Arhimandrīts Tihons (Ševkunovs)

Sirdsskaidrā Serafima dzīvesstāsts

 

Mans prieks, iegūsti Svēto Garu un tev apkārt izglābsies tūkstoši. Cilvēka sirdī var iemājot Dieva Valstība. Kaut tikai mēs paši mīlētu Viņu, mūsu Debesu Tēvu, patiesi, kā bērni. Kungs vienādi uzklausa kā mūku, tā laicīgu cilvēku, vienkāršu kristieti, kaut tikai viņi mīlētu Dievu no savas dvēseles dziļuma un būtu pareizticīgi, kaut viņu ticība būtu kā sinepju graudiņš. Pats Kungs saka: "Tas visu spēj, kas tic!" Visu, ko vien jūs lūgsiet Dievam Kungam, visu saņemsiet, lai tikai tas būtu Dievam par slavu un tuvākajam par labu. Bet, pat ja jums pašam kaut kas būtu vajadzīgs vai noderīgs, tad arī to tikpat ātri un uzticami Kungs Dievs jums sūtīs, ja tikai tas būs galēji vajadzīgs nepieciešams. Jo Dievs mīl tos, kuri Viņu mīl, Viņš ir labs pret visiem un izpildīs to lūgumus, kuri Viņu bijā un godā, un viņu lūgšanu sadzirdēs.


Sirdsskaidrais Sarovas Serafims

 

 

Kurskā dzīvoja dievbijīgs tirgonis Izidors Mošņins ar savu sievu Agapiju. 1754. gadā, naktī uz 20.jūliju, viņiem piedzima dēls, kuru svētajā kristībā nosauca par Prohoru. Kad zēnam bija vien trīs gadi, nomira viņa tēvs, un Agapijai nācās zēnu audzināt vienai. Viņa turpināja arī vīra iesākto darbu: Dievnama celtniecību Kurskā.


Zēns auga, un Prohora māte drīz vien saprata, ka viņas dēls ir neparasts puisēns. Reiz septiņgadīgais Prohors uzrāpās nepabeigtajā zvanu tornī. Pēkšņi viņš paklupa un nokrita zemē. Māte šausmās metās pie dēla, vairs necerot ieraudzīt viņu starp dzīvajiem. Cik liels gan bija Agapijas un saskrējušo kaimiņu izbrīns un prieks, kad izrādījās, ka zēns ir vesels! Tā jau kopš pašas bērnības mātei un tuviniekiem tika atklāts, ka Dievs brīnumainā veidā sargā Savu izredzēto.


Taču drīz Prohors smagi saslima. Ārsti nedeva nekādas cerības uz izveseļošanos. Un, lūk, pašu smagāko ciešanu laikā zēnam parādījās Pati Dieva Māte neizsakāmā mirdzumā.  Viņa maigi mierināja mazo cietēju un pateica, ka vēl vajag paciesties pavisam nedaudz, un viņš taps vesels.


Nākamajā dienā garām mājai, kurā dzīvoja slimais Prohors, gāja krusta gājiens: nesa Kurskas pilsētas un visas Krievzemes lielu svētumu – Dievmātes Kurskas-Korennas brīnumdarītāju ikonu.  Prohora māte to ieraudzīja pa logu. Paņēmusi slimo dēlu uz rokām, viņa steidzās iznest viņu ārā. Ikonu pārnesa pāri zēnam, un kopš tās dienas viņš sāka strauji atlabt.


Prohors nelīdzinājās saviem vienaudžiem. Viņam patika vienatne, baznīcas dievkalpojumi, garīga satura grāmatu lasīšana.  Tas viņam ne pavisam nebija garlaicīgi, caur lūgšanu viņa priekšā arvien vairāk pavērās neizzinātā un brīnišķīgā garīgā pasaule, kurā valda Dievišķā mīlestība un labestība.


Mācījās viņš labi, bet, kad nedaudz paaugās, sāka palīdzēt brālim, kurš pēc tēva piemēra nodarbojās ar tirgošanos. Taču Prohora sirds netiecās pēc zemes lietām. Ne dienu viņš nevarēja pavadīt bez dievnama un ar visu dvēseli tiecās uz Dievu, Kuru mīlēja no visas sirds, vairāk par visu citu pasaulē. Viņš vēlējās būt ar Dievu pastāvīgi, un tāpēc viņam arvien vairāk gribējās iet klosterī. Visbeidzot viņš atklāja savu vēlmi mātei. Lai cik smagi Agapija pārdzīvoja šķiršanos ar mīļoto dēlu, viņa nelika tam šķēršļus. Sasniedzis septiņpadsmit gadu vecumu, Prohors atstāja dzimtās mājas, saņēmis mātes svētību – lielu vara krustu, kuru nēsāja uz krūtīm, un kuru turēja neparasti dārgu visu dzīvi.


Tagad Prohoram bija jāizlemj: kuru klosteri izvēlēties. Ar šo jautājumu viņš devās uz Kijevu pie krievu mūku dzīves svēto aizsācēju, sirdsskaidro Antonija un Teodosija, relikvijām. Viņš vērās lūgšanā pie svētajiem, un Dieva griba Prohoram atklājās caur starecu Dosifeju, Kijevas – Pečoru klostera vientuļnieku. "Ej uz Sarovas klosteri", teica starecs Prohoram. "Tur Svētais Gars tevi vadīs uz glābšanos, tur noslēgsies tavas mūža dienas". Prohors paklanījās vientuļniekam un no visas sirds pateicās viņam.


Vissvētās Dievadzemdētājas templī ievešanas svētku priekšvakarā, pārvarējis nebūt ne vieglo ceļu no Kijevas līdz Temnikovas mežiem, Prohors sasniedza Sarovas klosteri. Tā bija slavenā mūku brālība, kas bija pazīstama ar saviem stingrajiem svētcīnītājiem. Šeit jauno Dieva mīlētāju gādīgi uzņēma klostera pārvaldnieks, tēvs Pahomijs. Gan pārvaldnieks, gan brāļi no sirds iemīlēja labsirdīgo un uzcītīgo paklausībnieku.


Lūgšana un darbs – no tā sastāv mūka dzīve, caur to Kungs stiprina svētcīnītāja garu, viņa tiekšanos uz augstāko, debesu pasauli. Prohors, kurš savā sirdī bija stingri nolēmis sevi visu atdot Kungam, ar prieku pildīja visus smagākos klostera paklausības darbus. Viņš cirta kokus mežā, caurām naktīm cepa maizi brāļu vajadzībām, strādāja par galdnieku un celtnieku. Bet pats galvenais – viņš mācījās lūgties, pieradināja savu prātu un dvēseli pacelties uz Dievu, lai nekas pasaulē nevarētu viņu novērst no lūgšanas.


Gudri ļaudis saka, ka lūgšana, īsta lūgšana uz Dievu, ir visgrūtākais darbs pasaulē. Lai cik grūti reizēm nebūtu, uz baznīcas dievkalpojumiem Prohors vienmēr dievnamā ieradās pirmais, un projām gāja pēdējais.  Viņa dvēsele tiecās uz pilnīgu vienatni, tur, kur nekas nenovirza no saskarsmes ar Dievu. Reiz viņš par šo savu vēlmi izstāstīja garīgajam tēvam, un tas svētīja paklausībnieku Prohoru laiku pa laikam doties dziļajā klostera mežā lūgties vienatnē.


Jau pašā savas mūka dzīves sākumā sirdsskaidrais Serafims stingri apņēmās, ka dzīvē paļausies tikai uz Kunga Jēzus Kristus un Viņš Visšķīstās Mātes palīdzību. Šī paklausībnieka Prohora ticība un cerība piedzīvoja skarbu pārbaudījumu: Prohors smagi saslima un noslimoja veselus trīs gadus. Slimība bija tik smaga, ka klostera brāļi jau vairs necerēja uz izveseļošanos. Taču Prohors uzticēja savu dzīvību Dieva gribai.  Kad ciešanas sasniedza savu robežu, atkal parādījās vissvētāk Dievadzemdētāja un izdziedināja viņu.


Daudzus gadus vēlāk Kungs Jēzus Kristus dāvāja arī pašam Serafimam spēku dziedināt slimos, paredzēt nākotni un lūgšanā palīdzēt nelaimīgajiem. Taču vispirms viņa vīrišķība un uzticība Dievam tika pārbaudīta un nostiprināta caur grūtībām un kārdinājumiem.


Viņa dvēsele bija attīrīta no jebkādas netīrības, mazticības, šaubu  iedomām, no paaugstināšanās pār citiem, lepnības – no visa tā, kas ir ikviena cilvēka dvēselē. Kad vēlāk sirdsskaidrajam Serafimam vaicāja, kāpēc tagadējā laikā vairs nav tādu lielu svēto, kā agrāk, viņš atbildēja, ka tas notiek tāpēc, ka cilvēkiem nav apņēmības pilnībā uzticēties Dievam un visu savu cerību likt vienīgi uz Viņu.


Kad Prohoram palika 32 gadi, notika tas, uz ko viņš bija tiecies ilgus gadus – viņu iesvētīja par mūku. Jaunais vārds, kuru viņš ieguva – Serafims, nozīmē "liesmojošais"; patiesi, viņa gars kā liesma kvēloja uz Dievu.  Tēvs Serafims ar vēl lielāku dedzību ķērās pie mūku dzīves varoņdarbiem, un viņš tika iesvētīts par hierodiakonu. Šajā kalpošanā viņš pavadīja sešus gadus.


Reiz, liturģijas laikā, Lielajā ceturtdienā, ar viņu atgadījās brīnumains notikums.  "Mani apmirdzēja gaisma" – viņš vēlāk stāstīja - "kurā es ieraudzīju mūsu Kungu Dievu Jēzu Kristu godībā – mirdzošu gaišāk par sauli neizsakāmā gaismā, Eņģeļu, Erceņģeļu Ķerubu un Serafu ielenktu.  No baznīcas vārtiem Viņš gāja pa gaisu, apstājās iepretī ambonam un, Savas rokas pacēlis, svētīja kalpojošos un lūdzējus. Pēc tam Viņš iegāja ikonā, kas atradās pie Ķēniņa vārtiem. Es, zeme un pelni, tapu pagodināts ar Viņa īpašo svētību.  Mana sirds toreiz priecājās mīlestības saldmē uz Kungu". Pēc šī redzējuma sirdsskaidrais Serafims izmainījās sejā un nespēja izteikt ne vārda; viņu, turot aiz rokām, ieveda altārī, kurš viņš nostāvēja divas stundas nepakustēdamies. Viņa varoņdarbi kļuva vēl skarbāki: tagad viņš veselas naktis pavadīja, lūdzoties par visu pasauli.


Drīz sirdsskaidro Serafimu iesvētīja par priestermūku. Bet, kad viņš kļuva 39 gadus vecs, viņš atstāja klosteri un apmetās koka cellē, kas atradās biezā mežā Sarovkas upes krastā, piecu verstu attālumā no klostera.


Te viņš uzsāka īpašu vientuļnieka dzīvi. Viņa gavēnis bija neiedomājami stingrs. Viņa ēdiens bija meža zāle, kas bagātīgi auga ap viņa celli. Sirdsskaidrais dzīvoja un lūdzās pēc seno tuksneša iemītnieku kārtības. Reizēm kāds no klostera brāļiem sastapa viņu ceļā – tērpies baltā, vienkāršā kreklā, ar vara krustu – mātes svētību – uz krūtīm, ar plecos uzmestu somu, kas bija pildīta ar akmeņiem un smiltīm, kam virsū gulēja svētais Evaņģēlijs.  Kad sirdsskaidrajam Serafimam vaicāja, kāpēc viņš nēsā uz muguras tādu smagumu, viņš lēnprātīgi atbildēja: "Vārdzinu to, kas vārdzina mani". Un tie, kuri saprata garīgo dzīvi, nojauta, kāda cīņa starp mirstīgo cilvēka miesu un nemirstīgo garu norisinās šī svētcīnītāja dzīvē.


Cilvēku dzimuma ienaidnieks, velns, vēlēdamies novērst sirdsskaidro Serafimu no varoņdarba, padarīja par savu ieroci ļaunus cilvēkus. Reiz sirdsskaidrais Serafims mežā cirta kokus. Pēkšņi viņa priekšā nostājās trīs svešinieki. Viņi metās virsū mūkam, pierasot no viņa naudu.

 


"Pie tevis daudzi nāk un droši vien nes gan zeltu, gan sudrabu!" - "Es ne no viena neko neņemu" – viņiem atbildēja sirdsskaidrais Serafims. Taču viņi metās tam virsū, cerēdami vai nu dabūt šķietamos dārgumus, vai nogalināt svētcīnītāju.  Sirdsskaidrais Serafims bija ļoti stiprs un spēcīgs, turklāt viņam rokās bija cirvis, tomēr, būdams mūks, viņš nevarēja nevienam atbildēt uz sitienu ar sitienu. Nodevis sevi Dieva rokās, viņš sacīja: "Dariet, kas jums jādara". Viens no laupītājiem iesita viņam pa galvu ar cirvja neaso pusi; no sirdsskaidrā ausīm un mutes izšļācās asinis un viņš nokrita, kā miris.  Laupītāji ilgi viņu vēl sita un visbeidzot piekusuši, nometa pie celles un devās vientuļnieka mājoklī meklēt dārgumus. Taču tur viņi atrada tikai ikonu un dažas grāmatas.


Tad viņi saprata, ka nogalinājuši taisno; viņus pārņēma bailes, un viņi nekavējoties metās bēgt no nabadzīgās celles un no zemē guļošā mūka.


Taču sirdsskaidrais Serafims aplika dzīvs. Nācis pie samaņas, viņš, pārvarot briesmīgas sāpes, pateicās Kungam par nevainīgajām – līdzīgām Paša Kristus  -  ciešanām, un palūdzās par piedošanu ļaundariem. Bet, kad pienāca rīts, viņš ar milzīgām pūlēm, viss vienās asinīs, savainots, devās uz klosteri.


Brāļus pārņēma šausmas, ieraugot viņa stāvokli. No pilsētas izsauktie ārsti secināja, ka galvaskauss ir ielauzts, ribas sasistas, uz ķermeņa ir briesmīgi sasitumi un nāvīgas brūces; visi bija pārliecināti, ka nāve ir neizbēgama. Kamēr ārsti apspriedās, sirdsskaidrais aizmiga. Un, lūk, viņa priekšā nostājās Dieva Māte ar apustuļiem Pēteri un Jāni.


– Ko jūs pūlaties? – sacīja Vissvētā Dievadzemdētāja, pavērsusies pret ārstiem. – Šis ir no Manas cilts!


Pamodies, sirdsskaidrais Serafims sajuta, ka spēki atgriežas. Tanī pašā dienā viņš sāka celties no gultas, tomēr piecus mēnešus viņam nācās pavadīt klosterī. Bet atguvis spēkus, viņš atkal atgriezās savā meža vientulībā. Velns bija apkaunots: viņam neizdevās piespiest vientuļnieku pamest savu mūka varoņdarbu. Bet sirdsskaidrā mugura pēc piekaušanas uz visiem laikiem palika salīkusi.
Jāpastāsta, ka laupītājus izdevās notvert. Saskaņā ar likumu, viņus gaidīja bargs sods, taču sirdsskaidrais iestājās par saviem pāridarītājiem. Viņš pat teica, ka, ja viņiem netiks piedots, viņš uz visiem laikiem pametīs šīs vietas. Ļaundarus atlaida, taču viņus piemeklēja Dieva sods. Ugunsgrēkā gāja bojā viņu mājas ar visu īpašumu. Tikai tad viņi nožēloja izdarīto un atnāca pie sirdsskaidrā Serafima, lūdzot piedošanu un aizlūgšanas.


Sirdsskaidrais no jauna nodevās savai vientuļnieka dzīvei.


Viņa sirds dega mīlestībā un žēlumā ne tikai pret ciešanaš esošo cilvēci, bet pret visu dzīvo. Viņš bija sasniedzis jau tādu garīgo tīrību, ka pat plēsīgie zvēri tiecās pie viņa. Daudzi no tiem, kuri viņu apmeklēja, redzēja, kā no viņa rokas ēda milzīgs lācis. Taču par to sirdsskaisrais aizliedza stāstīt līdz viņa nāvei.


Redzot tādus svētcīnītāja panākumus svētumā, velns arvien stiprāk noskaņojās cīņai pret viņu. Reiz naktī, lūgšanas laikā, sirdsskaidrais Serafims aiz celles sienām izdzirdēja zvēru gaudošanu.  Bet pēc tam durvīs sāka lauzties it kā ļaužu pūlis; stenderes neizturēja, durvis izgāzās, bet pie stareca kājām nokrita milzīga koka atlūza, kuru nākamajā dienā ar grūtībām varēja iznest astoņi vīri.  Kritušo garu niknums sasniedza galējību, un viņi pieņēma redzamu veidolu, lai ievestu svēto apjukumā. Lūgšanas laikā celles sienas it kā pašķīrās, un sirdskaidrajam centās uzbrukt šausmīgi elles briesmoņi. Reiz neredzams spēks pacēla viņu gaisā un ar spēku vairākas reizes atsita pret grīdu.

 


Un tad sirsskaidrais Serafims uzsāka savas dzīves grūtāko varoņdarbu – klusēšanas un  lūgšanās, stāvot uz ceļiem. Trīs gadus viņš ne ar vienu nerunāja ne vārda, 1000 dienu un 1000 nakšu viņš pavadīja lūgšanā, stāvot uz akmens. Tādu akmeņu viņam bija divi: viens atradās viņa cellē, otrs gulēja meža biezoknī. Uz akmens cellē svētais stāvēja no rīta līdz vakaram, bet nakti pavadīja mežā. Pacēlis rokas pret debesīm, viņš lūdzās ar muitnieka vārdiem: "Dievs, esi žēlīgs, man, grēciniekam!" Bargā salā, lietū, svelmainās dienās un trauksmainās naktīs, aplipis ar odu mākoņiem, ciešot no ļaunajiem gariem, sirdsskaidrais nesa savu varoņdarbu.  Viņa ķermenis pa šo laiku bija izvārdzis, taču gars sasniedza neparastu brīvību un augstumu. Tādu varoņdarbu viņš varēja izturēt tikai stiprināts ar īpašu Dieva žēlastības palīdzību.


1810. gadā, pēc 16 gadu ilgas dzīves vientulībā, sirdsskaidrais Serafims atgriezās klosterī. Un atkal – ne lai atpūstos, bet lai nodotos īpašai lūgšanai. Atstājis iemīļoto meža tuksnesi, kur viss – tīrais gaiss, burbuļojošā upīte, meža zvēri – priecēja dvēseli, sirdsskaidrais uz daudziem gadiem noslēdzās mūka celles vientulībā, kur, izņemot ikonu, kuras priekšā vienmēr dega eļļas lampiņa, un aptēsta celma, kas kalpoja par krēslu, nekā nebija. Priekšnamā stāvēja ozolkoka zārks, pastāvīgi atgādinādams svētcīnītājam par nāvi. Starecs nevienu nepieņēma, vienīgā viņa saruna bija saruna ar Dievu – lūgšana.


Vēl pēc septiņpadsmit gadiem viņš iznāca no noslēgtības, saņēmis tam svētību no Pašas Debesu Valdnieces. Dievmāte likaviņam pieņemt apmeklētājus un garīgi vadīt tos.


Pa visu Krievzemi izplatījās vēsts par to, ka Sarovas klosterī Kungs ir paaugstinājis lielu svētcīnītāju, kurš izdziedina slimos, mierina noskumušos un nomaldījušos atgriež uz pareiza ceļa.


Kopš tā laika ik dienas -  pēc agrās liturģijas līdz pat vakaram  - starecs pieņēma ļaudis.  Tā mīlestība, ar kuru svētais bija piepildīts, pievilka visus. Tajā laikā viņam jau piemita gaišredzība: viņš redzēja katra cilvēka garīgo saturu, domas un dzīves apstākļus. Bet pats galvenais – viņam tika atklāta Dieva griba attiecībā uz ikvienu, tā, ka viņa padomus uztvēra kā Paša Dieva dotus. Tūkstošiem cilvēku, pateicoties sirdsskaidrā Serafima lūgšanām un padomiem, laimīgi nokārtoja savu dzīvi, izbēga no briesmām, un pat no nāves, saņēma izdziedināšanu no smagām slimībām.  Taču pats galvenais – atrada dvēseles glābšanās ceļu un mācījās tuvoties Dievam caur mīlestību un paklausību Dieva Dēlam, mūsu Kungam Jēzum Kristum. Tas ir galvenais, ko mācīja sirdsskaidrais Serafims.


Starecs visus sagaidīja ar vislielāko sirsnību: "Mans prieks, Kristus ir Augšāmcēlies!" – viņš teica, ar mīlestību apskaudams pie viņa atnākušo svētceļnieku.


Taču tos, kuri nāca ar ļaunu prātu, tikai piesedzoties ar dievbijību (bija arī tādi), viņš bargi aizraidīja no sevis. Sirdsskaidrais varēja redzēt ne tikai katra cilvēka nākotni, bet arī Krievijas un visas pasaules tālāko likteni.  Reiz pie viņa uz tuksnesi atnāca virsnieks. Sirdsskaidrais tajā brīdī stāvēja pie brīnumdarošā avotiņa, ko reiz pats ar savām lūgšanām bija izvedis zemes virsū, un kuram piemita liels dziedinošs spēks.

 


Virsnieks tuvojās tuksnesim, un tajā brīdī ūdens avotā kļuva tumšs un saduļķojās, tas plūda netīrā straumē. Sirdsskaidrais ar dusmām uzlūkoja virsnieku un bargi pavēlēja: "Ej prom! Tā kā saduļķojās šis svētais avots, tāpat arī tu ar saviem domubiedriem saduļķosi visu Krieviju!"


Šausmās un apjukumā virsnieks devās prom: viņš patiešām bija nācis ar ļaunprātīgu nodomu un viltu saņemt no stareca atbalstu valsts apvērsumam, kas tika gatavots. Tas bija cilvēks no t.s. dekabristu un masonu vidus, kuri gribēja izpostīt Krieviju un Pareizticību – citi noziedzīgas neprātības, citi – naida dēļ. Sirdsskaidrais paredzēja lielas nelaimes, ko tautai atnesīs revolucionāri, un jau iepriekš brīdināja pareizticīgos par tiem notikumiem, kam bija jānāk, iespējams, pēc vairākiem desmitiem gadu.


Viņš paredzēja arī asiņainās jukas mūsu pareizticīgajā tēvzemē, paredzēja Baznīcas postīšanu par daudzajiem grēkiem, neredzētas kristiešu vajāšanas, paredzēja arī Svētās Krievzemes atdzimšanu par tās uzticību Pareizticībai. "Ļaundari augstu pacels savu galvu" – viņš teica. "Tas notiks nenovēršami: Kungs, redzot viņu siržu nenožēloto ļaunumu, ļaus piepildīties viņu nodomiem uz īsu brīdi, taču viņu kaite nāks pār viņu galvu, un pār viņiem nāks viņu pazudinošo nodomu netaisnība. Krievijas zeme tiks slacīta ar asiņu upēm, un daudzi muižnieki tik nogalēti cīņā par Augsto Valdnieku un viņa patvaldības pastāvēšanu; taču Kungs nedusmosies līdz galam un nepieļaus līdz galam sagraut Krievijas zemi, jo galvenokārt tajā vienīgajā vēl saglabājas Pareizticība un kristīgās dievbijības paliekas.


Līdz antikrista piedzimšanai norisināsies liels un ilgstošs karš un briesmīga revolūcija Krievijā, kas pārsniedz jebkādu cilvēka iztēli, jo asinsizliešana būs šausmīga: Razina, Pugačova dumpji, Franču revolūcija – tas viss nav nekas, salīdzinot ar to, kas notiks ar Krieviju. Ies bojā daudz tēvzemei uzticīgu cilvēku, tiks izlaupīts baznīcas un klosteru  īpašums, Kunga dievnami tiks apgānīti, notiks labu cilvēku bagātību iznīcināšana un izlaupīšana, plūdīs krievu asiņu upes. Taču Kungs apžēlos Krieviju un caur ciešanu ceļu vedīs  lielā godā..."


Batjuška Serafims pareizticīgajiem ļaudīm atstāja brīnišķīgu mācību par glābšanos. "Mūsu kristīgās dzīves mērķis" - viņš teica – ir Svētā Gara iemantošana". Tas nozīmē – iegūšana; bet Garu iegūst tas, kurš nožēlo visus savus grēkus un īsteno dzīvē tikumus, kas pretēji izdarītajiem grēkiem. Tādam cilvēkam Gars sāk darboties sirdī un apslēpti veido tās iekšienē Debesu Valstību. "Kā gan es varu uzzināt" – sirdsskaidrajam jautāja kāds jauneklis - "ka es atrodos Svētā Gara žēlastībā? Es gribu saprast un to pa īstam sajust". Šī saruna norisinājās ziemas laikā, apsnigušā meža norā; jauneklis ļoti mīlēja sirdsskaidro Serafimu un nāca pie viņa pēc padoma.


Sirdsskaidrā Serafima atbilde bija patiesi brīnumaina. Viņš stingri satvēra jaunekli aiz pleciem un teica viņam: "Mēs abi tagad ar tevi esam Dieva Garā. Kāpēc tu neskaties uz mani?" Jauneklis atbildēja: "Es nevaru, batjuška, skatīties, jo no jūsu acīm liesmo zibeņi.  Jūsu seja kļuva gaišāka par sauli, bet man acīs lauž no sāpēm". Sirdsskaidrais uz to sacīja: "Nebīstieties, Dievu mīlošais! Arī jūs tagad tāpat esat kļuvis tikpat gaišs kā es. Jūs pats tagad atrodaties Dieva Gara pilnībā, citādi jūs nevarētu mani tādu skatīt. Vienkārši skatieties man acīs un nebīstieties!"

 

"Pēc šiem vārdiem es palūkojos viņam sejā" – vēlāk atcerējās jauneklis - "un mani pārņēma vēl lielākas dievbijīgas šausmas. Iedomājieties sauli tās visspilgtākajā dienas vidus spožumā, un tās vidū – ar jums runājošu cilvēka seju. Jūs redzat viņa lūpu kustību, acu mainīgo izteiksmi, dzirdat viņa balsi, jūtat, ka kāds ar rokām satvēris jūsu plecus, taču neredzat ne šīs rokas, ne pats sevi, ne viņa stāvu, tikai vienu vienīgu gaismu – apžilbinošu, tādu, kas sniedzas tālu, vairāku asu attālumā, un ar savu spilgto mirdzumu apspīd gan meža noru apklājušo sniega segu, gan krītošos sniega graudus, kas apklāj gan mani, gan lielo starecu".

 
Jauneklis jutās neparasti labi. Uz visu mūžu viņa atmiņā palika tā diena, kad batjuška Serafims sniedza viņam mācību stundu par to, ko nozīmē "Svētā Gara iemantošana".


Sirdsskaidrā stareca dzīves beigās viņu godināja jau visa Krievzeme. Viņa svētīgās spējas bija neparastas. Viņam tika dots skatīt pat paradīzes mājokļus, kurus Dievs sagatavojis mūžībā tiem, kas Viņu mīl. Kad viņš saviem vistuvākajiem cilvēkiem stāstīja par šīm atklāsmēm, viņa seja apskaidrojās un izlēja brīnumainu gaismu.  Debesu priekā un aizkustinājumā viņš sacīja: "ak, ja cilvēki zinātu, kāds prieks, kāda saldme gaida taisnā dvēseli debesīs, viņi apņemtos īslaicīgajā zemes dzīves laikā visas bēdas pārciest ar pateicību. Ja šī pati celle būtu tārpu pilna, un viņi visas dzīves garumā ēstu mūsu miesu, arī tad vajadzētu tam no visas sirds piekrist, lai tikai nezaudētu to debesu prieku".


Gods no cilvēku puses apgrūtināja starecu, no lielajiem darbiem viņa spēki galīgi izsīka. Kad sirdsskaidrais atgriezās no klostera savā tuksnesī, abās ceļa malās stāvēja cilvēku pūļi, vēlēdamies kaut vai tikai pieskarties viņa apģērbam, kaut vai tikai ieraudzīt viņu.
Pēdējos dzīves gadus sirdsskaidrais Serafims daudz rūpējās par viņa dibināto sieviešu Divejevas klosteri. Klosterī iestājās meitenes – bārenes, kā arī tās, kuras meklēja Dievam tīkamu dzīvi batjuškas Serafima vadībā. Svētais vadīja klostera dzīvi, sekojot Dievmātes svētībai.

 


Neilgi pirms svētā nāves viņu divpadsmito reizi apmeklēja Vissvētā Dievadzemdētāja. Tas notika vienas no Divejevas klostera māsu klātbūtnē. Pēkšņi sacēlās vējam līdzīgs troksnis, iemirdzējās gaisma, ieskanējās dziedāšana. Stareca celle brīnumaini pārveidojās: tā it kā paplašinājās, griesti izzuda un augšpusē bija viens vienīgs mirdzums. Bet pēc tam parādījās brīnumains gājiens: nāca Dievmāte divpadsmit svētu jaunavu, Jāņa Teologa un Jāņa Priekšteča pavadībā; pa priekšu gāja divi Eņģeļi, rokās turēdami ziedošus zarus. Debesu Valdniece bija tērpta mirdzoša, neizsakāmi skaistā mantijā, galvu rotāja brīnišķīgs kronis. Starecs, ceļos nometies, sagaidīja debesu un zemes Valdnieci. Dieva Māte apsolīja svētajam nepamest Divejevas māsas bez Savas palīdzības.


Viņa paredzēja sirdsskaidrajam drīzu nāvi, pāreju Debesu Valstībā, un svētīja viņu. Starecu svētīja arī svētie, kuri bija atnākuši pie sirdsskaidrā kopā ar Dieva Māti. "Šis ir no mūsu cilts!" – teica Vissvētā Dievadzemdētāja, ar mīlestību raugoties uz Savu paklausībnieku, kurš bija vīrišķīgi nodzīvojis garu dzīvi pēc Viņas Dēla baušļiem.


Dienu pirms nāves, 1833. gada 1.janvārī, svētdienā, batjuška Serafims pēdējo reizi apmeklēja baznīcu. Nolika sveces pie ikonām. Iegrimis sevī, viņš lūdzās liturģijas laikā un saņēma Svētos un Dzīvudarošos Kristus Noslēpumus. Pēc tam sāka atvadīties no klostera brāļiem, visus svētīja un mierināja. Miesā viņš bija ļoti vājš, bet garā možs, mierīgs un priecīgs.
– Glābieties, nekrītiet grūtsirdībā, palieciet modrībā: šodienā mums tiek gatavoti kroņi! – viņš sacīja.


Tās dienas vakarā viņš savā cellē dziedāja Pashas dziedājumus.


Bet 2. janvārī viens no mūkiem sajuta dūmu smaržu, kas nāca no sirdsskaidrā celles. Iegājis tajā, viņš ieraudzīja, ka sirdsskaidrais stāv uz ceļiem ikonas "Žēlojošā"  priekšā; uguns nedega, gruzdēja grāmatas, kas bija aizdegušās no apgāztās sveces. Tā piepildījās vēl viens sirdsskaidrā pravietojums: "Manu nāvi atklās ugunsgrēks". Svētā sakrustotās rokas gulēja uz analoja, galva bija atbalstīta uz rokām. Domādams, ka starecs ir aizmidzis, mūks aizskāra viņa plecu, bet atbildes nebija. Tad brālis saprata, ka starecs ir miris; viņa un pārējo brāļu bēdas bija bezgalīgas.


Sirdsskaidrā ķermeni ielika ozolkoka šķirstā, kuru viņš bija darinājis pats savām rokām. Sirdsskaidro Serafimu apglabāja pie klostera katedrāles, pie altāra. Septiņdesmit gadu garumā pēc batjuškas Serafima  nāves ļaudis nāca pie viņa uz kapu.  Dieva svētā lūgšanu dēļ tūkstošiem un tūkstošiem kristiešu tika dziedināti no miesas un dvēseles slimībām.


1903.gada 19.jūlijā godināšanai tika nodotas batjuškas Serafima svētās un daudzdziedinošās relikvijas un viņš tika kanonizēts svēto kārtā. Tās bija visas tautas svinības.


XX gadsimta 20.gados, sirdsskaidrā Serafima paredzētajā revolucionāro juku un Baznīcas vajāšanu laikā, viņa svētās relikvijas pazuda.  Taču pavisam nesen tās brīnumainā veidā tika atrastas no jauna. 1991.gada jūlijā relikvijas tika pārnestas uz atdzimstošo Divejevas klosteri. Te tās atrodas līdz šai dienai.


Kopš tā laika visi pareizticīgie ļaudis, lai cik daudz viņu nebūtu visās tautās, uzzināja par sirdsskaidro Serafimu, brīnījās par viņa lielo mīlestību uz Dievu un cilvēkiem, lūdza viņa svētās aizlūgšanas, bet daudzi centās sekot viņa dzīvei un varoņdarbiem. Lai cik daudz svētcīnītāju – mūku, pasaulē dzīvojošo, svētītāju, mocekļu, vientiesīgo – Kungs kopš tā laika tika paaugstinājis Krievijas zemē, viņi visi it kā nāca pie batjuškas Serafima vienkāršās celles, lūdzot svētību darbiem, varoņdarbiem un pacietībai. Un viņiem visiem, kā arī nākamajām kristiešu paaudzēm, kuras vēlēsies dzīvot, pildot Dieva likumus, skanēja un skan sirdsskaidrā Serafima balss:

 

MANS PRIEKS, NEĻAUSIMIES GRŪTSIRDĪBAI!
KRISTUS IR AUGŠĀMCĒLIES!!!

IEMANTO MIERA GARU UN TŪKSTOŠI AP TEVI IZGLĀBSIES!

 

 

Tropārs, 4. melodija

 

Kopš jaunības dienām Kristu esi iemīlējis, svētlaimīgais, / un Viņam vienīgajam kalpot esi kvēli vēlējies, / nerimstošā lūgšanā un darbos vientulībā svēti esi cīnījies, / ar žēlojošu sirdi Kristus mīlestību esi iemantojis,  / kā Dievmātes iemīlēts izredzētais esi atklājies. / Tādēļ mēs uz tevi saucam:// glāb mūs ar savām lūgšanām, Serafim, mūsu sirdsskaidrais tēvs.

Kondaks, 2. melodija

 

Atstājot pasaules skaistumu un visu, kas tajā iznīcīgs, / tu Sarovas klosterī  apmeties; / un tajā kā eņģelis dzīvodams, daudziem esi bijis par ceļu uz glābšanos. / Tā dēļ arī Kristus tevi, tēvs Serafim, godā cēla, / un ar dziedināšanas un brīnumu darīšanas dāvanu apveltīja./ Tādēļ mēs saucam tev://priecājies, Serafim, mūsu sirdsskaidrais tēvs.

 

 


 

© 2009 - 2017 BIBLOS