Jegorjevas bīskaps Tihons (Ševkunovs)

 

MĀTE IKVIENAM NO MUMS


Dievmātes Vladimiras ikonas piemiņas dienā



Dievmātes Vladimiras ikona
    
Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.


Šodien mēs svinam vienus no daudzajiem mūsu Baznīcas svētkiem par godu Vissvētajai Dievadzemdētājai. Dieva Māte vienmēr, no Baznīcas dzīves pirmās dienas, bijusi īpašs Cilvēks, kas dota visai kristīgajai tautai, lai tā viņu mīlētu, apcerētu un dziļi izprastu to, ko paveicis un veic Dievs mūsu dzīvē. Atcerēsimies, kurā cilvēces vēstures brīdī notika tas, kā dēļ Vissvētā Dievadzemdētāja nāca pasaulē, tika Glābēja izredzēta, un kāpēc mēs tā godinām Viņu.


Laiks pirms Glābēja atnākšanas, pirms Dieva Vārda iemiesošanās, pirms tā, kad Dievs kļuva Cilvēks – jo nebija cita ceļa cilvēku cilts glābšanai, tam, lai cilvēkus atgrieztu uz Dieva iecerētā ceļa – tas bija pilnīgi īpašs un briesmīgs laiks. Svētais Psalmu dziedātājs par to runā šādi:  Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena  (Ps. 14:3). Var būt, ka tas ir pārspīlējums – mēs nodomāsim. Patiešām, labu cilvēku ir diezgan daudz, vienkārši – daudz, un mēs viņus labi pazīstam. Taču tajā pašā laikā mēs lieliski apzināmies, kā vislabākajā, visbrīnišķīgākajā cilvēkā cilvēciskais labais ir sajaukts ar individuālo cilvēcisko ļaunumu. Tāpēc arī grēknožēla dota bez izņēmuma visiem cilvēkiem.

 
Un, lūk, tajā brīdī, kad cilvēce bija gatava Dieva nogalināšanai – mēs zinām, ka tas notika 33 gadus pēc Dieva Vārda iemiesošanās – tajā brīdī Kungs pilnībā uzticas vienam Cilvēkam – Vissvētajai Dievadzemdētājai. Tā ir absolūta un pilnīga uzticēšanās, jo Dievs – un mēs to apliecinām, ticam tam, un tas ir mūsu ticības pamats – Visvarenais Dievs apzināti kļuva par bezpalīdzīgu mazu Bērnu cilvēka rokās, cilvēku cilts – tās pašas, ar brīvo gribu - pārstāvja rokās . Šodien tā ir labā griba, rīt kaut kas notiks un tā ir ļaunā griba – to mēs zinām paši pēc sevis.


Un Dievs izvēlējās no cilvēku cilts vienu, Kurai Viņš pilnībā uzticējās, padarījis Sevi par bezpalīdzīgu mazu Bērnu. Mēs zinām no svētās vēstures par to, ka šo Bērnu vajāja ķēniņš Hērods un viņa rokaspuiši. Mēs zinām par bēgšanu uz Ēģipti. Mēs zinām par Vissvētās Dievadzemdētājas uzticību ne tikai līdz pašai pēdējai Sava Dēla dzīves dienai, bet arī pēc Viņa krustā sišanas un, protams, pēc Viņa Augšāmcelšanās un vajāšanu laikos.


Tas ir  pamats mūsu Baznīcas apliecināšanai: Dieva Māte kļuva par Māti ikvienam no Kristus mācekļiem

 

Vissvēto Dievadzemdētāju, un mēs par to lasām Svētajos Rakstos, Jāņa Evaņģēlijā, Pats Kungs Jēzus Kristus padarīja par Māti ikvienam no Kristus mācekļiem. Un tie nav tikai vārdi, tas nav tikai tēls. Tā ir Baznīcas dogma, tās ir Baznīcas pamatzināšanas, tas ir pamats mūsu Baznīcas apliecināšanai: Dieva Māte kļuva par Māti ikvienam no Kristus mācekļiem. Mēs no vēstures vai no mūsu pašu dzīves zinām cilvēkus, kuri veikuši varoņdarbus. Mēs zinām, kā tāda cilvēka māte ir pārdzīvojusi par savu bērnu. Cik dārgi viņai bijuši visi viņas dēla vai meitas līdzgaitnieki. Kā viņa ar savu mīlestību apskāvusi viņus visus. Un daļēji mēs varam saprast, kāpēc mēs visi, kas tiecamies būt Kristus mācekļi, esam bērni Viņa Mātei, Kura bezgalīgi mīl Savu Dēlu un dzīvo Viņa dzīvi, Kura atbalsta Viņa mērķi.

   
Tieši tāpēc paaudžu paaudzēs kristiešu, visu kristīgo tautu, dzīves pieredze bija apzinājusies  īpašu vietu Vissvētajai Dievadzemdētājai kristiešu un atsevišķu cilvēku – Kristus mācekļu dzīvē.    Tāpēc mēs tik īpaši lūdzamies Viņai, tāpēc mēs ar uzticību, ar paļāvību attiecamies pret lūgšanām  Vissvētajai Dievadzemdētājai.


Viņas darbība, kā īstas mātes darbība, reizēm ir nemanāma. Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu (Lk. 1:48).   Bieži vien dēls vai meita nepamana mīlošās mātes bezgalīgās rūpes. Visu to labo, kas izlejas pār viņiem, viņi uztver kā kaut ko pienākošos: nu, tās ir parastas lietas.  Bet patiesībā tās ir mātes rūpes.


Krievijā, Senajā Krievzemē vienmēr ir bijusi īpaša attieksme pret cerību uz Vissvēto Dievadzemdētāju. Un katru reizi, kad Krievzeme grēkoja, kad mēs sapratām, ka ar saviem grēkiem esam sadusmojuši Dievu, tad pirmā lūgšana bija Tai, Kuru Viņš deva mums par Māti. Jo tā ir īpaša lieta – mātei taču neatteiksi.


Tā bija arī pirms vairākiem simtiem gadu, 1521. gadā, kad hans Mehmeds Hirejs devās uz Maskavu, izpostīdams visu, kas ceļā. Tas bija Krimas hans, kurš par savu mērķi bija uzstādījis padarīt Maskavu par savu nodevu maksātāju – un tā viņš arī izdarīja. Maskava bija jau bagāta, aptaukojusies pilsēta. Maskava ievāca nodevas no apkārtējām kņazistēm. Agrāk tā maksāja šīs nodevas tatāru kņaziem, kņaziem no Ordas. Pēc tam arvien vairāk un vairāk atstāja sev, kā tas reizēm pie mums notiek. Un netikumi pilsētā bija ļoti smagi.


Un hronisti raksta  bez jebkādas viltības - tajā nozīmē, ka tā jau saskaņā ar paradumu vajag sacīt -  ka mēs daudz esam sagrēkojuši, Dievs ir sadusmojies un sūtījis pret mums kārtējo ordu. Nē, tā tas arī bija. Baznīcas hronisti raksta pat par vienu redzējumu – ka Maskavas svētītāji iziet no Maskavas, lai to neaizsargātu – tik smagi bijuši maskaviešu, pilsētnieku grēki.  Un, kad maskavieši attapās, kad tatāri jau bija nodedzinājuši Nikolaja – Ugrešskas klosteri – pavisam tuvu, kad tika postītas jau visas priekšpilsētas – tad atnāca grēknožēla. Saprata, ka  - kā gan var nožēlot tādu daudzumu grēku?!  Un atkal steidzās pie Dieva Mātes aizstāvības: Viņa piedos, lai kas arī būtu noticis. Un tā arī notika.


Reizēm apraksta, ka tas bija kāds īpašs brīnums: visi iekarotāji aizgāja – patiešām, viņi aizgāja. Taču viss, protams, bija daudz sarežģītāk. Bija pārrunas, mums atkal uzlika nodevas, mēs kļuvām par nodevu maksātājiem Krimas hanam. Taču lūgšana nepārtraucās, un hans tā vietā, lai ieietu Maskavā un pilnībā to izlaupītu, aprobežojās ar to, ka saņems no mums nodevas, un mēs, grēcīgie maskavieši, atkal palikām savā toreiz neskartajā pilsētā, saglabājām gan dzīvību, gan vīriešus, gan sievietes, gan bērnus.

 
Dieva Māte – tā ir īpaša, bezgalīgi svēta un liela dāvana kristīgajai pasaulei


Tā notiek arī mūsu dzīvē pietiekami bieži. Dieva Māte – tā ir īpaša, bezgalīgi svēta un liela dāvana kristīgajai pasaulei. Ne tāpēc, ka tas ir taisnīgi vai netaisnīgi, loģiski vai neloģiski, bet tāpēc, ka mēs, kristieši, vienkārši esam ģimene, ģimene ar savām problēmām, ar savām vājībām, un visa ģimene kopā – Baznīca – mēs glābjamies.


Racionāli cilvēki nevar to saprast, un mūsu protestanti nevar ietvert savā prātā. Nu kā tas ir, par ko, nu kāpēc? Ja cilvēks ir sagrēkojis, tātad, juridiski viņam jātiek sodītam, - tas ir viņa paša labā. Un pēkšņi par pareizticīgajiem iestājas Vissvētā Dievadzemdētāja – kādā sakarā, tas taču nav taisnīgi, tas taču nav juridiski, tas ir nepareizi.


Bet mēs dzīvojam citās vērtībās, citās dimensijās, mēs dzīvojam šajā īpašajā vienotajā ģimenē. Tā ir tālu no pilnības. Lai, izejot cauri pārbaudījumiem, caur grēku apzināšanos un nožēlošanu, kļūtu par pilnīgi citu ģimeni, par to, kuru mēs esam attēlojuši šeit, kupolā, svēto ģimeni, ģimeni, kurā ir tikai vienas jūtas – mīlestības, pateicības, prieka Dievā, bet visas egoistiskās, visas maldu jūtas būs jau tālu aiz muguras. Āmen.


2017.gada 3.jūnijā
http://www.pravoslavie.ru/104024.html

 

© 2009 - 2017 BIBLOS