Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

8. Vēsture pēc Kristus: izšķērdēšana vai sakrāšana?

 

Protestantisms atšķiras no pareizticības ar to, ka no diviem garīgo zināšanu avotiem - Rakstiem un Tradīcijas - protestantisms atzīst tikai pirmo. Sola Scriptum. Tikai Raksti. Šis protestantisma lozungs ir pievilcīgs tikai līdz brīdim, kamēr neaizdomājies: kas tad palika aiz “sola” iekavām. Ko šī formula izslēdz? Dzīvot pēc Rakstiem ir brīnišķīgi. Bet kas aiziet no cilvēka redzes loka, kurš lasa tikai Evaņģēliju? Aiziet - Mantojums. Realitātē tas nozīmē, ka parasta pārliecināta protestanta filozofiskais un reliģiskais redzesloks ir krietni šaurāks kā pārliecinātam pareizticīgajam: no Baznīcas bibliotēkas viņš izvēlas tikai Bībeli, pārējo pasludinot par nevajadzīgu prātuļošanu. Augustīns un Zeltamute atklāti tiek atzīti par apgrūtinošu lasāmvielu, interesantu tikai vēsturniekiem.  Pareizticība - tā ir bibliotēka; “evaņģēlisms” - vienas grāmatas reliģija. Baptisti neredz jēgu Liturģijā - tas nozīmē, ka velti ir uzrakstīti Čaikovska un Rahmaņinova kori, Gogoli bija jāmet krāsnī, ne tikai “Mirušo dvēseļu” otro sējumu, bet arī viņa “Pārdomas par Dievišķo Liturģiju”. Ja ikona ir kaut kas cits, kā Evaņģēlijs, tad pēc principa Sola Scriptum neizbēgami izriet, ka sirdsskaidrais Andrejs Rubļovs nav nekas vairāk kā elku pielūdzējs...


Tādēļ protestantu pozīcija attiecībā pret pareizticību izrādās kulturāli-nihilistiska. Ja pat Grieķiju avīze “Protestants” sauc “par valsti, kas ir aizvērta Evaņģēlijam” (šo valsti, kuras valodā Evaņģēlijs tika uzrakstīts!),- tad Krievija amerikāņu misionāru skatījumā vēl vairāk   viscaur ir saindēta “ar viduslaiku izkropļojumiem”. “Mēs, krievi, - savā grāmatā, cik neizglītotā tik agresīvā”, raksta mūsdienu baptisma sludinātājs P.I.Rogozins, - pieņēmuši kristietību deviņus gadsimtus pēc tās iedibināšanas, mantojām to no Grieķijas jau tad, kad kristietība bija ļoti piedrazota, izjutusi uz sevi dažādu valsts sistēmu ietekmi un bija piesūcināta ar Bizantijas pagānismu. Pieņemot kristietību ne no pirmavota, bet it kā no otrām rokām, mēs pievienojamies visiem tās “gataviem” gadsimtu uzslāņojumiem un maldiem”[188]. Nu, protams, ja slāvi pieņēma Evaņģēliju no sv. Kirila un Metodija rokām - tās ir notraipītās “otrās rokas”, bet mūsdienu Krievijas Billija Grehema mācekļi, bez šaubām, saņēma Evaņģēliju no “pirmajām rokām”.


Baptistu žurnāls noskaidro krievu pareizticības iedzimto defektu sarakstu: “Kādas gan bija grieķu teoloģijas īpatnības, ko pārņēma Kijevas Krievzeme un kas izpaudās baznīcas iekārtā? Jāņem vērā, ka tūkstoš gadu ilgajā šīs vēsturiskās baznīcas eksistences laikā tā daudzviet ir atgājusi no evaņģēliskās kristietības. Jau Pirmā Vispasaules Koncila Nikejā laikā 325. gadā baznīcas praksē eksistēja mirušo atcerēšanās un lūgšanas, kas bija vērstas uz viņiem, bērnu kristīšana un Dievmātes kults. Bet galvenā atkāpe bija sekojoša: ideja par vispasaules redzamo baznīcu, kas sastāv no bīskapiem [189]; ticība tam, ka sakramenti maģiskā veidā paši sevī ietver pārveidojošu svētību; īpašas garīdzniecības šķiras izveidošanos, kuri vienīgie tad arī varēja šo sakramentu pasniegt. Uz ko balstījās visas šīs atkāpes no veselīgās evaņģēliskās mācības un vienkāršības? Uz atziņu, ka Dievs ar cilvēka saprātu nav aizsniedzams [190]. No šejienes izriet nepieciešamība pēc kāda mistiska rituāla vai maģiskām darbībām, lai kaut kā tuvotos neredzamajam Dievam, un tātad bija nepieciešami arī speciāli kalpotāji  sakramentu veikšanai, garīdzniecības šķira un speciālas ēkas - dievnami, kas būtu Dieva Mājas”[191].


Elementāra loģika noved pie neizbēgama secinājuma par to, ka Krievijā no kņaza Vladimira laikiem kristiešu vispār nebija[192]: jo baptistu dogmātika aizliedz bērnu kristīšanu, bet Krievijā jau tūkstoš gadus paaudze aiz paaudzes gāja cauri kristību traukam. Un, lūk, izrādās ka Radoņežas Sergijs un Dostojevskis, Sarovas Serafims un Pāvels Korins, svētmoceklis patriarhs Tihons un tie, kurus Kļučevskis nosauca “senās Krievzemes labie ļaudis” - visi viņi nebija kristieši, jo bija kristīti bērnībā.


Baptistu vēsturnieks L. Koročins brošūrā “Kristietība un vēsture” jau norādīja, ka Ņevas Aleksandrs nevar būt svētais (atšķirībā, teiksim, no jebkura baptista) uz tā pamata, ka, aizsargājot Krievzemi no krustnešiem (kāpēc tad tas bija jādara?!), viņš nogalināja ļaudis [193], bet Vasīlijs Svētlaimīgais nav nekāds “Kristus dēļ neprātīgais”, bet vienkārši psihiski slims. Un cik lieli grēcinieki ir senie krievu ikonu rakstītāji - to var saprast no protestantu neofītes vēstules, ko man atsūtīja uz Garīgo Akadēmiju: “Agrāk es ļoti ticēju ikonām, to bezgrēcīgajam svētumam, lūdzos to priekšā uz ceļiem, vērsos ar lūgšanām ne tikai pie Dieva, bet arī pie mirušajiem svētajiem. Bija reizes, kad es aizmigu ar ikonu uz krūtīm. Pēc profesijas esmu māksliniece un atļāvu sev rakstīt ikonas, bija reizes, kad es tās pārdevu un dāvināju ļaudīm. Līdz Bībeles izlasīšanai es nezināju cik neģēlīgs bija tas, ko es darīju... Kad es izlasīju visus 17 praviešus, kur viņi vienā balsī aicina ļaudis ticēt Dzīvajam Dievam, es pēkšņi sapratu visas savas grēkā krišanas šausmas. Es metos pie ikonām, norāvu tās no to vietām un bez jebkāda apmulsuma un bez šaubu ēnas iemetu tās iekurinātajā krāsnī. “Kungs, piedod man! Es Tevi esmu pazemojusi ar savu elku kalpību. Lai sažūst manas rokas, kas ir zīmējušas elkus, lai izkalst mana mēle - kas cerēja uz mirušiem, lai es kļūstu akla un vairs nekad neredzu ikonas”. Tagad es sapratu - man ar pareizticīgo baznīcu nav pa ceļam... Likt krustā sisto Jēzus Kristus atdarinājumu Dzīva Dieva namā - ir zaimošana un idiotisms. Es - viena no nedaudzajiem, kuri ir atdalījušies no kopējā bara, pareizāk sakot, ko Dievs ir atdalījis”[194].


Arī simt gadus atpakaļ protestanti sludināja tādu pat klaji negatīvu attieksmi pret pareizticību: “Londonas Starptautiskā studentu misionāru Konference” nolēma - noteikti visu pasauli apgaismot ar kristietību šīs paaudzes dzīves un darbības laikā. Pagānu valstu vidū, kuras bija jāapgaismo, tika pieskaitītas arī Krievija ar Grieķiju” (sv. Japānas Nikolajs. Ieraksts dienasgrāmatā 14.2.1901)[195].


Pēc protestantu loģikas iznāk, ka ar pēdējā apustuļa nāvi nomira pēdējais kristietis. Nē, vēl stingrāk: tajā minūtē, kad pēdējais no Jaunās Derības autoriem pielika punktu savā pēdējā vēstulē, ļaudis atkal kļuva tāli no Dieva. Dievs vairāk neko nevar un Viņam nav tiesību teikt ļaudīm. Un ļaudis vairāk nekad nevarēja pateikt par savu sirdi, par to, kas tajā notiek viņa ceļā pie Dieva, neko virs tā, kas jau bija aizzīmogots ar Bībeles vākiem. “Ja kāds pieliks vārdu šai grāmatai...”.


Tā domā protestanti. Protestantisko un pareizticīgo pasaules uztveri vairāk kā jautājumā par ikonām atšķir attieksme pret vēsturi. Protestantisms - tā ir pasaules uztvere ārpus vēstures. No tās aiziet cilvēku vēsture, Baznīcas vēsture. Vēsturē nekas nesakrājas, nekas nenotiek. Dievs ir beidzis runāt ar pēdējās Jaunās Derības grāmatas uzrakstīšanu, bet paši no sevis ļaudis ne uz ko labu nav spējīgi: “pēc savas dabas cilvēks ne tikai ir ļaunuma bērns, bet vēl arī noziedznieks, pat krimināls”[196]. Svēto tēvu tradīcija nekad nav saskatījusi cilvēcē amnestētu kriminālnoziedznieku pūli un tādēļ savādāk izturējās pret cilvēces jaunrades augļiem: “Mums vieniem no visas radības, bez prāta un loģiskās būtības, ir vēl arī jutekliskās uztveres spējas. Jutekliskums, savienots ar logosu, rada zinātņu un mākslas darbu daudzveidības sasniegumus, rada māku iekopt laukus, celt mājas un vispār radīt no neeksistējošā (kaut arī ne no pilnīga nekā, jo to var tikai Dievs). Un tas viss ir dots ļaudīm. Nekas tamlīdzīgs nekad nav eņģeļiem”, saka svētais Palamas Grigorijs[197]. Un patiesi - eņģelis ir vēstnieks. No pastnieka negaida, lai viņš radoši pārveidotu viņam uzticēto telegrammu, tādēļ jau tūkstoš gadus pirms Palamas svētais Jānis Zeltamute apstiprināja “ne eņģeļu lieta ir radīt”[198]. Un, pretēji, - “Dievs padarīja cilvēku par radīšanas dalībnieku”, - raksta sirdsskaidrais Sīrijas Efrems[199]. Tādēļ ir iespējams Mantojums: Dievs ir spējīgs radīt aiz Bībeles robežām, un cilvēks nav spējīgs tikai grēkot, bet arī sadarboties ar svētību.


No šejienes rodas protestantu un pareizticīgo atšķirīgā attieksme pret Mantojumu. Protestantu teoloģijas perspektīvā, kas noliedz Mantojumu un baznīcas vēstures radošo jēgu, ir grūti izskaidrot, kādēļ Bībelē ir iekļauta Apustuļu darbu grāmata. Kādēļ stāsti par Pestītāja dzīvi un sludināšanu ir papildināti ar pirmo baznīcas hroniku? Kādēļ stāstīt par cilvēku rīcību, ja jau ir pateikts par to, ko ir veicis Vienīgais Starpnieks?


Bībele ir vēsturiska. Tā ir tautas vēsture, nevis Mozus dzīves apraksts. Tieši šīs vēsturiskās elpas un uzticības Dieva darbībai cilvēku vēsturē tad arī trūkst protestantismam. Savā vēsturiskajā pretbaznīcas nihilismā tas apgalvo - nav vajadzības ieskatīties Gara elpā cilvēkos, studēsim tikai Dieva vārdu un neinteresēsimies par to, kā ļaudis dzirdēja šo Dieva vārdu. Taču Dieva vārds ir vērsts tikai pie cilvēkiem...


Cilvēces vēsture gatavojās Evaņģēlija pieņemšanai, un vēsturē, ļaudīs uzdīgst un turpina dīgt tās veltes, kuru dēļ Evaņģēlijs bija dots. Protestantu antivēsturiskais nihilisms var tikt pieņemts tikai vienā pieļāvumā: ja uzskata, ka Raksti - tie ir meteors, kas tikai vienu mirkli parādījās zemes debesīs. No aizvēsturiskiem augstumiem kādreiz pie mums iebrāzās Atklāsmes virpulis, atstāja pēdas, ko nostiprināja Jaunās Derības teksti, un atkal aizbrāzās aizvēsturiskos un aiz cilvēku tālumos. Cilvēkiem palika tikai viens: studēt tās zīmes, kas palika pēc Apciemojuma. Uguns izlauzās ārā, apdedzināja, izkausēja klintis, atstāja tajās dīvainus notecējumus un paslēpās. Meteorīts sen ir beidzis savu lidojumu. Evaņģēlija uguns ir nodzisusi. Kristus ir aizgājis un Savā vietā atstājis tikai grāmatu. Visu, ko mēs zinām par Kristu un Dievu - “ģeologiem” ir zināms tikai no grāmatiņas. No Evaņģēlija. Ģeologi-teologi var studēt apustuļu stāstus par to, kā Dievs izmainīja viņu sirdis. Bet citu liecībām par to pašu Uguni viņi netic. Pārējie ļaudis ne vienmēr pareizi (no pēdējās ģeo(teo)loģiskās komisijas viedokļa) saprata mums atstāto vārdu nozīmi. Ģeologi, kuriem nebija personiskas saskarsmes pieredzes ar šo uguni, pēta šo meteorīta bedri, šos dīvainos notecējumus uz senajiem klinšu slāņiem, un pēc tās vai citas neparasti izkausētās klints īpatnībām veido savus pieņēmumus par to, kas tad tā ir bijusi par uguni un no kurienes tā varēja atnākt.


Evaņģēlijs ģeo-teologiem ir tikai izpētes objekts, pasīvs materiāls, pasīvs teksts, kas guļ un gaida gudru un saprotošu lasītāju (tas simtgadēm gaidīja savus baptistu un adventistu skaidrotājus, pacietīgi paciešot pareizticīgos un katoļus).


Bet, ja Evaņģēlijs pats dzīvo? Ja viņš ir aktīvs? Kas būs, ja tas negaida lasītāju, bet pats to rada? Kas notiek, ja “Tava svētība, Kungs, seko neprātīgiem un noklīdušiem un uzrunā negudros: nenogrimstat savos grēkos”?[200]. Bet varbūt Kristus patiesi ir starp mums un turpināja trešajā, devītajā un deviņpadsmitajā gadsimtā darīt ne mazākus darbus, kā pirmajā gadsimtā? “Dievs nedzīvo roku darinātos dievnamos”, - un tieši tādēļ pareizticīgie uzskata, ka Svētais Gars izrādījās ieslēgts Cionas istabas sienās, ka Vasarsvētku dāvana nav pieejama nevienam, kā tikai tiem, kuriem palaimējās atrasties tajā mājā tajā stundā. Bet, ja “Kristus vakar, šodien un mūžīgi mūžos Tas pats” (Ebr.13,8) un, ja Gars darbojas ne tikai Cionas istabā, tad, tas nozīmē, Gara dāvanas varēja sevi izpaust arī citos ļaudīs, ne tikai apustuļos.


No pareizticības viedokļa Apustuļu darbu grāmata ar to arī ir vērtīga, ka tā apstiprina Kristus apsolījumu (“Es esmu ar jums...Došu jums Mierinātāju”) piepildīšanos. Viņa dāvana izrādījās darboties spējīga: Dievs ir ar mums. Dievs ne tikai bija ar mums, bet ir arī tagad. Dievs ir ar mums ne tikai Savas zemes miesas dienās, bet arī pēc tam. Un pēc tam, kad Viņš pacēla Miesu, ko dzemdēja Marija, no zemes. Viņš šeit atstāja to Savu Miesu, kuru Viņš Pats Sev izveidoja Pēdējās Vakariņās. Dievs ir ar mums, jo ar Savu Miesu Viņš izveidoja Savu kopienu, Savu Baznīcu (Kol.1,24). Un Apustuļu darbu grāmata - tā ir pirmais eklezioloģiskais[201] traktāts, pirmais pieskāriens Baznīcas noslēpumam. Tas ir stāsts par Gara darbību cilvēkos. Vai tad tiešām tas ir beidzies? Protestantiem Apustuļu darbu grāmata noslēdz Baznīcas vēsturi. Tālāk viņi redz tikai maldus, izkropļojumu un nodevības (dīvaina veidā tas beidzās ar viņu kopienas parādīšanos) vēsturi. Pareizticīgajiem Apustuļu darbu grāmata atklāj Baznīcas vēsturi.

 

188 Рогозин П. И. Указ. соч., lpp. 64.

189 Muļķības: Baznīca nesastāv no bīskapiem, bet no visiem uzticamiem kristiešiem.

190 Bet ko - baptisti atzīst, ka “Dievu pilnībā var sasniegt ar cilvēka saprātu”? “Mans draugs Jēzus” viņiem ir viscaur saprotams?

191 М.С. Каретникова. Из истории русской Церкви. // Мирт. Христианская литература; обзор, комментарии, выводы. Спб., 1998, № 3(7).

192 Piemēram, “Jekaterinburgā evaņģēliskā vēsts nonāca 1957. gadā. Pašreiz Septītās dienas adventistu baznīca saskaita 500 cilvēkus”,- raksta J.P.Balans, Jekaterinburgas adventistu kopienas vadītājs (Религиозные общины Екатеринбурга, lpp. 28). Pirmais pareizticīgais dievnams Jekaterinburgā ir uzcelts divus gadsimtus agrāk. Bet protestantiem tā visa bija nepareiza kristietība. Kamēr viņi neatbrauca uz Sv. Jekaterinas pilsētu - tas bija pagānu novads. Jā, arī šodien tur ir tikai 500 kristiešu, kuri nes savu ne vieglo kalpošanu pagānu-pareizticīgo ielenkumā...

193 “Kad sākās karš, es nebiju mobilizēts uz fronti, man bija speciāls atbrīvojums, kā baptistam, saskaņā ar Ļeņina 1918. gada dekrētu” (Mani gadi - mana bagātība. Atceras Krievijas Evaņģēliskās-baptistu brālības vecākais kalpotājs Sergejs Petrovičs Fadjukins // Христианин и время. Сочи, 1991, № 2, lpp. 27).

194 Прокофьева Т. Ростовская область, Кагальницкий район, совхоз Иваново-Шамшево. 12.05.2005.

195 Svētītāja Nikolaja, Japānas arhibīskapa taisnā dzīve un apustuļa darbi pēc viņa pašrocīgām piezīmēm 2. d. - Spt., 1996, lpp. 24. “Izskatot pastu, dzīvi aizskāra gaušanās par to, ka štundistiem Krievijā nedod pilnu brīvību, kas beidzās šādi: “Apņēmīga lūgšana nepieciešama reliģijas ierīkošanai”. Nelieši! Krievija viņiem - pagānu valsts, kurā nav kristīgas reliģijas, un,lūk, viņi cenšas to iedēstīt! Viscaur sapuvušais protestantisms, jā un vēl sliktākajās savās sektās - tādās domās par sevi! Un vēl Dievu Kungu piesauc! Liekuļi!”(св. Николай Японский. Запись в дневнике 23.12.1902 // Праведное житие и апостольские труды святителя Николая, архиепископа Японского по его своеручным записям. ч. 2. -  Спб., 1996, lpp. 141). Šodienas protestanti ir pārliecināti, ka Krieviju jāceļ no nulles. Misija “Urāls” izplatīja soma Kalevi Lethinena lapiņu “Dievs dod cerību” par sprediķiem Jekaterinburgas Sporta pilī 1994. gada 14-18 septembrī. Visa lapiņa (4 lappuses) izraibināta ar pareizticīgo dievnamu un ikonu fotogrāfijām (lai pievilinātu pareizticīgos kristiešus). Bez tam tieši lapiņā bijušais fakultātes partijas komitejas sekretārs Jurijs Muratovs stāsta par savu neapmierinātību ar pareizticību: “Svētās Trīsvienības Sergija Lavrā mani pārsteidza Dievmātes ikona, kas bija iekalta divkāršā zelta rāmī un sudraba svētā Sergija relikviju šķirsts, cilvēka, kurš ir pazīstams tikai ar gara bagātību. Es nevarēju saprast, kādēļ patiesība būtu jāiekaļ sudrabā un zeltā, un izgāju no dievnama vēl vairāk iztukšots”. Pats Lihtinens pieticīgi beidz savu interviju šīs pašas lapiņas pēdējā lappusē: “Vajadzība pēc Dieva ir jūtama šajā valstī... Bet es ticu, ka tādi ļaudis dzims, bet tas nozīmē, ka dzims tauta, dzims valsts”. Tātad, Krievijas vēl nav, krievu tautas vēl nav - viņi tikai “dzims” ārzemju sprediķu ietekmē. Misionāra mērķis - dzemdināt jaunu tautu uz krievu zemes.

196 Тиссен Г. К. Указ. соч., lpp. 301.

197 Cit. no: Вышеславцев Б. П. Вечное в русской философии. — Н.-Й.,  1955, lpp. 233.

198 свт. Иоанн Златоуст. Восемь слов на книгу Бытия. Слово 2. // Творения. Т. 4, lpp. 15. Damaskas Jānis arī visai kategoriski apgalvo: “Esot radības, Eņģeļi nav radītāji” (Точное изложение православной веры. — СПб., 1894, lpp. 49; репринт — М. — Ростов-на-Дону, 1992).

199 преп. Ефрем Сирин. Толкование на книгу Бытия. // Творения. Троице-Сергиева Лавра, 1901. Ч. 6, lpp. 234.

200 преп. Ефрем Сирин. О покаянии, 2. // Творения. Ч. 4. — М., 1860, lpp. 128.

201 Eklezioloģija (grieķ.) - mācība par Baznīcu.

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS