Gavēnis un tā nozīme

Arhimandrīts Rafaēls (Kareļins)


Seno kristiešu apoloģēts Afinagors uz sava oponenta - pagāna jautājumu par to, kā miesas slimība var atspoguļoties bezmiesas dvēseles darbībā, min šādu piemēru. Dvēsele ir muzikants, ķermenis – instruments. Ja instruments ir bojāts, muzikants nevar no tā izvilināt harmoniskas skaņas. No otras puses, ja slims ir muzikants, tas instruments klusē. Taču tas ir tikai tēls. Patiesībā saikne starp ķermeni un dvēseli ir neizmērojami lielāka. Ķermenis un dvēsele veido vienotu cilvēka personību.


Pateicoties gavēnim, ķermenis kļūst par smalkāku instrumentu, kurš spēj notvert katru muzikanta – dvēseles – kustību. Tēlaini runājot, ķermenis no afrikāņu bungām pārvēršas par Stradivari vijoli. Gavēnis palīdz atjaunot dvēseles spēku hierarhiju, pakļaut cilvēka sarežģīto psihisko organizāciju augstākiem garīgiem spēkiem.  Gavēnis palīdz dvēselei uzveikt kaislības, izņem dvēseli kā pērli no gliemežvāka, no visa raupji jutekliskā un netikumīgā.  Gavēnis atbrīvo cilvēka garu no iemīļotās pieķeršanās materiālajam, no pastāvīgās pievērstības zemes lietām.


Cilvēka psihofiziskās dabas hierarhija ir līdzīga piramīdai, kas apgriezta otrādi, kad miesa spiež uz dvēseli, bet dvēsele apspiež garu. Gavēnis pakļauj miesu dvēselei, bet dvēseli – garam. Gavēnis ir svarīgs faktors dvēseles un miesas vienotības saglabāšanā un atjaunošanā.


Apzināta sevis ierobežošana kalpo par līdzekli garīgās brīvības sasniegšanai, par to mācīja jau senie filozofi: "Cilvēkam jāēd, lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai ēstu”, - teica Sokrāts. Gavēnis palielina brīvības garīgo potenciālu: padara cilvēku neatkarīgāku no ārējā un veicina viņa zemāko vajadzību reducēšanu līdz minimumam. Turklāt atbrīvojas enerģija, iespējas un laiks gara dzīvei.


Gavēnis ir gribas darbība, bet reliģija lielā mērā ir saistīta ar gribu. Tas, kurš nespēs sevi ierobežot ēdienā, nevarēs uzveikt spēcīgākas un smalkākas kaislības. Izlaidība ēdienā ved pie izlaidības arī citās cilvēka dzīves jomās. Kristus ir teicis:  Debesu Valstību iegūst ar spēku, un tīkotāji ar piepūli laužas tajā iekšā (Mt.11:12). Bez pastāvīga sasprindzinājuma un gribas varoņdarba Evaņģēlija baušļi paliks tikai nesasniedzamā augstumā mirdzoši  ideāli, tālas zvaigznes, nevis cilvēka dzīves reāls saturs.

 

Kristīgā mīlestība – tā ir īpaša, upurējoša mīlestība. Gavēnis māca upurēt sākumā mazo, bet "viss lielais sākas ar mazumu". Bet egoists prasa upurus no citiem – sev, turklāt visbiežāk identificē sevi ar savu ķermeni.


Senie kristieši gavēņa bausli savienoja ar žēlsirdības bausli. Viņiem bija paradums: naudu, kas ietaupījās no pārtikas, atlikt īpašā krātuvītē un svētkos izdalīt nabagiem.


Mēs pieskārāmies gavēņa personiskajam aspektam, bet ir vēl arī cits, ne mazāk svarīgs – baznīcas aspekts. Ar gavēņa starpniecību cilvēks iekļaujas baznīcas dievkalpojumu ritmā, kļūst spējīgs reāli pārdzīvot Bībeles vēstures notikumus caur svētajiem simboliem un tēliem.


Baznīca – tas ir dzīvs organisms, un, kā ikviens organisms, tā nevar pastāvēt ārpus noteiktiem ritmiem.


Gavēņi ir nolikti pirms lielajiem kristiešu svētkiem. Gavēnis ir viens no nožēlas nosacījumiem. Bez nožēlas un attīrīšanās cilvēkam nav iespējams piedzīvot svētku prieku. Precīzāk sakot, viņš var izjust estētisku baudījumu, spēku pieplūdumu, eksaltāciju utt. Taču tas ir tikai garīguma surogāts. Patiess, atjaunojošs prieks kā žēlastības darbība sirdī paliks viņam nesasniedzams.


Kristietība prasa no cilvēka nepārtrauktu pilnveidošanos. Evaņģēlijs atklāj cilvēkam viņa krišanas bezdibeni tāpat kā gaismas uzliesmojums – tumšu aizu, kas paveras pie kājām, un tajā pašā laikā Evaņģēlijs atklāj cilvēkam bezgalīgu – kā debesis – Dievišķo žēlsirdību. Nožēla – tā ir elles redzēšana savā dvēselē un Dieva mīlestības, kas iemiesojusies Kristus Glābēja personā, redzēšana. Starp diviem poliem – skumjām un cerību – noris garīgās atdzimšanas ceļš.


Vairāki gavēņi veltīti Bībeles vēstures bēdīgiem notikumiem: trešdienā Kristu nodeva Viņa māceklis Jūda; piektdienā viņš izcieta Krustā sišanu un nāvi.  Tas, kurš negavē trešdienā un piektdienā, un saka, ka mīl Dievu, māna sevi. Patiesa mīlestība nepiepildīs savu vēderu pie mīļotā kapa. Tie, kuri gavē trešdienā un piektdienā, kā dāvanu saņem spēju dziļi līdzpārdzīvot Kristus Ciešanām.


Svētie saka: "Dod asinis un saņem garu”. Pakļauj savu miesu garam – tas būs labums arī pašam ķermenim, tāpat kā zirgam – pakļauties jātniekam, citādi abi iekritīs bezdibenī. Tas, kurš izdabā vēderam, maina garu pret vēderu un iemanto taukus. Gavēnis ir universāla parādība, kas pastāvējusi visās tautās un visos laikos. Taču kristīgo gavēni nevar salīdzināt ar budista vai maniheja gavēni. Kristīgais gavēnis ir pamatots uz citiem reliģiskajiem principiem un idejām. Budistam nav principiālas atšķirības starp cilvēku un kukaini. Tāpēc viņam gaļas ēšana ir kā līķa ēšana, kas tuva kanibālismam.  Dažās reliģiskajās skolās gaļas lietošana bija aizliegta, jo dvēseļu reinkarnācijas teorija lika piesargāties, ka zosī vai āzī mājo senča dvēsele, kas tur nokļuvusi saskaņā ar karmas likumu.


Saskaņā ar zoroastriešu, manihejiešu un citu reliģisko duālistu mācību, pasaules radīšanā piedalījās dēmonisks spēks. Tāpēc daži radījumi tika uzskatīti par ļaunā iesākuma veidotiem. Virknē reliģiju gavējis bija pamatots uz aplama priekšstata par cilvēka ķermeni kā dvēseles cietumu un visa ļaunuma viduspunktu. Tas radīja pašspīdzināšanu un izkropļojumus. Kristietība uzskata, ka tāds gavēnis noved pie vēl lielākas gara, dvēseles un miesas savstarpējo attiecību sagrāves.


Mūsdienu veģetārisms, kas sludina ideju par līdzcietību pret dzīvajām būtnēm, pamatojas materiālisma priekšstatos, kas nolīdzina robežu starp cilvēku un dzīvnieku. Ja gribi būt konsekvents evolucionists, tad vajag atzīt par dzīvām būtnēm visas organiskās dzīves formas, tai skaitā kokus un zāli, tas ir, nolemt sevi bada nāvei. Veģetārieši māca, ka augu barība pati par sevi mehāniski izmaina cilvēka raksturu. Taču veģetārietis bija, piemēram, Hitlers.


Pēc kāda principa noteikts ēdiens kristīgajā gavēnī? Kristietim nav šķīstas un nešķīstas barības. Te ņemta vērā pieredze par ēdiena ietekmi uz cilvēka organismu, tāpēc tādas būtnes kā zivis un jūras dzīvnieki, tiek pieskaitīti gavēņa ēdienam. Vienlaikus pie ne-gavēņa ēdiena bez gaļas tiek pieskaitītas arī olas un piena produkti. Visa augu valsta barība ir gavēņa ēdiens.


Kristīgajam gavēnim ir vairāki veidi – atkarībā no stingrības pakāpes. Uz gavēni attiecas:

  • Pilnīga atturēšanās no ēdiena (saskaņā ar Baznīcas Reglamentu tādu gavēni rekomendē ievērot pirmajās divās Lielā gavēņa dienās, Ciešanu nedēļas Piektdienā, svēto Apustuļu gavēņa pirmajā dienā);   

  • jēlēšana (сыроядение) – ēdiens, kas nav gatavots uz uguns;

  • sausēšana (сухоядение) – ēdiens, kas pagatavots bez augu eļļas;

  • stingrais gavēnis – bez zivs;

  • vienkāršais gavēnis – zivs, augu eļļas un visa veida augu barības lietošana uzturā.

Turklāt gavēņa laikā tiek rekomendēts ierobežot ēdienreižu daudzumu (piemēram, līdz divām reizēm dienā); samazināt ēdiena daudzumu (apmēram līdz divām trešdaļām no ierastās normas). Ēdienam jābūt vienkāršam, neizsmalcinātam. Gavēņa laikā jāēd vēlāk nekā parasti – pēc pusdienas, protams, ja to atļauj dzīves un darba apstākļi.

 

Jāņem vērā, ka uz kristīgā gavēņa pārkāpšanu attiecas ne tikai ne-gavēņa ēdiena ēšana, bet arī steiga ēšanā, tukšas sarunas un joki pie galda utt. Gavēnim jābūt stingri samērotam ar cilvēka veselību un spēkiem. Svētītājs Vasīlijs Lielais raksta, ka nav taisnīgi miesā stiprajam un vājajam noteikt vienu un to pašu gavēņa mēru: "vieniem ķermenis līdzinās dzelzij, citiem – salmiem".


Gavēnis tiek atvieglināts: grūtniecēm, dzemdētājām un mātēm, kuras baro bērnu ar krūti; tiem, kuri ceļo un nokļūst ekstremālā situācijā; bērniem un veciem cilvēkiem, ja vecumu pavada nespēks un slimība. Gavēnis tiek atcelts tādos apstākļos, kad fiziski nav iespējams dabūt gavēņa ēdienu un cilvēkam draud slimība vai bada nāve.


Dažos smagu kuņģa slimību gadījumos gavētāja diētā var tikt ietverti noteikti ne-gavēņa pārtikas produkti, kas nepieciešami šīs slimības gadījumā, taču labāk to apspriest ar garīgo tēvu.


Presē un citos masu informācijas līdzekļos pret gavēni nereti uzstājušies mediķi ar biedējošiem paziņojumiem. Hofmaņa un Edgara Po garā viņi zīmējuši drūmas mazasinības, avitaminozes un distrofijas ainas, kuras kā atriebības rēgi gaida tos, kuri uzticas Baznīcas Reglamentam vairāk nekā Pevznera "Ēšanas higiēnai".

 

Visbiežāk šie mediķi jauca gavēni ar t.s. "veco veģetārismu", kas izslēdza no ēdiena visus dzīvnieku izcelsmes produktus. Viņi nenopūlējās, lai noskaidrotu kristīgā gavēņa elementārus jautājumus. Daudzi no viņiem pat nezināja, ka zivs ir gavēņa ēdiens. Viņi ignorēja faktus, ko bija fiksējusi statistika: daudzas tautas un ciltis, kuras pārtika pārsvarā no augu barības, izceļas ar izturību un garu mūžu, bet pirmo vietu dzīves ilguma ziņā ieņem biškopji un mūki.


Turklāt, publiski noraidot reliģisko gavēni, oficiālā medicīna ieviesusi savā praksē "atslodzes dienas" un veģetāras diētas. Sanatorijās un armijā veģetārās dienas bija pirmdienas un ceturtdienas. Tika izslēgts viss, kas varētu atgādināt par kristietību. Acīmredzot ateisma ideologi nezināja, ka pirmdiena un ceturtdiena bija seno farizeju gavēņa dienas.


Vairumā protestantu konfesiju gavēņu nav. Jautājumi par gavēni tiek risināti individuāli.


Mūsdienu katolicismā gavēnis novests līdz minimumam; olas un piens skaitās gavēņa ēdiens. Ēdiena uzņemšana ir atļauta vienu – divas stundas pirms Dievgalda.

 

Monofizītiem un nestoriāņiem – herētiķiem – gavēnis atšķiras ar ilgumu un stingrību. Var būt, ka te ir kopējo austrumu reģionālo tradīciju ietekme.


Vecās derības Baznīcā svarīgākais no gavēņiem bija "Šķīstīšanās" diena (septembrī). Bez tā pastāvēja tradicionālie gavēņi Jeruzalemes izpostīšanas un tempļa nodedzināšanas piemiņai. Par savdabīgu gavēņa veidu kalpoja ēdienu aizliegumi, kuriem bija audzinoši – pedagoģisks raksturs. Nešķīstie dzīvnieki personificēja grēkus un netikumus, no kuriem vajadzēja izvairīties (zaķis – bailīgumu, kamielis – ļaunatminību, lācis – niknumu utt.). šie, jūdaismā pieņemtie aizliegumi, daļēji pārgāja arī islamā, kur nešķīstie dzīvnieki tiek uztverti kā fiziskās nešķīstības nesēji. Gruzijā tauta cītīgi ievēroja gavēņus - tas fiksēts svēto dzīvesstāstu literatūrā. Jevfīmījs Mtacmindeli (Svētkalnietis) sastādījis vērtīgas vadlīnijas par gavēņiem.  Bet dominikāņu mūks A. Lamberti "Kolhīdas apraksts" vēstī, ka "mingrēlieši seko grieķu paradumam (t.i., Pareizticībai – aut.) -  Lielo gavēni ievēro ļoti stingri, pat zivis neēd! Un vispār ēd tikai vienu reizi dienā, saulei norietot. Viņi tik stingri ievēro gavēni, ka, lai cik veci un slimi vai vāji nebūtu, nekādā veidā šai laikā gaļu neēdīs. Daži piektdienās vispār atturas no ēdiena: pēdējā nedēļā nedzer vīnu, bet pēdējās trīs dienās neēd nemaz".


Saskaņā ar Baznīcas mācību, miesas gavēnim jābūt savienotam ar garīgo gavēni: atturību un izrādēm, no tukšām, un vēl jo vairāk, nekautrīgām sarunām, no visa, kas rosina juteklību un izkliedē prātu. Gavēnī jātiecas pēc vienatnes un klusēšanas, pārdomām par savu dzīvi un tiesu pašam pār sevi. Gavēnis, saskaņā ar kristīgo tradīciju, sākas ar savstarpēju pāridarījumu piedošanu. Gavēnis ar ļaunumu sirdī līdzinās tam, kā gavē skorpions, kurš var vispār neēst ilgāk par visām būtnēm zemes virsū, vienlaikus izstrādājot nāvīgu indi. Gavēņa pavadonei jābūt žēlsirdībai un palīdzībai trūcīgajiem.


Ticība – tā ir tieša dvēseles liecība par Dieva un garīgās pasaules eksistenci. Runājot tēlos, ticīga cilvēka sirds ir līdzīga īpašam lokatoram, kurš uztver no garīgajām sfērām nākošu informāciju. Gavēnis veicina šīs informācijas, šo garīgās gaismas viļņu, smalkāku un precīzāku uztveršanu. Gavēnim jābūt savienotam ar lūgšanu. Lūgšana - tā ir dvēseles vērstība uz Dievu, radības mistiska saruna ar savu Radītāju. Gavēnis un lūgšana – tie ir divi spārni, kuri dvēseli ceļ debesīs.

 

Ja kristīgo dzīvi salīdzinātu ar baznīcu, kas tiek celta, tad tās stūrakmeņi būs cīņa ar kaislībām un gavēnis, bet virsotne, kronis – garīgā mīlestība, kura atspoguļo sevī Dievišķo mīlestību, tāpat kā baznīcas kupola zelts – austošas saules gaismu.

 

 

No grāmatas "Kristietība un modernisms"

"Православие и современность. Электронная библиотека."

(www.lib.eparhia-saratov.ru).

Вверх

© 2009 - 2017 BIBLOS