Diakons Andrejs Kurajevs

PROTESTANTIEM PAR PAREIZTICĪBU

Kristus mantojums

4. Vai drīkst kristīt bērnus?

 

Pareizticības un protestantisma atšķirības bērnu kristīšanas jautājumā - tā nav tikai rituāla problēma. Aiz šīs atšķirības stāv jau atzīmētā austrumu un rietumu kristietības principiālā atšķirība. Protestantisms saprot glābšanu kā piedošanu, ko Kristus paziņo tam, kurš noticēja Viņam. Pareizticība saprot glābšanu kā Kristus dzīvi cilvēkā, kā dziedināšanu.


Protestanti saka, tā kā zīdaiņi juridiski nav rīcībspējīgi un nav saprātīgi, viņi nevar apliecināt Evaņģēlija doktrīnu un, atbilstoši, nevar būt Dieva tautas locekļi. Pareizticīgie tomēr vadās no atziņas, ka zināt, kas ir gaiss – tas ir viens, bet to elpot – pavisam kas cits. Zīdainis nepazīst piena īpašības un izcelsmi – bet bez tā dzīvot nevar. Kura māte gan teiks saslimušam bērnam: “tu vispirms izaudz, pabeidz medicīnas institūtu, tikai tad tu sapratīsi, kā uz organismu iedarbojas šīs zāles, un, kad tu apsolīsi vairāk nekad neēst sniegu, tad es tev iedošu zāles!” 


Skaidrs, ka noziedznieks, kurš apzināti nenožēlo, nevar tikt apžēlots. Bet  vai ārstam jāatsaka palīdzība slimniekam tikai tādēļ, ka viņš vēl nav sapratis savas slimības avotu?


Jā, bērns nezin, kas ir Baznīca un uz kādiem principiem tā veidojas. Bet Baznīca – tas nav filozofisks pulciņš, nav vienkārša vienādi domājošo sapulce. Baznīca – tā ir dzīve Dievā. Vai bērni ir nošķirti no Dieva? Vai viņi ir sveši Kristum? Vai nav absurdi atstāt viņus ārpus Kristus (bet kristības visi kristieši saprot kā durvis, kas ved Kristus Baznīcā) tikai tā iemesla dēļ, ka romiešu tiesību normas neredz viņos “tiesībspējas” pazīmes?


Patiesi, nevar vardarbīgi izturēties pret cilvēku. Bet kādēļ zīdaiņus uzskatīt par dēmoniem? Kāds pamats domāt, ka viņi pretojas savienoties ar Kristu? Vai protestanti piekrīt Tertuliāna domām, ka cilvēka dvēsele pēc savas dabas jau ir kristiete? Tātad, dabiska ir cilvēku tiekšanās pēc Kristus, bet ne pretošanās Viņam? Tātad, tikai ļaunā cilvēku griba noraida viņa tiekšanos pēc dzīvības Avota? Un kas tad notiek – izrādās zīdaiņi ir tik ļauni, ka viņiem nav vietas Baznīcā un viņu kristīšanu nevar vērtēt savādāk kā vardarbību pret viņu gribas izpausmi?


Tagad vērsīsimies pie Bībeles. Jebkurš cilvēks, kurš lasa Rakstus, pateiks, ka Vecajā Derībā bija vairāki Jaunās Derības kristību pirmtēli. Un visi tie Vecās Derības notikumi un priekšraksti, kas kļuva par Jaunās Derības kristību pirmtēliem, – visi ietvēra sevī bērnus.


Pirmais pirmtēls bija iziešana caur Sarkano jūru. Izgāja cauri viss Izraēls ar zīdaiņiem – bet ap. Pāvilam tā jau ir kristību zīme: “Negribu atstāt jūs, brāļi, neziņā, ka mūsu tēvi ir visi bijuši apakš padebeša un visi gājuši caur jūru, un visi padebesī un jūrā uz Mozu kristīti” (1,Kor.10,1-2). Ja zīdaiņi piedalījās Vecās Derības kristībās, uz kāda pamata viņiem vajag atteikt pieņemt Jaunās Derības kristību?


Otrs Kristību sakramenta pirmtēls bija apgraizīšana. Apgraizīšana bija zīme ieiešanai Dieva tautā, Derības zīme. Tā notika astotajā dienā pēc zēna piedzimšanas (1.Moz.17,9-14). Tātad, līdz Kristum zīdainis varēja būt Baznīcas loceklis, Dieva tautas loceklis, bet pēc Viņa atnākšanas un upura tas izrādījās neiespējami? Vai tad Kristus atnāca, lai atvieglotu ļaudīm ceļu pie Dieva vai lai to apgrūtinātu? Laikam taču, lai atvieglotu. Viņš atnāca tikai pie pieaugušajiem vai arī pie bērniem? Laikam taču, arī bērniem Viņš atvieglina nokļūšanu Tēva mājās... Apgraizīšana tika nomainīta ar to, kā pirmtēls viņa bija – ar kristībām (Kol.2,11). Vai tiešām Derību maiņas rezultātā zīdaiņi zaudēja iespēju kļūt par Baznīcas locekļiem?


Protestanti saprot kristības pārāk vienpusīgi: viņi tajās redz tikai negatīvo jēgu: nomazgāšanu no grēka sārņiem (ja reiz bērni negrēko (???), tad viņiem nevajag kristības). Bet kristībai ir arī pozitīva jēga, pie tam virssubjektīva. Kristības nav tikai vienkārša ārēja iekšējās cilvēka apņemšanās izpausme (“labas sirdsapziņas apsolījums Dievam”). Kristības – tas ir notikums, kas maina to pasauli, kurā cilvēks dzīvo. Kristības ir ieiešana Dieva tautā, pie tam tā nav juridiska “pilsonības tiesību iegūšana”, bet pievienošanās Kristus Miesai, svētīga patvēruma un palīdzības saņemšana.


Lai izprastu Vecās Derības pirmtēlu saistību ar Jaunās Derības kristību praksi, ir vērts pajautāt, kurš personīgi bija Derības objekts. Derība – tas ir līgums. Ar līgumu saprot divas puses, kuras savā starpā iestājas noteiktās attiecībās. Viens bibliskās Derības subjekts ir Dievs. Bet ar ko tieši viņš slēdz Veco Derību? Ar Mozu? Ar Āronu?- Nē, ar visu Izraēla tautu. Evaņģēlija lappusēs mēs redzam, ka Kristus neslēdz Jauno Derību ar Pēteri, un ne ar Jāni, bet ar jauno Dieva tautu: pie Derības Kausa, izlieta “par jums un daudziem citiem”, Kristus aicina “visus”. Dievs dod Savu svētību un aizsardzību ne vienkārši vienam indivīdam, bet cilvēku savienībai – Baznīcai. “Kristus ir ne tikai mūžīgās Vēsts nesējs, ko Viņš atkārto vienam pēc otra katram pārsteigtajam cilvēkam”[116]. Viņš runā Baznīcai.


Tādēļ ļoti svarīgi saprast, ka apgraizīšana un kristības nav personisks upuris. Tas nav vienkārši personisks vai ģimenes notikums. Tas ir visas tautas notikums. Iestāties Derībā - nozīmē iegūt Dieva tautas pilsoņa tiesības, nozīmē sākt dzīvot tādu dzīvi, kura arī bez manis, un pirms manis dzīvo citos ļaudīs, caur kuriem es satiekos ar Radītāju. Ne atdalīt mūs vienu no otra atnāca Glābējs, bet apvienot. Tādēļ nevajag samulst par to, ka pašā Jaunajā Derībā vārds “baznīca” tiek pieminēts 110 reizes. Lai iegūtu glābšanu vajag ieiet “svētajā zemē”, tajā ļaužu savienībā, caur kuru svētības gaisma izplatās pasaulē. Baznīca - Dieva tauta. Bet vai var būt tauta bez bērniem?


Vecās Derības likums, izredzētība, tiesības un apsolījumi attiecas arī uz bērniem. Iestāties Derības stāvoklī nozīmēja vispirms kļūt par Dieva tautas locekli. Dieva tautā ļaudis iegāja bērnībā. Tādēļ bija nepietiekami piedzimt ebreju ģimenē - vajadzēja iziet caur apgraizīšanas sakramentu. Tāpat šodien - par maz ir piedzimt kristieša ģimenē, jāiziet cauri kristības sakramentam.


Ar šiem sakramentiem vecāki ieslēdz savus bērnus Derības stāvoklī, Dieva tautas sastāvā tādēļ, lai pār mazuļiem izplatītos svētīgā Dieva aizsardzība, kas apsedz visu tautu. Kad kādreiz ebreju bērni pašā briesmīgākajā ēģiptiešu nāves soda naktī glābās no pazudināšanas ar upurjēra asinīm, kas bija uztrieptas uz durvju stenderēm, tā kristietības laikmetā no nāves eņģeļa, bērni aizsargājās ar patiesā Upurjēra Asinīm un Viņa zīmogu - kristībām[117].


Protestanti runā, ka cilvēkam nav un nevar būt tādu darbu, kuri palīdzētu viņam iegūt glābšanu. Bet šī protestantu teoloģijas formula atrodas pārsteidzošā pretrunā ar viņu kristību izpratni. Kristības - tā ir tikai cilvēka darbība vai kristībās izņemot cilvēku, bez cilvēka darbojas vēl arī Dievs? Kristības ir tikai tas, ko es vēlos apliecināt Dieva priekšā, vai kristībās ir arī Radītāja atbildes darbība, svētības sūtījums. Ja pareizs ir tikai pirmais, tad kristības nav nekas vairāk kā dīvains, tīri cilvēcisks rituāls, bezsvētīga cilvēku darbība. Un Kristus vēlējums par kristībām izskatās dīvains: “kurš ticēs un veiks tādu rituāla darbību, būs glābts, bet, ja kāds neizpildīs tieši šādu rituāla formu, tiks notiesāts pat tajā gadījumā, ja viņam bija ticība”. Ja atzīst, ka kristībās darbojas Pats Dievs, tad tas nozīmē, ka kristības ir sakraments, tā ir tāda cilvēciska darbība, kas piesauc Dieva svētību cilvēka pasaulē. Bet, ja galveno kristībās paveic Gars - tad no kurienes protestantiem tāda pārdroša vēlēšanās ierobežot Tā darbības lauku, Kurš elpo, kur grib? Kāpēc viņi ir tik pārliecināti par to, ka Gars negrib darboties bērnos?


Jaunās Derības tekstos ir tieša Kristus pavēle: “Netraucējiet viņiem – bērniem – nākt pie manis” (Mat.19,14). Taču vienīgās durvis pie Kristus - “ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā“ (Jāņ.3, 5). Kristus, bērnus ieraudzījis, “Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja” (Mk.10,16). Tātad, Kristus svētī bērnus, Viņš var tos svētīt. Tāpat pareizticīgie cer, ka Kungs svētīs arī viņu bērnus[118].


Dievs iesvēta bērnus pat pirms viņu dzimšanas. Kā piemērs - Jānis Kristītājs (Lk.1,15). Var atcerēties pravieti Jeremiju (“Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju” - Jer.1,5) un apustulis Pāvils: "Dievs, kas mani no mātes miesām izredzējis un Savā žēlastībā aicinājis" (Gal.1,15). Kā redzam, svētība var pieskarties bērniem bez viņu apziņas. Kāpēc tad atteikt bērniem kristību un Svētā Vakarēdiena svētību?


Vecajā Derībā mēs redzam pirmdzimto veltīšanu Dievam četrdesmitajā dienā. Vai viņi varētu paši šajā vecumā dot Dievam solījumu, ka neatlaidīgi kalpos Viņam visu savu dzīvi (skat. 2.Moz.13,2 un 1.Sam.1,28)? Vecāki deva solījumus savu bērnu vietā vēl pirms viņu piedzimšanas, un Dievs svētī šo viņu apņemšanos (1.Sam.1,11; Soģu 13,7). Jaunajā Derībā mēs tāpat redzam, kā Dievs glābj bērnus pēc vecāku ticības: dēmonu apsēsts pusaudzis tiek dziedināts pēc tēva ticības (Mk.9,17-27). Pēc kanāanietes lūgšanas tika glābta viņas meita (Mt.15,22-28). Pēc Kapernaumas galma vīra ticības tika izdziedināts viņa dēls (Jņ.4,46-53). Pēc Dieva svētības pie vecākiem atgriezās viņu mirušie bērni (Lk.7; Mk.5; Lk.8)[119].


Mums saka, ka bērnus nevar kristīt, tādēļ, ka viņi nevar zvērēt pie Evaņģēlija, bet kristības, kā saka apustulis Pēteris, ir “apsolīt Dievam labu sirdsapziņu” (1.Pēt.3, 21).
Šis arguments tiek veidots uz nepareiza Rakstu tulkojuma. Ar nožēlu jāsaka, ka pat sinodālie tulki šajā vietā ir kļūdījušies. Tuvāk oriģinālam ir baznīcas-slāvu tulkojums: Kristības nav “apsolīt Dievam labu sirdsapziņu”, bet “izlūgt Dievam labu sirdsapziņu”. Šeit kristības izrādās ne pienesums, bet - lūgums...


Varbūt sv. Kirils un Metodijs slikti saprata grieķu valodu? Bet, lūk, vēl diezgan agrīnu laiku grieķis un kristietis svētais Grigorijs Teologs (IV gadsimts) apstiprina, ka apustulis Pēteris runā par labas sirdsapziņas velti kristībās (40 Vārds, kristībās). Pie tam svētā Grigorija teoloģija vispār nepieļauj kristības skaidrot kā solījumu: atsaucoties uz Ekleziastu (5,4) Grigorijs Teologs raksta: Neko nesoli Dievam, pat ne mazumiņu; tāpēc, ka viss ir Dieva, pirms pieņemts no tevis”[120].


Darbības vārds ἐπηρώτησαν klasiskajā grieķu valodā var nozīmēt solījumu. Bet Jaunās Derības kontekstā tas viennozīmīgi nozīmē jautāt, lūgt. Piemēram, Mt.16,1: farizeji „ἐπηρώτησαν- “lūdza” Kristum. Šis darbības vārds ir sastopams arī Mt.22,46; Mk.9,32; 11,29; Lk.2,46; 6,9; Rom.10,20; 1.Kor.14,35. No darbības vārda veidots lietvārds no tā arī sastopams 1.Pēt.3,21. Un nav neviena gadījuma, kad šis darbības vārds Jaunās Derības tekstu korpusā tiek lietots kā apsolījums, pienesums. Pavisam loģisks ir šī vārda interrogare, rogare, latīņu tulkojums, tas ir tāpat - jautājums un lūgums. Un pat protestantu literatūrā jau var sastapt pareizu šī panta izpratni: kristības ir lūgums[121].


Par ko šis lūgums? Apustuļa Pētera frāzes turpinājums izskaidro: “Kristības... glābj ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos”. Kristības dod velti no Dieva (εἰς θεόν) caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos (δι’ ἀναστάσεως). Velti nenes Dievam, bet tiek gaidīta palīdzība no Dieva. Kristības neglābj ar to, ka tajās mēs kaut ko apsolām Dievam, bet ar to, ka Glābējs dāvā mums Savas augšāmcelšanās augli. Kristībās  mēs izlūdzam Dievam labas, atjaunotas sirdsapziņas dāvanu.  Sirdsapziņas velte, kas atļauj atšķirt labu no ļauna, atjaunojas ar Kristus augšāmcelšanos. Pagāni tiek tiesāti ar sirdsapziņas likumu - un katrs cilvēks tiek tiesāts ar to, bet kristiešu sirdsapziņa ir apgaismota ar glābšanas dāvanu.


Apustuļa vēstules konteksts runā par to, ka jādzīvo labā sirdsapziņā. Bet, ja jau nu man arī bez Kristus ir laba sirdsapziņa (kuru mani aicina apsolīt Kristum) - tad kamdēļ Viņš man vispār vajadzīgs? Ja es tāpat esmu labs un taisns – kamdēļ Kristus krusts? Sanāk, ka vajag “prāta atjaunošanu”, vajag prasīt Dievam garu atšķiršanas dāvanu Bet tā arī ir radikālākā pārmaiņa cilvēkā, kas nevar notikt bez Dieva ieiešanas cilvēkā, nevar notikt tikai ar cilvēka gribas un apziņas pūlēm. Tātad, kristības - tas nav zvērests, nav svinīgs solījums, nav juridiskas saistības, kā pie baptistiem, bet cilvēku iekšējas izmaiņas, kuriem “jūtas ir iemācītas atšķirt labu no ļauna” (Ebr.5,14).


Un šis tīras sirdsapziņas dāvanas lūgums - vai tas ir priekšlaicīgs zīdainim? Jā, zīdainis neko nevar apsolīt, bet vai viņš nevar prasīt? Vai visa viņa esamība nav - lūgums? “Dievs ir lielāks par mūsu sirdi” (Jņ.3, 20), un šo savu lielumu Viņš tomēr dāvā mums, ievieto mūsos.


Bērniem ir vajadzīgs Kristus vai nē? Lūk, pamatjēga jautājumam par kristībām. Kā bērniem sniegt Kristus patvērumu, kā viņiem apgūt Kristus varoņdarba svētīgo velti? Vai baptistu bērni ir Kristū? Ja jā - tad kā viņi nokļuva Kristus varā? Dažreiz baptisti pat paši atzīst, ka viņu bērni ir ārpus Kristus[122]. Ja zīdaiņi nav pie Kristus, ja viņi nav Baznīcas Galvas Miesā, tas nozīmē, ka viņi ir pie “šīs pasaules valdnieka”. Un tikai, skatoties garām sava bērna šūpulim, rakstu par zīdaiņu kristību nepieļaujamību var pabeigt ar apgalvojumu “Kristības - tās ir vienīgās durvis, lai stātos saskarsmē ar baznīcu... Pievienoties baznīcai citā veidā nevar”[123]. Patiesi. Bet pasakiet to, skatoties sava bērna sejā: “Tu esi ārpus baznīcas. Tu esi ārpus Kristus. Es tev ne ar ko palīdzēt nevaru. Man mana dogmatika liek domāt, ka vienīgais veids kā pievienoties Baznīcai, tev nav pieejams.”


Tā kā ne katrs baptists var apmainīt tēva sirdi pret dogmatikas mācību grāmatu, tad protestantu literatūrā parādās dīvaini spriedumi, kas izskaidro iespēju glābties bez kristībām, iespēju attīrīties bez personīgas derības ar Kristu. Tā, savas pārliecības attaisnošanai par to, ka viņu nekristītie bērni ir tīri, baptisti piesauc apustuļu vārdus par to, ka “grēks ir iznīcināts ar Kristus Upuri”. Bet šis upuris taču ir par visu pasauli. Ja uzskatītu, ka šis upuris dara bērnu kristīšanu par nevajadzīgu, tad nevajag kristīt arī pieaugušos. Bet, ja “evaņģēliskās ticības kristietis” uzskata, ka Upura veltes dara kristību par nevajadzīgu, tad lai norāda savas pārliecības biblisko pamatu.


Un labāk neatsaukties uz Kristus vārdiem par bērniem: “Tādiem pieder Debesu Valstība”[124]. Jo šajā Evaņģēlija tekstā nav norādāmais vietniekvārds “šiem”, bet “tādiem” (τοιούτων), tātad tiek runāts par to, ka ļaudis, līdzīgi bērniem pēc dažām rakstura iezīmēm, mantos Debesu Valstību. Šo tekstu nedrīkst saprast kā Debesu Valstības apsolījumu vienkārši vecuma dēļ. Bez tam, Kristus ir teicis: “kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā” (Mk.10, 15)[125]. Ja sektantiem bērni pieņem Debesu Valstību bez kristībām, tad lai arī pieaugušos viņi pieņem Baznīcā “kā bērnus”, tas ir bez kristībām.


Rakstos nav speciālas pavēles kristīt bērnus? Bet nav arī tiešas pavēles kristīt sievietes un vecos ļaudis. Kungs teica “kristiet visas tautas” (skat. Mt. 28, 19). Un šeit nav izņēmumu pēc nacionālās pazīmes, dzimuma vai vecuma. Parasti Rakstos ir atsauce, ja neiekļauj norādāmo personu skaitā sievietes un bērnus (skat. Mt. 14, 21). Nekādu atrunu attiecībā uz bērnu kristīšanu nav.


Jaunās Derības tekstos mēs redzam aprakstītus tādus notikumus, kas paredz bērnu kristīšanu kopā ar pieaugušajiem. Kristījās Lidija un viņas mājinieki (Ap.d.16, 15); cietumsargs “un viss viņa nams” (Ap.d. 16, 31); Pāvils “kristīja Stefana namu” (1. Kor.1, 16). Apustuļi kristīja veselu samariešu kopienu (Ap.d. 8, 14-17) - un pilnīgi iespējams, ka tur bija arī nepilngadīgi bērni.


Apustulis Pēteris saka tiem, kas pievērsās ticībai: “Šis solījums dots jums un jūsu bērniem” (Ap.d. 2. 39). Pēc ap. Pāvila vārdiem, ir “uzticami bērni” (par presbiteriem var būt tikai cilvēki, kuriem ir šādi bērni- skat. Tit.1,6). Šeit uzticami ir domāti tieši ticīgi (πιστα no πιστοϛ ”uzticams, ticīgs”). Πιστοϛ Rakstos nozīmē tieši kristieti, kurš ir pieņēmis kristību un kļuvis Kristus daļa: “kad viņa un viņas mājinieki kristījās, tad lūdza mums, sakot: ja jūs atzināt mani par uzticīgu Kristum, tad ienāciet manā namā” (Ap.d. 16,15; Ef.1,1; Ap.d. 10,45;  Atkl. 17,14; 1;  Tim.4,10; 1;  Kor.7,14).


Lūk, vēl viena ne mazāk svarīga vieta: “Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīgā sieva ir svētīta caur vīru; jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti” (1. Kor. 7,14). Vai ļaudis var, atrodoties ārpus derības, tas ir nekristīti bērni, tikt saukti par “svētiem”? Vai var būt svēti tie, kuri nav uzpotēti vienīgajai svētajai saknei - Kristum (Rom.11,16)? Protestanti, skaidrojot šo biblisko vietu, saka, ka šie bērni ir “svēti” vienkārši caur dzimšanu, ticīgas mātes iesvētīti un tādēļ viņus nevajag kristīt. Bet to pašu tad vajag teikt par ticīgas sievas vīru: ja viņš, vēl būdams pagāns, kļuva svēts pateicoties ticīgai sievai, tad var būt, arī viņu vajag pieņemt kristietībā bez kristīšanas. Tad būs divas durvis ieiešanai kristīgajā Baznīcā: tiem, kuriem nav radinieku-kristiešu, vajadzēs kristīties, bet tiem, kuriem starp tuvākajiem būs kristieši, vajadzēs vienkārši no viņiem atnest izziņu. Bet, ja tas ir absurds, tas nozīmē, ka spriedums par to, ka mātes ticība iesvēta bērnus pati par sevi, bez Kristus atdzimšanas sakramenta svētības, nav mazāks absurds. Tātad - nākas pieļaut, ka bērni kļuva “svēti” caur viņu tiešu un personīgu iesvētīšanu, tas ir caur kristību.


Protestanti uzstāj uz pilnīgi burtisku evaņģēlisko vārdu “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” (Mk.16,16) izpratni. Ja nav ticības - tad nav arī kristības. Bērniem ticības nevar būt - tātad, viņus nevar pievest kristāmajam traukam. Taču, ja šo tekstu piemērot visiem kopumā, ne tikai pieaugušajiem, sanāks šaušalīga lieta. Jo šai Kristus frāzei ir turpinājums: “bet, kas netic, tiks pazudināts”. Bērni ticēt nevar, no tā izriet, ja viņiem ir piemērojama šī formula, tad viņi jau ir nosodīti. Un, ja bērns mirst - viņam nav glābšanas. No tā izriet, ka kristību formulas pēc mācībām un ticības apliecināšanas attiecas tieši uz pieaugušajiem, bet ne uz bērniem.

 

No kāda gan vecuma baptisti uzskata par iespējamu cilvēku kristīšanu? Kad beidzas bērnu nesaprātīguma vecums? Risinot šo jautājumu baptistiparasti vadās pēc laicīgo tiesību noteikumiem: laicīgā vara izdod pases cilvēkiem 16 gados, tātad, arī mēs kristīsim tikai 16-gadīgos... Lūk, gadījums pārdomām par garīgās pieaugšanas vecumu: Sibīrijas pilsēta Nojabrska. Pilsēta bez pareizticīga garīdznieka. 1996. gada decembris. Ģimenē, kas nesen pārgājusi pareizticībā, mani iepazīstina ar jaunāko, sešgadīgo Maksimu. Un tēvs stāsta: “Pagājušajā nedēļā man bija osteohondrozes lēkme un diennakti nevarēju pat piecelties no gultas. Nākošajā rītā Maksims uzmanīgi ieskatās manā istabā un jautā: tēt, nu kā tu jūties? Lūk, es saku, mazliet labāk, jau varu piecelties, Maksims pagriežas, izskrienot no istabas, un skriedams noteica: nu, labi, tēt, es tad vēl par tevi palūgšos!”. Jautājums protestantiem: lūk, Maksimka, lūk, viņa ticība, lūk, ūdens. Kas viņam traucē kristīties?


Metropolīts Benjamins (Fedčenko) stāsta par gadījumu, kad meitenīte no protestantu ģimenes, kura nomira nekristīta, redzējumā lūdza garīdzniekam  lūgšanas[126]. Tā kā kristietība - tas ir prakses lauks, šī liecība nevar tikt vienkārši atmesta. Tāpat nevar ievietot protestantu dogmatikas rāmjos tūkstošu krievu askētu garīgo pieredzi, kuri bija kristīti bērnībā, bet kuri viennozīmīgi bija ieguvuši garīgo pieredzi. Vai tad - Optinas starecs Ambrosijs tā arī vispār nebija kristietis, nebija Baznīcas loceklis tikai tādēļ, ka kristījās bērnībā, bet ne pēc baptistu rituāla sasniedzot pilngadību?


Baznīca vienmēr ir uzskatījusi par iespējamu kristiešu bērnu kristīšanu. Par to runā svētais Lionas Irenejs (†202): “Kristus atnāca glābt visus caur sevi,- visus, saku, kuri atdzimst no Viņa Dievam - zīdaiņus, pusaudžus, jauniešus un vecos” (Pret maldu mācībām, 2, 22,4; skat. turpat 5,15,3). Origēns saka par bērnu kristīšanu kā par apustuļu vēstījumu: "Baznīca saņēma no apustuļiem vēstījumu dot kristības arī zīdaiņiem" (На Рим. кн. 5, гл. 6).


252. gadā Kartāgas koncils noteica: “Mums nevienu nevajag atstādināt no kristībām un Dieva svētības, visā žēlsirdīgas, labestīgas un pretimnākošas. Ja pie tā turas attiecībā pret visiem, tad, kā mēs domājam, vajag to ievērot arī attiecībā pret jaundzimušiem, kuri jau ar to galvenokārt pelna mūsu palīdzību, ka no pašas savas piedzimšanas sākuma viņi ar savām raudām un asarām izsaka vienu lūgšanu” (Cit. sv. Kartāgas Kiprians 46. Vēstule bīskapam Fidam).


Un pat protestantu kustības iniciators Mārtiņš Luters 1522. gadā nosodīja bērnu kristības noraidošos anabaptistus Niklosu Štorhu, Tomasu Drekseli un Marku Štubneru. Pats Luters bija kristīts bērnībā un atteicās pārkristīties, minot pats sevi kā piemēru, kas pierāda bērnu kristību svētīgumu: "Ka bērnu kristības Kristum ir vēlamas, tiek pierādīts ar Viņa paša darbībām, tieši, ar to, ka Dievs no viņiem daudzus dara svētus un dod viņiem Svēto Garu, kuri tādi bija kristīti, un tagad vēl ir daudz to, pēc kuriem redzams, ka viņiem ir Svētais Gars, kā pēc viņu mācības, tā pēc viņu dzīves; kā arī mums tas pēc Dieva žēlastības ir dots”. Un tālāk: “Ja Dievs nepieņemtu kristītus bērnus, tātad, visos laikos līdz šai dienai neviens cilvēks uz zemes nebūtu kristietis... Tādēļ mēs sakām, ka mums nav pats svarīgākais, tic vai netic kristāmais; jo no tā kristības nekļūst nepatiesas, bet viss ir atkarīgs no vārda un Dieva baušļa. Kristības nav nekas cits kā ūdens un Dieva vārds, viens pie otra. Mana ticība nerada kristības, bet uztver tās"[127].


Luteram, tāpat kā pareizticīgiem kristiešiem, kristības ir nomazgāšana ūdenī, kas ir Kristus svētības caurausts, tas ir tieši sakraments. Baptisti tomēr ir pārliecināti, ka viņu kristībās Svētais Gars viņiem netiek dots. Tad iznāk, ka viņiem paliek tikai tukšs rituāls, mirusi forma, pilnīgi bezjēdzīga seno baznīcas vēstījumu atdarināšana. Un bērni, no kuriem Kristu noslēpa aiz "dogmatiskās teoloģijas" lappusēm. 

 

116 де Любак, Анри. Католичество. — Милан, 1992, lpp. 284.
117 skat. св. Григорий Богослов. Творения. Т. 2. — М., 1994, lpp. 37.
118 Šeit ir problēma: Evaņģēlijā Kristus svētīja atklāti nekristītus bērnus, kas nozīmē iespēju svētīt ārpus baznīcas un ārpus sakramentiem. Taču, ja viens svētības veids tika dots bērniem, kādēļ tad kristības svētība nevar tikt viņiem dota?
119 Var atcerēties arī citus viena cilvēka glābšanas gadījumus pēc cita lūguma un ticības: pēc simtnieka ticības tika dziedināts viņa kalps (Mat.8). Pēc nesēju ticības tika Kapernaumā dziedināts tizlais: “Redzot viņu ticību”, Kristus runā par citu: “tavi grēki tev tiek piedoti” (Mk.2,5). Vispār mēs viens ar otru esam saistīti daudz ciešāk un noslēpumaināk, kā liekas pozitīvismam un individuālismam. Protestantisms aizmirsa šo sakarību. Un tagad par to uzstājīgi atgādina okultisms (bet jau parādot kā savu atklājumu un skaidrojot savās interesēs), ar savām senču, pēcteču, ģimenes u.c. “karmu diagnostikām”.
120 св. Григорий Богослов. Мысли, писанные четверостишиями, 8. // Творения. Т. 2. — М., 1994, lpp. 226.
121 Skat. Котрелл Дж. Крещение. — М., 1993.
122 „Mēs pozitīvi apgalvojam, ka zīdaiņi, ne mūsu bez kristībām, ne vispār jebkādi ar kristībām, Kristus Baznīcā aiz pieaugušajiem bez grēku nožēlas un personiskas ticības nav tikuši un mūžam netiks” (Баптист. 1912, № 2, lpp. 17).
123 Рогозин П. И. Откуда все это появилось? — Ростов на Дону, 1993, lpp. 68.
124 "Bērniem nevajag kristības. Kristus saka, ka tādiem ir Dieva valstība" (Рогозин П. И. Откуда все это появилось?, lpp. 66-67). Cita starpā avīzē “Protestants” viens no dzejoļiem bērniem beidzas, starp citu, ar vārdiem: “Nožēlojiet grēkus bērni, citādi jūs aiziesit bojā”.
125 Šeit un tālāk kursīvs Rakstu tekstos pieder autoram, - Red.
126 Skat. митр. Вениамин (Федченков). О вере, неверии и сомнении. — СПб., 1992, lpp. 207.
127 Лютер М. Большой Катехизис. — Lahti, 1996, lpp. 126

 

 

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS