Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

6. Kāpēc garīdznieku sauc par “tēvu” (батюшка)

Psiholoģiski var saprast protestantu sludinātāju vēlēšanos atmaskot pareizticīgos pēc iespējas lielākā skaitā grēku un biblisko nostādņu pārkāpšanā. Psiholoģiski tas ir saprotams - bet diez vai kristīgi ir attaisnojama virzība uz grēka meklēšanu un uz maksimāli negatīvu “nesaprotamu” citu kristiešu darbību izskaidrošanu.


Starp šiem pārmetumiem visdīvainākais ir pareizticīgo apsūdzēšana tajā, ka viņi garīdzniekus sauc par “tēviem” pretēji it kā pilnīgi skaidriem Pestītāja vārdiem: “Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs” (Mt.23,9).


Kā arī gadījumā ar ikonu godināšanu, protestanti kā akmeni met uz pareizticīgiem to biblisko citātu, kas izsit arī viņu pašu logus. Ja patiesi viņi vēlas burtiski saprast un piemērot Vecās Derības attēlošanas aizliegumu - tad viņiem vajadzēja vispirms iznīcināt visus savus ilustrētos izdevumus un visus savus fotoalbumus, bet tikai pēc tam apliet ar kritikas benzīnu pareizticīgās ikonas. Ja patiešām viņi ir pārliecināti, ka nevienu un nekad nedrīkst nosaukt par tēvu, tad lai sāk reliģiski - valodniecisku reformu savās pašu mājās un aizliedz saviem bērniem griezties pie vecāka ar vārdu “tēti”. Bet, ja protestantu līderis pats vēršas pie sava tēva ar vārdu “tēti”, ja viņš savā sprediķī ieliek tādas pasāžas kā “mani vēl mans tēvs mācīja...”, ja viņš aicina savus draudzes locekļus izpildīt biblisko bausli “godā savu tēvu un māti” - tad viņam jābūt uzmanīgākam kritizējot pareizticīgos. Ja ģimenē uzruna “tēvs” saglabā savas tiesības uz dzīvi, vai tad pareizticīgie ir vainīgi, ja viņi visu Baznīcu sajūt kā savu lielo ģimeni un ģimeniskos, mīlīgos vārdus (“tētiņš” (батюшка), “māmulīte” (матушка), “brālis”) iznes ārpus dzīvokļa robežām?


Protestantu rigorisma nav apustuļiem un Pašam Kristum. Vārdu “tēvs” un uzrunu “tēvs” viņi pielieto ne tikai Dievam. Piemēram, Kristus līdzībā par bagātnieku un Lācaru bagātais jautā Ābrahamam: “Tēvs, Ābraham! apžēlojies par mani un sūti Lācaru (...). Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls!...”(Lk.16,24-25). Kā redzam, Ābrahams pieņem šādu uzrunu un atbilstoši atbild, pārdomājot savas attiecības ar savu pēcteci terminos “tēvs - dēls”. Citā Kristus līdzībā, līdzībā par pazudušo dēlu, dēls vēršas pie zemes tēva: “Tēvs! Es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.” (Lk.15,21). Un nekur nav redzams, ka abos šajos gadījumos Pestītājs nosodītu bērnus, kuri savus priekštečus sauc ar vārdu “tēvs”. Jā, abi šie bērni bija grēcinieki, bet viņu grēks nebija tajā faktā, ka viņi sauca tēvu par tēvu.

 

Lūk, mūsu tēmai ļoti svarīgi Pestītāja vārdi: “Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību” (Mk.10,29-30). Pēc Jeļenas Rērihas “ezoteriskā” tulkojuma šajā tekstā Kristus domā reinkarnācijas principu: “Kā var tagad, šajā laikā, būt vairāk māšu un tēvu utt., ja nepieļauj pārdzimšanas likumu? Tieši šeit ir pasvītrots šī laika  pretmets, zemes pastāvēšana starp vajāšanām, un ceļš uz nākošo mūžīgās dzīvības laikmetu”[164]. Ja protestanti nevēlas būt okultisti, tas ir, viņi nevēlas piekrist J. Rērihai, tad viņiem būs jāpiekrīt man un jāatzīst, ka evaņģēliskais teksts nerunā par daudzajām iepriekšējām piedzimšanām, bet par pirmkristiešu kopienas dzīves realitātēm. Cilvēku, kurš atstāja savu māju, savu pilsētu, savu ģimeni Kristus dēļ, sagaidīja kā savējo jebkurā citā kristiešu namā, bet, kristietībai izplatoties pa pasauli - jebkurā citā pilsētā. Jebkurš audzinātājs, kurš dzemdināja cilvēku dvēseles dzīvei Kristū, kļuva par ticīgo garīgo tēvu. Visi apustuļi bija tēvi katram no kristiešiem. Un visi kristieši viens otram bija brāļi un māsas. Un nu, lūk, jautājums protestantiem: kā gan piepildīsies Kristus apsolījums par to, ka kristietim būs daudz tēvu, ja viņš nedrīkst nevienu nosaukt šajā vārdā?


Arī apustuļi, liekas, neuztvēra Kristus bausli „nevienu nesauciet par tēvu, tikai jūsu Tēvu, kurš ir debesīs” tik viennozīmīgi, kā tagadējie “evaņģēlisti”. Mīlestība nezin likumus. Un jau apustulis Jānis vēršas pie saviem mācekļiem - “bērniņi”. Atbildes uzruna, acīmredzami, bija atbilstoša. Apustulis Matejs, kurš savu Evaņģēliju rakstīja pēc tam, kad viņš izdzirdēja bargos Pestītāja vārdus “nevienu uz zemes nesauciet par tēvu”, Matejs, kura Evaņģēlijā šie Kristus vārdi tieši ir pieminēti, tomēr raksta, ka Kristus satika Jēkabu un Jāni “laivā ar Cebedeju, viņu tēvu” (Mat.4,21). Apustulis Stefans sludina Sinedrijam: “Brāļi un tēvi! Klausaties” (Ap.d.7,2). Tāda pati uzruna sastopama arī pie ap. Pāvila (Ap.d.22,1). Arī apustulis Jānis to izmanto: “Rakstu jums, tēvi” (1.Jņ.2,13). Apustulis Pēteris tāpat pazīst citus tēvus bez Debesu Tēva: “Ābrahama un Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs” (Ap.d.3,13); “Mūsu tēvu Dievs augšāmcēla Kristu” (Ap.d.5,30). Ja vēl atcerētos ap. Pāvila pamācību: “tēvi, nekaitiniet bērnus” (Ef.6,4), tad kļūs acīmredzams, ka pēc apustuļu uztveres svētība būt  Dieva bērnam, ko mums dāvāja Patiesais Dēls, neatceļ zemes radniecību, ne miesīgo, ne garīgo.


Ābrahams “kļuva par visu ticīgo tēvu” (Rom.4,11), atgādinot, ka miesā var nebūt no ebreju tautas, bet būt to garīgo apsolījumu mantinieks, kurus saņēma Ābrahams. “Visiem ticīgajiem” Ābrahams ir “tēvs”: ne tikai ebrejiem, viņa miesiskiem pēctečiem, bet arī tiem, kuri pie bibliskās reliģijas ir atnākuši gara aicināti.


Ja ir teikts, ka vairāk vajag baidīties no tiem, kuri var nogalināt dvēseli, kā no tiem, kuri var nogalināt ķermeni (Mat.10,28), vai tad nav taisnība pretējam: godāt vairāk vajag tos, kuri stāv pie manas garīgās dzīves sākotnes, nekā tos, pret kuriem man ir pienākums savā miesas dzīvē? Un, ja to, kurš man ir atnesis mazāko velti, pienākas godāt un cienīt ar atzinīgu uzrunu tēvs, tad kādēļ gan šo vārdu nedrīkst piemērot arī garīgai piedzimšanai, piedzimšanai garā, kas arī notiek ne bez cilvēka piedalīšanās (jo “kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina”-Rom.10,14)? Tāpēc apustulis Pāvils raksta: “jo es jūs esmu dzemdinājis Kristū Jēzū” (1.Kor.4,15). Un tieši paskaidro, ka tieši tādēļ viņš ir kļuvis tēvs tiem, kuri ir noticējuši: “Jebšu jums būtu desmit tūkstoši pamācītāju Kristū, tad tomēr jums nav daudz tēvu” (1.Kor.4,15). Un par pilnīgi konkrētu cilvēku Pāvils saka: “Onēzims, ko esmu dzemdinājis, būdams važās” (Fil.10). Dabiski, ka apustuļa Pāvila mācekļi viņu uztvēra tieši kā tēvu: Timotejs “ka viņš man kalpojis evaņģēlija labā kā bērns tēvam” (Fil.2,22).


Caur ļaudīm cilvēks ienāk ticīgo sabiedrībā, Baznīcā. No tā izriet, ka ieraudzīt Baznīcu, tas nozīmē ieraudzīt cilvēkus, kuros darbojas Dieva spēks. Sens mūku aforisms saka, ka neviens nekad nekļūtu par mūku, ja kādreiz neieraudzītu otra cilvēka sejā mūžīgās dzīves spīdumu. Tādēļ ap. Pāvils saka: “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos!” (Gal.4,19); “Atdariniet mani, kā es Kristu” (1.Kor.4,16). Un tā - cauri gadsimtiem. Savā piedzimšanā vienam no otra audzinātāji saglabā to garīgo iekārtojumu, ko pirmais parādīja tradīcijas izveidotājs. Lūk, tikai viena liecība par tikšanos ar “tēvu” (с батюшкой): “ Kad, pabeidzis lūgšanu, tēvs mani svētīja un sāka runāt, ar visu sirdi es sāku ieklausīties viņā, ne vārdos, bet tajā jaunajā un neparastajā, kas dzima dvēselē viņa klātbūtnē, kas atjaunoja, atdzemdi-nāja, darīja stiprāku”[165].


Piedzimšana nevar notikt pati par sevi, “vienkārši tā”. Ne velti kristīgajā literatūrā laiku pa laikam parādās atzīšanās: “mēs cietām, dzemdējot tevi ar grēku nožēlu, mēs dzemdinājām tevi ar lielu pacietību, stiprām sāpēm un ikdienas asarām, kaut arī tu par to neko nezināji. Nāc šurp, mans bērns, es aizvedīšu tevi pie Dieva”. Tā raksta sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs savam garīgajam dēlam. Vai ir zaimojoši pateikt savam garīgajam audzinātājam - “tēvs!”?


Protestanti aizliedz saukt draudzes ganu šajā vārdā. Nu, ko - “viņi nekad, liekas, savā dzīvē nav pazinuši cilvēkus, kurus pazinām mēs, neviens viņiem nav parādījis dzīvā elpā - kas ir Svētā Baznīca, neviens nav piespiedis viņu galvu sev pie krūtīm, uz kurām ir nonēsāta epitrahila aukstums, neviens viņiem nav teicis: “mans dārgais bērns” - šos ugunīgos vārdus, no kuriem izkūst visa neticība, un kas ir vēl brīnišķīgāk - visi grēki”[166].


Protestantiem nav garīgo tēvu, nav garīdznieku. Varbūt tādēļ viņi nezin, kāda mokoša un priecīga saikne izveidojas starp garīgo skolotāju un skolnieku - tāda saikne, ko nevar izteikt citiem vārdiem, kā - “dēls!” un “tēvs!”. Viņi nesaprot  Ekziperī vārdus: “Redzi, cilvēks vispār ilgi dzimst pasaulei”...


Apustulis Pāvils runā par garīgo paternitāti pirmajā gadsimtā; sirdsskaidrais Simeons - desmitajā. Bet arī deviņpadsmitajā mēs redzam to pašu garīgās mīlestības augli: “Esi māte, ne tēvs brāļiem”, - iesaka sirdsskaidrais Sarovas Serafims jaunieceltajam igumenam[167].

 

Tātad, nav zaimu, saucot garīdznieku par “tēvu” (батюшка). Cilvēkam jāsaprot, ka vienīgais viņā dzīves avots ir Dievā. Šeit, tāpat kā attiecībā pret ikonu: pielūgt un kalpot var tikai Vienīgajam Dievam. Bet var un vajag godāt to, caur ko un caur kuru mēs uzzinām par Dievu un saņemam dzīvības dāvanu. “Dievam vienam klanies”, bet - “godā savu tēvu un māti”, un, protams, neaizmirsti par savu garīgo radniecību.


Bet ko tad nozīmē pareizticībai Kristus vārdi “nevienu nesauciet par savu tēvu”? Kristus nerunā par ārējo, bet iekšējo. Viņš nosoda ne pašu pārvēršanos, bet to dvēseles iekšējo stāvokli, kas var izpausties tādas pārvēršanās rezultātā. Tiek nosodīts ne tas, kurš saka ”tēvs”, bet tas, kurš pieprasa tādas pārvērtības sev. Ir godkāres miesas kārība, ir miesaskārīga tieksme prezidēt sapulcēs un pēc godbijības zīmēm - un tieši to nosoda Kristus. Atcerēsimies kontekstu: “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji (...). Bet tie dara visus savus darbus tikai tādēļ, lai ļaudis tos redzētu (...).Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mat.23,2,5-12). Tiek nosodīts ne tas, ka jebkurā sabiedrībā patiešām ir audzinātāji un skolnieki, ne tas, ka jebkurā sapulcē patiešām ir un ir jābūt vecākajam un tiem, kuri viņam ir atdevuši priekšroku, bet tiek nosodīta pasaulīgi lepnā vēlme, kas katrā pretimnācējā meklē iztapīgu cieņu pret sevi kā pret “audzinātāju”, “skolotāju”, “vecāko”, “tēvu”. Tiek nosodīta cilvēka vēlme kļūt par “skolotāju”, “audzinātāju”, “lielo”, centieni sevi paaugstināt. Tas nav vienkārši garīdzniecības grēks, tas ir daudz izplatītāks grēks. Vecmāmiņa - draudzes locekle, kura autoritatīvi paziņo ienākušajai meitenei, kā nolikt sveci, un kā nelikt, bieži vien pati pilnīgi izstaro farizejiskumu, kaut arī nesauc sevi ne par “tētiņu” (батюшка), ne par “skolotāju”. Bet vai jauno protestantu sirdīs neveidojas kaut kas līdzīgs neofītiem: “Lūk, es jau pusotru gadu esmu mūsu brīnišķīgajā kopienā, es jau visu zinu, es pat piedalījos nedēļu ilgajā teoloģijas seminārā, bet tu vēl nezini, cik grāmatu ir iekļautas Svētajos Rakstos. Nu, nekas, nāc, es tev iemācīšu!”.


Bet beigu beigās patiesībā šis teksts atmasko tieši mūs. Mēs patiesi nedzīvojam pēc šiem vārdiem. Mēs - tie ir pilnīgi visi kristieši, ne tikai pareizticīgie. Kur ir tā konfesija, kur visi kalpotāji ne izrādoties, bet neliekuļoti un nepārtraukti izpilda šo Kristus bausli: “Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mat.23,11-12)? Ir Evaņģēlijā tādi vārdi, kas ir dzelksnis kristieša sirdī. Tie neļauj lasīt Evaņģēliju ar pārākuma un pašsajūsmināšanos: “lūk, mēs neesam tie, kas ir farizeji un jūdu grāmatnieki; mēs pazinām Kristu, noticējām Viņam, pieņēmām viņa mācību un visā to izpildām”. Jā, jā, šī farizeju atmaskošana attiecas arī uz mums, pareizticīgajiem. Bet mūsu sirdsapziņu tā apdedzina ne ar to, ka pie mums ir ieviesusies uzruna “tēvs”, bet ar kaut ko aptverošāku, dziļāku, svarīgāku... Seminārā katrā rīta lūgšanā lasīja fragmentu no Evaņģēlija. Un es atceros, kāds neierasts klusums tad bija zālē, kad kādu reizi garīdznieks lasīja tieši šo fragmentu: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi!...” (Mat.23,14). Evaņģēlijs ir ne tikai nomierinoša, ne tikai aizkustinoša, ne tikai laipna grāmata. Tās pletnes un ērkšķi ir piemērojami visiem, ne tikai senajiem Palestīnas iedzīvotājiem.


Kristus vārdos pret farizejiem nevar atrast nosodījumu tiem, kuri aiz pazemības uzskata savu tuvāko par augstāku, nekā pats, un atzīst viņu par vecāku. Ja protestanti vēlas cīnīties ar iekšējo, garīgo farizejisma slimību ar ārēju valodas reformu, ja viņi cer garīgo godkārības un lepnuma kārdinājumu izslēgt ar vienu vai divu vārdu izņemšanu no leksikona, tad lai ir konsekventi un atceļ profesoru titulus savos semināros. “Profesors” taču nav nekas cits kā “skolotājs”. 


Nevienu nevar piespiest vērsties pie tā vai cita cilvēka ar vārdu “tēvs”. Pareizticībā uzruna garīdzniekam ”tēvs” nav baznīcas disciplīnas vai ticības mācības prasība. Tā ir ārpus statūtiem, nekanoniska, bet tieši ģimeniska, intīma uzruna. Ir vārdi, ir uzrunas, kas tiek lietotas tikai tuvu radinieku starpā. Un, ja nepiederīga persona, netīšām to noklausījusies, sāks pieprasīt no saviem paziņām, lai tie viens otru nesauc mājas vārdos, bet tikai pēc vārda un tēva vārda, tad parādīsies ne visai izdevīgā gaismā. Nevar aizliegt paust mīlestību. Nevar aizliegt brāli saukt par brāli un garīgo tēvu - “батюшкa”[168].


No teiktā neizriet, ka garīdzniekam nevajag pašam sevi saukt par tēvu. Tikai ar kārtu ētikas krišanu var izskaidrot, ka šodien daži garīdznieki stādās priekšā ne “garīdznieks Aleksandrs”, bet “tēvs Aleksandrs”. Kādreiz man bija paklausība būt par Maskavas Garīgās Akadēmijas rektora sekretāru. Pieņemšanas telpā ienāca students, dažas dienas atpakaļ iesvētīts garīdznieka kārtā, stādījās priekšā (“es esmu tēvs Joans Ivanovs no 4. klases) un teica, ka vēlētos satikties ar valdnieku rektoru. Ieejot rektora kabinetā, es nodevu šo lūgumu: “Atnācis tēvs Joans Ivanovs no 4. klases, viņš lūdz tikšanos ar jums”. Valdnieka reakcija bija negaidīta: viņš pajautāja man - vai pats Ivanovs tā pieteicās, vai es tā viņu saucu. Es atbildēju, ka precīzi nodevu to, kas un kā man tika pateikts pieņemamā telpā. Un tad valdnieks pateica kaut ko tādu, kas palika man kā mācība uz visu atlikušo dzīvi: “Ejiet un sakiet viņam, ka savā draudzē saviem garīgajiem bērniem viņš būs “tēvs”, bet es vēl tikai trīs dienas atpakaļ viņu iesvētīju - un viņš jau lien man par tēvu?! Lai vispirms iemācās stādīties priekšā un tad lai nāk!”


Tādēļ uzruna “tēvs” - ir kādas ”iepazīšanas” rezultāts. Vai var griezties pie svētkalpotāja savādāk? Ir oficiālas uzrunas: “Jūsu svētība” (diakonam, garīdzniecībai, hieromūkam), “ Augsti svētītais” (igumenam, protohierejam, arhimandrītam). Principā var uzrunāt arī laicīgi – vārdā un tēvu vārdā. Bet, nepieciešams brīdināt, tāda uzruna var atstāt garīdznieka dvēselē nepatīkamas mieles. No kā tās mieles rodas, redzams no gadījuma, kas izstāstīts pazīstama krievu filozofa dēla B.N. Loskova memuāros. N.O. Loskovam, kā daudziem Pēterburgas inteliģentiem, “garīdznieka uzruna vārdā un tēva vārdā bija ieradums. Šo ieradumu viņš pats atmeta un sāka nosodīt pēc tam, kad par “Sergeju Nikolajeviču” 1924. gadā nosauca Prāgā ieradušos pirms revolūcijas garīgās kārtas kolēģi un tēva Sergija Bulgakova ideoloģisko līdzgaitnieku un izdzirdēja no viņa, ka šādu nosaukumu viņš pieņem kā Dieva sodu par savu vēlo pievēršanos ticībai”[169].


Bez tam, garīdzniecībai, kurai ir dzīves un kalpošanas pieredze padomju varas laikā, uzruna vārdā un tēva vārdā ir atgādinājums par viņu izsaukumu un pratināšanas laiku. Čekisti un citi līdzkalpotāji ar šo uzrunu pasvītroja, ka visādas baznīcas uzrunas un mūku vārdi viņiem neeksistē. Un tādēļ ar pasvītrotu akcentu sauca svētkalpotājus (Patriarhus ieskaitot) tikai pasaulīgos vārdos (kas vienalga bija solis uz priekšu, salīdzinot ar pirmskara laikiem, kad varas vēršanās pie svētkalpotājiem variējās diapazonā no “pilsonis” līdz “ieslodzītais”). Tādēļ vēršanās pie garīdznieka pasaulīgi ir pasvītrota distances ieņemšana un atklāti parādīta nevēlēšanās redzēt savā sarunu biedrā to, ko viņš pats uzskata savā dzīvē un savā kalpošanā par pašu svarīgāko.


Ar to tiek izskaidrota arī izaicinoši - asprātīgā metropolīta Pitirima atbilde uz zīmīti “Kā jūs godāt?”, ko Valdnieks saņēma 1988. gadā kādā no pirmajām padomju inteliģences un Baznīcas pārstāvju tikšanās reizēm (cik es atceros, tas bija Centrālajā literātu namā). Nolasot šo zīmīti, Valdnieks pasmaidīja un atbildēja: “Sauciet mani vienkārši:  Visaugstisvētītais!”.


Tātad, ja cilvēkam nav sevišķu iemeslu pasvītrot to, ka viņš nav baznīcā, tad labāk neizmantot tādas uzrunas, kuras svētkalpotājam ir ar pasaulīgu, tātad profanētu, pazeminošu nokrāsu. Kad ļaudis man prasa, kā mani uzrunāt, es atbildu: “parasti mani uzrunā tēvs Andrej, vairāk oficiāli - tēvs diakon. Pēc tēva vārda es esmu Andrejs Vjačeslavovičs. Patriarhs Aleksejs personiskā sarunā pie manis griežas “tēvs Andrej”...  Pēdējā laikā saņemu arī uzrunas “tēvs profesor” (ar smaidu, protams)”. Jūs varat uzrunāt, kā jums ir ērtāk. Pēdējo frāzi es pielieku, lai noņemtu kādu neveiklības sajūtu cilvēkiem, kuri ir daudz vecāki par mani. Šeit jautājums nav tik daudz par cieņu pret personību, pret cilvēku, tas ir jautājums par attieksmi pret garīdznieka amatu, pret to kalpošanu, kurai sevi ir veltījis cilvēks.


Protams, tas ir etiķetes, bet ne dogmas jautājums. Izvirzīt to par  iemeslu, lai atdalītos no brāļiem un Baznīcas, nozīmē turēt tikai prātā, bet ne sirdī to dīvaino apustuļa Pāvila tekstu, kur viņš kaut ko saka par gavējošo un negavējošo attiecībām[170]...


Bez tam no tīri valodnieciskā viedokļa jāatšķir nosaukšana vārdā no uzrunas; tās ir dažādas vārdu šķiras. Evaņģēlijs mums lūdz nesaukt nevienu par tēvu uz zemes, (acīmredzams, ka uz reālu tēvu tas neattiecas), tas ir neatzīt kādas tēva tiesības, bet tajā laikā šīs tiesības austrumos bija visai plašas. Uzruna ar tā saucamo “radniecības vārdu” izmantošanu ir ierasta lieta visās valodās: mēs vienkārši tā nosakām ar sarunas biedru vecuma attiecību, un - gandrīz nemanāmi - savu attieksmi pret viņu. Kāda gan uzruna ir pieklājīgāka - tēvs vai tēvocis, māmulīte vai tantiņa? Vai nav labāk dzīvot sabiedrībā, kur zēnam uzsauc dēliņ, bet ne puišeli? Normālu valodas līdzekļu lietošanu nekādi nevar uzskatīt par pareizticīgo vainu. Bet tas, ka mēs savus garīdzniekus cienām un tādēļ vēršamies pie viņiem atbilstošā veidā, ir mūsu tiesības. Evaņģēlijs tās mums nav atņēmis.       

164 Рерих Е. Письма. Т. 1. Минск, 1992, lpp. 225.

165 отец Алексий Мечев. Воспоминания. Проповеди. Письма. — Париж, 1989, lpp. 57.

166 Фудель С. И. У стен Церкви, lpp. 375.

167 Житие старца Серафима Саровской пустыни иеромонаха, пустынножителя и затворника, lpp. 189.

168 Atzīmēšu, vēršanās pie garīdznieka “svētais tēvs” nav pieņemta Pareizticībā. Tās lietošana tiek vērtēta kā nepiederības baznīcai zīme.

169 Лосский Б. Н. Наша семья в пору лихолетья 1914-1922. // Минувшее. Исторический альманах. XI. — М. – СПб., 1992, lpp. 194.

170 Ēdiens mūs netuvinās Dievam; ne mēs esam sliktāki neēzdami, nedz labāki ēzdami. Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību.  Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudinās to, kas ir vājš, piedalīties elku upuru mielastā?  Tavas atziņas dēļ pazūd tas, kas vājš ticībā,- brālis, par kuru Kristus ir miris.  Bet, ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu. Tādēļ, ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu” (1.Kor.8,8-13).

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS