Arhimandrīts Tihons (Ševkunovs)
 "Nesvētie svētie" un citi stāsti

Издательство Сретенского монастыря,
Москва, 2011 .

Shiigumens Melhisedeks


_52


Divus gadus es pēc saviem paklausības darbiem lasīju Nomoda Psalmus (Неусыпаемая Псалтирь). Tā ir tāda īpaša tradīcija, kad klosterī nepārtrauc lūgšanu ne dienu, ne nakti, pārmaiņus lasot Psalmu grāmatu, bet pēc tam pēc īpašām piemiņas grāmatām piemin daudzus cilvēkus – dzīvos un mirušos.


Mana kārta iekrita vēlā vakarā – no vienpadsmitiem līdz pusnaktij. Mani nomainīja shiigumens Melhisedeks. Viņš turpināja Psalmu lasīšanu līdz diviem naktī.


Tēvs Melhisedeks bija apbrīnojams un noslēpumains askēts. Viņš klosterī nebija redzams, izņemot vienīgi dievkalpojumus. Brāļu ēdnīcā viņš parādījās tikai svētkos. Bet arī pie galda sēdēja, noliecis galvu zem shimas kapuces, un gandrīz nekam nepieskārās.


Krievu Baznīcā lielā shima ir atteikšanās no pasaules augstākā pakāpe. Pieņemot iesvētīšanu shimā, mūks atstāj visus pārējos paklausības darbus, izņemot lūgšanu. Viņam, tāpat kā iesvētot par mūku, no jauna maina vārdu. Bīskapi atstāj eparhiju pārvaldīšanu, mūki – priesteri tiek atbrīvoti no visiem pienākumiem, izņemot liturģijas kalpošanu un garīgo vadību.


Tēvs Melhisedeks vienmēr ieradās nelielajā un vāji apgaismotajā Lācara baznīcā, kur tika lasīta Nomoda Psalmu grāmata, minūti pirms tam, kad klostera zvanu tornī pulkstenim bija jānosit divpadsmit. Pie ķēniņa vārtiem viņš lēnām veica trīs zemās paklanīšanās un gaidīja, kad es pienākšu. Sniedzis man svētību, viņš deva zīmi man aiziet, lai vientulībā varētu stāties pie lūgšanas.


Vesela gada laikā viņš nepateica man ne vārda. Senajā mūku Paterikā ir stāsts: "Trim mūkiem bija paradums katru gadu atnākt pie abbas Antonija Lielā. Divi no viņiem risināja dvēseli glābjošas sarunas, bet trešais vienmēr klusēja un neko nejautāja. Pēc ilga laika abba Antonijs viņam vaicāja: "Tu tik daudz reižu esi nācis šurp, bet kāpēc tu nekad neko nejautā?" Mūks viņam atbildēja: "Man, tēvs, pietiek ar skatīšanos uz tevi". Tai laikā es arī sapratu, cik man neparasti palaimējies, ka katru nakti es varu kaut vai redzēt šo askētu".


Tomēr reiz es saņēmu drosmi un uzdrīkstējos izjaukt ierasto rituālu. Vēl vairāk, kad tēvs Melhisedeks, kā parasti, svētīja mani pie ķēniņa vārtiem, es saņēmos uzdot jautājumu, ar kuru ļoti gribēja, bet neuzdrīkstējās vērsties pie viņa droši vien visi klostera paklausībnieki un jaunie mūki.


Notikušā atslēga slēpās sekojošajā. Tēvs Melhisedeks līdz lielās shimas pieņemšanai kalpoja klosterī kā visi priesteri, un viņu sauca igumens Mihails. Viņš bija prasmīgs un uzcītīgs galdnieks. Baznīcās un brāļu cellēs līdz par šim laikam saglabājušies kivoti, analoji, ikonu rāmji, krēsli, skapji un citas mēbeles, ko darinājušas viņa rokas. Klostera priekšniecībai par prieku viņš strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram.


Reiz viņam uzdeva izgatavot klosterim lielu galdniecības darbu. Viņš strādāja vairākus mēnešus, gandrīz neizejot no darbnīcas. Bet, kad pabeidza, tad sajutās tik slikti, ka, kā stāsta aculiecinieki, turpat arī nokrita un – nomira. Uz nelaimes aculiecinieku satrauktajiem kliedzieniem atskrēja vairāki mūki, kuru vidū bija arī tēvs Jānis (Krestjankins). Tēvs Melhisedeks neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Visi klātesošie skumjās noliecās pie viņa. Un pēkšņi tēvs Jānis sacīja:


-Nē, viņš nav nelaiķis. Viņš vēl padzīvos!


Un sāka lūgties. Nekustīgi guļošais klostera galdnieks atvēra acis un atdzīvojās. Visi uzreiz ievēroja, ka kaut kas viņu bija satriecis līdz sirds dziļumiem. Nedaudz atguvies, tēvs Mihails sāka lūgt, lai pie viņa pasauc tēvu pārvaldnieku. Kad viņš beidzot atnāca, slimais ar asarām sāka lūgt, lai viņu iesvēta lielajā shimā.


Stāsta, ka, izdzirdējis tādu patvaļīgu sava mūka vēlēšanos, tēvs pārvaldnieks sev raksturīgajā atskurbinošajā manierē lika slimajam nemuļķoties, bet ātrāk izveseļoties un ķerties pie darba – ja jau nav varējis kārtīgi nomirt. Bet, kā vēsta tā pati klostera tradīcija, nākamajā rītā pārvaldnieks pats, bez jebkāda aicinājuma un manāmā apjukumā, ieradās tēva Mihaila cellē un paziņoja viņam, ka tuvākajā laikā iesvētīs viņu lielajā shimā.


Tas bija tik neparasti, salīdzinājumā ar bargā tēva Gabriēla parasto uzvedību, ka atstāja uz brāļiem gandrīz vai lielāku iespaidu nekā mirušā atdzīvošanās. Klosterī izplatījās valodas, ka pārvaldniekam naktī parādījies Pleskavas – Pečoru klostera svētais aizbildnis sirdsskaidrais igumens Kornēlijs, kuram Ivans Bargais XVI gadsimtā pašrocīgi nocirta galvu, un skarbi pavēlis pārvaldniekam nekavējoties izpildīt no tās pasaules atgriezušamies mūka lūgumu.


Atkārtošos, ka tas ir tikai klostera mantojums. Bet, jebkurā gadījumā, drīzumā tēvs Mihails tika iesvētīts shimā un no tā laika viņu sāka saukt par shiigumenu Melhisedeku.


Tēvs pārvaldnieks deva viņam ļoti retu vārdu par godu senajam un pašam noslēpumainākajam Bībeles pravietim. Kāda iemesla dēļ pārvaldnieks viņu nosauca tieši tā, arī paliek liela mīkla. Kaut vai tāpēc, ka pats tēvs Gabriēls ne iesvētīšanā, ne visos pārējos gados tā arī ne reizi nevarēja pareizi izrunāt šo vecās derības vārdu. Lai kā viņš centās, bet kropļoja to nesaudzīgi. Pie tam no tā viņam ik reizi bijājās garastāvoklis, un mēs baidījāmies trāpīties viņam pa rokai.


Klosterī zināja, ka tajās minūtēs, kas tēvs Melhisedeks bija miris, viņam atklājās kaut kas tāds, pēc kā viņš atgriezās dzīvē kā pilnīgi pārmainījies cilvēks. Dažiem saviem tuviem līdzgaitniekiem un garīgajiem bērniem tēvs Melhisedeks stāstīja, ko toreiz bija piedzīvojis. Taču pat šī stāstījuma atbalsis bija tik neparastas, ka man un visiem maniem draugiem, protams, gribējās uzzināt noslēpumu no paša tēva Melhisedeka.


Un, lūk, tajā naktī, kad Lācara baznīcā es saņēmu drosmi pirmo reizi vērsties pie viņa, tad pajautāju tieši par to: ko viņš redzēja tur, no kurienes parasti neviens neatgriežas?


Uzklausījis manu jautājumu, tēvs Melhisedeks ilgi stāvēja klusēdams pie ķēniņa vārtiem ar noliektu galvu. Bet es arvien vairāk pamiru no bailēm, taisnīgi uzskatīdams, ka nekaunīgi esmu atļāvies kaut ko nepieļaujamu. Taču beidzot viņš no retas lietošanas tapušā vājā balsī sāka runāt.


Viņš pastāstīja, ka pēkšņi ieraudzījis sevi milzīga zaļa lauka vidū. Viņš gājis pa šo lauku, nezinādams, kurp iet, kamēr viņa ceļu aizšķērsojis milzīgs grāvis. Tajā starp dubļiem un zemes pikām mētājās daudz baznīcas kivotu, analoju, ikonu rāmju. Te bija arī sakropļoti galdi, salauzti krēsli, kaut kādi skapji. Ieskatījies vērīgāk, mūks ar šausmām sāka atpazīt lietas, ko bija darinājušas viņa paša rokas.  Trīsās viņš stāvēja pie šiem savas klostera dzīves augļiem. Un pēkšņi sajuta, ka viņam blakus atrodas vēl kāds. Viņš pacēla acis un ieraudzīja Dievmāti. Arī viņa ar skumjām skatījās un šiem inoka ilggadējiem darbiem.


Pēc tam Viņa noteica:
-Tu esi mūks, mēs gaidījām no tevis galveno – nožēlu un lūgšanu. Bet tu atnesi tikai šo…


Redzējums izzuda. Nomirušais atkal attapās klosterī.


Pēc visa notikušā tēvs Melhisedeks pilnībā pārmainījās. Par galveno darbu viņa dzīvē kļuva tas, par ko runāja Vissvētā Dievadzemdētāja, - nožēla un lūgšana. Un tagad jau garīgo darbu augļi nekavējās izpausties viņa dziļajā pazemībā, raudās par saviem grēkiem, patiesā mīlestībā pret visiem, pilnīgā pašaizliedzībā un cilvēka spēkus pārsniedzošos askētiskos varoņdarbos. Un pēc tam arī daudzu ievērotajā gaišredzībā un darbīgajā lūgšanu palīdzībā cilvēkiem.


Redzot, kā viņš ar pilnīgu atsvešinātību no pasaules cīnās mums neredzamās un neaizsniedzamās garīgajās cīņās, mēs, paklausībnieki, nolēmām vērsties pie viņa tikai pašos ārkārtējos gadījumos. Pie tam no viņa arī baidījās: klosterī zināja, ka tēvs Melhisedeks ir visai stingrs kā garīgais tēvs. Un viņam uz to bija tiesības. Viņa nepielūdzamo prasīgumu pret katra kristieša dvēseles tīrību noteica tikai lielā mīlestība pret cilvēkiem, dziļa garīgās pasaules likumu zināšana un sapratne par to, cik būtiski nepieciešama cilvēkam ir nesamierināmā cīņa ar grēku.


Šis shimas mūks dzīvoja savā, augstākajā pasaulē, kur necieš kompromisus. Bet, ja tēvs Melhisedeks deva atbildes, tad tās bija pilnīgi neparastas un kaut kāda īpaša, savdabīga spēka pilnas.


1007171-image53


Reiz klosterī pār mani nogruva, kā man šķita, nepelnītu un cietsirdīgu pārbaudījumu lavīna. Un tad es nolēmu iet pēc padoma pie paša skarbākā mūka klosterī – shiigumena Melhisedeka.


Par atbildi uz klauvējienu un paredzēto lūgšanu uz celles sliekšņa iznāca tēvs Melhisedeks. Viņš bija mūka mantijā un epitrahilā – es viņu sastapu, veicot shimas nolikumu.


Es viņam pastāstīju par savām nelaimēm un neatrisināmajām problēmām. Tēvs Melhisedeks visu uzklausīja, nekustīgi stāvot manā priekšā, kā vienmēr, galvu nodūris. Bet pēc tam pacēla acis uz mani un pēkšņi rūgti ieraudājās…


-Brāli! – viņš teica ar neizsakāmām sāpēm. – Ko tu mani vaicā? Es pats eju bojā!


Starecs – shiigumens, šis lielais, svētās dzīves askēts un garīgais cīnītājs, stāvēja manā priekšā un raudāja no neviltotām bēdām, ka viņš patiesi ir sliktākais un grēcīgākais cilvēks uz pasaules! Bet es ar katru mirkli arvien skaidrāk un priecīgāk sapratu, ka visas manas problēmas nav nekā vērtas! Vēl vairāk, visas šīs problēmas tepat un man pilnīgi sajūtamā veidā neatgriezeniski izgaisa no dvēseles. Vaicāt vēl kaut ko vai lūgt palīdzību starecam vairs nebija nekādas vajadzības. Viņš bija manā labā izdarījis visu, ko varējis. Es ar pateicību paklanījos viņam un devos prom.


1007171-image54


Viss uz mūsu zemes – vienkāršais un sarežģītais, mazās cilvēciskās problēmas un lielā ceļa pie Dieva atrašana, tagadējā un nākamā laikmeta noslēpumi – viss atrisinās tikai ar noslēpumaino, nesasniedzami skaisto un vareno pazemību. Un pat ja mēs nesaprotam tās taisnību un jēgu, ja izrādamies nespējīgi šai noslēpumainajai un visuspēcīgajai pazemībai, tā pati pazemīgi atklājas mums caur tiem apbrīnojamajiem cilvēkiem, kuri to var sevī ietvert.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS