Arhimandrīts Rafaels (Kareļins)
Kunga Pacelšanās Debesīs

 

Debesbraukšana. Sirdssk. Andrejs Rubļovs

 

Kunga Debesbraukšana ir vieni no 12 pašiem lielākajiem Pareizticīgās Baznīcas svētkiem.

 

Kristiešu svētki līdzinās zelta ķēdes posmiem, kas nesaraujami saistīti savā starpā. Četrdesmitajā dienā pēc Pashas pienāk Debesbraukšanas svētki. Vēl pēc desmit dienām – Sv. Trijādības diena.

 

Pirms runāt par Debesbraukšanu, jāapstājas pie jautājuma par Bībeles un baznīcas simbolikas jēgu, par Svētās Vēstures saistību ar baznīcas liturģiju. Piedalīties reliģiskos svētkos – tas nozīmē ne tikai atcerēties Svētās Vēstures notikumus, bet arī mistiski ieiet tajos, garīgi pārdzīvot tos.

 

Caur baznīcas dievkalpojumu, tās tēliem un rituāliem, cilvēks kļūst par reālu līdzdalībnieku notikumos, kas norisinājušies pasaules vēsturē un atkārtojas baznīcas kalendāra ritmos. Kunga Debesbraukšana – tas ir apžilbinošā gaismā mirdzošs Kristus Glābēja zemes dzīves noslēgums. Debesbraukšana – tas ir kristiešu svētku kronis. Tā ir redzama forma tam, kā Dieva Dēls atgriežas Savā pirmsmūžīgajā esamībā. Tā ir garīgās pilnības bezgalīgo tāļu atklāšana cilvēka priekšā.

 

Savā zemes dzīvē Kristus pakļāva Sevi laikam un vēsturei, reizē stāvot pār laiku un vēsturi, jo Viņš ir to Radītājs un Valdnieks. Kristietim Kristus no Nācaretes dzīve – tā nav kā pagājusī pagātne, bet aktuāla tagadne un bezgalīga nākotne. Kristiešu svētki – tā ir mūžīgā un īslaicīgā, zemes un debesu sastapšanās, tā ir garīgā eona atklāsme uz zemes dievnama sakrālajā telpā.

 

Kristus Debesbraukšanai ir ontoloģiska, tikumiska, garīga un eshatoloģiska nozīme. Marka Evaņģēlijā parādīta varena Jēzus Kristus Debesīs pacelšanās aina. Taču nepietiek tikai ar Evaņģēlija iegūšanu savā īpašumā un tā lasīšanu. Vajag arī zināt tā īpašo valodu, simboliku un citus attēlojuma līdzekļus. Tas nepavisam nenozīmē, ka Evaņģēliskā simbolika pārvērš notikumus par abstraktu alegoriju. Nē, Evaņģēlijs – tā ir patiesība, bet tā ir daudzšķautnaina un daudznozīmīga. Zemes notikumos ir klāt debesis, vēsturē – mūžība. Simbols neaizstāj, bet padziļina jēgu un atklāj notikumu sakrālo nozīmi.

 

Evaņģēlijs – tā ir Dieva prāta atklāsme caur cilvēcisko vārdu. Atklāsme par garīgo pasauli, par mūžīgo dzīvi, par cilvēka dvēseles savienību ar Dievību, par esamības augstāko realitāti, kas atrodas aiz fenomenoloģijas robežām, par to, kas nevar būt sensorās uztveres vai loģiskās analīzes priekšmets. To dvēsele uztver tikai caur mistisko iesaistīšanos, caur intuitīvo iekļūšanu garīgo būtņu pasaulē, Dievišķo enerģiju pasaulē, virsloģisko kategoriju pasaulē. Tāpēc Svētie Raksti lieto simbolu, kuram jāpaceļ prāts no pazīstamā un pierastā uz nepazīstamo un noslēpumaino, no redzamā uz neredzamo.

 

Bībeles simbols ir garīgais ķēdes posms starp cilvēka intelektuālajām iespējām un Dievišķo zināšanu bezdibeni. Kad mēs ņemam rokās Bībeli, tad stājamies liela noslēpuma priekšā. Nonākt saskarsmē ar šo noslēpumu var tikai caur bijību pret to.

 

Bija pagājušas četrdesmit dienas no Pashas līdz Debesbraukšanai. Četrdesmit dienas Kungs bija bijis kopā ar saviem mācekļiem, skolojot viņus Debesu Valstības Noslēpumos. Līdz Kristus Augšāmcelšanās šie noslēpumi viņiem būtu nesaprotami un nepieejami.

 

Skaitlis četrdesmit simbolizē garīgā pārbaudījuma laiku un zemes dzīvi. Četrdesmit gadus Mozus veda tautu pa tuksnesi uz Apsolīto Zemi. Četrdesmit dienas Jēzus Kristus gavēja pirms Evaņģēlija sludināšanas uzsākšanas. Četrdesmit dienas pēc Savas Augšāmcelšanās Viņš mita uz zemes, parādoties saviem mācekļiem un apustuļiem, sagatavojot viņus Dieva žēlastības saņemšanai un nākamajai Evaņģēlija sludināšanai.

 

Apustuļu sludināšanu var iztēloties trīs koncentrisku apļu veidā, trīs etapu veidā arvien pieaugošā spriedzē:

1. Apustuļu sludināšana, kas vērsta uz saviem cilts brāļiem – Kristus Glābēja zemes dzīves laikā.

2. Pēc Kristus Augšāmcelšanās līdz Viņa Debesbraukšanai – misija visā Palestīnā, kas prasīja lielāku garīgo sagatavotību un pašaizliedzību.

3. Apustuļu vispasaules sludināšana pēc Svētā Gara nonākšanas, sludināšana, kuru gandrīz visi viņi pabeidza ar mocekļu nāvi.

 

Četrdesmitajā dienā pēc Augšāmcelšanās Kungs, mācekļu ielenkts, izgāja no Jeruzalemes un devās uz Eļļas kalnu. Atvadu sarunā Viņš runā par brīnumdarošu spēku, kuru cilvēkam dod ticība. Daži nesaprot, kāpēc tagad uzskatāmi nenotiek tās ticības zīmes, par kurām runāja Kristus.

 

Pastāv dažādas ticības pakāpes:

1. Ticība, kas pieļauj iespējamību un ticamību. Tā ir racionālistu ticība ar nospiestām un apslāpētām reliģiskām jūtām. Tā ir līdzīga mirguļojošam zvaigžņu spīdumam, kurš nepadara nakti gaišu.

2. Cita ticības pakāpe – tā ir cilvēka pārliecība, kas nav sasildīta ar sirds mīlestību. Tā ir līdzīga aukstai un mirušai mēness gaismai.

3. Visbeidzot, tā ticība, kas ietver sevī un savieno vienā veselā cilvēka prātu, jūtas un gribu, kura kļūst par dvēseles galveno vajadzību un viņa dzīves saturu, viņa sirds nepārtrauktu degšanu. Tāda ticība ir līdzīga saules gaismai, kuras stari nes siltumu un dzīvību. Tāda ticība ir dvēseles varoņdarbs, tāda ticība ir brīnumdaroša un uzvaru nesoša.

 

Evaņģēlijs vēstī par Kristus Pacelšanos debesīs. Debesis Svētajos Rakstos liek lietotas trīs nozīmēs:

1. Atmosfēra apkārt zemei – tas, ko mēs uztveram kā milzīgu zilu okeānu, kurā kā kuģis peld mūsu zeme.

2. Kosmiskā telpa. Tas ir zvaigžņoto debesu skats, kas izsaucis iedvesmu un trīsas ne tikai dzejniekos, bet arī filozofos un lielajos zinātniekos. ,,Divas lietas man liek brīnīties – zvaigžņotā debess virs manas galvas un tikumiskais likums manī”, - rakstīja Kants. Kad Gagarinam, kurš bija atgriezies no kosmiskā lidojuma, pajautāja, vai viņš debesīs redzējis Dievu, viņš atbildēja: "nē". Tāda atbilde sajūsmināja antireliģiskos primitīvistus. Gagarins nesaprata, bet, drīzāk negribēja saprast, ka kosmiskais lidojums bija kustība fiziskajā pasaulē, bet tam nebija sakara ar garīgo pasauli.

3. Ārpusmateriālā garīgā sfēra, kura netiek uztverta fiziskās kategorijās un mērvienībās. Tā jau ir esamības cits plāns. Tomēr šī sfēra nav antipasaule, nav antimatērija, ko hipotētiski pieļauj zinātne, bet mūžības eons. Sakrālo Bībeles likumu un tēlu sistēmā redzamās debesis var kalpot tikai par garīgo debesu simbolu. Kā tādas tās bija Debesbraukšanas notikumā – vēsturiski reālā un mistiskā notikumā.

 

Kristus Glābēja Debesbraukšanai ir ontoloģiska nozīme. Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu, kura Debesbraukšanā iegāja Dievišķajā godībā. Debesbraukšanai ir eshatoloģiska nozīme. Tā bija Kristus zemes dzīves noslēgums, bet Otrā atnākšana būs cilvēces zemes esamības cikla noslēgums. Debesbraukšanai ir tikumiska nozīme. Mums jāatceras, ka piederam ne tikai zemei, bet arī debesīm, ne tikai laikam, bet arī mūžībai, ne tikai matērijai, bet arī garam. Un, dzīvojot uz zemes, mums jācenšas ar domām un sirdi pacelties pāri visam zemiskajam, rupji jutekliskajam un grēcīgajam. Vēstot par Kristus Debesbraukšanu, evaņģēlists Marks ieviesa tēlu – simbolu: Jēzus Kristus nosēdās Dievam Tēvam labajā pusē. Dievs ir ārpus laika un ārpus telpas esošs. Ko nozīmē šī antropomorfiskā metafora? Kad imperators izvēlējās sev līdzvaldītāju, vai viņa dēls – mantinieks sasniedza pilngadību, tad tika veikts īpašs rituāls: intronizācija. Pils zālē blakus novietoja divus troņus. Vienā sēdēja imperators. Pie otra pieveda līdzvaldītāju, un viņš sēdās pie imperatora labās rokas. Tas nozīmēja viņu vienādu cienīgumu un vienotu varu.

 

Šis tēls – simbols vēl vairāk uzsver Debesbraukšanas aksioloģisko nozīmi. Dievcilvēka Jēzus Kristus personā visa cilvēce ir saņēmusi bezgalīgas garīgās augšupejas iespēju.

 

Jēzus Kristus pacēlās ar atplestām un svētījošām rokām. Apustuļi un mācekļi, kuri stāvēja Eļļas kalnā, - tā bija pirmā kristīgā baznīca. Tas ir tēls, pilns mīlestības un cerības, – zīme un apsolījums tam, ka Dieva svētība vienmēr mīt baznīcā un glabās To mūžīgi mūžos.   

 

© 2009 - 2017 BIBLOS