Arhimandrīts Tihons (Ševkunovs)
 "Nesvētie svētie" un citi stāsti

Издательство Сретенского монастыря,
Москва, 2011 .

 

Tēvs Gabriēls


Pleskavas-Pečoru klostera neierobežots valdnieks un saimnieks tajos gados bija pārvaldnieks arhimandrīts Gabriēls. Par viņa bargo raksturu baznīcas aprindās leģendas klīst līdz par šim laikam. Bet pagājuši vairāk kā divdesmit gadi kopš tā laika, kā viņš atstāja Pečorus un kļuva par bīskapu Tālajos Austrumos.


Man stāstīja Pleskavas – Pečoru klostera produktu pārzinis igumens Anastasijs. Reiz, septiņdesmito gadu beigās, Pleskavas tirgū, kur tēvs Anastasijs parasti brauca iepirkt produktus, pie viņa pienāca divi militāristi. Viņi paziņoja, ka ir atsūtīti pavadīt viņu, pilsoni Popovu Alekseju Ivanoviču (Tā pasaulē sauca tēvu Anastasiju), uz pilsētas kara komisariātu.


Tur priesterim paziņoja, ka ar kara komisāra pavēli viņu, kā karaklausībai pakļauto, iesauc armijā uz sešu mēnešu ilgām  apmācībām. No šodienas. Apjukušo un satraukto tēvu Anastasiju nosēdināja kaut kādā kabinetā un lika aizpildīt anketas.


Drīz vien istabā parādījās cilvēks civilā apģērbā, uzrādīja viņam VDK virsnieka apliecību un bez aplinkiem ņēmās pārliecināt batjušku sadarboties apmaiņā pret ilgo apmācību militārajās nometnēs. Aprēķins bija vienkāršs: cilvēks, kuru pārsteidzis jaunums, ka viņu uz ilgu laiku izraus no ierastās dzīves, izrādīsies vieglāk pierunājams.


Vairāk kā trīs stundas tēvs Anastasijs, kā spēdams, atvairīja draudus  un pierunāšanu. Saruna varēja turpināties vēl ilgāk, taču negaidīti koridorā atskanēja klaigas, kāda noteiktie soļi, un kabinetā bez klauvēšanas iebrāzās Pleskavas-Pečoru pārvaldnieks arhimandrīts Gabriēls. Milzīga auguma, greznā grieķu rjasā, ar lielu, melnu bārdu, ar pārvaldnieka zizli – viņš bija nevaldāmi nikns. Oficieris pieleca kājās, taču tēvs pārvaldnieks tik neganti uzrūca viņam, ka tas šausmās sastinga. Sagrābis tēvu Anastasiju aiz apkakles, gluži kā Karabass-Barabass kaut kādu Pjero, tēvs pārvaldnieks vilka viņu ārā no kara komisariāta. Turklāt pa labi un pa kreisi draudēja visiem, kas viņam pagadījās ceļā, ar visbriesmīgākajiem sodiem.


Kā pārvaldnieks bija uzzinājis, ka viņa pārtikas pārzinis atrodas kara komisariātā, palika nezināms. Lai arī pēc tam sekoja tāds skandāls, ka tēvam pārvaldniekam pat nācās braukt šo lietu nogludināt uz Maskavu, taču rezultātā tēvu Anastasiju ne uz kādām militārajām mācībām nenosūtīja, un turpmāk čekisti viņu netraucēja.


Ar pārvaldnieku tēvu Gabriēlu, tāpat kā ar viņa priekšgājēju Lielo Pārvaldnieku Alīpiju, Pleskavas, bet vēl jo vairāk, Pečoru rajona, varas orgāni rēķinājās visā nopietnībā. Tāda attieksme pati par sevi padomju laikā bija unikāla. Arhimandrīts Gabriēls pret varas pārstāvjiem, protams, neizturējās izaicinoši, taču īpašos gadījumos pārāk neceremonējās. Viņš prata nostādīt lietu tā, ka viņš viens pats klosterī atbildēja par lojalitāti pret varu. Un nepieļāva pat mēģinājumus no drošības orgānu līdzstrādnieku puses dibināt ar kādu vēl savus specifiskos kontaktus. Kā viņam izdevās piesegt visus pārējos klostera brāļus – tas ir viņam vien zināms. Visādā ziņā mēs arī šodien, pēc tik daudziem gadiem, esam viņam par to pateicīgi.    

_81


Mēs, paklausībnieki, baidījāmies no tēva pārvaldnieka vairāk kā no nāves. Un grēkodami, viņu stipri nosodījām. Un visai brīnījāmies, cik labestīgi pret viņu attiecas stareci.


Pie tēva Jāņa (Krestjankina) gadu no gada brauca arvien vairāk cilvēku no visas valsts. Reizēm viņi dzīvoja Pečoros vairākas dienas, gaidīdami uz pieņemšanu pie stareca. Rinda pie brāļu korpusa stāvēja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tas nevarēja nesatraukt atbilstošos varas orgānus, kas uzraudzīja klosteri. Spiediens uz pārvaldnieku droši vien tika izdarīts ne pa jokam.


_82


Reiz pie brāļu korpusa mierīgi stāvošā pūļa pēkšņi pielidoja tēvs Gabriēls.  Viņš sabļāva uz nelaimīgajiem, pārbiedētajiem cilvēkiem un kā klija visus izdzenāja. Un vēl izsauca galdnieku, likdams aiznaglot durvis uz istabu, kur tēvs Jānis pieņēma cilvēkus.


Vairākas dienas Pečoros to vien runāja, ka pārvaldnieks ir uz vienu roku ar varu, un nelaiž Dieva tautu pie stareciem. Tikai pats tēvs Jānis (kuram no pārvaldnieka tika vairāk par visiem) bija nesatricināms. Viņš vēl mierināja arī mūs:

 

-Nekas, nekas! Es daru savu darbu, bet tēvs pārvaldnieks - savu.

 

Un patiesi, pēc trim dienām tas pats mūks – galdnieks, kurš pēc pārvaldnieka pavēles aiznagloja durvis, atkal ieradās ar savu kastīti, akurāti izvilka naglas, un tēvs Jānis turpināja pieņemt tautu tāpat kā agrāk.


Visbēdīgākais notikums, kas palicis atmiņā – kad no klostera aizgāja uzreiz desmit mūki. Viņi uzrakstīja patriarham vēstuli, kurā paziņoja, ka pamet klosteri, protestējot pret pārvaldnieka rupjo, despotisko uzvedību, un pieprasīja nekavējoties aizsūtīt arhimandrītu Gabriēlu prom no klostera. Visi šie mūki bija pamatā brīnišķīgi jauni cilvēki. Viņi apmetās Pečoros draudzes locekļu mājās un sāka gaidīt atbildi uz savu vēstuli.


Pārvaldniekam brāļu aiziešana bija īsts satricinājums. Domāju, viņš saprata, ka ir stipri pāršāvis pār strīpu savā valdonīgajā un stingrajā valdīšanā. Visādā ziņā, nepieejamais Pečoru pārvaldnieks devās uz pilsētu mūku meklējumos. Ne bez grūtībām tos sameklēja. Lūdza viņiem piedošanu. Pierunāja atgriezties klosterī. Taču mūki palika nepielūdzami. Viņi prasīja tikai vienu: pārvaldniekam jātiek aizsūtītam prom no klostera.


Drīzumā  Pečoros ieradās augsta komisija no Patriarhijas ar pavēli par arhimandrīta Gabriēla atcelšanu no amata. Gados vecais Pleskavas Valdnieks, metropolīts Jānis, sasauca klostera sapulci (koncilu). Visi brāļi sapulcējās ēdamzālē, un no Maskavas atbraukušais arhibīskaps lika priekšā jautājumu par attieksmi pret pārvaldnieku. Iestājās smagnējs klusums. Un tad pirmais vārdu palūdza mantzinis arhimandrīts Nātaniēls. Viņš nolasīja sevis sarakstīto vēstījumu patriarham ar lūgumu atstāt pārvaldnieku klosterī.


Maskavas arhigans izbrīnījās, bet pajautāja, vai vēl kāds nevēlas parakstīt šo vēstuli. Atkal iestājās klusums. Un pēkšņi no savas vietas piecēlās pats klosterī  godājamākais starecs, arhimandrīts Serafims.

 

- Kur parakstīties? –  viņš, kā vienmēr īsi, pajautāja.

 

Piegāja un parakstījās. Pēc  viņa parakstījās garīgie tēvi un pārējie mūki. Daži mūki atturējās.


Šo atgadījumu par tā saukto "desmitnieku" – aizgājušajiem brāļiem – vēl ilgi ar rūgtumu pieminēja klosterī. Īpaši smagi bija pirmajās dienās pēc viņu  aiziešanas, kad brāļu ēdamzālē pie galda vīdēja tukšās vietas.


Pēc daudziem gadiem viens no šī "desmitnieka"  locekļiem, priestermūks Antonijs, pats kļuvis par Gerasima – Boldinas klostera pārvaldnieku, vēršoties pie saviem ne vienmēr uzcītīgajiem brāļiem, sacīja (šis monologs bija nopublicēts kādā pareizticīgo avīzē): "Nav pār jums pārvaldnieka Gabriēla! Vajadzētu jums Gabriēlu kaut vai uz mēnesi! Tad jūs uzzinātu, kas ir klosteris. Valdnieks Gabriēls  nebija skops, mīlēja dāvināt dāvanas, uzņemt viesus, taču raksturs viņam bija ciets. Un vēl: Valdnieks Gabriēls bija dziļi ticīgs cilvēks. Es atceros, kā viņš lūdzās: dievkalpojumi vienmēr bija piesātināti, svinīgi, gari. Bet viņa raksturs, protams - tas nebija medus. Vispār, es uzskatu, ja es būtu nonācis viņa ādā, es rīkotos tāpat, kā viņš. Jo toreiz citādi nevarēja rīkoties".


Vai toreiz varēja rīkoties tā, vai nē – tas, protams, ir īpašs jautājums. Kā sacīja kāds man pazīstams ārsts, "raksturs nav ārstējams". Un pēc īsa, relatīva pieklusuma, kas iestājās pēc "desmitnieka" aiziešanas, klosterī visiem tapa skaidrs, ka pārvaldnieks necik nav mainījies.


Tēvam Gabriēlam, kurš mūka ceļu bija izvēlējies sešpadsmit gadu vecumā, dievnams un vispār Baznīca bija tas pats, kas dzimtās mājas. Un viņš absolūti dabiski jutās klosterī kā neierobežots saimnieks un pilnīgs nama pārvaldnieks, kuram Pati Debesu Valdniece, klostera Aizbildne, uzticējusi pārvaldnieka paklausību. Viņš ļoti pa savam, taču asi un dzīvi izjuta atbildību Kunga priekšā par klosteri un par viņam uzticētajiem brāļiem. Bet, ko par viņu domā citi, tas viņu pilnīgi neinteresēja. Pārvaldniecības trīspadsmit gadu laikā viņš ne reizes nebija paņēmis ne dienu atvaļinājuma vai kādu brīvdienu, un visus turēja stingros grožos. Lai gan šodien daudzi Pečoros atceras, ka aiz šīs viņa bardzības un pat rupjības slēpās patiesi atsaucīga sirds. Tēvs Gabriēls, kā vēlāk noskaidrojās, slepus palīdzēja daudziem cilvēkiem, bez pārspīlējuma, simtiem pečoriešu. Tagad mēs, toreizējie paklausībnieki, saprotam, ka pārvaldniekam nebija nekādas intereses, ne arī laika, ļaunprātīgi piekasīties mums, kā tad šķita. Vienkārši tēvs Gabriēls necieta nolaidību, bet vēl vairāk – bezatbildību un paviršību Dieva darbā. Tomēr raksturs viņam tiešām, maigi sakot, nebija saldais.


Tajās dienās, kad es cītīgi apguvu govju un teļu kopšanas gudrības un pilnveidoju mēslu mēšanas tehniku, mani izsauca prāvests (благочинный) un paziņoja, ka no rītdienas es kļūstu vēl arī par hipodiakonu pie pārvaldnieka arhimandrīta Gabriēla.


Tas izskanēja kā pērkons no skaidrām debesīm. Būt par hipodiakonu pie pārvaldnieka skaitījās visbriesmīgākā paklausība klosterī. Lai gan hipodiakona pienākumi nepavisam nebija sarežģīti: dievkalpojumu laikā palīdzēt pārvaldniekam ietērpties priestera tērpā, turēt viņam priekšā Dievkalpojumu grāmatu ar lūgšanām un padot pārziņa zizli. Taču, zinot tēva Gabriēla bargo dabu, visi mani ļoti žēloja. Tēvs Jānis mani uz pirmo dievkalpojumu pavadīja tā, kā pavada karā. Un patiesi, neviena mana pati nenozīmīgākā kļūda neizgāja sveikā cauri.


Un tā, pēc nakts maiņas kūtī man bija jāsaved sevi kārtībā pirms liturģijas un jāiet pildīt paklausības pienākumu altārī. Taču, lai kā es mazgājos dušā, no govju kūts smakas līdz galam atbrīvoties neizdevās.


-Fū, Georgij, nu kāpēc no tevis vienmēr nāk tā mēslu smaka?! – ik reizi viebās tēvs pārvaldnieks, it kā nezinātu, ka tieši ar viņa svētību es visu nakti biju vācis mēslus no trīsdesmit govīm, vērša un desmit teļiem.


Viņš pat speciāli novietoja altārī pudelīti ar franču odekolonu un bagātīgi apsmidzināja mani, pirms es stājos pie savu pienākumu pildīšanas.


Tā nu es uz dievkalpojumu nācu, visapkārt izplatot tikai lauku smaržu, bet kūtī pēc dievkalpojuma atgriezos, gluži pretēji, izplatot smalkākos franču aromātus par lielu neapmierinātību manām govīm. 

_83

***


Kādā senā klostera grāmatā stāstīts: "Reiz starecs paņēma sausu koku, iesprauda to kalnā un pavēlēja Jānim katru dienu aplaistīt šo sauso koku ar spaini ūdens līdz tam laikam, kad koks sāks nest augļus. Ūdens bija tālu. No rīta bija jāiet tam pakaļ, lai vakarā atnestu. Trešā gada beigās koks izplauka un atnesa augļus. Starecs paņēma augli, atnesa uz baznīcu klostera brāļiem un sacīja tiem: "Nāciet un baudiet no paklausības augļa”.


Šis notikums norisinājās pirms pusotra tūkstoša gadu Ēģiptes klosterī pirmā un varenā kristīgā mūku dzīves perioda laikā. Taču arī nākamajos gadsimtos, līdz pat mūsu dienām, līdzīgu piemēru par patiesas paklausības spēku bija ļoti daudz. Tikai šodien garīgie tēvi, ja nu prasīs bezierunu paklausību, tad vienīgi izņēmuma gadījumos. Ne tik daudz tāpēc, ka tagad ir mazāk īstu svētcīnītāju – starecu, bet tāpēc, ka nav īstu paklausībnieku.


Vispār, īsts, nesamākslots garīgais tēvs, kurš nespēlē stareca lomu, vienmēr ieteiks, pārliecinās, reizēm uzstās, bet nekad nesāks izdarīt spiedienu uz kristieša gribu. Bet no priestera, kurš uzstājīgi prasa bezierunu paklausību it visā, vajag bēgt kā no ļaunā gara.


Baznīcā izšķir to, kas tiek saukts par žēlastīgu garīgu paklausību stareciem un garīgajiem tēviem (ja tie, protams, ir īsti stareci un garīgie tēvi), un disciplināro, administratīvo paklausību baznīcas vadībai. Atceros, kā dažos gadījumos tēvs Jānis un citi stareci sūtīja pēc atbildes kaut kādos jautājumos pie tēva pārvaldnieka, sakot, ka caur viņu, kā caur klostera igumenu, Kungs atklās Savu gribu.


Taču vai mūku dzīves paklausībai ir robežas? Kā teica tēvs Jānis, vadītājus vajag klausīt vienmēr un visā. Līdz pat tam, kad igumena pavēle šķiet nesaprotama, neloģiska, pat dzīvībai bīstama. Pasaulē ir tikai viens iemesls, kad paklausībnieks var, un nevis vienkārši var, bet viņam tas jādara, izrādīt nepaklausību, teica tēvs Jānis. Ja pavēle ir pretrunā ar Evaņģēlija baušļiem. Bet nekas tās, paldies Dievam, manā dzīvē nav gadījies.


Bet pārējā – patiešām – paklausība līdz nāvei. Bija arī tā.


Pečori bija apbrīnojami tīra un mājīga pilsētiņa, ar īpašu dzīvesveidu, kas bija radies gadsimtu gaitā senā klostera ietekmē. Te veiksmīgi savienojās Krievijas pareizticīgā kultūra un kaimiņos esošās Igaunijas sadzīviskais akurātums. Bez tā, ka Pečoros, atšķirībā no vairuma padomju pilsētu, viss bija neparasti tīrs un skaists, te vēl astoņdesmitajos gados jaunie ļaudis, kuri vakaros sapulcējās un sēdēja uz soliņiem, piecēlās, kad garām gāja vecāks cilvēks. Lielākā daļa pečoriešu bija ticīgi ļaudis. Rupjus vārdus ielās nekur nedzirdēja. Māju durvis, kaut kur izejot, kā likums, atstutēja ar nūju, bet, ja arī aizslēdza, tad atslēgu, nemaz neslēpjoties, lika zem kājslauķa.


Droši vien kādam no vadošajiem biedriem tas šķita nenormāli. Lai situāciju labotu, vienā jaukā dienā šajā saudzētajā stūrītī nolēma izvietot "ķīmiķus". Tā tajā laikā sauca kriminālnoziedzniekus, kuriem pēc cietumiem un nometnēm dažus gadus vajadzēja pavadīt speciālās mītnes vietās.


Šie  jaunie iemītnieki uzreiz ienesa pilsētas dzīvē savus tikumus. Sākās kautiņi, lamāšanās, šeit nepieredzētas zādzības. Aizgāja tik tālu, ka laupītāji sāka riņķot ap klosteri, apzogot svētceļniekus.


Reiz daži bandīti ieradās klosterī, pie Svētajiem vārtiem.  Pielikuši nazi pie sarga tēva Abakuma kakla, viņi pieprasīja nākamajā dienā atnest simts rubļus. Abakums tūdaļ steidzās pie tēva pārvaldnieka.

 

- Dari ar mani, ko gribi, tēvs pārvaldniek, bet es tur vairāk dežūrēt neiešu! –viņš paziņoja.

 

Tēvs Gabriēls tikai skumji palūkojās uz viņu un pacēla rokas uz debesīm.


-Bēdas man! – viņš izsaucās. – Līdz kādām dienām es esmu nodzīvojis! Mūks var nomirt savā paklausības vietā – un atsakās no tā. Kurš nomirst, pildot paklausības darbu, tas uzreiz ieiet Debesu Valstībā! Bēdas man, līdz kam esmu nodzīvojis...


Šie vārdi caururba veco vīru Abakumu kā zibens.


-Piedod, tēvs pārvaldniek! – viņš iesaucās. – Es visu sapratu! Es par svēto paklausību... Svētī!


Un, saņēmis no tēva pārvaldnieka svētību, Abakums apņēmīgi devās uz Svētajiem vārtiem – nomirt.
Kad mēs pajautājām, kas būtu, ja Abakumu patiešām nodurtu, tēvs pārvaldnieks mierīgi atbildēja:

 

- Mēs viņu izvadītu.

 

Padies Dievam, līdz tam nenonāca.

 
Kaut arī, kā kļuva zināms, pārvaldnieks izdarīja visu, lai Abakums paliktu sveiks un vesels, vecais shimas mūks, protams, savu balvu nezaudēja. Kā sacījuši svētie tēvi, Kungs pieņem ne tikai mūsu darbus, bet pat patiesus nodomus un apņemšanos.


Disciplināra paklausība pārvaldniekam klosterī mums visiem bija neapšaubāma un pati par sevi saprotama. Tieši, uzsvēršu, neapšaubāma, lai cik tas laicīgiem ļaudīm šķistu dīvaini, muļķīgi un aplami. Pat baznīcas cilvēkiem tieša paklausība reizēm izsauc šoku, sašutumu, dusmīgu atmaskojumu straumes. Par paklausības absurda un kaitīguma  tēmu sarakstīti veseli sējumi. Tā nav šādu sacerējumu izglītoto autoru vaina. Viņi vienkārši nesaprot, ka klosteros ir sava dzīve, kas pakļauta īpašiem likumiem. Šo likumu mērķi un jēgu tālu ne visi var izprast.


Stāsta (tas notika vēl pirms manas iestāšanās klosterī), ka reiz uz klosteri svētkos atbraucis nesen iesvētīts diakons no Ļeņingradas Garīgās akadēmijas. Viņš bija izglītots, svarīgs, un ar iecietību raudzījās uz provinces klostera neizglītotajiem mūkiem.


Pārvaldniekam altārī bija iemīļots, neparasti skaists kvēpināmais, tik milzīgs, ka mēs to saucām par Babilonas krāsni. Tajā satilpa pusspainītis kvēlojošu ogļu. Šo kvēpināmo lietoja tikai tēvs pārvaldnieks. Tas jau arī bija tik smags – metāls, apzeltījums, akmeņi, ķēdes – ka tikai spēcīgais tēvs Gabriēls varēja tikt ar to galā. Reizēm, tomēr, būdams īpašā noskaņā, tēvs pārvaldnieks visnakts dievkalpojuma laikā vērsās, piemēram, pie tēva Jāņa:

 

- Tēvs arhimandrīt, veiciet kvēpināšanu!

 

_84

 

Tēvs Jānis, kuram pat pacelt tādu kvēpināmo bija grūti, pazemīgi klanījās (tas attiecībā uz disciplināro paklausību), ņēma šo briesmīgo rīku un sāka kvēpināt. Taču ļoti drīz tik ļoti piekusa, ka pabeidza kvēpināšanu, ar abām rokām tik tikko noturot ķēdes.


Tēvu pārvaldnieku tas visai uzjautrināja. Bet, ja kāds centās tēvam Jānim izteikt līdzjūtību, viņš ar izbrīnu atbildēja:


- Kāpēc tāds sašutums? Kurš tad cits lai mani māca pazemībā, kā tēvs pārvaldnieks?


Taču atgriezīsimies pie Ļeņingradas viesa. Ieraudzījis pakarināto skaisto kvēpināmo, viņš iedegās vēlmē tūdaļ to pielietot. Pērminderi ar bailēm paskaidroja, ka ar šo kvēpināmo var kalpot tikai tēvs pārvaldnieks. Akadēmists pasmējās par muļķīgajiem provinciāļiem, un apņēmīgi pavēlēja padot viņam tieši šo kvēpināmo. Paklausībnieki – pērminderi, kuriem garīgās akadēmijas absolvents bija gandrīz vai debesu iemītnieks, padevās.


Un, lūk, pītera diakons nostājās altārī, paceļot tēva pārvaldnieka priekšā kvēlojošām oglēm pildīto, smaržīgo vīraka dūmu apņemto kvēpināmo. Un svinīgi izsacīja paredzēto:


- Svētī, Valdniek, kvēpināmo!


Pārvaldnieks, kā ierasts, jau pacēla roku svētībai un ... pamira! Viņš vienkārši neticēja savām acīm! Visbeidzot aptvēris, ka viņa iemīļoto kvēpināmo uzdrīkstējies paņemt kaut kāds pītera diakoniņš, tēvs pārvaldnieks asinis stindzinošā čukstā izsacīja:


- Kas tev to iedeva?


Diakons tā arī sastinga ar paceltu kvēpināmo. Tikai viņa roka nodrebēja, un pa visu altāri izplatījās ļaunu vēstoša dārgo ķēžu šķindoņa.


- Tūdaļ pat met to zemē! – pavēlēja pārvaldnieks.


Akadēmists pavisam sastinga no šausmām


- Met zemē, kad tev saka! – atkal nokomandēja pārvaldnieks.


Altārī grīda bija klāta ar vorselīna paklājiem. Kvēpināmajā kvēloja labs spainītis ogļu. Akadēmistu piemeklēja pirmsģīboņa stāvoklis. Bija acīmredzams, ka Ļeņingradas garīgajā akadēmijā viņi neko tādu nebija mācījušies. Tēvs pārvaldnieks, nenovēršot no viņa acis, pamāja ar pirkstu vecajam hierodiakonam Antonijam un īsi nokomandēja:


- Paņem no viņa kvēpināmo!


Antonijs izrāva kvēpināmo no pīterieša rokas.


- Met to zemē! – lika pārvaldnieks.


Ne sekundi neapdomājoties, Antonijs atlaida pirkstus, un kvēpināmais ar skumju skaņu nokrita uz paklāja. Kvēlojošās ogles tūliņ izbira, un paklājs uzliesmoja. Apkārt stāvošie metās ar plaukstām dzēst uguni, rāpojot uz ceļiem pie pārvaldnieka kājām. Bet viņš, dūmos un liesmās stāvēdams, no augšas majestātiski noraudzījās šinī ainā.

_85

- Lūk, kā vajag izpildīt paklausību!- secināja  pārvaldnieks.


Un, pavērsies pret Pītera diakonu, izmeta:
-Bet tu – ārā no altāra!


"Kur te jēga?" – man vaicās. "Vai tad tas nav visīstākās tumsonības, muļķības un despotisma piemērs? Vai tad par tādu paklausību runājuši svētie tēvi?"


Man jau arī nav ko iebilst... Ja nu vienīgi to, ka mēs, mūki, patiesi esam kaut kādi nenormāli cilvēki, ja kopumā uztveram tādas lietas kā pienācīgas.


Reiz kaut kas līdzīgs notika arī ar mani. Taču toreiz pats tēvs pārvaldnieks gandrīz samaksāja  par viņa paša ieaudzināto tiešo paklausību.


Reiz, vēlā rudenī, es veselu nedēļu noslimoju un, atnācis visnakts dievkalpojumā uz altāri, ieraudzīju uz galdiņa, kur parasti bija novietotas grāmatas un tēva pārvaldnieka personīgās lietas, neredzētu un ļoti skaistu priekšmetu – senatnīgu, zeltītu malahīta svečturi ar vaska sveci. Pečori – tie ir Krievijas Ziemeļi, rudeņos te ātri sāk krēslot. Tāpēc arī pārvaldnieks bija atnesis svečturi uz altāri – lai lasītu no grāmatas visnakts dievkalpojumā paredzētās lūgšanas. Taču manām jaunajām acīm altārī bija pietiekami gaišs, tāpēc es to visu aptvēru pārāk vēlu.


Paredzētajā laikā es, kā parasti, paņēmu Dievkalpojumu grāmatu un atvēru to tēva pārvaldnieka priekšā. Viņš man teica:


- Paņem sveci.


Es paklausīgi noliku grāmatu un paņēmu svečturi, gaidot tālākos norādījumus.


-Nu, ko? – īgni pavaicāja pārvaldnieks, sadusmots par manu neapķērību.


-Bet ko man ar to darīt? – es naivi painteresējos.


Tēvs pārvaldnieks satraucās vēl vairāk.


- Ko-ko?...Izmet ārā uz ielas!


Vēl tagad atceros, kā tas mani toreiz aizrāva. Vienā mirklī atcerējos senos svētcīnītājus, kuri pēc igumena pavēles paklausībā gadiem laistīja sausas nūjas, metās jūrā, gāja pa ūdeni, meta aizā ceļā atrastos zelta stieņus...
Es iztēlojos, kā tagad izskriešu no baznīcas un no visa spēka triekšu šo dārgo, bet, protams, no mūžības skatu punkta iznīcīgo, svečturi pret akmens lieveni! Un malahīts zaļās šļakatās aizlidos pa gaisu... Es tik strauji metos uz durvīm, ka pārvaldnieks tik tikko paspēja saķert mani aiz ietērpa.


-Vai tu esi jucis? – viņš izbijies jautāja, steidzīgi atņemot man antikvāro lietu.


-Bet Jūs taču pats teicāt! – es brīnījos.


Pārvaldnieks aplūkoja mani patiešām kā garīgi slimo un noteica:


- Georgij, nebiedē mani. Aizdedz sveci. Vai tad neredzi, ka te ir tumšs?


Beidzot es sapratu, ko man vajadzēja darīt. Nožēlodams, ka nevarēšu izpildīt īstu seno paklausību, un pie viena kļūt par malahīta salūta liecinieku, es iededzu sveci un nopūties atvēru tēva pārvaldnieka priekšā grāmatu. Jau tika minēts, ka pārvaldnieks pilnīgi necieta, ja nepildīja viņa pavēles. Bet, lūk, mīkla – patiesībā ne visas pārvaldnieka pavēles mēs izpildījām, pat pretēji – reizēm rīkojāmies pilnīgi otrādi. Bet viņš nemaz par to nedusmojās un pat izlikās, ka neko nav manījis. Savukārt mēs pret tādu nepaklausību attiecāmies pilnīgi mierīgi, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Teiksim, sadusmojas pārvaldnieks uz kādu viņam neiepatikušos svētceļnieku vai muļķīgu nekaunīgu tūristu un iekliedzas, bargi norādot ar pirkstu:


- Sagrābt viņu! Izmest ārā no klostera!!!


Mēs, protams, ar visu sparu metamies izpildīt pavēli. Bet, pieskrējuši pie nelaimīgā, čukstus mierinām viņu un mierīgi aizvadām līdz vārtiem.


Pārvaldnieks to visu lieliski redzēja un klusēdams atbalstīja: gan paklausību ievērojuši, gan ar  muļķīgu uzcītību nepārspīlējuši.


Vispār tēvs pārvaldnieks lieliski saprata, kas vajadzīgs viņa mūkiem. Bet viņiem bija vajadzīga tikai ticības un pazemības vairošana. Senajos mūku dzīves paterikos atrodams ne mazums notikumu par to, kā klosteru igumeni pat pilnību sasniegušajiem mūkiem deva iemeslu vingrināties pazemībā un labestībā.


Reiz vasarā es dežūrēju Dievmātes Aizmigšanas laukumā. Pārvaldnieks šajā laikā, kā parasti, iznāca no savas mājas, lai apstaigātu klosteri. Te pie viņa pienāca kāds, man nepazīstams, spēcīgs puisis. Es izdzirdēju, ka viņš lūdz pieņemt viņu klosterī.


- Bet tu paklausību esi gatavs pildīt? – stingri noprasīja pārvaldnieks.
- Bet protams, batjuška, jebkuru!
- Tiešām jebkuru? – painteresējās pārvaldnieks.
- Tieši tā! Jebkuru! – kaismīgi noziņoja puisis.


Tajā brīdī pāri Aizmigšanas laukumam steberēja vecais mūks, tēvs M.


- Nu, ja tu patiešām esi gatavs jebkurai paklausībai, tad pieej pie šī vectēva un iesper viņam tā, lai viņš aizlido labi tālu! – norīkoja pārvaldnieks.


Vienā mirklī puisietis pielidoja pie vecā mūka un raidīja viņam tādu spērienu, ka večuks kā zivtele aizlidoja vairāku soļu attālumā. Bet tūdaļ negaidīti piecēlās un metās puisim pie kājām.


- Piedod man, grēciniekam, dēliņ! Piedod! – mūks gandrīz vai raudāja, acīmredzot domādams, ka kaut kā sadusmojis jauno cilvēku.
- Liecies mierā! – puisietis atmeta viņam ar roku un atkal nostājās pārvaldnieka priekšā, gatavībā izpildīt nākamos norādījumus.

 

Tēvs pārvaldnieks ar patiesu izbrīnu nopētīja puisi no galvas līdz kājām.

_86


-Jā... – tas novilka. – Nu, tu, brāl, gan esi muļķis!


Ar šiem vārdiem pārvaldnieks izvilka no kabatas divdesmit piecus rubļus:


-Tas tev biļetei. Brauc nu tu mājās.


Bet tēvs M., paklanījies pārvaldniekam, pieklibojot turpināja savu ceļu.


Šis notikums klosterī izsauca daudz, tēvam Gabriēlam raidītu,  sašutuma pilnu izteikumu. Taču viens, ļoti neatkarīga rakstura, cienījams un izglītots mūks, sacīja:


- Patiesībā jūs neko nesaprotat. Lūk, jūs tagad esat ķērušies pie tēva pārvaldnieka nosodīšanas.  Bet es nesākšu ne atbalstīt, ne nosodīt viņa rīcību. Spriest par pārziņa darbiem nav mana darīšana. Protams, pie mums visi mīl un godā tēvu M. Jūs nereti dzirdat, kā viņu slavē, un pie izdevības min par piemēru. Visu to tēvs M. pilnībā nopelnījis. Taču viņam kā mūkam tas ir visai kaitīgi.


Mēs ar interesi gaidījām, ko viņš teiks tālāk.


- No vienas puses, - turpināja mūsu sarunu biedrs, - tēvs pārvaldnieks attiecībā pret tēvu M. izdarīja pilnīgi mežonīgu rīcību. Bet no otras puses, vai nu pārvaldnieks to vēlējās vai nē, viņš sagādāja tēvam M. pašu vērtīgāko un noderīgāko, ko tikai vien var izdarīt mūka labā: uzdāvināja viņam to, ko klosterī neviens neuzdrīkstēsies viņam sniegt – iespēju piedzīvot pazemību. Viņš to izdarīja rupji? Jā! Ļoti rupji? Es piekrītu. Bet atcerieties notikumu ar lielo abbu Arsēniju – to pašu, kurš līdz aiziešanai klosterī bija ievērojams augstmanis imperatora galmā Konstantinopolē un pat valdnieka bērnu audzinātājs? Reiz igumens visu klostera brāļu klātbūtnē ne no šā, ne no tā padzina visu godāto tēvu Arsēniju no brāļu maltītes un pat neatļāva apsēsties pie galda, bet lika stāvēt pie durvīm. Un tikai tad, ka maltīte tuvojās beigām, viņam, kā sunim, pameta sausiņu. Klostera brāļi pēc tam vaicāja abbam Arsēnijam, ko viņš izjuta tajā brīdī. Starecs atbildēja: "Es nodomāju, ka igumens, kurš līdzinās Dieva Eņģelim, redzēja, ka es esmu līdzīgs sunim un pat sliktāks par suni. Un tā ir taisnība! Tāpēc arī viņš pameta man maizi tā, kā to pamet sunim”.

 

Pats igumens, redzēdams Arsēnija dziļo pazemību, sacīja: "No viņa iznāks prasmīgs inoks".


Mūsu sarunu biedrs mazliet paklusēja un turpināja.


- Lūk, tā, caur pasaulei nesaprotamo, noslēpumaino pazemību, un tikai caur to, kristietis tuvojas vienam no diviem pašiem svarīgākajiem atklājumiem dzīvē. Pirmā atklājuma būtība slēpjas tajā, lai iepazītu patiesību pašam par sevi, ieraudzītu sevi tādu, kāds tu esi patiesībā. Iepazīties pašam ar sevi.  Bet tā, ticiet, ir ļoti svarīga iepazīšanās. Jo ļoti daudzi cilvēki tā arī nodzīvo mūžu, sevi neiepazinuši.  Jo mums taču ir tikai tie vai citi priekšstati un fantāzijas pašiem par sevi – atkarībā no mūsu godkāres, lepnības, pāridarījumiem, ambīcijām. Bet patiesība, lai cik rūgta tā mums nešķiet, ir tāda, ka mēs esam "gan nelaimīgi, gan nožēlojami, gan nabagi, gan akli, gan kaili"... Atceraties šos vārdus no Apokalipses? Tas atklājas tikai caur evaņģēlisku, galēji godīgu paraudzīšanos uz sevi. Ja gribat, tā arī ir patiesa pazemība. Tā ne mazākā mērā nepazemo cilvēku. Tieši otrādi, tie, kuri izgājuši caur šīs pēdējās un briesmīgās patiesības pārbaudījumu, kļūst par svētajiem. Par tiem gaišredzīgajiem, praviešiem un brīnumdarītājiem, par kuriem jūs tā sajūsmināties.


- Un otrs atklājums? – mēs vaicājām. – Jūs runājāt par diviem galvenajiem atklājumiem cilvēka dzīvē. Pirmais – iepazīties pašam ar sevi. Bet otrs?
- Otrais atklājums? – mūks pasmaidīja.- Patiesībā to jūs zināt ne sliktāk par mani. Šo patiesību Baznīca pacietīgi atgādina katrā dievkalpojumā, bez izņēmuma: "Kristus, mūsu patiesais Dievs, Savas Visšķīstās Mātes un visu svēto lūgšanu dēļ lai apžēlo un glābj mūs kā Labs un Cilvēkumīļotājs".


Mēs no sirds pateicāmies savam sarunu biedram.


Atvadoties no mums, viņš teica:


- Bet, ja kāds no jums kļūs par igumenu, pat neiedomājieties sekot tēvam Gabriēlam un līdzīgā veidā mācīt brāļiem pazemību! Mūsu pārvaldniekam šajā lietā ir īpaša harizma, - viņš piebilda pasmaidot. –Taču pateikties vajag nevis man, bet tēvam M. par to pazemības stundu, kuru viņš mums visiem sniedza. Atceraties, kā senajā paterikā viens svētcīnītājs atbildēja uz jautājumu, kā var kļūt par īstu mūku? Šis lielais svētcīnītājs paņēma savu mantiju, nometa to zemē, samīdīja putekļos un sacīja: "Ja cilvēks nepazemosies šādā veidā, viņš nekļūs par mūku".


_87

***


Ja cilvēks neļausies pazemības ceļam, viņš nekļūs par mūku. Viņam neatklāsies Dievs – Tāds, kāds Viņš ir; ne grāmatās un citu cilvēku stāstos, bet iepazīts paša pieredzē. Un bezmērķīgi aizritēs gadi un gadu desmiti. Pašas augstākās garīgās kārtas – priesterība, igumena statuss, bīskapa amats – būs par sodu.


Drīz pēc tam, kad metropolīts Pitirims aizsauca mani uz Maskavu, manas attiecības ar arhimandrītu Gabriēlu sāka veidoties ne tajā labākajā virzienā. Par iemeslu tam kalpoja filma, kuru es vairākus gadus uzņēmu Pleskavas – Pečoru klosterī.


Metropolīts Pitirims nopirka izdevniecībai tiem laikiem retu amatieru videokameru. Es to paņēmu līdzi uz Pečoriem, lai iemūžinātu nepielūdzami mūžībā aizejošo klostera un, pirmām kārtām, starecu dzīvi.  Pēc daudziem gadiem no nofilmētā materiāla tika izveidota filma par Pleskavas-Pečoru klosteri.


Taču reiz (vai nu kāds sastāstīja tēvam pārvaldniekam, vai arī šī doma viņam pašam ienāca prātā) arhimandrīts Gabriēls nolēma, ka es patriarha uzdevumā meklēju klosterī visādas nepilnības un nododu Svētīgākajam nofilmēto materiālu. Lai kā mani apbēdināja dzirdētais, lai kā es centos paskaidrot, ka man pat prātā nekas tāds nav nācis, taču mani braucieni uz klosteri – pat vienkārši pie tēva Jāņa – sāka pārvērsties par nopietnu problēmu. Tad nu es arī atcerējos neskaitāmos stāstus par pārvaldnieka cietsirdību un ietiepību, sūdzības par viņa aizdomīgumu.


Mani aizvainojumi un drūmās domas, protams, neveicināja mūsu attiecību uzlabošanos. Drīzumā arhimandrītu Gabriēlu iecēla par bīskapu Tālajos Austrumos, bet arī tas neko nemainīja: aizgāja pat līdz tam, ka mēs ar viņu tik tikko sasveicinājāmies, sastopoties dievkalpojumos Maskavā, par ko atceros ar kaunu. Kas gan biju es, bet kas – viņš, Kristus Baznīcas bīskaps?! Tomēr, lai kā tur būtu, vārdus no dziesmas neizmetīsi...


Pagāja trīs gadi. Es mierīgi braucu uz klosteri nu jau citu pārvaldnieku laikā. Bet bīskapa Gabriēla liktenī notika izmaiņas.


Priesteri Tālajos Austrumos bija pavisam citi ļaudis, nekā Pečoru mūki. Par bezierunu paklausību, pie kādas klosterī bija pieradis Valdnieks Gabriēls, te runāt bija visai sarežģīti. Un, lūk, reiz baznīcā kāds priesteris uzsāka visai pārdrošu strīdu ar valdnieku Gabriēlu, kurš, kā ierasts, bargi pārtrauca to. Pečoras tas bija normāli. Taču šeit batjuška kļuva nikns un ar izteikumiem, kas bija tālu no baznīcslāvu valodas, paķēra vienu no dievkalpojumu priekšmetiem, aso šķēpu, un gāja ar to virsū savam virsganam. Bija jāpazīst Valdnieku Gabriēlu: viņš, kā man šķiet, lai arī bija diezgan pārsteigts, taču nemaz neizbijās. Aiz apkakles izvilka nekaunīgo priesteri no baznīcas un nolaida viņu pa kāpnēm.


Priesteris uzrakstīja sūdzību uz Patriarhiju un pat vērsās pie laicīgās varas. Atkal tika izveidota patriarhijas tiesas komisija, taču šoreiz viss beidzās ar stingru baznīcas spriedumu. Valdnieks Gabriēls tika atstādināts no katedras pārvaldīšanas un viņam tika aizliegta svētkalpošana uz trim gadiem. 


Tiesa norisinājās Maskavā. Dienā, kad tika paziņots lēmums, es, nezinot, ar ko šis pasākums beigsies, aizbraucu uz viesnīcu, kur bija apmeties Valdnieks Gabriēls. Viņš tomēr bija mans pirmais pārvaldnieks, kurš mani pieņēma klosterī, un mani nomocīja doma, ka tādā grūtā brīdī – var gadīties – visi viņu pametuši  - vainīgu vai nevainīgu. Es atcerējos to labo, kas bija saistīts ar tēvu pārvaldnieku, un es nolēmu kaut kā (tiesa, nesaprotami – kā) viņu atbalstīt.
Es sameklēju viesnīcā viņa numuru un jau gribēju pieklauvēt, kad izdzirdu aiz durvīm skaļu sarunu, precīzāk – īstu lamāšanos. Es jau gribēju mesties bēgt, taču durvis ar troksni atvērās un no numura iznāca divi cilvēki, par kaut ko ļoti neapmierināti. Tūlīt aiz viņiem parādījās Valdnieks Gabriēls, sacīdams:


- Ārā no šejienes, nelieši, kamēr neesmu jūs nolaidis lejā pa kāpnēm!


-..Sākas! – es nodomāju. Acīmredzot Tālajos Austrumos viņam jau kļuvis par paradumu laist lejā pa trepēm.

 

Pečoros, cik atceros, nekā tāda nebija. Tūlīt, kas zina, ķersies arī man klāt!”


- Bet ko tu te dari?! – bargi pavaicāja Valdnieks Gabriēls, pamanījis mani.
- Vienkārši atnācu Jūs apciemot, - es izbijies nošļupstēju.


Valdnieks drūmi nopētīja mani no galvas līdz kājām.


- Nu, nāc iekšā, - viņš teica, ielaizdams mani numurā. Mēs ar viņu  nosēdējām līdz vēlam vakaram. Valdnieks jau vairs nekur nesteidzās. Viņš pasūtīja numurā pudeli konjaka un šo to ēdamu. Mēs atcerējāmies Pečorus. Valdnieks pastāstīja, kā viņš atvēris baznīcas savā tālajā eparhijā. Pastāstīja, ka šie divi cilvēki, kurus viņš tikko kā bija izlicis aiz durvīm, bija bijuši kaut kādas alternatīvās "baznīcas" pārstāvji, kuri sevi dēvējuši par "katakombniekiem". Uzzinājuši, ka bīskaps Gabriēls atstādināts no amata, viņi bija atnākuši pie notiesātā un, dabiski, aizvainotā virsgana ar priekšlikumu kļūt par bīskapu viņu "baznīcā". Uz to Valdnieks Gabriēls viņiem atbildēja:


- Nu, nē! Es mūsu Baznīcā esmu kristījies, te kļuvis par mūku, priesteri, bīskapu. Var būt, protams, arī par sliktu bīskapu, ja Baznīca mani atcēlusi no svētkalpošanas. Taču šinī Baznīcā es esmu dzimis, šinī Baznīcā es arī nomiršu! Tāpēc...


Tālāk sekoja tā pati un, protams, virsganam pilnīgi nepiedienīgā, tirāde par neliešiem un par nolaišanu no kāpnēm, par kuras nevilšu liecinieku es biju kļuvis.

 

***

1007171-image87


Valdnieks aizbrauca uz Habarovsku. Mēs pa retam sarakstījāmies. Vēstulēs viņš atklājās man no pilnīgi nezināmas puses. Viena no vēstulēm sākās ar vārdiem no Psalmiem, kuros ķēniņš Dāvids pateicībā vēršas pie Dieva savas dzīves vissmagākā pārbaudījuma brīdī: "Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja!” Tā bija satriecoša vēstule. Taču, šķiet, kņadā un darbu burzmā es tā arī uz to neatbildēju.


Pēc trim gadiem Valdniekam Gabriēlam tika atcelts aizliegums un viņu nosūtīja uz Blagoveščensku pildīt  bīskapa pienākumus.


Es tajā laikā jau kalpoju Pretīņemšanas klosterī. Atbraucot uz Maskavu kārtot darīšanas, Valdnieks sāka apmesties mūsu klosterī, par ko es un klostera brāļi bijām patiesi priecīgi. Vienu reizi Valdnieks Gabriēls bija aizbraucis arī uz Pečoriem. Stāsta, ka uz viņa dievkalpojumu bija sapulcējies liels daudzums cilvēku. Kā nākas, bija aizmirsti visi vecie aizvainojumi. Daži mūki un draudzes locekļi raudāja, nākot pie viņa pēc svētības. Aizkustināts bija arī Valdnieks. Vairāk viņš uz Pečoriem neaizbrauca.


Pie mums Pretīņemšanas klosterī sāka apmesties arī priesteri no Blagoveščenskas eparhijas. Es nenoturējos un pavaicāju viņiem, kāds ir viņu virsgans. Labsirdīgs vai bargs?


- Pats jau viņš ir ļoti labsirdīgs... Bet – tik bargs!


Tālāk sekoja stāsti, no kuriem es varēju izdarīt noslēdzošu secinājumu, ka raksturs nav ārstējams.


Pēc daudziem gadiem es pavadīju Svētīgāko Patriarhu Kirilu braucienā uz Tālajiem Austrumiem. Uz Južnosahaļinsku, uz Svētīgākā dievkalpojumu, ieradās arī Valdnieks Gabriēls. Viņam jau bija septiņdesmit gadu. Kad es dzīvoju Pečoru klosterī, atceros, ka viņam bija mazliet pāri četrdesmit. Pēc patriarha dievkalpojumiem un oficiālajām tikšanās mēs nelielā lokā sapulcējāmies uz vakariņām. Tajās piedalījās daži priesteri un viens jauns bīskaps. Bija arī Valdnieks Gabriēls.


Atmosfēra pie galda izveidojās silta un brālīga. Atceroties pagājušos laikus, es uzdrīkstējos pajautāt Valdniekam Gabriēlam, kā viņš dzīvoja, kad viņam bija aizliegums kalpot. Visi, tajā skaitā arī jaunais bīskaps ar interesi gaidīja, ko gan Valdnieks pastāstīs. Jo katrs taču saprata, ka dzīve nav vienkārša, un ar ikvienu no mums var atgadīties jebkas. Par ubaga tarbu un cietumu, kā mēdz teikt, nekad nesaki "nekad". Valdnieks nemēģināja izvairīties  no atbildes un pastāstīja par notikušo vienkārši un nedižojoties.


Pēc Sinodes lēmuma par aizliegumu viņš atgriezās Habarovskā. Dažu mēnešu laikā beidzās visi viņa līdzekļi, un viņš centās iekārtoties savā bijušajā eparhijā te par pērminderi, te par sargu. Taču jaunais arhibīskaps neļāva priesteriem pieņemt bijušo bīskapu  darbā baznīcās un pat neatļāva viņu ielaist altārī. Visus šos gadus Valdnieks Gabriēls gāja pie Dievgalda tāpat kā viņa draudzes locekļi, stājoties rindā, lai nokļūtu pie Kausa. Salicis rokas krusta veidā, viņš nosauca priesterim savu vārdu: "Bīskaps Gabriēls" – un saņēma Kristus Noslēpumus. Šajos gados, kā stāstīja Valdnieks, viņam ļoti nozīmīga bija viņa ganāmpulka mīlestība un atbalsts, kā arī vēstules, kuras rakstīja tie, kas viņu pazina agrāk, un, pirmkārt, arhimandrīta Jāņa (Krestjankina) vēstules.


Arī darbu Valdnieks atrada pie saviem draudzes locekļiem: no pavasara līdz vēlam rudenim viņš ravēja un apsargāja viņu dārzus, apmeties kaut kādā Amūras salā, netālu no Habarovskas. Bet ziemā iztika no vasarā nopelnītajiem līdzekļiem.


Pēc tam es pajautāju:


- Valdniek, Jūs esat nodzīvojis apbrīnojamu, interesantu dzīvi. Bijāt jauns paklausībnieks Odesas klosterī, kad tur dzīvoja lielais starecs, shiigumens Kukša. Dzīvojāt Svētajā Zemē, bijāt Krievu misijas Jeruzalemē sekretārs. Ilgus gadus vadījāt Pleskavas-Pečoru klosteri, ikdienas būdams saskarsmē ar stareciem, kuru vārdu uzskaitīšana aizņemtu ilgu laiku. Pēc tam veidojāt Tālo Austrumu eparhiju. Tagad Jūs esat bīskaps Blagoveščenskā. Kurš laiks Jums bija pats laimīgākais?


Valdnieks aizdomājās un visbeidzot atbildēja:


- Paši laimīgākie man bija tie gadi, kad man bija aizliegums kalpot. Nekad manā dzīvē Kungs nebija bijis tik tuvu! Varbūt jūs tas izbrīna, bet tas bija tieši tā. Protams, kad man noņēma aizliegumu un nosūtīja uz Blagoveščensku, man tas bija ļoti priecīgi un patīkami. Taču tā lūgšana, un, galvenais, tas Kristus tuvums, kuru es piedzīvoju savos dārzos, nav salīdzināms ne ar ko. Tas tad arī bija labākais laiks manā dzīvē.


Pēc tam viņš atkal paklusēja un teica:


-Brāļi! Nebaidieties no Kunga pārmācības! Viņš taču mūs soda nevis kā noziedzniekus, bet kā Savus bērnus.


Vairāk viņš neko nesacīja. Droši vien ne tikai es, bet mēs visi, jaunie un ne tik jaunie priesteri, kas toreiz sēdējām ar valdnieku pie viena galda, ielāgojām šos vārdus uz visu dzīvi.

 

 

1007171-image88-193x300

 

 

© 2009 - 2017 BIBLOS