Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

13. Svētais Vakarēdiens: prieka vēsts miesai

 

Kādēļ Dievs meklē cilvēku? - Lai iedotu viņam Biķeri. Kungs iziet meklēt cilvēku, lai viņā atgrieztu pats Sevi. Bet lieta ir tajā, ka šajā laikā, kamēr Dievs (pēc mūsu uzstājīgā un daudzkārtējā lūguma) nebija klāt mūsu dzīvē, ar mums notika nelaime. Mūsu slimība kļuva tik dziļa, ka mūs vajadzēja ārstēt jau no grēkā krišanas sekām - no trūdēšanas, sadalīšanās, nāves.


Te mēs pieskaramies tam, kas visvairāk sakaitina pagānus, kad viņiem saka par kristietību. Kad grieķu filozofi pauda sašutumu par apustuļa Pāvila sprediķi? Kad viņa klausītāji dumpīgi un ņirdzīgi uzsprāga? Tēzi par to, ka Dievs ir Viens, viņi uzņēma mierīgi. Un arī to, ka Dievs tiesās pasauli, arī uzklausīja bez naida... Bet, kad Pāvils teica, ka Dieva Dēls miesā augšāmcēlās, tas izsauca skandālu (skat. Ap. d.17,22-34).


Ja pieņem, ka cilvēks ir pretdabisks gara un miesas savienojums, tad glābšana ir dvēseles un matērijas atdalīšana. Tās nonāca sajaukumā, nākot no dažādām pasaulēm, un tām jāatkabinās, jāšķiras, jāšķiras, katrai dodoties uz savu vietu: pīšļi pie pīšļiem, dievišķais pie dieviem... Glābšana, kā to saprot pagānu filozofija, ir tajā, ka manai dvēselei - ātmanam - jāpazaudē sava identitāte ar manu ķermeni un pat ar manu pašapziņu un caur formulu “tat tvam asi” (“tu esi tas”) jāapzinās sava vienotība ar dievišķo Brahmu... Mans ķermenis - tas ir cietums, kas iekļauj un apstulbo manu dvēseli, un tādēļ tos vajag atdalīt. Orfiskā seno grieķu tradīcija to ir paudusi slavenajā formulā: “Miesa - dvēseles cietums”. Grieķiem tas bija ļoti pārliecinošs izteiciens, jo miesa - tā ir
σωμα (“soma”), bet cietums, kapu zīme - tas ir σημα (“sema”) (no šejienes vārds “semiotika” – mācība par zīmēm). Nu ko, tas pat skan līdzīgi: soma-sema; miesa - kaps... Pēc platoniskās Sokrāta piezīmes, “te nevar ne pievienot, ne atņemt ne burtu” (Кратил. 400. lpp.).


Atbilstoši vēsts par to, ka Kristus ir augšāmcēlies, tas ir atgrieza Savu dvēseli Savā miesā, liekas neprātība: tas ir tas pats, ja mūsdienīgam cilvēkam pastāstītu, kā Ifas pils gūsteknis pēc tam, kad viņš izraka sava moku kambara sienu, tā vietā, lai kļūtu par grāfu Monte-Kristo, atgriezās kamerā un no jauna tajā sevi iemūrēja...


Labi audzināts grieķu filozofs - tas ir tāds, kurš kaunas savas miesas[262]; tāds, kura dvēsele alkst ātrāk un tālāk atrauties no miesas. Bet pēkšņi apustulis Pāvils saka: Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis (1.Kor.6,19)? Miesa nav cietums, bet dievnams... Aeropaga apmeklētāji to uzskatīja par skandālu...


Gan kristieši, gan pagāni apzinājās šo pārsteidzošo atšķirību. Pagāni sauca kristiešus par “filosarķiem”- “miesas mīlētājiem”[263]. Augustīns, norādot uz Vergīlija vārdiem par dvēseli, kas “ir ieslēgta dziļā un tumšā cietumā”, piezīmē: “Mūsu ticība māca savādāk” (Par Dieva pilsētu. 14,3). Viņš skaidri saprot, kādas filozofiskas sekas ir evaņģēliskajai vēstij par Piedzimšanu: “Ar savu iemiesošanos Viņš deva glābjošu pierādījumu, ka patiesa dievišķība nevar tikt apgānīta ar miesu un ka dēmonus nevar uzskatīt par labākiem par mums, jo tiem nav miesas” (Par Dieva pilsētu. 9,17).


Tas, kas tā sacēla sašutumu Atēnu filozofos, bija Kristus vārdu sekas, to Viņa vārdu, kas visvairāk atšķir kristietību no visām pārējām reliģiskajām mācībām par cilvēku: Es dziedināju visu cilvēku (Jņ.7,23). Tā piepildījās Dāvida sapnis: “No tā es zināšu, ka Tev labs prāts uz mani, ja... mani uzturēsi manā veselumā un liksi man stāvēt Tava vaiga priekšā mūžīgi” (Ps.41,12-13).


Tieši cilvēku, no pagānu redzes viedokļa, ārstēt nevajag. Vajag ārstēt  tikai aristokrātisko, labāko daļu - dvēseli. Bet miesa - tā ir karmiskie atkritumi. Miesu nevajag ārstēt tādēļ, ka pati miesa ir slimība, bet ne tas, kas slimo. Dvēsele saslima ar savu miesiskumu. Un ārstēt vajag no miesiskuma... No šīs slimības vajag tikt vaļā, to atmest, amputēt no sevis. Kapu neārstē. No tā sapņo aizbēgt.


Bet Kristus vēlas izglābt visu cilvēku visā viņa sarežģītībā. Ne jāizglābj ir tikai dvēsele, bet cilvēks kā sarežģīta esamības sastāvdaļa: dvēsele plus miesa[264]. Tieši šo sarežģīto vajag, sacementējot, saglabāt uz visiem laikiem... Pareizticība apliecina ļoti neparastu uzskatu par cilvēku, viengabalainuma uzskatu (zinātnes valodā to izsaka ar vārdu “sholastisks”).


Pareizticība apgalvo, no vienas puses, ka visam, kas ir cilvēkā, jāieiet Dieva Valstībā. Viss, kas ir cilvēkā, jāsaglabā uz mūžīgiem laikiem, jādievišķo, uz visiem laikiem jāsavieno ar Dievu. Tas nozīmē, ka personība savienojoties ar Dievu nepazūd (pretēji jūdaistu viedoklim, kuri uzskata, ka dvēsele, savienojoties ar Dievu, izšķīst Dievā tā, kā lietuslāse pazūd okeānā). Kristieši saka, ka cilvēks var savienoties ar Dievu, nezaudējot savu personību. Gan mans saprāts, gan mana dvēsele, gan mana mīlestība būs manī, pat iegremdējoties Dieva Vienotībā.


Un vēl vairāk - ne tikai dvēselei, bet arī miesai jāieiet Mūžībā, pie tam miesa ar visām savām sistēmām, kas ir tajā. Par to bija viens no pārsteidzošākajiem strīdiem Baznīcas vēsturē. Origēns - III gs. kristīgais filozofs - uzskatīja, ka cilvēkiem, kad viņi augšāmcelsies, nebūs dzimumorgānu un nebūs gremošanas sistēmas, jo Dieva Valstībā jau vairs nebūs vajadzības ēst cietu barību (un tādēļ nebūs vajadzīgi zobi, aknas, nieres, liesa), un dzimumorgāni tur arī nebūs vajadzīgi, jo Dieva Valstībā neprecas un neiziet pie vīra. Liekas, ka Origēns ir ļoti loģisks. Un tomēr pret šo it kā loģisko koncepciju iebilst svētie Tēvi: svētītājs Pataras Metodijs, svētītājs Kipras Epifānijs, svētlaimīgais Stridonas Hieronīms...


Svētlaimīgais Hieronīms polemikā ar Origēnu taisnīgi norāda uz to, ka pat mūsu zemes dzīves ietvaros askēzes ceļš nav kastrācijas ceļš. Un pat ja šeit uz zemes cilvēks, kurš nolems dzīvot tīrībā, var kontrolēt dzimumenerģijas izpausmes, tad vēl vairāk nav pamata uzskatīt, ka Dieva Valstībā tā neizbēgami iesaistīs mūs grēkā. Svētlaimīgais Hieronīms saka: “Kur ir miesa un kauli, un asinis, un locekļi, tur nepieciešami ir jābūt arī dzimtes atšķirībai. Kur ir dzimtes atšķirība, tur Jānis - Jānis, Marija - Marija. Nebaidies to laulību, kuri arī līdz nāvei dzīvoja bez dzimumfunkcijām. Kad tiek teikts, ka tajā dienā neprecas, neiziet pie vīra (Mat.22,30), tad tiek runāts par tiem, kuri var precēties, bet neprecas. Jo neviens nesaka par Eņģeļiem, ka viņi neprecas, neiziet pie vīra. Es nekad neesmu dzirdējis, ka Debesīs notiek garīgo spēku laulības, bet kur ir dzimums, tur vīrietis un sieviete. Līdzināšanās Eņģeļiem nav cilvēku pārveidošanās par Eņģeļiem, bet ir nemirstības un slavas pilnība” (Svētlaomīgais Hieronīms. Pret Jeruzalemes Jāni,26). Tādēļ vārdi: Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precas, nedz tiek precēti (Mat.22,30) nav eshatoloģiskās fizioloģijas izteiciens.

 

Kamdēļ tad miesas orgānu augšāmcelšanās? Šī neizpratne izriet no pārāk šaurās, pārāk instrumentālās dzimumenerģijas izpratnes nozīmes cilvēka dzīvē. Vai mēs tiešām pilnībā pazīstam mūsu pašu miesu, vai ar pilnu drošumu? Vai mēs apzināmies visas smalkākās sakarības starp dažādajām mūsu organisma sistēmām? Cilvēka ķermenis vispār ir pārāk sarežģīts un pārāk saistīts ar dvēseles dzīvi. Mūsdienu psiholoģija, man šķiet, drīzāk atbalstīs pareizticīgo pozīciju nekā origēnisko. Mūsdienu antropoloģija un psiholoģija jau labi zin, ka dzimumstraumes caurstrāvo visu cilvēku, viņa jaunradi, viņa domāšanu, pat ticību. Un, aizstāvot šo nesasniedzamo cilvēka veselumu, tad arī uzstājās baznīcas Origēna kritiķi.

Bērnam, saliekot atpakaļ viņa izjaukto pulksteni, vienmēr liekas, ka kaut kāda detaļa ir lieka. Lūk, tāda pat bērnišķīga izklaidība ir jūtama arī pie Origēna, kad viņš, modelējot nākamo cilvēka atjaunošanos, apgalvo, ka cilvēkā ir kaut kas lieks, kaut kas tāds, kas nebūs vajadzīgs pie viņa, cilvēka , “atjaunošanas”. Nu ko, Origēns - tā ir kristīgās domas bērnība. Kristīgā doma vēlāka brieduma laikā sāka apgalvot: cilvēkam nav jākaunas par to, ko ir radījis Radītājs. Jau Origēna laikabiedrs Minūcijs tik pat precīzi, cik ironiski piezīmēja: “ja Dievs vēlētos einuhus, Viņš tos varētu izveidot pats” (Oktāvijs. 24,12).

Kristīgā atbilde ir saprotama: mūsu augšāmcelšanās notiks pēc Kristus Augšāmcelšanās tēla, bet Viņš neiznāca no Golgātas kapa vietas bez zobiem (“Par Kuru Eņģeļi vēstīja sievām, ka Viņš ir augšāmcēlies, it kā tā sakot: “Nāciet, redziet vietu un pārlieciniet Origēnu, ka šeit nekas nav palicis guļot, bet viss ir augšāmcēlies” ”- Svētais Kipras Epifānijs. Panārijs. 64,67). “Jautājums: Vai pie augšāmcelšanās visi locekļi tiks augšāmcelti? Atbilde: Dievam nekas nav par grūtu. Kā Dievs, paņēmis pīšļus un zemi, radīja it kā kādu citu būtību, kas nav līdzīga zemei (matus, ādu, kaulus, dzīslas), un kā adata, kas ir iemesta ugunī, maina krāsu un pārvēršas par uguni, bet dzelzs būtība netiek iznīcināta, bet paliek tāda pat, tā arī augšāmceļot visi locekļi tiks augšāmcelti, un, pēc rakstītā, pat mats nezudīs (Lk.21,18), un viss kļūs gaismas caurredzams, viss iegremdēsies un pārvērtīsies par gaismu un uguni, bet ne atbrīvosies un nekļūs par uguni tā, lai nebūtu vairs iepriekšējās būtības, kā daži apgalvo. Jo Pēteris paliek Pēteris, un Pāvils - Pāvils, un Filips - Filips; katrs, Gara piepildīts, paliek sava paša būtībā un būtnē” (Sirdsskaidrais Ēģiptes Makārijs. Saruna 15.10).

Tātad visam mūsu miesiskumam jāceļas augšā.

Miesiskumam jāceļas jaunai dzīvei, bet visa sirdsapziņa jaunajā dzīvē ieiet nevarēs... Tā ir cita kristīgās tēzes par cilvēka veseluma glābšanu daļa: visam, kas ir cilvēkā, jāizglābjas, bet tam ir jābūt tieši izglābtam, ja sava tagadējā stāvoklī tas ir tik miris, ka nevarēs dzīvot Mūžībā. Tātad, visam cilvēciskajam jāieiet Dieva Valstībā, bet nekas no tā, kas ir cilvēkā, nevar ieiet Dieva Valstībā. Nevar ieiet tajā veidā, kādā eksistē tagad. Mūsos viss ir slims: gan mana sirdsapziņa ir slima, gan mans prāts ir slims, gan mana dvēsele ir slima, mans gars ir vārgs; bet mana miesa ir pavisam slima. Viss, kas ir mūsos, ir greizs un izkropļots, tādēļ visu vajag izārstēt. Un tādēļ Pareizticība sludina vispusīgu apskaidrošanas ideālu.  Visam jāapskaidrojas un- jau apskaidrotā veidā- jāieiet Dieva Valstībā.

 

Ja viss cilvēkā ir slims, bet viss ir jāglābj,- tas nozīmē, ka viss ir jāārstē. Bet katru no slimībām jāārstē ar līdzekļiem, kas nepieciešami un domāti tieši tai. Farmakologs neārstē visas slimības ar vienām un tām pašām zālēm; ķirurgs netaisa visas operācijas ar vienu instrumentu. Un Kristus, Kurš ir mūsu dvēseļu un miesas ārsts, nepielieto vienas un tās pašas zāles mūsu daudzskaitlīgajām kaitēm. 

 

Mums saslima mūsu prāts, mēs izdomājām pašas mežonīgākās teorijas, pārliecinot sevi, ka Dieva nav, ka mēs esam nākuši no amēbas... – Kristus dziedina mūsu prātu, iztaisno to. Ar ko? - Ar Savu bezgrēcīgo Dievišķo mācību.

Mums saslima sirds: tā kļuva par pašu dīvaināko tieksmju tvertni un avotu. Kristus ārstē arī šo garīgo slimību: Ņemiet Svēto Garu (Jņ.20,22). Jūs vairs nemākat mīlēt? Paliekat Manā mīlestībā (Jņ.15,10). Jūs esat pazaudējuši dzīves mierīgo gaitu un priecīgu tās uztveri? Savu mieru es jums dodu un jūsu prieks būs pilnīgs (Jņ.14,27;16,24).

Bet mums vēl sāp arī miesa: mūsu miesa nav spējīga dzīvot ar Dievu. Tā arī uz zemes dzīvo tikai līdz 80 gadiem - un arī tad, ja “kāds ir ļoti stiprs”... Bet nodzīvot mūžību Dieva Valstībā vēl vairāk nav iespējams. Vai tad vajag ārstēt tādu miesu?- vajag, jo “tieši miesas dēļ Dieva Dēls veica Savu glābšanas darbu” (св. Ириней Лионский. Против ересей. 4, Введение, 4). Bet kā to ārstēt? Miesisko jāārstē ar tai līdzīgo, t.i. ar miesisko. Un tieši tādēļ arī Kungs mums dod Savu Miesu, lai dziedinātu mūsu miesu, lai iemācītu to dzīvot Dievišķā vidē, Dievišķā piepildījumā: “Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: Dzeriet visi no tā, jo tās ir Manas Jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mat.26,26-28). Vai, runājot lielā kristīgā III gs. rakstnieka svētā Dionīsija Lielā vārdiem: “Kristus mūsos izlēja Savas netrūdošās, dzīvās un dzīvu darošās Asinis”[265].

Kristus ar mums dara kaut ko līdzīgu tam, ko dara mūsdienu medicīna. Iedomājaties, ka man ir asins slimība: manās asinīs ir parādījušies netīrumi, vai, gluži pretēji, mans organisms neizstrādā manai dzīvei nepieciešamos asins mikroelementus. Tad ārsti var man pārliet manas paša asinis (manas - lai nebūtu alerģijas, atgrūšanas). Tad no manas vēnas caur katetru asinis tiks uzsūktas, izlaistas caur attiecīgiem filtriem, attīrītas, pēc tam piesūcinātas, bagātinātas ar kaut kādam nepieciešamām vielām, bet pēc tam man artērijā ielies manas paša bagātinātās asinis.

Lūk, to arī ar mums dara Kristus: Viņš ieņem Sevī mūsu cilvēcisko esamību ar tām slimībām, kas parādījās tajā pēc grēkā krišanas. “Jo kāda gan būtu mūsu dabas uzlabošana, ja, kad slimo zemes dzīvā būtne, Dievišķais apciemojums pieņemtu kaut kādu citu, debesu būtību? Ja slimais būtu uz zemes, bet Dievišķais spēks neskartu slimo, ņemot vērā sev atbilstošo, tad cilvēkam nebūtu noderīgs Dievišķā spēka darbs ar to, kuram nav nekā ar to kopēja... Ārstējošais spēks parādījās tur, kur bija slimība”[266]. Slimība, kas ir iegājusi cilvēka dzīvē - tā sauktās “nesavaldītās kaislības”: nogurdinātība, pieejamība izsalkumam, bēdām, nāves bailēm...[267]. Ādams līdz grēkā krišanai nezināja, kas ir bēdas, nogurums, izsalkums... Bet Kristus izmēģināja, kas tas tāds ir, Viņš “uzņem bojāto dzīvi”[268], “pieņēma mūsu bojājuma mirstību”[269], uzņēma “paņemto mirstīgumu”[270]. Šis “jaunums”, kas nebija Dieva radītajā Ādama būtībā, tiek saukts par “kaislību” tādēļ, ka “kaislība” - tā ir ciešanas, tā ir spiediena sajušana, kas mani ietekmē no ārienes... No šīm “nesavaldītajām” kaislībām viegli var izaugt grēcīgas kaislības... Kurš vieglāk sagrēkos - tas, kuram ir nāves bailes, vai tas, kuram nāves baiļu nav? Kuru vieglāk izaicināt uz nodevību - nemirstīgo vai mirstīgo? Kurš vieglāk ies pa grēka ceļu - izsalkušais vai tāds, kurš badu nezin? Visu šo kaislību esamība padarīja cilvēku par pieejamu grēkam. Bet Kristus šīs nesavaldītās kaislības ieņem Sevī (nekādi netuvojoties mūsu patiesi grēcīgajām kaislībām), Sevī izdziedina, piesūcina ar Dievišķumu, Mūžību, Nemirstību, un Savu cilvēcisko Miesu, kas jau ir izgājusi cauri nāvei un ir augšāmcēlusies, atgriež mums atpakaļ, Savas cilvēciskās asinis, kas ir piesūcinātas ar Dievišķām plūsmām, Viņš ielej mūsos, lai mēs sevī nestu Augšāmcelšanās dīgli un būtu Mūžības līdzdalībnieki.

Asins pārliešanas piemērs tikai vienā ir slikts: mūsu medicīniskajā operācijā sāpes sajūt tas, no kura asinis ņem un kuram pēc tam tās atkal pārlej. Bet tiem aparātiem, caur kuriem šīs asinis iet un kuros tās tiek bagātinātas - tiem nav ne auksti, ne karsti. Bet tā tas nav ar Pestītāju. Ieņemot Sevī mūsu dabu, Viņš padara mūsu sāpes par Savām.

Viņš ne tikai vienkārši ieņem Sevī cilvēci un Sevī to dara dzīvu - atdzīvina, Viņš tajā mirst. Lai nodotu mums izdziedinātu būtību, kas ir atbrīvojusies no nāves un trūdēšanas varas, Kristus augšāmcēlās. Bet, lai augšāmceltos - vajag nomirt. Bet, lai nomirtu - jāpiedzimst. Visi ļaudis mirst, jo dzimst. Bet Kristus piedzima pasaulē, jo Viņam bija jāmirst dodot upuri. “Neviens no eņģeļiem nekad nav nācis tādēļ, lai tiktu sists krustā, lai pārciestu nāvi un pēc nāves augšāmceltos. Piedzimšanai ar nāvi ir savstarpējs parāds. Paredzētā nāve ir dzimšanas iemesls” (Tertuliāns. Par Kristus miesu, 6). Dievs brīvi ieiet tādā (mirstīgā) dzīvē, par kuru jau iepriekš zin, ka “pat pašam Kungam nav no tās citas izejas, kā tikai nāve” (Augustīns. Par Dieva pilsētu. 17,18).

Nāve nebija vajadzīga tādēļ, lai izlabotu bojājumus, ko radīja cilvēku grēki Dieva radītajā cilvēku dabā. Kalējs izgatavoja zobenu. Pēc tam zobena īpašnieka nevērības dēļ zobens pārklājās ar rūsu. Lai tam atgrieztu tā sākotnējās īpašības, zobens jāpārkausē un jāpārkaļ. Bet, kad zobenu no jauna ieliek ugunī, tas izkusīs, tas ir uz laiku pazudīs, pārstās būt par zobenu. Tā atjaunošanās notiek caur sadalīšanos, atdzimšana - caur nāvi. “Lūk, kur ir Kapa Noslēpums. Atjaunot var tikai to, kas ir sadalījies; iznīcināt nāvi cilvēciskajā būtībā var tikai tad, kad tā viņā ir parādījusies. Tādēļ Kristus, nesot Sevī nāves nosodījumu, to izbaudīja un iznīcībai pakļauto dabu Dieva spēkā, kas neatdalāmi bija ar to, pārlika, pārstihijoja neiznīcīgā: tika atjaunots cilvēks”[271]. Nāve ir vajadzīga, lai cilvēka būtību sadalītu pirmsākumos un to pārkausētu jaunai dzīvei - kā pārkausē apsūbējušu sudrabu. “Tas bija nepieciešams, lai atjaunotu kritušo būtību: nāves-iznīcības iznīcināšana varēja tikt īstenota tikai atdzīvinot mirušo (atjaunojot cilvēka garīgi miesisko organizāciju), augšāmceļoties, ar citiem vārdiem, ar šīs dabas izlabošanu. Šis brīnums tad arī notika Kristū: “Tavu iznīcīgo pārliki uz neiznīcīgo”[272]. Sirdsskaidrais Majumas Kosma Lielās Sestdienas Kanonā tam izmanto vārdu μεταστοιχεισασ (slāvu valodā - «преложил еси»), burtiski pārstihijoji[273]. Cilvēks antīkajā antropoloģijā ir četru kosmisko pamatstihiju, pirmsākumu savienojums. Pārradīšanā tam jātiek atgrieztam pirmsākumā, lai pēc tam sākotnējiem pavedieniem nopītu sākotnējo, bet kaut kad bojāto rakstu...

Bet tas viss nenotiek nejūtīgā kausējamā krāsnī, bet Pašā Kristū. Pēc “būtības, kas ir bijusi vienota ar iznīcību, attīrīšanas”[274] ”Viņa cilvēcības stiprums no uguns ciešanām izauga līdz neiznīcības stiprumam”[275]. Pats Sevī Viņš pieņem nāvi, Pats Sevī Viņš pieļauj sadalīšanos un iznīcību, lai tos pārvarētu.

Cilvēka nāve - tās ir viņa dzīves beigas. Kristus Augšāmcelšanās - tās ir nāves beigas: “nāvi ar nāvi iznīcināja”. “ Nav sliktākas un lielākas nāves kā tā, kad nemirst nāve” (Augustīns. Par Dieva pilsētu 6,12). Un, lūk, beidzot ir Tas, Kurā nāve var mirt. Bet tieši Viņā, bet ne blakus Viņam. Tādēļ Dzīvībai sevī jāielaiž nāve.

Un tas viss, lai šo sāpju, šīs tikšanās ar nāvi augli dotu mums.

Šis auglis ir savienošanās ar Viņa Asinīm un Viņa Miesu, kurus Viņš mums dod jau augšāmceltā stāvoklī[276], “tās pašas būtības, bet citas slavas”[277], tas ir jau izlaistus caur Viņa nāves kalvi. “ Un tā, lai ne tikai ar mīlestību, bet ar pašiem darbiem kļūtu par Kristus Miesas locekļiem, mums jāsavienojas ar šo miesu... Kurš mums ir atdevis savu dēlu šeit, Tas vēl vairāk neatstās mūs tur - nākotnē. Es vēlējos kļūt par jūsu brāli; Es jūsu dēļ savienojos ar miesu un asinīm, un šo miesu un asinis, ar kurām es kļuvu jūsu asinsbrālis, Es atkal nododu jums” (Свт. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Иоанна, 46).

Vai tad var būt kristietis, nepieņemot šo dāvanu? Nepieņemot Viņa Asinis, kas ir izlietas jūdu Lieldienu priekšvakarā tādēļ, lai mēs augšāmceltos laiku beigās?

Par to var pateikt savādāk, sākot ar parastu jautājumu: Kristus Sevi visu atdod ļaudīm vai tikai daļēji? Visu... Bet Kristus - tas ir Dievcilvēks. Viņš nav vienkārši Dievs, bet vēl arī cilvēks. Un tas nozīmē, ka Kristus mums dod gan Savas Dievišķības pilnību, gan dod mums arī Savas Miesas pilnību. Un tādēļ Viņš saka: Dzeriet, tās ir Manas Asinis, kas par daudziem tiek izlietas... Ēdiet, tā ir Mana Miesa, par jums lauzta grēku piedošanai...

Ko tad nozīmē būt kristietim? Būt kristietim - nozīmē pieņemt sevī visas tās Dāvanas, kuras Kristus mums atnesa. Tad viss, kas notika ar Kristu, var notikt ar mums. Un vispirms - Viņa Lieldienas kļūs mūsējās. Ja augšāmcēlās Viņa miesa, tad mūsu līdzaugšāmcelšanai arī mums jākļūst par Viņa Miesas līdzdalībniekiem, bet ne vienkārši mācekļiem. “Pirmdzimtais noteica kādu izmeklētu veidu tam, lai arī mēs paši satiktos un sajauktos vienotībā ar Dievu un cits ar citu, kaut arī atdaloties viens no otra ar dvēselēm un miesām īpašā personībā - tieši: vienā miesā, acīmredzami Sava pašā, svētot Viņam ticošos ar noslēpumainas savienošanās palīdzību, dara tos par vienas miesas locekļiem kā Sev Pašam, tā arī vienu otram... Svētās Miesas spēks dara par vienas miesas locekļiem tos, kuros tā dzīvo”. – svētais Aleksandrijas Kirils)[278].

Kristus - tas nav izlūks, kurš atlidoja no debesīm un aizlidoja, bet šeit nekas nemainījās. Kristus - nav sludinātājs, kurš atnāca, lai mums izstāstītu dažas līdzības, bet pēc tam atkal aizietu. Kristus - ir Pestītājs. Viņš mūs meklē, lai glābtu, aizsargātu, un tā glābšana, ko Viņš mums nes, nāk no Viņa Upura Krusta.

Un te nedrīkst neievērot Pareizticības fundamentālo atšķirību no pagānisma. Pats pagānisko reliģiju kodols - tā ir kulta filozofija: kādu upuri nepieciešams pienest kādam dievam, kad, kas un kā – lūk, pagāniskās reliģiskās dzīves pamatjautājumi.

Indijā, Grieķijā, Šumerā un Āfrikā dievi osta upuru dūmus un barojas no tiem[279]. Bet kristietība nerunā par to, kāds upuris mums jāpienes Dievam, bet par to, kādu Upuri Dievs atnesa mums: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ.3,16). Kristus Upuris parāda, “cik augstu Dievs vērtē cilvēku” (Augustīns. Par Dieva pilsētu 7,31), bet šī cena nav savtīga: “Savienošanās ar Viņu dod labumu mums, bet ne Viņam” (Par Dieva pilsētu 10,17).

Un, ja Dievs tādu upuri pienes mums, ja tādas Dāvanas Viņš dod mums - tātad tieši tas un nekas mazvērtīgāks nebija pietiekams mūsu dziedināšanai. Es vados no tā, ka Dievs nav vājprātīgs. Viņš samēro Savas darbības, Savus līdzekļus ar tiem mērķiem, pie kuriem Viņš mūs ved. Ārstēšanas līdzekļus Viņš izvēlas atbilstošus mūsu saslimšanas raksturam un apmēriem. Tas nozīmē, tajā, ko Kristus mums deva, nav nekā lieka, ne aizvietojama ar kaut ko citu.

Kristietis ir tas, kurš atļauj Kristum sevi ārstēt. Bet tas nozīmē atvērt sevi visām tām Dāvanām, kuras Kristus mums ir ziedojis, mums atdevis. Un mums jāpieņem viss Kristus, bet ne Viņa daļiņa. Iedomājieties, ka ārsts man saka: “Jūs esat pārpūlējies un no tā jums ir parādījušās dažādas slimības. Tādēļ es jums iesaku: 1) agrāk par 10 no rīta neatmosties; 2) no rīta izdzert apelsīnu sulas glāzi. Bet, treškārt, ceturtkārt un piektkārt jums jāspricē šeit, šeit un, lūk, šeit”. Es, atbildot, noņaudēšu: “Ai, dakteri, vai mani nevar ārstēt kaut kā vienkāršāk? Pirmais un otrais punkts mani pilnīgi apmierina, bet par trešo, ceturto un piekto Jūs esat pārsteidzies. Iztiksim bez tiem!”.

Lūk, ja es tā izturēšos pret savu ārstu, tad manas izārstēšanās iespējas būs niecīgas. Bet tieši tā mēs izturamies pret Kristu! Mēs sākam Kristu cenzēt: “Lūk, šis ir viduslaiku bauslis, šie ir novecojusi priekšraksti, bet, lūk, šis vispār nav izpildāms... Un šeit jātulko plašāk, un šeit pārāk šaura koncepcija”...

Un tad rezultātā mēs paliekam paši ar sevi, mēs nepāraugam cilvēces robežas, radības robežas. Tādēļ šis cilvēka aicinājums ir izteikts svētītāja Vasīlija Lielā ļoti baismajos vārdos: cilvēks - tas ir dzīvnieks, kurš  saņēmis pavēli kļūt par dievu[280]. Šie ir baisi vārdi. Tie ir baisi tādēļ, ka parāda kādā augstumā mums jāpaceļas. Un kurš tajā neuzies - tas sabruks. Vienkārši tādēļ, ka dzīve (mūžīgā dzīve) ir tikai augšā. Tādēļ, pēc Sent-Ekziperī vārdiem, “Dievam nav atvaļinājuma. Viņš tevi neapžēlos no rašanās brīža. Tu gribi būt? Esamība - tas ir Dievs. Viņš atgriezīs tevi Savā maizes klētī tikai pēc tam, kad mēs pamazām īstenojamies, pēc tam, kad tavi darbi tevi iezīmēs. Jo cilvēks, kā tu varēji ievērot, dzimst ļoti lēni”[281].

Mēs paši nevaram veikt tik galvu reibinošu uzkāpšanu - no laika  Mūžībā. Bet ir cerība uz palīdzību. “Jēzus Kristus Savas bagātīgās mīlestības spēkā izdarīja ar Sevi to, kas mēs esam, lai no mums izveidotu to, kas ir Viņš” (Svētais Lionas Irenejs. Pret maldu mācībām. 5, Ievads). Kā mēs to varam izdarīt? Vajag pieņemt visas tās Dāvanas, ko atnesa Kristus. Tā ir gan Dievišķības dāvana, gan cilvēcības dāvana, kas ir savienotas kopā un nešķirami.

Un tādēļ Kristus Dāvanas mēs iznesam no altāra pie ļaudīm ar aicinājumu: “Pienāciet! Šeit ir Kristus Miesa un Kristus Gars, un tie ir kopā. Savienojieties ar tiem, lai pilnīgais Kristus ir jūsos!” Un mūsu Liturģijā mēs vispirms ar Evaņģēlija pasludināšanu izlabojam mūsu prātu, pēc tam mēs lūdzamies Svētajam Garam, lai Viņš nonāktu un svētītu mūsu sirdis, un, visbeidzot savienojamies ar Kristus Miesu, lai Kungs ienāktu visos mūsu locekļos, mūsu locītavās, visā mūsu ķermenī, lai mēs viscaur būtu Kristū. Un tikai šajā gadījumā mēs būsim patiesi kristieši. Tur, kur nav šī kristietības liturģiskā veseluma, tur ir vārdi par Kristu, bet ne par kristietību.

Lūk, no tādas pozīcijas Pareizticība arī veido polemiku ar protestantiem. Tādēļ, lai ielaistu savā dzīvē visas tās Dāvanas, ko Kristus mums ir devis, jāzina, ka tādas Dāvanas pastāv. Iedomājieties, ka man atradās amerikāņu tēvocis. Un, lūk, viņš sastādīja testamentu, kurā norādīja, ka visu atstāj man... Bet precīzu tā sarakstu, ko nozīmē “visu”, viņš nepaspēja sastādīt. Ja šis testaments tiks izpildīts - tas mani darīs bagātu. Bet ar šo testamentu var sagaidīt ne mazums piedzīvojumu. Pirmkārt, pasta paziņojumi par to, ka man jāierodas juridiskajā kantorī manu mantojuma tiesību noformēšanai, var tikt nozagti vai tos var sadedzināt kaimiņu huligāni. Otrkārt, starpnieks, kuram vajadzēja izpildīt tēvoča gribu, var izrādīties negodīgs cilvēks. Viņš var tā pārveidot un interpretēt tēvoča testamentu, ka man pienāksies tikai veca, nolietota un saliekta ēdamkarote, bet par tēvoča māju un bankas rēķinu es pat neko neuzzināšu, un tādēļ arī neko nepieprasīšu.

Lūk, tāpat notiek arī protestantu sprediķī. Protestanti samazina Kristus mantojumu, ko Viņš ir atstājis cilvēkiem. Grāmatu par Kristu viņi mums dod, bet Pašu Kristu, Viņa Asinis un Viņa Miesu atņem: “ Bet par Asinīm testamentā nekas nav teikts... Mēs varam piedāvāt tikai simbolu, tikai atmiņas...”. Parādoties, baptisti svinīgi paziņoja par savu altāru un rituālu tukšumu: “Šajā rituālā (Kunga Pēdējās Vakariņās) Kristus netiek pienests kā Upuris Tēvam, vispār netiek pienests nekāds efektīvs Upuris grēku piedošanai. Tā ir tikai vienīgās visos gadsimtos Kristus Pašam Sevis Upurpienešanas uz Krusta atcere, kas tiek pavadīta ar garīgu Dieva slavēšanu par Golgātu. Tādēļ pāvesta Upurpienešana mesas laikā ir galēji pretīga, apvainojoša Pašam Kristum... Šī rituāla ārējie elementi [pēc savas būtības un dabas paliek tikai maize un vīns, kādi bija iepriekš” (Баптистское вероисповедание 1689. gads, raksti 30,2 un 30,5)[282].

No tā izriet, ka mūsu strīds ar protestantiem nav par teoloģiskām formulām, bet par dzīves Kristū pilnību. Vai Kristus var dzīvot tikai mūsu atmiņās, vai Viņš var dzīvot mūsos...

Kādreiz Mārtiņš Luters rupji, bet precīzi ievēroja: “Svētais Gars - nav muļķis”[283]. Tam, kurš ir nolēmis kļūt par kristieti, ir ļoti svarīgi to saprast. Ja Kristus nav neprātīgais, tad viss, ko Viņš dara, ir apdomāts. Psihiski slimam nav atbilstības starp viņa mērķiem un tiem līdzekļiem, ko viņš izvēlas, lai tos sasniegtu. Bet par Kristu nav iespējams tā pateikt. Tas nozīmē, viss, ko Viņš darīja, bija nepieciešams mūsu glābšanai. Mēs ne vienmēr varam Viņu saprast. Bet piespiest sevi saprast un būt vienprātīgam ar kristiešiem, ja viņš ir kristietis, ir pienākums. Jāatzīmē, ka mūsdienu cilvēkiem visvairāk kristietībā nepatīk tas, ka Evaņģēlijs ļoti stingri savieno iespēju glābties ar Kristus Upura pieņemšanu. “Vai tiešām budisti un hinduisti neizglābsies?!” Ir saprotams mūsu ekumēnistu sašutums. Bet, bez sentimentālām reakcijām, kristietī jābūt arī saprātam. Un šis saprāts saka, ka nevajag censties kļūt par lielāku kristieti kā Pats Kristus. Ja glābšana būtu iespējama ārpus Kristus, tad Kristus ir veltīgi nācis uz zemes. Ja glābšana ir iespējama ārpus Kristus Upura, tad Kristus ir veicis liekas, nemotivētas darbības: Viņš kaut kāda iemesla dēļ pienesa Sevi par Upuri, bez kura pilnīgi varēja iztikt. Ja ticēt tam, ka Kristus nebija vājprātīgs, tad jāatzīst, ka viss Viņa veiktais bija nepieciešams “mūsu cilvēku un mūsu glābšanas dēļ”. Tas nozīmē, ka kristietim jāpieņem viss, ko Pestītājs izdarīja mūsu dēļ. Ja Pestītājs mūsu dēļ izlēja Savas Asinis, tad arī Tās mums ir jāpieņem. Lūk, mūsu lūgums protestantiem: nevajag cenzēt Evaņģēliju! Jāpieņem viss Kristus, ne tikai Viņa vārdi...

Bet no Viņa vārdiem izriet, ka Kristus mums ir devis vairāk kā tikai mācību. To, ko mums deva Pestītājs, nevar ietvert citāti.

...Kādreiz klosterim, kas atradās Bizantijas impērijas nomalē, uzbruka barbari. Viņi sagūstīja mūkus, aizveda viņus verdzībā un tikai vienu, pavisam vecu, mūku atstāja uz vietas: slims un vecs, viņš tiem būtu par nastu, bet ne par ienākumu avotu... Bet šis starecs kaut kad, līdz savai aiziešanai uz klosteri, bija bagāts cilvēks. Kļūstot par mūku, viņš izdalīja visu savu īpašumu, sev atstājot tikai Bībeli. Laupītājiem šai grāmatai nebija nekādas vērtības. Bet kristiešu sabiedrībā tā tika augsti vērtēta: ar roku rakstīta grāmata, vēl vairāk tāda, kā Bībele, pirms tipogrāfiju laikmetā - tā ir vesela bagātība... un, lūk, starecs ņem savu Bībeli, dodas uz pilsētu, tur to pārdod, bet pēc tam iet tuksnesī un par iegūto naudu izpērk savus brāļus no barbaru verdzības...

Kā jūs domājat, tajā minūtē, kad starecs pārdeva Bībeli, viņš kļuva tālāks no Kristus vai tuvāks Viņam? Protestantu reflekss liek teikt: “Tālāks! Bez Bībeles taču nevar iepazīt Dievu!” Bet sirds iebilst: Nē, šis cilvēks tieši tad arī kļuva tuvāks Kristum, kad šķīrās no Bībeles”... Viena lieta ir zināt par Kristu, cita - pazīt Kristu. Par Kristu mēs tiešām varam uzzināt tikai Bībelē. Bet iepazīt Kristu var savādāk- kad sirds sevi atvērs Kristus Gara pieskārienam. Šī pieskāriena pieredze Kristum, kas bija pazīstama ne tikai apustuļu sirdīm, tiek saukta par “Svēto Mantojumu”. Kristu nedrīkst uzskatīt par Bībeles iesējuma gūstekni. Viņa Gars elpo, kur grib.

Un vispirms - tajos, par kuriem Jēzus visvairāk lūdzās (Es lūdzu par viņiem: Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis [Jņ.17,9]); tajos, kurus Viņš Pats izvēlējās tālākai kalpošanai ļaudīm (Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek [Jņ.15,16]).

Gadsimtu slānim, kas mūs atdala no Kristus zemes dzīves, nav mūs jābaida. Tas, Kurš svētīja Apustuļus, ir arī Sabata Kungs (Mat.12,8), tas ir laika Valdnieks. Ne tikai sabats, bet arī citas nedēļas dienas un laiki Viņam ir pakļauti. Un, ja Viņš teica, ka Viņš būs ar mums katru dienu līdz pasaules galam (Mat.28,20), tātad, simtgades un kalendāri nav spējīgi atraut Kristu no Viņa zemes Baznīcas. Jā, kristieši pārāk bieži ir bijuši un ir neuzticīgi Kristum. Bet, ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību? Nebūt ne (Rom.3,3-4). Vācu sakāmvārds, ko vienreiz citēja Mārtiņš Luters, patiesi saka, ka “pamest likteņa varā mācekli - tas nav mazāks ļaunums, kā savaldzināt meiteni”[284]. Bet Reformācijas tēvs neievēroja, kā no šī sakāmvārda patiesuma izriet viņa nodomātās lietas nosodījums. Kristus taču nedara ļaunu. Tas nozīmē, ka Kristus nav pametis Savus mācekļus. Kristus nav aizmirsis Savu Baznīcu. Tas nozīmē, ka Kristus vienmēr ir Baznīcā, un tādēļ nedrīkst tā vienkārši nosodīt un izmest baznīcas vēstures tūkstošgades, pretstatīt apustuļu laikmetu visam pārējam. Nevar pirmo Mantojuma augli - apustuļu grāmatas - pretstatīt tā paša Mantojuma sekojošiem augļiem, ko rada Tas pats Gars, - sekojošo svēto varoņdarbiem un darbiem.

Būt par kristieti - tas nozīmē pieņemt arī tos augļus, kurus Kristus ir izaudzējis Savā Baznīcā visā tās zemes vēstures laikā. Savus vārdus, Savu mācību Kristus tikai vienu reizi uzticēja ļaudīm - un tieši Apustuļiem. Vairāk nevienam un nekad Kristus nav parādījies tādēļ, lai turpinātu “Kalna sprediķi”. Tajā ir Apustuļu un viņu Evaņģēliju unikalitāte. Bet Savu svētību Pestītājs dod ne tikai pirmajiem kristiešiem Apustuļiem, bet arī citu paaudžu kristiešiem. Tas nozīmē, ka Kristus mums uzdāvināja Baznīcu.

Tātad, ne tikai Savus vārdus, bet arī Savu Garu mums dod Pestītājs – tādēļ, ka mums, ļaudīm ar saslimušu dvēseli, ir vajadzīgas šīs zāles. Un vēl Viņš ielej mūsos Savas Asinis, lai mēs kļūtu par Baznīcu.

Tātad, būt kristietim - nozīmē dzīvot Baznīcas liturģiskās dzīves Noslēpumu pilnībā. Būt kristietim - tas nozīmē atļaut Kristum dzīvot sevī.  

 262 “Plotīns, mūsu laika filozofs, liekas, vienmēr sajuta kaunu no tā, ka dzīvoja miesas izskatā” (Porfīrijs. Plotīna dzīve,1). Šo raksta tas Porfīrijs, par kuru svētlaimīgais Augustīns saka - “Mācītākais no filozofiem, kaut arī lielākais kristiešu ienaidnieks” (Augustīns. Par Dieva pilsētu 19,22).
263 “V gs. Pallads pavisam bezbailīgi izsmej kristiešu mūkus, bet ne par to, ka viņi ir askēti, bet par to, ka viņi nav pietiekami askētiski. Šis diezgan vieglu pantu autors kinētiskā garā pēkšņi ar tādu kaisli nosauc miesu par “slimību”, “nāvi”, ”likteni”, “nastu” un “nebrīvi”, “cietumu” un “mocībām” dvēselei, ar tādu necilvēcīgu  riebumu runā par dzimuma un ieņemšanas realitāti, un pat pašu elpošanu, ka kļūst skaidrs: ne šim “pēdējam pagānam”, ne viņa domubiedriem un gara brāļiem nebija dots aizsargāt gudra dabiskuma tiesības pret kristīgo askētismu. Ja viņi negāja tuksnesī un nenodevās askēzei, tad ne tādēļ, ka izturējās pret miesisko sākumu sevī ar nepiespiestu dzīvesprieku, bet drīzāk tādēļ, ka atšķirībā no kristiešiem necerēja attīrīt savu miesu ne ar kādiem gavēņiem” (Аверинцев С. С. Поэтика ранневизантийской литературы. М., 1977, lpp. 25).
264 “Kungs ir nācis meklēt un glābt pazudušo” (Lk.19,10); nepazuda taču ķermenis, bet viss cilvēks, kurš ir caurausts ar dvēseli... Un vēl viņiem jautā: ko tad jūs dusmojat uz Mani, ka Es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu (Jņ.7,23). Veseluma jēdzienu Kungs izskaidroja citos Evaņģēlijos, ar gultu nolaistajam sakot: grēki tiek atlaisti (Lk.3,20), kas ir dvēseles dziedināšana, un celies un ej (23), kas attiecas uz miesu” (св. Григорий Нисский. Против Евномия. 2,13 // Творения. Ч. 5. М., 1863, lpp. 351 un 353).
265 св. Дионисий Александрийский. Послание Павлу Самосатскому, 7. // св. Дионисий Александрийский. Творения. — Казань, 1900, lpp. 152.
266 Св. Григорий Нисский. Большое огласительное слово, 27 // Творения. 4. daļa,  М., 1862, lpp. 72-73.
267 “Apliecinām, ka Kristus uzņēma visas dabiskās un nevainojamās cilvēka ciešanas... Dabiskās un nevainojamās cilvēka ciešanas ienāca cilvēka dzīvē kā nosodījuma sekas, ko izraisīja noziegums, kā, piemēram, izsalkums, slāpes, nogu-rums, darbs, asaras, iznīcība, izvairīšanās no nāves, bailes, pirmsnāves mokas” (Прп. Иоанн Дамаскин. Точное изложение православной веры. 3,30).
268 Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 21,4 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 185.
269 Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 7,3 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 53.
270 Tur pat. Ср.:«Един еси единороден горе, един и доле тойже, без матере горе от Отца, и без отца из матере долу: в ней же воображся, в чуждее, Слове, обнищав, в мое смирившееся естество от греха» (Канон св. Мефодию Константинопольскому (14. jūnijā). Богородичен pēc 8. dziesmas). Un lūgšana ieģērbjot arhiereju (sakosa uzlikšana): «На рамех Христе заблуждшее взял естество». Vēršu lasītāja uzmanību uz šiem tekstiem tādā sakarībā, ka pēdējos gados rindā publikāciju spriedums par to, ka Kristus uzņēma cilvēcisko dabu tās kritušajā stāvoklī tiek vērtēts “kā maldu mācība”. Sīkāk par šo diskusiju skat. mana rakstā “Medību azarts teoloģijas vietā” manā krājumā «О нашем пораждении» (Спб., 1999).
271 иером. Филипп Гарднер. Догматическое содержание канона Великой Субботы // Вестник Германской епархии Русской Православной Церкви за границей. Мюнхен, 1998, № 1, lpp. 8.
272 Turpat, 7.lpp.
273 Gaļas ēšanas beigu nedēļas sinaksars tāpat saka, ka cilvēki augšāmcelsies “ar savām miesām un dvēselēm, kas būs sagatavotas neiznīcībai”  (Триодь постная. 1. daļa, М., 1992, 31. lapa).
274 Св. Григорий Нисский. Большое огласительное слово, 35 // Творения. 4. daļa, М., 1862, lpp. 92.
275 Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 22,7 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 196.
276 “Euharistija ir mūsu Pestītāja Miesa, kas cieta mūsu grēku dēļ, bet Kuru Tēvs augšāmcēla” (св. Игнатий Богоносец. Смирн. 7). Tātad, Euharistija- ir ne tikai savienošanās ar Kristus Miesu, bet savienošanās ar augšāmcelto Miesu, savienošanās ar to miesu, kas jau ir pārvarējusi nāvi.
277 Свт. Григорий Великий Двоеслов. Беседа 26,1 // Избранные творения. М., 1999, lpp. 232.
278 св. Кирилл Александрийский. Толкование на Евангелие от Иоанна. Кн. 11, гл.11. // Творения. ч. 15. Сергиев Посад, 1912, lpp. 105-106.
279 Par to skat. nodaļā “Kādēļ iet uz dievnamu, ja Dievs ir manā dvēselē?”.
280 Tie ir Vasīlija Lielā vārdi, ko saglabājis Grigorijs Teologs (св.Григорий Богослов. Слово 43. // Творения т.1., СПб., б.г. lpp.633).
281. А. де Сент-Экзюпери. Цитадель // Согласие. 1993, №2, lpp. 119.
282 Баптистское вероисповедание 1689 года: 32 статьи христианской веры и практики. Лондон, Б.г. lpp. 64–65.
283 Лютер М. К советникам всех городов земли немецкой. О том, что им надлежит учреждать и поддерживать христианские школы. // Лютер М. Время молчания прошло. Избранные произведения 1520-1526 гг. Харьков, 1992, lpp. 165.
284 Лютер М. К советникам всех городов земли немецкой. О том, что им надлежит учреждать и поддерживать христианские школы. // Лютер М. Время молчания прошло. Избранные произведения 1520-1526 гг. Харьков, 1992, lpp. 160.

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS