Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

14. Vai Pēdējās Vakariņas bija pēdējās?

 

 

Teoloģijas sarežģītais pamatjautājums - tas ir jautājums par to, kā tieši cilvēks var iegūt sev Kristus uzvaras dāvanas. Vai ir pietiekoši tam ticēt, ka Dievs mūs ir “amnestējis” Kristus nopelnu dēļ, vai ir nepieciešams kaut kas vēl?


Pareizticīga atbilde ir sarežģītāka nekā protestantu: vajag, lai Kristus dzīvotu pašā cilvēkā, lai Kristus Asinis nomazgātu katra cilvēka sirdi: mums ir “drosme ieiet svētnīcā ar Jēzus Kristus Asins starpniecību, jaunā un dzīvā ceļā” (Ebr.10,19). Un šajā jaunajā ceļā mēs piedalāmies nedzirdētā Dievkalpojumā - Liturģijā, kurā Kristus ir “Pienesošais un Pienesamais, un Pieņemošais un Izdalāmais”.


Šie vārdi no svētā Jāņa Zeltamutes liturģiskās lūgšanas nozīmē, ka Kristus ir Tas, Kurš pienes vienīgo Upuri, tas ir priesteris (“pienesošais”); un Viņš arī ir Tas, Kuru pienes par Upuri, tas ir upurjērs (“pienesamais”); Viņš arī šo Upuri pieņem, tas ir Kungs (“pieņemošais”), un Viņu arī izdala kā barību Svētā Vakarēdiena saņēmējiem (“izdalāmais”). Kristus cilvēciskā griba upurē Dievam (“pienesošais”). Un šajā upurī tā pienes sevi pašu: “ne Mans prāts, bet Tavs lai notiek” (“pienesamais”). Kristus Dievišķā griba pieņem šo upuri (“pienesamais”); pēc abu gribu vienprātības Kristus Dievišķā Miesa tiek izdalīta Svētā Vakarēdiena saņēmējiem (“izdalāmais”).


Lūk, jautājums, kas ir tik svarīgs pareizticības un protestantisma dialogam: kurš ir, ja izmantojam pagājušā gadsimta teoloģisko mācību grāmatu terminoloģiju, “noslēpuma subjekts”? Kurš veic Noslēpumu? Protestantisma teoloģija akcentē tikai un vienīgi Dieva darbības mūsu glābšanā. Katoliskā tradīcija uzskata, ka ļaudīm (pirmkārt garīdzniekiem) ir dota vara veikt sakramentus un brīnumus. No protestantu viedokļa tā ir maģija, zaimi un vispār pagānisms... Vai viņiem ir taisnība viņu katolicisma kritikā vai nav - tas ir atsevišķs jautājums. Ir svarīgi atzīmēt, ka pareizticība nav katolicisms. Ja katolicisma tradīcija (tāpat kā mūsu draudžu locekļu ikdienas viedoklis) uzskata, ka noslēpumu veicējs ir garīdznieks, kurš caur roku uzlikšanu ir uz to saņēmis īpašas pilnvaras no likumīgās baznīcas varas, tad pareizticīgais mantojums pieļauj pavisam citādu atbildi uz šo jautājumu.


Tā, svētais Jānis Zeltamute atgādina, ka Vecās Derības patriarham Jāzepam vislielākā balva bija tiesības padot ķēniņam biķeri. Jaunās Derības Noslēpumā viss ir otrādi. Ķēniņš Pats tev dod biķeri”[285]. Garīdznieks tikai stāv, izpildot tēlu, un pienes lūgšanu, bet visu veic Dieva spēks un svētība. Šis teiciens (“Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana Miesa...”) pastāvīgi  svētības spēkā audzē tos, kuri cienīgi pieņem maltīti”[286]. Tātad, garīdznieks atgādina Vārdu, ko mūsos veic Noslēpums. “Ne cilvēks pārvērš piedāvāto Kristus miesā un asinīs, bet Pats par mums krustā sistais Kristus. Garīdznieks stāv, izsakot tos vārdus, stādās priekšā Viņa tēlu, bet darbojas Dieva spēks un svētība. “Tā ir Mana Miesa”, - Viņš teica. Šie vārdi atkārto piedāvāto un kā izteiktie “audziet un piepildiet zemi” kaut arī izteikti vienreiz, bet darbojas visos laikos un dod mūsu dabai spēku dzemdēt bērnus, tā arī šis izteikums, kas izteikts vienreiz, no tā lika līdz šodienai un līdz Viņa Atnākšanai dara upuri par pilnīgu katrā baznīcas maltītē”[287]. Noslēpumu veic Kristus un Viņa Gars. Garīdznieks tikai kalpo Noslēpumam un tādēļ tiek saukts par svētkalpotāju[288].


Dievcilvēks Sevi upurēja ļaudīm, uzdāvināja mums Savu dzīvi - ne lai Viņam būtu jāmirst, bet lai mēs varētu dzīvot Viņā. Un tādēļ kristiešu upurpienešana, Liturģija, tiek veikta ar vārdiem: “Tavu no Taviem Tev pienesam par visiem un visu”. Mēs tagad Dievam nepienesam savu, bet Dieva. Ne ar savām asinīm mēs pieejam pie altāra. Mēs ņemam vīnogulāja augli, ko ir izaudzējis Radītājs. Vīna biķeris - lūk tas, kas Liturģijā ir no mums (plus mūsu sirdis, kuras mēs lūdzam iesvētīt). Un mēs lūdzam, lai tā, pirmā Radītāja dāvana, vīnogulāja velte kļūtu par otro Dāvanu - kļūtu par Kristus Asinīm, kļūtu Kristus Dzīvības piesūcināts. No Taviem ļaudīm, no Tavas zemes mēs pienesam Tavu Dzīvību Tev, Kungs, tādēļ, ka Tu to mums visiem esi devis un lai mēs atbrīvotos no visa ļauna. Un mēs lūdzam, lai Tava Dzīvība, Tavas Asinis, Tavs Gars dzīvotu un darbotos mūsos.


Kas tieši notiek Liturģijā? Cilvēks vienkārši ir klātesošs Kristus Upurī? Viņam vienkārši tiek paziņots par tā pienešanu, vai šis Upuris (Golgātas, tāpat kā liturģiskais) tieši skar viņu pašu un iekšēji viņu maina? Liturģijas kulminācijas lūgšana (epiklesis) lūdz: “Kungs, nosūti Savu Svēto Garu uz mums un uz šīm priekšā esošajām Dāvanām”. Kā redzam, epiklesis nav tikai lūgšanu aicinājums, kas tiek veikts tikai noslēpumainās maizes un vīna pārvēršanai. Epiklesis tāpat ir arī lūgšana par to, lai visi patiesi savienotos ar Kristus Miesas Noslēpumu. Cilvēks, ļaudis, kuri ir sanākusi baznīcā,- tas ir dominējošais, pats svarīgākais liturģiskās iesvētīšanas priekšmets. Mēs esam “Noslēpuma matērija”. Mēs ienācām dievnamā kā vienkārši cilvēki. Bet mums jākļūst par Baznīcu - Kristus Miesu. Un mēs lūdzam, lai caur maizi un vīnu, kas ir  pārvērsti Miesā un Kristus Asinīs, Kungs padarītu mūs par Kristus Miesu.

   
Baznīca ir Kristus Miesas izplatīšana pasaulē. Ne Kristus svētrunas, bet tieši Kristus Miesas (jo Kristus Gars var dzīvot tikai Kristus Miesā). Sludināšana- tas ir labi. Bet vienreiz šiem cilvēciskajiem centieniem jādod vieta Dieva darbībai. “Uzsaukto liturģijai”, “vārda liturģijai”, sprediķa kalpošanai kādreiz ir jāapklust - tad, kad tās ir pievedušas cilvēku pie Glābšanas noslēpuma kulminācijas - pie noslēpumainās uzticamo liturģijas, pie tā Biķera, kuru piepilda Pats Kristus, bet ne diakons vai kalpotājs. Sprediķis - tam nav centrālā, bet kalpojošā vieta liturģijā un Baznīcas dzīvē. Sprediķis mūs sagatavo tam brīnumam, kuru ar mums veiks ne sludinātājs un ne garīdznieks, bet Pats Dievs.


Par trīs realitātēm Raksti runā kā par “Kristus miesu”: par miesu, kuru piedzemdēja Marija un kas tika uznesta “blakus Tēvam” pēc ciešanām; par eiharistisko maizi; par uzticamo sapulci. Cik es spēju saprast, tie nav vienlīdzīgi līdznosaukumi, bet dinamiska kustība: caur eiharistiskās maizes baudīšanu ļaudis kļūst par Baznīcu, lai piedalītos Kristus uzvarā pār nāvi. Dievnamā mēs ieejam kā ielas pūlis, lai no Biķera saņemtu mūsu jauno dzīvi. Tas nozīmē, ka tā matērija pār kuru notiek eiharistiskās pārveidošanās brīnums, esam beigu beigās mēs paši. Lielākais brīnums nav tajā, ka maize un vīns biķerī kļūst par Miesu un Asinīm, bet tajā, ka mēs kļūstam Kristum piederīgi. Caur svētajām dāvanām iesvētīti tiekam mēs: ”svētais-svētajiem”. Cilvēciskās sirdis Kristus vēlas pievienot Sev, bet ne maizi un vīnu. “Es noslēpumainās maltītes priekšstāvis,- saka svētītājs Grigorijs Teologs,- es attīru ļaudis, kurus pienesu Tev kā bezasiņu dāvanu un pilnīgu mācību ceļā”[289]. “Garīdznieks neveic lūgšanu par to, lai uguns nāktu no augšienes un sadedzinātu piedāvāto, bet lai Svētība, nonākot uz Upuri, iedegtu caur to visu dvēseles”[290],- saka par Liturģiju svētais Jānis Zeltamute. Tātad, Noslēpuma rezultātā jāmainās ļaudīm. Ļaudīm jākļūst par upuri, kas veltīts Dievam. “Dari mūs par dzīviem ļaudīm, dāvā mums Svēto Garu”,- uzgavilē Tmuitas Serapiona liturģiskajā anaforā (IV gs. vidus)[291].


Šo izmaiņu neparastums ir tajā apstāklī, ka ne ļaudis iemanto Noslēpuma augļus, bet Noslēpums iemanto sev ļaudis. Parastā maltītē augļi, ko cilvēki ēd, pārvēršas par cilvēka miesu. Eiharistiskajā maltītē cilvēkam pašam jākļūst par to, ko viņš ēd. Ēdot Kristus Miesu, cilvēkam sava miesa jāpārveido Kristus Miesā. Tā, pēc sirdsskaidrā Maksima Apliecinātāja pieredzes liturģijas centrālais moments ”dievgaldnieku pārveidošana Kristū”. “Kurš savienojas ar Noslēpumu pienācīgā veidā, tos tas pārveido līdzīgus sev pašam”[292]. Kristus pārveido uzticamos Sevī.


Par to pašu runā svētlaimīgais Augustīns, it kā Kristus vārdā paskaidrojot Liturģijas jēgu: “Es esmu tavs ēdiens, bet tā vietā, lai Es pārietu tevī, tu pats pārveidojies Manī... Esiet par to, ko jūs redzat un pieņemiet to, kas jūs esat”[293]. Bizantijas norietā domāja tāpat: ”Baznīca parādās Noslēpumos... Baznīcai tie ir patiess ēdiens un dzēriens; un savienojoties ar tiem, tie nepārvērš tos cilvēciskajā miesā kā kādu citu ēdienu, bet pati pārvēršas tajos. Tā, dzelzs, saskaroties ar uguni, pati kļūst par uguni, bet ne uguns kļūst par dzelzi” (Nikolajs Kavasila)[294]. Caur iesvētīto maizi ļaudis kļūst Kristus daļa un ar to iegūst iespēju būt Baznīcas sastāvā. “Pilnīgākie, atkarībā no sasniegumu pakāpes, sastāda it kā vienu Baznīcas vienu seju un miesu. Labākie (...) kļūst par Baznīcu”,- teica svētais Olimpa Metodijs[295].


Lūk, kas gandrīz jau ir aizgājis no mūsdienu ikdienišķās Liturģijas pārdzīvojumiem- tas, ka tas arī ir Baznīcas radīšanas punkts. Liturģija nav notikums, kurā es saņemu personisku iesvētīšanu un manu personisko grēku atlaišanu. Liturģija - tas ir notikums, kas mani dara par kristieti, kas mani veido Baznīcai. Tas ir tāds notikums, kurā Baznīca uztur savu eksistenci.


Lūk, dažas agrīnās kristietības liecības, kas par to atgādina.


“Kā šī lauztā maize, izklīdināta pa pakalniem un atkal savākta, kļuva viens vesels, tā lai sanāk tava Baznīca no pasaules galiem Tavā Valstībā” (Didahe)[296]. “Pēc tam garīdznieks lūdz, lai Svētā Gara svētība nonāktu uz viesiem, kuri šeit ir sanākuši, lai savienoti vienā miesā ar atdzimšanas simbolu, tiktu iekļauti vienā miesā, savienojoties ar mūsu Kunga Miesu, lai viņi sanāktu vienotībā, saistīti savstarpējām saitēm, ar vienprātību, mieru, dedzīgu kalpošanu” (Mopsuestas Teodors)[297].


Liturģijā mēs pievienojamies Baznīcai. Par grēciniekiem un par nekristītajiem (uzsauktajiem) Baznīca lūdzas ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “pieņem un pievieno tos Tavai svētajai Baznīcai”. Grēkos mēs atkrītam no Baznīcas. Eiharistija mums dod “grēku atlaišanu” kā atgriešanos baznīcas esamībā.


Kristietībā nav pilnīgi individuāla, personiska glābšanās ceļa. Pat vientuļnieks, kurš attīra savu dvēseli vientulības varoņdarbā, saņem svētību ne tādēļ, ka viņš atbilst svētības saņemšanas nosacījumiem, bet vienkārši tādēļ, ka arī tuksnesī viņš atrodas kā Baznīcas loceklis. Mēs glābjamies ar Kristus dzīvi, bet tas nozīmē, ka glābšanās iegūšana ir ieiešana Kristus dzīvē, bet ne kādas pašradītas izmaiņas mūsu iekšējā iekārtojumā. Satikt Kristu - tas nozīmē pieskarties tam, kas mani apņem, kas mani pārspēj. No šī mani apņemošā man var tikt dota jauna dzīves strāva. Bet šī strāva neeksistē man vienam, un tai nav nodoma pārtraukt savu straumi, sasniedzot manu sirdi. Kristus nemira manis dēļ. Viņš mira arī manis dēļ. Tas nozīmē, ka kristīgā soterioloģija var tikt apjausta tikai līdzdalības kategorijās. Es līdzdarbojos tajā, kas dzīvo ne tikai manī. Es piedalos dāvanā, kas ir atsūtīta ne tikai uz manu adresi. Ja sakopotu visas adreses, uz kurām tiek sūtīta Kristus dāvana, tad arī Kristus darbības jēga kļūs saprotamāka. Adresātu kopums tad arī ir Baznīca.


Jaunā Derība nav slēgta ar atsevišķu cilvēku (ne ar Pēteri un ne ar Jāni), ne ar apustuļu pulciņu, bet ar visu cilvēci. Ar tautu. Būt par kristieti vienkārši nozīmē būt par Dieva tautas locekli. Būt kristietim nozīmē sevī īstenot to dāvanu, kas ir Baznīcā[298]. Ja mani apgrūtina tas, ka kāds bez manis lūdzas Kristum, ja man paliek slikti no tā, ka pie manas iemīļotās ikonas pieiet vecenes un “bomži” - tātad sūtījums man no Jēzus tā arī guļ vēl nepieprasīts. Mums jāiemācās priecāties ne tikai par Kristu, bet arī par kristiešiem (ne “svētajiem”, bet tieši vienkāršajiem, dzīvajiem kristiešiem, kuri grūstās dievnamos un autobusos).


Protestantu ieskatā “kristietība ir kaut kas personisks. Nav nekādas saiknes starp ļaudīm, izņemot to, kas eksistē jebkurā sociāli demokrātiskā organizācijā - nav. Ja baptists Sidors saņems no Kristus Gara, tad caur to ar baptistu Ivanu nekas nenotiks, viņā ar to neko nesaņems. Jo, ja es saslapināšu vienu akmeni, kas guļ kaudzē, tad pārējie no tā nekļūs slapji. Baznīcā ir pavisam savādāk: svētība, ko saņēma Baznīcas loceklis Sidors, atdzīvina ne tikai Sidoru, bet visus Baznīcas locekļus. Tieši tāpat, kā, ja ābelē vai mūsu ķermenī ir inficējusies viena “molekula”, slimo visas. Jūs aplējāt saknes, bet zari saņēma ūdeni”,- protestantu un pareizticīgo Baznīcas izpratni izklāsta M.A. Novoselovs[299].


Galvenais kristiešu Noslēpums tiek saukts par Liturģiju. Kopēja kalpošana. Kopējs darbs. Antīkajā Grieķijā liturģija - tā bija kopēja cienasta organizēšana; tas, kas ir nepieciešams sabiedrībai, un tas, ko izpildītāji darīja bez mantkārības, nedodot viņam līdzekļus dzīvei. Atbilstoši par “Liturgu” tika saukts sabiedriskais darbinieks, kurš savu laiku, spēkus, un bieži arī līdzekļus tērēja līdzpilsoņu labā.


Gadsimtā, kad pati modernākā filozofija bija eksistenciālisms, vissarežģītāk ir runāt par Liturģiju. Cilvēks meklē vientulību un neatkārtojamību, bet viņam atkal saka par savienību. Bet skatīties var ne tikai tukšuma bezdibenī. Cilvēka dvēseles bezdibenis var tikt atzīts par Dievības bezdibeni. Ne tikai “riebumu” (Sartra la nausee) var sajust uz cilvēka esamības robežas. Cilvēka mirstīgums var būt ne tikai izmisuma un bēgšanas iemesls, bet arī mīlestības (atcerēsimies caururbjošās Cvetajevas rindiņas: “Klausieties: vēl mani mīlat par to, ka miršu!”).


Senatnes kristieši asi pārdzīvoja cilvēcisko mirstīgumu. Viņi atklāja cilvēka veselumu: “Par cilvēku vispatiesākajā nozīmē netiek saukta ne dvēsele bez miesas, ne miesa bez dvēseles, bet tas, kas veido vienu brīnišķīgu tēlu no dvēseles un miesas savienojuma”,- III gadsimta beigās rakstīja Olimpa Metodijs, noliedzot spiritisko ideju, saskaņā ar kuru tikai cilvēka dvēsele ir nemirstības cienīga[300]. Tātad gan dvēseli, gan miesu vajadzēja piesūcināt ar Mūžību - “kamēr ir laiks” (Gal.6,10). Miesa kopā ar dvēseli saņem balvu vai sodu, un prieks par glābšanu ir jāparāda ne tikai neredzamai dvēselei, bet arī miesai. Kas atjauno miesu? - Ēdiens. Kas apvieno daudzus ķermeņus to atjaunošanā? - Kopēja maltīte. Kristus varēja izvēlēties jebkādu veidu Savam galvenajam Noslēpumam - Savas iemiesošanās noslēpumam iesvētītajos. Viņš neizvēlējās iesvētīt caur noslēpumainu vārdu, ne caur koāniem[301], ne caur jogu čakru vingrinājumiem. Viņš izvēlējās iesvētīšanu caur maltīti.


Arī Olimpa dievi dzīro kopā. Ne tādēļ, ka viņiem būtu nepieciešams ēdiens, bet tādēļ, ka viņiem ir nepieciešama komunikācija, liturģiskums. Tā arī mīlestības Derība tika dota Noslēpumā, ko nav iespējams veikt vientulībā - tā tika dota kopējā biķerī, kas tiek dots apkārt pa riņķi draugu maltītē.


Pirmais, ko cilvēks, kurš vēlas saņemt Eiharistiju, uzzinās (un kas tam jāpieņem), ka Eiharistija rodas Liturģijā. Liturģijā ne kā dievkalpojuma veidā, bet Liturģijā kā sapulcē. Eiharistija - darbība, kuru visi kristieši saprot kā savu vienotu, “kopēju lietu”.


Bet ja reiz Noslēpuma adresāts un matērija ir ļaudis, tad kļūst skaidrs, kāds svēto tēvu viedoklis, kas liekas pilnīgi pretējs tam, kā Liturģiju uztver mūsu laikabiedri. Parastas cilvēka Liturģijas gaitas uztveres perspektīvā svētkalpošanas sākumā mums ir maize un vīns, kam beigās jāpārvēršas par Kristus Miesu un Asinīm. Taču, sub specie aeternitatis (latīn. “no mūžības viedokļa”.- Red.) viss izskatās pretēji: Kristus Miesa, kas tiek dāvāta ļaudīm, eksistē pirms Liturģijas sākuma, un tai jāiegūst tāda forma, lai ļaudīm būtu pieejama tās baudīšana.


“Senais pateriks” stāsta par mūku, kurš nevarēja saņemt Eiharistiju, jo katru reizi Eiharistijas laikā viņš redzēja Liturģijā nokautu pusaudzi.” Kad brāļi pienāca to saņemt, viņiem tika dota miesa, un, kad viņi teica “āmen”, tā viņu rokās kļuva par maizi... Ja cilvēks varētu ēst miesu, tad atrastos miesa, bet tā kā neviens nevar ēst miesu, tādēļ Kungs iedibināja maizi Eiharistijai. Tātad, vai ar ticību tu pieņemsi to, ko tu turi savās rokās? Un es teicu: ticu, Kungs. Un, kad es to pateicu, miesa, ko es turēju savā rokā, kļuva par maizi un, pateicoties Dievam, es pieņēmu svēto prosforu”[302].


Jeb pretējs gadījums: kāds starecs-askēts uzskatīja, ka Dāvanas ir tikai Kristus Miesas tēls. Pēc brāļu lūgšanām viņam tika atklāta patiesība: viņš ieraudzīja biķerī zīdaini un kad pēc tam ar ticību apliecināja “Ticu, Kungs, ka maize ir Tava Miesa”,- un “tai pašā brīdī miesa, kas bija viņa rokās, kļuva par maizi, saskaņā ar Noslēpuma slavu, un viņš to ielika mutē un pieņēma, pateicoties Dievam. Satreci viņam teica: “Dievs zin cilvēku dabu, ka viņi nevar ēst jēlu miesu, tādēļ Viņš Savu Miesu dara par maizi, bet Savas Asinis par vīnu tiem, kuri pieņem viņu ticībā”[303]. Senajā Paterikā noslēguma frāze skan tā: “Un stareci teica: Dievs pazīst cilvēka dabu, ka tā nevar ēst jēlu miesu un tādēļ piedāvā Savu Miesu par maizi un Savas asinis par vīnu tiem, kuri to pieņem ticībā”[304].


No šejienes saprotamāks būs Romas Hiolīta izteiciens par maizi un vīnu kā Kristus “tēla vietniekiem” (antitipi)[305].


Šī Eiharistijas izpratne atrodas kopējā pareizticīgās mistikas tradīcijas gultnē, saskaņā ar kuru Dievs “atrodas Savā slavā (...), bet saudzējot mūs, lai mēs neaizietu bojā, Viņš nolika tumsu, kas apsedz mūs, ne Viņu”[306] “Vai tad tu nezini, ka cilvēku dvēseles nekad nevarētu izturēt šī upura uguni, bet visi pilnībā ietu bojā, ja nebūtu lielās Dieva svētības palīdzības?”, - saka Zeltamute jau tieši par Liturģiju[307]. Izrādās, svētība slēpj brīnumus! Tā Dieva noslēpums bija noslēpts pazemīgajā Marijas Dēla miesā. “Liels ir dievbijības noslēpums: Dievs ir  parādījās miesā” (1.Tim.3,16). “Šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība, kuru mēs sludinām, mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā” (skat. Kol.1.27-28). Tas arī ir Eiharistijas noslēpums: “Kristus mūsos”. Bet Rom.15,16 tiek runāts par “Dieva slavēšanas svētdarbību” veikšanu. Sprediķis ir noslēpumaina svētdarbība. Un kristietībā noslēpums atklājas pasaulei Evaņģēlija pasludināšanā. Ezoterisks un mistisks kristietībā nav tas, kas ir noslēpts, bet tas, kas ir atklāts: Vārds kļuva miesa[308]. Eiharistija ir noslēpumaina ne tādēļ, ka tā ir slepena, bet tādēļ , ka nesasniedzama.


Tieši tādēļ, ka Eiharistijā Dievs Sevi dāvina mums, Eiharistija ir Noslēpums. Mēs neveicam šo darbību, un tādēļ nav mūsu spēkos to sasniegt.


Kristus Rakstos tiek saukts par akmeni un klinti. Klints-akmens, kas nav cilvēka roku apstrādāts. Tas ir dabisks balsts. Šī rokām nedarināmība, kas noteikta Vecās Derības likumā un svētās vēstures notikumos, ir arī Eiharistijas Noslēpumā. Piemēram, lai izveidotu Vecās Derības upuraltāri netika izmantoti darbarīki: “Dievam veltītajam jābūt dabiskam”[309], tas ir gala rezultātā - tieši Dieva veidotam. Pareizticīgās Liturģijas kulminācijas vārdi - “Tavu no Tavējiem Tev pienesam”- ir ņemti no Dāvida lūgšanas par materiāliem, kas bija savākti dievnama celtniecībai: “Viss būtībā ir Tavs un no Tava Tev dodam”. Liturģija taču ir Kristus Miesas Dievnama veidošana.


Savādāk viss ir protestantismā: “Mēs neatzīstam maizes pārvēršanās noslēpumu Kristus Miesā un vīnogu vīna- Pestītāja Asinīs, un to, ka ticīgie it kā neēd maizi un vīnu, bet patiesu Kristus Miesu un Asinis” - ar tādiem vārdiem baptistu dogmatikas mācību grāmata novelk pašu galveno robežu, kas atdala protestantu pasauli no tradicionālās Baznīcas[310].


Protestantismā Eiharistija nav Dāvanas saņemšana no Pestītāja, bet ir kārtējais uzticības zvērests evaņģēliskajai mācībai, ir kaut kas, ko cilvēks deklarē Dieva sejas priekšā. Eiharistija izrādās nav Dieva darbība, bet tīri cilvēciska, tā ir “iekšēja komunikācija ar Viņa personu, Kura izmanto šo ārējo aktu kā iekšējās garīgās ticības izpausmi” (izteicienu “Dievs izmanto cilvēku” atstājam uz autoru sirdsapziņas). Tātad, protestantu Eiharistijas vektors - no cilvēka sirds (no “iekšējās garīgās ticības”) uz āru, “ārējos aktos”, simbolos, zīmēs un rituālos. Tā ir tīri cilvēciska darbošanās. Pareizticībā Eiharistija, tieši pretēji, nāk no Dieva, caur maizes un vīna pārveidošanos ieiet cilvēkā, tiek padota viņam, bagātina viņu.


Simtiem tūkstošu kristiešu pieredze tika noraidīta personiskās negatīvās pieredzes dēļ. Baptisti visai pasaulei paziņoja par personisko tukšuma sajūtu, ko viņi izjūt, pieskaroties savam liturģiskajam biķerim: “Nekrītat maldos un nedomājiet, ka mūžīgo dzīvi var iegūt caur maizes un vīna ēšanu Kunga Vakariņā! Vārdi ‘Ēdošais’, ‘ir’, ‘ēdiens’ Jāņa Evaņģēlijā vienkārši parāda ticību, kas pieņem Kungu Jēzu Kristu par personisko Pestītāju. Tam, kurš ir noticējis Kungam Jēzum Kristum kā savam personiskajam Pestītājam, pastāvīgi jāpiedalās Kunga Vakariņā (1.Kor.11,23-24), kopībā ar citiem ticīgajiem, bet ne glābšanas saņemšanai, bet tā spēkā, ka glābšana jau ir saņemta, un tāpat, lai izpildītu Kunga baušļus”[311]. Ar to baptisms paziņoja: Kādēļ nepieciešams piepildīt biķeri ar vīnu un maizi, un kamdēļ vispār nepieciešams no tā dzert - mēs nezinām. Mēs nesaprotam arī to, kādēļ Kristus iedibināja tik dīvainu Savu Asiņu Noslēpumu. Bet, ja nu reiz mums ir pavēlēts, tad mēs tēlosim šo rituālu. Rituālu, kura jēga nav saprotama un ir aizmirsta, mēs to akli atkārtosim dēļ uzticības tradīcijai”... Protestanti maizes laušanu veic bez ticības tās darbībai. Bet, “viss, kas netiek darīts ticībā, ir grēks” (Rom.14,23). Un izrādās, ka protestantisma eiharistiskā maizes laušana ir par nosodījumu (1.Kor.11,29).


Protestanti ir līdzīgi cilvēkam, kurš redzot tuksnesī no slāpēm mirstošu ceļinieku, priecīgi sāk mirstošajam stāstīt par ūdens derīgumu. Trīs stundas viņš runā par to, kādas ūdenim ir brīnišķīgas īpašības, par to, ka bez ūdens nav iespējama dzīvība, par to, ka jācīnās par avotu un ūdenskrātuvju tīrību... Bet, pēc tam aiziet, tā arī neiedodot slāpstošajam ne ūdens lāses. “Vai tad tu vēl gribi dzert? Vai tad tev nav pietiekami ar “labo vēsti par ūdeni”? Tu gribi pašu ūdeni?  Bet viņa mums tieši nav. Mēs dzeram “ūdens simbolu”, mēs dodam ļaudīm “atmiņas par ūdeni”. Tikai neizglītotie pareizticīgie un katoļi uzskata, ka šķidrums viņu liturģiskajos traukos patiešām ir Dzīvības Ūdens, Kristus Asinis. Bet mēs uzskatām, ka ūdens ir Kristus vārdi. Šos vārdus mēs tev arī pārstāstījām. Kādēļ tad tu vēl gribi dzert!? Tu taču dzirdēji: “Vienīgais, kas var glābt cilvēku ir Evaņģēlijs, priecīgā vēsts par glābšanu caur Jēzu Kristu un izpirkšana Golgātā. Baznīcas uzdevums ir Evaņģēlija sludināšana, kura dzirdēšana atver ļaudīm ceļu uz glābšanu”[312]. Saprati? Baznīcas uzdevums ir Evaņģēlija sludināšana, bet ne savienošanās ar Kristus Miesu un Asinīm. Tu saprati, ka “dzirdēšana atver ļaudīm ceļu uz glābšanu”, bet ne savienošanās ar Dievcilvēku? Nu ko, tev vairs negribas dzert? Un ja te blakus garām paies pareizticīgais garīdznieks ar biķeri - skaties, nekādā gadījumā nedzer no tā!”.


Iznāk, ka cilvēks remdina slāpes ar informāciju par ūdeni, bet ne ar pašu ūdeni. Cilvēks pārtiek no Maizes simbola, bet ne no pašas Maizes. Glābj “vēsts par glābšanu”, “Labo Jaunumu Jeruzālemes Bi-Bi-Si nodaļas informatīvais izlaidums”, bet ne reāla Kristus svētība.


Ne reliģiski, ne vēsturiski, ne polemiski, ne tekstuāli protestantiem šeit nav taisnība.


Reliģiski viņiem nav taisnība, jo tikai ar atmiņām par kaut kad bijušu maltīti paēdis nebūsi. Adventistu katehēzei, kas uzstāj, it kā “Kunga Vakariņas atgādina...”[313],- es atbildu: jā, tikai tas ir par maz! Manas dvēseles bada sajūtu nevar remdināt atmiņas par to, kā Kristus kaut kad pabaroja apustuļus. Es gribu, es alkstu būt tās pašas Maltītes dalībnieks, uz kuru Pestītājs pasauca apustuļus. Ja man, XX gadsimta cilvēkam, nav iespējams ieiet Ciānas jumtistabā - tātad, glābšana un Kristus atrašana ir pārāk fatāli atkarīga no vēsturiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem. Tātad savienošanās ar Kristu pilnībā nav viena un tā pati dažādos laikos un paaudzēs. Kā tad būt ar uzstājīgo apustuļa Pāvila apgalvojumu par to, ka Kristus Upuris ir pienests vienreiz un par visiem ļaudīm uz visiem laikiem?


Bez tam, mana veselība pie manis neatgriezīsies no stāsta par to, ka kaut kad kādu izdziedināja Palestīnas brīnumdaris. Inženieris, kura vainas dēļ notika Černobiļas avārija, tika tiesāts. Iedomāsimies, ka pēc kāda laika veselības stāvokļa dēļ viņam pasludina amnestiju. Vai šis papīrs stipri atvieglinās viņa stāvokli? Viņš taču pats nes sevī smagu sodu par savu grēku. Viņš pats ir piesūcināts ar radiāciju. Viņš pats mirst. Un nekāda tiesa, nekāda apelācijas instance nevar viņu aizsargāt no pieaugošajām sāpēm, no slāpējošā vājuma.


Par maz ir pateikt cilvēkam, ka Dievs uz viņu vairāk nedusmojas. Vajag dot viņam reālu aizsardzību pret nāvi, vajag viņam dot reālu iespēju elpot Dievu. Ne Dievs sevi notur tālumā no cilvēkiem. Ļaudis attālina no Viņa kā pašu grēki, tā bloķējošie garīgie starpnieki, “debesu ļaunie gari”. Jādod zāles. Zāles nepieciešamas pret nāvi. Zāles pret nāvi var būt tikai Nemirstība. Nemirstība ir tikai Dievam. Tātad, Dievam, Kurš ir tālu, jāiemanto dzīve cilvēka iekšienē. “Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls <...> Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību <...> Es esmu dzīvības maize <...>  Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši; maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst <...>  maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību <...>  ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nebūs sevī” (Jņ.6,27,33,35,49-51,53).


Kristus Miesas un Asins Eiharistija - lūk zāles pret iznīcību, kas ir izlējusies pa visu mūsu visumu, tās nemirstības zāles, ko atnesa Pestītājs. Kristus mūs pasauca uz “nemirstības vakariņu” (св. Климент Александрийский. Строматы 7, 3). Pats Kristus iedibināja tieši tādu veidu saskarsmei ar saviem mācekļiem: ne vienkārši caur sprediķi, caur lūgšanām un himnām, ne vienkārši rituālos, bet caur Kristus Miesas un Asins Eiharistijas Noslēpumu. Pēc uzticamā Maskavas Filareta vārda, “Kungs iedibināja Noslēpumu un deva Savu Miesu un Asinis ne tikai tāpēc, lai mēs zinātu, ka tā ir Miesa un Asinis, bet lai mēs savienotos ar to”[314]. Ļaudis, kuri saka, ir pietiekami lasīt par Pēdējām Vakariņām un Tās atcerēties, cilvēki, pēc kuru pārliecības Nemirstības Zāles mums šodien nav pieejamas, nesaprata Pestītāja nodomu. Šie ļaudis - protestanti: “Kunga Vakariņas ir Kristus dotas, lai atcerētos Viņa ciešanas, nāvi un izpirkšanas cenu”[315]. Protestantiem “Kunga Vakariņas ir kalpošana, ko Kristus iedibināja Savas nāves piemiņai un Savas nākamās Valstības apzīmēšanai”[316]. Eiharistija nesavieno ar Mūžību, ne Dievam, bet tīri cilvēciskām atmiņām par pagātni un nākotni. Eiharistija neizrauj ārpus laika varas, bet piespiež vēl ātrāk un jebkādas izejas griezties tās ritenī...


Vēsturiski viņiem nav taisnība tādēļ, ka senatnes kristieši, pirmo gadsimtu kristieši izprata Eiharistiju kā reālu Brīnumu, bet ne kā pedagoģisku simbolu.[317]


Polemiski viņiem nav taisnība tādēļ, jo nediskutē ar pareizticību, bet ar savu priekšstatu par to. Ne par pareizticību raksta baptistu autors, paskaidrojot, ka “mācība par pārveidošanos, kas ir saistīta ar ideju par bez asins upura pienešanu par to grēkiem, kuri piedalās Eiharistijā, pilnībā noliedz vienreizējo grēku izpirkšanu ar Jēzus Kristus vienreizējo upuri”[318]. Pēdējās Vakariņas notika vienu reizi, un Kristus upuri nedrīkst un nav jēgas atkārtot: “Kristus atnāca ne tādēļ, lai daudzkārtīgi Sevi pienestu, jo  citādi Viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules iesākuma; bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot” (Ebr.9,24-26). Šos vārdus dara bibliski ievainojamu katoļu tridentiskās teoloģijas pozīciju, saskaņā ar kuru garīdznieks iegūst pilnvaras, kas ir pietiekamas atkārtot Pēdējās Vakariņas. Ja arī Pareizticība tā saprastu Eiharistiju - tad tajā tiešām parādītos maģijas piegarša. Tādēļ piekrist katoļu priekšstatam par to, ka garīdzniekam ir pilnvaras atkārtot Pēdējās Vakariņas, nedrīkst. Bet arī piekrišana protestantiem nedod priecīgu perspektīvu. Jo, vai piekrītot protestantiem, netiek aizmūrēta ieeja Ciānas jumtistabā? Vai tā nekļūst pārāk ezoteriska un noslēgta epizode, kurā vienu reizi piedalījās 12 izvēlēto pie kuriem vairāk nevienam nav iespējas pievienoties?


Pareizticībai, tāpat kā protestantiem, ir tikai viens Upuris - kuru pienesa Kristus. Eiharistijas brīnums ir tajā apstāklī, ka mēs varam piedalīties tajās pašās Vakariņās, kurās Kristus deva savu Biķeri “visiem”, bet ne tikai apustuļiem. Laika un telpas slānis, kas mūs atdala no tā Biķera, kļūst plānāks un mēs To pieņemam no Kristus rokām.


Pareizticīgais Eiharistijas pārdzīvojums tika noformulēts 1157. gada Konstantinopoles Koncilā: “Tiem, kuri dzirdēja Pestītāju runājot par Viņa doto Dievišķo Dāvanu svētdarbību: “Šo dariet, Mani pieminēdami”, bet neizprata pareizi vārdu “pieminēdami” un uzdrīkstējās teikt, ka tā (tas ir pieminēšana) atjauno sapņojumā un tēlaini Viņa Miesas un Asins Upuri, kas ir mūsu Pestītāja pienests uz Dzīvudarošā Krusta kopējai atbrīvošanai un attīrīšanai, un, ka tas atjauno arī ikdienas Upuri, kuru pienes svētkalpotāji ar Dievišķo Noslēpumu kā to noteica mūsu Pestītājs un visu Valdītājs, un tādēļ sakošs, ka tas ir cits upuris, nekā tas, ko sākotnēji veica Pestītājs un paceļ līdz tai sapņaini un tēlaini, kā iznīcinot briesmīgā un Dievišķā upura un sakramenta neiespējamību svētdarbībā, ar kuru mēs pieņemam saderināšanos ar nākamo dzīvi, kā to izskaidro mūsu Dievišķais tēvs Jānis Zeltamute daudzajos Lielā Pāvila skaidrojumos, trīskārša anatēma”[319].


Tātad, Liturģija - tā nav “cits” upuris, kā tā, kas tika pienesta Pēdējās Vakariņās. Vārdi “simbols” un “pieminēšana” lai arī tiek pielietoti attiecībā uz Eiharistiju, bet pareizticīgā tradīcijā tie tiek izprasti ontoloģiskāk nekā ārpusbaznīcas leksikā.


“Simbols” ir tikšanās ar to, pie kā tiecas prāts. Liturģija iet no alegorijas savā pirmajā daļā uz ontoloģisku simbolu un realitāti otrajā (“no uzsaukto liturģijas” – pie “uzticamo liturģijas”)[320]. Savā pirmajā daļā Liturģija attēlo glābšanas vēsturi; otrajā - Liturģija šo glābšanu īsteno. Mēs pienesam Dievam pie altāra Derības simbolu - vīnu un maizi. Bet atpakaļ saņemam Realitāti. Kā taisnīgi ievēroja pareizticīgās tradīcijas pētnieks katolis G. Urss fon Baltazars, “Noslēpumi pilnībā ir pakļauti pārejas dinamikai no zīmes uz patiesību”[321].


Un “pieminēšana” par Patiesības izpausmes momentu domāšanai vairāk tradicionālai nekā mūsdienu nozīmē ne tikai domu pa gabalu, bet atgriešanos “tajos laikos”. Aprakstot rituāla pārdzīvojumus, tradicionāli - reliģiskās biedrībās, Mirča Eliade konstatē, ka dalībnieku uztverē jebkurš rituāls paradoksāli pārrauj pasaulīgā laika ritumu; jebkurš upuris, kas ir kaut kad vienreiz pienests - normatīvi sākotnējā laikā, kas tiek saukts in illo tempore (“во время оно”). Tie rituāli, kas atkārto šo pirmo upuri, ne tik daudz atkārto to, cik to laiku, identificējas ar to. “Jebkura upurēšana atkārto sākotnējo upuri un sakrīt ar to laikā”[322].


Kristus neatmeta šo arhetipu, kas bija Viņa mācekļu apziņā, un, tas nozīmē, ka Viņš uzskatīja par atbilstošu tā piemērošanu Sava Upura izpratnei. Tieši tādas kristīgās mistikas pārdzīvojuma izpausmes vārdisko formu austrumu kristietības doma deva 1157.g. Koncilā (vēlāk to izskaidrojot ar svētītāja Maskavas Filareta vārdiem: “Man liekas, rektora tēvs, vārdos: šī ir Mana Miesa, par jums lauzta, kas ir teikti visiem laikiem, līdz kamēr atnāks Kungs, ir iekļauta doma par vienmēr esošu turpinājumu un viena un tā paša upura atjaunošanu, jo arī Kristus Miesa ir tikai viena”[323]).


Tas nozīmē, ka kristīgā austrumu liturģika ir saglabājusi sākotnējo reliģisko arhetipu. Katoliskā liturģiskā teoloģija uztver sakrālo laiku kā pasaules laiku, kas var atkārtoties ar “garīdznieka varu” atkal un atkal. Tai pašā laikā tā ir daudz lielāka Baznīcas noslēpumu profanācija kā Vatikāna “Kristus vietnieka” varas prerogatīvu pārspīlēšana. Liturģikas sfērā cilvēks vienmēr ir tikai saņēmējs. Patieso upuri pienes tikai Dievs. Un upura jēga nav mūsu Dieva iežēlināšanā, bet tajā apstāklī, ka Dievs dāvina pasaulei savu spēku, caur kuru notiek haosa nomierināšana.


Ne ar mūsu darbībām, bet ar Dieva darbībām mainās mūsu eksistences ontoloģiskie apstākļi, un mēs varam ieiet tajā ontoloģiskajā momentā, kad ļaudis pirmo reizi savienojās ar Mūžību- pie apustuļiem Ciānas jumtistabā uz Pēdējām Vakariņām. Mēs piedalāmies tai pašā maltītē, bet ne atmiņās par to un ne tās atkārtojumā.


Mēs ieejam mājā par kuru ir pravietots Vecajā Derībā: “Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus: tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu. Tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām <..> nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi” (Sal.pam.9,1-5).


Tieši jautājumā par Eiharistiju var apgalvot, ka protestanti izrādījās pretrunā ar Dieva Vārdu. Ir rinda eiharistisku Rakstu vietu, ko neņem vērā protestantu dogmatika. Tikai vienu viņi redz Jaunas Derības simfonijā: “darāt to Mani pieminēdami”. Pieminēšana - un viss. Un nekas vairāk. Bet tāda “simboliski-atminoša”, teatralizēta Eiharistijas skaidrošana dara par neizskaidrojamiem citus bibliskos tekstus.


Piemēram, tas, kurā apustulis Pāvils raksta “Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem. Jūs nevarat dzert Tā Kunga biķeri un ļauno garu biķeri; jūs nevarat būt Tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki”(1.Kor.10,20-21). Vai apustulis grib brīdināt no “atmiņām” par bijušo pagānisko pagātni? Bet varbūt viņš brīdina par to, ka piedalīšanās dēmonu rituālā dod reālu “komunikāciju ar dēmoniem”, bet ne tikai atmiņas par garu pasauli? Bet ja pat pagānu mistērijās apustulis redz reālu spēku, vēl vairāk reāls spēks, neatšķaidīts filozofijās, alegorijās un atmiņās, viņam ir Kristus Noslēpums. Ja reāls ir “dēmonu biķeris”, tad vēl vairāk piedalīšanās Pēdējās Vakariņās dod “komunikāciju” ar Kungu, bet ne vienkārši atgādina vienu no Evaņģēlija epizodēm. Apustulis Pāvils ar to arī atšķiras no tā laika pagāniem, ka nopietnāk par viņiem izturas pret to rituāliem. Tajā, kas izglītotiem pagāniem kļuva ne vairāk kā alegorija, Apustulis redz realitāti, tumšo mistiku.


Vēl apustulis Pāvils brīdina: “ēdiens mūs netuvinās Dievam; ja ēdam, neko neiegūstam; neēdam, neko nezaudējam” (1.Kor.8,8). Salīdziniet šos vārdus ar viņa paša vārdiem par Eiharistiju “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu” (1.Kor.10,16). Un iznāk, ka apustulim Pāvilam parasta maize krasi atšķiras no Eiharistijas maizes. Šī divu maižu atšķirība attiecas tieši uz Kristus vārdiem: “Necentieties pēc  iznīkstošās barības, bet barības, kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls <...> jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību <...> Es esmu dzīvības maize <...> Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā <...> kas Mani bauda, būs dzīvs Manī <…> Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi <...> Vai tas jums ir par piedauzību?” (Jņ.6,27,33,35,55-58,61).


Ja Apustulim jebkurš rituāls ēdiens ir nenozīmīgs, bet Eiharistijas Maize tomēr ir dzīvībai un reliģijai nozīmīga - tas nozīmē, ka viņa acīs Eiharistija nebūt nebija “parasts ēdiens”, “vienkārši rituāls”, “vienkārši simbols”. Tieši par zīmēm un simboliem, tieši par ārējo ceremoniju pusi apustulis Pāvils rakstīja daudz. Un vienmēr vienu: pārāk to nepārvērtējiet.  Attiecībā pret Eiharistiju viņš izturējās pilnīgi savādāk. Tātad - ne simbols; tātad - ne rituāls, - Noslēpums. Apustulis nesaka, ka šis Biķeris ir “piemiņa”, viņš lieto daudz būtiskāku vārdu “pievienošanās”.


Eiharistija Pāvila uztverē ir tik reāla, ka nepienācīga attieksme pret to izrādās kristiešu nāves iemesls: “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer necienīgi, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.


Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz mirst” (1. Kor.11,28-30)[324].


Kad Kristus teica “kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā” (Jņ.6,56) - daudzi krita kārdinājumā un aizgāja. Bet Kristus nemetās pārliecināt aizejošos - sakot, saprotiet simboliski, bet ne burtiski, bet griezās pie palikušajiem mācekļiem ar skarbu jautājumu: “Vai jūs arī negribas aiziet?”. Kādēļ tad atdalījās protestanti, meklējot “pārnesto jēgu”?[325]. “Ēst Kristus miesu un dzert Viņa asinis simboliskā valoda nozīmē apgūt Dieva Vārdu,- raksta protestanti. Un patiešām, izteiciens “ēst miesu” pārnestā nozīmē tiek lietots Rakstos. Bet tādā gadījumā tas visur nozīmē lielu apvainojumu, ļauna runāšanu un apspiešanu; skat. Ps.27,2; Īj.19,22; Mih.3,3; Gal.5,15. Citas nozīmes šim teicienam Rakstos nav. No tā izriet, ka, ja Kristus apsolījuma vārdus par Eiharistijas Noslēpumu saprast pārnestā nozīmē, tad tie nozīmēs sekojošo: tam, kurš ēd Manu miesu, tas ir tam, kurš mani apmelo, ir mūžīgā dzīvība[326].


Vārds, ko lietoja Pestītājs attiecībā uz Savas miesas izmantošanu, ir maksimāli stingri, materiālistiski: “Ēdošam... ir mūžīgā dzīvība” (Jņ.6,54). Ēdošais - τρωγων. Darbības vārdam τρωγων nozīme grauzt, ēst, baudīt jēlā veidā. Domāju, ka, ja Kristus būtu gribējis pateikt kaut ko simbolisku (protestantisku), viņš atrastu mazāk konkrētu un ikdienišķāku vārdu. Vienīgais šī vārda lietošanas gadījums grieķu Rakstu tekstā - Mihas 7,4. Atmaskojot mantkārīgos ierēdņus, Kungs tiem saka - “ka kodes saēd εκτρωγων”. Vai protestantu filologi varēs pierādīt, ka laikā no Septagintas skaidrojuma tulkojuma līdz evaņģēlistu laikam šis darbības vārds ir tik ļoti izmainījis savu nozīmi?


Pati Eiharistija tiek veikta tajā naktī, kad Kristus ar mācekļiem vairs nerunāja līdzībās, bet runāja atklāti. Un šeit pieļaut alegorijas esamību nav vietā (Jņ.16,29). Tieši pirms nāves runa bija maksimāli skaidra un atklāta, bez divdomībām. Ieraudzīt Kristus vārdos par Viņa asinīm un miesu alegorisku norādi uz Viņa mācības glābjošo nozīmi nav iespējams kaut vai tikai tāpēc, ka jau pēc Savas publiskās sludināšanas sākuma Kristus par Dzīvības Maizi runā nākotnes formā - “Maize, ko Es došu”. Ja runa būtu par sludināšanu, par Kristus mācību, tad atbilstošāka būtu tagadnes forma.


Un atkal atcerēsimies paralēlismu starp divām Lieldienām: Kristus atkārto Mozus vārdus: Šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis (2.Moz.24,8). Bet Mozus tad izmantoja īstas jēra asinis. Kristus saka tos pašus vārdus. Vecās Derības jērs ir nomainīts ar Kristu. Bet jēra asinis - vienkārši ar vīnu?


Bez tam, ja Eiharistija ir tikai simbols, tad iznīcina Pēdējo Vakariņu jēgu. Lieta ir tajā apstāklī, ka savā polemikā ar pareizticīgajiem par ikonu godināšanu protestanti saka: kādēļ jums ir nepieciešams simbols, ja var tieši vērsties pie Dzīvā Dieva?! Par ikonu teoloģiju runa bija iepriekš. Vai tiešām protestanti nejūt kā viņu cīņa pret ikonu godināšanu izjauc viņu pašu izpratni par Maizes laušanu?! Ja tur, Ciānas jumtistabā, Biķeris bija tikai simbols, un vīnam, kas atradās tajā, nebija nekāda sakara ar Kristus Asinīm, tad kādēļ gan Kristus, Kurš tajā laikā tieši stāvēja mācekļu priekšā, viņiem piedāvā vēl arī Savas klātbūtnes simbolu?! Ja Biķeris ir tikai simbols, tad es minu protestantu argumentu: tiešā un dzīvā Kristus klātbūtnē dievsaskarsmes simbols ir lieks. Tādēļ arī es nevaru atrast attaisnojumu alegoriskajai skarbo un skaidro Pestītāja vārdu: “Šī ir Mana Miesa... Šīs ir Manas Asinis...” mīkstināšanai.


285 См. свт. Иоанн Златоуст. Слова огласительные, 1. // Творения. Т. 2. Кн. 1. — СПб., 1896, lpp50.
286 свт. Иоанн Златоуст. О предательстве Иуды, 2. // Творения. Т. 2. Кн. 1, lpp. 28.
287 Turpat. О предательстве Иуды, 1. // Творения. Т. 2. Кн. 1, lpp. 417. Vārdi, ar kuriem tiek veikts Noslēpums, saskaņā ar pieminēto tekstu,- tie ir vārdi “ņemiet un ēdiet”, bet ne epiklesis. Uz to ir vērts vērst uzmanību, jo šeit ir pareizticīgi-katoliskās polemikas saskarsmes punkts. Katolicisma teoloģija uzskata, ka garīdzniekam izsakot vārdus “Ņemiet, ēdiet, šī ir Mana miesa...” notiek Noslēpums un īstenojas maizes un vīna pārveidošanās Kristus Miesā un Asinīs. Pareizticīgai tradīcijai ir tieksme pavirzīt kulminācijas momentu nedaudz tālāk - līdz epiklēzes lūgšanai, kas piesauc Garu uz dāvātajām Dāvanām. Šie Zeltamutes vārdi it kā liecina par labu rietumu tradīcijai. Taču, atšķirībā no tās, Zeltamute vērš uzmanību uz to, ka Noslēpums notiek tāpēc, ka iestādījuma vārdus vienreiz ir izteicis Kristus, bet ne tādēļ, ka tos atkārto garīdznieks.
288 Pēc dziļa J. Racingera aizrādījuma (kurš vēlāk kļuva par pāvestu Benediktu 16), kurš šajā gadījumā izsaka jau atjaunotā katolicisma pozīciju, “atmosfēra Baznīcā kļūst smacējoša, ja tās kalpotāji aizmirst, ka Sakramenta veikšana nav varas prerogatīva, bet sevis atdošana kalpošanai Tam, Kura Personā jārunā un jādarbojas” (Рацингер Й. Вечно реформируемое сообщество. // Новая Европа. 1993, № 3, lpp).
289 свт. Григорий Богослов. Письма. // Творения. 6.d.  — М., 1848, lpp. 84.
290 свт. Иоанн Златоуст. Шесть слов о священстве. — Forestville, 1987, lpp. 34.
291 Šis lūgums ir lūgšanas par Baznīcas savākšanu sastāvā: “kā šī maize bija izklīdināta pa kalniem un sastāda vienotu veselumu, tā arī Savu Baznīcu savāc no katras tautas un dari to par vienotu, dzīvu, vispārīgu Baznīcu... Dari mūs par dzīviem ļaudīm, dāvā mums Svēto Garu”. Citāts no: Успенский Н. Анафора. // Богословские труды. № 13, — М., 1975, lpp. 57 и 75.
292 преп. Максим Исповедник. Мистагогия. // Творения. Ч. 1. — М., 1993, lpp. 174.
293 Citāts no: де Любак, Анри. Католичество, lpp. 68 и 64.
294 Николай Кавасила. Изъяснение Божественной Литургии, гл. 38. // Писания святых отцов и учителей Церкви, относящиеся к истолкованию православного богослужения. Т. 3. — СПб., 1857, lpp. 384-385.
295 св. Мефодий Олимпский. Пир десяти дев, или о девстве. 3,8. // св. Мефодий, епископ и мученик, отец Церкви III-го века. Полное собрание его сочинений. — СПб., 1877, lpp. 28.
296 Ранние отцы Церкви. Антология. — Брюссель, 1988, lpp. 21.
297 Citāts no: де Любак, Анри. Указ. соч., lpp. 326.
298 “Svētība, ko izlej Noslēpumi, noliek ne vientuļu taciņu no dvēseles līdz Dievam, bet tiek katra uztverta tikai atbilstoši viņa sociālās iesakņošanās mēram tajā veseluma organismā, kas pārpilnībā ir piesūcināts ar tās sulām. Visi Noslēpumi pēc savas būtības ir Noslēpumi Baznīcā, jo tikai Gara kopienā var kļūt par Gara augļu līdzdalībnieku”. — де Любак, Анри. Указ. соч., — lpp. 60.
299 Новоселов М. А. Письма друзьям. — М., 1994, lpp. 45.
300 св. Мефодий Олимпский. О воскресении, против Оригена. // св. Мефодий, епископ и мученик..., lpp. 185.
301 Koani - īsi budistu izteicieni ar pseidoparadoksālu raksturu, mīklas bez atbildēm. Piemēram,: “Kas ir Nirvāna?- viens plaukstu plaukšķis”...
302 Древний Патерик, lpp. 339.
303 Изречения египетских отцов. Памятники литературы на коптском языке. — СПб., 1993, lpp. 74.
304 Древний Патерик, lpp. 336.
305 св. Ипполит Римский. Апостольское предание. // Богословские труды. № 5. — М., 1970, lpp. 290.
306 Cit. no: архиеп. Василий (Кривошеин). Указ. соч., lpp. 248.
307 св. Иоанн Златоуст. Шесть слов о священстве, lpp. 34.
308 Bez tam, kā pilnīgi taisnīgi ir ievērojis Vladimirs Zeļenskis “Primārs kristietībā nav Noslēpums, bet vēsts” (Зелинский В. Место обитания Твоего, lpp. 18).
309 Skat. свт. Григорий Богослов. Слово 18. // Творения. Т. 1. — Троице-Сергиева Лавра, 1994, lpp. 266.
310 Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ, lpp. 262.
311 Евангелие от Иоанна с пояснениями. Ответы на вопросы о спасении. The Bible league. — South Holland, б. g., lpp. 33.
312 Экман У. Указ. соч., с. 208. Par maizes laušanu: “Vīns simbolizē Jēzus Upurasinis, bet maize - Viņa Miesu, kas tika sista krustā. Tas, kurš piedalās ar ticību Kristus upura nāvē, saņem derības svētību. Maizes un vīna baudīšana burtiski nozīmē: pastāvīgu atgādinājumu par to, ko izdarīja Jēzus, Jēzus nāves un Viņa atgriešanās  pasludināšanu, garīgu saikni ar Jēzu Golgātā, saskarsmi, tuvību ar Kungu. Derības pieņemšanu caur dažādām maltītēm un parasto ēdiena pieņemšanu; svētība visos dzīves aspektos, tai skaitā dziedināšana” (Turpat, 226-227. lpp.). Ticības tam, ka mēs varam savienoties ar pašu Kristus Miesu un Asinīm, šeit nav...
313 В начале было Слово, lpp. 213.
314 Письма московского митрополита Филарета к покойному архиепископу тверскому Алексию. 1843-1867. — М., 1883, lpp. 52.
315 Евангельские христиане-баптисты, lpp. 22.
316 В начале было Слово, lpp. 174.
317 I gadsimts: “Eiharistija ir mūsu Pestītāja Miesa, kas cieta par mūsu grēkiem, bet kuru Tēvs augšāmcēla” (svētais Ignatijs Dievnesējs. Vēstule Smirniešiem, 7).

II gadsimts: svētais Lionas Irenejs, paskaidrojot apustuļa Pāvila vārdus “Mēs esam Viņa ķermeņa locekļi, no Viņa miesas” (Ef.5,30), saka: “Un šī miesa barojas no Viņa Biķera, kas ir Viņa Asinis, un aug no maizes, kas ir Viņa Miesa. Mūsu ar Eiharistiju barotie ķermeņi, aprakti zemē un sadalījušies tajā, savā laikā celsies augšā, tā kā Dieva Vārds iznīkstošam par velti dod neiznīcību” (Против ересей. V,11,3).
III gadsimts: Origēns, Rakstu tulkošanas secīgs alegorists, Kristus klātbūtni Eiharistijas maizē atzīst par reālu (Saruna par 2. Mozus grāmatu, 13,3).
IV gadsimts: “Kristus mums nenodeva neko juteklisku, bet visu garīgu tikai jutekliskās lietās. Ja tu būtu bez miesas, tad Kristus paziņotu šīs veltes miesiski, tāpēc ka tava dvēsele ir savienota ar miesu, tad garīgo Viņš tev paziņo caur juteklisko. Cik daudzi šodien saka: “es gribētu redzēt Kristus seju, tēlu, drēbes, zābakus! Lūk, tu Viņu redzi, Viņam pieskaries, ēd Viņu. Tu vēlies redzēt Viņa drēbes, bet Viņš tev dod ne tikai redzēt Sevi, bet arī pieskarties, baudīt un saņemt iekšēji” (св. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Матфея, 82).
318 Рогозин П. И. Указ. соч., lpp. 82.
319 Cit. no: Успенский Н. Д. Византийская литургия. // Богословские труды.
№ 26. — М., 1985, lpp. 15-16. Sīkak par šo Koncilu skat. Черемухин П. А. Учение о Домостроительстве спасения в византийском богословии (епископ Николай Мефонский, митрополит Николай Кавасила и Никита Акоминат). // Богословские труды. № 3. — М., 1964. Ir interesanti, ka šeit ir nosodīti tie teoloģiskie uzskati, kurus katolicisms iemantos tikai pēc tiem pašiem 400 gadiem, un kurus pēc tiem pašiem 400 gadiem izveidos sev protestantisms. Nedrīkst teikt, ka liturģiskais upuris ir “cits”, nekā bija Pēdējās Vakariņās, tāpat kā nedrīkst teikt, ka Liturģijā tās Vakariņas tikai atceras.  
320 “Teātris ir alegorisks, dievkalpojums - simbolisks, jo šeit ļaudis ne tikai attēlo lūgšanu, bet reāli paši lūdzas. Šeit ir viegli novilkt robežu starp pareizticību un protestantismu. Protestantu mācība par sakramentiem ir alegoriska, pareizticīgā - simboliska. Tur ir tikai dievbijīga dievišķo enerģiju pieminēšana, šeit - reāla to emanācija, bieži vien pat bez īpašas dievbijības” (Лосев А. Ф. Диалектика мифа. // Философия. Мифология. Культура. — М., 1991, lpp. 50-51).
321 Cit. no: Живов В. М. “Мистагогия” Максима Исповедника и развитие византийской теории образа. // Художественный язык средневековья. — М., 1982, lpp. 114.
322 Элиаде М. Космос и история. — М., 1987, lpp. 56.
323 Письма московского митрополита Филарета к покойному архиепископу тверскому Алексию..., lpp. 10.
324 “ ‘Lai cilvēks sevi pārbauda, kad ēd no Dieva maizes’. Izprotot vārdu ‘pieminē-šana’ abstrakta priekšstata nozīmē par kaut ko esošu vai bijušu, šī pamācība būtu bezjēdzīga” (Успенский Н. Анафора, с. 52).
325 В начале было Слово, lpp. 214.
326 Šo visai spēcīgo argumentu ir minējis metropolīts Makārijs Bulgakovs (skat. viņa “Православно-догматическое богословие”. Т. 2. — СПб., 1857, lpp. 296).

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS