Arhimandrīts Serafims ( Tjapočkins)
SVĒTO SLAVĒJAMO UN TEICAMO APUSTUĻU
 PĒTERA UN PĀVILA PIEMIŅAS DIENĀ


Meklējiet vispirms Dieva Valstību un Viņa taisnību (Mt. 6: 33).



Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā!


Meklējiet vispirms Dieva Valstību un Viņa taisnību – tādu bausli mums dod Dievišķais Skolotājs, Kungs Jēzus Kristus, kā jūs tikko dzirdējāt Evaņģēlija lasījumā. Dieva Valstības un Viņa taisnības meklēšanai jābūt mūsu zemes esamības, tas ir, visas mūsu zemes dzīves, galvenajam mērķim. Žēlsirdīgais Kungs radīja mūsu apkārtējo pasauli, Viņš radīja mūs ar jums, Viņš padarīja mūs par pasaules svētlaimes līdzdalībniekiem. Viņš izsauca mūs no nebūtības būtībā, Viņš deva mums dzīvību, kuru dārgu tur ikviens no mums. Bet kā dēļ mēs dzīvojam? Vai tikai tā dēļ, lai rūpētos, ko mums ēst un dzert, kā tērpties? Nē, ne tā dēļ. Nerūpējieties par to. Kungs šodienas Evaņģēlija lasījumā saka mums: „Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?  Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas”. Ar šiem vārdiem Kungs neliedz mums strādāt, jo Viņš mīl un svētī mūsu darbus, teikdams: vaiga sviedros tu savu maizi ēdīsi. Taču mūsu darbi, mūsu rūpes par miesas vajadzībām nedrīkst pārsniegt rūpes un darbus, kas veltīti mūsu dvēseļu glābšanai, Dieva Valstības un Viņa taisnības meklēšanai. Ja mums vaiga sviedros jāstrādā dienišķās maizes kumosa dēļ, tad ne mazāk pūļu jāpieliek Dieva Valstības un Viņa taisnības sasniegšanai.


Caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva Valstībā. Bet kā mums tās jāpanes? Lūk, kā. Šodienas lasījumā apustulis Pāvils saka: "Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību,  izturība - pastāvību, pastāvība - cerību, bet cerība nepamet kaunā..." (Rom. 5:3- 5). Mums nevajag baidīties no bēdām, apjukt tajās, bet, kā saka apustulis – priecāties. Un tie nav tikai apustuļa vārdi, kurus viņš teicis visu apustuļu vārdā. Nē. Tādi apustuļi bija kā vārdos, tā dzīvē. Par labāko pierādījumu tam lai kalpo mums Svētās Baznīcas šodien teicamo un slavējamo virsapustuļu Pētera un Pāvila dzīve. Atsauksim sev atmiņā viņu zemes dzīvi un pasmelsim sev mācību stundu.


Pēteris līdz aicinājumam uz apustuļa kalpošanu bija parasts galiliešu zvejnieks. Viņš ar savu brāli mierīgi zvejoja zivis. Galilejas ezera krastā viņi izdzirdēja Dievišķo balsi, kas aicināja: "Sekojiet Man" (Jņ. 1: 43). Un tūdaļ, visu atstājuši, viņi gāja līdzi Kristum. Ja mēs izsekosim līdzi Evaņģēlija stāstījumam, tad ieraudzīsim, ka apustulis Pēteris bija visu svarīgāko Evaņģēlija notikumu liecinieks.
Trako jūra. Ceļas viļņi. Vējš mētā laivu, kurā brauc Kristus mācekļi. Šķiet, ka viņu bojāeja ir neizbēgama. Taču, lūk, iespējams, pēdējā brīdī viņi redz savu Dievišķo Skolotāju nākam pie viņiem pa jūras viļņiem. Viņus pārņēma bailes. Viņi netic savām acīm, ka tas ir Viņš, viņu Skolotājs un Kungs, kurš nāk, lai glābtu tos no noslīkšanas. Viņi no bailēm iekliedzās. Bet Jēzus teica: "Nebīstieties: tas esmu Es..."   "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu", - iesaucas Pēteris.  "Nāc!", - viņš dzird atbildi no Glābēja visšķīstajām lūpām.  Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" (Mt. 27 – 31).


Apustulis Pēteris kopā ar citiem izredzētajiem mācekļiem, Jāni un Jēkabu, bija klāt, kad Kungs uzmodināja Jaira meitiņu (Mk. 5: 22; Lk. 8: 41). Viņš kopā ar tiem pašiem apustuļiem bija ar Kungu Tabora kalnā viņa Apskaidrošanās brīdī...


Visas Savas zemes kalpošanas laikā Dievišķais Skolotājs gatavoja savus mācekļus Savu gaidāmo krusta ciešanu sastapšanai. Neilgi pirms Savas Apskaidrošanās Viņš, kā to mums vēstī šodienas otrs Evaņģēlija lasījums, vaicāja apustuļiem: "Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?" Sīmanis Pēteris pirmais atbildēja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls".  Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt". (Mt. 16: 13, 16 – 18).   Bet, lūk, pienāca arī Glābēja ciešanu laiks. Viņš ar Saviem mācekļiem notur Svēto Vakarēdienu...


Kungs pieiet pie Sīmaņa Pētera, lai mazgātu viņam kājas. Pēteris ir neizpratnē, kā Kungs var mazgāt viņam kājas. „Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus lēnprātīgi atbild viņam: „Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi”. Pēteris nespēj samierināties ar to, ka Kungs varētu viņam mazgāt kājas: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!"  Un atkal dzirdama Skolotāja klusā balss: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis". Mīlestība un paklausība uzvar Pētera neizpratni, un viņš skaļi iesaucas: "Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!"


Savā atvadu sarunā Kristus teica: "Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis. Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs". (Jņ.16: 32; Mt. 26: 31). Mīlestības uz uzticības aizrautībā Pēteris iesaucas: "Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu. Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē. Savu dzīvību es par Tevi atdošu!" (Мt.26:35; Lк.22:33; Jņ.13:37).


Tik patiesi, no tīras sirds, tik aizkustinoši apustulis Pēteris centās apliecināt  savu uzticību Viņam. Bet - ak, vai! Mēs zinām, kas notika ar viņu, kad Kristus, jau nodots cilvēku rokās kā grēcinieks, sasaistīts un apkaunots, atradās augstā priestera pagalmā. Tas pats Pēteris, kurš apliecināja gatavību atdot savu dzīvību par Viņu, iet Viņam līdzi cietumā, nāvē, tas pats Pēteris, kurš Ģetzemanes dārzā pacēla zobenu, lai aizstāvētu Kristu, te, augstā priestera pagalmā, kad Kristum bija vajadzīga Pētera mīlestība, trīs reizes apkaunojoši atteicās no Viņa. Līdz ar trešo atteikšanās reizi iedziedājās gailis. Tad, kā norāda svētais evaņģēlists, Kungs, pagriezies, palūkojās uz Pēteri. Cik daudz mīlestības un visa piedošanas Pēteris ieraudzīja šai sava Skolotāja skatienā! Šis skatiens iespiedās pašos slēptākajos Viņu nodevušā mācekļa dvēseles dziļumos... Nevienu neievērodams, nejuzdams zemi sev zem kājām, Pēteris izgāja no augstā priestera pagalma un rūgti ieraudājās. Dziļa un patiesa bija Pētera nožēla, un Kungs viņu pieņēma. „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?” – ar tādu trīskāršu jautāšanu un atbildi: "Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu" (Jņ. 21: 15-17) — Pēteris tika atjaunots apustuļa cieņā un pēc aicinājuma: "Seko Man" – gāja un nekad, nekad vairs nepameta savu Skolotāku un Kungu. Un šo uzticību Viņam, savu mīlestību un padevību apustulis Pēteris apliecināja ar savu mocekļa nāvi, tiekot piesists krustā, un pat  - pēc savas vēlēšanās – ar galvu uz leju, jo uzskatīja sevi par necienīgu tikt piesistam tā, kā viņa Dievišķais Skolotājs.


Tādu pašu padevību, mīlestību un uzticību Kristum ar apustuliskajiem darbiem, ar visu savu dzīvi apliecināja arī svētais apustulis Pāvils.


Apustulis Pāvils jeb – līdz savai pievēršanās Kristum – Sauls – bija cietsirdīgs un nežēlīgs kristiešu vajātājs. Tēvu mantojuma dedzīgs sargātājs, farizejs, ievērojamā skolotāja Gamaliēla skolnieks, un tai pašā laikā ar augstām dvēseles īpašībām apveltīts cilvēks, viņš dvēseles akluma aizrautībā nežēlīgi vajāja kristiešus. Viņš ienīda Kristus vārdu; viņš vajāja Viņu, neieredzēja Viņa sekotājus. Nereti viņš iebruka viņu mājās un vilka tos uz tiesu un mocībām... Taču ceļā uz Damasku ar viņu notika kaut kas, ko ne viņš pats, ne arī neviens cits nevarēja paredzēt. Šeit, Damaskā, pēc Dieva gribas, viņš saņēma kristību no svētā apustuļa Ananijas rokām. Tapis redzīgs gan miesiski, gan garīgi, viņš no cietsirdīga Kristus vajātāja kļuva par Viņa lēnprātīgu mācekli... Tagad viņš paņēma rokās svēto Evaņģēliju un nesa to pasaulē, nebaidoties no šīs pasaules varenajiem, vīrišķīgi pārvarot visus šķēršļus šinī ceļā, neturot dārgu savu šīs zemes labklājību un pat pašu dzīvību.


Evaņģēlija sludināšanā apustulis Pāvils izdarījis vairāk par visiem citiem, kā viņš pats par to liecina: "Bet no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu, un Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis" (1.Коr. 15:10).


Ar savas sludināšanas vārdiem apustulis Pāvils pievērsa Kristum veselas tautas, ceļot Dieva Baznīcu, dēstot ticību. Apustulim Pāvilam pieder četrpadsmit vēstules, kuras tiek lasītas Dievišķajā liturģijā.


Šī sludināšana apustulim Pāvilam nebija viegla. To pavadīja daudzas bēdas. Kā pats atzīstas, viņš pārcietis ūdens briesmas upēs, laupītāju briesmas, briesmas savu ļaužu vidū, briesmas pagānu vidū, briesmas pilsētā, briesmas tuksnesī, briesmas uz jūras, briesmas viltus brāļu starpā. „Es daudz vairāk (par citiem apustuļiem) esmu bijis darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās. No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena. Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā”. (2. Коr. 11: 26, 23-25). Ejot tādu, bēdu pilnu, šauru, ērkšķainu ceļu, lielais apustulis Pāvils meklēja uz zemes Dieva Valstību. Vēl būdams miesā, viņš patiesi to atrada: "Es pazīstu cilvēku Kristū..." (2. Коr. 12: 2-5).


Lielais Pāvils visā savā augstajā apustuļa cieņā neslēpa savas vājības, sacīdams: "Lai es netaptu iedomīgs..." Drūmā romiešu cietuma pazemē apustulis Pāvils pavadīja savas zemes dzīves pēdējās dienas... Uz cietuma aukstās grīdas gulēja lielais Evaņģēlija darbinieks. Visas savas grūtās dzīves laikā viņš nebija sakrājis sev nekādu mantību. Apmetnis un ādas grāmatas, kuras pēc viņa lūguma bija sagādājis viņa skolnieks, svētais apustulis Timotejs, - lūk, visa viņa bagātība. Un tagad, pavadot ilgu laiku cietumā, viņš ar apmetni apsedza savu jau slimo ķermeni, novārgušu un novājējušu, bet savu dvēseli baroja ar vārdiem no šīs "ādas grāmatas". "Visi mani atstājuši, - viņš ar sāpēm sirdī rakstīja savam māceklim Timotejam no romiešu cietuma. - Lūka  vienīgais ir pie manis" (2.Тim. 4: 16, 11). Tikai svētais Lūka, Apustuļu darbu grāmatas un viena no Evaņģēlijiem sastādītājs, dalīja ar pagānu apustuli Pāvilu viņa pirmsnāves dienas un stundas. Apustulis Lūka bija arī gleznotājs un ārsts. Kā ārsts viņš varbūt mazināja sava cietumā mirstošā drauga un skolotāja miesiskās slimības. Bet kā draugs atviegloja viņa dvēseles bēdas, kuras, neapšaubāmi, nospieda dvēseli lielajam Pāvilam, kurš gaidīja sprieduma pasludināšanu. Šo spriedumu svētais gūsteknis sagaidīja vīrišķīgi, ar sev raksturīgo mieru.


Vēl vairāk: līdz savam gūstam šis nenogurdināmais evaņģēliskās patiesības sludinātājs vīrišķīgi liecināja: "Es gribu būt ne tikai sasaistīts Kristus dēļ, bet arī mirt par Viņu" (1. Коr. 9: 15). Tagad viņa vēlēšanās piepildījās. Kā romiešu pilsonim svētajam apustulim Pāvilam tika piespriesta nāve no zobena. Atvests uz soda vietu, viņš vīrišķīgi ielūkojās acīs savai nāvei. Pēdējo reizi viņš nokrita uz saviem slimajiem ceļiem, pacēla atvadu skatienu pret Debesīm, izlēja pirmsnāves lūgšanu Dieva priekšā par sevi un pasauli un nolieca zem zobena savu svēto galvu. Viens bendes cirtiens! -  un izdzisa liela cilvēka, liela skolotāja, liela sludinātāja – lielā Pāvila - dzīvība! Bija beigusies viņa grūtību un bēdu pilnā dzīve, un viņš mierīgi iegāja mūžībā – Debesu Valstībā, kuru šeit,  uz zemes, bija meklējis vispirms.


Tāda bija šodien Svētās Baznīcas slavējamo un teicamo apustuļu Pētera un Pāvila dzīve. Baznīca viņus sauc par virsapustuļiem (первоверховными) viņu lielajiem darbiem Kristus ticības izplatīšanā. Ir pagājuši gadu simti, kopš viņi dzīvoja šeit, virs zemes, bet viņu piemiņa ir dzīva. No šo gadsimtu dziļumiem viņi raugās uz mums un aicina sekot, līdzināties viņiem ticībā, mīlestībā un padevībā Kungam. "Ak, spēcīgie! – sauksim mūsu debesu aizstāvjiem, svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam. – Nesiet mūsu vājības. Mēs esam vāji, nevarīgi, mēs nespējam veikt tos darbus, kādus nesāt jūs, dzīvojot uz zemes Kristus un Viņa Svētās Baznīcas dēļ, uzklausiet savu bērnu nopūtas, palīdziet mums Dieva Valstības meklēšanā, lai pārvaram grūtības šajā meklēšanā un, sasnieguši ilgoto mērķi, kopā ar jums būtu dalībnieki Dieva Jēra kāzu mielastā; Viņam lai gods un pielūgšana mūžu mūžos". Āmen.

http://www.serafim-rakit.orthodoxy.ru/alles/site/serafim/first-page.htm

© 2009 - 2017 BIBLOS