Arhimandrīts Tihons (Ševkunovs)
 "Nesvētie svētie" un citi stāsti

Издательство Сретенского монастыря,
Москва, 2011 .

Lielais Pārvaldnieks

 


Runājot par sevi, Pleskavas-Pečoru Lielais Pārvaldnieks tēvs Alīpijs, visiem dzirdot pasludināja: "Es esmu padomju arhimandrīts". Un labprāt apstiprināja šo izteicienu gan ar vārdiem, gan ar darbiem.

 



Sešdesmito gadu sākumā ar uzdevumu – atrast iemeslu klostera slēgšanai – Pečoros ieradās apgabala komisijas locekļi. Staigājot pa klosteri, viņi ieraudzīja svētceļniekus, kuri apkopa puķu dobes, un tūdaļ vaicāja tēvam Alīpijam:


- Uz kāda pamata šie cilvēki te strādā?


Padomju arhimandrīts viņiem atbildēja:


- Te tauta – saimniece kopj savu zemi!


Jautājumi vairāk nesekoja.


Citu reizi no Pleskavas ar tiem pašiem nolūkiem tika atsūtīta vēl viena – tagad jau finanšu – tautas kontroles komisija. Pārvaldnieks tika informēts par to, kas pilnvarojis ieradušās personas.


- Mēs pārstāvam finanšu orgānu, kurš...


Tēvs Alīpijs viņus pārtrauca.


- Man ir tikai viens priekšnieks – Pleskavas bīskaps Jānis. Brauciet pie viņa pēc atļaujas. Bez tās es jūs pie finanšu dokumentiem nelaidīšu.


Pārbaudītāji aizbrauca, bet pēc dažām stundām Pleskavas virsgans zvanīja tēvam Alīpijam un apmulsis palūdza ļaut kontrolieriem pārbaudīt.


- Zvanu lietai nepiešūsi, Valdniek. Atsūtiet man telegrammu,  - atbildēja tēvs Alīpijs.


Drīz atnāca arī telegramma. Kad tautas kontrolieri atkal nostājās tēva pārvaldnieka priekšā, viņš, turēdams rokā telegrammu, pavaicāja:


- Sakiet, jūs esat komunisti?
- Jā, pamatā komunisti...
- Un saņēmāt svētību no bīskapa? No Pleskavas Valdnieka? Jā... Nosūtīšu šo telegrammu uz apgabala  partijas komiteju...


Ar to finanšu pārbaude bija pabeigta.   

 

 


Ivans Mihailovičs Voronovs – tā arhimandrītu Alīpiju sauca līdz iesvētīšanai mūka kārtā – četrus gadus bija karojis Lielā Tēvijas kara frontēs un nogājis ceļu no Maskavas līdz Berlīnei. Bet pēc tam vēl trīspadsmit gadus apsargāja Pleskavas-Pečoru klosteri, aizstāvēja to no valsts, par kuru reiz bija lējis asinis.


Gan vienā, gan otrā karā tēvam Alīpijam nācās cīnīties nevis uz dzīvību, bet uz nāvi. Toreizējam PSKP CK Pirmajam sekretāram Ņikitam Hruščovam par katru cenu bija vajadzīga liela uzvara. Ne mazāka, kā Uzvara, kuru bija guvis viņa priekštecis, kura slavu viņš tik mokoši apskauda. Savam triumfam nākamajās kaujās Hruščovs izvēlējās tūkstošgadīgo Krievijas Baznīcu un, pieteicis tai karu,  visas pasaules priekšā svinīgi apsolīja pa televizoru drīzumā parādīt pēdējo krievu popu (priesteri).


Drīzumā tika uzspridzinātas, slēgtas, par noliktavām un mašīnu – traktoru stacijām pārvērstas tūkstošiem katedrāļu un baznīcu. Tika likvidēta lielākā daļa augstāko garīgo mācību iestāžu. Izdzenāti gandrīz visi klosteri. Daudzi priesteri nonāca cietumos. Krievija teritorija darbojās tikai divi klosteri – Trijādības-Sergija lavra, ko valsts vara bija spiesta saglabāt kā baznīcas rezervātu, ko parādīt ārzemniekiem, un provinciālais Pleskavas-Pečoru klosteris. Te pretī ateistiskās valsts varenajam spēkam nostājās Lielais  Pārvaldnieks. Un, kas ir pats brīnišķīgākais – viņš uzvarēja!


Tajā laikā visa vajātā Krievzemes Baznīca gaidīja šīs nevienlīdzīgās divkaujas iznākumu. Vēstis no Pečoriem tika nodotas no mutes mutē, bet vēlāk toreizējo notikumu dalībnieki un aculiecinieki pierakstīja savas liecības.

Lūk, tikai dažas to, nu jau seno, cīņu hronikas.


Kādā ziemas vakarā tēva Alīpija kabinetā ieradās vairāki cilvēki, ģērbušies civilā, un pasniedza oficiālu lēmumu: Pleskavas – Pečoru klosteris tiek pasludināts par slēgtu. Pārvaldniekam tika dots rīkojums iepazīstināt ar to klostera brāļus. Iepazinies ar dokumentu, tēvs Alīpijs ierēdņu acu priekšā iemeta papīrus degošajā kamīnā, bet sastingušajiem apmeklētājiem mierīgi paskaidroja:


- Es labāk pieņemšu mocekļa nāvi, bet klosteri neslēgšu.


Jāatzīmē, ka sadegušais dokuments bija PSRS Valdības lēmums, un zem tā bija N. S. Hruščova paraksts.


Šo notikumu aprakstījis aculiecinieks – Lielā Pārvaldnieka uzticams skolnieks arhimandrīts Nataniēls.


Pats es tēvu Alīpiju vairs nesastapu starp dzīvajiem. Taču stāstīt par Pleskavas-Pečoru klosteri, nepieminot viņu, vienkārši nav iespējams.

 

***

  
Man paveicās – es sastapu daudzus mūkus, kuri bija dzīvojuši klosterī Lielā Pārvaldnieka laikā. Un vēl – pazīstamus māksliniekus, rakstniekus, zinātniekus, restauratorus no Maskavas, Ļeņingradas, Rīgas, kuri tajā laikā pulcējās viņa viesmīlīgajā namā. Viņiem viņš uz visiem laikiem palika bezbailīga garīga mūka – kareivja piemērs, stingra un mīloša tēva ideāls.


Neraugoties uz visu tēva Alīpija pragmātiskumu un pat uzsvērto piezemētību, viņa spēcīgo, praktisko spriestspēju, spīdošo, bieži visai skaudro, asprātību, satriecošo attapību, daudzi laikabiedri (tajā skaitā arī augstas svētcīnītāju dzīves mūki) cienīja viņu kā svēto. Arhimandrīts Serafims, kuram klosterī bija neapšaubāma autoritāte, jau pēc tēva Alīpija nāves patiesi brīnījās par mūkiem, kuri sapņoja par tāliem svētceļojumiem uz lielu svēto varoņdarbu vietām: "Kāpēc jābrauc tālu?" – viņš bija neizpratnē - "Ejiet uz alām, tur ir tēva Alīpija relikvijas".


Kungs nemīl bailīgos. Šo garīgo likumu reiz man atklāja tēvs Rafaēls. Bet viņam savukārt par to pastāstīja tēvs Alīpijs. Vienā no sprediķiem viņš teica: "Man gadījās būt par aculiecinieku tam, kā kara laikā daži, baidīdamies no bada nāves, ņēma līdzi maisus ar sausiņiem, lai paildzinātu savu dzīvi, nevis cīnītos ar ienaidnieku; un šie cilvēki gāja bojā ar saviem sausiņiem, nepiedzīvodami ilgas dienas. Bet tie, kuri novilka formas blūzes un cīnījās ar ienaidnieku, palika dzīvi".


Kad ieradās cilvēki, lai atņemtu atslēgas no klostera alām, tēvs Alīpijs deva komandu savam celles kalpotājam:


- Tēvs Kornēlij, nes šurp cirvi, cirtīsim nost galvas!


Amatpersonas metās bēgt: kas zina, kas šiem fanātiķiem un tumsoņām ir prātā?!


Pats pārvaldnieks zināja, ka šādas pavēles neizskan tukšam gaisam. Kad kārtējo reizi varas pārstāvji ieradās pieprasīt klostera slēgšanu, viņš bez aplinkiem paziņoja:


- Man puse no klostera brāļiem ir frontinieki. Mēs esam apbruņoti, cīnīsimies līdz pēdējai patronai. Paskatieties uz klosteri – kāda te ir dislokācija. Tanki te cauri netiks. Jūs varat mūs ieņemt tikai no debesīm, ar aviāciju. Taču, tikko kā virs klostera parādīsies pirmā lidmašīna, pēc pāris minūtēm visai pasaulei par to pavēstīs "Amerikas balss". Tā, ka – domājiet paši!


Nevaru pateikt, kāds ieroču arsenāls glabājās klosterī. Visdrīzāk tā bija Lielā Pārvaldnieka kara viltība, kārtējais viņa bargais joks. Taču, kā saka: "katrā jokā ir daļa patiesības".  Tajā laikā klostera brāļi, neapšaubāmi, veidoja īpašu ainu – vairāk kā puse no viņiem bija Lielā Tēvijas kara veterāni, apbalvoti ar ordeņiem. Otra daļa – arī ne maza – bija izgājusi Staļina nometnes. Trešā bija izbaudījusi gan vienu, gan otru.

 


"Uzvar tas, kurš pirmais pāriet uzbrukumā" – mēdza teikt tēvs Alīpijs, un pats precīzi sekoja šai stratēģijai. Tieši tajā laikā, katru dienu cīnoties par klosteri, pārvaldnieks no drupām atjaunoja varenās cietokšņa sienas, restaurēja tukšos dievnamus, ar nevainojamu profesionalitāti atsedza senās freskas, saveda pienācīgā skatā pārziņa un brāļu korpusus. Pats būdams mākslinieks, viņš paglāba no pārdošanas uz ārzemēm krievu un aizrobežu gleznotāju darbus. 

 


Viņa milzīgajā kolekcijā bija Levitāns, Poļenovs. Pirms nāves tēvs Alīpijs bez atlīdzības nodeva šos šedevrus Krievu muzejam. Visbeidzot, viņš klosterī iestādīja tik brīnišķīgus dārzus un puķu dobes, ka klosteris pārvērtās par vienu no skaistākajām vietām Krievijā. Cilvēkam, kurš pirmo reizi bija nonācis Pečoros, neatkarīgi no tā, vai viņš bija svētceļnieks vai ekskursants, - klosteris šķita kā brīnumaina, apburoša pasaule, kaut kas pilnīgi nereāls neizteiksmīgās padomju īstenības vidū.


Taču galvenais tēva Alīpija varoņdarbs bija starecu kalpošanas sekmēšana Pleskavas-Pečoru klosterī.


Starecu kalpošana – tā ir apbrīnojama parādība vēl arī tāpēc, ka tā nepaliek vienā vietā, teiksim, kādā konkrētā klosterī. Tā ceļo pa zemi, negaidīti uzplaukstot te Ziemeļu Fivaīdas Aizvolgas skitos, te Beloberežskas tuksnesī Brjanskas mežos, te Sarovā, te Optinā. Bet XX gadsimta vidū tā atrada sev mājvietu Pleskavas-Pečoru klosterī. Tēvs Alīpijs vērīgi notvēra šo noslēpumaino ceļu. Kā visvērtīgāko dārgumu viņš sargāja un vairoja starecu kalpošanu savā klosterī. Pārvaldnieks prata panākt atļauju pārcelties no Somijas uz Pečoriem lielajiem Valaāmas stareciem. Pēc cietumiem un izsūtījumiem pieņēma priestermūku Jāni (Krestjankinu) – viņu toreiz slepeni uz klosteri atveda bīskaps Pitirims (Ņečajevs). Deva pajumti tēvam Adriānam, kurš bija spiests pamest Trijādības – Sergija lavru. Tēva Alīpija laikā izauga vesela starecu – garīgo tēvu paaudze; par dažiem no viņiem stāstīts šajā grāmatā. Tajā laikā izveidot un saglabāt ko tādu bija īsts varoņdarbs.

 

*** 


Tajos, kaismīgās antireliģiskās propagandas, gados priekšstati par klosteriem vairumam mūsu līdzpilsoņu bija pilnīgi mežonīgi. Tāpēc tēvs Alīpijs nebrīnījās, kad viņam uzdeva pašus muļķīgākos jautājumus. Ar labsirdīgu humoru, neatvairāmi atjautīgi viņš atklāja ļaudīm viņu vientiesību un nesaprātīgo uzticēšanos netīrajiem meliem un muļķīgajiem izdomājumiem.


Reiz ekskursantu grupa – patiesi padomju ļaudis – apturēja tēvu Alīpiju uz baznīcas sliekšņa. Taisno dusmu uzplūdā viņi pieprasīja izstāstīt taisnību par to, kā augstākā garīdzniecība ekspluatē vienkāršos mūkus, par spaidiem un vispār par klostera dzīves šausmām, par kurām viņi bija lasījuši avīzēs. Atbildes vietā tēvs Alīpijs noslēpumaini pajautāja:


- Dzirdat?
- Ko tad? – izbrīnījās ekskursanti.
- Dzirdat kaut ko?
- Dzirdam, kā mūki dzied.
- Lūk! Ja slikti dzīvotu, tad nedziedātu.


Komunists, viesis no Somijas, savu padomju draugu klātbūtnē uzdeva tēvam Alīpijam tā laika ateistu firmas jautājumu:


- Vai jūs nepaskaidrotu, kāpēc kosmonauti kosmosā bija, bet Dievu neredzēja?


Tēvs arhimandrīts ar līdzjūtību atbildēja:


- Tāda nelaime var notikt arī ar jums: aizbrauksiet uz Helsinkiem, bet prezidentu neredzēsiet.


Tie, kuriem gadījās tajos gados pabūt Pečoros, īpaši atceras slavenās Lielā Pārvaldnieka parādīšanās uz viņa  korpusa balkona. Šīs parādīšanās varēja būt visdažādākās. Reizēm, īpaši pavasarī, kovārņi un vārnas tā bija apnikušas tēvam Alīpijam ar savu neganto klaigāšanu, ka viņš izgāja uz balkona ar pistoli un šāva uz putniem, līdz tie panikā izklīda. Tā, protams, nebija kaujas pistole, vienkārši meistarīgi izgatavots biedējamais. Taču visa šī aina – saulainais rīts klosterī, tēvs pārvaldnieks uz balkona, ar labi trenētu roku mērķējot no iespaidīga izmēra pistoles – tas viss uz skatītājiem atstāja neizdzēšamu iespaidu.



Protams, ka ne jau ar to vien palika atmiņā Lielā Pārvaldnieka iznācienu uz viņa iemīļotā balkona. Vēl dziļāku iespaidu uz klostera apmeklētājiem radīja tas, ja viņi kļuva par lieciniekiem tēva Alīpija sarunām, kad viņš, atbalstījies pret margām, sarunājās ar lejā sapulcējušamies cilvēkiem.


Balkons bija vērsts uz klostera laukumu. No tā tēvs pārvaldnieks jaukā dieniņā varēja priecāties par savu klosteri, sarunāties ar tautu, pie viena sekojot līdzi kārtībai.


Lejā, laukumā, uzreiz sapulcējās svētceļnieku, ekskursantu un Pečoru iedzīvotāju pūlis. Diskusijas par ticību vai vienkārši sarunas ar tēvu Alīpiju varēja norisināties stundām ilgi. Šajās reizēs pārvaldnieks nelaida garām izdevību palīdzēt tiem, kuri vērsās pie viņa ar lūgumu palīdzēt sadzīves lietās. Un, lai arī toreiz bija spēkā kategorisks aizliegums nodarboties ar baznīcas labdarību, tēvs Alīpijs šinī jautājumā rīkojās tikai tā, kā uzskatīja par vajadzīgu. Lūk, ko atceras arhimandrīts Nataniēls: "Tēvs Alīpijs vienmēr palīdzēja trūcīgajiem, deva žēlastības dāvanas, daudzi, kuri lūdza palīdzību, to saņēma. Par to viņš ne mazums dabūja ciest. Tēvs Alīpijs aizstāvējās ar Svēto Rakstu vārdiem par nepieciešamību veikt žēlsirdības darbus un apgalvoja, ka žēlsirdības darbi nevar tikt aizliegti, ka tā ir neatņemama Svētās Pareizticīgās Baznīcas dzīves daļa."


Lūk, diakona Georgija Malkova, toreiz jauna mākslas zinātnieka, kurš bieži apmeklēja Pečorus, atmiņas: "Bausli par mīlestību pret tuvāko arhimandrīts Alīpijs centās piepildīt savā dzīvē. Daudzi slimie, trūcīgie, kā arī kaut kādā veidā materiālus zaudējumus piedzīvojušie bieži saņēma no viņa kādu, bet reizēm arī visai lielu, palīdzību. Zem viņa pārvaldnieka nama balkona bieži bija redzami kropļi, nabagi, visdažādākie likteņa apdalīti cilvēki. Un pārvaldnieks, neraugoties uz varas pastāvīgajiem aizliegumiem, palīdzēja, kā vien varēja: kādu pabaroja, kādu ārstēja, kādam palīdzēja ar naudu, bet, ja pie rokas tās nebija, pajokoja: "Vēl nav gatava, žūst! Atnāc, Dieva kalps, rītā!"



Dažos gadījumos palīdzības apmēri bija visai ievērojami: pārvaldnieks palīdzēja no jauna uzcelt nodegušo māju, bet kādam, kuram bija nobeigušies lopi, iedeva naudu govs iegādei. Reiz viņš, uzzinājis, ka netālu, Izborskā, pazīstamam vietējam māksliniekam P.D.Meļņikovam nelaimes gadījumā nodegusi māja, nosūtīja viņam tam laikam diezgan lielu naudas summu: "Kaut vai pirmajām laikam".


"Tēvam Alīpijam bija apbrīnojamas runas dāvanas  – atcerējās tēvs Nataniēls. – Ne reizi vien nācās dzirdēt no svētceļniekiem: "Padzīvosim vēl nedēļu, varbūt dzirdēsim tēva Alīpija sprediķi". Savās pamācībās viņš uzmundrināja grūtsirdīgos, mierināja mazdūšīgos: "Brāļi un māsas, jūs dzirdējāt par antireliģiskās propagandas pastiprināšanos; nenokariet galvas, neieslīgstiet grūtsirdībā, tas nozīmē – viņiem kļuvis grūti"; "Briesmīga lieta – pievienoties pūlim. Šodien tas sauc: "Ozianna augstībā!" Bet pēc četrām dienām: "Sit Viņu krustā!" Tāpēc tur, kur ir netaisnība, "urrā"  nekliedz un plaukstas nesit. Bet, ja prasīs, kāpēc, atbildi: "Jo jums nav taisnība". - "Bet kāpēc?" - "Tāpēc, ka tā man saka priekšā mana sirdsapziņa". - "Kā atpazīt Jūdu?" - "Kurš mērc roku bļodā, tas Mani nodos" – teica Glābējs Svētajās Vakariņās. Nekaunīgais māceklis, kurš vēlas būt līdzīgs skolotājam, ieņemt pirmo vietu, pirmais ķerties pie karafes. Vecākie vēl nav brokastojuši, bet bērns jau pieēdies. Aug nākamais Jūda. No divpadsmit viens ir Jūda. Ja vecākie vēl nav sēdušies pie galda, arī tu nesēdies. Vecākie apsēdās – pēc lūgšanas sēdies tu arī. Vecākie nav paņēmuši karoti – neņem arī tu. Vecākie paņēmuši karoti – tad ņem arī tu. Vecākie sākuši ēst – tad sāc arī tu”.
Taču ne visas sarunas pie balkona bija tik mierīgas un aizkustinošas.


Reiz Pleskavas apgabalu apmeklēja ļoti ietekmīga dāma no augstās ierēdniecības – kultūras ministre Furceva ar galvaspilsētas un apgabala ierēdņu svītu. Šīs dāmas priekšā tajā laikā trīcēja daudzi, un ne tikai kultūras darbinieki. Kā ierasts, viņai nokārtoja Pleskavas-Pečoru klostera apmeklējumu. Taču tēvs Alīpijs, zinot par viņas darbību no saviem draugiem-māksliniekiem – un par ministres patoloģisko naidu pret Baznīcu, pat neiznāca viņu sagaidīt – ekskursiju vadīja tēvs Nataniēls.


Augstā delegācija jau devās uz izeju, kad Furceva ieraudzīja pārvaldnieku, kurš stāvēja balkonā un sarunājās ar lejā sapulcējušamies cilvēkiem. Dāma nolēma pārmācīt šo mūku, kurš bija uzdrīkstējies neiznākt, lai sasveicinātos ar viņu. Un pie viena – sniegt apgabala vadībai mācību stundu, kā vajag īstenot dzīvē partijas un valdības politiku reliģiskās tumsonības apkarošanā. Piegājusi tuvāk, viņa, pārspējot visus, uzkliedza:


- Ivan Mihailovič! Vai var uzdot jums vienu jautājumu?


Tēvs Alīpijs ar nepatiku paskatījās uz viņu, tomēr atbildēja:


- Nu, ko, vaicājiet.


- Sakiet, kā jūs, izglītots cilvēks, mākslinieks, nonācāt šeit, šo tumsoņu kompānijā?


Tēvs Alīpijs bija visai pacietīgs. Taču, kad viņa klātbūtnē sāka apvainot mūkus, viņš nekad to neatstāja bez atbildes.
- Kāpēc es esmu šeit? – pārjautāja tēvs Alīpijs. Un palūkojās uz augstās ierēdniecības viešņu tā, kā reiz gvardes ieroča tēmēklī bija skatījies ierindas artilērists Ivans Voronovs. – Labi, es pastāstīšu... Esat dzirdējusi, ka es piedalījos karā?


- Nu, pieņemsim, ka esmu dzirdējusi.


- Esat dzirdējusi, ka aizgāju līdz pat Berlīnei? – atkal pajautāja tēvs pārvaldnieks.


- Par to man arī ir stāstīts. Es gan nesaprotu, kāds tam sakars ar manu jautājumu. Vēl jo vairāk ir pārsteidzoši, ka jūs, padomju cilvēks, izejot cauri karam...


-Nu, lūk, - nesteidzīgi turpināja tēvs pārvaldnieks. – Lieta tāda, ka man pie Berlīnes norāva ... (Te Ivans Mihailovičs Voronovs izteicās ārkārtīgi rupji.) Tā, ka neatlika nekas cits, kā vien iet uz klosteri.


Pēc briesmīga, sastinguša klusuma brīža bija dzirdams sievietes spiedziens, pēc tam sašutuši saucieni, kliedzieni, draudi, un delegācijas locekļi ar ietekmīgo dāmu priekšgalā nesās klostera vārtu virzienā.


Pēc stundas pārvaldnieku jau izsauca uz Maskavu. Lieta oda pēc nopietnas problēmas. Taču uz visiem jautājumiem tēvs Alīpijs atbildēja mierīgi un pamatoti:


- Man tika uzdots konkrēts jautājums. Un es uz to tikpat konkrēti un skaidri atbildēju – lai mūsu viešņai būtu saprotams.

 

  


Tā vai citādi, bet šoreiz viss norima. Tas bija vienīgais gadījums, kad tēvs Alīpijs uzskatīja par vajadzīgu pielietot šādu ieroci.


Šī slavenā un, maigi izsakoties, netriviālā atbilde vēlāk kļuva par iemeslu visāda veida baumām un minējumiem. Sava Jamščikovs, pazīstamais restaurators un mākslas zinātnieks, pret kuru tēvs Alīpijs izturējās ar labvēlību, pastāstīja:


"Man vaicāja: kāpēc tāds skaists vīrietis aizgājis uz klosteri? Stāsta, ka viņš bijis ievainots, zaudējis iespēju turpināt dzimtu... Reiz viņš pats aizskāra šo tēmu un man sacīja: "Sava, tās visas ir tukšas runas. Vienkārši karš bija tik šausmīgs, ka es apsolīju Dievam: ja šajā briesmīgajā cīņā izdzīvošu, tad noteikti iešu klosterī. Iedomājieties: rit nežēlīga kauja, mūsu priekšējai līnijai, visu savā ceļā samīdami, nāk virsū vācu tanki, un šajā baisajā ellē es pēkšņi redzu, kā mūsu bataljona komandieris norauj no galvas ķiveri, nokrīt ceļos un sāk ... lūgties. Jā, jā, raudādams viņš murmināja no bērnības pusaizmirstus lūgšanas vārdus, lūdzot no Visaugstākā, Kuru viņš vēl vakar ignorēja, saudzēšanu un glābšanu. Un tad es sapratu: katram cilvēkam dvēselē ir Dievs, pie Kura viņš kaut kad nonāks...""

 

* * *

 

Vara visādos izsmalcinātos veidos, kā spēdama,  centās visiem līdzekļiem iznīcināt klosteri. Reiz ar Pečoru Padomes lēmumu klosterim vienā dienā tika atņemtas visas lauksaimnieciskās zemes, ieskaitot ganības. Bija vasaras sākums. Govis tikko kā bija izlaistas ganos, bet tagad nelaimīgos lopus nācās atkal dzīt aizgaldā.


Tajās pašās dienās pēc Maskavas rīkojuma apgabala komitejas darbinieki atveda uz klosteri brālīgo komunistisko partiju pārstāvju delegāciju. Tā sakot – pacienāt ar krievu senatni. Sākumā viss gāja mierīgi. Bet, kad "dažādu tautu bērni", priecājoties par klostera klusumu un skaistumu, pastaigājās starp izplaukušo rožu dobēm, pēkšņi ar čīkstoņu atvērās saimniecības vārti un no turienes lidot izlidoja visas, no brīvības apreibušās, trīsdesmit klostera govis un milzīgs vērsis: tēvs Alīpijs deva komandu sākt iepriekš sagatavoto operāciju.


Maurodami, paceltām astēm, no brīvības apdullušie dzīvnieki metās pie dobēm, plūkdami zāli un puķes, bet starptautiskās komunistiskās kustības pārstāvji, pieskandinot klosteri ar kliedzieniem dažādās valodās, izklīda kur kurais. Apgabala komitejas darbinieki metās pie tēva Alīpija.


- Nesodiet mūs, - nopūtās tēvs pārvaldnieks. – dikti žēl lopiņu! Tagad citu ganību mums nav, lūk, arī nākas ganīt tos klostera iekšienē.


Tajā pašā dienā klosterim atdeva visas ganības.

 


Kā par vienu no vissmagākajiem pārbaudījumiem tēvs Nataniēls atcerējās dienu, kad klosteris saņēma rīkojumu, kas aizliedza alās kalpot paņihidas. Tas nozīmēja, ka tiek liegta pieeja galvenajam klostera svētumam, bet pēc tam arī pašam klosterim. Rīkojumu bija parakstījis Pleskavas arhibīskaps. Taču, neskatoties uz to, tēvs Alīpijs deva rīkojumu kalpot paņihidas tāpat, kā agrāk.

  
Uzzinājuši par to, pilsētas varas pārstāvji atsteidzās uz klosteri, lai pārliecinātos, vai tēvs Alīpijs ir saņēmis rīkojumu no sava valdošā virsgana. Tēvs Alīpijs atbildēja apstiprinoši.


- Kāpēc tad nepildāt? – sašutuši vaicāja ierēdņi.


Uz to tēvs Alīpijs atbildēja, ka nav pildījis rīkojumu tāpēc, ka tas uzrakstīts spiediena rezultātā un gara vājumā.


- Bet es garā vājos neklausu, - viņš noslēdza. – Es klausu tikai garā stiprajiem.


Paņihidu kalpošana alās netika pārtraukta.


Karš pret klosteri nerimās ne dienu. Pleskavas rakstnieks Valentīns Kurbatovs atcerējās: "Kad klosterī bija gaidāma kārtējā valsts komisija, lai to slēgtu, arhimandrīts Alīpijs pie Svētajiem vārtiem izkarināja paziņojumu, ka klosterī ir mēris, un tāpēc viņš nevar ielaist komisiju klostera teritorijā. Komisiju vadīja Apgabala kultūras komitejas priekšsēdētāja Anna Ivanovna Medvedeva. Tieši pie viņas arī vērsās tēvs Alīpijs:


- Savu muļķa mūku jau man, atvainojiet, nav žēl. Jo viņi jau tāpat ir pierakstīti Debesu Valstībā. Bet jūs, Anna Ivanovna, un jūsu priekšniekus es nevaru ielaist. Es taču Briesmīgajā tiesā nevarēšu atrast vārdus, lai par jums attaisnotos. Tā, ka piedodiet, es jums vārtus neatvēršu.


Bet pats – ar lidmašīnu kārtējo reizi uz Maskavu. Atkal rūpēties, deldēt sliekšņus un kārtējo reizi uzvarēt".


Tāpat kā īsts kareivis vienmēr nekļūdīgi nosaka ienaidnieku, tā arī tēvs Alīpijs bija nesamierināms pret apzinātiem kaitniekiem. Bet pret vienkāršiem cilvēkiem viņš izturējās pavisam citādi, pat ja tie, nesaprašanas dēļ, nezināja, ko dara.


Tas var šķist dīvaini pēc šeit atstāstītajiem gadījumiem, bet galvenais tēva Alīpija dzīvē, kā viņš pats teica, bija mīlestība. Tā tad arī bija viņa neuzveicamais un pasaulei nesasniedzamais ierocis.


"Mīlestība" – teica Lielais Pārvaldnieks - "ir augstākā lūgšana. Ja lūgšana ir tikumu karaliene, tad kristīgā mīlestība ir dievs, jo Dievs ir Mīlestība... Raugieties uz pasauli tikai caur mīlestības prizmu, un visas jūsu problēmas pazudīs: sevī pašā jūs ieraudzīsiet Debesu Valstību, cilvēkā – ikonu, zemes skaistumā – paradīzes dzīves ēnu. Jūs iebildīsiet, ka mīlēt ienaidniekus nav iespējams. Atcerieties, ko Jēzus Kristus ir sacījis mums: "Visu, ko jūs esat darījuši cilvēkiem, jūs Man esat darījuši”. Ierakstiet šos vārdus zelta burtiem uz savas sirds plāksnēm, ierakstiet un nolieciet blakus ikonai, un lasiet tos katru dienu”.


Reiz, kādā vakarā, kad klostera vārti jau sen bija aizslēgti, pie tēva pārvaldnieka atskrēja  pārbiedētais sargs un paziņoja, ka klosterī mēģina ielauzties piedzērušies militāristi. Pēc tam noskaidrojās, ka tie bija Pleskavas desantnieku skolas absolventi, kuri vētraini atzīmēja mācību iestādes beigšanu. Neraugoties uz vēlo stundu, jaunie leitnanti pieprasīja nekavējoties atslēgt viņiem visus klostera dievnamus, sarīkot ekskursiju un ļaut saprast, kur šeit norakušies popi slēpj savas mūķenes. Sargs šausmās pavēstīja, ka piedzērušies oficieri jau sadabūjuši milzīgu baļķi un šajā brīdī jau ar to taranē klostera vārtus.


Tēvs Alīpjs devās uz saviem apartamentiem un atgriezās ar virs rjasas uzmestu šineli, pie kura bija piestiprināta vesela rinda kaujas ordeņu un medaļu. Ievīstījies mūka mantijā tā, lai regālijas nebūtu redzamas, viņš kopā ar sargu devās uz Svētajiem vārtiem.


Jau no tālienes pārvaldnieks izdzirdēja, ka klosterim uzbrūk ne pa jokam. Pieejot pie vārtiem, viņš lika sargam atvērt aizbīdņus. Pēc brīža iekarsušo leitnantu grupa, cilvēki desmit, ielidoja klosterī. Viņi draudīgi ielenca melnajā mantijā ievīstījušos večuku – mūku, cits caur citu pieprasot parādīt klosteri, nenoteikt padomju zemē savus baznīcas likumus un neslēpt no nākamajiem varoņiem visas tautas muzeja krātuves.


Tēvs Alīpijs, galvu noliecis, uzklausīja viņus. Bet pēc tam pacēla galvu un nometa mantiju... Leitnanti izslējās un sastinga. Tēvs Alīpijs bargi aplūkoja visus un paprasīja no tuvāk stāvošā virsnieka viņa cepuri. Viņš padevīgi pasniedza to mūkam. Tēvs Alīpijs pārliecinājās, ka cepures iekšējā malā, kā nākas, ar tinti ierakstīts virsnieka uzvārds, un pagriezies devās uz savu mītni.


Atskurbušie leitnanti viņam sekoja. Viņi murmināja atvainošanās vārdus un lūdza atdot formas cepuri. Jaunie ļaudis jau sāka nojaust, ka viņus gaida nopietnas nepatikšanas. Taču tēvs Alīpijs neatbildēja. Tā jaunie oficieri aizgāja līdz pārvaldnieka mājai un apjukumā apstājās. Pārvaldnieks atvēra durvis un ar žestu lika visiem ienākt.


Tovakar viņš ilgi nosēdēja ar viņiem. Pacienāja tā, kā varēja pacienāt tikai Lielais Pārvaldnieks. Pats izvadāja leitnantus pa klosteri, parādīdams senos svētumus un stāstīdams par klostera vareno pagātni un apbrīnojamo tagadni. Atvadoties viņš tēvišķi katru apskāva un apdāvināja jaunos ļaudis ar dāsnu roku. Tie samulsuši atteicās. Bet tēvs Alīpijs sacīja, ka tieši šī nauda, kuru devušas viņu vecmāmuļas, vectēvi un mātes, nāks viņiem par labu.

 


Tas, protams, bija īpašs gadījums, taču nebūt ne vienīgais. Tēvs Alīpijs nekad nezaudēja ticību Dieva spēkam, kas pārveidoja cilvēkus, lai kas viņi būtu. No savas pieredzes viņš zināja, cik daudzi vakardienas Baznīcas vajātāji kļuva par slepeniem, un arī par atklātiem kristiešiem – varbūt tieši pateicoties bargajiem patiesības un atmaskošanas vārdiem, kurus viņiem nācās izdzirdēt no tēva pārvaldnieka. Pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem vakarējie ienaidnieki atgriezās pie tēva Alīpija vairs ne lai apspiestu klosteri, bet lai ieraudzītu Lielajā Pārvaldniekā citas pasaules liecinieku, gudru dvēseļu ganu un garīgo tēvu. Jo bez bailēm izsacītā patiesība, lai cik rūgta un sākumā nesaprotama tā šķistu, vienmēr paliek cilvēka atmiņā. Un atmaskos viņu līdz tam brīdim, kamēr viņš to pieņems vai arī noraidīs uz visiem laikiem. Gan viens, gan otrs ir katra pilnīgā varā.

 

***


Savās vēstulēs Pleskavas bīskapam Jānim arhimandrīts Alīpijs ziņoja: "Avīžu raksti pilni nepelnītiem apvainojumiem un apmelojumiem, kas veltīti godīgiem, labsirdīgiem un labiem cilvēkiem, kritušo karavīru mātēm un vecmāmuļām. Lūk, viņi "ideoloģiskā cīņa" – simtiem un tūkstošiem priesteru un klēriķu, turklāt pašu labāko, izraidīšana. Cik daudzi no viņiem nāk pie mums ar asarām acīs par to, ka nekur nevar iekārtoties pat laicīgā darbā. Viņiem nav, par ko uzturēt sievas un bērnus".


Lūk, virsraksti no  tā laika centrālajiem un vietējiem izdevumiem: "Pleskavas-Pečoru klosteris – reliģiskās tumsonības perēklis”, "Alleluja pietupienā", "Apgādājamie rjasās", "Liekuļi rjasās".


Lūk, vēl viena vēstule Pleskavas bīskapam. Tajā tēvs Alīpijs apraksta kārtējo notikumu:
"Šī, 1963.gada 14.maijā ekonoms igumens Irinejs, kā jau visos iepriekšējos klostera dzīves gados,  organizēja klostera dārza laistīšanu un apsmidzināšanu ar lietus un sniega ūdeni, kuru mēs savācam, pateicoties mūsu izveidotajai ūdens krātuvei pie lapenes aiz cietokšņa sienas. Kad mūsu cilvēki strādāja, pie viņiem pienāca seši vīrieši, pēc tam vēl divi; vienam no viņiem rokā bija mērāmais, ar kuru viņi sadalīja bijušo klostera dārzu zemi. Viņš sāka lamāties uz strādājošajiem un aizliedza sūknēt ūdeni, sacīja:  šis ūdens nav jūsu, pavēlēja izbeigt sūknēšanu. Mūsu ļaudis centās turpināt darbu, bet viņš pieskrēja pie tiem, sagrāba cauruli un sāka to raut ārā, otrs – ar fotoaparātu – sāka fotografēt mūsu cilvēkus...

 


Ekonoms šiem nepazīstamajiem cilvēkiem teica, ka atnācis pārvaldnieks, ejiet un viņam visu paskaidrojiet. Pienāca viens no viņiem. Pārējie stāvēja atstatus, mūs fotografēdami; viņi palika trīs.


- Kas jūs esat un ko pieprasāt no mums? – es viņiem pavaicāju.


Šis cilvēks cepurē nenosauca ne savu vārdu, ne amatu, bet sacīja, ka mums nav tiesību uz šo ūdeni un šo zemi, uz kuras stāvam. Es piebildu:


- Neuzdrīkstieties elpot gaisu un neuzdrīkstieties sildīties saulē, jo gan saule, gan gaiss – tas viss ir jūsu. Bet kur tad mūsu? – Un pārvaicāju viņam: - Kas tu tāds un kāpēc esi atnācis?


Savu vārdu viņš nepateica.

 


Es viņam sacīju:


- Man, Voronovam Ivanam Mihailovičam, Padomju Savienības pilsonim, Lielā Tēvijas kara dalībniekam, un maniem biedriem, kuri dzīvo aiz šīs sienas, Tēvijas kara veterāniem un invalīdiem, no kuriem daudzi zaudējuši rokas un kājas, ieguvuši smagus ievainojumus un kontūzijas, slacījuši šo zemi ar savām asinīm, attīrījuši šo gaisu no fašistiskās nešķīstības; tāpat maniem biedriem, kuri te dzīvo, rūpnīcu, fabriku un tīrumu strādniekiem, veciem invalīdiem un pensionāriem, vecajiem tēviem, kas zaudējuši savus dēlus cīņās par šīs zemes un šī ūdens atbrīvošanu, un visiem mums, kas esam izlējuši savas asinis un atdevuši savas dzīvības, - mums visiem nav tiesību lietot savu zemi, ūdeni, gaisu un sauli – visu to, ko esam izrāvuši no fašistu rokām sev, savai tautai? Kas jūs esat? – es atkal vaicāju. – Un kā vārdā jūs rīkojaties?


Viņi sāka vervelēt, saucot rajona komitejas, apgabala komitejas utt.


Ejot prom, cilvēks cepurē noteica: ,,Eh, ..batjuška!”


Es atbildēju, ka esmu batjuška lūk, tiem cilvēkiem, bet jums es esmu krievu Ivans, kuram vēl ir spēks sist blaktis, blusas, fašistus un vispār visādus nešķīsteņus”.

 

***

 

"1975.gada sākumā tēvam Alīpijam bija trešais infarkts" – Lielā Pārvaldnieka nāves gadadienas sprediķī stāstīja arhimandrīts Nataniēls. "Nāves pieminēšana viņam piemita jau agrāk. Viņam jau iepriekš bija izgatavots zārks, kas stāvēja koridorā. Kad viņam vaicāja: "kur ir tava celle?"  - viņš norādīja uz zārku un sacīja: "Lūk, mana celle".  Pēdējās dzīves dienās pie viņa atradās priestermūks Teodorīts, viņš katru dienu pasniedza Dievgaldu tēvam Alīpijam un kā feldšeris sniedza viņam medicīnisko palīdzību. 1975.gada 12. martā divos naktī tēvs Alīpijs teica: "Dieva Māte bija atnākusi, cik Viņa skaista, dodiet krāsas, zīmēsim”. Viņam iedeva krāsas, bet viņa rokas vairs nespēja darboties, - cik gan daudz smagu lādiņu viņš ar tām bija pārvilcis uz frontes līniju Lielajā Tēvijas karā. Četros no rīta arhimandrīts Alīpijs klusi un mierīgi atstāja šo pasauli”.


 

Tajā laikā pie tēva Alīpija, padomju arhimandrīta, kuram bija uzticami palīgi gan militārajās aprindās, gan augstos varas kabinetos, brauca daudzi mākslinieki, zinātnieki, politiķi, rakstnieki. Ne viena vien dzīvē viņš ņēma darbīgu līdzdalību – ne tikai materiālu, bet pirmām kārtām kā priesteris, garīgs gans. Un tie – visdažādāko, izcilu un vienkāršu likteņu cilvēki – savukārt garīgi stiprināja viņu. Arhimandrīta Alīpija arhīvā Pleskavas"Pečoru klosterī glabājas fragments no A. I. Solžeņicina manuskripta. Tā ir neliela lūgšana un dzīves princips, kuram vienmēr sekoja arī pats Lielais Pārvaldnieks:  

 

Cik viegli man dzīvot ar Tevi, Kungs!
Cik viegli man ticēt Tev!
Kad neizpratnē apjūk un sanīkst mans prāts,
Kad visgudrākie ļaudis
neredz tālāk par šīsdienas vakaru
Un nezin, kas jādara rītu, -Tu sūti man skaidru pārliecību,
Ka Tu esi, un Tu parūpēsies,
lai ne visi labā ceļi tiktu aizslēgti.
No zemes slavas virsotnes
es izbrīnā atskatos uz to ceļu,
kuru nekad nevarētu izgudrot pats, -
apbrīnojamo ceļu caur bezcerību,
no kurienes es varēju sūtīt cilvēcei Tavu staru atspīdumu.
Un cik man vēl vajadzēs, lai es tos vēl atspoguļotu,-
Tu man dosi.
Bet, ko nepaspēšu – tātad,
Tu to esi nolicis citiem.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS