SVĒTAIS BAZILEJS LIELAIS,

CEZAREJAS (KAPADOĶIJAS) ARHIBĪSKAPS (330-379)

 

Bagātniekiem

Tulkojis Elija Guntis Dišlers

Arī šorīt mēs runājām par šo jaunekli (Mateja ev. 19:16-22); rosīgais klausītājs, protams, atceras mūsu tābrīža pārdomas. Pirmkārt to, šis jauneklis nav kā rakstu mācītājs, ko pieminējis Lūka (Lūkas ev.10:25-28) - tas bija neatlaidīgs, uzdeva jautājumus izsmieklam, bet šis prasīja no sirds, tikai atbildi neuzņēma ar paklausību. Jo viņš taču nebūtu aizgājis prom no Kunga noskumis par šīm Viņa atbildēm, ja būtu prasījis aiz nicinājuma. Tāpēc viņa raksturs mums liekas tāds juceklīgs: pēc Rakstu burta viņš pa daļai pelnījis uzslavu, bet citkārt ir visai nožēlojams un rādās bez cerībām. Uzslavu pelna tas, ka viņš pazina patieso Skolotāju un, neraugoties uz farizeju lepnību, rakstu mācītāju uzpūtību, grāmatnieku bariem, šajā vārdā nosauca vienīgo patieso un labo Skolotāju. Viņā labs ir arī tas, ka viņš acīmredzot bija noraizējies, kā iemantot mūžīgo dzīvību. Bet pārējais - konkrēti tas, ka, dzirdējis no patiesā Skolotāja pestīšanas pamācību, neierakstīja to savā sirdī un Viņa padomu nesteidzās izpildīt, bet aizgāja noskumis un mantkārības aptumšots, - atmasko jaunekli, ka viņa griba nebija pilnīgi pievērsta patiesajam labumam, bet skatījās atpakaļ uz ļaužu vairumam tīkamo.

Tas liecina par to, cik viņa raksturs ir sarežģīts un viņa tikumi savā starpānesaskan. Tu sauc Kungu par Skolotāju, bet nedari tā, kā skolniekam pieklājas! Sauc Viņu par labo, bet nicini Viņa sniegto! Tai pašā laikā Labais, bez šaubām, sniedz labo. Tu jautā par mūžīgo dzīvību, bet īstenībā izrādās, ka tu esi pilnīgi pieķēries zemes dzīves baudīšanai. Kādu gan grūtu, smagu, nepanesamu vārdu tev pateica Skolotājs? Pārdod visu, kas tev ir, un izdali to nabagiem (Mateja ev. 19:21). Ja tev būtu uzkrāvis zemkopja darbus vai bīstamus uzdevumus tirdzniecībā, vai ko citu, kas ir grūti peļņas meklētājiem, tad tev būt, par ko noskumt, sarūgtināties par tādu pavēli. Bet ja pa tik ērtu ceļu, kas neprasa ne darbu, ne sviedrus, sola ievest tevi par mūžīgās dzīvības mantinieku, kāpēc tu nepriecājies par pestīšanas vieglumu, bet aizej prom ar sāpinātu un noskumušu sirdi un padari par beznozīmīgiem visus savus līdzšinējos pūliņus? Jo ja tu, kā saki, neesi nogalinājis, neesi pārkāpis laulību, neesi zadzis, neesi nepatiesi liecinājis pret kādu, tad šo pūlēšanos tu pats padari par beznozīmīgu, jo neesi pielicis klāt to, ar ko vienīgo tu būtu varējis ieiet Dieva valstībā. Ja ārsts apsolītu iztaisnot traumētos locekļus, kādi tev ir no dabas vai slimības - vai gan ar priecīgu prātu tu viņu neuzklausītu? Bet kad lielais dvēseļu Ārsts grib padarīt pilnīgu tevi, kam pietrūkst paša galvenā - tu nesaproti žēlastību, bet kurni un saīgsti. Redzams, ka tu esi tālu no šīs pavēles un nepatiesi esi liecinājis par sevi, ka mīli savu tuvāko kā sevi pašu (Mateja ev. 22:39; Marka ev. 12:31; Lūkas ev. 10:27; Jēkaba 2:8). Jo, lūk, Kunga pavēle pilnīgi tevi atmasko, ka nav tevī īstas mīlestības. Ja patiess būtu tavs apgalvojums, ka kopš jaunības esi turējis mīlestības likumu un katram esi devis tik daudz, cik pats sev, tad no kurienes tev tāds milzīgs īpašums? Rūpes par trūkumcietējiem izposta bagātību. Lai gan katrs sev nepieciešamajam ņem nedaudz, tomēr, tā kā visi kopā saņem daļu no īpašuma, tad iztērē to pavisam. Tāpēc tas, kas mīl tuvāko kā sevi pašu, tam nav vairāk, kā tuvākajam. Bet tu izrādies tāds, kas kāro daudz. No kurienes tas tev? Vai gan tāpēc nav skaidrs, ka savu labsajūtu tu stādi augstāk par nastas atvieglošanu daudziem? Līdz ar to, jo vairāk tev bagātības, jo mazāk tevī mīlestības. Ja tu mīlētu savu tuvāko, tu jau sen būtu pacenties tikt vaļā no naudas. Bet tagad manta ar tevi sieta ciešāk, nekā miesas locekļi; šķiršanās no tās tevi sāpina tikpat, cik nepieciešamo locekļu nociršana. Ja tu apģērbtu kailo, ja tu atdotu savu maizi izsalkušajam, ja tavas durvis būtu atvērtas katram svešiniekam, ja tu būtu bāreņiem tēvs, ja tu atdotu katram nespējniekam, tad par kādu mantu tagad būtu jāskumst? Par ko tev būtu jābēdājas, atdodot pārējo, ja sen jau būtu papūlējies to izdalīt trūkumcietējiem? Un vēl, neviens nesēro, kad atdod savu mantu tirgū, lai pretī saņemtu to, kas pašam vajadzīgs; gluži otrādi, jo lētāk nopērk dārgas lietas, jo vairāk priecājas, ka izdevusies tāda lieliska apmaiņa. Bet tu bēdājies, kad atdod zeltu, sudrabu un mantas, tas ir, atsakies no akmeņiem un pīšļiem, par ko var iegūt svētlaimīgu dzīvi.

Bet kam tu izlietosi bagātību? Tērpsies dārgās drēbēs? Tev pietiek ar apmetni divu olekšu garumā, piesegšanās ar vienu kārtu apmierinās visas vajadzības pēc apģērba. Nu tu sāksi tērēt bagātību galdam, ka lūst? Ar vienu pašu maizi pietiek, lai piepildītu vēderu. Par ko tad skumsti? Kas tev trūkst? Vai slavas, ko sagādā bagātība? Bet, ja beigsi censties pēc goda uz zemes, tad iegūsi to patieso un gaišo godu, kas ievedīs tevi Debesu valstībā. «Bet pati bagātības iegūšana ir iekārojama, pat ja no tās nebūtu nekāda labuma.» Katram zināms, ka rūpēties par nevajadzīgo nav prāta darbs. Bet varbūt tev liksies savādi tas, ko esmu nodomājis pateikt, taču tas ir jo taisnīgāk. Bagātība, ja to iztērē tā, kā to liek Kungs, paliek īpašumā, bet, ja to cenšas paturēt sev, tad tā aiziet no īpašnieka. Ja sāksi to sargāt, tad tā nebūs tava; ja sāksi tērēt, nepazaudēsi. Jo dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāms vienmēr (Psalms 112:9). Taču ne jau apģērba un ēdiena dēļ daudzi iekāro bagātību, gluži otrādi, velns ir izdomājis kaut kādu viltīgu paņēmienu, kā piespēlēt bagātniekam tūkstoš iespēju, kā tērēt naudu un viņi krīt pārmērībās un bezjēdzībā it kā tas būtu kaut kas nepieciešams - un tomēr viņiem ir par maz priekš visiem izdomātajiem tēriņiem. Bagātību sadala tagadējām vajadzībām un nākotnes vajadzībām, daļu atstāj sev un daļu bērniem; pēc tam arī to sadala dažādu izdevumu segšanai. Paklausies, kādi ir viņu rīkojumi: šī daļa, saka, aizies ikdienas vajadzībām, bet šī paliks rezervē, un tā daļa, kas nolikta vajadzību segšanai, lai pārsniedz nepieciešamības mēru; lūk, tas kalpos mājas izdevumiem, bet tas aizies tam, lai parādītu sevi cilvēkiem; tas vairos braukšanas ērtības, bet tas nodrošinās, ka, arī mājās sēžot, var dzīvot viegli un cienīgi. Bet man atliek tikai brīnīties par tādu izdomu bez sāta. Viņiem ir tūkstoš ratu; ar vieniem ved visādas grabažas, ar citiem, kas rotāti ar zeltu un sudrabu, brauc paši. Viņiem ir daudz visādu zirgu, kam, tāpat kā cilvēkiem, tiek vesti raduraksti pa tēva līniju. Ar vienu viņi dodas pastaigā pa pilsētu, ar citu piedalās medībās, bet citi ir iebraukti ceļošanai. Iemaukti, sedulkas siksna, sakas - viss no sudraba, viss apbērts ar zeltu, sega no purpura grezno zirgus kā līgavaiņus. Viņiem ir daudz mūļu, kas sadalīti pēc krāsām; to vedēji nomaina viens otru, vieni priekšā, citi aizmugurē. Vēl vairāk, viņiem ir neskaitāmi daudz mājkalpotāju, lai pietiktu greznībai bez mēra: pārvaldnieki, atslēgu turētāji, zemes kopēji un tie, kas apmācīti visādos amatos, gan vajadzīgos, gan tādos, kas izdomāti baudām un greznībai: pavāri, maiznieki, vīndari, mednieki, podnieki, gleznotāji, visādu izpriecu izrīkotāji. Viņiem ir kamieļu bari, kas vienbrīd pārvadā smagumus, bet citubrīd ganās, zirgu bari, vēršu, aitu un cūku ganāmpulki; viņiem ir savi gani, viņiem ir sava zeme, ar ko pietiek, lai visus paēdinātu, un kas turklāt ar saviem augļiem vairo bagātību. Viņiem ir pirtis pilsētā, pirtis vasarnīcās. Nami mirdz no daudzkrāsaina marmora - viens no frīģiešu akmens, cits no Lakedaimonijas vai Tesālijas plāksnēm, un viens nams silda ziemā, cits atveldzē vasarā; grīdas izraibinātas ar raibiem akmeņiem, griesti apzeltīti, kur pie sienām nav marmora, tur tās rotā gleznas.

Bet, kad pēc tūkstoš tēriņiem bagātība vēl paliek pāri, to ierok zemē, glabā slepenā vietā, jo nākotni nevar paredzēt, ka tikai mūs nepiemeklē kādas pēkšņas vajadzības. Nav skaidri zināms, vai tev būs vajadzīgs apraktais zelts, bet ir zināms sods par necilvēcīgiem tikumiem. Kad nu tu ar savu bezgalīgo izdomu nezināji, kā bagātību iztērēt, tad paslēpi to zemē. Šausmīgs neprāts - rakņāties zemē, kamēr zelts vēl ir raktuvē; bet, kad tas no turienes dabūts ārā, tad slēpt to atkal zemē! Un tāpēc, es domāju, tā arī notiek, ka, aprakdams bagātību, kopā ar to tu aproc arī sirdi. Jo ir teikts: kur ir tava manta, tur ir arī tava sirds (Mateja ev. 6:21). Tieši tāpēc šo pavēli ir tik grūti izpildīt (tamlīdzīgiem ļaudīm), jo viņi savu dzīvi izposta jau ar to vien, ka aizraujas ar bezjēdzīgiem tēriņiem. Un man šķiet, ka šī jaunekļa un viņam līdzīgo kaisle ir kā ceļotājam, kurš, ļoti gribēdams redzēt pilsētu, ar lielu pūlēšanos nonāk līdz pašiem tās vārtiem, tomēr apstājas kādā viesnīcā aiz tās mūriem, noslinkodams paspert vēl dažus soļus, ar to nosvītrodams visus savus līdzšinējo cenšanos un liegdams sev iespēju ieraudzīt pilsētas skaistumu. Tādi paši ir tie, kas apņemas darīt vienu, bet negrib atteikties no saviem [vecajiem] uzskatiem. Es zinu daudzus, kas gavē, lūdzas, nopūšas, visādi izrāda dievbijību, nav izšķērdīgi, bet trūkuma nospiestajiem nedod nevienu obolu. Kāds gan šiem labums no pārējiem tikumiem? Debesu valstība viņus nepieņems. Tāpēc ir teikts: vieglāk ir kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam tikt Debesu valstībā (Lūkas ev. 18:25). Taču, lai gan spriedums ir tik skaidrs un tā Teicējs nemelo, tomēr pārliecināto nav daudz. Saka: «Kā dzīvosim, no visa atteikušies? Pēc kā tas izskatīsies, ja visi sāks dot, visi atteiksies no saviem īpašumiem?» Neprasi no manis, lai zinu visu par Valdnieka likumiem: Likumdevējs zina, kā ar likumu savienot arī iespējas [to izpildīt]. Bet tava sirds tiek pārbaudīta it kā uz svariem, uz kuru pusi tie nosvērsies: uz īsto dzīvi vai īstām baudām. Tiem, kas spriež saprātīgi, ir jādzīvo pārliecībā, ka pret bagātību ir jāizturas kā uzraugam, nevis kā tādam, kam ir tiesības to baudīt. Un tie, kas no bagātības atsakās, lai priecājas, it kā viņi atteiktos no kaut kā sveša, un nav jābēdājas, it kā viņiem atņemtu tiem piederošo. Par ko gan tu skumsti? Par ko raizējies savā dvēselē, dzirdēdams: pārdod visu, kas tev ir? Pat ja tas tev ietu līdzi nākamajā dzīvē, arī tad tev nevajadzētu tam tik ļoti pieķerties, jo tas nogrims ēnā tās godības priekšā. Bet, ja tam jāpaliek šeit, tad kāpēc to nepārdot un nepaņemt sev līdzi uz turieni no tā iegūto peļņu? Bet tu, kas atdod zeltu un iegūsti zirgu, neskumsti, bet tu, atsacīdamies no iznīcīgā un iegūdams tā vietā Debesu valstību, lej asaras: atsaki lūdzējam, atgaiņājies no dāvanām, paša tēriņiem izdomādams tūkstošiem iemeslu.

Ko atbildēsi Soģim - tu, kas ar audumiem noklāj sienas, bet neapģērb cilvēku; izrotā zirgus, bet vienaldzīgi skaties uz brāli, kas tērpies skrandās, ļauj sapūt kviešiem, bet nepaēdini izsalkušos, ieroc zemē zeltu, bet nospiesto pamet bez ievērības? Bet, ja tava dzīvesbiedre - sieva, kas arī mīl bagātību, tad tā ir divkārša nelaime. Viņa gan iekārei liek uzliesmot, gan saldkaisli vairo un juceklīgas vēlēšanās uzkurina, lai tikai iegūtu kaut kādus akmeņus - pērles, smaragdus, jahontus; apkārusies ar zeltu, gan kaltu, gan lietu, un nelaimi vairodama ar pilnīgu neizpratni par to, kas ir skaists. Jā, šādas sievas ar to krāmējas nevis darbu pārtraukumā, bet dienas un naktis pavada rūpēs par to. Un tūkstošiem visādu mīkstmiešu, izdabājot viņu vēlmēm, pieved krāšļotājus, sudrabkaļus, eļļu jaucējus, audējus, audumu apdrukātājus. Ne mirkli neļauj uzelpot vīram, mokot viņu ar savām nemitīgajām pavēlēm. Sieviešu vēlmju apmierināšanai nepietiek ne ar kādu bagātību, kaut vai tā tecētu kā upe, kad viņām sagribas iegūt no barbariem atvestās eļļas, it kā tas būtu sviests no tirgus, vai jūras ziedus, gliemežvākus, jūras spalvas vairāk nekā aitas vilnu. Bet zelts, kalpodams par ietvaru dārgiem akmeņiem, ir viņām par rotu te uz pieres, te ap kaklu, vai jostā, vai apņem rokas un kājas. Jo sievietēm, kas mīl zeltu, patīk ap rokām nēsāt važas, ka tikai viņas būtu savažotas ar zeltu. Tāpēc, kad lai par dvēseli parūpējas cilvēks, kurš izdabā sievietes iegribām? Kā no vētras un slikta laika grimst slikti būvēti kuģi, tāpat no sievu nelabām tieksmēm iet bojā viņu dzīvesbiedru nestiprās dvēseles. Bet bagātībai, ko gan vīrs, gan sieva iztērē tik daudzām lietām sacensībā par izdomu juceklīgos tēriņos, dabiskā kārtā jau vairs nav nekādu iespēju pāriet citās rokās. Kad dzirdi: pārdod visu, kas tev ir un izdali to nabagiem, lai iegūtu ceļamaizi uz mūžīgo svētlaimi - aiziesi skumdams. Bet, kad saka: atdod naudu uz greznību kārām sievietēm, atdot akmeņkaļiem, galdniekiem, mozaīku meistariem, gleznotājiem - tu priecājies, it kā būtu ieguvis ko vērtīgāku par naudu. Vai tad tu neredzi šīs sienas, ko laiks sagāzis un kuru paliekas, it kā kurgāni, rēgojas visur pilsētā? Kad tās cēla, cik pilsētā bija nabagu, kurus toreizējie bagātnieki nicināja, rūpēdamies par šīm celtnēm? Kur tagad ir šīs lepnās celtnes? Kur sacensības gars, uz ko mudināja tāda greznība? Vai gan viss nav sadrupis kaudzē līdzīgi tam, ko bērni joka pēc uzceļ no smiltīm; bet vai celtnieks ellē nenožēlo, ka rūpējies par zūdošo? Pacenties iegūt lielu dvēseli, jo sienas, vai tās augstas, vai zemas, dara vienādu darbu. Kad garāmiedams ieeju tāda cilvēka mājā, kuram trūkst [patiesa] skaistuma izpratnes, bet kurš ir ārēji bagāts, tad redzu, ka māja ir piebāzta ar visādām greznumlietām, ka šim cilvēkam nav nekādu citu dārgumu, izņemot redzamos, ka viņš izrotā lietas bez dvēseles, bet dvēsele viņam nav izgreznota. Saki man, kādam īpašam lietojumam kalpo sudraba dīvāns un sudraba galdi, gultas un krēsli no ziloņkaula, kad tai pašā laikā bagātība netiek pie nabagiem, lai gan viņi tūkstošiem stāv pie durvīm un paceļ pret tām savas žēlabainās balsis? Bet tu atsakies no dāvanu došanas, sacīdams, ka nav iespējams apmierināt lūdzējus. Tava mēle to apstiprina ar zvērestu, bet roka liecina par pretējo: tā klusēdama atklāj tavus melus, jo pirkstā mirdz dārgs gredzens. Cik cilvēkus tavs gredzens varētu atbrīvot no parādiem, cik sabrukušu māju uzcelt? Viena pati tava lāde ar drēbēm var apģērbt veselu pilsētu, kas stingst no sala. Bet tu ar cietu sirdi sūti prom nabagu ar tukšām rokām, nebaidīdamies no taisnīgā Soģa atmaksas: tu nežēloji un netiksi ielaists Valstībā, nedevi maizi un neieguvi mūžīgo dzīvību.

 

Bet tu sauc sevi par nabagu un es piekritīšu. Patiešām, tas ir nabags, kam vajag daudz. Bet par tādiem, kam vajag daudz, mūs padara nepiesātināmās iegribas. Pie desmit talantiem centies pielikt vēl desmit, bet, kad ir divdesmit, centies vēl pēc divdesmit, un nebeidzami pieliktais neaptur cenšanos, bet tikai uzkurina iegribas. Tāpat kā dzērājam vīna papildināšana kalpo par pamudinājumu dzert [vēl vairāk], tāpat tikko bagāti kļuvušie, daudz ieguvuši, grib vēl vairāk, ar nemitīgu bagātības vairošanu barodami savu slimību. Un šī cenšanās viņus noved pie pretējā, jo ne jau tas ir liels prieks, kas ir rokās, cik bēdas par to, kā viņiem vēl nav un kas, pēc viņu domām, viņiem pietrūkst; tāpēc viņu dvēsele visu laiku ir pārņemta ar rūpēm, cenšoties pēc vēl un vēl. Viņiem vajadzētu priecāties un pateikties, ka viņi ir turīgāki par ļoti daudziem, bet viņi ir neapmierināti un mokās, jo nav tikuši līdzi tam vai citam, kas par viņu bagātāki. Kad pielīdzinās šim bagātniekam, tad tūlīt sākas salīdzināšanās ar vēl bagātāku, bet, ja arī tas ir panākts, tad par savas sacensības priekšmetu noskata vēl citu bagātnieku. Tāpat kā pa trepēm kāpjošie visu laiku ceļ kāju uz augstāka pakāpiena un neapstājas ātrāk, iekams ir sasniegta augša, tā arī šie cilvēki neliekas mierā ar cenšanos iegūt, kamēr, uzkāpuši augstu, nenositas, krītot no augšas lejā. Visuma Radītājs cilvēku labumam ir tā iekārtojis, ka seleuka putns [1] nav pieēdināms, bet tu, daudziem par nelaimi, par nepieēdināmu esi padarījis savu dvēseli. Ko vien acs redz, to visu grib mantkārīgais; acis ir par vāju, lai to visu saredzētu (Salamans māc. 1:8), un sudraba mīļotājs neapmierinās ar to, ko ieguvis. Elle neteiks diezgan (Salamana pam. 30:16) un mantkārīgais nekad neteiks «pietiek». Kad iztērēsi to, kas tev ir? Kad sāksi baudīt tu, kas nemitīgi nododies iegūšanas darbiem? Bēdas tiem, kas ceļ namu pēc nama un iegūst tīrumu pēc tīruma, kamēr nekas vairs pāri nepaliek (Jesajas gr. 5:8). Bet ko tu dari? Vai gan tu neizdomā tūkstoš iemeslus lai savāktu to, kas pieder tavam tuvākajam? Saka: kaimiņa māja man aizsedz gaismu, traucē tās trokšņi, tur pieņem klaidoņus, vai arī, sūdzoties par visu, kas vien trāpās acīs, dzen, spied, nemitīgi vazā, plosi un nenomierinies ātrāk, iekams kaimiņš nav spiests pārvākties. Kas noveda līdz miršanai jezreēlieti Nabotu (1. Ķēniņu 21:1-16)? Vai gan tā nebija Ahāba apņemšanās iegūt viņa vīnadārzu? Mantkārīgais - slikts kaimiņš pilsētā, slikts kaimiņš tīrumā. Jūra zina savas robežas, nakts nepārkāpj viņai izsenis noliktās robežas, bet mantkārīgais laiku negodā - nezina mēru, nepiekāpjas mantošanas kārtībai, bet ir straujš kā uguns: visu sagrābj, visu aprij. Un kā upes, kas sākumā iztek no maziem avotiem, bet pēc tam, pakāpeniski pieaugot līdz varenam spēkam, savā skrējienā aiznes visu, kas stājas tām ceļā, arī tie, kas kļuvuši vareni ar to, ka nospieduši pie malas citus, iegūst spēku vēl vairāk nodarīt pāri, un līdzīgi iepriekšējām varmācībām apspiež citus un ar pieaugošu spēku pieaug viņu ļaunums. Jo tie, kas iepriekš no viņiem cietuši ļaunu, negribot sniedz viņiem palīdzību, sadarbojoties pie tā, ka citiem liek ciest un mocīties. Kurš kaimiņš, vai blakus dzīvojošs, vai kāds no tiem, kam ar viņiem iznāk darīšana, netiek izpostīts? Nekas nespēj pretoties bagātības spēkam - visi noliec galvu tās varas priekšā, visi dreb tās valdonīguma priekšā, jo ikviens pazemotais vairāk domā par to, kā izvairīties no vēl lielākām ciešanām, nekā par to, lai atriebtu nodarījumu. Bagātais atved pāris vēršu, ar, sēj, pļauj zemē, kas viņam nepieder. Ja sāksi runāt pretī - tev trāpīs sitiens. Ja sāksi sūdzēties - apsūdzēs tevi melos, ja iesi uz tiesu - tiksi cietumā; apmelotāji, kas tevi novedīs līdz dzīvības briesmām, ir jau gatavi. Priecāsies, ka tev vēl ir, ko atdot, lai tikai atraisītos no prāvas.


Man gribētos, lai tu mazliet atpūties no netaisnības darbiem, atvēli laiku savam saprātam padomāt, pie kāda gala noved rūpes par tiem. Tev ir pāris desetīnu aramzemes, tikpat daudz apstādītu tīrumu, kalni, lauki, meži, upes, pļavas. Un kas pēc tam? Vai gan tevi negaida trīs olektis zemes? Vai nepietiks ar pāris akmeņu svaru, ar ko aizsargāt nožēlojamās miesas? Kam pūlies un strādā? Kāpēc rīkojies pret likumu? Kam ar savām rokām vāc neauglīgo un - ak, ja vien tikai neauglīgo, bet barību mūžīgajai ugunij? Vai kādreiz atjēgsies no šī skurbuma? Vai būs tev skaidrs prāts? Atgūsies jel? Vai iztēlosies sev acu priekšā Kristus tiesu? Kā attaisnosies, kad kailie nostāsies ap tevi un pacels balsi pret tevi, taisnajam Soģim dzirdot? Ko tad darīsi? Kādus aizstāvjus sev nolīgsi? Kādus lieciniekus atvedīsi? Kā pārliecināsi Soģi, kurš netic nekādiem māņiem? Tur nav izlocīšanās, nav pārliecinošas daiļrunības, kas varētu apslēpt patiesību Soģa priekšā. Tur neiet līdzi ne pielīdēji, ne nauda, ne amata augstums. Paliksi viens un bez draugiem, bez palīgiem, neaizsargāts, bez iespējas atkāpties, apkaunots, noskumis, sanīcis, pamests, neuzdrošinādamies pavērt muti. Kur vien griezīsi acis, visur redzēsi skaidrus ļauno darbu attēlus: te bāreņa asaras, tur atraitnes vaidus, tur nabagus, ko esi piekāvis, kalpus, kurus mocīji, kaimiņus, kurus tu tracināji. Visi nostāsies pret tevi, tavu ļauno darbu ļaunais lērums ielenks tevi. Jo, tāpat kā pēc ķermeņa ēna, tāpat pēc dvēseles iet viņas grēki, kas uzrāda viņas darbus. Tāpēc tur nav, ko liegties, bet aizveras pat visnekaunīgākā mute, jo katra darbi paši liecina par sevi, nevis ar balsi, bet tādi, kādi tie tika padarīti. Kā aprakstīšu tev šīs šausmas? Ja vien paklausīsi mani, ja vien pieņemsi šo pie sirds, tad atcerēsies to dienu, kurā atklājas Dieva dusmība debesīs (Romiešiem 1:18); atcerēsies to dienu, kurā atklāsies Kristus Atnākšana godībā, kad nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam (Jāņa ev. 5:29). Tad būs mūžīgs kauns grēciniekiem un uguns karstums, ka aprīs pretiniekus (Ebrejiem 10:27). Lai tas tevi sarūgtina, bet lai nesarūgtina pavēle. Kā lai es tevi pārliecinu? Ko man tev teikt? Valstību tu negribi, no elles baidies. Kur paslēpta tavas dvēselei dziedināšana? Ja šausmīgais nebiedē, priecīgais nepievelk, tad es runāju uz akmens sirdi.


Ieskaties, cilvēk bagātības dabā. Kas tevi tik ļoti pārsteidz zeltā? Zelts - akmens, sudrabs - akmens, pērle - akmens, caurcaurēm akmeņi: hrizolīts, berils, ahāts, jahonts, ametists, jašma. Tās ir bagātības krāsas, daļu no tās tu noliec paslēptuvē, viscaurspīdīgākos akmeņus apsegdams ar tumsu, bet daļu tu nēsā pie sevis, dižodamies ar šo dārglietu spožumu. Saki: kāds tev labums no plātīšanās ar rokām, kurās mirdz akmeņi? Vai tev nav kauna kā sievām grūtniecības laikā gribēt akmeņus? Kā viņas glāsta akmeņus, tāpat tu esi kārs uz šiem krāsainajiem akmeņiem, meklēdams sardonīku, jašmu, ametistu. Kurš greznumdrānu cienītājs varētu pielikt kaut dienu klāt pie savas dzīves? Vai nāve kādu ir taupījusi bagātības dēļ? Vai slimība kādam ir pagājusi garām par naudu? Vai ilgi vēl zelts būs dvēseles cilpa, nāves makšķere, grēka māneklis? Vai ilgi vēl bagātība būs par cēloni kariem, kā dēļ kaļ ieročus, asina šķēpus? Tās dēļ radinieki pazaudē dabiskās robežas, brāļi glūn kā slepkavas. Bagātības dēļ tuksneši dod patvērumu slepkavām, jūra - laupītājiem, pilsētas - apmelotājiem. Kas ir melu tēvs? Kas ir parakstu viltotājs? Kas ir radījis zvērestu pārkāpējus? Vai tad ne bagātība? Vai tad ne dzīšanās pēc bagātības? Kas ar jums notiek, cilvēki? Kas jūsu mantu ir pārvērtis par līdzekli jūsu sagūstīšanai? īpašums jums ir iedots kā līdzeklis dzīvošanai, nevis kā ceļamaize uz ļaunumu, un dvēseles izpirkšanai, nevis kā bojāejas cēlonis. «Bet bagātība ir vajadzīga bērniem.» Tā ir cildena mantkārīgā atruna - atsaukties uz bērniem, bet apmierināt pašiem savu sirdi. Nevaino nevainīgo, viņam ir savs Valdnieks, savs namturis, no cita viņš saņēmis dzīvību, no Viņa gaida uz dzīves iztikas līdzekļiem. Vai tad Evaņģēliji nav uzrakstīti tiem, kas stājas laulībā? Ja tu gribi būt pilnīgs.., pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem (Mateja ev. 19:21). Vai tiešām, kad Kungam lūdzies pēc laimes, lai tev būtu labi bērni, kad lūdzies, lai tu būtu bērnu tēvs, tu piebilsti lūgšanā: «Dod man bērnus, lai varu neklausīt Tavus likumus, dod man bērnus, lai nevaru sasniegt Debesu valstību»? Kas var galvot par dēla apņemšanos, ka viņš mantojumu izmantos kā pieklājas? Bagātība daudziem paver ceļu uz izlaidību. Vai tu nedzirdi, ko saka Salamans: es esmu redzējis lielu un briesmīgu nelaimi, ir bagātība, kas tam pašam paliek par nelaimi, kurš to sargā (Salamans māc. 5:12); vēl: man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? (Salamans māc. 2:18-19). Tāpēc skaties, ka tu, kas ar lielām pūlēm esi mantu savācis, nesagatavo citiem grēkā krišanas līdzekli un pēc tam nesaņem divkāršu sodu: gan par to, ka pats darīji netaisnību, gan par to, ka citam esi iedevis tās līdzekļus. Vai gan dvēsele tev nav tuvāka par visiem bērniem? Vai gan tā tev nav vistuvākā pēc viņas īpašībām? Viņai pirmajai dod labāko daļu no sava mantojuma, viņai sameklē bagātus iztikas līdzekļus un pēc tam arī sadali mantu bērniem. Bērni, pat neko nemantodami no vecākiem, bieži iedzīvojas mājā; bet kas apžēlosies par dvēseli, ja tu esi atstāsi?


Iepriekšteiktais bija domāts tēviem. Kādu vēl dievbijīgu skopuma attaisnojumu atrod tie, kas bez bērniem? «Nepārdodu īpašumu, nedodu nabagiem dzīves vajadzību dēļ!» Tātad nevis Kungs - tavs Skolotājs, nevis Evaņģēlijs kalpo par tavas dzīves likumu, bet pats tu dod sev likumus. Bet lūk, kādās briesmās krīti, tā spriezdams! Ja Kungs mums to nolicis par pienākumu, bet tu noraidi kā neiespējamu, tad neapliecini neko citu, kā to, ka esi gudrāks par Likumdevēju. «Bet, baudījis bagātību visas dzīves garumā, pirms nāves iecelšu nabagus par sava īpašuma mantiniekiem, rakstiski testamentā pasludinādams viņus par visa, kas pieder man, īpašniekiem.» Kad jau vairs negrozīsies cilvēku sabiedrībā, tad mīlēsi cilvēkus. Kad redzēšu tevi kā mironi guļam, tad nosaukšu par brāli. Liela tev pateicība par dāsnumu, ka, gulēdams kapā un pārvērties par zemi, tu esi kļuvis devīgs uz tēriņiem un cildens! Saki man, par kuru laiku tu gribi saņemt balvu? Vai par dzīves laiku, vai par laiku pēc nāves? Dzīves laikā tu šķiedi laiku baudām, valstījies greznībā, tev riebās skatīties uz nabagiem - bet ko dara mirušais, kādu balvu pelnījusi viņa rīcība? Parādi darbus un tad prasi algu! Neviens netirgojas, kad tirgus beidzies, neviens netiek kronēts, ja atnāk cīņas beigās, neviens neizrāda vīrišķību pēc kaujas. Tāpēc arī, kā redzams, pēc dzīves nevar kļūt dievbijīgs. Solies labu darīt vēstulē un ar tinti? Bet kas tev pateiks aiziešanas brīdi? Kas var galvot, kādā nāvē tu mirsi? Cik daudziem cilvēkiem viņu dzīve tika paņemta pēkšņā lēkmē, tā ka ciešanās nespēja izrunāt ne vārda? Cik daudziem karsonis atņēma prātu? Kāpēc tad gaidi uz to brīdi, kad tu vairs nebūsi saimnieks pār savām domām, kā bieži notiek? Dziļa nakts, smaga slimība, bet palīga nav, bet tas, kas sniedzas pēc tava mantojuma, ir gatavs, viņš visu ir nokārtojis sev par labu un taviem nodomiem neļauj piepildīties. Tad tikai, apskatījies šurp un turp un ieraudzījis apkārt valdošo tukšumu, tu beidzot aptversi savu neprātu, nopūtīsies par savu bezjēgu, ka līdz šim esi atlicis likuma izpildi, kad gan mēle paliek vārga, gan trīcošā roka jau dreb pirmsnāves trīsās, un ne ar vārdiem, ne vēstulē tu vairs nevari izteikt savu gribu. Un pat ja viss ir skaidri uzrakstīts un katrs vārds ir labi pateikts, tad ar vienu ieliktu burtu pietiek, lai tavu rīkojumu mainītu, un viens viltots zīmogs, divi vai trīs viltus liecinieki var nodot tavu mantojumu citiem.


Ko tu māni pats sevi? Tagad tu nekrietni šķied bagātību miesiskām baudām, bet tad solies par to, pār ko vairs nebūsi valdnieks. Slikts, kā liecina vārds, ir tavs nolūks. «Kamēr dzīvs, baudīšu līksmību, bet mirdams izpildīšu to, kas pavēlēts.» Un tev teiks Ābrahāms: tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams (Lūkas ev. 16:25). Šaurais un ērkšķainais ceļš neuzņems tevi, kas neesi nosviedis bagātības nastu, tu aizgāji, nesdams to savos plecos, nevis nometi, kā bija likts. Dzīves laikā tu pats sevi iecēli augstāk par likumu, bet nāves un sabrukuma priekšā tu likumu pacēli augstāk virs ienaidniekiem - saki: lai nepaliek tam un tam, lai paņem Kungs. Kā lai to nosauc - par atriebību ienaidniekiem vai par mīlestību uz tuvāko? Izlasi savu testamentu. «Man gribētos vēl padzīvot un baudīt savu mantu.» Pateicība - nāvei, nevis tev: ja tu būtu nemirstīgs, tad neatcerētos par likumiem. Nepievilieties: Dievs neļaujas apsmieties (Galatiešiem 6:7). Mirušos neved pie altāra; atved dzīvu upuri. Kas atnes paliekas, tas netiek pieņemts, bet tu Laba Darītājam atnes to, kas palicis pāri dzīves beigās. Ja ar mielasta pārpalikumiem neuzdrošinies pacienāt slavenus viesus, tad kā gan tu uzdrošinies tos pienest Dievam? Redziet, bagātnieki, naudaskāres galu un beidziet turēties pie mantas! Jo vairāk tu mīli bagātību, jo mazāk tu atstāj no sava īpašuma. Visu pārvērt par savu īpašumu, visu paņem sev līdzi, neatstāj bagātību svešiniekiem. Var būt, ka tavi kalpi tev neparādīs pēdējo godu, bet apbedīšanas pienākumus izpildīs, izrādīdami padevību jau mantiniekiem. Vai arī sāks spriedelēt tev par sliktu un teiks: «Ir muļķīgi grezni ietērpt mironi un dārgi apglabāt to, kurš vairs neko nejūt. Vai nav labāk palicējiem tērpties krāšņās un mirdzošās drēbēs, nekā kopā ar mironi sapūdēt dārgos tērpus? Kāds labums no lieliska pieminekļa, no dārgām bērēm, no neauglīgiem tēriņiem? Pārpalikumu ir pareizi izlietot priekš dzīvei nepieciešamā.» Lūk, ko teiks, lai tev atriebtos par tavu nekrietno rīcību un pielabinātos taviem mantiniekiem. Tāpēc jau iepriekš apbedī sevi pats, un brīnišķīgs apbedījums ir - dievbijība. Aizej no šejienes, tērpies visā, pārvērt bagātību par savu rotu, neturi to pie sevis. Uzticies brīnišķajam Padomdevējam, kas Kristu tevi iemīlējis, mūsu dēļ nabags kļuvis, lai mēs caur viņa nabadzību iemantojam bagātību (2. Korintiešiem 8:9), kas Pats Sevi atdevis par mūsu atpestīšanu (1.Timotejam 2:6). Vai nu lai noticam Viņam kā gudram un zinošam, kas mums ir noderīgi, vai arī pieņemam Viņu, kurš iemīlējis mūs, vai arī atdosim Viņam pienākošos daļu kā savam Labdarim. Noteikti izpildīsim mums uzlikto pienākumu, lai kļūtu par mūžīgās dzīvības mantiniekiem pašā Kristū, Kuram ir gods un valstība mūžīgi mūžos. Āmen.


Bada un sausuma laikā


Lauva rūc, kurš gan lai nebaidītos? Dievs Tas Kungs ir runājis, kas gan lai nepravietotu (Amosa gr. 3:8)? Darīsim šī vārda sākumu pravietisku un, piedāvājot savu padomu un savas pārdomas par to, kā līdzstrādniekus šajā darbā pieaicināsim dieviedvesmoto Amosu, kurš izārstējis bēdas, kas līdzīgas tām nelaimēm, kādas nospiež mūs. Jo senajos laikos, kad tauta atstāja no tēviem mantoto dievbijību, bradāja kājām tiešu baušļu izpildīšanu un krita elku pielūgšanā, šis pats pravietis sludināja grēku nožēlu, aicinādams uz atgriešanos un draudēdams ar sodiem. Ak, cik ļoti es gribētu kaut nedaudz iegūt to dedzību, par kādu lasām šajā senajā stāstā! Tikai nedod, Dievs pieredzēt beigas, kādas bija tajos laikos! Jo tā nepaklausīgā tauta, līdzīgi spītīgam un neiejātam zirgam, kas grauž grožus, nepievērsās derīgajam, bet, nogājusi no taisnā ceļa, tik ilgi bez goda bēga un rāvās laukā no kučiera rokām, kamēr, gāzdamās no kraujas un bezdibenī, ar savu nepaklausību ņēma taisnīgu galu. Lai tas tagad nenotiek ar mums, mani bērni, kurus es esmu dzemdinājis ar sludināšanu (1.Korintiešiem 4:15), kurus apskāvu ar svētījošām rokām! Gluži otrādi, lai jūsu dzirde ir atvērta, dvēsele labprātīga, ka uzņem ar maigumu sakāmo un piekļaujas teicējam tāpat kā vasks - iespiestam zīmogam, lai no šīs jūsu vēlēšanās arī es saņemu mierinājuma augli par saviem darbiem, un jūs, aiziedami [no šejienes], slavētu mūsu veikumu kā balvu! Kas gan ir tas, ko grib pateikt vārds, jo, kavējot gaidāmo ziņu ar cerībām uz drīz uzzināmo, tas jau tur dvēseli satraukumā?


Redzam, brāļi, ka debesis ir aizzīmogotas, skaidras un bez mākoņiem, un grūtsirdību rada tas gaisa dzidrums, un skumjas tā tīrība, pēc kuras mēs ļoti ilgojāmies iepriekš, kad, ilgu laiku mākoņiem klātas, tās turēja mūs tumsā un aizslēpa saules starus. Zeme, līdz pēdējam izžuvusi, tikpat nepatīkama pēc skata, cik cieta, lai to apstrādātu, un neauglīga, sasprāgusi gabalos, lai gaismas stars trāpa tieši dziļumos. Bagātie un neizsīkstošie avoti pie mums ir izžuvuši, lielo upju straumes sarāvušās: mazi bērni pāriet to braslus un sievas šķērso tās ar nastām. Daudziem no mums nav, ko dzert, un mēs ciešam no tā, ka mums trūkst dzīvei pats nepieciešamākais. Mēs esam jaunie izraēļi; mums vajag jaunu Mozu un viņa brīnumdarošo zizli (4. Mozus gr. 20:11), lai arī tagad sistie akmeņi remdētu cilvēkus ar neparasto ēdienu - mannu (2. Mozus gr. 16:31). Bīsimies no tā, ka bads un sodi nepadara mūs atkal par sakāmvārdu nākamajām paaudzēm. Es redzēju apsētus tīrumus un rūgti raudāju par to neauglību, lēju asaras par to, ka nelīst pār mums lietus. To sēklas izžuva līdz saullēktam, tādas pašas tās palika zemes klučos, kuros tos apraka arkls, citas uzdīga nedaudz un, izdzinušas zaļos asnus, nožēlojami iznīka svelmē, tā ka šobrīd ir īstais brīdis mainīt Evaņģēlija vārdus un teikt: darītāju daudz, bet ražas nav un tā ir maza (sal. Lūkas ev. 10:2). Zemkopji, sēdēdami tīrumā un salikuši rokas uz ceļiem (parastā poza tiem, kas par kaut ko sūdzas), apraud savas velti izšķiestās pūles, paskatās uz mazgadīgajiem bērniem un sāk skaļā balsī raudāt; pievērš acis savām sievām un rij asaras, aptausta un paberzē izaugušo stiebru sausās lapas un skaļi brēc kā tēvi, kas pazaudējuši dēlus pašā spēku plaukumā. Tāpēc lai arī mums saka tas pats pravietis, kuru pieminējām īsu bridi iepriekš sarunas sākumā! Pie viņa teikts: Es aizturēju jums ari lietu, kaut gan līdz ražas ievākšanai bija vēl trīs mēneši, un Es liku lietum līt tikai pār vienu pilsētu, bet uz vienu pilsētu es nelikšu līt; lietus kādreiz nolija tikai pār vienu tīrumu, un otrs, kas nedabūja lietu, nokalta. Un divas, pat trīs pilsētas devās uz vienu pilsētu, lai varētu padzerties ūdeni, un neatrada to pienācīgā daudzumā, tomēr jūs neatgriezāties pie Manis, saka Tas Kungs (Amosa gr. 4:7-8). Tātad mēs uzzinām, ka par atkrišanu un par nepaklausību Dievs mums sūta sitienus nevis ar nolūku iznīcināt, bet ar vēlēšanos taisnot, kā labie tēvi iztaisno nepaklausīgos bērnus: viņi sadusmojas un saceļas pret jaunajiem nevis par to domādami, kā nodarītu ko ļaunu, bet no bērnišķīgās nevērības un jaunības grēkiem pievest pie cenšanās. Skatieties, kā mūsu grēku daudzums pat klimatam atņem tā dabiskās īpašības un gadalaikā izraisa neparastas pārmaiņas. Ziemai tās sausuma dēļ pietrūka parastā slapjuma, jo tā iekala ledū un izžāvēja visu slapjumu un pagāja bez sniega un lietus. Tāpat pavasaris, lai gan tas parādīja vienu daļu savu īpašo zīmju, proti, siltumu, tomēr aizliedza valgmi. Gan tveice, gan sals, kas līdz šim neredzētā veidā pārkāpj dabas nospraustās robežas, bez žēlastības nosprieduši nodarīt mums pāri un atņem cilvēkiem pārtiku un dzīvību. Kāds gan ir šīs nekārtības un iejaukšanās cēlonis? Kas tas par laika apvērsumu? Izpētīsim to kā tādi, kam ir prāts, izdibināsim kā saprātīgie. Vai gan visumam nav Pārvaldītāja? Vai gan vispilnīgais Mākslinieks - Dievs - ir aizmirsis savu namturību [ekonomiju]? Vai tiešām Viņš ir zaudējis noteikšanu un varenību? Jeb varbūt Viņam ir tas pats tvēriens un viņš nav atgrūdis savu valstību, bet ir kļuvis pret mums ciets un savu augstāko labvēlību un rūpes par mums ir apmainījis pret cilvēknīšanu? Neviens saprātīgi domājošs tā neteiks. Gluži otrādi, ir skaidri un acīmredzami cēloņi, kuru dēļ Viņš izturas pret mums ne tā, kā parasti. Paši ņemam, bet citus neapgādājam, slavējam labdarību - un trūkumcietējiem to atsakām, no vergiem kļūstam par brīvajiem - un nejūtam žēlumu pret mums līdzīgiem vergiem, kad jūtam izsalkumu, piesātināmies, bet tai pašā laikā tam, kurš cieš trūkumu, paejam garām, lai gan mums ir bagāts devējs un īpašuma pārvaldnieks - Dievs, mēs esam kļuvuši skopi un vairāmies no nabagu sabiedrības. Avis mums auglīgas, bet kailo vairāk, nekā avju, noliktavas piebāztas ar tajās noglabāto, bet nospiestos nežēlojam. Par to tad arī Dievs atrauj Savu roku, ka mēs esam aizlieguši brāļu mīlestību. Par to tad arī druvas ir sausas, ka ir nosalusi mīlestība.


Lūdzēju balsis skan velti un aiziet ar vēju, tāpēc ka mēs nemaz neklausāmies, ko viņi lūdz. Un tad kāda gan mums tur lūgšana, kāda piedošana? Jūs, vīri, izņemot dažus, pavadāt laiku tirgodamies, bet jūs, sievas, piekalpojat viņiem mamona darbos. To jau nav daudz, kas paliek pie manis un lūdzas. Bet arī tiem galva ir smaga, viņi snauž, bez mitas atskatās un vēro, vai drīz psalmotājs beigs lasīt un vai drīz viņi tiks ārā no baznīcas kā no cietuma, un no lūgšanas kā no nebrīves. Bet viņu mazgadīgie bērni, kas atstājuši savas grāmatas skolā un pievieno savu balsi mūsējām, šajā nodarbē sev atrod drīzāk atpūtu un izklaidi, pārvērsdami par svētkiem mūsu bēdas, jo uz kādu laiku viņi ir tikuši vaļā no uzbāzīgā pārziņa un mācību darbiem. Bet vairums pieaugušo, kas apgānījušies ar grēkiem, nelietīgie ļaudis bez goda, brīvi un jautri pastaigājas pa pilsētu, lai gan tieši viņi nes savā dvēselē ļaunuma sakni, tieši viņi ir šīs nelaimes izraisītāji un piesaucēji. Steidzas un pulcējas uz grēksūdzi nesaprātīgie un bezvainīgie bērni, kuri nav vainīgi pie nelaimes un kuri neprot vai kuri nemāk lūgties pēc pieraduma. Iestājies vidū tu, grēkiem apgānītais, krīti pie zemes, raudi un vaidi, bet bērniem ļauj darīt to, kas atbilst viņu vecumam. Kāpēc tu, vainojamais, slēpies un liec atbildēt tam, kurš atbildēt nevar? Vai tad Soģi var piemānīt, ka esi savilcis melīgu seju? Protams, arī bērnam pieklājas būt, bet kopā ar tevi, nevis pa vienam. Skaties, arī ninīvieši ar atgriešanos iežēloja Dievu un apraudāja grēkus, kurus atmaskoja Jona, no jūras un vaļa izglābts, un nevis tikai bērniem lika nožēlot grēkus, paši tajā laikā turpinādami dzīvot greznībā un izpriecās, - gluži otrādi: nogrēkojušies tēvi ātrāk par citiem pazemojās caur gavēni; pār tēviem nāca sods, bet bērni raudāja nevilšus, it kā turklāt, lai bēdas nāk pār visiem vecumiem, gan tādiem, kas sevi apzinās, gan neapzinās: pirmajiem - ar nolūku, bet otrajiem - tāpēc, ka pelnījuši. Un Dievs, redzēdams šādu viņu pazemošanos, ka viņi paši sev piesprieduši tādas pārmērīgas mocības, iežēlojās par cietējiem, atbrīvoja viņus no soda un ar labu prātu dāvāja raudošajiem prieku (Jonas gr. 3:3-10). Cik vienprātīga grēku nožēlošana! Cik apdomīgas un vienprātīgas bēdas! Arī nesaprātīgos neatstāja nesodītus, jo arī viņiem lika brēkt trūkumā, teļš tika šķirts no govs, jērs padzīts no mātes pupa, zīdainis negulēja viņu dzemdējušās mātes skavās. Atsevišķās vietās atradās mātes, atsevišķās bērni. Visi atbildēja un sasaucās savā starpā žēlabu balsīs. Izsalkušie bērni meklēja piena avotu, mātes, dabiska žēluma plosītas, līdzcietīgā balsī sauca sevus savus piedzimtos. Cik izmisīgi plosījās izsalkušie mazuļi skaļās raudās, un vecākiem dabiskās ciešanās salūza sirds. Tāpēc, lūk, Dieva iedvesmotais vārds, nodevis šo grēku nožēlošanu rakstos, saglabāja to kā vispārējo mācībstundu dzīvei. Pie viņiem raudāja vecais, plēsdams un plosīdas savus sirmos matus. Vēl skaļāk raudāja jaunais un zaļoksnais. Nopūtās nabags, un arī bagātnieks, savu greznību aizmirsis, mācījās saprast ļaunās ciešanas kā prātīgu lietu. Valdnieks savu spožumu un godu apmainīja pret bezgodu un, noņēmis savu kroni, kaisīja galvu ar pelniem, novilcis purpura mēteli, ietērpās maisos; nokāpis no sava visaugstā un greznotā troņa, nožēlojamā izskatā vārtījās zemē, atteicies no sev tīkamām valdnieka izpriecām, raudāja kopā ar tautu, kļūdams kā viens no pūļa, kad redzēja, cik sadusmots ir visu kopīgais Valdnieks.


Tā domā apzinīgie kalpi! Tāda ir grēku satriekto nožēla! Bet mēs grēkojam ar visu būtni, un pie nožēlas ķeramies pavirši un slinki. Kurš no mums lūgdamies izlej asaras, lai saņemtu lietu īstajā laikā un piedošanu? Kurš, lai izlīdzinātu grēkus, atdarinādams svētlaimīgo Dāvidu, ir ar asarām slacinājis savu gultu (Psalms 6:7)? Kurš ir mazgājis kājas svešiniekam un noslaucījis no tām ceļa putekļus, lai savlaicīgi iežēlinātu Dievu, cenšoties izbeigt sausumu? Kurš ir paēdinājis bez tēva palikušu bērnu, lai arī Dievs tagad paēdinātu mūs kā bāreņus ar maizi, kuru mums nosituši pie zemes skarbie vēji? Kurš ir devis patvērumu atraitnei, ko nospiež pārtikas trūkums, lai tagad kā balvu saņemtu nepieciešamo ēdienu? Saplēs netaisnos pierakstus, lai ar to tiktu atlaists tavs grēks, atcel prasību maksāt augstos [peļņas] procentus, lai zeme dzemdina to, kas tai pieklājas. Tā kā tev ir varš un zelts, un viss, kas nedzemdē, dzemdē par spīti dabai, tad zeme, kas pēc savas dabas ir spējīga dzemdēt, tiek padarīta cieta un par sodību tiem, kas uz tās dzīvo, un sista ar neauglību. Lai mantkārīgie, kas pāri mēram rauš bagātību, atrāda, kāds ir spēks un labums no viņu dārgumiem, ja sadusmojies Dievs vēl vairāk paildzina sodu! Drīz dzeltenāki par zeltu kļūs tie, kas to krāj, jo viņiem nebūs maizes, ko vakar un iepriekš viņi nicināja ar vēlēšanos to iegūt vēl vairāk. Iedomājies, ka nav pārdevēja, ka apcirkņos vairāk nav maizes. Kāds tad būs labums no smagajiem maisiem ar naudu? Saki man: vai gan tu ne ar tiem kopā netiksi ierakts zemē? Vai gan ne zeme - zelts? Vai gan bezjēdzīgā iznīcībā tie negulēs blakus iznīcīgajai miesai? Visu tu ieguvi, bet tev nav viens, kas nepieciešams - spējas uzturēt pašam sevi. Ar visu savu bagātību uztaisi kaut vienu mākoni, izdomā veidu, kā radīt pāris lietus lāses, paskubini zemi uz auglību, apturi nelaimi ar savu lepno un lielisko bagātību. Varbūt pasauksi palīgā kādu no labiešu vīriem, lai tie ar savām lūgšanām kā Elija tišbietis (1. Ķēniņu 18:45) dāvā atelpu nelaimē, kurš ir cilvēks nabadzīgs, kam pašam nav mantas, ne apavu, ne mājas, ne silta kakta, ne citu dzīves līdzekļu, apsedzies ar hitonu kā Elija ar mēteli, lūgšanās tapušais, atturības galdabiedrs.


Un, ja saņemsi tāda cilvēka izlūgto palīdzību, vai nepasmiesies tad par bagātību, kas prasa daudz rūpju? Vai neuzspļausi zeltam? Un sudrabu, ko iepriekš sauci par visspēcīgo un vistīkamo, nemetīsi prom kā mēslus, sapratis, ka tas - vājš palīgs trūkumā? Tieši par tevi Dievs arī sodījis mūs ar šo nelaimi: jo tu, kam ir, nedevi, jo tu pagāji garām salcējiem, jo tu nepievērsi uzmanību raudošajiem, jo tu neparādīji žēlastību tiem, kas tev paklanās. Un par nedaudziem nelaime nāk pār visu pilsētu, un par viena ļaunumu viņa auglī kož daudzi. Āhans bija zaimotājs un viņa dēļ tika iznīcināts viss pulks (Jozuas gr. 7:1-26). Vēl Simrijs dzina netiklību ar midiānieti, un Israēls dabūja sodu (4.Mozus gr. 25:6-15).


Tāpēc gan vienatnē, gan visas tautas priekšā mēs ikviens nopelnām savu dzīvi. Būsim uzmanīgi pret sausumu kā pret audzinātāju, kas katram atgādina par viņa grēkiem. Un mēs dievbijīgi teiksim ar vīrišķīgā Ījaba vārdiem: jo paša Dieva roka mani ir smagi situsi (Ījaba gr. 19:21) un savu nelaimi drīzāk uzskatīsim par sodu. Bet, ja tam visam klāt jāpieliek vēl kas cits, tad teiksim, ka dažkārt dvēseles pārbaudīšanai cilvēkiem tamlīdzīgas nelaimes tiek uzsūtītas, lai grūtos apstākļos parādītos cienīgi ļaudis - vienalga, vai viņi nabagi, vai bagāti, jo visi vienādi tiek pārbaudīti ar pacietību. Šajā laikā sevišķi atklājas, kas ir draudzīgs pret citiem un mīl brāļus, kas ir pateicīgs un nevis, gluži otrādi, runā ļaunu, kas līdz ar pārmaiņām dzīvē drīz maina arī uzskatus. Zinu (ne no baumām, bet pats esmu izpētījis pie cilvēkiem), ka daudzi, kamēr dzīvē viņiem labi klājas un, kā saka, skrien pa vējam, tad ja ne pilnīgi, tad vismaz kaut kādā mērā apliecina savu pateicību Labdarim, bet ja, pretējos apstākļos viņu dzīve iegrozās citādi un bagātais kļūst nabags, miesas veselību nomaina slimība, godu un popularitāti - kauns un negods, tad viņi kļūst nepateicīgi, sāk zākāties, nevērīgi izturas pret lūgšanu, kurn pret Dievu, it kā tas būtu slinks parādu maksātājs, un neizturas pret Viņu kā pret dusmīgo Valdnieku. Bet tu izmet no galvas šim līdzīgus jēdzienus! Gluži otrādi, kad redzi, ka Dievs tev nedod to, ko deva parasti, tu spried pats pie sevis tā: «Dievs nav nespēcīgs, lai nedotu ēdienu. Un vai tas var būt? Viņš - debesu un visas pasaules Kungs, Viņš - gadalaiku un laiku nomaiņas gudrais Namturis, Viņš - visuma Pārvaldnieks, kurš nosaka, lai gadalaiki secīgi seko viens otram, gluži kā glītā riņķadejā un ar savu daudzveidību piepilda visas mūsu dažādās vajadzības, lai savā laikā būtu mitrums un pēc tam iestātos karstums, un aukstumam būtu sava vieta gada apritē, un lai mums netrūktu arī vajadzīgais sausums. Tāpēc Dievs ir varens. Bet, ja ir varens un mēs to atzīstam, vai tad nav izsīkusi Viņa labestība?» Bet tāda spriešana nav uz stingra pamata. Jo kāda gan nelabestīgajam būtu vajadzība iesākumā radīt cilvēku? Kas būtu varējis piespiest Radītāju pret paša gribu pastiept pirkstu un no pīšļiem uzcelt tādu skaistumu? Kas būtu varējis pārliecināt par nepieciešamību dāvāt cilvēkam saprātu pēc Sava tēla, no kā smelties spēku izprast mākslas un paradumu spriest par garīgām lietām, kas neskar juteklisko? Un, tā spriežot, atradīsi, ka labestība piemīt Dievam un arī šai laikā tā neizsīkst. Pretējā gadījumā saki man, kas būtu liedzis, ka šī parādība nav vis sausums, bet gan pilnīga izdegšana, lai, saulei tikai mazliet mainot ierasto ceļu, tuvojoties zemes ķermeņiem, vienā mirklī sadegtu viss redzamais? Vai arī, kas būtu liedzis izliet uguni no debesīm, kā tas jau noticis par sodu grēciniekiem (1.Mozus gr. 9:24; 2. Ķēniņu gr. 1:10; Lūkas ev. 9:54; Jāņa atkl. 20:9)? Ieej sevī, cilvēk, un sakopo savas domas. Nerīkojies kā nesaprātīgie bērni, kas, saņēmuši skolotāja sodu, plēš viņa grāmatas vai sagraiza tēva apģērbu, kad tas viņu pašu labad kādu laiku tiem nedod ēst, vai skrāpē ar nagiem mātes seju. Kuģa kapteini palīdz atrast un pārbauda vētra, cīnītāju - viņa lauks, karavadoni - kauja, cēlsirdīgo - nelaimes, kristieti - kārdinājumi. Un bēdas atmasko dvēseli, kā uguns zeltu: ja tu esi nabags - neļaujies skumjām, jo pārmērīgas skumjas ir cēlonis grēkam, kad skumjās noslīkst prāts, mulsums apreibina un spriestspējas trūkumā dzimst nepateicība. Tam pretī ceri uz Dievu. Nevar būt, ka Viņš nepievērš skatu tavam spiedīgajam stāvoklim. Viņa rokās ir ēdiens priekš tevis, bet Viņš vilcinās tev to dot, lai pārbaudītu tavu izturību, lai uzzinātu tavu noskaņojumu, vai tas nelīdzinās nesavaldīgu un nepateicīgu cilvēku noskaņojumam, jo arī viņi, kamēr ēdiens viņiem mutē, slavē, glaimo, cildina augstāk par visiem, bet, ja maltīte uz kādu brīdi tiek atcelta, tad kā ar akmeņiem met gānekļus tiem, kam nesen baudkārē klanījās kā Dievam. Pārlasi Veco un Jauno Derību, gan vienā, gan otrā atradīsi, ka daudzi dažādā veidā tika paēdināti. Elijam deva mājvietu Karmels, augsts un neapdzīvots kalns, vientuļnieku uzņēma tuksnesis, un taisnajam viss bija viņa dvēsele, un viņa dzīves vadone bija cerība uz Dievu. Bet, tā dzīvojot, viņš nenomira badā, gluži otrādi, paši plēsīgākie un rijīgākie putni pienesa viņam ēdienu un par taisnā galda apkalpotājiem kļuva tie, kas bija raduši zagt citiem pārtiku, pēc Valdnieka pavēles mainīdami savu dabu, viņi kļuva par uzticamiem maizes un gaļas sargātājiem. Bet ko šie kraukļi nesa Elijam, mēs uzzinām no garīgās vēstures (3. Ķēniņu gr. 17:4-6). Un Bābeles bedre uzņēma izraēļu jaunekli, kas nelaimīgos apstākļos krita gūstā, bet dvēselē un domāšanas veidā bija brīvs. Un kas notika pēc tam? Lauvas pret savu dabu ieturēja gavēni, bet šī jaunekļa barotājs Abakūms lidoja pa gaisu, jo eņģelis nesa cilvēku kopā ar ēdieniem un, lai taisnais necieš badu, pravietis ātri tika aizvests pāri visiem tiem zemes un jūras plašumiem, kas ir starp Jūdeju un Bābeli (Daniēla gr. 14:30-39).


Un tad vēl šī tauta tuksnesī, ko vadīja Mozus! Ar ko tika uzturēta tās dzīvība četrdesmit gadu garumā? Tur nebija ne cilvēka, kas sēj, ne vērša, kas velk arklu, ne klona, ne spriguļu, ne piestas; bez sēšanas un zemes aršanas viņiem bija, ko ēst, no akmens viņiem iztecēja strauti, kuru agrāk tur nebija, bet kas iztecēja slāpju brīdī. Neuzskaitīšu sīki Dievišķās Apredzības darbošanos, kas daudzkārt tēvišķi atklājas ļaudīm. Bet tu parādi mazliet pacietības nelaimē, tāpat kā vīrišķīgais ījabs, un neļaujies satraukumam un nemet jūrā (Jonas gr. 1:5), ja ved sev līdzi kādu labdarības kravu. Saglabā dvēselē pateicību kā dārgumu krātuvi, tad tu ar pateicību saņemsi īstu spirdzinājumu. Atceries apustuļu vārdus: par visu esiet pateicīgi (l.Tesaloniķiešiem 5:18). Tu esi nabadzīgs, bet, bez šaubām, kāds ir nabadzīgāks par tevi. Tev ir maizes desmit dienām, bet viņam vienai. Tā kā tu esi cilvēks ar labiem nolūkiem, tad atsakies no sava pārpalikuma trūkumcietējam par labu. Nekavējies dot no mazuma, savu labumu nestādi augstāk par nelaimi, kas skārusi visus. Pat ja tev ēdienam ir palicis viens klaips maizes, bet pie durvīm stāv lūdzējs, tad atnes no kambara arī šo vienīgo klaipu un, paņēmis rokās, pacel to pret debesīm, saki tādus žēlabainus un tajā pašā laikā cildenus vārdus: «Man ir viens klaips maizes, ko redzi Tu, Kungs, un briesmas ir tuvu, bet Tavus baušļus stādu augstāk par sevi un no sava mazumiņa dodu izsalkušajam brālim. Dod arī Tu brālim nelaimē. Pazīstu Tavu labestību, lieku savu paļaušanos uz Tavu varenību, jo Tu neatliec uz laiku Savu žēlastību, bet dod dāvanas, kad pašam labpatīk.» Ja tā teiksi un darīsi, tad maize, ko tu pasniegsi trūkumā, kļūs zemei par sēklu un atnesīs simtkārtīgus augļus, taps par iztikas ķīlu, aizbildni apžēlošanai. Saki arī tu ar Sidonas sievas vārdiem, tamlīdzīgos apstākļos atceroties viņas stāstu: Tas Kungs ir dzīvs (1.Ķēniņu gr. 17:12). Ja arī tu dosi no tā, kas paliek pāri, tad arī tev būs eļļa apaļā krūzē, no kuras iztek svētība, un neizsīkstoši milti tīnē (3.Ķēniņu gr. 17:14), jo Dieva labestība pret taisnajiem, līdzīgi noliktavām, no kurām vienmēr var pasmelt un kas nekad nav izsmeļamas, un ir lielāka par tām, jo atdod divkārtīgi. Skopais, aizdod bagātajam Dievam. Uztici Tam, Kas nospiestā vietā Pats vienmēr ņem uz Sevi un no Sava izdod pateicību. Galvotājs ir uzticams, Viņam visur ir izbērtas dārglietas, gan uz zemes, gan jūrā. Un, ja laistīšanas laikā atprasīsi savu parādu, tad jūras vidū saņemsi visu papilnam un ar augļiem, jo Viņš ir dāsns, kas dod vairāk.


Izsalkušā slimība - bads - ir ciešanas, kas modina žēlumu. No visām cilvēku nelaimēm visbriesmīgākā ir bads: tāds gals ir mokošāks par jebkuru citu nāvi. Citās briesmās vai nu šķēpa asmens izsauc drīzu nāvi, vai uguns skrējiens ātri nokauj dzīvību, ar zobiem saplosīdams dzīvības iekārtojuma galvenos locekļus, un neļauj mocīties ilgstošās sāpēs. Bet bads ir lēns ļaunums, ilgas mokas, iekšpusē paslēpusies un grauzēja nāve, ik mirkli draudēdama un tomēr vilcinādamās. Jo tā izžāvē dabisko slapjumu, atdzesē siltumu, saspiež ķermeņa apaļumu, mazpamazām izsūc spēkus. Miesā kā zirnekļa tīkls piekļaujas kauliem, āda pazaudē krāsu, jo līdz ar asinsspēka zudumu izbalo sārtums; nebūs vairs baltuma, jo ķermeņa virsma nespēkā satumst, miesa zilē, jo ciešanu iespaidā savienojusies nabadzība un melnums piešķir nožēlojamu izskatu; ceļi virs sevis netur, bet nevilšus saliecas, balss kļūst klusa un spalga, acis vārgst savos dobumos, kaut kā ieliktas makstī it kā izžuvuši kodoli rieksta čaulā, vēders ir tukšs, iekritis, tam nav ne skata, ne apjoma, ne iekšu dabiskā tvirtuma, pieplacis mugurkaulam. Kādu gan pelnījis sodu tas, kurš paiet garām cilvēkam ar tik izmocītu ķermeni? Ko vēl var pielikt pie tādas cietsirdības? Vai gan viņš nav pelnījis, ka viņu pieskaita mežonīgiem zvēriem, ka atzīst par ļaundari un cilvēku kāvēju? Kam ir iespējas ārstēt ļaunumu, bet kurš apzināti un mantkārības dēļ no tā izvairās, to pēc taisnības var sodīt kā slepkavu. Bada mokas bieži dzen rīkoties pāri dabiskajām robežām, liek, lai cilvēks paceļ roku pret savu ciltsbrāļu miesām un ka sava dēla māte, kas pati viņu izcēlusi dienasgaismā no sava klēpja, atkal bez žēlastības to ieņem atpakaļ savā klēpī. Jūdu vēsture, kuru uzrakstījis darbīgais Josefs, glabā tik skumjus notikumus, kad šausmīgas ciešanas piemeklēja Jeruzalemes iedzīvotājus, kuri izcieta taisnīgu sodu par savu bezgodu Kunga priekšā. Lūk, arī Pats mūsu Dievs nereti atstāja kādas ciešanas bez dziedināšanas, bet līdzcietīgi parādīja žēlastību izsalkušajiem. Jo saka: Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm (Mateja ev. 15:32). Tāpēc arī Pēdējā tiesā, kurā Kungs aicina pie Sevis taisnos, pirmajā vietā ir devīgais. Citu pabarotājs ir pirmais starp uzteiktajiem, maizes devējs tiek aicināts pirms visiem pārējiem, kalpojošais un labdaris pirms citiem taisnajiem tiek ievesti dzīvībā. Bet nedraudzīgais un skopais pirms pārējiem grēciniekiem tiek iemests ugunī (Mateja ev. 25:34-46). Pats laiks tevi sauc pie baušļu mātes; īpaši parūpējies, lai tev velti nepaiet garām šis tirgošanās un pirkšanas laiks, jo stundas skrien un negaida lēno, dienas steidzas un paskrien garām slinkajam. Un, tāpat kā nav iespējams apturēt upes tecējumu, jo vai gan kāds, pirmajā tikšanās reizē un pirmajā jūtu uzplūdā sagrābis, izmantos ūdeni, kā pienākas, tāpat nav iespējams apturēt laiku, kas sarūk neapturamās riņķaprites priekšā: arī aizgājušo nav iespējams pagriezt atpakaļ, lai nu katrs pamanās notvert nākošo. Tāpēc gan bausli turi ciet it kā bēgošu, turi un izpildi, apņēmis no visām pusēm, saspied to cieši savos apskāvienos. Dod mazumu un saņem daudzumu. Atraisi pirmatnējo grēku, dalīdams pārtiku. Jo, tāpat kā Ādams ar ļauno ēšanu nodeva mums grēku, tāpat mēs šo ļauno ēšanu uzvarēsim, ja apmierināsim izsalkumu un trūkumu, ko cieš brālis.


Klausieties, tautas! Ņemiet vērā, kristieši! Tā saka Tas Kungs, ne ar savu paša balsi vēstīdams, bet kā ar bazūnēm sludinādams ar kalpu mutēm. Mēs, valodīgie, lai neizrādāmies cietsirdīgāki par bezvalodīgajiem. Jo viņi kā visiem kopīgu bauda to, ko dabiskā kārtā izdod zeme. Aitu bars ganās tai pašā kalnā, daudz zirgu tai pašā līdzenumā atrod sev barību, un ņem vienalga, kuru dzīvnieku cilti, visi tie ļauj otram saņemt nepieciešamo spirdzinājumu. Bet mēs kopīgo mantu slēpjam sev azotē un daudziem domāto īpašumu turam kā savu. Kaunēsimies tā priekšā, ko stāsta par pagānu cilvēkmīlestību. Pie dažiem no viņiem cilvēkmīlestības likumu apliecina viens galds, un kopīgs ēdiens lielu tautu [spartiešus] dara gandrīz par vienu ģimeni. Atstāsim tos, kas ārpusē, un pievērsīsimies šiem trim tūkstošiem (Apustuļu d. 2:41-42): apskaudīsim pirmo kristiešu saimi - viņiem viss bija kopīgs: dzīvība, dvēsele, saskaņa, kopīgs galds, nedalīta brālība, neliekuļota mīlestība, kas daudzus darīja par vienu miesu, un tādā pašā vienprātībā sakausēja atsevišķas dvēseles. Daudz brāļu mīlestības atrodi gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Ja redzi izsalkušu veci, pasauc viņu un paēdini, kā Jāzeps Jēkabu (1.Mozus gr. 45:19). Ja sastop ienaidnieku izmisumā, tad naidam, kas tevi pārņem, nepieliec klāt atriebību, bet pabaro viņu, kā Jāzeps brāļus, kuri viņu bija pārdevuši (1.Mozus gr. 37:25). Ja satiksi kādu citu, kas darbu nospiests, apraudies kā Jēkabs par Benjamiņu, dēlu vecumā (1.Mozus gr. 45:14). Varbūt, ka arī tevi grib pievilt mantkārība, kā Jāzepu kundze (1.Mozus gr. 39:12), un velk tevi aiz drēbēm, lai tu nicini bausli un vairāk iemīli zeltkāri un smaržgardi vairāk par Kunga pavēli. Kad pie tevis pielavās ļaunās iedomas, kas karo pret šo bausli un šķīsto prātu ieved mantkārībā un spiež nedomāt par mīlestību uz brāļiem, un notur pie pirmās - tad nosvied drēbes, aizej prom ar dusmām, saglabā uzticību Kungam, kā Jāzeps Potiferam (1.Mozus gr. 39:8-12). Apģērb plānprātību kaut uz vienu gadu, kā viņš to apģērba septiņus gadus. Ne visu upurē saldkaislei, bet dod kaut ko arī dvēselei. Iedomājies, ka tev ir divas meitas: šejienes labklājība un dzīve debesīs. Ja negribi visu atdot labākajai, tad vismaz sadali līdzīgi - gan nesavaldīgajai, gan šķīstajai. Skaties, lai tad, kad vajadzēs stāties Kristus priekšā un parādīties Soģa vaigam, pārāk bagāta neizrādās šejienes dzīve, bet kaila un kreklā ģērbusies cita - labo darbu dzīve, kurai ir līgavas izskats un vārds. Tāpēc neved pie Līgavaiņa nekārtīgu un neizrotātu līgavu, lai Viņš, to uzlūkojis, neaizgriež seju un, to ieraudzījis, neienīst un neatsakās no savienības ar viņu, bet ietērp viņu pieklājīgā tērpā, paglabā viņu tikumīgu līdz noteiktajam kāzu laikam, lai arī viņa kopā ar gudrajām jaunavām iededz gaismekļus (Mateja ev. 25:4), turēdama nedziestošo saprāta gaismu un nejuzdama trūkumu pie nopelnu eļļas, lai caur darbiem piepildītos Dieva iedvesmotais pravietojums, ka arī tavā dvēselē goda vietu ieņem šie vārdi: taviem greznojumiem rotātas ķēniņu meitas staigā tavā galmā, tava jaunā līgava stāv tev pa labi zelta rotā. Klausies, meita, skaties un pavērs šurp savu ausi... un ķēniņam patiks tavs skaistums (Psalms 45:10-12). Jo psalmists to pareģoja par visu kopā, aprādīdams uz vesela ķermeņa skaistumu, bet burtiskā nozīmē tas tā būs ikvienai dvēselei, jo Baznīca ir atsevišķu cilvēku kopums.


Apdomā par tagadējo un nākamo un nepazaudē pēdējo riebīgās savtības dēļ. Pametīs tevi miesa - tava atšķirība tagadējā dzīvē. Bet gaidāmā un neapšaubāmi nākošā Soģa [Otrās atnākšanas] reizē liegsi sev saņemt balvu un debesu godību un ilgas un svētlaimīgas dzīves vietā piegriezīsi sev nedziestošo uguni, elli, sodus un rūgtas, nebeidzamas mokas. Nedomā, ka biedēju tevi ar melīgiem briesmu skatiem, kā daža māte vai aukle, tā radusi darīt ar mazgadīgiem bērniem, lai ar izdomātiem stāstiem apklusinātu, kad viņi neapklusuši un ilgi raud. Jo tā nav pasaka, bet mācība, ko sludina balss, kas nemelo. Zini, ka, saskaņā ar evaņģēlija pravietojumu tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, tiekāms viss notiek (Mateja ev. 5:18). Un miesa, satrūdējusi kapā, celsies augšā, un dvēsele, tā pati, ko nāve atšķīrusi, atkal dzīvos miesā - un sākies sīka dzīves laikā pastrādātā atmaskošana, nevis pēc citu liecības, bet pēc pašas sirdsapziņas tiesas. Un taisnais Soģis katram piešķirs pēc nopelniem. Viņam pieder slava, valstība un gods mūžīgi mūžos! Āmen.

 

1 Uzskata, ka seleuka putns iznicina siseņus (tulk. piez.).

 

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas kalendārs 2013. gadam,

181.-191. lpp.

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS