Virspriesteris Artēmijs Vladimirovs:

"Ne uz zemes, ne debesīs mums nav nekā svarīgāka par grēknožēlu"

 

 

2010.gada 7.decembrī

Avots: Pareizticīgo televīzijas kanāls "Sojuz"  

 

– Pareizticīgā telekanāla "Sojuz"  ēterā programma "Sarunas ar batjušku", studijā Mihails Kareļins. Esiet sveicināti, dārgie brāļi un māsas! Šodien ciemos mūsu studijā Andreja klosterī visu Svēto baznīcas pārzinis virspriesteris Artēmijs Vladimirovs.
-Labdien, batjuška!

– Sveicinu jūs, draugi! Lai Kungs svētī iegūt labumu no mūsu sarunas.

Протоиерей Артемий Владимиров
Virspriesteris Artēmijs Vladimirovs


– Dārgie brāļi un māsas, mūsu saruna ar tēvu Artēmiju būs par nožēlu, Grēksūdzi un Svēto Vakarēdienu. Tēvs Artēmij, kasir nožēla, un kas tāda nav?
– Patiesai nožēlai vienmēr ir augļi – pārmaiņa no sliktā uz labo; tā paredz dedzīgu izlēmību stāties cīņā pret saviem grēkiem, kaislībām. Patiesas grēknožēlas ceļā cilvēks vienmēr sastop sirsnīgu žēlastību, kura viņu atbalsta, attīra, iesvētī. Neīsta nožēla – tā ir kaut kāda no sevis, bet ne no Dieva, slēpta viltība, kad cilvēks kaut ko saka, bet kaut ko noslēpj, vai arī mehāniski runā par saviem grēkiem, taču negrib mainīties uz labo pusi. 
– Batjuška, kā lai panāk patiesu grēknožēlu? Jo bieži mēs apzināmies, ka kāda rīcība ir grēcīga, bet dvēseles dziļumā nožēlu nejūtam...
– Lūgt, kā tas teikts dziedājumā: "Grēknožēlas durvis atver mums, Dzīvības Devēj". Ikviens, kurš lūdz, dabū. Bet, tā kā runa iet par dzīvību un nāvi, mūžīgo glābšanos vai mūžīgo negodu – tas taču nav joks! – tad attiecīgi mums jāķeras pie grēknožēlas un Grēksūdzes lietas tā, it kā tā būtu pirmā, bet varbūt pēdējā, reize dzīvē. 
– Tas ir, iznāk, ka Grēksūdzē vajag izsūdzēt visus, visus grēkus, kuri tikuši paveikti visas dzīves garumā? Vai tomēr var izlaist tos, kuri tikuši vismaz nožēloti?
– Nu, protams, Grēksūdze – tā nav vienkārša visa jau sen apraudātā un piedotā mutiska atkārtošana.  Protams, daudziem no mūsu televīzijas skatītājiem būtu interesanti uzzināt, kas ir tā sauktā "ģenerālā Grēksūdze": "pirmo reizi uz pirmo klasi" – nodzīvojis trešdaļu dzīves, tu pienāc pie krusta un Evaņģēlija, pārkāp šo demarķēto neizlēmības līniju, sper soli, lai ieraudzītu apskāvienam atvērtās Tēva rokas. Un te tad arī vajag atcerēties visu no bērnības gadiem, tātad – labi sagatavoties iepriekš, pat kaut ko pierakstīt, pašus sāpīgākos momentus, un vispirms runāt par to, par ko ir vislielākais kauns, ko visgrūtāk izteikt.
– Tas ir, sākt vajag tieši ar pašiem smagākajiem grēkiem?
– Metodiski tas ir pareizi, ne tā, kā modes dāmas: "Ai, batjuška, es esmu tik aizkaitināma! Es visu laiku aizkaitinos: gan uz jums, gan uz galdu, gan uz glāzi" – priesteris domā: "Kāds varētu būt šīs nemotivētās aizkaitināmības cēlonis?" Bet viņai dvēselē ir divdabība! Ja pajautāsi viņai: "Vai jūs esat precējusies?", viņa atbildēs: "Tas ir pārāk sarežģīts jautājums Grēksūdzei". Skaidra lieta, ka ja cilvēkam tur, "terārijā", slēpjas tādi neatklāti nāves grēki, nekādas labestības un maiguma raksturā nebūs, tikai viena dzēlība un aizkaitināmība. Tāpēc par maz ir nocirst "lakstiņus",  vajag celt ārā "saknītes".
– Batjuška, izejot no tā, ka pirms svētā Dievmielasta paredzēta grēknožēla – Grēksūdze, pastāstiet mums, kā gatavoties Grēksūdzei – gan no metodikas skatu punkta, gan no garīgā viedokļa.
– Ja runa iet par pirmo Grēksūdzi, es varu atcerēties pats sevi, studenta gadus. Būdams Maskavas universitātes students, filologs, nodarbojoties bibliotēkā, pēkšņi nejauši ieraudzīju grāmatiņu. Uz tās bija uzrakstīti pirmajā acu uzmetienā ne visai saprotami vārdi "Svētlaimīgās Teodoras muitnīcas". Ir tāda grāmatiņa, visai interesanta. Dieva Baznīcai tika atklāts šīs pašas, vēlajos viduslaikos dzīvojušās, Teodoras dvēseles liktenis pēc iziešanas no ķermeņa. Un, kad manā priekšā atvērās šī grāmatiņa, man iegailējās vaigi, es aizmirsu visu un visus sev apkārt. Mūsu dvēsele iet uz Dieva Troni no vienas pieturas uz otru, muitnīcas – tās ir šīs pieturas, kur kritušie gari, dēmoni, iznāk kā muitnieki un izskata, vai dvēslē nav kā tāda,no kā viņi varētu iedzīvoties: neiznīdētas kaislības, neizsūdzēti grēki. Un, zināt, līdz bibliotēkas slēgšanai es sēdēju un izrakstīju, izrakstīju visu pa punktiem, jo daudz kas bija atbilstošs manai, toreiz vēl jaunajai, bet ne pavisam ne skaistajai, dzīvei.  Atceros, kā ar šo tīstokli es, ne bez iekšējās cīņas, atnācu uz grēksūdzi. Turklāt kaut kāda iezagusies balss man čukstēja: "Kur tu ej? Kā priesteris uz tevi skatīsies? Ko viņš teiks, uzzinājis par tevi to un to?" Bet žēlastības siltais vējš, kā tagad saprotu, mudināja: "Tikai šodien! Ne dienu vēlāk! Lai visa pasaule nosoda, tikai ne Tu, Kungs!" Un sirds mani nepiemānīja. Patiešām, priesteris, Kungs, dod mieru viņa žēlsirdīgajai dvēselei, ar tādu pacietību uzklausīja manis teikto, kas dedzināja mēli, sirdsapziņu, sirdi. Tomēr ziniet, izejot ārā, nokāpjot pa pakāpieniem lejā pēc šīs grēksūdzes, es iepzinu, ka Dievs nevis vienkārši ir, bet ka Viņš ar Savu žēlastību ir klātesošs mūsos. Bija tāda sajūta, ka ķermenis kļuvis vieglāks, ka it kā visi locekļu savienojumi, visi kauli būtu attīrījušies no kaut kādām šlakām.  Bet pats galvenais – gribējās visus mīlēt, visi bija tik simpātiski, gaiši. Tagad es esmu pārliecināts, ka optimistiskā, dzīvi apliecinošā pasaules izjūta kristiešiem rodas tieši pēc sirdsapziņas attīrīšanas.
– Es pareizi saprotu, ka te jūs runājāt par ģenerālo, tas ir, pirmo Grēksūdzi?
– Jā.
– Bet kā gatavoties kārtējai Grēksūdzei??
– Sevis novērošana. Atceraties kādu viduvēju politiķi, kurš savas administratīvās domas izsacīja ar vārdu savienojumu: uzskaite un kontrole?  Lūk, nedēļas laikā, kuru dzīvojam, gaidot Grēksūdzi, teiksim, no sestdienas vakara vai svētdienā, vēro sevi. Tas ir, skaties, kas notiek tavā dvēselē. Turi acis un ausis vaļā. Kristietis – tas ir daudzām acīm apveltīts ķerubs,  kuram jāskatās gan uz ceļu – vispirms pa labi, pēc tam pa kreisi – gājējs – gan jājūt, kā tevi uztver cilvēks, ar kuru tu nonāc saskarsmē.  Taču vienlaikus ar iekšējo skatienu jāseko līdzi savai sirdij un, tikko kāda kaislībiņa sakustās – dusmas, godkāre, kaut kas netīrs parādās, tad -  tā kā Suvorovs, atceraties? – "Cērt, dur, sit!  Lode – muļķe, durklis – malacis! Cīnies!" – tas ir, piesauc Kunga vārdu, apzīmē sevi ar krusta zīmi, atgaiņājies sitot, kā vien vari no šiem grēka piedāvājumiem. Bet visu, ko iegaumēsi: lūk, tu nesavaldījies, pateici kādu rupju neētisku vārdu – kāpēc? Kā dēļ?  - lūk, tu, piedodiet, pārēdies tā, ka ar tavu atmiņu "kaut kas notika: visu, kas notika ne ar tevi, tu atceries".  To visu pieraksti un jau iesi pie batjuškas sagatavojies. Jo tu atnes nevis kaut kādu gūzmu ar jaunām ziņām, kā dažas večiņas: "Biju veikalā "Ašan", nopirku trīs podiņus ar puķēm" – priesteri to visu uzklausa. Bet atnes kvintesenci: "Mana lūgšana vēl nav kļuvusi uzmanīga. Es tomēr konstatēju noslieci uz nosodīšanu. Manas acis aizkavējās pie kaut kā nepiedienīga, nepieklājīga. Piedod man, Kungs! Palīdzi izlaboties un dzīvot pareizticīgi!"
– Batjuška, bet vai ir iespējams, ka iekšējais skatiens ir tik ļoti aizmiglots, ka mēs pat nevaram piefiksēt savus grēkus?
– Grūti ir tikai uzsākt. Patiešām, mūsu iekšējās acis aizsedz iekšējie dialogi pašiem ar sevi un nevajadzīgas atmiņas, kurām te nav vietas. Tomēr pacietība un darbs visu pārvarēs – vajag tikai sākt. Šis process ir tik aizraujošs – es ar to domāju "Augeja staļļu tīrīšanu" – ja atceraties, Herakls nodarbojās ar tādu lietu – ka pa diviem ar pusi gadiņiem jūs tiksiet jau līdz sava vispārējā grēcīguma redzēšanas.  Tā ir Dieva dāvana – sajust, ka tu esi vājš un nespēcīgs radījums; redzēt ne vairs pašu grēku, bet jau kaislības, kuras ielaužas tavā dzīvē, prasme līdz sāpēm pārdzīvot savu sabojātību, savienojot to ar lūgšanu "Kungs, apžēlojies! Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!" – tā jau arī ir tā iekšējā grēknožēla, kura maz` pamazām no dubļiem tevi iecels augstā kārtā.
– Paldies par atbildi. Jums jautājums no Ņižņijnovgorodas apgabala: "Vai priesterim ir tiesības grēksūdzē ņemt naudu no grēku sūdzētājiem?" 
– Pasargi, Dievs, no tādas zaimojošas rīcības! Jo priesterim ne par vienu pakalpojumu nav tikumisku garīgu tiesību neko prasīt. Kāpēc? Tāpēc, ka "par velti esat saņēmuši, par velti arī  dodiet". Slava Tev, Kungs, ka ne viss mūsu dzīvē tiek pirkts un pārdots. Tāpēc, ja prieteris kaut ko pieprasa no jums: "Tas maksās tik un tik", tad to neviļus var pielīdzināt Kristus pārdevējam Jūdam. Viena lieta ir pateikt: "Piedodiet, es nevaru aizbraukt līdz jūsu mājai;  ja iespējams, lūdzu, atsūtiet man pakaļ mašīnu". Vai, sliktākajā gadījumā: "Ziniet, mašīna man ir, bet nav naudas benzīnam, vai palīdzēsiet?" – tas vēl būtu pieļaujams. Bet, kad batjuškas sāk pielīdzināties taksistiem, viņi pietuvina apokalipsi, gatavojot sevi notiesāto rindām. Tāpēc, es domāju, ka baznīcās nevajag pat novietot (ceru, ka amata brāļi – priesteri mani nenosodīs) trauku līdzās vietai, kur notiek grāksūdze, lai tas, kurš saņēmis grēku atlaišanu, ziedotu tur savus feniņus. Nu kāpēc? Vai tad nepietiek, ja pie ieejas baznīcā novietota kastīte ar uzrakstu: "Ziedojums baznīcai"? Mums, piemēram, ir kastīte, kurā cilvēki visvairāk met savu naudu ar uzrakstu: "Trūcīgo atbalstam". Tā ir mūsdienu sociālā prakse, žēlsirdības darbs baznīcā. Tāpēc, pasargi, Dievs, mūs, batjuškas, no tāda savtīga uzskata! Pie tevis, garīgais tēvs, atnāk  bērns Kristū – un tu skatīsies viņa kabatā, nevis sirdī? Piedod, Kungs, un apžēlojies.
– Batjuška, bet reizēm gadās, ka, teiksim, kāda māmuļa pēc grēksūdzes noliek batjuškam uz analoja kādu summiņu...
– Svecīti liek, gadās, ka simts rubļus dod, desmit rubļus. Taču draudzes locekļus vajag mācīt: "Mīļā, jūs mani ar to nepadarīsiet bagātu. Lieciet to krājkasītē".  Nu, galu galā, ja pats cilvēks tā, kā laukos, grib izteikt savu pateicību – Dievam par godu, labiem  darbiem! Bet es taču to nelūdzu un negaidu. Protams, jums taisnība, priesteris Krievijā nekad nav cietis badu. Tā pati vecmāmuļa, priecīga par to, ka priesteris viņu uzmanīgi uzklausījis, rīt sacīs: "Batjuška, es te kaziņu atvedu. Vest viņu baznīcā vai atstāt uz lieveņa, lai pagaida?" Pagaidīs, pagaidīs. Kaut, protams, nes priesterim gan oliņas, gan biezpieniņu. Redzat, kādas platas piedurknes? Pa vienu piedurkni iegāja, pa otru – izgāja. Visi mēs dzīvojam no tā, ka piedalāmies mīlestības pārdalē. Tādā nozīmē priesteris ir dzīvs cilvēks un dzīvo no ziedojumiem, tā tas arī ir.
– Jautājums no mūsu programmas interneta foruma: "Kā Grēksūdzei un svētajam Vakarēdienam gatavoties strādājošam, pasaulē dzīvojošam cilvēkam? Ņemot vērā to, ka apkārtējie ir baznīcas dzīvē neiesaistīti un pieredze ir maza". 
– Lieta tāda, ka jēdziens "pasaulē dzīvojošs" nepavisam neizlēdz garīgu apgaismību. Vakarā  būtu jāaiziet uz dievkalpojumu, uz Visnakts dievkalpojumu. Jau padomāt par to, ko tu gribētu pateikt batjuškam. "Lūk, tur jau viņš stāv – prieteris!" Šodien jau daudzās baznīcās Visnakts dievkalpojuma laikā notiek grēksūdze, kas ir pilnīgi pareizi. Lai, vakarā atklājis Dievam savas dvēseles brūces, tu no rīta, jau atjaunots, ar spārniem pie pleciem, alktu un slāptu pēc svētā Dievmielasta. Mēs visi – ekonomists vai priesteris – dzīvojam rūpju pilnu dzīvi, visi riņķojam "šajā lielajā pasaulē". Un tāpēc, protams, vajag mazliet atjēgties: vakarā pēc dievkalpojuma, atkākot mājās, iedzert tēju, uzmanībā izlasīt lūgšanas pirms Svētā Vakarēdiena. Kāds jau varbūt ir iedraudzējies ar lūgšanu grāmatu, un tā ir kļuvusi par viņa rokasgrāmatu, bet kāds varbūt uzskata par varoņdarbu iemācīties  lūgšanu "Mūsu Tēvs". Šajā nozīmē pacenties atklāt savu sirdi Debesu Tēvam, Kurš tevi redz un dzird: "Kungs, dāvā man ieraudzīt manus grēkus! Pamāci, parādi – kā, kādā kārtībā izsūdzēt sagrēkoto?" Ziniet, Dievs ieliks jums sirdī visu – tikai mazliet norimstiet, vienatnē padomājiet un (mans neuzbāzīgs padoms) – īsi uzrakstiet galvenās skabargas, kuru dēļ asiņo sirds. Bet no rīta, tukšā dūšā, atnāciet uz baznīcu, tā paagrāk. Paskatieties, kurā vietā parādās batjuška ar krustu, Evaņģēliju, epitrahilu. Ja jūs ļoti baidāties (īpaši tas attiecas uz vīriešiem, viņi mums kā zaķīši dreb aiz uztraukuma. Un labi vien ir, jo Grēksūdze – tā ir neiroķirurģija. Tā ir vienīgā tikumiskā terapija, ar kuras starpniecību mirušie kļūst dzīvi, bet grēku nospiests  cilvēks iegūst neticamu vieglumu, piedošanu un žēlastību no Kunga, tev tikai jāvēlās mainīties no sliktā uz labo), palūdziet batjušku: "Batjuška, Jūs man piedodiet, es šodien pirmo reizi. Jūs man palīdzēsiet? Vispār es esmu sagatavojies" - "Nu, labi, labi, paklausīsimies Jūs".  Izvēlieties batjušku, kurš būtu "psiholoģiskāks". Arī zobārsti taču mēdz būt dažādi: kāds sapratīs, ka jums pirms kanāla plombēšanas vajag izraut nervu, bet cits teiks: "Ai, te jums kosmētiskais remonts, es tūlīt jums te aizlakošu".  Lai priesteris skatās saknē. Bet, tā kā slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, tad atvieglosim batjuškam šos ķirurģiskos darbus un, kā mēs noskaidrojām raidījuma sākumā:  jāsit čūskai pa galvu. "Batjuška, es biju jauns un dumjš,  pirms satiku savu līgavu, man bija... izmēģinājumi ar trijām, piecām. Kungs, apžēlojies. Vienai apsolīju precēties, bet pēc tam kaut kā necienīgi pagāju malā. Līdz pat šim brīdim sāp dvēsele. Bet, apprecējies un uzdāvinājis ziedus uz kāzām, vairāk to neesmu darījis visus nākamos piecpadsmit gadus. Pietrūcis sirsnīguma, uzmanības pret mīļoto. Bet tagad, paldies Dievam, esam nonākuši pie atziņas, ka nepieciešams salaulāties baznīcā. Batjuška, palīdziet mums iesvētīt mūsu laulību ar mūžības zīmi". Un tā, vārdu pa vārdam, priesterim piepalīdzot, Jūs ieiesiet apžilbinošas Dievišķās gaismas laukā.
– Paldies, batjuška. Jums vēl viens jautājums, šoreiz no Kalugas apgabala: "Sakiet, lūdzu, es esmu dzirdējusi, ka mums pareizticībā ir tāds noteikums: lai ietu pie Svētā Kausa, nevar ēst no piektdienas vakara līdz svētdienai, un viss... Sestdiena – tāda pati, bez ēdiena un dzēriena. Un svētdienā no rīta ej uz dievkalpojumu un pie Dievgalda..."  
– Ziniet, jūsu draudzes batjuška droši vien ir kāds alu iemītnieks, Robinsons Krūzo, kurš pats nedēļām ilgi neēd un citiem arī neļauj. Es domāju, ka tiks stingrs gavēnis ir vienkārši izņēmums no nolikuma. Ja jūs atcerēsieties Bībeles notikumus, kad pravietios Jona sludināja Ninīves iedzīvotājiem, ka pilsēta, debesu sodīta, tiks izpostīta – un tad viņi uzņēmās tādu gavēni, par kādu tikko stāstīja draudzes locekle no Kalugas. Pat bērniem nedeva ēst un dzert. Tādu pašu gavēni pirms karagājiena uz Maskavu uzņēmās Miņins un Požarskis, kad saņēma Dieva svētību no augšienes– bet Kaluga Makavai pagaidām netaisās uzbrukt. Domāju, ka tāds gavēnis nebūtu atbilstošs mūsdienu cilvēka spēkiem. Tāpēc labāk pagavēsim piektdien – atturēsimies no gaļas un piena ēdieniem; pievienojiet tam sestdienu – un jau būs pietiekami. Bet sestdienā noteikti paēdiet, vēl jo vairāk tāpēc, ka jums Kalugā ir dabiski produkti.  Kartupelīšus ar saceptiem sīpoliem, varat pievienot kādu mazsālītu tomātu, un tad jau – kā jums kulinārā pieredze pateiks priekšā. Tāpēc, draugi, it visā turēsimies pie saprāta. Jūs sakāt: ,,Trīs dienas neēst un nedzert” – labi, jūs atnāksiet, jo jums ir spēcīga miesas būve, Kalugas asinis. Bet maskaviešus pēc tādas atturēšanās uz baznīcu būs jānes ar nestuvēm.  Tas būs kaut kāds guļošais streiks, nevis svētdienas liturģija.
– Es vēl pievērsu uzmanību, ka iepriekšējā jautājumā neizskanēja vārds "grēksūdze". Tātad, cik es saprotu, runa iet tikai par gavēni pirms Dievgalda.
– Nu, Grēksūdze ir pati galvenā sastāvdaļa, gatavojoties Dievgaldam. Piebildīsim, ka ne visi ir spējīgi gavēt. Jums, iespējams, ir gastrīts, man – kolīts, kaut kādas gastroenteroloģiskas problēmas, bet tur, lūk, students – astēniķis, bet citam – mazasinība, tāpēc katram draudzes loceklim jāpieiet stingri individuāli. To es par priesteri, kurš pamāca cilvēkus. Bet svētītājs Teofans Vientuļnieks, pazīstamais XIX gadsimta rakstnieks, spriežot par gatavošanos Dievgaldam, brīnišķīgi īsi iesaka: "Izsūdzi grēkus no sirds (t.i., patiesi, dziļi – t. Artēmijs), un ,lūk, tu esi gatavs svētajam Dievmielastam", jo uzdrīkstēšanos, dvēseles atklāšanu, gatavību saņemt Debesu Dāvanu dod tieši grēksūdze - "es pazemojos, un Kungs mani izglāba". 
– Batjuška, sakiet, kāpēc ir kauns izsūdzēt grēkus, bet grēkot – nav?   
– Ziniet, es šo apgalvojumu neabsolutizētu. Kad man vaicā par to, es parasti iebilstu: "Ziniet, netīrus, apkaunojošus darbus darīt ir gan pretīgi, gan briesmīgi, gan kauns. Bet nožēlot – slavējami un priecīgi". Patiesi, ne jau par jebkuru cilvēka rīcību Glābējs ir sacījis: "Ir lielāks prieks debesīs par vienu atgriezušos grēcinieku, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem". Un tas, kurš pieredzē nobaudījis (lūk, mūsu tēvocis Miša, es tā ceru, ka viņš tomēr aizrāpos līdz Grēksūdzei) atvieglojumu, brīvību, priekpilnu atspīdumu savā sirdī pēc pilnasinīgas Grēksūdzes, apgalvos, ka nožēlot sākumā nav viegli, bet, tikko tu sevi esi pārvarējis, tev uz muguras uzrodas spārni. Starp citu, Jānis Zeltamute tieši uz jūsu jautājumu atbildējis tā: "Apkaunojošus grēkus sadedzina kauns grēku sūdzēšanā".  Patiešām, mums jāuzkāpj uz astes savai patmīlībai – arī pasaulē, parastā laicīgās dzīves tecējumā nav viegli pateikt: "Piedodiet, es esmu vainīgs"; tiek laista darbā sevis attaisnošana vai, gluži otrādi, agresija - "labākā aizsardzība ir uzbrukums": "ko tu te pinies pa kājām!" – tad, kad esi uzkāpis ar zābaku savam kaimiņam uz kājas. Un tā, nav viegli pārvarēt sevi, bet balva par šo "piedodiet"  ir mūžīgā glābšanās. Ir vērts papūlēties, cienījamie biedri.
– Paldies par Jūsu atbildi. Jums vēl viens zvans – no Urengojas: "Ja cilvēks kristās jau četrdesmit gadu vecumā, vai vajag līdz tam izdarītos grēkus pēc Kristībām stāstīt grēksūdzē, nožēlot tos? Jo es, piemēram, kristījos šajā vecumā, un daži priesteri jau saka "nevajag". Bet reizēm man ir tādas šaubas: man it kā tie  ir - grēki, kurus es nezinu".
– Jā, šis, es domāju, mūsu pārraidei, mūsu tēmai ir ļoti svarīgs jautājums. Bet atsauciet atmiņā – svētais Jānis Kristītājs – es domāju, ka viņš ir vairāk pieredzējis nekā Maskavas vai Urengojas priesteri: ar ko viņš nodarbojās, gatavojot ļaudis kristīšanai? Bet viņš tieši gāja ar viņiem pie Jordānas upes un cilvēki sūdzēja grēkus – katrs atsevišķi. Tā bijs grēksūdzes saruna, kuras auglis bija sirds mīkstināšana un slāpes pēc attīrīšanās Kristībā ar ūdeni un Garu. Tāpēc batjuškas acīmredzot ir piemirsuši to, ko mācījušies seminārā. Bet tur, gatavojot nākamos priesterus, droši vien tika runāts par to, ka ar cilvēkiem vajag runāties, turklāt nevis vispār, riņķiem apkārt. Jā, vajadzīga izglītojoša saruna. Un, protams, jāpalīdz viņiem ieskatīties sevī, savā iekšienē. Un Jūs izdaīsiet pareizi, ja Jums jau piedotos grēkus – paldies Dievam, esat kristījies apzināti – tomēr izsūdzēsiet: Jūs saņemsiet psiholoģisku atvieglojumu, un dēmoni vairs neuzdrošināsies Jums atgādināt kādas nelabas lietas (tās ir katram), būs sarauti visi tīkli, ar kuriem ļaunais cenšas notvert kristieša dvēseli tāpēc, ka viņš nav, kā nākas, caur grēksūdzes sarunu iesvētījis savu, līdz kristībām dzīvoto, dzīvi.
– Batjuška, sakiet, lūdzu, kāpēc pat apzinoties grēknožēlas nepieciešamību, reizēm nerodas nožēlas jūtas? 
– Zināt, nevajag pie jūras gaidīt labu laiku. Jo mūsu sirds – tā nav bērna sirds - maiga, gaiša, mīloša, brīva no ambiciozitātes, no apvainošanās – savā dzīves pieredzē mēs esam uzkrājuši dvēselē kā labo, tā slikto, un sirds ne vienmēr ir jūtīga, tā līdzinās begemotam ar biezu ādu. Tāpēc ir diezgan naivi spriest tā, kā daži to dara: "Es lūgšos tad, kad man būs vēlēšanās. Es gatavojos grēksūdzei, bet nez` kāpēc neko nejūtu". Mīļais, tev pietiek ar to, ka tu garā, sirdsapziņā apzinies sajušanas nepieciešamību. Bet prieks, vieglums, mažors atnāks – taču ne tad, kad tu to gaidi, bet tad, kad Dievs to dos. Atcerēsimies, dārgie draugi, mūsu Glābēja nosacījumu: Tikai tas, kurš lietos piepūli attiecībā pret sevi, ieies Debesu Valstībā, jo Debesu Valsību iemanto ar piepūli.  Domāju, ka lielā mērā tā ir tieši paškontroles, pašnovērošanas, uzmanības un pastāvīgas, regulāras grēksūdzes piepūle. Es, piemēram, cenšos divas reizes nedēļā izsūdzēt grēkus pie priestera, mēs sūdzam tos viens otram. Un ziniet, cik labi tā dzīvot! Pirms 30 gadiem, būdams students, es piedzīvoju ciešanas no grūtsirdības, bet tagad cenšos to nepieļaut – un ar grēksūdzes starpniecību vienmēr, ar Dieva palīdzību, vienmēr būt tonusā.
– Vai es pareizi saprotu, ka grēkus sūdzēt vajag vairākas reizes nedēļā? Bet cik bieži iet pie Dievgalda? Cik periodiski?
– Grēkus izsūdzēt var un vajag pēc iespējam un vajadzības; vēlams – biežāk, lai nepārvērstos par mežonīgu muižnieku, atceraties, Saltikovam-Ščedrinam? Viņš pārvērtās par tādu ragainu briesmoni... Bet kas attiecas uz Dievgaldu, vadīsimies pēc Apustuļu paraduma: ne retāk, kā reizi mēnesī. Bet pēc Sarovas Serafima ieteikuma – arī biežāk: svētkos, kurus īpaši godā Baznīca un tu pats. Tas ir jautājums, kurš apspriežams ar savu garīgo tēvu. Videobatjuška nevar, piedodiet, dalīt receptes visiem dzīves gadījumiem un visiem, kuri viņam par to jautā neklātienē.
– Paldies, batjuška. Jums jautājums no Elekrostaļas: "Vai vajag nožēlot, ka reti ej pie grēksūdzes, reti ej pie Dievgalda? Es runāju par savu dēlu, par savu vedeklu. Viņa ir brīnišķīga, labsirdīga, gudra, laba meitene, labi izglītota un audzināta, bet slima. Kopš 17 gadu vecuma viņai ir diabēts. Mēģināja dzemdēt bērniņu (viņi precējušies piecus gadus), bet diemžēl pazaudēja. Uz baznīcu iet reti. Bijusi uz Eļļas svaidīšanas sakramentu, bet arī reti.
– Lūk, viņai vajadzētu biežāk, biežāk... Jo nemirstības avots, dvēseles un miesas dziedināšana – tas ir Dievgalda Noslēpums. Tās ir pirmās zāles. Starp citu, diabētiķiem ir atlaides gavēņa turēšanā; par to jāaprunājas ar priesteri.  Pasakiet viņai, ka Kungs gaida. Būs vairāk spēka, un Kungs arī ārstē caur sakramentu.
– Batjuška, sakiet, vai vajag izsūdzēt grēkus, kurus iekšēji, Kunga priekšā, jau esi nožēlojis – lūk, sagrēkoju, tūdaļ sajutu, ka tas ir grēks, un patiesi palūdzu Dievam piedošanu – vai to vajag nest uz Grēksūdzi? 
– Mēs esam aicināti savā iekšienē ik dienu, ik stundu, bet varbūt, ik minūti pienest grēknožēlu. Pēc būtības vārdos ,,Kungs, apžēlojies” tā jau arī ir ietverta. Taču uz Grēksūdzi mēs nesam, kā jau tika teikts, ekstraktu. Tu nekad nevarēsi Grēksūdzē pateikt, cik cilvēkus tu esi mēģinājis sevī nosodīt. Mēdz gadīties tādi mīļi zaķīši: "Nosodīju Ivanu Iļjiču, Alevtīnu Petrovnu" utt. Mīļā! Neaizmirstiet pieminēt vēl simts nepazīstamus garāmgājējus... Tāpēc vajag prast vispārināt. Vispārināšana – tā ir spriestspējīga prāta pazīme. Citādi jūs vienkārši apmaldīsieties trīs priedēs un nespēsiet trīs stundu laikā neko sakarīgu pateikt.
– Batjuška, vēl viens jautājums no mūsu programmas interneta foruma: "Vai ir vērts paskaidrot apkārtējiem savu "izkrišanu no dzīves" periodā, kad gatavojies grēksūdzei, Dievgaldam, gavēnī? Ja tas ir nepieciešams, kādā veidā paskaidrot?"
– "Izkrist nosēdumos" nevajag. Ja jums bija paradums iesaistīties kādās apšaubāma rakstura izpriecās, tad, protams, vajag izkrist pēc iespējas ātrāk, no pazemes pacelties augšup; un vēlams vairāk tur neatgriezties – nakts diskotēkas utt. Starp citu, nevajag būt pārāk atklātam šajā pasaulē, nevajag atklāties visiem un visam ap sevi. Bet, ja nu cilvēki ir pārāk ziņkārīgi, atbildiet viņiem kaut ko ar humoru: dārgie draugi, man deguna galā ir doktora disertācija, lūdzu mani netraucēt tuvāko trīs dienu laikā. "Batjuška, ko gan jūs mums iesakāt, tā taču nav taisnība?!" Bet es Grēksūdzi saucu par doktora disertāciju: doktors ir Glābējs, bet disertācija – tava harta, uz kuras tu raksti savus grēkus.
– Tēvs Artēmij, sakiet, lūdzu, senie kristieši, kā zināms, sūdzēja grēkus ļoti reti, gandrīz vai reizi mūžā, - kāpēc mūsdienu cilvēkam vajag sūdzēt grēkus gandrīz vai vairākas reizes nedēļā?
- Cilvēks ir vājš. Un, kā mēs redzam, līdzās tehniskajam progresam norisinās tikumiskais regress. Cilvēki viegli padodas kārdinājumiem, kļūst vāji. Senajiem kristiešiem bija kvēla sirds un upurējoša mīlestība uz Kristu, tāpēc viņiem nebija vajadzības rakāties svās iedomās, viņi nemitīgi lūdzās. Bet grēksūdze nozīmēja tā cilvēka izlīgumu ar Kristu un Baznīcu, kurš bija atkritis no tās, izdarot laulības pārkāpšanas, slepkavības vai zagšanas grēku.  Bet mēs ar jums nākam uz garīgo terapiju. Pastāvīgi jūtot vajadzību pēc grēksūdzes, mēs nesakām, ka mums ir kaunpilns dzīves veids: ka mēs zogam, pārkāpjam laulību, apgānam lūpas ar lamāšanos; tas viss ir atkāpies – vienu reizi to izsūdzēji - un sargā sevi no nāves grēkiem. Bet šīs mūsu iekšējās grēcīgās domas, jūtas, bēdīgi slavenā aizkaitināmība, aizdomīgums, atslābums... Mums gribētos attīrīt sirdi no šī duļķainā ūdens. Un mums palīgā nāk grēksūdzes saruna un atraisīšanas lūgšana no priestera – tā ir mūsdienu kristieša iekšēja nepieciešamība.
– Paldies. Un Jums vēl viens jautājums no Maskavas apgabala: ,,Pie mums te ir baznīca, viens batjuška. Draudze ļoti liela. Kad aizej uz grēksūdzi, viņam nav iespējas uzklausīt tevi, un viņš uzreiz apklāj galvu, pārkrusta, lasa lūgšanu – un nāk nākošais. Kamēr klausies lūgšanu, it kā apzinies savus grēkus, bet izsacīt tos nav iespējas. Ko darīt tādā situācijā?”
– Pirmais - vajag ar mīlestību palūgt batjuškam, lai viņš Liturģijas priekšvakarā nodarbotos ar Grēksūdzes pieņemšanu. Visnakts dievkalpojuma laikā vismaz desmit draudzes laocekļus, kuru cītīgi gribētu atklāt to, kas viņus apgrūtina, batjuška bez grūtībām uzklausīs. Otrais – varētu aprunāties ar prāvestu – apgabala vecāko priesteri – un teikt: "Atsūtiet mums vēl vienu batjušku! Citādi mūsējais ir tik aizņemts, ka viņam nav pat laika mūs uzklausīt! Apsedz ar epitrahilu, tu tur kaut ko čuksti, bet viņš jau sauc nākamo". Trešais – ja jums patiešām vajag kaut ko pateikt, varbūt uzrakstiet lieliem burtiem, "Batjuška, lūk, mani grēki – izlasiet, bet pēc tam apsedziet". Viņš paskatīsies: "Jā, jā. Sapratu. Nu, ko, Dievs piedos". Ceturtais – ja batjuška pat papīrīti negribēs izlasīt un apklās jūs it kā pa pusei ar varu,- kā Atlants, kurš tur debesis, palūkojieties no epitrahila apakšas un sakiet: "Batjuška, ja es tagad nenosaukšu trīs galvenos grēkus, mēs ar jums kopā degsim mūžīgajā ugunī!" viņš teiks: "Ko? Kā? Runājiet!" Tikai nesakiet viņam, ka es to ieteicu.
– Atgādiniet, lūdzu, no kādiem pasākumiem viennozīmīgi vajag atteikties laikā, kad notiek gatavošanās grēksūdzei?
– Mēs jau runājām: no visādām izpriecām, dzīrēm, viesiem. Vajag taču mazliet pabūt vienatnē, pareizi? Gara sakoncenrētība atnāk tikai tad, ja mūs neviens netraucē. Kaut nedaudz atraisīsimies no televizora varas – es nedomāju telekanālu "Sojuz", bet gan pārējos kanālus, kuri aicina: "Palieciet kopā ar mums! Mazliet reklāmas, bet pēc tam mēs būsim kopā ar jums līdz vēlam vakaram". Lūk, vajag mācēt upurēt kaut ko savas dvēseles glābšanas dēļ.
– Bet attiecībā uz miesas gavēni?
– Bet mēs jau noskaidrojām: trešdienu un piektdienu vajag ievērot, atturēties dzīvnieku valsts produktiem. Bet ja kāds vēl grib dieniņu pievienot – lūdzu, to vajag apspriest ar garīgo tēvu. Es neesmu par to, lai gavētu visu nedēļu: pienāks Ziemassvētku gavēnis, tad gavēsim visi kopā.
– Batjuška, burtiski pēdējais jautājums mūsu šīsdienas programmas ietvaros – mūsu televīzijas skatītāja vaicā par grēku (ne nāves grēku) izdarīšanu laikā, kad cilvēks gatavojas Dievgaldam – tādiem kā dusmas, aizkaitinājums: vai šie grēki var paust negatavību Dievmielastam? 
– Sirdsskaidrais Sarovas Serafims atbildējis uz šo jautājumu. Ja pat miljons gadu gatavosies, vienalga nekad nebūsi cienīgi sagatavojies – tavā izpratnē cienīgi.  Bet proti momentā, kā svētais Kronštates Jānis, sevī nožēlot, izjust satriektību: "Es, Kungs, esmu grēkojis kā cilvēks. Bet Tu kā dāsnais Dievs, apžēlojies par mani".  Tādējādi sagatavošanās Grēksūdzei ir sava vājuma, nespēka, necienīguma apzināšanās, kas savienota ar paļāvību uz Visžēlsirdīgo Kungu. Tāpēc nevajag sevī meklēt kristālskaidru tīrību – tās vienkārši nav. Bet pazemosimies, un Debesu Tēvs mums visu piedos un sniegs gaismu un mīlestību par šo pazemību un gatavību. Atceraties "Stāstu par īstu cilvēku?" Nevari lidot uz Grēksūdzi – skrien. Nevari skriet – ej. Nevari iet – rāpo" – un aizrāposi līdz Debesu Valstībai. 
– Tēvs Artēmij, pateicos Jums par sarunu gan savā, gan televīzijas skatītāju vārdā.
– Abpusēji. Man arī bija ļoti patīkami padalīties ar dārgumiem. Jo, dārgie draugi, jūs lieliski zināt: ne uz zemes, ne debesīs nav mums svarīgākas lietas par grēknožēlu. 
– Dārgie draugi, ar to arī mēs no jums atvadāmies. Uz tikšanos citā reizē. Palieciet ar Dievu.

 

© 2009 - 2017 BIBLOS