Tomēr - kāpēc gan?

Arhimandrīts Tihons (Ševkunovs)
par kalendāro precizitāti un baznīcas tradīciju

 

Svētās Baznīcas pozīcijai laika skaitīšanā pēc tā kalendāra, pēc kura dzīvoja Kristus laikos, ir vairāk, nekā svarīgi, iemesli. (Starp citu, vārds "kalendārs" latīņu valodā nozīmē "parādu grāmata". Mēs nesam atbildību par laiku, ko mums katram devis Dievs.)


Mēs šeit neiedziļināsimies zinātnieku strīdos, kurš kalendārs ir precīzāks: vecais, Juliāna, vai jaunais, Gregora. Palūkosimies uz šo jautājumu no citas puses.


Kas ir laicīgais kalendārs? Tā pamatā ir debess ķermeņu kustība. Bet ko iesākt ar baznīcas kalendāru, kurš salāgo mūsu pasauli ar pilnīgi citādo, garīgo, nemateriālo pasauli; mūsu zemes laiku  - ar mūžību, ar to esamības stāvokli, kad laika vairs nav?


Lai salāgotu šos nesalāgojamos jēdzienus, vajag, lai tos – Mūžību un laiku, Garu un matēriju – apvienotu kaut kas vai Kāds. Šajā noslēpumainajā punktā, kur sastopas laiks un mūžība, mūsu priekšā Krustā nostājas Dievcilvēks, Jēzus Kristus. Jāsaprot, ka tieši Kristus, Viņa dzīve, ir pamatā kristiešu laika skaitīšanai: Piedzimšana, Kristīšana, Apskaidrošanās, Krustā sišana, Augšāmcelšanās – tie ir notikumi, kuri veido baznīcas gadu.


Kristus dzīvoja tajā laikā, kad senā pasaule lietoja kalendāru, ko ieviesa Jūlijs Cēzars 45.gadā pirms Kristus Piedzimšanas. Daži zinātnieki to uzskata par precīzāku par vēlāko = Gregoriānisko, citi – par neprecīzāku, taču tieši tas bija spēkā Kristus Glābēja dzīves dienās. Dabiski, ka tas ņemts par pamatu baznīcas kalendāram.


Baznīcas kanonos ir tāds noteikums: Pasha, tas ir, Kristus Augšāmcelšanās svētki, noteikti jāsvin pēc jūdu Pashas, un tie nedrīkst sakrist ar to. Kāpēc tas ir tieši tā? Glābējs tika sists Krustā un nomira jūdu Pashas priekšvakarā un augšāmcēlās trešajā dienā.  Ja mēs lietojam veco, Juliāna kalendāru, tad šī hronoloģija saglabājas, bet, ja pārejam uz Gregora kalendāru, tad Augšāmcelšanās var sakrist ar krustā sišanas dienu, jūdu Pashu, vai pat iekrist pirms tās.  Tādā gadījumā mainīgais laiks, nevis Dievcilvēka dzīve, tiek likts pamatā dievkalpojumu laika skaitīšanai un izkropļo to.


Kāds teiks: katrs kalendārs pieprasa periodiskuma pierādījumus – pavasari nomaina vasara, rudeni – ziema. To mēs lieliski zinām no laicīgā kalendāra. Taču arī baznīcas kalendārā Jēzus Kristus dzīves notikumi seko viens aiz otra, turklāt pats satriecošākais ir tas, ka tos Viņa dzīves momentus, kuri bija saistīti ar īpašu izpausmi mūsu materiālajā pasaulē, katru gadu atkārtojas ar īpašām izpausmēm, kuras parasti dēvē par brīnumiem.


Tā, tieši Lielajā Sestdienā pēc vecā kalendāra, Pareizticīgo Pashas - Kristus Augšāmcelšanās svētku - (kuri, kā jūs zināt, katru gadu notiek dažādā laikā) priekšvakarā, Jeruzalemē, virs Kunga Kapa nonāk Svētā uguns, kas nozīmē ugunīgo Kristus augšāmcelšanos.  Atgādināšu, ka šī uguns nonāk Pashas priekšvakarā pēc pareizticīgo kalendāra, un šai ugunij piemīt neparastas īpašības: pirmās minūtes tā neapdedzina, un cilvēki var ar to "mazgāt" savas sejas. Šo pārsteidzošo skatu, ko var redzēt katru gadu desmitiem tūkstošu liecinieku klātbūtnē, uzņem simtiem videokameru.


Cita īpaša veida Dievcilvēka saskaršanās ar matēriju bija Viņa Kristīšanās laikā, kad Glābējs iekāpa Jordānā un saņēma kristību no Jāņa. Līdz šai dienai Kristīšanas dienā pēc vecā stila baznīcas kalendāra (sauciet, kā gribat), kad baznīcās tiek iesvētīts ūdens, tas kļūst neiznīcīgs, tas nebojājas daudzu gadu garumā. Tas, atkārtoju, notiek katru gadu un arī tikai Kristīšanas svētkos pēc pareizticīgo, pēc Juliāna kalendāra.


Šajā dienā, kā teikts vienā no svētku dziedājumu stihirām, "iesvētās visu ūdeņu daba", tāpēc ne tikai ūdens baznīcā, bet visi ūdeņi iegūst šo pirmradīto neiznīcības īpašību. Pat ūdens no krāna šajā dienā kļūst par "kristīšanas ūdeni", Lielo Agiasmu – Svētumu, kā tas tiek saukts Baznīcā. Bet nākamajā dienā visi ūdeņi iegūst savas parastās īpašības.


Kristīšanas ūdens iesvēta, dziedina, sniedz īpašu Dieva svētību katram cilvēkam, kurš ticībā to lieto.


Vēl viens piemērs. Kristus Apskaidrošanās svētki – tā diena, kad Kungs brīnumaini pārvērtās savu mācekļu acu priekšā, lūdzoties Tabora kalnā un mākonis viņus apsedza, kā tas aprakstīts Evaņģēlijā. Kopš tā laika, tieši Apskaidrošanās svētku dienā pēc Juliāna kalendāra, uz Tabora kalna Galeliejā, uz pašu tā virsotni, kur atrodas pareizticīgo dievnams, nolaižas mākonis un uz kādu laiku pilnībā nosedz baznīcu. Norādīšu, ka visās pārējās gada dienās Tabora kalnā mākoņu nav praktiski nekad. Reti – janvārī un lietus sezonas laikā. Bet Apskaidrošanos Pareizticīgā Baznīca svin augusta vidū.


Glabāsim baznīcas kalendāru kā vislielāko mantojumu, lai kā mūs censtos pārliecināt no tā atteikties.


www.pravoslavie.ru

 

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS