Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

7. Ar ko pareizticība ir sliktāka par protestantismu?

 

Paradokss ir tajā, ka praktiski visas apsūdzības, ko protestanti izsaka pret pareizticību, var piemērot viņiem pašiem.


Piemēram, protestanti apsūdz pareizticīgos, ka mēs pārāk maz sludinām. Taču protestantu misija nezin panākumus, līdzīgus tiem, ko zināja pareizticīgā misija. Cik man ir zināms, pie visa viņu misionārā entuziasma, protestantiem nav izdevies pievienot kristīgajai pasaulei nevienu tautu vairāk par tām, ko jau iepriekš bija pievērsuši pareizticīgie un katoļu misionāri. Tās tautas un tās valstis, kas šodien tiek uzskatītas par kristīgām, bija tādas vēl līdz Luteram. Pēdējās simtgadēs protestantiem ir izdevies dažas tautas atraut no katoļiem (bet vēlreiz atkārtoju: šīs tautas kļuva kristīgas pirmsprotestantu misionāru centienu rezultātā). Protestantiem (pie tam pilnīgi salīdzināmā mērā, bet bieži atpaliekot no katoļiem un pareizticīgajiem), izdevās izveidot pietiekami lielas kopienas daudzās agrāk pagāniskās valstīs. Bet pievērst Kristum pilnībā kādu valsti viņi nespēja. Panākumus, kādi bija Kirila un Metodija misijai vai arī apustuļiem pielīdzināmās Ninas, Gruzijas apgaismotājas varoņdarbu, protestanti nezina.


Šodien pareizticīgie maz izmanto paši savu pieredzi. Bet šī pieredze ir. Lai kļūtu par misionāru, nav obligāti jāpāriet no pareizticības protestantismā. Vēl vairāk, ja uzstādītu jautājumu par misionārismu  teoloģiskā perspektīvā, ja aizdomātos par to, kurā konfesijā potenciāli ir bagātākas misionāru un “pamācošās” iespējas, tad izrādīsies, ka tieši pareizticībā.


Protestantisms ir izvēlējies vienu sludināšanas formu: sludināšanu ar vārdu, aicinājumu, stāstījumu. Pareizticība, atzīstot un praktizējot tādu pat vārdisku sludināšanu, vēl māk, piemēram, sludināt krāsās. Kāds vārds ir lielākajam XX gadsimta kristīgajam sludinātājam? Kurš visvairāk siržu ir atvedis Kristum? Kurš pašos drūmākajos valsts ateisma gados atkal un atkal ir satraucis tūkstošiem cilvēku dvēseles un pievērsis tās  Evaņģēlijam? Nē, tas nav ne Meņa (Aleksandrs Meņs - tulk. piez.) tēvs, ne metropolīts Nikolajs Jarušēvics un ne metropolīts Surožas Antonijs. Skaidrs, ka tas nav arī Bilijs Grems. Tas ir Andrejs Rubļovs. Viņa ikonas, kā arī citu seno ikonu rakstītāju “melnie dēļi” ar savām pārsteidzošajām acīm satrauca dvēseles, nedeva tām galīgi noslīkt ateistisko ņirgu straumēs par Evaņģēliju un Krieviju. Empīriski, faktiski ar tūkstošiem un tūkstošiem likteņu ir pierādīts, ka ikona var būt sprediķis. Kādēļ tad protestanti, kuri rūpējas par sludināšanu, neizmanto šo veidu, lai grieztos pie cilvēkiem?


Cik gan gadījumu, kad cilvēks, kuru nevarēja pārliecināt paši gudrākie  un veiklākie sludinātāji, grēku nožēlā mainījās vienkārši no stāvēšanas blakus “baķuškam”, no viena viņa vārda, no viņa acu siltuma un dziļuma?![171] Ne tikai ar vārdiem var liecināt par Kristu. Cilvēkā var būt sakrāts tik daudz sirds gaismas, ka caur viņa labestību ļaudis pazīs Debesu Tēvu (skat. Mt.5,16): “Lūk, šīs sajūtamās, acīm redzamās dāvanas no augšienes, kas ir pāri ikdienai esošas, tad arī sacēla ap Kronštates Jāni neaprakstāmu satraukumu: cilvēki tiecās pie viņa ne pēc palīdzības sev, ne sava vājuma pēc, ne savās ciešanās, - viņi tiecās pie viņa kā pie dzīvas debesu spēku liecības, kā pie dzīvas tā zīmes, ka Debesis ir dzīvas, dievišķas un svētīgas”[172].


Pēc A. Bergsona piezīmes, “svētie vienkārši eksistē, bet viņu eksistence ir izaicinājums”[173]. Lūk, tāda izaicinājuma piemērs no Asīzes Franciska dzīves. Kādu reizi Francisks teica klostera brālim: “Iesim uz pilsētu uz sprediķi”. Viņi gāja un visu ceļu klusi sarunājās savā starpā par garīgām lietām. Izgāja cauri visai pilsētai, pagriezās atpakaļ un tā aizgāja līdz pašam klosterim. Jaunais brālis izbrīnā pajautāja: “Tēvs, bet kad mēs sludināsim?” Bet Francisks teica: “Vai tad tu nemanīji, ka mēs visu laiku sludinājām? Mēs gājām pieklājīgi, sarunājāmies par godājamām lietām, tie, kuri mūs satika, skatījās uz mums un saņēma mieru un aprimšanu. Sprediķis nav tikai vārdos, bet arī pašā uzvedībā”.


Vai klosteri, kas ir atdalīti ar sienām no pasaules, nav sprediķis? Cik daudz cilvēku nav spēruši soli no ekskursijas līdz svētceļojumam, apmeklējot krievu klosterus? Brauca uz “valsts muzeju - rezervātu”, bet atbrauca uz Svēto Trijādības - Sergija klosteri un ar izbrīnu konstatēja, ka par kristieti var būt arī šodien. Vai tad zvanu skaņas nav Kristus sprediķis?[174] Vai pareizticīgais dievnams nesludina Kristu - pat ar nozāģētu krustu? Vai par Kristu neatgādina garīdznieks, ejot pa pilsētu garīdznieka apģērbā? Vai tad Kristus augšāmcelšanos nesludina vecās pareizticīgās kapsētas? Vai beigu beigās pat bērnu kristības un mirušo vecāku pavadīšana, ko nosoda protestantu dogmātika, nav daudziem pirmā saskare ar kristiešu pasauli un pirmā lūgšana Kristum? Vladimiram Zeļenskim ir liecība par sludināšanu ar dievkalpojumu: “Visbiežāk apgaismojošo funkciju pie mums izpilda tikai dievkalpojums, pats dziedājums, lūgšanu noskaņa un siltums, ko tās izstaro... Uz pareizticīgo Baznīcu neviens nesauc, uz turieni iet paši”[175].


Pareizticīgā sludināšanas tradīcija patiesībā nav nabadzīgāka par protestantu, tā dod pat lielākas iespējas misionāriem, kā protestantu sludināšana. Tas, ka mēs slikti izmantojam šīs iespējas, tas ir mūsu, bet ne Pareizticības grēks. “Bezrūpīga, vāja griba, sirds ir svešas dzīvai priestera dedzībai, virspusējs un slinks prāts cenšas ieraudzīt visos, kuri ir vairāk vai mazāk neatlaidīgi aicinājumos iespējamai darbīgai un saspringtai labās vēsts paušanai, kaut kas ‘atpūsts no malas’ un ‘svešs mūsu senajai kārtībai’, ‘zināt, - saka, - šeit nedaudz smaržo pēc rietumiem...’. Šeit smaržo pēc rietumiem?! Pēc rietumiem?! Tad ‘rietumi’ saka, ka labās vēsts paušana ir mūsu nepieciešams pienākums, ka, ja nav īstas baznīcas sludināšanas nostādnes, mums tautā noslāps reliģiskā dzīve? Ka bez nopietnas izpaušanās draudzei mūsu dievišķi - brīnišķīgais dievkalpojums paliks neauglīgs, nesaprotams, nepārdzīvots, bet svētie sakramenti būs kā pērles zem cūku kājām? Vai tad tie, jautāju, ir ‘rietumi’?  Ko tad saprast ar ‘austrumiem’ - kādu priesterības nostādni? Sakiet. Nē, nē, nesauktie ‘austrumu’ aizstāvju kungi, neapmelojiet pareizticību, neuzspiežat tai pagānisko attieksmi pret tautu dievzinības jautājumos, neieceļat paši savu bezrūpību un savu mīksto galvas spilvenu par pareizticīgās priesteru prakses dogmu. Nestrīdēšos, tas, var būt, atbilst jūsu temperamentam un jūsu dzīves veidam, bet toties ir lielā pretrunā  pareizticīgās baznīcas pedagoģijas būtībai... Nekad neaizmirstiet, ka kopš Царь-колокол (zvans - „cars”) nokrita un pārstāja zvanīt, tas pārvērtās par vienkāršu vēsturisku senu brīnumlietu... Statūti, kā zināms, tikai vienā pašā gaidīšanas dievkalpojumā norāda uz  septiņiem gadījumiem, kad jāgriežas pie tautas ar to vai citu pamācību”, rakstīja vēl pirms revolūcijas laika garīdznieks - misionārs[176].


Vēl protestanti redz pareizticības trūkumu tajā apstāklī, ka pareizticīgie ir nedaudz devalvējuši Evaņģēliju ar to, ka Svēto Tēvu darbos un kopīgos darbos redz it kā Dieva atklāsmes turpinājumu. Glābšanai ir pietiekami ar Evaņģēliju, bet, ja kāds pieliek vai atņem no tā kaut vārdu - nāvīgi grēko. Evaņģēlija izpēte ir vienīgas veids kā atrisināt teoloģiskus strīdus. Jā, pareizticīgie patiešām uzskata, ka Dievs nav pārstājis atklāt cilvēkiem Savu  gribu pēc tam, kad pēdējais apustulis pielika pēdējo punktu savā grāmatā. Jā, kaut arī nevar runāt par Svēto tēvu grāmatu Dieva iedvesmotību, taču Dieva kultūru svēto tēvu lappusēs mēs tomēr sajūtam. Saskaņā ar Evaņģēliju mēs konstatējam - vai Svētais tēvs ir rakstījis no sevis, vai tomēr viņu ir virzījis Tas pats Gars, kurš darbojās apustuļos. Bet vai tad protestantisms neveido pats savu “mantojumu”? Vai tad Helēnas Vaitas grāmatas ar to tūkstošiem pilnīgi spiritiskiem redzējumiem (visai līdzīgiem Jeļenas Blavatskas un Jeļenas Rērihas balsīm) netiek adventistu uztvertas kā viņu ticības fundaments, kā obligāta un autoritāra ticības mācības literatūra?[177]. Un vai pats protestantisms dzima vienkārši no Rakstu pētīšanas, bet ne no kādas mistiskas pieredzes? Lutera vārdi: “Cik bieži trīsēja mana sirds, cik bieži es mocījos un gatavoju sev vienīgos patiesi spēcīgos iebildumus saviem pretiniekiem: vai tu viens esi gudrs, bet visi pārējie maldās tik ilgu laiku? Bet kas, ja tu maldies un maldini tik daudz cilvēku, kuri visi tiks notiesāti uz mūžīgām mokām? Un tas turpinājās tik ilgi līdz Kristus nestiprināja mani ar kādu Savu Vārdu un nostiprināja mani tik lielā mērā, ka mana sirds jau netrīsēja un neienīda šos papistu iebildumus”[178]. Tātad arī protestantu reliģiskā dzīve nebeidzas tikai ar Bībeles studēšanu.


Saka, ka pareizticība ar savu “vienotību” dzēš individuālo reliģisko iniciatīvu, neļauj cilvēkam stāties Dieva priekšā viens pret vienu. Nav grūti ievērot, ka protestantu kopiena daudz lielākā mērā kontrolē savu locekļu dzīvi. Pareizticīgais draudzes loceklis drīzāk var sūdzēties par savu pamestību, par to, ka neviens par viņu neinteresējas, ka viņu neved pa glābšanas ceļu. Vajag tikai protestantam izlaist vienu sapulci - un nākošajā rītā sāksies sērija zvanu no “brāļiem un māsām”: kāpēc nebiji?


Runā, ka pareizticība un katolicisms ir “dārgas” reliģijas, bet protestantisms - “lēta”. Arguments, protams, nav teoloģisks, bet vienalga maldīgs. Pareizticīgie dievnami turas uz ļaužu brīvprātīgiem ziedojumiem un uz atlīdzību par vienreizējiem pakalpojumiem. Pie tam, tās svētdarbības, par kurām ziedojumus dod pietiekami ievērojamā summā, cilvēkam tiek veiktas vienu reizi dzīvē: kristības, laulības, mirušo pavadīšana. Sakramentus, kurus pareizticīgais kristietis lieto visbiežāk - grēksūdze un Svētais Vakarēdiens - tiek veikti bez maksas. Varbūt tikai aizlūguma zīmīte ar prosforu un svece atstāj tikko pamanāmas pēdas maciņā. Vairākumā protestantu kopienās eksistē cieti noteikti ikmēneša maksājumi - “baznīcas desmitā tiesa”. Bieži «desmitā daļa» tiek izprasta burtiski - kā prasība atdot 10 procentus no visiem ienākumiem garīdznieka rīcībā. Daudzās protestantu valstīs ir ieviests “baznīcas nodoklis”, ko iekasē valsts (piemēram, Vācija un Skandināvijas valstis). Tā ka parastam draudzes loceklim būt pareizticīgam ir mazāk «sālīti», nekā būt protestantam.


Vēl saka, ka pareizticīgie paši nelūdzas Dievam: viņu vietā lūgšanas lasa garīdznieks, kurš tad arī ir starpnieks starp Dievu un draudzes locekļiem, tai laikā, kad protestantismā katrs lūdzas no sevis. Ja runa iet par lūgšanu sapulcēm, bet ne par mājas un personiskām lūgšanām (kur katrs cilvēks lūdzas, protams, pilnīgi patstāvīgi), tad viss izskatās tieši otrādi.


Garīdznieki un lasītāji pareizticīgās baznīcās apzināti lūgšanas lasa bezkaislīgi, bez emocijām - uz vienas nots. Visiem ir zināma paruna - “Nelasi kā ķesteris, bet ar izjūtu, ar jēgu, ar nostādni”. Tā, lūk, ķesteri tā lasa ne tādēļ, ka viņiem ir apnicis simto reizi lasīt vienas un tās pašas lūgšanas, bet tādēļ, ka viņus speciāli māca tā lasīt - dziedošā balsī (tas ir bez “nostādnes”), bezkaislīgi (tas ir bez “jūtām”) un bez pasvītrotas pamācības (tas ir bez “jēgas”).

 

171 Par garīgo kārtu bieži runā nevērīgi, un tā ir sena tradīcija. Lai arī kādi tai nebūtu trūkumi, šajā vidē tik ikdienišķi ir sastopami taisni ļaudis, patiesi Dieva cilvēki, kas ir daudz pārsteidzošāk...Parasts krievu garīdznieks - viņš nav sludinātājs, nav misionārs, bet ir cilvēks, kā likums, ar nesaduļķotu, nesatricināmu ticību. Protams, viņš ne vienmēr māk pēc tās dzīvot, bet viņam tajā ir kaut kā brīvi, tajā viņam ir labi un pie šī savas dāsnās, brīvās dzīves “dabiskās” ticības viņš - neuzkrītoši, nejauši - māk piesaistīt arī citus. Viņam nav īpašu grūtību ar “demitoloģizāciju”, un viņam nav šaubu par savas dzīves darba derīgumu. Drīzāk viņam varētu pārmest labvēlības pārmērību uzmācīgās ateistiskās pasaules priekšā. Aiz viņa pleciem stāv pilnasinīga, dziļi dvēsele iesakņojusies liturģiska pieredze, pret to sašķīst daudzas bēdas un sadzīves problēmas. Un maz kas no ļaudīm tik konkrēti izjūt savu derīgumu, nepieciešamību cilvēkiem un tuviniekiem, un šīs jūtas visvairāk raksturīgas tieši šodienai un mūsu apstākļiem”(Зелинский В. Приходящие в Церковь. — Париж, 1983, lpp. 120-121).

172 Розанов В. В. Личность отца Иоанна Кронштадтского. // Собрание сочинений. Легенда о Великом инквизиторе Ф. М. Достоевского. Литературные очерки. — М., 1996, lpp. 533.

173 Cit.: Henri de Lubac. Paradoxes. — Рaris, 1959, lpp. 21.

174 “Ejot pa Viduskrievijas ceļiem, sāc saprast, kur ir krievu nomierinošo ainavu atslēga. Tā ir dievnamos. Uzskrējušas pakalnītēs, uzkāpušas uzkalnos, kā carienes baltas un sarkanas izgājušas pie platajām upēm, ar saviem slaidajiem, asajiem, grebtajiem zvanu torņiem pacēlušās pāri salmu un libiņu šaurajai ikdienai, tās tālu, tālu māj viena otrai. Viņas no atšķirtiem, vienam otru neredzošiem ciemiem paceļas uz vienām debesīm. Un, lai arī kur tu neklīstu pa laukiem un mežiem, tālumā no jebkādām mājām, nekad tu neesi viens: virs meža sienas, samestām gubām un no pašas zemes apaļuma tevi vienmēr vilina zvanu torņa virsotne te no Lavecku Borokiem, te no Ļubičiem, te no Gavrilovkas... Jā, vienmēr ļaudis ir bijuši mantkārīgi, bieži arī nelaipni. Bet, kad atskanēja vakara zvans, skaņa slīdēja pāri ciemam, pāri laukam, pāri mežam. Tas atgādināja, ka jāpamet sīkās zemes lietas, jāatdod stunda un domas mūžībai. Šīs zvanu skaņas, kas mums ir saglabājušās tikai vienā senā melodijā, pacēla ļaudis un atturēja no tā, lai pārvietotos uz visām četrām kājām. Šajos akmeņos, šajos zvanu torņos mūsu senči ielika visu savu labāko, visu savu dzīves izpratni. Urķē, Viķa, kal, nežēlo! Kino būs sešos, dejas- astoņos...” (Солженицын А. И. Крохотки. // Избранная проза. Рассказы. Раковый корпус. — М., 1990, lpp. 148).

175 Зелинский В. Приходящие в Церковь, lpp. 27.

176 свящ.-миссионер Чепурин. “Пойди и убеди их наполнить дом Мой”. // Миссионерское обозрение. — СПб., март 1914, lpp. 491-494

177 “Mums, adventistiem, ir liela bagātība - brīnišķīgas atklāsmes un Bībeles komentāri, kas ir nākuši no iedvesmotās H. Vaitas spalvas (Дж. и М. Янгберг. Восстановление семейного алтаря. — Заокский, 1995, lpp. 102-103). “Pravietojumi ir viena no Svētā Gara veltēm. Tā izpaudās Helenas Vaitas, Dieva vēstneses, kalpošanā...No 1844. līdz 1915.g. caur H. Vaitu  Dievs deva vairāk kā 2000 redzējumus. Helēna Vaita nekad neuzskatīja sevi par pravieti, kaut gan arī neiebilda, kad kāds viņu tā sauca. Par to viņa teica tā: “Vēl jaunībā man vairākas reizes jautāja: Tu esi praviete? - un es vienmēr atbildēju: Es esmu Dieva vēstnese. Lai gan man ir zināms, ka daudzi mani sauc par pravieti, bet es nekad neesmu pretendējusi uz šo nosaukumu. Mana kalpošana sevī ietver daudz vairāk, nekā sevī ietver vārds pravietis. Pretendēt uz pravietes nosaukumu man nemaz nav raksturīgi. Ja citi mani tā sauc, es ar viņiem nestrīdos. Taču mans darbs aptver tādas dzīves sfēras, ka es nevaru saukt sevi savādāk kā par Dieva vēstnesi” (В начале было Слово, lpp. 226 и 234 - 235). Kristum nebija neviena redzējuma. Apustulim Jānim - tikai viens. Visiem Vecās Derības praviešiem - ne vairāk kā viens gadā, toties Helēnai Vaitai redzējumu bija vairāk kā visiem Bībeles praviešiem kopā ņemtiem... Pie tam lielu daļu savas pravietiski - rakstnieciskās dzīves Vaita noliedza Kristus Dievišķumu, t.i., to kristīgo dogmātu par Sv. Trīsvienību, ko mūsdienu adventistu kopiena it kā atzīst...

178 Vēstule augustīniešiem uz Vittenburgu; 1521. gada novembris. Cit. no: Философия эпохи ранних буржуазных революций, lpp. 136.

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS