukārt neļauj mums palikt nekustīgiem, prasot mūsu kustību pie Dieva un uzkāpšanu Viņā. “Dievs ir tā Dievs, kurš grib iegūt vairāk, ja tā dēļ piespiež sevi visam”,- saka “Senā Paterika” starecs [Древний Патерик. М., 1899, lpp. 287.].


Un, tas nozīmē, divi mantojumi satiekas, lai notiktu cilvēks, lai notiktu ieiešana Tradīcijā - Dieva Sevis atdošanai cilvēkam un cilvēka sevis atdošanai Dievam. Apustuļu darbu grāmata runā par “cilvēkiem, kuri ir atdevuši savu dvēseli mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā” (Ap.d.15,26). Vai, lūk, mantojums - parādās - apustuļa Pāvila tekstā: “ja es atdotu savu (parado) miesu sadedzināšanai, bet manī nav mīlestības - tad man no tā nebūs nekāda labuma” (1.Kor.13,3). Ja, mantojums - tā ir Dieva darbība cilvēkā. Bet arī cilvēkam jāatļauj Dievam sevī darboties: “Šaura ir manas dvēseles māja, lai Tu tur varētu ieiet: paplašini to. Tā grūst kopā, atjauno to” )Augustīns) [Августин. Исповедь. lpp. 72.].


Divu tikšanās vienmēr cenšas pāraugt mīlestībā. Bet mīlestība nevar apstāties pie vienkāršas Cita eksistences atzīšanas. Tādēļ kristīgā tradīcija satur - no apustuļa Pāvila līdz, piemēram, Kjerkegoram - tik daudz naidīgu izteicienu “vienkārši ticības” adresē, kas žēlsirdīgi piekrīt atzīt Dievam tiesības būt: “Kāpēc tu ticību atdali no darbības? Ticība bez darbiem ir mirusi - mirušu velti tu pienes Dievam. Jo, ja mīloša ticība - ir dvēseles ticība, kas tad ir ticība, kas nedarbojas no mīlestības, kā nejūtīgs līķis? Tu labi godini Dievu ar velti, kas izdod sadalīšanās smārdu! Labi Viņu nomierini, savas ticības slepkava!” (Bernārs Klerovskis [Cit. Карсавин Л. П. Католичество. Пг., 1918. lpp. 59.].


Cilvēka uzdevums, kā tas ir apgūts Tradīcijā,- izaugt ārpus pasaules. Dievs aicina cilvēku kaut kam “lielākam”, un, pretēji, pieņemot grēku, cilvēks atsakās kļūt par kaut ko lielāku nekā viņš ir tagad. “Nemaldiniet sevi! Dievs ir uguns, un uguns ir atnākusi, un Viņš to meta uz zemi. Un tā visu apiet, meklējot matēriju, lai to sagrābtu, tas ir labu attieksmi un vēlēšanos, lai uz to nokristu un aizdedzinātu. Bet tajos, kurus tā ir aizdedzinājusi, tad tiecas augšup kā liela liesma un sasniedz debesis”,- brīdina sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs [Cit.: архиеп. Василий (Кривошеин). Преподобный Симеон Новый Богослов. Брюссель, 1980. lpp. 242.].


Kāds anglikāņu kanoniķis kaut kad man teica: “Anglija, liekas, nekad nekļūs par kristīgu valsti. Mēs, anglikāņi, esam pārāk konservatīvi ļaudis, lai pieņemtu Kristu”. Vai viņš zināja par abba Alonija vārdiem no tā paša “Senā Paterika”: “ Ja es visu nebūtu apgriezis ar kājām gaisā, nebūtu varējis uzcelt savas dvēseles mājokli”. Ticība - tas arī ir dvēseles brāziens, kas “visu” pārmaisa - “no visas savas sirds saucot uz dāsno Dievu”.


Un atklājas dīvaina lieta: pareizticība, pati konservatīvākā no visām konfesijām, savā rigorismā un ārkārtējā mūku kārtas godināšanā, ir saglabājusi visjaunāko Evaņģēlija izpratni, salīdzinājumā ar konfesijām, kas sekmīgāk ved “dialogu ar mūsdienu pasauli”. Ne netīšām viens no svēto tēvu vārda “baznīca” skaidrojumiem izmanto kara lietu paralēles: “Baznīca (εκκλησια) tā tiek saukta tādēļ, ka ir izsaukusi (εκκαλεω) uz cīņu jutekliskās baudas” (svētā Olimpa Metodijs; III gadsimts [Свт. Мефодий, епископ и мученик, отче Церкви 3-го века. Полное собрание его сочинений. - СПб., 1877, lpp. 245.]).


Šo dumpīgo kristietības uztveri parādīja Ivans Buņins, kurš spēja saglabāt “Arseņjeva dzīvē” atmiņas par saviem bērna pārdzīvojumiem: “Kādu reizi vecākais brālis Nikolajs sāka zīmēt manu nākotni - nu ko - viņš teica, jokojot,- tu kaut kur iestāsies, kad izaugsi, dienestā, kalposi, apprecēsies, tev radīsies bērni, kaut ko iekrāsi, nopirksi mājiņu,- un es pēkšņi sajutu, tik dzīvi sajutu visas šādas līdzīgas nākotnes šausmas un zemiskumu, ka sāku raudāt...”. Tā saprotamā bērnišķība ir viena no tādām cilvēciskā tēla iezīmēm, kas formējas un tiek nodota tālāk pareizticīgajā Mantojumā.

 

Otras sekas tam, ka cilvēks mainās no Dieva pieskāriena viņam, ir tajā, ka Tradīcija izrādās nav stāstu par pārveidošanu nodošana, bet pašas pārveidošanās nodošana. Lai cik arī nebūtu svarīgi šie stāsti, bet pēc sirdsskaidrais Maksima Apliecinātāja vārda- “Svarīgāk ir būt, nevis zināt” [преп. Максим Исповедник. Творения. М., 1993. 1. gr., lpp. 203.].

 

Tā kā ticība un Dievs neskar cilvēka virspusi, bet viņa sirdi, tad Tradīcijā notiek “cilvēka slēptās sirds” (1.Pēt.3,4), “iekšējā cilvēka” (2.Kor.4,16) nodošana. Zem ārējās labklājības kraupja, zem ārējās darbības aktivitātes dzīves svarīgi ir ievērot “iekšējo cilvēku”, kuram ir jo grūtāk elpot, jo nemierīgāk cilvēks izpilda savas sociālās lomas. Buņins grāmatā par Ļevu Tolstoju min vienu brīnišķīgu liecību par šo “vienu nepieciešamo”: “Kā tad neviens neredz, ka Tolstojs pārdzīvo un vienmēr ir pārdzīvojis lielu traģēdiju, kas vispirms ir tajā, ka viņā sēž simts cilvēku, pavisam dažādu, bet nav tikai viena: tā, kurš var ticēt Dievam. Sava ģēnija spēkā viņš grib un viņam vajag ticēt, bet orgāns, ar kuru tic, viņam nav dots” [Бунин И. А. Освобождение Толстого. // Собрание сочинений. М., 1967. Т. 9. lpp. 85.].


Ar tiem ļaudīm, kuriem atšķirībā no Tolstoja ir šis “orgāns ar kuru tic”, var notikt dīvaina lieta. Cilvēks, kurā ir noticis notikumu dzemdējošais Mantojums, jau ir pārkāpis šīs un nākamās pasaules robežu. Sirdsskaidrais Simeons, runājot par cilvēku, kuru viscaur ir pārveidojusi Mantojuma enerģija, uzskata, ka tāds pat var neievērot Pēdējo dienu - viņš “pat nedomās, ka tikai tad parādījās Kunga diena, jo jau sen viss ir kļuvis diena, gaiša no pievēršanās un sarunas ar Dievu. Tie, kuri ir kļuvuši gaismas un nākamās dienas bērni, tiem nekad nepienāks Kunga diena, tādēļ, ka viņi vienmēr ir ar Viņu un Viņā atrodas” [Преп. Симеон Новый Богослов. Слова. М., 1890, 2. sēj., lpp. 37.].

 
Par to, kādu sirdsvietu pareizticībā ieņem tieši cilvēka iekšējā veidola veidošana, mēs varam atcerēties ar sirdsskaidrais Sarovas Serafima vārdiem, kurš atgādina, ka gavēnis, lūgšana, žēlastības dāvanas - nav galvenais garīgajā dzīvē, bet tikai līdzeklis Gara saņemšanai. Mēs varam vērsties arī pie Teofana Vientuļnieka domas: “Baznīcas ārējā uzbūve un kārtība - tie ir dievkalpojumu, iesvētoši un disciplinējoši, bet ne galvenie, bet kalpo tikai lai izteiktu, audzinātu un ierobežotu iekšējo morāli-reliģisko kristiešu uzbūvi” [Св. Феофан Затворник. Письма к разным лицам о разных предметах веры и жизни. М., 1892, lpp. 221.].


Bet kur lai atrod rasējumu, materiālus un spēkus, kas ir nepieciešami šim “smalkajam baznīcas darbam ar cilvēku” (Климент Александрийский. Строматы 7,18)? Kur atrast instrumentus, kas ir nepieciešami tā iekšējā dievnama uzsliešanai, par kuru krievu sakāmvārds saka: “dievnams nav baļķos, bet ribās”? Cilvēkam nav jārada apustuļu Baznīca, viņš tikai tai pievienojas. Bet, lai tas notiktu, vispirms tā ir jāierauga. Ieraudzīt Baznīcu - tas nozīmē ieraudzīt ļaudis, kuros Dieva spēks darbojas. “Pēc tā visi uzzinās, ka esat Mani mācekļi, ka redzēs...”.


Sens mūku aforisms saka, ka neviens nekad nekļūtu par mūku, ja pat vienu reizi nebūtu redzējis cita cilvēka sejā mūžīgās dzīvības starojumu. “Ļaudis apbraukā apkārt visai pasaulei, lai redzētu dažādas upes, kalnus, jaunas zvaigznes, retus putnus, kroplīgas zivis, ērmotas būtņu rases un iedomājas, ka ir redzējuši ko sevišķu. Mani tas neaizrauj. Bet, ja es zinātu, kur atrodas ticības bruņinieks, es kājām ietu viņam pakaļ kaut vai līdz pasaules galam”, - atzīstas S. Kerkegors [Кьеркегор С. Страх и трепет. Ленинград, 1991. lpp. 28.].


Mantojums īstenojas attiecībās starp ļaudīm; tas iet caur cilvēku pie cilvēka. Tas nozīme, Mantojums, kura avots ir Kristus, savu īstenošanos katrā konkrētā liktenī ir spējīgs uzsākt ar tikšanos nevis ar Kristu, bet ar cilvēku. “Garīgajā pļavā” tiek stāstīts par svētu starecu, kurš veica Liturģiju, pielietojot maldu mācības Ticības apliecību, bet eņģeļu līdzkalpošanā. Sastopoties ar iebildumiem no pareizticīgo puses, starecs jautāja eņģeļiem - kādēļ viņi paši viņu nebrīdināja par briesmām. “Redzi, Dievs tā ir iekārtojis, lai ļaudis mācās no ļaudīm”,- bija atbilde viņam.


Tad kas tieši tika nodots no skolotāja māceklim sprediķa un pamācību laikā? “Galvenais mērķis nebija teksta, bet skolotāja personības atražošana, jauna, garīga mācekļa piedzimšana no viņa. Tieši tas - dzīva skolotāja personība kā garīga būtne - arī bija tas saturs, kas tika nodots no paaudzes uz paaudzi”,- rezumē pareizticīgs austrumu pētnieks V.S. Semencovs [Семенцов В. С. Проблема трансляции традиционой культуры на примере судьбы “Бхагаватгиты”. // Восток-Запад. М., 1988. lpp. 8.].


Tātad, piedzimšana - lūk, tas vārds, kas sevī iekļauj gan nedzirdētu apvērsuma jaunumu, kas notiek cilvēkā, kas sevī pieņem jaunu esamības pieredzi. Un šis pat vārds “piedzimšana”- brīdina par to, cik neautomātiski un negarantēti tiek nodota garīgā pieredze (kas pārāk labi ir redzams gan Baznīcas vēsturē, gan tās šodienā), Un, ja mēs runājam par to, ka, ieejot Tradīcijā, cilvēks kļūst tāds, kāds viņš vēl nav bijis, tad savā maksimālajā izpausmē tas nav nekas cits, kā pārveidošanās: “Kļūt pat to, kas neesi bijis - ir sava veida nāve un piedzimšana” (Augustīns [Августин. Исповедь. lpp. 184.].


Piedzimšana, viennozīmīgi, stāv bezgalīgi tālu no iemācīšanās. Šeit mēs neredzam mācekli, kurš konspektē profesora lekciju, bet paklausībnieku, kurš dzīvo kopā ar garīgo skolotāju un iesūcina sevī viņa garīgās uzbūves tēlu. Kad Ļevs Tolstojs Optinā neizpratnē jautāja Konstantīnam Ļeontjevam, kā viņš, izglītots cilvēks, varēja noticēt, tas atbildēja vienkārši - “Padzīvo šeit, tad pats noticēsi” [О религии Льва Толстого. М., 1912, lpp. 203].


Klosterī pie stareca tiešām jāpadzīvo, bet ne tikai griezties pie viņa kā pie izziņu dienesta. Par Optinu vai Trīsvienības Lavru var pateikt ar amerikāņu sūtņa Herimana vārdiem, kad viņš brauca prom no Krievijas: “Krievijā jādzīvo ilgi”...


Bet, kad rodas šī kopā dzīvošanas pieredze, tad ir grūti nepievienoties Optinas mūka tēva Kukša reakcijai, kurš reiz ar apbrīnojamu vienkāršību teica par stareciem un pie viņiem atbraukušajiem mācītajiem “sarunu biedriem”: “Kam tas, es nezinu... Nezinu! Viss ir tik skaidrs, kas jādara glābšanai! Kas te ko jautāt?!” [Вениамин (Федченков), митрополит. Божии люди. М., 1991, lpp. 31.].


Viņa vārdos parādījās arī metropolīta Benjamīna (Fedčenkova) ievērotā garīdzniecības šķiras neapķērība: “Baķuški pat iedomāties nevar, kāds prieks iet ar viņiem, viņi ir pieraduši”[349]. Bet šo prieku bieži izjūt citi, un tieši tādēļ bija iespējams V. Razānova novērojums: “Un tagad skolas dienu atmiņas tajā to daļā, kas ir saistīta ar Dieva likumu,- vienmēr ir sakoncentrētas ap “baķuška” personību. Neviens neraksta: “ka mēs brīnišķīgi mācījāmies katehēzi - līdz šim atceros”, bet daudzi ir ierakstījuši: “ cik gaišs un labs mums bija likuma mācītājs: viņa runas un paskaidrojumus atceros vēl līdz šim” [Розанов В. В. Около церковных стен. М., 1995 lpp. 73.].


Lūk, vēl viena dārga (jo dzīva) liecība par satikšanos ar “baķušku”: “Kad, pabeidzot lūgšanu, baķuška mani svētīja un sāka runāt, ar visu sirdi es viņā klausījos, bet ne vārdos, bet tajā jaunajā un neparastajā, kas dzima dvēselē viņa klātbūtnē, kas atjaunoja, atdzemdināja, darīja spēcīgu”. (Tas - par Maskavas garīgo tēvu Alekseju Mečevu) [Отец Алексий Мечев. Воспоминания. Проповеди. Письма. Париж, 1989. lpp. 57.].


Un pretēji, ja šis “jaunais” nav redzams vējojot ap audzinātāju - nav ticības viņa vārdiem... Toms, - pēc metropolīta Surožas Antonija domas [Антоний, митр. Сурожский. Беседы о вере и Церкви. М., 1991. lpp. 296.], - nenoticēja apustuļiem tādēļ, ka redzēja viņos tikai cilvēciska prieka uzplaiksnījumu, bet viņš nesajuta viņos pārsteidzošākas un dziļākas izmaiņas. Viņi palika tādi, kādi pēc būtības bija, un šajā apustuļu nemainībā - tur ir Toma neticības iemesls. Viņi bija tādi paši ļaudis, kādus  viņš viņus atstāja, kad aizgāja no mājām; (Toms taču nebija neticīgs vai remdens - kad Kristus gāja nāvē, tikai Toms iekliedzās: “Iesim arī mēs un mirsim ar viņu!” (Jņ.11,16). Un cik attaisnojoša bija Toma neticība, var būt,- iedomājās Surožas metropolīts,- tāpat būs attaisnojama to cilvēku neticība, kuri Kristu nepieņēma tādēļ, ka kristieši bija pārāk cilvēciski sajūsmināti vai pārāk drūmi...[350]


Bet, ja garīga gaisma tomēr ir pamanāma cilvēkā un ja kāds tieši no dzīva cilvēka ieguva savu garīgo piedzimšanu - tad ir tikai dabiski tādu audzinātāju nosaukt par “tēvu”. Arī apustulis Pāvils neslēpj savas dzemdību sāpes: “Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu; jo es jūs esmu, evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū” (1,Kor.4,15;Gal.4,19)[351].


Mocekļu Baznīcā mēs redzam tās pašas garīgās augšanas attiecības. Papilosam, Pergamas moceklim tiesnesis jautāja: “Vai tev ir bērni?” Viņš atbildēja: “Paldies Dievam, daudz”. Balss no pūļa paskaidroja: “Viņš par saviem bērniem sauc kristiešus!” Prokonsuls sašuta: “Kādēļ gan tu man melo un saki, ka tev ir bērni?” Un, lūk, Papilosa atbilde: “Saproti taču, es nemeloju, es runāju patiesību. Katrā apgabalā, katrā pilsētā man ir bērni Dievā” [Leclercq H. Les Martyrs. Paris, 1903. t. 1, lpp. 79.].


Tāpat uzskata svētītājs Lionas Irenejs: “Kurš ir kāda iemācīts, tiek saukts par skolotāja dēlu, bet tas - par viņa tēvu” (Pret maldu mācībām.4,41,2). Par to pašu runā arī Aleksandrijas Klements: “Katrs ir tā dēls, kas pazemīgi mācās no skolotāja” (Строматы 1,1). Un te seno kristiešu tradīciju apkopo svētītājs Vasīlijs Lielais: “Kurš no kāda uzņems dievbijības tēlu, tas it kā tiek viņa izveidots” [cit. no: архиеп. Филарет (Гумилевский). Историческое учение об отцах Церкви. - М., 1996, lpp .IV.].


Savā piedzimšanā vienam no otra audzinātāji saglabā to iekšējās uzbūves tēlu, kuru pirmo reizi parādīja garīgās tradīcijas izveidotājs. “Atdariniet mani kā es Kristu” (1.Kor.4,16) - aicina apustulis Pāvils. Bet no Apustuļa sākas nākamā pēctecība - piemēram, svētais Ignātijs Dievnesējs, kurš, pēc svētā Jāņa Zeltamutes vārda, “tuvu kontaktējās ar apustuļiem, viņam ar tiem bija saskarsme gan runās, gan nepateiktajā” [Cit.: свящ. Сергий Мансуров. Очерки из истории Церкви. // БТ. М., 971. №7. lpp. 36.]... Kā ir teicis par mūsdienu Mantojumu svētais Teofans Vientuļnieks - “dzīve aizdegās no dzīves un dzīve, ko iedibināja apustuļi, tika ievērota... Jūs saprotat Mantojumu kā nodošanu no lūpām uz lūpām. Bet tā bija nodošana no dzīves dzīvē, no lietas lietā. Kristietība - tā nav mācība, bet dzīve. Un pati tās mācība ieiet dzīvē kā noteikts tēls, skats uz visu esošo un bijušo” [св. Феофан Затворник. Собрание писем. Вып. 6. - М., 1899, lpp. 96-97.].


Tātad, nav zaimu garīdznieka saukšanā par “baķušku” un “tēvu”. Vispār jau garīgais tēvs dzemdina ne savu dēlu, bet Dieva bērnu. Ne sev viņš dzemdē, bet Dievam. Un šīs dzemdības nenotiek bez sludinošā un pārliecinošā līdzdalības.


Tieši tādēļ, ka Kristus vienmēr piedzimst savos mācekļos, Raksti kā izrādās ir kaut arī normatīva, bet ne vienīgā liecība par Viņu. Pieredze, kam ir tas pats Avots, kas ir arī apustuļiem, bija arī citu paaudžu ļaudīm. Atkal un atkal atnākošā personiskās satikšanās pieredze, jauna un dzīva Kristus klātbūtnes Baznīcā pieredze dzemdina jaunu liecību - “Par to, kas bija no sākuma, ko mēs dzirdējām, ko redzējām ar savām acīm, ko apskatīja un turēja mūsu rokas, par dzīvības Vārdu,- jo dzīvība parādījās, un mēs redzējām un liecinām, un pasludinām jums šo mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un nu parādījās mums” (1.Jņ.1,1-2). Evaņģēlistu atmiņas - nav vienīgais mūsu zināšanu par Kristu veids. Par to pieredzi, ko pirmie pārdzīvoja apustuļi, var runāt arī citi ļaudis, kuri ir Garā atdzemdināti Kristū. Un viņu liecība, kā aculiecinieku liecība, pieredzes liecība, ja tā parāda un apstiprina savu identitāti ar Rakstu pieredzi, ar apustuļu pieredzi - ir cienīga, lai Baznīca ar uzticību izturētos pret viņu vai caur viņiem teikto.

 

348 “Es kļuvu par to, kas nebiju”- sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs. Божественные гимны. Сергиев Посад, 1917. lpp. 84.
349 Optinieši tieši to saprata. Un, kad pats Benjamīns, tajā laikā mācīts teologs un arhimandrīts, aizbraucot no Optinas, nolēma, demonstrējot savu pazemību, teikt vientuļnieku mītnes priekšniekam - “Bet manā sirdī palika smaga mana necienīguma sajūta”- viņš saņēma spēcīgu pretsparu: “Kā, kā?” - jautāja tēvs Feodosijs, ”Atkārtojiet, atkārtojiet!” Es atkārtoju. Viņš kļuva nopietns un atbildēja: “Tā nav pazemība, Jūsu svētība, tas ir ienaidnieka kārdinājums, grūtsirdība. No mums, pēc Dieva žēlastības, aizbrauc ar prieku, bet Jūs - ar smagumu?” (м. Вениамин (Федченков). Божии люди. С. 43). Vietā šeit ir pieminēt absolūti, faktiski patiesu arhibīskapa Illariona novērojumu, kuru viņš piemin sarakstē ar laicīgajiem mūku kārtas paļātājiem: “Dzīves prieku, saka, mūki esot pazudinājuši. Galēja nepatiesība! Saki, draugs, vai tu daudz laicīgo cilvēku esi redzējis, kuri raud aiz prieka? Mūkiem tieši prieks tad arī ir, kluss, tīrs, tieši tikumiska dvēseles jautrība” (Архиеп. Иларион (Троицкий). Христианства нет без Церкви. Монреаль, 1986. lpp. 181).
350 “Mēs ticam tikai tiem lieciniekiem, kuri atļāva sev pārgriezt rīkli”  (Nous croyons des temoins qui se sont fait egorger) – teica Paskāls (Мысли. М., 1905. lpp. 235).
351 Un šeit vēl ir dīvains vārds - atkal”. Pirmās “dzemdības” izrādījās maz veiksmīgas, jo piegrieztie no jauna pievērsās grēkiem, un tādēļ apustulis Pāvils ir spiests “piedzimušos un izaugušos neiznēsātos atkal no jauna ieņemt un pārveidot” (св. Иоанн Златоуст. Творения. 2. sēj. 1. gr. СПб., 1896 lpp. 307).

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS