Arhimandrīts Tihons (Ševkunovs)
 "Nesvētie svētie" un citi stāsti

Издательство Сретенского монастыря,
Москва, 2011 .

 

Nejaukais tēvs Nataniēls


1007171-image42


Ja tajā laikā kāds būtu lūdzis nosaukt pašu nejaukāko cilvēku Pečoros, tad bez šaubām, izdzirdētu tikai vienu vārdu – Pleskavas-Pečoru klostera mantzinis arhimandrīts tēvs Nataniēls. Turklāt šinī izvēlē vienprātīgi būtu priesteri un paklausībnieki, mūki un laicīgie, komunisti no KGB Pečoru pārvaldes un vietējie disidenti. Lieta tāda, ka tēvs Nataniēls nebija vienkārši nejauks. Viņš bija ļoti nejauks.


Laikā, kad es viņu iepazinu, viņš bija gados vecs, tieviņš starecs ar asu, caururbjošu skatienu. Gan ziemā, gan vasarā viņš bija ģērbies vecā, iznēsātā rjasā ar noskrandušu apakšmalu. Plecos viņš parasti nēsāja linu maisu, bet tajā varēja būt viss kaut kas – gan sausiņi, ko ziedojusi kāda večiņa, gan miljons rubļu. Gan vienam, gan otram tēva mantziņa acīs bija ārkārtīga nozīme, jo to uz klosteri bija sūtījis Kungs Dievs. Visu šo ieguvumu tēvs Nataniēls pārvietoja un pārslēpa savās daudzskaitlīgajās slepenajās cellēs un noliktavās.


Klostera finanses pilnībā  bija t. Nataniēla pārziņā un rīcībā. Bet tēriņu netrūka: katru dienu klosterī pie galda sēdās līdz 400 svētceļnieku un 100 mūku. Bija jānodrošina bezgalīgie klostera remonti, jaunās celtnes, turklāt vēl brāļu ikdienas vajadzības, palīdzība trūcīgajiem, viesu uzņemšana, dāvanas ierēdņiem… Un vēl daudz kas cits. Kā tēvs Nataniēls viens pats tika galā ar visām šīm finanšu problēmām, tas nebija zināms nevienam. Starp citu, uz viņa pleciem gūlās arī visa klostera lietvedība. Un vēl – nolikuma sastādīšana visiem garajiem klostera dievkalpojumiem, klostera sekretāra pienākumi, atbildes uz vēstulēm, kurās cilvēki vērsās pie klostera ar dažādiem jautājumiem, un, visbeidzot, viņš ar klostera pārvaldnieku dalījās, kā likums, nepatīkamajos darbos saskarsmē ar oficiālajiem padomju varas orgāniem. Visus šos pienākumus, no kuru uzskaitīšanas vien ikvienam normālam cilvēkam jau vajadzētu kļūt slikti, tēvs Nataniēls izpildīja ar tādu iedvesmu un skrupulozitāti, ka mēs dažreiz šaubījāmies, vai viņā ir palicis jel kas cits, izņemot baznīcas birokrātu.


Pie tā visa uz tēva mantziņa pleciem vēl gūlās atbildība par mūsu – paklausībnieku – uzraudzīšanu. Un var nešaubīties, ka šo pienākumu viņš izpildīja ar viņam raksturīgo akurātumu: noskatījās, izpētīja, noklausījās – lai tikai mēs kaut ko neizdarītu pretēji nolikumiem vai par kaitējumu klosterim. Lai gan, godīgi jāatzīstas, ka pieskatīt paklausībniekus patiešām vajadzēja: mēs no pasaules ienācām kā pamatīgi slaisti.


Viņam bija vēl viena fantastiska īpatnība: viņš vienmēr uzradās tieši tajā brīdī, kad viņu vismazāk gaidīja. Teiksim, klostera jaunatne aizslīd no paklausības darbiem un apmetās kaut kur pie senatnīgajām sienām atpūsties, papļāpāt, pasildīties saulītē. Pēkšņi it ko no zemes izaug tēvs Nataniēls. Un, kratot bārdu, sāk savā sprakstošajā, tādos brīžos īpaši neciešamajā balsī, rāties, turklāt tā, ka paklausībnieki gatavi kaut zemē ielīst, lai tikai beigtos šī spīdzināšana.


Savā centībā tēvs Nataniēls burtiskā nozīmē ne ēda, ne dzēra. Viņš nebija vienkārši askēts: neviens, piemēram, nekad nebija redzējis viņu dzeram tēju, tikai vienīgi ūdeni. Un arī pusdienās apēda tik-tikko piekto daļu no tā, kas tika pasniegts. Katru vakaru viņš atnāca vakariņās uz brāļu ēdnīcu, bet tikai tādēļ, lai, sēžot pie tukša šķīvja, piekasīgi sekotu līdzi kārtībai.


Pie tam viņa enerģija bija pārsteidzoša. Mēs nezinājām, kad viņš guļ. Pat naktī viņa celles logā caur slēģiem bija redzama gaisma. Vecie mūki runāja, ka viņš savā cellē vai nu lūdzas vai pārskaita rubļu kalnus, kas pa dienu savākti. Visu šo milzīgo bagātību viņam vēl vajadzēja akurāti sasiet paciņās, bet sīknaudu salikt maisiņos. Kad viņš to bija pabeidzis, tad sāka rakstīt norādījumus un paskaidrojumus nākamās dienas dievkalpojumam: neviens tā nezināja visas klostera dievkalpojuma nolikuma īpatnības kā tēvs Nataniēls.


Bet, pat ja gaisma viņa cellē arī tika izslēgta, visi lieliski zināja, ka tas nepavisam nenozīmē, ka mēs kaut uz brīdi varam uzskatīt sevi par brīviem no viņa uzraudzības. Nē, jebkurā mirklī tēvs Nataniēls varēja uzrasties gan te, gan tur, pārbaudot, vai kāds nestaigā pa klosteri, kas bija stingri aizliegts.


Atceros, reiz kādā ziemas naktī mēs, vēlu aizsēdējušies ciemos pie kāda no brāļiem viņa Eņģeļa dienā, zagšus devāmies uz savām cellēm. Un pēkšņi piecu soļu attālumā no mums no tumsas izauga tēva Nataniēla stāvs. Mēs pamirām no šausmām. Bet pēc pāris mirkļiem ar pārsteigumu sapratām, ka šoreiz mantzinis mūs neredz. Un izturējās viņš kaut kā dīvaini. Knapi vilka kājas un pat grīļojās, saliecies zem sava maisa. Pēc tam mēs redzējām, kā viņš pārrāpās pāri zemajam priekšdārziņa iežogojumam un pēkšņi nogūlās sniegā tieši uz puķu dobes.


jijhuo5z3KI


"Nomira!" – mums iešāvās prātā.


Mēs mazliet pagaidījām un, elpu aizturējuši uzmanīgi tuvojāmies viņam. Tēvs Nataniēls bija sniegā aizmidzis. Vienkārši gulēja. Tik vienmērīgi elpoja un pat šņāca. Zem galvas viņam bija maiss, kuru viņš bija aptvēris ar abām rokām.


Mēs nolēmām neparko neiet prom, kamēr nebūsim redzējuši, kas notiks tālāk, un, noslēpušies no laternas gaismas ūdens iesvētīšanas kapelas ēnā, sākām gaidīt. Pēc stundas mēs, galīgi nosaluši, ieraudzījām, kā tēvs Nataniēls pēkšņi moži piecēlās no dobes, notrauca sabirušo sniegu un, pārmetis pār plecu maisu, it kā nekas nebūtu bijis, devās savās gaitās.


Toreiz mēs pilnīgi neko nesapratām. Tikai vēlāk mantzini sen zinošie mūki paskaidroja, ka tēvs Nataniēls vienkārši bija ļoti noguris un gribēja ērti pagulēt. Ērti tajā nozīmē, ka guļus. Jo savā cellē viņš gulēja tikai sēdus. Bet, lai neļautu sev laiskoties gultā, deva priekšroku pagulēt sniegā.


1007171-image44


Vispār, viss, kas attiecās uz  Pečoru mantziņa dzīves veidu cellē, bija tikai mūsu minējumi.  Nejaukais tēvs Nataniēls nevienu savā apslēptajā iekšējā pasaulē nelaida.  Ko tur runāt – viņš nevienu neielaida pat savā cellē! Ieskaitot pat visspēcīgo tēvu Pārvaldnieku. Lai arī likās pilnīgi neiespējami, ka Pārvaldnieks tēvs Gabriēls savā klosterī kaut kur varētu netikt. Jo vairāk tāpēc, ka mantziņa celle atradās nevis kaut kur, bet Pārvaldnieka mājas pirmajā stāvā, tieši zem viņa apartamentiem. Protams, klostera saimniekam nebija iespējams samierināties ar tādu lietu kārtību. Un lūk, kādu reizi tēvs Pārvaldnieks pēc kādām svētku pusdienām, būdams brīnišķīgā garastāvoklī, paziņoja tēvam Nataniēlam, ka nekavējoties dodas pie viņa ciemos iedzert tēju.


Daži no brāļiem, kuri tajā brīdī atradās blakus, uzreiz saprata, ka tūlīt notiks kaut kas prātu, dvēseli un visu cilvēka iztēli satricinošs. Bija nepiedodami palaist garām tādu notikumu. Tā kā, pateicoties aculieciniekiem, ir saglabājies šī notikuma apraksts.


Tēvs Pārvaldnieks svinīgi un nepielūdzami virzījās pa klostera pagalmu uz tēva Nataniēla celli. Bet mantzinis tipināja aiz viņa un skaļām vaimanām centās pārliecināt tēvu Pārvaldnieku no viņa ieceres. Viņš lūdza to nodarboties ar kaut ko dvēseli glābjošu, derīgu, nevis ar laiskām pastaigām pa vecām, pilnīgi nevienam neinteresantām istabelēm. Viņš spilgti aprakstīja, kāda viņa cellē ir nekārtība, ka viņš to nav kārtojis divdesmit sešus gadus, ka cellē ir neizturami sasmacis gaiss…  Visbeidzot pilnīgā izmisumā tēvs Nataniēls pārgāja gandrīz vai pie draudiem, skaļi prātojot, ka nekādā ziņā nevar pakļaut briesmām dārgo tēva Pārvaldnieka dzīvību, ko var apdraudēt mantziņa mājvietas krāmi.


– Nu, pietiek, tēvs mantzini!  – jau ar aizkaitinājumu viņu galu galā apturēja Pārvaldnieks, stāvot pie celles durvīm. – Veriet vaļā un rādiet, kas jums tur ir!


Bija redzamas, ka, neskatoties uz dusmīgo toni, tēvu Pārvaldnieku pārņēmusi īsta ziņkārība.


Beidzot sapratis, ka tagad nav kur likties, tēvs Nataniēls pēkšņi pat kaut kā kļuva vai priecīgs un, braši noziņojis mūkam nolikto: "Svētījiet, tēvs Pārvaldniek!", nožvadzināja atslēgas un atvēra priekšniecībai slepenās durvis, kuras četrus gadu desmitus līdz šim brīdim bija pavērušās tikai tik, lai palaistu tieviņo tēvu Nataniēlu...


415119_html_m79272ec0


Aiz plaši atvērtajām durvīm rēgojās pilnīga, necaurredzama tumsa: logus noslēpumainajā cellē gan dienu, gan nakti sedza slēģi. Pats tēvs Nataniēls pirmais iešāvās šajā melnajā tumsā. Un tūdaļ pazuda, ka zemē iekritis. Visādā ziņā, no celles neatskanēja ne mazākā skaņa.


Tēvs Pārvaldnieks uzmanīgi pārkāpa slieksni un, nepārliecinoši nokrekšķējies, nodimdināja savā basā:
– Kāpēc jums te tāda tumsa? Elektrības nav? Kur to ieslēdz?
– Pa labi no jums, tēvs Pārvaldniek! – no necaurredzamās tumsas pakalpīgi notarkšķēja mantziņa balss. Tikai pastiepiet rociņu!


Nākamajā mirklī izskanēja dvēseli plosošs kliedziens no  tēva Pārvaldnieka mutes un kāds neredzams spēks iznesa viņu no mantziņa celles klostera koridorā. Viņam pa pēdām strauji iznira tēvs Nataniēls. Sekundes laikā viņš aizslēdza aiz sevis durvis ar trīs atslēgas apgriezieniem un metās pie apstulbušā Pārvaldnieka. Vaidot un stenot mantzinis ņēmās nopūst putekļus un sakārtot tēva Pārvaldnieka rjasu, aizgūdamies runādams:
– Ak, tu, nelaime, Kungs, apžēlojies! Tas slēdzis… Viņam vajag pielāgoties. Saplīsa vēl sešdesmit ceturtajā, Dievmātes Patvēruma svētkos, taisni tajā dienā, kad Hruščovu noņēma. Tā ir zīme! No rīta nokrita slēdzis – vakarā Ņikitu noņēma! No tā laika es šito slēdzi atpakaļ nelieku. Un – nē, nē, nekādus elektriķus – visu pats salaboju: divi vadiņi no sienas nāk: savienosi – spīd gaisma, atvienosi – izdziest. Bet pielāgoties vajag, tā ir taisnība! Bet ne visu uzreiz, ne uzreiz!... Tā ka, tēvs Pārvaldniek, laipni lūdzam, tūlīt es durtiņas atkal atvēršu, un ieiesim ar mieru! Tagad jūs zināsit, kā ar manu slēdzi rīkoties. Bet tur vēl ir daudz kā interesanta!


Bet no Pārvaldnieka šīs vientiesīgās runas beigās jau vairs nebija ne miņas.


Bet ar visu to tēvs Nataniēls patiesi bija paklausības paraugs, rakstīja garu garās odas par godu Pārvaldniekam un Pleskavas-Pečoru klosterim, kā arī sacerēja tikumiski - pamācošus sprediķus dzejā uz piecām lapām.


***


Tēva Nataniēla nejaukums izpletās arī pār vareno Padomju valsi, īpaši tad, kad tā pārāk bezceremoniāli iejaucās klostera dzīvē. Runā, ka tieši tēvs Nataniēls deva īpaši smalku padomu lielajam Pečoru Pārvaldniekam arhimandrītam Alīpijam, kad pat viņš bija nonācis zināmās grūtībās no varas spiediena un rupjības.


Tas notika sešdesmito gadu beigās. Kā zināms, tai laikā visiem Padomju Savienības pilsoņiem bija jāpiedalās vēlēšanās. Uz klosteri atnesa vēlēšanu urnu, ko novietoja ēdnīcā. Pēc pusdienām brāļi Pārvaldnieka uzraudzībā, neapmierināti ņurdēdami, atdeva ķeizaram to, kas ķeizaram pienākas.


Taču kāds PSKP Pleskavas apgabala komitejas pirmais sekretārs uzzināja, ka kaut kādiem tumsonīgiem mūkiem pieļauts tāds atvieglojums, ka viņi par nesatricināmo komunistu un bezpartejisko bloku  balso savā vēsturiski atpalikušā laikmeta klosterī, nevis vēlēšanu iecirknī.   PSKP Pleskavas apgabala pirmais sekretārs sašutumā nesaudzīgi iztrenkāja  savus padotos par  atvieglojumu piešķiršanu nestrādājošiem elementiem.  Un nekavējoties deva rīkojumu lai no šī laika mūžīgi mūžos melnsvārči nāktu uz PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām kā visi padomju cilvēki – uz vēlēšanu iecirkņiem pēc dzīves vietas.


Lūk, tad arī, kā stāsta, tēvs Nataniēls pačukstēja Pārvaldniekam tēvam Alīpijam ausī to pašu ārkārtīgi smalko padomu.


Vēlēšanu dienā (bet tā bija svētdiena) pēc svētku liturģijas no klostera vārtiem izgāja svinīgs krusta gājiens.


Sastājušies garā rindā pa divi, draudzīgi dziedot tropārus, mūki devās cauri visai pilsētai uz vēlēšanu iecirkni. Virs viņu galvām plīvoja smagie karogi, pa priekšu, kā ierasts, tika nesti krusti un senās ikonas. Bet tas vēl nebija viss. Kā jau paredzēts pirms katra svarīga darba, vēlēšanu zālē garīdzniecība sāka noturēt aizlūgumu. Līdz nāvei izbijušies ierēdņi centās protestēt, bet tēvs Alīpijs stingri pārtrauca viņus, norādot, lai tie netraucē pilsoņiem izpildīt konstitucionālo pienākumu tā, kā viņiem tas noteikts. Nobalsojuši, brāļi tādā pašā kārtībā atgriezās svētajā klosterī.


_47


Nav vajadzības paskaidrot, ka nākamajās vēlēšanās vēlēšanu urna atkal no agra rīta gaidīja mūkus  klostera ēdamzālē.


Un tajā pašā laikā mūs stingri uzraugošais tēvs Nataniēls vienmēr pārtrauca skaļas opozīcijas izpausmes pret valsti un vēl jo vairāk disidentisma mēģinājumus. Sākumā tas mūsos izsauca gandrīz vai sašutumu. Mēs domājām, ka mantzinis vienkārši pieglaimojas varas priekšā. Bet pēc tam mēs pakāpeniski uzzinājām, ka tēvs Nataniēls ne reizi vien bija sadūries ar klosterī iesūtītiem provokatoriem vai pārģērbušamies operatīvajiem darbiniekiem. Taču pat pilnībā saprotot, ka viņa priekšā ir patiesi cilvēki, tēvs Nataniēls tomēr vienmēr pārtrauca mūsu iemīļoto brīvdomību. Un ne tikai tāpēc, ka sargāja klosteri. Bet drīzāk tāpēc, ka sargāja mūs pašus no mūsu nesaprātības, iedomības un jaunības dedzīguma, kas sakņojās pašā vienkāršākajā lepnībā. Viņš vārdus, pat pašus varonīgākos, augsti nevērtēja, un zināja par padomju varu un visu, ka notika valstī, ne tā kā mēs – lielāko tiesu pēc dzirdētā un no grāmatām. Tēvam Nataniēlam arī tāpēc bija ļoti skaidra un personiska attieksme pret padomju varu, ka viņa tēvs, priesteris Nikolajs Pospelovs, bija nošauts par ticību trīsdesmit septītajā gadā. Kā zaldāts izgājis caur visu karu, tēvs Nataniēls kļuva par lielā Pārvaldnieka arhimandrīta Alīpija  paklausībnieku un svētā Pečoru stareca un brīnumdarītāja  hieroshimamūka Simeona garīgo dēlu. Un tie abi, ieraudzījuši viņā kristāliski godīgu cilvēku ar neparasti dzīvu prātu, padarīja viņu Hruščova Baznīcas vissmagāko vajāšanu gados par klostera mantzini un sekretāru un uzticēja viņam pašus klostera lielākos noslēpumus.


Vēl jautājumā par padomju varu. Reiz vasaras naktī es pildīju dežuranta pienākumus laukumā Dievmātes Aizmigšanas baznīcas priekšā. Zvaigznes bāli mirgoja ziemeļu debesīs. Klusums un miers. Trīs reizes dobji nosita pulkstenis tornī… Pēkšņi es sajutu, ka man aiz muguras kāds stāv. Es izbijies pagriezos. Tas bija tēvs Nataniēls. Viņš stāvēja līdzās un skatījās zvaigžņotajās debesīs. Pēc tam domīgi pajautāja:
– Georgij, ko tu domā par komunisma galveno principu?


Pleskavas – Pečoru klosteris. Dievmātes Aizmigšanas laukums. 1983.gads. Trīs naktī. Zvaigznes…


Negaidot no manis atbildi, tēvs Nataniēls tāpat domīgi turpināja:
– Galvenais komunisma princips - "no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām". Bet "spējas" un "vajadzības" taču noteiks kāda komisija? Bet kāda?.. Visdrīzāk - "troika". Izsauks mani un teiks: "Nu, Nataniēl, kādas ir tavas spējas? Varēsi divdesmit kubikmetrus koku nozāģēt! Bet kādas vajadzības? Biežu zupa!.. Lūk, arī viss galvenais princips…


Lai arī tēvs Nataniēls vienmēr uzsvēra, ka viņš nav nekas cits, kā pedantisks administrators un sauss burta kalps, par mēs, paklausībnieki, pēc kāda laika sākām nojaust, ka savas garīgās dāvanas viņš vienkārši cītīgi slēpj, kā to, starp citu, darīja visi īsti mūki klosterī. Tēvs mantzinis nebija oficiāls klostera garīgais tēvs. Uz grēksūdzi no pilsētas pie viņa nāca tikai daži vecie iedzīvotāji, un vēl kādi brauca pie viņa no tālienes. Pārējos viņš kā garīgais tēvs nepieņēma, atsaucoties uz to, ka neesot piemērots tādai nodarbei.


Успенская площадь Псково-Печерского монастыря. Фото автора

Laukums pie Dievmātes Aizmigšanas baznīcas Pleskavas-Pečoru klosterī. Autora foto.


Taču reiz viņš uz mirkli atklāja savas dvēseles apslēpto daļu. Lai arī tūdaļ paslēpās aiz pierastās stingrības un kašķīguma. Es kaut kā biju bijis nolaidīgs savā paklausības darbā. Liekas, uzticēto biju izpildījis nevīžīgi. Par to pats tēvs Pārvaldnieks lika man trīs dienas tīrīt sniegu no visa Dievmātes Aizmigšanas baznīcas laukuma. Es toreiz jutos aizvainots, pie tam sniegs vēl tikai sniga un sniga, tā, ka trešajā dienā es jau biju ne vairs vienkārši noguris, bet knapi vilku kājas. Man bija tik žēl sevis, es tā biju sapūties uz visu pasauli, ka visai nopietni sāku lolot atriebības plānu. Bet kāda gan var būt paklausībnieka atriebība Pārvaldniekam? Mērogi ir pilnīgi nesalīdzināmi. Un tomēr, ar pēdējiem spēkiem cilājot lāpstu, es izloloju sirdī sekojošu ainu. Kad Pārvaldnieks dosies man garām uz pusdienām, tad droši vien indīgi painteresēsies: "Nu, kā dzīvo, Georgij?" Un tad es jautri un bezrūpīgi atbildēšu: "Labāk par visiem, tēvs Pārvaldniek! Ar Jūsu svētajām lūgšanām!" Un tad viņš sapratīs, ka mani tik viegli nevar salauzt!


_48


Šīs briesmīgās atriebības aina tā sildīja manu sirdi, ka pat nepārtrauktās snigšanas laikā es jutos ievērojami priecīgāks. Kad garām gāja tēvs Nataniēls, es pat uzsmaidīju viņam, pieejot pēc svētības. Par atbildi viņš arī plati pasmaidīja un apzīmēja mani ar krusta zīmi. Es noliecos noskūpstīt viņa roku un pēkšņi izdzirdēju virs sevis čīkstošu balsi:
– Tātad: "Labāk par visiem, tēvs Pārvaldniek! Ar Jūsu svētajām lūgšanām!"?


Es tā arī salīcis pamiru, kā no radikulīta. Kad beidzot sadūšojos pacelt acis, viņš skatījās uz mani ar neslēptu dzēlīgumu. Bet, pamanījis manas šausmas, viņš jau ar patiesu labestību noteica:
– Pieraugi, Georgij, bezkaunība nevienu vēl pie laba nav novedusi!


Un, pārmetis pār plecu savu maisu ar miljonu, bet varbūt ar sausiņiem, aizčīkstināja pa sasalušo sniegu uz brāļu korpusu. Bet es stāvēju ar atvērtu muti un tikai noskatījos, kā mantziņa zābaka  atplīsusī pazole plivinās uz katra soļa.


Nu, īsts Pļuškins! Tikai svēts.


Kā teica viens godājams Pēterburgas virspriesteris: "Viens gads Pleskavas-Pečoru klosterī līdzinās piecdesmit gadiem garīgajā akadēmijā". Cita lieta, kā mēs šīs mācības esam apguvuši… Bet tas jau ir cits, jāatzīstas, visai sāpīgs jautājums.


Starp citu, tēvs Nataniēls bija visīstākais Pļuškins. Bez tā, ka viņš trīcēja par katru klostera kapeiku, viņš nevaldāmi metās izslēgt visas nevajadzīgi degošās elektriskās lamiņas, ekonomēja ūdeni, gāzi un vispār visu, ko varēja sataupīt un iekrāt.


Un vēl viņš stingri sekoja gadsimtiem ilgajai klosteru dzīves kārtībai un senajiem mūku dzīves nolikumiem. Piemēram, viņš nevarēja ciest, ja kāds no brāļiem brauca atvaļinājumā. Kaut arī atvaļinājums ārstēšanās nolūkos pienācās tiem, kuriem tas bija nepieciešams, tēvs Nataniēls vienalga pilnīgi to nepieņēma un necieta. Pats viņš, protams, atvaļinājumā nekad nedevās visu piecdesmit piecu gadu laikā, kurus pavadīja klosterī. Pārvaldnieks arhimandrīts Gabriēls arī nekad neizmantoja atvaļinājumu un greizi skatījās uz tiem, kuri nāca pie viņa ar lūgumu atļaut izbraukt.


Reiz, atceros, Pārvaldnieks tomēr deva svētību vienam hieromūkam doties vasaras atvaļinājumā. Svētīja, jau svētīja, bet naudu braucienam lika saņemt pie mantziņa.


Es toreiz dežūrēju Dievmātes Aizmigšanas baznīcas laukumā un biju šīs ainas liecinieks. Sākās ar to, ka hieromūks, kurš gribēja doties atvaļinājumā, ilgi un veltīgi klauvēja pie tēva Nataniēla celles durvīm. Mantzinis, uzreiz sapratis, par ko iet runa, noslēpās un nevēra vaļā. Tad batjuška nolēma ņemt tēvu mantzini uz izturību. Viņš apsēdās mazliet atstatu uz soliņa un sāka gaidīt. Pēc kādām četrām stundām tēvs Nataniēls, uzmanīgi apkārt skatīdamies, iznāca laukumā, un te viņu panāca atvaļinājumā ejošais ar Pārvaldnieka rakstisku svētību piešķirt naudu ceļam.


Ieraudzījis papīru, tēvs Nataniēls sastinga kā miris, bet pēc tam ar skaļām vaimanām nokrita zemē un, pacēlis pret debesīm rokas un kājas (pie tam tā, ka kļuva redzami viņa apdriskātie zābaki un zilās, izbalējušās apakšbikses), iekliedzās pilnā balsī:
– Sardze! Palīdziet! Laupa!!! Dod viņiem naudu! Atvaļinājumu grib! Noguruši no klostera! No Dievmātes noguruši! Laupa! Sardze! Palīdziet!!!


Nabaga batjuška pat apsēdās aiz šausmām. Pārsteigtie ārzemju tūristi laukumā stāvēja, mutes atvēruši. Galvu saķēris, hieromūks steigšus metās uz savu celli. Bet Pārvaldnieks, stāvot uz sava nama balkona, šausmīgi apmierināts, noraudzījās visā šinī ainā.


Ieraudzījis, ka briesmas ir garām, tēvs Nataniēls mierīgi piecēlās, nopurināja putekļus un devās savās gaitās.


Īpašu prieku mums sagādāja tas, ja saņēmām paklausības darbu palīdzēt tēvam Nataniēlam vadīt ekskursijas pa klosteri. Kā likums, viņam tika uzdots pavadīt kaut kādas īpaši svarīgas personas. Gadījums ar prezidentu Jeļcinu un valsts galvas iepazīstināšana ar svēto alu īpatnībām notika, protams, piedaloties tieši tēvam Nataniēlam. Mūsu paklausības pienākumos ietilpa tikai smago baznīcas durvju atvēršana un aizvēršana aiz apmeklētājiem. Pārējā laikā mēs uzmanīgi klausījāmies tēvā Nataniēlā. Bet dzirdēt bija ko. Tēvs Nataniēls turpināja sava skolotāja – lielā Pārvaldnieka arhimandrīta Alīpija, kurš aizstāvēja klosteri un ticību Dievam vissmagākajā Hruščova vajāšanu laikā, tradīcijas. Viņa gudro, bet reizēm arī nesaudzīgo vārdu dāvana pārgāja mantojumā pie tēva Nataniēla.


_49


Tajos ateistiskajos gados padomju darbinieki, kuri atbrauca uz klosteri, bija gatavi ieraudzīt jebko: tumsoņas, viltīgus naudas izkrāpējus, tumšus puscilvēkus, bet tikai ne tos, kuri viņus sagaidīja patiesībā – savdabīgi, bet ļoti interesanti izglītotus gudriniekus, neparasti drosmīgus un iekšēji brīvus cilvēkus, kuri zināja kaut ko tādu, par ko viesi pat nenojauta. Jau pēc pāris minūtēm ekskursantiem tapa skaidrs, ka tādus cilvēkus viņi nebija sastapuši visā savā dzīvē.


Reiz, 1986. gadā, Pleskavas partijas priekšniecība atveda uz klosteri augstu ierēdni no Satiksmes ceļu ministrijas. Viņš izrādījās pārsteidzoši mierīgs un kārtīgs cilvēks: neuzdeva idiotiskus jautājumus, teiksim, - kurā korpusā dzīvo mūku sievas, neinteresējās, kāpēc Gagarins lidoja kosmosā un Dievu neredzēja. Taču beigu beigās, pēc divu stundu sarunas ar tēvu Nataniēlu, ierēdnis, satriekts par savu jauno sarunu biedru, tomēr neizturēja:
– Klausieties, es esmu vienkārši satriekts no saskarsmes ar jums! Tādu interesantu un neparastu cilvēku es neesmu saticis visā savā dzīvē! Bet sakiet, kā jūs ar savu prātu varat ticēt … Nu, pats saprotiet, kam! Zinātne taču atklāj cilvēcei arvien jaunus un jaunus horizontus. Un Dieva tur nav! Viņš, piedodiet, vienkārši nav vajadzīgs. Lūk, šogad no Visuma dzīlēm zemei tuvojas Halleja komēta. Un zinātnieki, iedomājieties tikai, precīzi izskaitļojuši visu tās maršrutu! Un ātrumu! Un trajektoriju! Un tam, piedodiet, nekāda Dieva ideja nav vajadzīga!
– Komēta, jūs sakāt? Halleja? … - tēvs Nataniēls pakratīja savu bārdu. – Tātad, ja komētai viss ir izrēķināts, tad Kungs Dievs nav vajadzīgs? Nu, jā, skaidrs!... Bet tas taču nenozīmē, ka nav vadītāju, dispičeru, mašīnistu?.. Un Satiksmes ministru?... Tas taču to nenozīmē? Priekšniecība ir visur vajadzīga!


Taču ne visas līdzīgas sarunas beidzās mierīgi. Reiz klosterī ieradās ekskursanti, par kuriem mums čukstus pavēstīja: CK locekļu bērni. Nezinu, vai tas tā bija, bet jaunie ļaudis izrādījās visai neaudzināti. Tāda astoņdesmito gadu Maskavas zelta jaunatne, kuru es ļoti labi pazinu. Jaunie cilvēki lēja smieklus, rādīja uz mūkiem ar pirkstiem un uzdeva tos pašus idiotiskos jautājumus. Bet neko nevarēja darīt un tēvs Nataniēls sāka vadāt viņus pa klosteri.


Ekskursija sākās ar alām, kuru sākumā ir mazītiņa celle ar vienu mazu lodziņu. Šai cellē XIX gadsimta sākumā dzīvoja vientuļnieks hieroshimamūks Lācars. Te viņš arī apglabāts. Virs viņa kapa plāksnes pakārts viņa smagais dzelzs krusts un važas.


_50


– Lūk, šinī cellē, neatstājot to divdesmit piecus gadus, dzīvoja hieroshimamūks Lācars, - sāka savu stāstījumu tēvs Nataniēls. – Es tūdaļ jums pastāstīšu par šo apbrīnojamo askētu.
– Bet kur tad jūsu Lācars te gāja uz tualeti? – skaļi painteresējās viens no jaunajiem ekskursantiem.
Viņa ceļabiedri gandrīz vai novēlās zemē no smiekliem.


Tēvs Nataniēls pacietīgi pagaidīja, kamēr viņi nomierinājās, un nesatricināmā mierā teica:
– Kur viņš gāja uz tualeti? Labi, es jums tūlīt parādīšu!


Viņš izveda nedaudz norūpējušos ekskursantus no alām un aizveda viņus cauri visam klosterim uz saimniecības pagalmu, kas nepiederošo acīm bija slēpts. Šeit, nomalē, bija neliels tualetes kambarītis. Nostādījis ekskursantus puslokā šīs iestādes priekšā, kā to parasti dara pie ievērojamiem eksponātiem, tēvs Nataniēls svinīgi norādīja uz to ar roku un sacīja: 
– Lūk, šeit hieroshimamūks Lācars nāca uz tualeti! Tagad stāviet un skatieties!


Un, pagriezies ar muguru pret pārsteigtajiem jaunajiem cilvēkiem, viņš atstāja tos vienus.


Kad viņi atguvās, grupas vecākais sameklēja Pārvaldnieku un izteica savu neapmierinātību ar notikušo. Uz to tēvs Pārvaldnieks atbildēja:
– Arhimandrīts Nataniēls man ziņoja, par ko jūs esat interesējušies. Tieši to viņš jums arī parādīja. Vairāk neko palīdzēt nevaram!


Jāņem vērā, ka tas bija 1984. gads. Bet tolaik viss nebija nemaz tik vienkārši. Varēja iznākt arī nopietnas nepatikšanas. Taču Pleskavas-Pečoru pārvaldnieki  tradicionāli bija stipri cilvēki.


***


Архимандрит Нафанаил (Поспелов). Фото автора
Arhimandrīts Nataniēls (Pospelovs) Autora foto


Mira nejaukais tēvs Nataniēls neparasti klusi un pazemīgi. Kad ārsti piedāvāja ievietot viņam elektrisko sirds stimulatoru, viņš lūdza tēvu Pārvaldnieku to nedarīt:
– Tēvi, iedomājieties, - viņš teica, - dvēsele grib doties pie Dieva, bet kaut kāda maza elektriska mantiņa ar varu stumj to atpakaļ ķermenī! Ļaujiet manai dvēselei aiziet savā stundā!


_51


Man bija tā laime apciemot tēvu Nataniēlu neilgi pirms viņa nāves un es biju satriekts no viņa bezgalīgās labestības un mīlestības. Tā vietā, lai saudzētu pēdējos dzīvei palikušos spēkus, šis pret visu citu neticami  saudzīgais baznīcas sīkstulis atdeva visu sevi cilvēkam, kuru tikai uz dažām minūtēm pie viņa bija aizsūtījis Kungs Dievs. Kā to, starp citu, viņš bija darījis visu savu dzīvi. Tikai kādreiz mēs to nesapratām.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS