Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

11. Pareizticība un protestantisms: strīds par matēriju un enerģiju

 

Tātad, pareizticību un protestantismu visvairāk atšķir jautājums par Mantojumu. Savukārt, jautājums par Mantojumu – tas ir jautājums par to, vai Kristus ir klātesošs vēsturē pēc Savas Debesbraukšanas, ja jā, tad kā.


Pēc protestantu mācības loģikas, Kristus atstāja vēsturē ne lielākas pēdas kā jebkurš cits talantīgs reliģijas sludinātājs. Galvenais Viņa darbs - tas ir tas, kas notika debesīs, bet ne uz zemes.


Debesīs Viņš kā Lūdzējs un Starpnieks pārliecināja Tēvu nomainīt dusmas uz žēlastību. Dievs vairāk nedusmojās par mūsu grēkiem un nepieskaita mums tos, jo Kristus izpirkšanas un aizstājošā upura izrāde rosināja Viņu uzskatīt, ka Dievišķais taisnīgums ir apmierināts, un uz ļaudīm var attiecināt Kristus nopelnus un ar to pasludināt mums piedošanu[244]. Kristus neizmainīja ļaudis (ļaudis bija grēcinieki - un palika grēcinieki; ļaudis bija mirstīgi - un palika mirstīgi), bet Dieva Tēva attieksmi pret ļaudīm.


Bet šeit zemes plānā, nekas neizmainījās. Ļaudis bija Kristus nāves, Viņa upurēšanās satriekti - nu, gandrīz tā, kā viņus iepriekš satrieca Sokrāta nāve. Viņi iemīlēja Kristus mācību - nu, gandrīz tāpat kā iepriekš Buddas mācību. Ļaudis ir pateicīgi Kristum - tāpat kā miljoni cilvēku ir pateicīgi Mozum...


Bet Kristus Augšāmcelšanās augli ļaudis neapguva. Kristus Krustā sišana atnesa savu augli: tas apmierināja Tēvu. Bet augšāmcelšanās palika ne vairāk kā paša Pestītāja Dievišķīguma pierādījums. Cita efekta, kā tikai pedagoģiskā, tai zemes vēstures robežās nebija. Līdz vispārējās Augšāmcelšanās laikam Kristus uzvara pār nāvi savu augli nenes. Kristus upuris kaut ko tikai izmainīja reliģijas pasaulē, bet ne Augšāmcelšanās. Protestantiskā pasaule vairāk atceras Krustā sišanu, nekā Lieldienas; ar lielākām jūtām skatās uz Kristus nāvi, nekā uz nāves pārvarēšanu.


Pareizticība uzskata, ka Kristus dāvāja ļaudīm visus Savas kalpošanas augļus: gan Savu mācību, gan Savu Upuri, gan Savu Augšāmcelšanos. Un mēs varam būt visām šīm dāvanām līdzpiederīgi. Mēs ne tikai varam dzirdēt Kristu, bet vēl varam līdzi ar Viņu mirt un augšāmcelties (Rom.6,2-5).


Kristus vienmēr Sevi dod mums. Bet Viņš nav tikai Dievs. Viņš ir Dievcilvēks. Ar tēva Georgija Florovska formulu “apustuļi nodeva Baznīcai, bet Baznīca apustuļu pēcteču personā pieņēma ne tikai mācību, bet arī Svēto Garu” (Cit. no: - Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45.), kuru mēs aizstāvējām iepriekšējā nodaļā, vairākums protestantu veselīgās pārdomās, visdrīzāk piekristu. Bet pareizticīgās teoloģijas apgalvojums ir sarežģītāks. Mēs sakām, ka Kristus ir Dievcilvēks. Viņš “ontoloģiski ir mums radniecīgs” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpp. 378.). Un Viņš sūta mums ne tikai Savu Dievišķību, bet arī Savu cilvēcisko dabu. Viens no pašiem galvu reibinošiem teoloģijas jautājumiem: Vai Kristus no zemes aiznesa Savu Ķermeni, ja uz zemes palika Baznīca, kas arī ir Viņa Miesa? Virspriesteris Sergija Bulgakova un viņam sekojošā garīdznieka Dimitrija Staniloe atbilde ir tāda: “Debesis, kurās Jēzus uznesa savu ķermeni, sakrīt ar apslēptu Baznīcas centru...Un tā kā caur Dievcilvēka Debesbraukšanu ir uznesta cilvēciska daba, cilvēciska sirds sitas Universuma augstumos” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpр. 382 un 393.).


Bet Kristus ne tikai ir paņēmis no mums (caur Mariju) mūsu dabu, ne tikai ir uznesis to Trīsvienības iekšienē. Viņš to vēl arī atgrieza mums, pie tam atgrieza pārveidotu, izdziedinātu, augšāmcēlušos.


Debesbraukšanas auglis tiek dots ļaudīm. Mantojumam mums jānodod pilnīgs Kristus: ne tikai Viņa vārdus, bet arī Viņa Garu un Viņa Miesu.


Mantojumā Kristus Savu augšāmcēlušos un apskaidroto cilvēcisko būtību izplata pasaulē. Caur Mantojumu izplatās Kristus izglābtā cilvēce. Caur Mantojumu mēs savienojamies un līdzdarbojamies izglābtajā cilvēcē. Pēc svētā Kartāgas Kipriana domas “Kristus vēlējās būt par to, kas ir cilvēks, lai arī cilvēks varētu būt par to, kas ir Kristus” (св. Киприан Карфагенский. Книга о суете идолов // Отцы и учители Церкви III века. Антология. 2. sēj. - М., 1996, lpp. 275.).


Pirmkārt, ar šiem vārdiem vēlreiz var apstiprināt iepriekšējās nodaļas galveno tēzi: Kristus mērķis nav tajā, lai tikai ļaudīm paziņotu par Sevi, bet tajā, lai ar Sevi pārveidotu katru noticējušo. Un kā gan tas ir iespējams, ja Kristus nav starp mums? Kā var bez Kristus ielaist Kristu dzīvot sevī? Bez savienošanās tas nav iespējams.


Mantojums kā ontoloģisks akts, kas dāvā pārveidotajam cilvēkam līdzdalību Kristus noslēpumā, nevar tikt ievietots grāmatās. Tas, ko izdarīja Kristus, ar vārdiem nav izsakāms, bet tas nozīmē, ka nevar arī tālāk tikt nodots tikai ar vārdiem. Kristus novēlēja mums Pats Sevi, bet ne grāmatu komplektu. Tātad arī turpmāko kristietības dzīvi nevar nonivelēt tikai ar bibliskām studijām. “Kristietība ir līdzināšanās Dievišķībai”, tā par apustulisko mantojumu izteicās svētītājs Nisas Grigorijs (Св. Григорий Нисский. Творения. М., 1868. 7. d. lpp. 217.). Vienkārša stāsta klausīšanās par kaut kad notikušiem notikumiem Palestīnā nav spējīga dot tādu efektu. Tātad - vajag meklēt citā vietā Dievcilvēces Mantojuma translācijas veidu.


Otrkārt, lai cilvēks varētu būt par to, kas bija Kristus, cilvēkam ir jābūt iespējai ielaist sevī to cilvēciskās dabas izmaiņu, kas notika Kristū. Tajā arī garīdznieks Dimitrijs Staniloe redz galveno Mantojuma nozīmi: paziņot ļaudīm Kristus gala stāvokli, to cilvēcisko dabu, kas jau bija Kristū izglābta, kas jau bija izgājusi cauri nāves vārtiem un tos sadragājusi (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 45 un 49.).


Gara kalpošana, kas sastāda Mantojuma ontoloģisko jēgu, tā ir tā īstenošana konkrētā cilvēkā, konkrētā laikā un telpā, ko visai cilvēcei veica Kristus. Tradīcija internalizē to objektīvo cilvēka dabas atjaunošanu, ko veica Kristus. Gars mums asimilē krusta upura augļus. Saskaņā ar brīnišķīgu I. Kongara izteicienu, “Mantojums - tas ir viss, kas mums tika dots, lai mēs varētu dzīvot Derībā” (Congar Y. La Tradition et les traditiones. Essai theologique. Paris, 1963. lpp. 75.). Bet Derība tā ir asinīs... Un vai var dzīvot Derībā, ja nenoliecas pie Kristus Asins Kausa?


Tātad, lai kristietība paliktu vēsturē un darbotos ļaudīs, Kristus nedrīkst tikai vienu reizi iemiesoties, Viņa Dievcilvēcībai ir jābūt ļaudīs, lai mūs dziedinātu un piesūcinātu ar Mūžību.


Šeit ir galvenā līnija, kas atdala protestantus un pareizticīgos. Šeit mēs sastopam to pareizticīgo pārliecību, kas protestantos izsauc pašu lielāko sašutumu, un kas parāda pareizticīgos protestantu acīs kā pašus īstākos pagānus. Savukārt, šīs prakses un doktrīnas neesamība pie protestantiem piespiež pareizticīgos pilnīgi nopietni jautāt par to - vai paši protestanti vispār ir kristieši? Vai protestantisms nav reālās kristietības nomaiņa ar vārdiem par to? Vai ir iespējama glabšanās kopienas robežās, kas, vārdos Kungu slavējot, savā praksē nemitīgi cīnās pret Viņa reālu klātbūtni pasaulē?


Mūsu atšķirība nav rituālajos ieradumos. Arī pareizticīgie var lūgties ģitāru pavadībā (atcerēsimies priestermūka Romāna vai Žannas Bičevskas dziesmas). Arī pareizticīgie var izmantot roka mūziku savā sludināšanā (kas īpaši der sludināšanai par apokaliptiskām tēmām - Sankt-Peterburgā ir tādas apzināti pareizticīgas rok-grupas). Arī pareizticīgie var sludināt ne tikai dievnamos, bet arī uz ielām un “kultūras namos”.


Mūsu galvenais strīds - par matēriju un enerģiju. Vai miesas pasaule, matērijas pasaule var saņemt sevī garīgās pasaules enerģijas. Vai miesa var tikt neradītas gaismas caurausta? Vai Dievs var ar Sevi izgaismot un piesūcināt zemes reālijas?


Visas reliģiozās cilvēces, visas reliģijas vēstures kopēja pārliecība: jā, var. Garīgās enerģijas var caururbt un pārveidot materiālus priekšmetus. Tieši tādēļ, ka tā ir vispārcilvēciska pārliecība, tā ir raksturīga ne tikai pareizticīgajiem un katoļiem; tā ir raksturīga arī pagāniem. To ievērojot, protestanti iekrita nepatīkamā, bet diemžēl bieži sastopamā kļūdā: ja kaut kas ir manam ienaidniekam - tas ir slikti pats par sevi, un tādēļ nevar tikt pieļauts pie manis. Tā daudzi pareizticīgi ļaudis, redzot, ka televīzija un citas informācijas sistēmas aktīvi tiek izmantotas antikristīgiem mērķiem, pārāk steidzīgi nonāk pie secinājuma par to, ka pašas par sevi šīs informācijas sistēmas ir sātana darbs, un ka pareizticības tīrību var ievērot tikai sasitot televizoru un datoru ne vienkārši pret “ticības akmeni”, bet burtiski - pret ielas bruģi.


Tā kā par materiālās pasaules atvērtību garīgajām enerģijām runāja ēģiptieši, indusi, šamaņi, raganas un okultisti, protestanti izdarīja secinājumu: analoģiska pareizticīgo un katoļu ticība arī ir pagānisma atskaņa. Un, tātad, baznīcas rituāli nav nekas vairāk kā okulti-pagāniskas ceremonijas, no kurām patiesi garīgs kristietis var tikai aizgriezties.


No protestantu viedokļa svētums nav ontoloģisks, bet funkcionāls. Pareizticīgajiem “svētais” vispirms nozīmē savienošanos ar To, Kurš Vienīgais ir Svēts, tas ir apgaismots un piesūcināts ar Dievišķām enerģijām. Protestantiem “svēts” nozīmē kaut ko, kas tiek izmantots reliģisku domu un jūtu paušanai. Svēts ir tas, kas tiek lietots reliģiskā kalpošanā. Svēts - “atdalīts”, bet ne “piederīgs”.


Protestantiem svētums pauž cilvēka attieksmi pret priekšmetu, bet ne Dievišķās enerģijas klātbūtni viņā. Luteram un Kalvinam, Cvinglijam un Hobsam kaut kādas vietas vai tēla atzīšana par svētu nozīmē tikai to izņemšanu no ikdienas lietošanas: vārda “svēts” jēga “nozīmē ne Cita reālu klātbūtni vietā vai tēlā, bet tikai jaunu cilvēka attieksmi pret tiem, pateicoties tam, ka to vai citu lietu viņš uzskata par Dievu atgādinošu. Tādēļ Luteram ūdens kristāmā traukā nav atšķirams no tā, kas skalojas govs dzeramtraukā (kristību “ūdens ir ūdens, kas kvalitatīvi ne ar ko nav labāks par to, ko dzer govs”) (Cit. no: Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового Времени. Философский аспект проблемы. М., 1989, lpp. 75.). Vispār “Lutera un Kalvina pasaules attēlā nav speciālu “sakrālu” punktu ne telpā, ne laikā, jo sakrāls ir viss. Šajā pasaules attēlā nav ontoloģiski vairāk vai mazāk cildenu, esamības nicināto apakšu, sfēru... No kalvinistu viedokļa, piemēram, organisma izdalījumos Radītājs ir parādījis ne mazāk patiesības, kā Rakstos” (Косарева Л. М. Социокультурный генезис науки Нового Времени. Философский аспект проблемы. М., 1989, lpp. 80.).


Pareizticība sajūt pasauli savādāk. Nē, arī mēs esam pārliecināti par to, ka vienīgais svētības avots ir Radītājs. Arī mēs uzskatām, ka vienīgi vienam Dievam padodas labie brīnumi. Arī mēs saprotam visu ikonu saukšanas par “brīnumdarošām” nosacītību. (“Kāpēc dažas ikonas ir brīnumdarošas? - Tādēļ, ka Dievs tā vēlas. Brīnumdarīšana nemēdz būt ne no viena cita kā tikai no Dieva. Spēks te nav ikonās un ne pienākušajos ļaudīs, bet Dieva žēlastībā. Kā visa valdnieks, Dievs jebkuru lietu var pārvērst par Savas žēlastības ieroci... Par brīnumdarošajām ikonām Jūs nonācāt pie patiesas domas. Šīs ikonas nesatur brīnumdarošu spēku, bet Kungs vēlas darīt brīnumu caur viņām vai to klātbūtnē ticības pamodināšanai” - svētītājs Teofans Vientuļnieks  (св. Феофан Затворник. Собрание писем. 5. izlaid. М., 1994, lpp.224 un 6. izlaid. М., 1899, lpp. 31.).


Bet, iepazīstoties ar protestantu doktrīnu, mēs vispirms jautājam: ja sakramenti ir tikai mūsu attieksmes pret Dievu zīmes, tad kādēļ vajadzēja nomainīt apgraizīšanu pret kristībām? Labāk atcerēsies “labas sirdsapziņas apsolījumu Dievam”, ja tas būs saistīts ar sāpēm un apgraizīšanas asinīm, bet ne ar sekundes pagremdēšanu kristāmtrauka ūdenī.


Otrkārt, mēs atceramies tās bibliskās vietas, kur tiek runāts par zemes matērijas starpniecību Dieva brīnumu izpausmēs. Pestītājs būtu varējis tiešā ceļā izdziedināt akli piedzimušo - tikai ar Savu vārdu. Bet Kungs rīkojās savādāk: “Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm” (Jņ.9,6).


Un Dieva Eņģelis dziedināja slimos Betsaidas dīķī ne vienkārši ar Dieva gribas paziņošanu, bet ar “ūdens sakustināšanu”.


Lūk, tas arī ir tas, ko Baznīca dara uz zemes: “sakustina ūdeni”. Pasaule, cilvēka vainas dēļ, bet ne pēc savas gribas, atkrita no Dieva tuvuma un pakļāvās steigai, trūdēšanai, sairšanai un nāvei (skat.Rom.8,20), gaida savu atbrīvošanu. Tā ir gatava sacelties pret trūdēšanas ķēdēm, ar kurām tā ir saslēgta. Tās ūdeņi ir gatavi pretēji to saldējošā šīs pasaules valdnieka gribai kļūt vētraini “par ūdeņiem, kas auļo mūžīgajā dzīvē” (pareizticīgās ūdensiesvētīšanas lūgšanas vārdi). Zeme ir gatava mesties uz debesīm, lai nebūtu atstarpes starp debesīm un zemi, lai pārietu debešu un zemes atdalītība - un lai šajās pārmaiņās tiktu atmesta vecā likuma jūgs. (Skat. Lk.16,17).


“Vārds kļuva par miesu”. Vai tiešām miesa to nekādi nesajuta? Vai tiešām pasaulei nekas no tā neizmainījās, ka tās Radītājs ienāca tajā un kļuva par tās daļu? “Vārds kļuva par miesu”, pie tam tādu, kas bija “pilna ar svētību un patiesību” (Jņ.1,14). Vai tiešām miesa neapvārdojās, vai tiešām miesai no tā nepievienojās ne Dzīvība, ne Patiesība, ne svētība? Vai tiešām Kristus ķermenis bija svēts tikai tādēļ, ka ļaudīm vajadzēja pret to izturēties kā pret līdzekli, kas palīdz sadzirdēt Dieva Vārdu? Vai tiešām Kristus miesa nebija iesvētīta, nebija piesūcināta ar Dieva enerģijas straumēm. Vai protestanti var kaut ko tādu pateikt?


Bet, ja ir redzami zaimojoši noliegt Kristus miesas piederību garīgām enerģijām, tad kādēļ uzskatīt, ka Dievs nevar iesvētīt arī citas materiālās pasaules daļas - bez tās, ko Viņš izprasīja Marijai?


Pēc protestantu priekšstata Dievs izmantoja Dēla iemiesošanos tādēļ, lai izmainītu Savu attieksmi pret ļaudīm. Pēc pareizticīgās uztveres Evaņģēlija jēga ir tajā, ka Dievs iegāja radības esamības iekšienē, lai darītu pasauli neatraujamu no Sevis, lai miesa nebūtu sveša Vārdam. Ar Sevi, ar Savu Mūžību Radītājs aizsargā Savu pasauli no nāves un tukšuma, no tās bojāšanās, ko Visumam uzsūtīja eņģeļu un cilvēku brīvais neprāts.


Daļu Visuma Kungs paņēma pie Sevis, piepildīja ar Sevi un izveda caur nāves telpu. Jā - tieši tā rūda tēraudu: cilvēciskā miesa tika ievietota Apskaidrošanas ugunī, bet pēc tam nebūtības aukstumā. Un to noturību pret nāvi, ko pauda šī radītās pasaules daļiņa, Viņš grib iepotēt visai pārējai pasaulei. “Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts” (Mk.10,39).


Savu miesu, kas nav vienkārši cilvēka ķermenis, bet Dievcilvēka, Kristus sadala ļaudīm, lai arī viņi varētu būt ne tikai cilvēki, bet arī Dieva dēli. Miesa, ko ir piesūcinājusi Dievišķība, mums tiek dota, lai arī mūsu ķermeņi kļūtu spējīgi piedalīties netrūdēšanas Lieldienās.


Pirmo kristiešu paaudžu apziņā Svētā Vakarēdiena Sakraments bija cieši saistīts ar Lieldienu noslēpumu. Gnosticisms neredzēja nekādu labu nākotni matērijai. Dvēseles un gari piedalās nākamajās pasaulēs un ceļojumos, bet matērijai nākotnē nav nekas cits kā iznīcība. Kristiešu Lieldienu cerība prasīja izskaidrojumu: kas tieši var dot matērijai mūžīgās dzīves spēju, pie tam tādu, kas netraucētu Dievsaskarsmi un savienošanošanos ar Dievu. Cilvēks pats nevar glābt ne savu dvēseli, un vēl mazāk savu miesu. Ar savām pūlēm cilvēks nevar izstrādāt personisko nemirstību. Tātad- nemirstības dāvanai jānāk no augšas, un tai ir jābūt apgūstamai ne tikai dvēselei, bet arī miesai, tas ir - visam cilvēkam.


“Es dziedināju visu cilvēku” (Jņ.7,23) - šos Kristus Vārdus ļoti labi atcerējās senie kristieši, un tādēļ sludināja ne tik daudz “dvēseles nemirstību”, cik cilvēka veseluma dziedināšanu, tas ir - “mirušo augšāmcelšanos”.


Tātad: miesa var augšāmcelties tādēļ, ka tai ir spējas augšāmcelties, un tā nepelna pazušanu. Miesa tik augsti var tikt vērtēta tikai tādā gadījumā, ja tā nav izpostīta ar gara pieskārienu tai, bet Kristus dziedināta. Kristus tik saudzīgi varēja izturēties tikai pret Savu paša radību, bet ne kāda ļauna demiurga darbu. Tātad, ja mēs ceram uz Lieldienām, tad mums vajag mūsu miesas Augšāmcēlējā, Augšāmcēlušajā un mūsu materiālās pasaules Radītājā atzīt Vienu un To pašu Personu. Tas Dievs, Kurš kaut kad mūs radīja, Viņš atnāca pie mums ķeizara Augusta laikā, tika sists krustā un augšāmcēlās Poncija Pilāta laikā, šajā laikā mūs Sev pievieno un izsauks mūsu ķermeņus no trūdēšanas laiku beigās.


No šejienes priecīgais svētā Lionas Ireneja apgalvojums: “Mūsu mācība ir saskaņā ar Eiharistiju, un Eiharistija savukārt apstiprina mūsu mācību (Pret maldu mācībām,4,18,5). Kuru no kristīgajām mācībām apliecina Eiharistija? Vispirms cieši ir saistītas eiharistija prakse un Lieldienu dogmāts: “Kā maize ir no zemes, un, pēc Dieva vārda piesaukšanas pār to, vairs nav parasta maize, bet Eiharistija, kas sastāv no divām daļām, no zemes un debesu: tā arī mūsu miesas, pieņemot Eiharistiju, vairs nav trūdošas, jo tām ir Augšāmcelšanās cerība” (turpat). Atbilstoši, Mantojuma ontoloģija izrādās tāda: “Tēva gaisma nogāja mūsu Kunga miesā un no Viņa mirdzošās Miesas pārgāja uz mums un tādā veidā cilvēks, iekļauts Tēva gaismā, ieguva netrūdēšanu” (Pret maldu mācībām,4,20,2).


Svētajam Irenejam Eiharistija ir kāds apgalvojums par mūsu pasauli, ne tikai par Dievu un Kristus Upuri. Viņa teoloģijā ir klātesošs ļoti priecīgs kosmoloģisks aspekts, kas ir pavisam svešs protestantu teoloģijai. “Līdzīgi arī kausu no mūs ieskaujošās radības Viņš apliecināja ar Savām Asinīm un iemācīja Jaunās Derības jaunu pienesumu, kuru Baznīca, saņemot no apustuļiem, visa pasaule pienes Dievam” (Pret maldu mācībām,4,17,5). Ireneja akcents ir antignosticisks: Kristus izmanto radību un svētī to, tātad neuzskata materiālo radīto pasauli par ļaunā demiurga darbu.


Lai arī nereti Irenejs runā par to, pievienošanās ir pievienošanās Garam un Dieva Vārdam, kas var tikt iekļauts protestantu Eiharistijas ekseģēzē, bet tomēr tā ir pilnīgi sveša vienpusīgam spiritismam. “Kausu no radītā Viņš nosauca par Savām Asinīm, no kurām Viņš apūdeņo mūsu asinis un maizi no radības apliecināja par Savu miesu, ar ko stiprina mūsu ķermeņus. Kad kauss un maize pieņem Dieva Vārdu un kļūst par Kristus miesas un asins Eiharistiju, no kā stiprinās un tiek uzturēta mūsu miesas būtība, tad kā gan viņi (maldu mācītāji) saka, ka miesa nav līdzdalībā ar Dieva dāvanu, tas ir mūžīgo dzīvi - miesa, kas tiek barota ar Kunga Miesu un Asinīm arī ir Viņa loceklis”. Un svētais Irenejs saka: “jo mēs esam Viņa miesas locekļi no Viņa miesas un no Viņa kaula” (Ef.5,30),- to sakot ne par kaut kādu garīgu un neredzamu cilvēku- jo “garam nav ne kaulu, ne miesas”- bet par patiesa cilvēka uzbūvi, kurš sastāv no miesas, nerviem un kauliem, un šī miesa tiek barota no Viņa kausa, kas ir Viņa asinis un aug no maizes, kas ir Viņa miesa...Mūsu ķermeņi, kas tiek baroti no Eiharistijas, apglabāti zemē un sadaloties tajā, savā laikā celsies augšā, jo Dieva Vārds tiem dāvā augšāmcelšanos, lai mēs uzzinātu, ka Viņa visuvarenībā, bet ne mūsu dabas dēļ mums ir mūžīga atrašanās (Pret maldu mācībām,5,2,2-3).


Atšķirībā no svētā Lionas Ireneja, daudzas protestantu denominācijas noliedz Liturģijas realitāti. Viņiem “maizes laušana”- ir vienkārši “atcerēšanās”.


“Mēs neatdzīstam maizes pārvēršanos Kristus Miesā un vīnogu vīna - Pestītāja Asinīs sakramentu, un to, ka ticīgie it kā bauda ne maizi un vīnu, bet patiesu Kristus Miesu un Asinis”- apgalvo mūsdienu baptistu dogmātikas mācību grāmata (Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ. Москва, 1970. lpp. 262.). “Protestantu vairākumam Svētais Vakarēdiens nav glābšanai, bet atgādinājumam par to, ko mūsu glābšana maksāja Kristum” (Подберезский И. В. Быть протестантом в России. М., 1996, lpp. 33.).


Dīvaini, ka protestanti, kuri tā uzstāj uz to, ka cilvēks neko nevar izdarīt savai glābšanai, ka viņu glābj tikai svētība, evaņģēlisko sakramentu izpratnē kļūst kaut kādi miesiski aktīvisti. Sakramentos viņi redz tikai cilvēka darbību, tikai žestu, ko izdara ticīgais: kristības - tās ir mūsu apsolījums Dievam. Maizes laušana - mūsu Kristus pieminēšana... Bet vai Dievs var darboties baznīcas dzīvē? Vai šeit visu laiku notiek tikai mūsu darbības, tikai mūsu pieminēšana, vienīgi mūsu pateikšanās un tikai mūsu apsolījumi?


Protestantu Kausa kā “simbola” un kā “piemiņas”, bet ne kā Realitātes izpratne ir ontoloģijas nomaiņa ar psiholoģiju; Dieva darbības aizvietošana ar cilvēka darbību.


Baptistiem Maizes laušanas realitāte ir rokām taisīta. Tas vienkārši ir simbols, ar ko cilvēki atdzīvina savas atmiņas un rosina sevī dievbijīgu emociju lēkmes. “Ne kristībās, ne Kunga Pēdējās Vakariņās neparādās īpašas svētības izpausmes” (Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 351.). Tie ir patiesi vārdi. Bet kādēļ gan tā apkopot? Ja protestantu pseidobaznīcas darbībās pēc viņu pašu atzīšanās “nav redzamas īpašas svētības izpausmes”, tad vai tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tikpat bēdīgas lietas ir arī visā pārējā kristīgā pasaulē?


Es atceros savas Kristības (deviņpadsmit gadu vecumā). Svētīgākas un laimīgākas dienas manā mūžā nav bijis. Es atceros dažu savu grēku sūdzēšanas un Liturģiju prieku... Ko nu es, labāk izlasiet tēva Kronštates Jāņa dienasgrāmatu “Mana dzīve Kristū”. Un kļūs skaidrs, ka protestantiem neklājas savu “teatralizēto uzvedumu” pieredzi uzskatīt par vispārkristīgu.


Pareizticīgā Liturģija nav roku darbs. “Tavs no Tava Tev pienests” - šie vārdi ir ņemti no Zālamana lūgšanas Dievnama iesvētīšanā. Zālamans dievnama pamatos lika neapstrādātus akmeņus (jo Baznīca nevar stāvēt uz cilvēciska pamata). Arī Liturģijā “Veltes, kas ir mūsu priekšā, nav cilvēku roku taisītas. Tas, Kurš tās izveidoja Pēdējās Vakariņās, Pats tajās darbojas, Viens un tas pats ir svētošais un to pārveidotājs” (св. Иоанн Златоуст. 82-я Беседа на Евангелие от Матфея,5).


Mums ir lit-urģija, bet ne antropo-urģija. Kopēja kalpošana ar Dievu, bet ne vientuļa cilvēku kalpošana, kuri atceras evaņģēliskās lappuses. Cilvēks no sevis pienes savas pateicīgās atmiņas un savu vēlēšanos savienoties ar Kristu. No Savas puses Pestītājs šeit un tagad pienes tās pašas veltes, ar kurām Viņš pirmo reizi pabaroja apustuļus. “Un tagad atkal mēs pienesam to pašu upuri, kas bija pienests Golgātā, un kas nekad nebeigs notikt” (sv. Jānis Zeltamute. 17-tā saruna par Vēstuli ebrejiem,3). Bet Golgātā Kristus Pats pienesa Sevi. Un, ja mūsu dievnamos ir tas pats upuris - tas nozīmē, mēs ar savām rokam tikai pieturam to Kausu, kuru uz Dieva altāra liek Pats Kristus.


Tā Valstība, kurā sevi veic Liturģija, - tā ir “Tēva un Dēla, un Svētā Gara Valstība” (tieši ar šiem vārdiem sākas pareizticīgā Liturģija ). Pie ieejas šajā Valstībā, pašā Liturģijas sākumā, kad beidzās proskomidija, kad ir savāktas un sagatavotas tās zemes veltes, ko sev līdz atnesa ļaudis, diakons klusi saka garīdzniekam: “Laiks darīt Dievam”... Laiks, kad rada Dievs... Mēs ieejam roku nedarinātā Realitātē [245].


Baptisti, iedalot “maizes laušanai” reti veicama simboliska rituāla vietu, kas pēc sava svarīguma bezgalīgi atpaliek no sprediķa, nav pietuvojušies seno kristiešu dzīves veidam, bet attālinājušies no tā. Senajā Baznīcā, kā zināms, tika uzskatīts par nepieciešamu katru dienu saņemt Svētās Veltes. Tagadējā pareizticība arī ir tālu no pirmējās, bet tā vismaz savā teoloģijā un Baznīcas dievkalpojumos nepārstāj sprediķī redzēt ne vairāk kā aicinājumu uz Kunga Mielastu, bet piedalīties šai Mielastā piedāvā pēc iespējas biežāk. Protestanti arī savā teoloģijā ir pazaudējuši eiharistisko garīgās un baznīcas dzīves dimensiju.


Eiharistiskās pieredzes atšķirība izpaužas arī tajā, ka protestantiem”maizes laušana”- ir īpaša kalpošana, tajā ir daudz skumju: tās ir Pestītāja pēdējās vakariņas. Tur arī atbilstoši dziedājumi un atbilstoša sprediķa tēma” (Тиссен Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 189.). Pareizticīgajam kristiešu Liturģija - tas ir prieka laiks, mazās Lieldienas. Ne nejauši mūsu Liturģijas dziesmās nav nevienas grēku nožēlas vai bēdīgas dziesmas: tikai prieks. Mēs nepaliekam sasaistīti ar atmiņām par Ciešanu nedēļas Piektdienas priekšvakaru, bet izjūtam prieku savienoties ar Augšāmcēlušos Pestītāja miesu. Un katru reizi pēc Svētā Vakarēdiena garīdznieks lasa lieldienu lūgšanas: “Augšāmcēlušos Kristu redzējuši...”[246].

 

Tāpat interesanti piezīmēt, ka Liturģija ārkārtīgi noturīgi patristiskajās grāmatās tiek saukta par “nākamā laika sakramentu”. Protestantu pieeja, kas “maizes laušanā” redz tikai “atmiņas”, parastu pieminēšanu - ieslēdz mūsu ticību pagātnē. Pareizticīgais tradicionālisms - ielaužas nākotnē. Pareizticīgajā Liturģijā garīdznieks atceras ne tikai “krustu, zārku” un “trešās dienas augšāmcelšanos”, bet arī “otro un izslavēto atkal atnākšanu”. Patiesi, tā ir “nākotnes atcerēšanās”. Tā ir iespējama tikai tāpēc, ka Liturģija pievieno ārpuslaika Mūžībai. Liturģija - mūsu cerība, bet ne tikai mūsu “līdzjušana”. Pareizticīgā Liturģija virza mūs uz Kristus Otro Atnākšanu[247], uz slavētajām Augšāmcelšanās svinībām. Tāda “maizes laušana” dzīvo pagatnē un skumst par krustā sisto Kristu, it kā nebūtu bijusi Augšāmcelšanās...


Bet, ja Svētais Vakarēdiens ir tikai simbols - kā izskaidrot abilitīniešu mocekļu  uzvedību? Diokletiāna vajāšanu laikā Abilitīnā (pilsēta Āfrikā) tika nomocīta grupa kristiešu. Tiesā viņi liecināja, ka zināja, ka viņiem seko imperatora slepenpolicisti. Viņi zināja, ka, ja viņi sapulcēsies, viņus atradīs un sodīs ar nāvi. Bet bīskapa ilgās prombūtnes dēļ viņi tik ļoti bija noilgojušies pēc Eiharistijas, ka nolēma vairāk neslēpties, izsauca presbiteru, kurš viņiem kalpoja Eiharistiju. Par to viņi samaksāja ar dzīvību (Успенский Н. Анафора. // БТ. М., 1975. №13. lpp. 69.). Vai tiešām viņi tā samaksāja par atceri? Vai tiešām viņi tā sailgojās pēc sprediķa? - Vai pēc Paša Kristus? Pēc patiesa sakramenta?


Bet kā protestanti var izskaidrot Kartāgas Kipriana uzvedību? Pierunājot savus mācekļus vīrišķīgi paciest vajāšanas un neatteikties no Kristus, svētais Kiprians atgādina, kādēļ kristietim ir nepieciešama vīrišķība: “lai, atceroties Eiharistiju, kurā tiek padota Kristus miesa, labā roka Viņu apskautu, kad pēc tam saņems no Kunga Debesu vainaga dāvanu” (svētais Kartāgas Kiprians. 48. vēstule. Tifaritiešiem ar aicinājumu moceklībai (Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 365.)). Ja Eiharistija ir tikai pieminēšana, kas tad sanāk: iet uz nāvi vajag, “atceroties pieminēšanu”?


Un kā izskaidrot ap. Pāvila pozīciju, kurš kā visu nelaimju avotu redzēja necienīgu, “bez apdomības” Svētā Vakarēdiena saņemšanu? Slimības un pat kristiešu nāvi apustulis pieskaitīja necienīgai Svētā Vakarēdiena baudīšanai (1. Kor.11,28-30). Un, ja apustuļa izpratnē Eiharistija būtu tikai “simbols”, tikai “pieminēšana” - vai tad viņš varētu tik radikāli novērtēt neapdomīgas Svētā Vakarēdiena baudīšanas sekas?


Jautājums par Liturģiju ir jautājums par Baznīcu un jautājums par Kristus klātbūtni pasaulē. Manā priekšā ir protestantu teoloģijas dogmātikas mācību grāmata. Lasu nodaļu “Baznīcas misija”: “Kāda ir Baznīcas misija? Kas jādara Baznīcai? A. Slavēt Dievu. 1) Mēs slavējam Dievu, Viņam paklanoties. 2) Mēs slavējam Dievu ar lūgšanu un slavēšanu. 3) Mēs slavējam Dievu, dzīvojot dievbijīgu dzīvi. B. Pašiem sevi pamācīt. Baznīcas locekļu pamācīšana tad arī ir Kristus Miesas veidošana. Publiskie baznīcas dievkalpojumi pretendē uz šo pašu mērķi. C. Sevi attīrīt... Pirmā Baznīca mums piedāvā baznīcas disciplīnas īstenošanas piemērus. Rakstos ir teikts, jāsoda ir par maldu mācībām, šķelšanos, netiklību utt. D. Savu locekļu audzināšana... Baznīcai jāīsteno īpaša programma savu locekļu pamācīšanai un apmācībai, jaunu un padzīvojušu... E. Evaņģelizēt pasauli... F. Darboties kā ierobežojošam un izglītojošam spēkam pasaulē. Ticīgajiem jādara zināmas Dieva taisnīgās prasības, kas tiek uzstādītas cilvēkam un jāsludina dzīvības Vārds...G. Veicināt visu, kas ir labs. Ticīgajam ir nepieciešams uzturēt visu, kas mēģina veicināt sabiedrības sociālo, ekonomisko, politisko un izglītības labklājību” (Тиссе н Г. К. Лекции по систематическому богословию. Спб., 1994, lpp. 359-362.).


Visu, kas šeit ir uzskaitīts kā Kristus Baznīcas uzdevumi, pilnīgi par saviem uzdevumiem var nosaukt jebkuršs filozofijas pulciņš. Platona pielūdzēju biedrība noteikti var sev noteikt pilnīgi analoģiski noformulētus mērķus (tikai Kristus vārdu nomainot ar Platona vārdu un Evaņģēliju nomainot ar Platona dialogiem). Visi šie mērķi ir pārāk cilvēciski, pārāk acīmredzami un vienkārši, tos var sasniegt jebkura cita cilvēku sabiedrība. Vēlīnā platonismā parādās arī maldu mācību nosodīšana[248]. Kontroli pār savu mācekļu un līdzpilsoņu tikumību piedāvaja jau pats Platons...


Vai tiešām baznīcai nav citu funkciju, bez informatīvās un progresīvās (atbalsts “vēsturiskā progresa” liberālajai izpratnei)?


Tad ko Baznīca nedara un kas tai nav jādara pēc protestantu teologu domām? Baznīcai nav jānodarbojas ar iesvētīšanu. Tai ir jāstāsta par Kristu, bet nav jāiekļauj kosmoss Kristus Miesā. Tā ir atteikšanās no Baznīcas kosmiskās sūtības. Tā ir noraidoša un auksta “Dieva dēlu” atbilde cietējai radībai: mums nav ko tev dot. “Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu” (Rom.8,19-23).


Lūk, tieši ķermenim, miesai, kosmosam, pasaulei nekā nav protestantismā. Viss tikai saprātam: “uzziniet par Kristu”. Kaut kāds hinduisms: lai jūsu atamans savienojas ar Brahmani. Bet ķermenis? - Miesa lai paliek karmiskajā izgāztuvē. Iemiesošanās, Apskaidrošanās, Augšāmcelšanās, Svētā Gara nonākšana pēc protestantu loģikas ir palikusi bez jebkāda iespaida uz cilvēka pasauli. Tieši tā: cilvēks taču ir iemiesots gars, bet ne tikai dvēsele. “Būtne, kas ir saņēmusi prātu un saprātu, ir cilvēks, bet ne dvēsele pati par sevi”, jau III gadsimtā rakstīja agrīnās kristietības teologs Atenagors (Cit. no: свящ. Г. Флоровский. О воскресении мертвых // Переселение душ. Париж, 1936, lpp. 143.). “Par cilvēku pašā patiesākajā būtībā attiecībā uz dabu netiek saukta dvēsele bez ķermeņa un ķermenis bez dvēseles, bet tas, kas radās kādā jaukā tēlā no dvēseles un miesas savienošanās”,- to pašu biblisko intuīciju pauda III gadsimta beigās svētais Olimpa Metodijs (Св. Мефодий Олимпийский. О воскресении, против Оригена. // Св. Мефодий, епископ и мученик, отец Церкви III-го века. Полное собрание его сочинений. - СПб., 1877, lpp. 185.).


Tad, lūk, cilvēkam viņa veselumā protestantismā nav Maizes. Dvēselei - Evaņģēlija pārstāsts. Miesai - nekas. Un visam Visumam - arī nekas.


Dzimstošās Baznīcas pareizticīgā ikona runā par ko citu. Vasarsvētku ikonā (Svētā Gara nonākšanas diena uz apustuļiem (tā ir Baznīcas dzimšanas diena) zem apustuļiem, kuri sēž puslokā, tiek attēlota tumša velve. Šajā cietumā ir ievietota stareca figūra ar kroni un nimbu virs galvas. Rokās viņš tur lakatu. Uzraksts vēsta: o kosmos. Tas ir rets alegoriskā paņēmiena gadījums ikonogrāfijā. Mūsu priekšā ir tikko kā izteikto apustuļa Pāvila vārdu ilustrācija. Kosmoss - visa pasaule ir gūstā, cietumā. Viņš ir sagūstīts ne pēc saviem grēkiem un ne pēc savas gribas, un tādēļ kronis kā zīme pasaules valdnieku sākotnējai brīvībai no steigas un trūdēšanas - ir uz viņa. Viņš nav pārkāpis Dieva gribu - tādēļ nimbs kā svētuma un vienotības ar Dievu zīme arī nav atņemta sagūstītajai pasaulei. Rokās viņš tur lakatu, kas pēc Bizantijas etiķetes nozīmē gatavību pieskarties svētumam, gatavību to saņemt (daudzās bizantiešu ikonās svētītāji netur tieši Evaņģēliju savās rokās, bet starp plaukstu un Dieva Vārdu ieliek lakatu). Pasaule gaida atbrīvošanu, ir gatava tai. Šie pirmie atbrīvošanas gaismas stari sāka ielauzties pie tās caur apustuļiem, caur Baznīcu no Trīsvienības dienas.


Bet pēc protestantu domām matērijas pasaule ir slēgta, lai tajā iekļūtu Dievišķās enerģijas. Rituālos nav reālas iesvētīšanas. Augstāk minētais teksts no protestantu mācību grāmatas visvairāk pārsteidz ar to, ka pēc tās autoru pārliecības pat Baznīcas kā Kristus Miesas dibināšana notiek bez pašas Kristus Miesas - vienkārši cilvēku stāstu par Viņu veidā.


Taču sprediķis un pamācības nevar būt svarīgākas par mistisko Realitāti. Pareizticīgā Liturģija nav ierobežota ar Evaņģēlija lasīšanu: liturgs lasa uzrakstīto Evaņģēliju, atgādina par Kristu, Viņa kalpošanu un Viņa upuri - bet pēc tam viņš sāk veikt Sakramentu, īstenot Mantojumu. Protestanti ir atstājuši pieaicināto liturģiju un atcēluši uzticamo liturģiju - tas ir to, kuras sagatavošanai ir viss pārējais. Tas ir tāpat kā pie vecticībniekiem-bezpopovciem: palika dievkalpojumu diennakts aplis, kas nav nekas vairāk kā ceļš uz Liturģiju, bet mērķi novāca... Pēc būtības caur Sakramenta redukcijai uz mācību un sprediķi protestantisma racionālistiskie novirzieni atdzemdina vienu no senā gnosticisma veidiem. Reliģija ir nonivelēta tīri līdz vārdiskai (šajā gadījumā - līdz sludinošai) darbībai.


Pareizticība pievieno kristiešus Dzīvības Vārdam divos veidos: vārdu barības veidā caur Rakstu dzirdēšanu, un eiharistiskā mielasta veidā. Protestantisms pazīst tikai pirmo veidu.


Ja Svētais Vakarēdiens ir tikai simbols, vai tad visa Evaņģēlija jēga netiek izplatīta simbolismā? Ja jau šeit, mūsu zemes dzīvē mēs nevaram satikties ar Kristu un savienoties ar Viņu ontoloģiski un reāli, tad tas nozīmē, ka Evaņģēlijs bija tikai pravietojums, bet Kristus pravietis” (Василий (Кривошеин), архиеп. Преподобный Симеон... lpp. 267.), bet ne Pestītājs un mūsu dzīves Atjaunotājs.


Kristus pēc savas Debesbraukšanas atstāja ne tikai Savus vārdus, ne tikai Savu Garu. Viņš mums atstāja sava Dievcilvēka pilnību, tas ir Savas Miesas Sakramentu, kas noslēpumaini bija Dievības apgaismots. Augšāmcēlušais Kristus ir starp mums.


Tādēļ nav pietiekami ļaudīm vienkārši izstāstīt par Kristu, neielaižot viņus Sionas augšistabā. Tajā augšistabā, kurā mūs ieved baznīcas Liturģija, lai dotu mums vietu līdzās ar apustuļiem un lai kopā ar viņiem pieietu tam punktam, kur sākas Baznīca un tās Mantojums: “Jēzus, paņēmis maizi un to svētījis, lauza to un, izdalot mācekļiem, teica: pieņemiet un ēdiet; tā ir Mana Miesa. Un, ņēmis biķeri un pateicies, deva tiem, sacīdams:dzeriet no tā visi, jo tās ir Manas Jaunās Derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai”.


Tieši ar to arī atšķiras Baznīcas ticība no visām citām ticībām, “ka viņa ir konkrēta, fiziski piederīga savam objektam” (Успенский Л. А. Богословие иконы православ-ной Церкви. Париж, 1989. lpp. 416.). Kristus pārveido uzticamos Sevī. Ticīgais netiek pievests redzējumam un pārliecībai, ne pie atklāsmes, ko nodod debesu hierarhija, bet pie Paša Kristus. “Viņiem Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība.  Viņu mēs sludinām, paskubinādami ikvienu cilvēku” (Kol.1,27-28). Šeit mēs redzam svarīgāko kristietības vēsti: “Kristus ir mūsos”. Un vēl redzam pārsteidzošu savienojumu: tas ir “noslēpums”, ar kuru mēs “pārliecinam jebkuru”. Tai skaitā - protestantus.

244 Par šo tā saukto “juridisko glābšanas teoriju” pie protestantiem skat. nodaļā “Kristus-Glābējs: skats no Austrumiem un no Rietumiem”.
245 Kristus ne Damasijs, ne Pēteris un ne Ambrosijs un ne Grigorijs. Mēs izpildām savu darbu kā kalpotāji, bet sakramentu iedarbība ir atkarīga no Tevis. Nav cilvēku spēkos darīt zināmus dievišķos labumus - tā ir tava dāvana, Kungs” (святитель Амвросий Медиоланский. Cit. no: Биффи Дж. Я верую. Рим,1985, lpp. 87). Lūk, kā attiecību starp garīdznieka un Dieva darbību Liturģijā pārdzīvo XX gadsimta pareizticīgais apliecinātājs (jau nometnē atceroties Altāra priekšā pavadītās minūtes): “Atgriešanās pie Altāra tagad liekas ne tikai neīstenojama, bet vienkārši nesasniedzama. “Neesmu cienīgs” - lūk, galvenā garīdznieka apziņa. Un, liekas, līdzīgi Dāvidam, nespētu tagad pat pieskarties svētumam, bet tikai no tālienes skūpstīt zemi, no kuras ir redzama svētuma zeme...Kungs! Dvēsele tā skumst pēc Liturģijas” (священник Анатолий Жураковский. Материалы к житию. - Париж, 1984. lpp. 127 un 150).
246 Ar prieku varu atzīmēt, ka nopietnā protestantu literatūrā jau sāk saprast šo Pareizticības atšķirību un pilnīgi pozitīvi uz to reaģēt. Lūk, piemēram, protestantu teksts, kurā ir iepazīšanās ar pareizticību pēdas kā ekumenisku sarunu sekas: “Austrumu baznīcās tieši Kristus Augšāmcelšanās tiek uzskatīta par Dieva glābšanas darbu par excellence. Melnburnas konferencē (1980. g.) IV sekcija sākumā saņēma nosaukumu “Krustā sistais Kristus met izaicinājumu cilvēku varai un spēkam”. Taču pareiz-ticīgie dalībnieki šādu formulējumu kritizēja. Rezultātā tēma tika pārdēvēta par “Kristus- Krustā sistais un Augšāmcēlušais - met izaicinājumu cilvēku spēkam un varai”. Pareizticīgo dalībnieku iejaukšanās bija vietā. Kristus nāvei uz krusta bez augšāmcelšanās nav jēgas. Pats izplatītākais misionāru vēstījumu veids, ko nesa agrīnā baznīca, bija liecināšana par Kristus augšāmcelšanos. Tas bija prieka, cerības un uzvaras vēstījums, pirmais Dieva galīgās uzvaras pār ienaidnieku auglis. Un šajā priekā un uzvarā ticīgie jau varēja piedalīties. To, cita starpā, austrumu baznīca izpauž savā mācībā par dievišķošanu, tas ir sākums “dzīvei netrūdēšanā” (Romas Klements). Kristus augšāmcelšanās nākotnes spēki spēji ielaužas tagadnē un to pārveido, pat ja viss apkārt liekas neizmainīts. Baznīca ir aicināta dzīvot Augšāmcelšanās dzīvi šeit un tagad” (Бош Д. Преобразования миссионерства. Спб., 1997, lpp. 575).
247 Aizaltāra tēls, tas ir tā ikona, kas atrodas aiz altāra, un skatoties uz kuru garīdznieks veic Liturģiju - tā ir ikona “Glābējs spēkā”, tā ir Kristus Otrās Atnākšanas ikona.
248 “Jau pagānu neoplatoniķim Javliha laikā sholarha doktrīna bija kā “dogma”, bet jebkāda cita doktrīna - “maldu mācība” mums ierastajā veidā” (Аверинцев С. С. Эволюция философской мысли // Культура Византии. IV - первая половина VII века. — М., 1984. lpp.70). 

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS