Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

10. Ko nozīmē Debesbraukšana?

 

 

Tātad, Kristus sludināja Savas Dzīves, Savas misijas un Sava upura nozīmi cilvēces likteņos. Visi kristieši piekrīt tam, ka mūsu glābšanu Kristus veica ar Savu Upuri. Pretrunas starp kristiešiem rodas citos jautājumos.


Pirmais no tiem - kādas attiecības ar Dievu ir iespējamas pasaulē pēc Kristus Debesbraukšanas?


Otrs jautājums - kādā tieši ceļā katrs atsevišķais cilvēks var padarīt par savu to glābšanas dāvanu, ko Kristus atnesa visai cilvēcei?


Tad ko nozīmē Debesbraukšana? Tā ir šķiršanās? Vai ļaudis uz zemes palika vieni, kā iepriekš? Mūs vienkārši apciemoja un tad atkal atstāja? Debesīs mēs saņēmām Lūdzēju, bet uz zemes mēs kā iepriekš esam vieni? Vai Dievs kļuva mums tuvāks? Bija dienas, kad Viņš ne tikai bija tuvāk, bet Viņš bija ar mums, mūsu vidū. Tās dienas pagāja. Vai laika upe ir aiznesusi sev līdzi Mūžības Radītāja klātbūtni uz zemes? Ar katru gadu, ar katru minūti mēs esam arvien tālāk no vienīgā vēstures punkta, kad Vārds kļuva par miesu, kad Mūžība pieskārās laikam?


Taču, Evaņģēlija atvadu lappuse pavisam nav tik bēdīga. Tā ir piepildīta ne ar šķiršanās raudām un ne atvadu vārdiem. Drīzāk Kristus noliedz Savu aiziešanu, brīdina, lai Viņu neuzskata par klāt neesošu: “Es esmu ar jums līdz pasaules galam”.


Ko Kristus atstāja “pēc Sevis”? Protestantu reflekss nekavējoši uz šo jautājumu atbild: Evaņģēliju. Bet vai tā nav pārāk steidzīga Kristus identificēšana ar grāmatu par Viņu? Vai tāda doktrīna nepārveido Kristu “burta kalpā, kurš uz zemi atnesa tikai kaudzi tekstu”? (Розанов В. В. Около церковных стен. М., 1995, lpp. 86.)


Pajautāsim savādāk: ko apustuļi pieņēma no Kristus, ko viņi ieguva no Viņa? Tikai zināšanas, tās zināšanas, ko šodien apgūst “Dieva likuma” stundās vai “bibliskajos kursos”? Vai kaut ko nesalīdzināmi vairāk kā teoloģiskās shēmas un morālos priekšrakstus?


Bet arī šis jautājums nav pats svarīgākais. Par to svarīgāks ir cits: ko Kristus saņēma no Tēva? To, ko Dēls saņēma no Tēva, Viņš deva Saviem mācekļiem. Tad, ko tad Tēvs nodod Kristum, Kristus - apustuļiem, apustuļi - Baznīcai?


Ko Kristus saņēma no Dieva? Tikai zināšanas? Vai spēku, godu, varu un pašu dievišķību? Dēls saņēma no tēva Mūžību, tas ir tādu esamību, kas nevar tikt pakļauta korozijas trūdēšanai un nāvei. Tas ir tas, kas tiek saukts par “pirmsmūžības piedzimšanu”. Ar to arī atšķiras piedzimšana no radīšanas akta, ka piedzimušajam tiek nodota visa dzemdinātāja daba (tai laikā, kad radība tikai kaut kādā nozīmē ir līdzīga savam radītājam).


Bet pēc tam dēls piedzimst vēlreiz. Bet nu jau laiku straumē - piedzimst no cilvēku Mātes. Un to, ko Viņa Persona saņēma no Tēva pirms laiku sākuma, Viņš nodod Savai jaunajai, cilvēciskajai dabai. Notiek Dievcilvēka cilvēciskās dabas dievišķošana, kas savu pilnību sasniedz Augšāmcelšanās brīdī. Tad ne tikai Dievišķā daba, kas ir vienāda ar Tēvu, bet arī cilvēciskā daba, kuru Vārds saņēmis no Marijas, kļūst augstāku nosaukumu cienīga. Tā pareizticīgā tradīcija skaidro tos apustuļu sludināšanas vārdus, kas ir tik ļoti kārdinoši “Jehovas lieciniekiem”: “Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā" (Ap.d.2,36).


Ko nozīmē “darījis”? Vai tad Dēls ir radīts? Svētītājs Nisas Grigorijs vērš uzmanību uz to, ka, pirmkārt, šī svētruna ir vērsta uz jūdiem, kuri redzēja tikai Kristus “miesas aizsegu” un neredzēja Viņa garīgo dabu, un, otrkārt, uz to, ka apustuļi lieto norādāmo vietniekvārdu. Norādīt var tikai uz to, kas ir redzams. Jūdu pūlis nebija Tabora kalnā un tādēļ Jēzus Dievišķo slavu neredzēja. Tas nozīmē, kas tieši uz Kristus cilvēcisko, nevis uz garīgo dabu norāda vārdi par to, ka “šo Jēzu Dievs ir darījis par Kungu”.


Pēc augšāmcelšanās slavas pilnās dievišķās dabas īpašības tiek dotas pie krusta noniecinātajam Kristus ķermenim. Teoloģijā tā tiek saukta par “perihorēzi”- divu Kristus dabu īpašību un vārdu apmaiņa. Sekojot Tertuliānam, mēs iegūstam tiesības savienot iepriekš nesavienojamo: “Dieva Dēls ir krustā sists; nav kauns, jo kaunpilns. Un Dieva Dēls mira bezjēdzīgi; tādēļ arī pelna ticību. Un apglabātais cēlās augšā; bez šaubām, tādēļ, ka neiespējami” (Tertuliāns. Par Kristus miesu,5). “Dievišķie nosaukumi pāriet uz cilvēku, tā ka redzamais uz krusta tiek saukts par slavas Kungu tā iemesla dēļ, ka Viņa esamība savienojas ar zemāko un reizē ar to svētības nosaukums pāriet no Dievišķā uz cilvēcisko” (св. Григорий Нисский. Против Евномия. 6,2).


Pārvarot cilvēcisko dabu, Logos ar Savu Mūžību, ko ir saņēmis no Tēva, piesūcināja Savu cilvēcisko dabu, ko saņēma no Sievas. Bet to Viņš nedarīja Sev, bet mums. Savu cilvēcisko dabu, kura tika Mūžīgās Dzīves apskaidrota, Viņš tālāk nodeva mums: “Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī” (Jņ.6,57).


Tas nav mācības vēstījums, bet dzīves vēstījums. Tas nav internets, nav informatīva ķēde. Tā ir pašas esamības nodošana, Mūžības tecējums, bet ne “gnostiskās” informācijas nodošana.


“Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu” (Mat.11,27),- saka Kristus. "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes”- tie ir Kristus pēdējie vārdi pirms Debesbraukšanas (Mat.28,18).


Kristiešu Dievs ir Trīsvienība. Mēs nevaram runāt par Dēlu, neatceroties Tēvu. Pirms runāt par to, ko Viņš nodeva, jājautā, ko Viņš saņēma. Viņš saņēma Dievišķās dzīves pilnību. Un tieši to Kristus nodod tālāk ļaudīm.


Pat Tiesas vara, ko Tēvs nodeva Dēlam, tiek Viņa nodota tālāk apustuļiem (1.Kor.6,2-3). Pat Nesasniedzamā Tēva pazīšanu Dēls nodod tiem, “kam Dēls to grib atklāt”. Savas attiecības ar Tēvu Kristus grib ienest cilvēku pasaulē: “Kā Mēs” (“Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs... Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos vienoti”- Jņ.17,11 un 21). Ļaudīm ne tikai vienkārši ir jāuzzin tas, kas ir zināms Kristum. Cilvēkiem jākļūst par tiem, kas bija un ir Kristus: “Viņi kā Es” (“Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules”- Jņ.17,16). “Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem” (Jņ.17,22). Slava (teofānija) bibliskajā valodā - tā nav “popularitāte” un nav “slavenība”. Tā ir Dieva Klātbūtnes izpausme. Cik acīmredzama ir Dieva klātbūtne Dēlā, tik pat jūtami šai Klātbūtnei jāatspīd Viņa mācekļos. Beidzot, lielākā no Dievišķajām enerģijām, kuras vārds kristiešu apziņā ir kļuvis par sinonīmu vārdam Dievs - mīlestība - ir ieslēgts nodošanas aktā no Tēva caur Dēlu apustuļiem “lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos" (Jņ.17,26).


Tas, kas jānodod, ko manto kristieši no Kristus un kas tiek nodots no paaudzes uz paaudzi - tā arī ir Mantojums. Bet, ja jautājums par to, ko Kristus nodeva ļaudīm, nevar tikt apspriests, iepriekš nenoskaidrojot jautājumu par to, ko Kristus iepriekš saņēma no Tēva, tātad jautājumu par Mantojumu jāskata kontekstā ar triadoloģiju (triadoloģija - mācība par Dievu kā Trīsvienību).

 

Mantojums aizsākas Trīsvienībā.  Mantojums sākas no Tēva uz Dēlu[238]. Un tālāk Mantojums kā ūdenskritums krīt lejā no Debesīm uz zemi - no Tēva ar Kristu. “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu”  (Jņ.20,21).


Ko Kristus saņēma no Tēva, to Viņš deva apustuļiem, bet tie - Baznīcai. Svētais Irenejs (II gs.) un Tertuliāns (III gs.) runāja par Mantojumu: tas ir par to, ko Baznīca saņēma no apustuļiem, apustuļi no Kristus, bet Kristus no Dieva. (cit. - Архиеп. Иларион (Троицкий). Очерки из истории догмата о Церкви. М., 1997, lpp.195.) Un, kad es pie Karla Barta lasu, ka “visa baznīcas dzīve ir nepieciešama, lai īstenotu to, ko mēs nosaucām par baznīcas vēstošo kalpošanu, kerygma” (Барт К. Очерк догматики. Спб., 1997, lpp. 254.), tad es tikai pabrīnos par šo nejūtību pret kristietības ontoloģisko dziļumu. Ja Bartam ir taisnība, tad Kristus ir Eņģelis, vēstnesis, un nekādi ne “Vienpiedzimušais Dēls, esošs Tēva klēpī”. Jo kādēļ gan Baznīcas galvai jābūt tik būtiski saistītam ar Tēva esamību, ja Baznīcas uzdevums ir tikai informēt?


Atkal un atkal es atkārtoju: eklezioloģijai (mācībai par Baznīcu) tiešā veidā jāiet uz triadoloģijas (mācības par Trīsvienību) augstumiem. Baznīca nes un dāvā ļaudīm to, ko tai iedeva apustuļi. Apustuļi varēja sniegt Baznīcai tikai to, ko viņiem nodeva Pestītājs. Kristus taču ienāca pasaulē tādēļ, lai nodotu ļaudīm to, ko Viņš Pats saņēma no Tēva. Tādēļ jautājums par to, ko Baznīca vēsturē var dot cilvēkam - tas ir jautājums par to, ko Dēls saņēma no Tēva mūžībā.


Tēvs nodod Savas Dievišķības pilnību Dēlam; Kristus nodod Savu dzīvi ļaudīm. Kā Kristū “mājoja visa Dievišķības pilnība miesiski” (Kol.2,9) - tā arī ļaudīm jānodod iespēja kļūt par “Dievišķās esamības dalībniekiem” (2.Pēt.1,4). Saskaņā ar apustuļa Pāvila svinīgo apgalvojumu, no šīs Dieva mīlestības, kas ir dāvāta Kristū, mūs nevarēs nošķirt nekas (Rom.8,39). Bet Kristus mīlestība pret ļaudīm, kā mēs tikko redzējām no piesauktajiem Kristus vārdiem, nozīmē paša Kristus atrašanos cilvēkā. Tas nozīmē - nekas nevar atdalīt kristieti no Kristus: “ne tagadējais, ne nākamais”. Un pat ne pats Pestītāja Debesbraukšanas fakts.

 

Taču - kādā veidā Pestītājs iedod Savu Dieva Dēla Dzīvi ļaudīm? Šeit nav svinīgu deklarāciju par kādu pilnvaru deleģēšanu. Jaunā Derība nav notariāls dokuments, kas juridiski fiksē atradeņa adoptēšanu. Kristus uztic ļaudīm Savas dzīves pilnību. Bet uzticēšana nozīmē arī izdošanu, atteikšanos no spēcīgas kontroles no “aizdevēja” puses… Gan krievu, gan grieķu, gan latīņu valodās “nodot” nozīmē gan nodot, gan izdot… Nodotais - nodošana (piemēram, Lk. 20,20 latīņu tekstā: traderent illum - “lai nodod sevi”), izdošana, neaizsargātība. Dievs uzstājas no savas nesasniedzamības un visuvarenības un pieņem mūsu ciešanu miesu. Nodošana - tas ir testaments, īpašuma tiesību nodošana. Lūk, kristīgā Mantojuma saturs “Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis” (Jņ.10,17-18). Pašu līdzību par cilvēku, kurš aizbraucot izdalīja talantus, Kristus izstāstīja, dodoties Savā pēdējā, Krusta un nāves ceļojumā.

 

Cilvēka Dēls nodod Sevi grēcinieku rokās viņu glābšanas dēļ. Nodošana ir dāvana, tā ir upuris. Tā mēs pieskaramies galvenajam kristietības noslēpumam - Mantojumam kā Krusta nāves noslēpumam… Ja Kristus Sevi nenodos nāvei, ļaudis neko nevarēs pieņemt. Kristus Sevi izplata un izdala. Bet nedrīkst aizmirst, ka visur, kur Kristus “dala Savu Miesu”, Viņš to “salauž”. Mīlestības vakariņas nav nejauši kaimiņos ar Golgātas Krustu. Nodošana tiek veikta mīļoto dēļ.


“Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva” (Jņ.10,17-18). Kam Kristus atdod Savu dzīvi un kādēļ? Tikai Tēvam (“Tavās rokās Es nododu Savu Garu”)? Tikai bendēm? Viņa upuris ir vienkārša atteikšanās, ir tikai negatīvs, apzagšana, dzīves samazināšana? Vai tā ir arī dāvināšana, un vai to dzīvi, kuru Kristus atdod, kāds arī pieņem?


Pareizticīgai apziņai ir acīmredzami, ka, pirmkārt, Kristus dāvā Sevi mums: “Tā kā krustā sišana ir notikusi mīļoto dēļ, tad Kristus to sauc par slavu (Jņ.7,39)” (svt. Jānis Zeltamute) (Св. Иоанн Златоуст. Творения. СПб., 1896 Т. 2. Кн. 1. lpp. 499.) Mēs nedrīkstam neko turēt augstāk par Kristu, jo arī Viņš augstāk par mums neko nav nolicis” (svt. Kartāgass Kiprians Письмо к Фортунату об увещании к мученичеству // Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 333.) Kristus mīlestībā sevi ziedo mīļotajiem, tas ir - ļaudīm.


Dzīvības simbols Bībelē ir asinis. Kristus ne vienkārši izlej Savas asinis. Kristus asinis ne vienkārši iesūcas Golgātas akmeņos. Kristus asinis ne vienkārši tiek izgrūstas no Viņa ar benžu vardarbību. Viņš Pats atver Savu asiņu avotus un savāc tās kausā (paradoksālā veidā - vēl pirms Krustā sišanas). Un šo Asiņu Kausu Viņš piedāvā - kam? Savas izlietās asinis Kristus piedāvā dzert ne sātanam, ne bendēm un ne Dievam Tēvam. Viņš piedāvā, lai apustuļi tās uzņemtu sevī. “Mēs nevarētu dzert Kristus Asinis, ja Kristus iepriekš nebūtu samīdīts un izspiests”,- raksta III gadsimtā svētītājs Kartāgas Kiprians (63. vēstule Cicīlijam par Kunga kausa sakramentu Отцы и учители Церкви III века. Антология. т. 2. - М., 1996, lpp. 370.), piedāvājot pravietisku tekstu: “Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam?” (Jes.63,2).


Tātad Kristus atdod ļaudīm Pats Sevi, Savu dzīvi. Bet ja tas ir tā, tad arī ļaudīm jāsaņem no Kristus tieši tas, ko Viņš tiem ir nodevis. Ne Viņa vārdus un ne vārdus par viņu, bet Viņu Pašu, Viņa Dzīvi.


Tajā arī ir reliģiskās vēstures galvenā jēga: pasaule tika atrauta no Dieva un šajā savā atrautībā sāka smakt, slimot, mirt. Lai piesūcinātu šo mirstošo pasauli ar dzīvības enerģijām, vajag ne tikai no Debesīm pasludināt tai piedošanu. Ūdenslīdēju, kurš sāk smakt tādēļ, ka kļūdas dēļ pats pārgrieza skābekļa padeves šļūteni, neizglābs kapteiņa vārdi: “Es tev piedodu valsts īpašuma bojāšanu!”[239]. Vajag, lai Dzīvības Gars atkal būtu mūsu vidū un mūsos. Dievam jābūt ar mums arī pēc Debesbraukšanas. Vēstures pasaule nedrīkst būt izolēta no Mūžīgās esamības loka.


Tādēļ pareizticība ir pārliecināta, ka Kristus atstāja ne labas atmiņas par Sevi, bet Pats Sevi. Viņš nav aizgājis. Viņa Debesbraukšana nepadarīja nabagāku cilvēku dzīvi, bet bagātināja mūs: jo Debesīs uzbraukušais Kristus no Tēva altāra mums sūta Savu Garu, kas mums atgriež arī Kristus Miesu.


Kristietība ir ontoloģiska. Par ontoloģisku mēs saucam aktu, kas savieno divus esamības līmeņus (vispar ontoloģija ir “mācība par esamību”). Atomsprādziens nav ontoloģisks process, bet, kad mana doma paceļ manu roku, tas ir, runājot Dekarta valodā, domājoša substance iedarbojas uz izplatības substanci, tā jau ir ontoloģija. Svarīgākie kristīgās ontoloģijas līmeņi - Radītājs un radība. Tad, lūk, kristietības būtība ir tajā, ka “Bet, kad Dievam, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis, labpatika Savu Dēlu manī atklāt”(Gal.1,15-16). Par to pašu runā arī Nisas Grigorijs savā Zālamana Augstās dziesmas skaidrojumā: kad notiek patiesa cilvēka dvēseles (Līgavas) un Kristus (Līgavaiņa) tikšanās - “sākas savstarpēja viena pāriešana otrā, Dievs ir dvēselē un dvēsele tāpat pārceļas Dievā. Līgava sasniedza, liekas, pašu virsotni cerībā uz labumu, jo kas gan ir augstāks par šo - būt pašā Mīļākajā un sevī saņemt Mīļoto?” (св. Григорий Нисский. Творения. М., 1862. Ч. 3. lpp. 155.) Kristietībā Dievs dod ļaudīm Savu mūžību. Tādēļ kristiešu Mantojums - tā patiesi ir “nemirstības tradīcija”.[240]


“Bez manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.15,5), saka Kristus. Viņš nesaka, ka “jūs nevarat izdarīt neko kaut cik labu bez konsultācijas ar manu apustuļu grāmatām”. Viņs saka: “bez Manis”. Tātad, lai kristieši kaut ko varētu izmainīt pasaulē - kopā ar viņiem jābūt un jādarbojas Kristum.


Tātad, lai būtu par kristieti, dzīvē ir jābūt vēl kaut kam citam bez Rakstiem. Sevī jābūt svētumam, kas ir lielāks par Rakstiem. Bībeles esamība mājās negarantē panākumus. Ir vēl kaut kas, kura prombūtnē mēs nevarēsim “neko izdarīt”.


Dīvaini, kad disputos es uzplijos protestantiem ar jautājumu “ko tad mums atstāja Kristus”- viņi neatlaidīgi stundu pēc stundas skandina: “Bībeli, Bībeli, Bībeli...”. Saprotams, ka tas ir galvenais protestantisma postulāts: sola Scriptura. Tikai Bībele ir Dieva iepazīšanas avots. Nekādi cilvēku “vēstījumi” nevar papildināt un izmainīt Dieva Vārdu... Bet vai var tēzi, kas ir dzimusi pilnīgi noteiktā polemikā (polemikā starp pirmajiem protestantiem pret katoļiem), uzskatīt par universālu visas kristietības formulu? Vai ne pārāk daudz aiz savām robežām atstāj šīs svinīgā un skaistā formula: “tikai Raksti”?


Bet ir pietiekami tikai mazliet aizdomāties, lai izietu aiz sava protestantiskā katehisma, un atbildētu uz manu jautājumu: “Kristus mums atstāja Svēto Garu”. Atcerēsimies nākotni Kristus apsolījumos: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14,26). Kad apustuļi Gara iedarbībā “atcerējās” un pierakstīja no Kristus dzirdēto, vai tiešām arī Mierinātājs pameta tos, kuri jau vienreiz bija kļuvuši par bāreņiem, Debesbraukšanā. Dievs atnāca pie ļaudīm, lai no šā laika būtu ar viņiem nešķirams.


Pēc ap. Pāvila vārdiem, “Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” (1.Kor.3,11). Baznīcas pamats ir kristīgā dzīvē - Kristus, nevis Bībele. Protestanti ne bez pamata piezīmēja, ka dažas baznīcas mantojuma puses, pārāk ar tām aizraujoties, var aizklāt ar sevi dzīvo Kristu[241]. Bet vai ar pašiem protestantiem nav sanācis kaut kas līdzīgs? Vai Bībele viņiem nav aizklājusi dzīvo Kristu? Baptistu dogmatikas mācību grāmatā taču ir rakstīts: “Svētie Raksti ir pietiekami cilvēka garīgās dzīves pilnībai” (Догматика. Заочные библейские курсы ВСЕХБ. М., 1970. lpp. 10.) Man vienmēr ir licies, ka garīgās dzīves pilnībai ir vajadzīgs Pats Dievs, bet ne vārds par Viņu. Vai, piemēram, adventistu grāmatiņa saka: “Baznīcas mācības kalpošanai nav tiesību atsaukties ne uz ko citu, kā tikai uz Bībeli” (Эдель Конрад. Как появилась Библия. Калининград, 1991, lpp. 44.) Bet vai tad vārds, kas nebalstās uz dzīvas sirds pieredzi, bet uz citātiem, nav miris?


Vai Raksti ir vienīgā Kristus klātbūtnes forma Baznīcā, ļaudīs, vēsturē? Ko interpretē patiesi kristīgi teologi? Rakstus vai Pieredzi? Kā ekzegēti viņi ir? Teksta vai sirds dziļumu, ko Kristus viņos pašos ir atjaunojis. Vai tikai dzirdēto ir nolemti gadsimtu pēc gadsimta pārstāstīt sludinātāju paaudzes? Kādā pārstāstā Vēsts visvairāk izzudīs...


Vai tomēr ir avots Svētrunu atjaunošanai? Ja ir - tad kur? Kas atkal un atkal iededzina sirdi? Atbilde ir viena: Gars. Tātad, lai apustuļu sludināšana - pat tai veidā, kādā tā ir ierakstīta Jaunajā Derībā - atkal un atkal skanētu, apustuļiem vajadzēja atstāt mācekļiem kaut ko negrāmatniecisku: Garu un Kristus Prieku.


Nevajag darīt Kristu par Viņa paša Grāmatas gūstekni. Protestantu princips “sola scriptura” aiztaisa Kristus muti un saka Viņam precīzi kā Lielais Inkvizītors Dostojevska darbā: “Neatbildi, klusē. Jā, ko gan Tu varētu pateikt? Tev jau pat nav tiesību pievienot kaut ko pie tā, ko tu jau esi teicis iepriekš. Kādēļ tu esi atnācis mums traucēt?” Bet, ja Kristus grib runāt ne tikai apustuļiem? Ja Viņš vēlas pieskarties un aizdedzināt arī citu cilvēku sirdis?


Dieva brīvības sajūta, kas nav ne ar ko ierobežota, un Viņa mīlošās tuvības cilvēkiem sajūta radīja ļoti neprotestantiskos svētītāja Jāņa Zeltamutes vārdus ar kuriem viņš sāk savu Mateja Evaņģēlija skaidrojumu: “Pēc patiesības, mums pat nevajadzētu būt vajadzībai pēc Rakstu palīdzības, bet būtu jāzīvo tik tīri, lai Rakstu vietā mūsu dvēselēm kalpotu Gara svētība, un, lai kā tie ir tintes aprakstīti, tā lai mūsu sirdis būtu Gara aprakstītas” (Св. Иоанн Златоуст. Беседы на Евангелие от Матфея. М., 1993.  1. d. lpp.5).


Evaņģēlijs ir ceļš pie Kristus. Taču ceļu un mērķi nevajag identificēt. Realitāte, ko pasludina Rakstu liecība, pārspēj visas liecības. Kristus ir augstāk par Evaņģēliju, un Viņš var darboties ļaudīs ne tikai ar Savas Grāmatas starpniecību.


Lai cilvēks varētu sākt skaidrot Bībeli, nebibliskās pieskaršanās pieredzei Patiesībai viņam jau ir jābūt iepriekš. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, viņš to nevar saprast. Garīgais cilvēks izdibina visas lietas. Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu? Bet mums ir Kristus prāts” (1.Kor.2,14-16). Bībele ir Dieva iedvesta - tātad to saprast un sadzirdēt tās galveno vēsti par Vārdu, kas kļuva miesa, par Tēva Mīlestību, kas izpaudās Dēlā, var tikai cilvēks, kurš jau ir saskāries ar Garu.


Lai saprastu teikto - cilvēkam jau iepriekš jāsaskaras ar Neizsakāmo. Bet Tas taču tiešām nevar būt ievietots teksta lappusēs. Tā kā Klusēšana ir pirms runas, Pieskāriena pieredze, tās izpratnes pieredze, kas teju jau ir gatava piedzimt,- ir pirms Grāmatas lasīšanas.


Lasītājam jāiegūst pieeja tam pašam Avotam, kas ir bijis svētrakstītājam - tikai tad viņš sapratīs, par ko ir runa. Vai šis avots ir iekļauts evaņģēliskaja tekstā? Ja Evaņģēlijs pats par sevi ir spējīgs garantēt adekvitāti un savas izpratnes Dieva apgaismotību, tad mūsu priekšā ir kāds īpašs Iemiesotā Vārda sakraments ne cilvēkā, bet grāmatā, kāda patstāvīgi dzīvojoša teksta maģija, kas pats no sevis ir spējīgs darīt brīnumus. Kā katoļu garīdznieks veic sakramentus pats, savu varas pilnvaru ietvaros - tā arī Evaņģēlijs protestantu izpratnē izrādās patstāvīgs ticības svētības devējs, kam dzīvā Dieva elpa jau vairs ne visai ir vajadzīga[242]. Pareizticīgā teoloģija, tomēr, apliecina, ka sakramentus neveic garīdznieks, bet pats Dievs (svētkalpotājs tikai kalpo sakramentam),- un tāpat pareizticība domā par Evaņģēlija lasīšanas sakramentu: tikai ar Dievu var iepazīt Dievišķo. Pirms Evaņģēlija lappuses lasīšanas mēs lūdzam Dievu - “lai mēs sadzirdētu svētā Evaņģēlija lasījumu”, nelūdzamies par labāku akustiku, bet par to, lai mums sūta lejā pareizas saprašanas dāvanu, teksta pareizu hermeneitiku.


Bet tas nozīmē, ka ir jābūt kādam ceļam, kā cilvēkā piedzimst tā garīgā pieredze, kas viņam atvērs acis Labās Vēsts jēgai. Bet ceļš uz teksta saprašanu pats teksts nevar būt. Ja Raksti ir Dieva iedvesti, tad tikai Svētajam Garam ir hermeneitikas atslēga. Un šī Gara nodošana notiek pa ārpustekstu kanāliem: kā pieredze, kā sajūta.


Vai tu saproti, ko lasi?- Filips jautāja etiopu einuham. Viņš teica: “Kā gan to varētu, kad neviens mani nepamāca" (Ap.d.8,31). Tieši Gars mums liek apliecināt Kristu par Kungu (1.Kor.12,3) un atver prātu tā teksta izpratnei, kas bija uzrakstīts Gara līdzdarbībā.


Raksti satur visas zināšanas, kas nepieciešamas mūsu glābšanai, bet tās nav pietiekamas tam, lai mēs uztvertu, pareizi izprastu un piemērotu savā dzīvē šīs zināšanas, kas slēpjas tajos. Rakstus jālasa caur tā paša Gara dāvanu, Kurš iedvesa pašus Rakstus. Gars ienesa jēgu cilvēciskajā vārdā. Kurš tad šo jēgu var paņemt no vārdiem un aiznest līdz lasītāju sirdīm? Dievs dod Sava vārda izpratni. Pateicoties Dieva jaunai darbībai, mēs iepazīstam Viņa Atklāsmes jēgu. Tā tika atvērtas acis Emavas ceļiniekiem gan uz Kristu, gan uz Mozus likuma jēgu... Jēzus vienīgi var noņemt pārsegu no mūsu acīm, lai mēs varētu saprast uzrakstīto (Ориген. Entretien avec Heraclide. // Sources chretiens. vol. 67, Paris, 1960, lpp. 91.). Lai izprastu Kunga vārdus apustuļiem, vajag sajust Gara darbību uz mums.


Baznīcas izpratnē - pēc taisnīga katoļu teologa L. Buijē iebilduma - “Svētā Tradīcija attiecībā pret Bībeli nav kāds nepiederīgs elements, bez kura tā būtu nepilna. Runa iet par to, ka Bībeli vajag likt - vai, precīzāk, uzturēt,- tai raksturīgā atmosfērā, tās dzīves vidē, tās pirmējā apgaismojumā. Tā ir Bībele un nekas vairāk kā Bībele, bet tā ir Bībele kopumā, ne tikai savā burtā, bet arī Garā, Autorā, Kurš nepārtraukti atdzīvina tās lasīšanu. Kur, tiešām, jautāja svētais Augustīns, lai meklē Kristus Garu, ja ne Kristus miesā?” (Буйе Л. О Библии и Евангелии. Брюссель, 1988, lpp. 8.).


Ir vērts pievērst uzmanību tam, ko šajā sakarā saka mūsdienu pareizticīgais biblists profesors Mihails Dronovs: “Patiešām, ja reizē ar Rakstiem nenodot dievpazīšanas pieredzi, tad nevar saprast, kas ir uzrakstīts, jo rakstīts ir tieši par šo dievpazīšanu. Aklam, ja viņam nekad nav bijusi redze, nevar izskaidrot, kas tas ir “sarkanais” vai “zaļais”. Viss, kas ir uzrakstīts, ir vērsts uz jau esošu pieredzi, kas tiek nodotas ar Sakramentiem, kuros cilvēks praktiski piedzīvo Dieva iepazīšanu. Sakramentos tiek nodota tā atslēga, kas atvērs uzrakstītā jēgu, tiek nodots tas “līdzīgais”, ar ko cilvēks varēs izmērīt tam “līdzīgo” Rakstos... Sevišķi svarīgi ir  atzīmēt, ka šis ticības noteikums tiek nodots kā objektīvas zināšanas, bet ne kā subjektīva sajūta, tādēļ ka tās objektīvi tiek nodotas Baznīcas Sakramentos” (Дронов Михаил, протоиерей. Писание и Предание. // ЖМП, 1994, N. 1. lpp. 21.)[243].


Tātad, Raksti nespēj izsmelt dvēseles dzīvi Dievā. Raksti neko nesaka par to, ka cilvēks var izglābties, lasot Rakstus. Pat Kristus vārdi “Jūs pētat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība” (Jņ.5,39) pēc tam tiek Viņa paša paskaidroti - ko tieši jāatklāj rakstu pētīšanai: “tie ir, kas dod liecību par Mani”. Raksti ir instruments (“caur tiem”), liecinieks, durvis. Bet šis instruments sevi attaisno tikai tad, ja cilvēks pieņem To, Kurš griežas pie viņa ar grāmatas starpniecību. “Raksti pilnībā neapņem dvēseles dzīvi. Šī dzīve ir svētīga, bet svētību dvēselei dod, protams, ne Svēto Raksu grāmata, bet Svētais Gars, Kurš ir nosūtīts Baznīcai” (Иларион (Троицкий), архим. Священное Предание и Церковь. // Голос Церкви, 1914, N. 3, lpp. 12-13.).


Raksti ir Līgavaiņa vārdi Līgavai. Bet vai tad Līgavainis tikai vārdu vēlas nosūtīt Līgavai, vai Viņš nevēlas arī Sevi uzticēt viņai? Raksti nekad nav bijuši vienīgais avots, caur kuru Baznīca iepazīst Savu Līgavaini. Drīzāk Baznīca izmantoja Rakstus tikai kā savas sludināšanas attaisnojumu, sludināšanas par savu pieredzi. Līgavaiņa un Līgavas satikšanās vieta pēc Debesbraukšanas tad arī ir Mantojums.


Raksti tikai runā par Derību, bet šī Derība sevi īsteno ne grāmatā, bet Mantojumā, dievišķošanas sakramentā. Lai Kristus kalpošanas auglis dzīvotu ar ļaudīm un ļaudīs, tos dziedinātu, jāsūta Svētais Gars. Bet Gars netiek sūtīts bez cilvēku lūguma. Tieši tā arī ir divkāršā kalpošana Baznīcai, Mantojuma divas puses: aicinājums, lūgšanas par Viņa atnākšanu un Viņa pieņemšana. Pēc brīnišķīgā mūsdienu rumāņu teologa garīdznieka Dimitrija Staniloe izteiciena, “Mantojums - tas ir epiklēze plašā nozīmē” (Staniloae D. Teologia dogmatica ortodoxa. vol. 1. Bucuresti, 1996, lpp. 46.). Tā ir Baznīcas lūgšana “sūti mums lejā Tavu Svēto Garu” un tā ir Dieva atbilde uz šo lūgšanu.


Raksti - tas ir Dieva vārds ļaudīm. Bet reliģija - tas ir dialogs. Un dialogs nevar īstenoties tikai tajā vidē, kur ir dzirdama tikai viena Balss. Tādēļ Dieva un cilvēces dialoga vieta nav Bībele, bet ir vēsture.


Kristus klātbūtne vēsturē, ārpus Bībeles lappusēm - tas arī ir Mantojums.


Tikai ar Rakstu un Mantojuma divvienība var saglabāt un izskaidrot kristietības unikalitāti. Tās unikalitāte ir tajā, ka tā neiekļaujas reliģiju dalījumā “pravietiskajās” un “mistiskajās”.


Pravietiskās reliģijas runā par to, kā kādreiz Dievs atklājās dažiem sarunu biedriem un apsolīja viņiem vēl lielāku atklāsmes pilnību nākotnē, vēstures robežās. Pieredze, kas ir raksturīga šādu tradīciju dibinātājiem, tiek uzskatīta par unikālu un tai nav nepieciešama nākamo ticīgo paaudžu līdzdalība. Vēsturē parādās tāds Dievsaskarsmes sprieguma punkts, pie kāda nevar tuvoties visi pārējie laika momenti. Pravieša ceļš nav atkārtojams, jo pravietis pats neatrada viņa sludināto patiesību, bet bija tās pasaukts, sasniegts un dažreiz pat piespiests liecināt par to.


Mistiskās reliģijas, tieši otrādi, nedara principiālu atšķirību starp pirmā gājēja pieredzi un to pieredzi, ko iegūst, ejot to pašu ceļu. Ceļš, kas vienreiz ir atrasts un izmēģināts, ir piejams visā savā pilnībā jebkuriem laikiem. Kā gravitācijas likums vienmēr ir bijis, un nebija Ņūtona izveidots, bet tikai viņa uzminēts - tā arī jogas likumi ir mūžīgi un nemainīgi. Un, ja Ņūtons attiecībā pret gravitācijas likumu neatrodas priviliģētākā stāvoklī, kā jebkurš cits cilvēks, tad arī tās vai citas jogas skolas dibinātājs nekādā veidā nav priviliģēts attiecībā uz tās principiem salīdzinājumā ar visiem saviem sekotājiem. Tādēļ šeit nav laika unikalitātes sajūtas, jo neviens vēstures moments nevar pretendēt uz to, ka tajā labāk ir uztverama Mūžības atblāzma kā citos vēstures momentos.


Kristietība sevī savieno gan vēstures unikalitātes, gan tās momentu nevienlīdzības sajūtu, kas ir raksturīga vēsturiskajām reliģijām, un mistisko reliģiju pārliecību par to, ka Dievsaskarsmes pieredze nav ieslēgta sen pagājušajā vēstures posmā.


Kristietības Raksti runā par unikālu Iemiesošanās notikumu, Pestītāja zemes laika sludināšanu un Upuri. Bet Raksti, vēstot par unikālo un vēsturiski ierobežoto notikumu, nevar būt veids, kā nodrošināt Dieva atrašanos ar cilvēkiem citos vēstures momentos. Dievs var būt ar katru paaudzi, ar visu vēsturi tikai ar Mantojuma starp- niecību. “Tikai caur Mantojumu konkrēta Dieva darbība, kas ir pieskārusies konkrētam vēstures momentam, aizskar visu vēsturi un iedarbojas uz visiem turpmākajiem laikiem.” (Staniloae D. Iisus Hristos sau restaurarea omului. Craiova, 1993, lpp. 390.).


Šai formulai ir svarīgi abi akcenti: runa ir par unikālu Dieva darbību, kas ir atklājusies noteiktā vēstures momentā. Un tai pašā laikā šī unikālā notikuma auglis, tā ir jauna Dieva tuvība, izrādās pieejama jebkurā turpmākajā vēstures punktā. Kristietis, vai teiksim savādāk, kristīgais mistiķis var pieskarties Mūžībai no jebkura laika punkta.


Bet, tas, ka kristietība saglabā uzticību vēsturiskajai Atklāsmei, nozīmē, ka vēsture nezaudē vērtību. Mantojums dod ļaudīm Dzīvo Dievu, bet šīs satikšanās augli un tā izvērtēšanu cilvēkam jāpārbauda ar vienīgo Rakstu kritēriju.


Ja nebūtu Rakstu - pieredze, kas piedzimst vēsturē, varētu dot pārāk stipru “fonu”, kas slāpētu Līgavaiņa balsi. Raksti, kas ir piefiksējuši sen pagājušus notikumus un tādēļ tie ir izgājuši no mūsu kontroles un no mūsu mainīgās kaislības, neļauj tagadnei ar tās šīsminūtes “interesēm” un aizraušanos nekontrolēti rīkoties baznīcas mājās. Raksti atļauj ieklausīties ne tikai tagadnē. Senie Raksti atbrīvo no šodienas avīžu kundzības.


Bet, ja nebūtu Mantojuma, kristietība vergotu pagātnei, bet ne kalpotu Mūžībai. Ja nebūtu Mantojuma - kristietība vergotu burtam, un neatbrīvotos Garā.

 

 

 

238 Ja kas, kaut vai tikai tādēļ, ka Svētā Tradīcija sākās kā kustība no Personības uz Personību, ja pie tam tā pavairo Personības (“Vieninieks no mūžseniem laikiem, dodoties uz Divvienību, apstājās Trīsvienībā”- Grigorijs Teologs, Darbi. 1. sēj, lpp.414), tad pilnīgi nekorekts ir kristietības kritiķu apgalvojums, ka dzīve Tradīcijā nonivelē personību.
239 Sīkāk par to, kā Pareizticība saprot cilvēka situāciju pasaulē, kur notika Grēkā krišana, un Izpirkšana, skat. nodaļā “Kādēļ ārpus Baznīcas nav glābšanas” manā grāmatā “Veltes un anatēmas”.
240 M.Mamardašvili izteiciens, pie tam vēl, kurš ir izteicies par garīgo tradīciju: “Tas, kas bija filozofijas dzinējs manā jaunībā, var novest līdz šādai idejai: Jēzus Kristus varēja piedzimt neskaitāmas reizes, bet, ja kādā jaukā dienā Viņš nepiedzims tevī, tu esi pazudis. Lūk, tradīcijas tēls”- М. Мамардашвили. Мысль под запретом. // Вопросы философии. 1992, № 4. lpp 73.
241 “Sprediķi galvenokārt tika veltīti tādām nenopietnām un nevajadzīgām lietām kā “skaitāmkreļu” laišanai  caur pirkstiem, svēto godināšanai, mūku dzīvei, svētceļojumiem, gavēņu noteikumiem, baznīcas svētkiem, brālībām utt.”- Augsburgas konfesija, 20. Artikuls. Vispār jau tās nemaz nav tik “nenopietnas un nevajadzīgas” lietas, bet, patiesi: par tām vajadzētu runāt, kad Evaņģēlijs jau ir pasludināts un apgūts.
242 Pēc trāpīga jaunmocekļa arhibīsk. Ilariona (Troicka) novērojuma, “no Bībeles protestanti, kuri sabuntojās pret pāvestu - cilvēku ir izveidojuši “papīra pāvestu”, un “pēdējie meli bija rūgtāki par pirmajiem” (архим. Иларион (Троицкий). Священное Предание и Церковь // Голос Церкви, 1914, № 3, Lpp. 14-15).
243 Taisnība, šie tēva Mihaila vārdi man liekas pilnīgi nesaskan ar viņa apgalvojumu, ka “Mantojums ir Rakstu izlasīšanas un izskaidrošanas veids” (lpp.18). Kā kristietību nedrīkst identificēt ar Rakstu tekstu, tā nevar Mantojumu reducēt par hermeneitikas skolu. Hermeneitikas tradīcijas izstrāde un pat svētīgā Gara palīdzība Rakstu aptveršanā ir tikai Mantojuma izpausme, bet tie nav identiski “Sakramentu Mantojumam”, par ko saskaņā ar svētītāju Vasīliju Lielo tāpat liecina tēvs Mihails. Apustuļu Mantojuma identificēšana ar hermeneitiku, kas ir pieteikta tēva Mihaila citētajā frāzē, var tikt nostiprināta ar virspriestera Georga Florenska autoritāti: “Apustuļu Mantojums, kā to glabāja un saprata Senajā Baznīcā, nebija nostiprināts ar sarežģītu un pienākumus uzliekošu teikumu sakopojumu (tas ir tam nebija loģiskas struktūras veida, teksta), tas drīzāk bija Atklāsmes notikuma jēgas un spēka redzējums, Atklāsmes Dievā, Kurš darbojās un darbojas” (прот. Георгий Флоровский. Писание и Предание с православной точки зрения. //Вестник Русского Западноевропейского патриаршего экзархата, 1964, № 45, lpp. 60). Un tomēr man liekas, ka Mantojums ir ontoloģiska, nevis hermeneitiska realitāte. Precīzāk - tās ir tās ontoloģiskās izmaiņas, kas dara par iespējamu hermeneitiku darīt adekvātu Rakstiem.

 

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS