Priesteris Nikolajs Bulgakovs

Vai paspēsim?

33 "iemesli", kādēļ neapmeklēt baznīcu

(fragmenti)

 

Priestera Nikolaja Bulgakova grāmata tiem mūsu laikabiedriem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj pārvarēt to neredzamo barjeru, kas atdala viņus no dzīves Baznīcā. Grāmatā atspēkoti ierastie paņēmieni, ar kuru palīdzību cilvēku dzimuma ienaidnieks jebkuriem līdzekļiem cenšas slēgt cilvēkam ceļu pie Dieva.


Viss atkarīgs no mūsu atklātības...


Vai tu, dārgais draugs, zini, ka katru reizi, kad tu svētdienā vai svētku dienā nedodies uz baznīcu, tu pieņem ļoti svarīgu, varbūt pašu galveno, lēmumu dzīvē? Tas atticas ne tikai uz tavu šodienas dzīvi, bet arī uz tavas dvēseles mūžīgo dzīvi. Dzīvi, kura sagaida mūs visus. Un var sākties drīz vien - varbūt pat šodien.


Tu esi kristīts cilvēks. Paldies Dievam. Bet ja cilvēks ir kristīts, tas nenozīmē, ka vieta paradīzē viņam jau nodrošināta. Tāds uzskats nav pareizticīgs, bet herētisks. Jo svarīgi, kā cilvēks dzīvo.


Kādēļ tu neej uz baznīcu? Kādas domas tevi novērš no baznīcas?


Jo novērš tieši domas.


Liekas, ka tās ir tavas domas, jo tās rodas tavā galvā. Bet tā tas nav.


Mēs sakām: „Man ienāca prātā doma”. Jā, domas nāk. Nāk no kaut kurienes. Ir domas no Dieva un do­mas no sātana. Gan vienas, gan otras rod vietu mūsu galvā, bet mēs sakām: „Es nodomāju”.


Kā uzzināt - kura doma no Dieva, kura no sātana?


Lūko, uz kādām darbībām šī doma tevi virza, kurp ved: uz baznīcu - vai prom no baznīcas? Uz lūgšanu, uz nožēlu, uz grēksūdzi, uz Svētā Vakarēdiena saņemšanu, laulībām (ja esat precēti), pacietību, piedošanu, labiem darbiem - vai prom no tā visa, aizbildinoties ar jebkuru iemeslu. Pat pašu pieklājīgāko.


Lūko, kādas jūtas, kādu dvēseles stāvokli tevī rada domas. Ja mieru, mīlestību, pazemību, klusumu, rāmumu - visdrīzāk, šīs domas ir no Dieva. Ja ļaunumu, lepnumu, bailes, nomāktību, izmisumu - no sātana.


Ikviena doma pret Pareizticību, pret Dievu, pret Kristus Baznīcu, pret lūgšanu un gavēni - no sātana.


Eksistē izplatītāko paņēmienu-domu krājums, ar kuru palīdzību neredzamais ienaidnieks cenšas nelaist cilvēku pie Dieva.

 

„Bet es eju uz baznīcu!”


Tā reizēm saka tie cilvēki, kuri ienāk baznīcā iesvētīt kuličus, nodrošināties ar Kristīšanas svētku ūdeni, pavadīt aizgājēju. Varbūt reizēm nolikt svecīti - kādos īpašos brīžos. Un - viss. Viņi uzskata, ka nāk uz baznīcu.


Bet pati Baznīca tā neuzskata.


Kungs devis mums bausli: Sešas dienas strādā. dari visus savus darbus, bet septīto dienu velti Dievam (sk. 2 Moz. 20, 8-11).


Septītā diena - tā ir svētdiena (воскресенье - krievu val.; arī svētku nosaukums Воскресенье Христово - Kristus Augšāmcelšanās svētki (tulk. piez.).


Kristus Augšāmcelšanās - tas ir mūsu ticības pamats. Tikai pateicoties tam, ka Pestītājs cieta mūsu dēļ pie Krusta un augšāmcēlās, mums, kristītajiem ļaudīm, ir cerība uz glābšanos.


Vai tu, dārgais brāli, zini, ka eksistē svēto tēvu likumi, pēc kuriem cilvēks, kurš trīs svētdienas pēc kārtas nav bijis baznīcā, var tikt atšķirts no Baznīcas? Jo ar šādu rīcību viņš pats sevi atšķir no Baznīcas.


Ja tev svētdienās vienmēr ir kādas citas darīšana s. kuru dēļ tu neapmeklē baznīcu, tas nozīmē, ka galvenais tavas dzīves mērķis vēl nav Baznīcā, bet kaut kur pasaulē ar tās mērķiem un vērtībām, kas svešas mūsu pestīšanai.


Viss dzīvais aug pakāpeniski un pastāvīgi. Un mūsu dvēsele dzīvo ne tikai reizēm, bet pastāvīgi. Tai nepieciešama pastāvīga barība un šķīstīšanās. Tā barojas ar Svētā Gara svētību, kura mums tiek dota vispirms jau pareizticīgo dievnamā. Tad mēs dzīvojam garīgi, augam.

 

Uz darbu mēs ejam neaizdomājoties: iet vai neiet? Kā darba diena, tā ceļamies pēc modinātājpulksteņa zvana, steidzamies, lai paspētu laikā. Ja mēs darbā iegrieztos tikai dažas reizes gadā, vai mēs varētu teikt, ka ejam uz darbu? Un ko mēs nopelnītu? Bet tas viss pamatā domāts miesai. Bet cilvēks - tā vispirms ir viņa dvēsele.


Ja skolnieki starp gandrīz nemitīgām brīvdienām pa retam iegrieztos skolā, ko viņi iemācītos?


Baznīca - tas ir gan darbs, gan mācības. Un, kā ikvienā darbā, kā ikvienās mācībās, šeit vajadzīgs gan laiks, gan centība, gan neatlaidība. Tad tas viss nesīs labumu.

 

„Man Dievs ir dvēselē”


Ja ticam šim apgalvojumam, tas nozīmē - uz baznīcu iet nav nepieciešamības, jo Dievs jau tāpat ir dvēselē.

 

Bet tā nav taisnība!


Ja Dievs patiešām būtu mūsu dvēselē! Tad mēs tiektos turp, kur viss runā par Dievu, kur tiek slavēts Viņa vārds, kur mājo Viņa tēls, kur ir Viņa īpašā klātbūtne, Viņa svētība. Tad mēs censtos dzīvot tā, kā Dievs liek. Jo tā ir Viņa griba, lai mēs ietu uz dievnamu.


Neredzamais ienaidnieks ir ārkārtīgi viltīgs. Viņš ir viltīgāks par mums. Viņš iesēj mums šo domu: „Tev Dievs ir dvēselē!” Bet patiesībā ne Dievs ir ienācis mūsu dvēselē, bet tikai doma par Dievu, ar kuru mūsu dvēselē ienācis, tieši pretēji, nolādētais. Kā vilks aitas ādā. Un glaimo mums.


Patiesībā kas tik mūsu dvēselē atrodams: gan nosodījums, gan dusmas, gan melnas domas - nepavisam ne Dievs.
Kā no tā visa atbrīvoties? Kā cīnīties ar naidīgajiem nodomiem?


Tikai ar Dieva palīdzību.


Cilvēks pats ar it kā „savām” domām nespēj tikt galā, pat ja ļoti grib. Tas vēlreiz apliecina to, ka tās nav mūsu, bet naidnieka domas.


Sirdsskaidrais Ambrozijs, Optinas starecs, kad pie viņa nāca ļaunā sūtītās domas, pārkrustījās un sacīja: „Neatļauju”.


Tām nav jāvelta ne vismazākā uzmanība. Nav pat jāaizdomājas par tām, bet uzreiz jāatmet. Lūdzieties Jēzus lūgšanu: Kungs, Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcīgo. Un tās atstāsies.


Baznīca mūs māca, ka sātans īpaši baidās no krusta zīmes, Kristīšanas svētku ūdens un Kristus Miesas un Asinīm, kuras mēs baudām Svētajā Vakarēdienā baznīcā.


Dievišķās liturģijas laikā baznīcā notiek galvenais tās brīnums - Euharistija, kas nav aptverams pat Eņģeļiem. To mūsu pestīšanai devis Pats Kungs. Garīdznieku un tautas kopīgas lūgšanas laikā altārī pār speciāli sagatavotu maizi un vīnu nonāk Svētais Gars, un tie kļūst par patiesu Kristus Miesu un Asinīm. Pēc ārējā izskata un garšas šīs Dāvanas paliek kā maize un vīns, bet patiesībā tas ir Pats Kungs. Ļaudis, kuri bauda Svēto Kristus Sakramentu, pēc savas pieredzes zina, ka viņi saņem diženu iesvētītu spēku, kas dziedina gan dvēseli, gan miesu.


Tieši tādēļ mēs pirmkārt ejam uz baznīcu un saņemam Svēto Vakarēdienu, lai mūsu mutēs, mūsu miesā un tad arī dvēselē patiesi ienāktu Dievs.


Kungs ir sacījis: Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā (Jņ. 6, 56).


Sirdsskaidrais Sarovas Serafims, Krievzemes garīgais tēvs, sacījis: - Kas saņem Svēto Vakarēdienu, jebkurā vietā tiks pestīts. Bet kurš to nedara - netiks.


Ikvienam kristītam cilvēkam nepieciešams regulāri saņemt Grēksūdzes un Svētā Vakarēdiena Sakramentu. Mēs taču regulāri mazgājamies - attīrām savu miesu. Tikpat regulāri mums jāattīra arī sava dvēsele. Baznīca tā arī tiek saukta: garīgā pirts.

 

„Es vēl neesmu tam gatavs”


„Gatavojies! - saka sātans. - Gatavojies pēc ie­spējas ilgāk. Tikai nedari neko, lai būtu gatavs”. Nelasi Evaņģēliju, Ticības mācību, svēto tēvu darbus. Neej uz baznīcu, nevaicā neko garīdzniekiem, kaut viņi ir Dieva nolikti, lai palīdzētu ļaudīm viņu garīgajā dzīvē.


Ar šo paņēmienu ienaidnieks īpaši mīl likt šķēršļus ceļā uz kristībām un laulībām.
„Es vēl neesmu līdz tam nonācis”.
Lai nonāktu, ir jāiet. Nu tad ej.
Bet kurp iet?
Protams, uz baznīcu.

 

„Neeju uz baznīcu, jo tas ir moderni”


Nesen kāda jauna sieviete, juriste, sacīja:


- Nevēlos kristīties, tādēļ ka tagad tas skaitās moderni.

- Bet kādēļ Jūs valkājat šauras bikses? Vai tad tā nav pēdējā šābrīža mode? - nācās viņai pavaicāt, - Bet to, ko darījuši ļaudis Krievzemē tūkstošiem gadu, Jūs uzskatāt par kaut ko pārejošu un īslaicīgu? Jūs esat juriste, jūsu profesija balstās uz loģiku. Tomēr: tā pārstāj darboties garīgos jautājumos. Kādēļ? Tādēļ, ka dzīvē notiek nežēlīga cīņa par katru dvēseli, par ikviena cilvēka domām. Un ir jāpiepūlas, lai izrautos no ši domu gūsta brīvībā, lai nonāktu pie Dieva.


Runā - ja reizināšanas tabula skartu garīgo sfēru, tad nerimtu strīdi par to, vai divi reiz divi ir četri.


Būtu vienkārši brīnišķīgi, ja būtu moderni ticēt Dievam, godprātīgi strādāt, cienīt vecākus cilvēkus, aizstāvēt dzimteni, glabāt uzticību ģimenē... Vēl labāk - ja šī mode nemainītos no sezonas uz sezonu. Kas gan slikts šādā modē?


Bet arī tad sātans pamācīs, un kāds sacīs: „Es krāpju vīru, tādēļ ka kļuvis moderni glabāt laulāto uzticību”.

 

„Es nejūtos stiprs savā ticībā”


Ja tā, tad labāku vietu kā baznīcu, tev neatrast. Tādēļ ka šeit ticība nostiprinās visvairāk.


Mēs visi esam ceļā. Mēs visi gribam, lai mūsu ticība kļūtu stiprāka, gribam būt tuvāk Dievam.


Nevis savu dzīvi vajag pielīdzināt mazticībai, bet nostiprināt savu ticību.


„Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu” - tā saka cilvēki.


Tiksies ar taisnību, ar patiesību, ar skaisto, ar skaidrību - kļūsi gudrāks un labāks, kļūsi skaidrāks un laimīgāks.


Lūdzies, prasi ar Evaņģēlija lūgšanu: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!" (Mk. 9, 24).


Kungs palīdzēs, Kungs dos.


Bet ticīgam - viss ir iespējams. Un arī tā ir Evaņģēlija patiesība.

 

„Uz Dievu paļaujies, bet pats neslinko”


Tieši tā! Neslinko, bet pūlies pats: lūdzies, gavē, ej uz baznīcu, Kristus dēļ dari labus darbus... Kristie­tim, kurš paļaujas uz Dievu, darbu netrūkst. Un vispirms - pašam ar sevi. Ar grēcīgām domām, jūtām, ar savām kaislībām - dvēseles slimībām: lepnumu, slinkumu, mazticību, dusmām, mantkāri, nomāktību, miesaskāri, nesātību... Meklē tik!
Un, protams, dari savus ierastos darbus - pārkrustījies, pielūdzis Dievu.


Ja Kungs svētīs tavus darbus, viss sekmēsies, visu paspēsi, un viss nesis augļus. Bet bez Dieva vari visu dienu mīdīties vienā vietā, vakarā atskatīties: kur diena palikusi? Nesaprotami.


Un ja gads?


Un ja dzīve?


Var ekonomēt minūtes, bet par to, kur pazūd gadu desmiti - neaizdomāties.


Kad tu ej uz baznīcu, tad laiks netiek zaudēts, bet gan ekonomēts.

„Bet ko baznīcā darīt?”

Ikvienam pareizticīgajam baznīcā daudz lietu darāmas.


Ienākot baznīcā (vislabāk - pirms dievkalpojuma sākuma), vispirms pārkrusties, paklanies Kungam, Dievmātei, visiem svētajiem. Noliec sveces: par veselību pie ikonām, par mirušajiem - pie Krustā sistā Pestītāja tēla. Saraksti zīmītes par kristītiem cilvēkiem - par veselību, par aizgājējiem.


Izvēlies vietu baznīcā. Pacenties saprast, kur un pie Kā esi atnācis, Kurš tevi klausās, Kurš tevi redz, tajā skaitā arī visas tavas domas.


Jau pašā dievkalpojuma sākumā mēs dzirdam aicinājumu: Mierā lūgsim Kungu. Tas nozīmē - iekšējā mierā, dvēseles klusumā. Pacenties nomierināt savas domas un jūtas. Tu esi atnācis runāt ar Pašu Mīlestību, ar Dievu. Ne tik sen mūža miegā aizmigušais starecs virspriesteris Nikolajs Gurjanovs[1], kurš dzīvoja uz salas netālu no Pleskavas, sacījis:


- Cik jūs esat laimīgi, jo esat ticīgi... Runājiet mīļi ar Kungu, kad lūdzaties. Centies ne ar vienu nesarunāties - ieklausies, aizdomājies par to, ko lasa un dzied. Savieno savu lūgšanu ar dievkalpojuma vārdiem un dziedājumiem, ielejot to kopīgajā dievlūdzēju lūgšanā - no visa mūsu prāta un dvēseles, kā mūs aicina Svētā Baznīca.

 

Var lūgties arī ar saviem vārdiem - par pašu svarīgāko, pašu slēptāko. Ikvienam ir šādi sirds lūgumi.


Par ko mēs runājam ar Dievu?


Vispirms, mēs Dievam pateicamies.


Un tas ir pirmais, kādēļ mēs nākam uz baznīcu.


Mēs pastāvīgi izmantojam Viņa neskaitāmos labumus: mūsu sirds pastāvīgi strādā, mēs redzam, dzirdam, domājam, klausāmies, priecājamies - dzivojam. Un pastāvīgi dzīvo visa pasaule ap mums. To visu veic Dzīvudarošais Kungs.


Bet kas attiecas uz slimībām un dažādām nelaimēm, kuras arī mūs dzīvē piemeklē, tad tās nav no Dieva, bet dēļ mūsu grēcīguma un no sātana.


Ja nebūtu Kunga, bēdu un ciešanu būtu neizmērojami vairāk. Pasaule tajos noslīktu.


Kungs cenšas ikvienu ļaunumu vērst mums par labu. Un mēs varam Viņam tajā palīdzēt, ja nekurnēsim, nedusmosimies, nemeklēsim vainīgos, neskumsim, bet būsim pazemīgi, nožēlosim savus grēkus, pacietīsim, stiprināsimies labestībā un pateik­simies Dievam.


Labais nenotiek pats no sevis. Tā ir uzvara pār ļauno galvenajā cīņā, ko sauc par dzīvi.


„Paldies Dievam par visu”, - savas dzīves beigās, daudzu ciešanu un bēdu nomākts, sacīja diženais vis­pasaules mācītājs un skolotājs Jānis Zeltamute.


Otrais mūsu lūgums Dievam - par grēku piedošanu.


Mēs visi esam grēcīgi, bezgrēcīgs ir tikai Kungs. Un tikai Viņš mums var piedot mūsu grēkus, šķīstīt mūsu dvēseles.
Trešais lūgums - par Dieva palīdzību.


Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt (Jņ. 15,5) - sacījis Kungs.


Visi mūsu jautājumi vispirms tiek izlemti baznīcā: valstiskie, ģimenes, medicīniskie, pedagoģiskie, finansu, kara.


Ģenerālisimuss A. Suvorovs mācīja saviem karavīriem: „Lūdz Dievu - uzvara nāk no Viņa!”.


Viņam karagaitās nebija neviena zaudējuma.


Mēs ejam uz baznīcu un lūdzam palīdzību Dievam ne tikai sev. Tāpat kā dzīvojam un visu darām ne tikai sev un tikai saviem spēkiem. Baznīcā mēs visi kopā lūdzamies par visas pasaules mieru. Par mūsu Dieva sargāto valsti, par tās valdību un karaspēku. Par savu pilsētu vai ciemu un tiem, kas tajos ticībā dzīvo. Par zemes augļu bagātību. Par jūrā esošiem, par ceļojošiem, slimniekiem un cietējiem, par gūstekņiem. Par visiem jau aizmigušiem pareizticī­giem kristiešiem.


Zīmītes, kuras mēs baznīcā rakstām par dzīvajiem un mirušajiem, tiek lasītas altārī. Katrā Liturģijā priesteris izņem no prosforām daļiņas par dzīvajiem un mirušajiem. Liturģijas beigās viņš tās iegremdē Biķerī ar Kristus Miesu un Asinīm un lūdzas: Nomazgā, Kungs, šeit pieminēto grēkus ar Tavām Go­dājamām Asinīm. Un tiem, kuri tiek pieminēti, no tā būs liels labums.


Prosforas pēc tam var saņemt baznīcā esošie ticīgie. Viņi tās aiznes mājās, sadala gabaliņos un bau­da katru rītu tukšā dūšā, uzdzerot svēto ūdeni. Un paši top iesvētīti.


Reizēm mēs sapņos redzam mirušos. Sapņiem ticēt nedrīkst, tos skaidrot ir bīstami. Neredzamais ienaidnieks var apmānīt arī šeit. Sapni redzēji dzīvu cilvēku - palūdzies par viņa veselību, redzēji mirušo - palūdzies par viņa dvēseles dusu. Un viņiem tas nāks par labu. Īpaši - ja pieminēsi viņus baznīcā.


Mirušie paši sev vairs palīdzēt nevar - viņi cer tikai uz mums. Tādēļ, ja mums ienāk galvā doma: „Vai ir vērts iet uz baznīcu? Ko es tur darīšu?” - uz to var atbildēt: „Jā, kaut vai pieminēt mirušos”. Jau tas vien ir nozīmīgs darbs. Viņiem tas ir kā maize.


Ļaudis nes uz baznīcu produktus (visu, izņemot gaļu) - žēlastības dāvanas, kas arī nāk par labu mirušajiem.


Kāda Dieva kalpone nesen atnesa uz mūsu baznīcu un nolika uz galdiņa blakus Krustam paciņu ar griķiem. Lai pieminētu vecākus.


Pēc tam skatās - paciņas nav.


Viņa satraucās: kā gan tā, baznīcā?


Sveču kastē viņai ieteica: „Bet jūs uzrakstiet zīmīti pieminēšanai Liturģijā, tas būs vislabākais veids kā pieminēt”. Viņa tā arī izdarīja.


Pēc pāris dienām atnākusi, viņa uzrunāja sievietes, kas strādāja sveču kastē: „Es atnācu pateikties par jūsu padomu. Jūs man ieteicāt uzrakstīt zīmīti, pieminēt. Es uzrakstīju. Pēc tam mana nelaiķe māte parādījās sapnī manai māsai. Tāda līksma, apmierināta. Māsa viņai sapnī vaicājusi: „Kādēļ tu tik līksma?” Bet māte atbildējusi: „Man te ir tik labi. Mani te labi ģērbj un baro. Dod pat griķu biezputru”.


Uz jautājumu, cik būtiski ir pieminēt Liturģi­jā dzīvos un mirušos, virspriesteris Nikolajs Gurjanovs reiz sacīja: „Pieminiet, pieminiet. Sacīts: ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots (Mt. 7, 2). Un arī mani pieminiet”.
Reizēm var dzirdēt sakām: „No turienes (no viņpasaules) neviens vēl nav atgriezies.


Bet patiesībā ir gan nākuši, gan turpina nākt.


Virspriesteris Sergijs Lavrovs daudzus gadus bija Igumnovas ciema Maskavas pievārtē Dievmātes Pa­tvēruma baznīcas pārzinis. Dēlam dodoties uz fronti 1941. gadā karot somu karā[2], viņa māte Elizabete, 1937. gadā nošautā virspriestera Nikolaja atraitne, pasniedza viņam maizes gabalu, sacīdama: „Nokod. Atnāksi - apēdīsi pārējo”.


Tādējādi viņa ticēja, ka izlūgs viņu. Un stiprināja savu dēlu, gluži kā dodama baudīt viņam no šīs ticības.


Viņš atgriezās 1946. gadā - un apēda.


Piecdesmit gadus nokalpoja par garīdznieku.


Kad viņu glabāja, viņa sieva Natālija pastāstīja, ka divas nedēļas pirms nāves viņš viņai sacījis: „Zini, tēvs ar māti pie manis atnāca”. „Kā - parādījās?” - viņa vaicājusi. - „ Nē, tāpat atnāca. Sacīja - nu, tagad laiks pie mums”.


Atceros, kad mēs, garīdznieki, lasījām, kā tas pienākas, pie viņa šķirsta Evaņģēliju, viņš gulēja tāds mierīgs... Visu izdarījis: Dzimteni aizstāvējis, trīs meitas izaudzinājis, Dievam kalpojis... Un tika vecāku sagatavots pāriešanai mūžīgajā dzīvē.


Tā savu dzīvi beidz taisnie. Debesu Valstība viņiem!


„Es esmu liels grēcinieks, ko man meklēt baznīcā?”


Iedomājieties cilvēku, kurš saka: „Es esmu pārāk netīrs, priekš kam man pirts?”


Bet kur tad vēl tev vajag?


Tikai uz baznīcu jums arī vajag, dārgie grēcinieki! Ar grēkiem piepildīti trīs maisi - tad nevajag iet tur, kur grēku skaitu var vēl pavairot. Laiks doties tieši uz baznīcu. Sen jau laiks! Laiks šķīstīties, nomazgāties, uzņemt spēkus cīņai ar grēku, mācīties, kā to darīt. Baznīca - skola cīņai ar grēku. Bet sliktāka par grēku nekā vairs nav. No tā visas bēdas, visas asaras. Grēks ir sliktāks par nāvi. No nāves mums nevienam neizbēgt, bet nomirt ar nenožēlotu grēku - nedod Dievs. Pārāk smagi būs pēc tam. Kamēr ir iespēja, kamēr vēl nav par vēlu - jāskrien uz baznīcu, neatliekot ne dienu.


Un tad mūs sagaida vēl viens paņēmiens.


„Man nav laika. Esmu aizņemts”


Ja pārvēršam šos vārdos godīgā valodā, tad sanāks: „Es uzskatu, ka man ir svarīgākas lietas darāmas”.


Bet tā tas nav. Svarīgākas lietas kā dvēseles glābšana mums nav.


Ja būt vēl godīgākam, tad nāksies atzīt, ka mēs, diemžēl, baznīcas vietā priekšroku dodam ne tikai darbiem, bet arī darbu neesamībai.


Vai tad mēs neveltam stundas un dienas televizoram, internētam, laikrakstu un žurnālu lasīšanai, telefona sarunām? Mēs taču neatsakāmies no tā, jo mums tam nav laika. Bet visi šie darbi varbūt nedod nekādu labumu.


Cik gan mums ik dienas daudz ne tikai nevajadzīgu, bet pat kaitīgu darbību: mēs apspriežam, nosodām citus cilvēkus, aprunājam priekšniecību, lai gan tā tādēļ nekļūst ne mazdrusciņ labāka, un mums no tā algas nepieaug. Vēl vairāk, mēs kļūstam garīgi nabadzīgi: vairojam savus grēkus, darām visu, lai Dieva Tiesa būtu pret mums bargāka: Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti (Mt. 7, 1).


Bet ir nodarbe, kura vienmēr maina gan dzīvi, gan mūs pašus uz labu - tā ir lūgšana.

 

„Man nesanāk aiziet uz baznīcu”


Tas arī nenotiek pats no sevis. Tāpat kā daudz kas cits dzīvē.


Iedomājies: tu neesi bijis darbā divas dienas, atnāc bez slimības lapas, un priekšnieks vaicā:

- Kādēļ Jūs nebijāt darbā?

Tu viņam atbildi:

- Man nesanāca.

Bet viņš - visdrīzāk:

- Rakstiet atlūgumu!

Un viņam būs taisnība. Vai tas ir strādnieks?


Vai, vēl vairāk, ja kareivis sacīs komandierim:

- Man nesanāk nostāties ierindā, nesanāk doties uz kaujas dežūru, nesanāk cīnīties ar pretinieku...

Vai tas ir kareivis?

 

Kad mūs kristīja, priesteri visus mūs dēvēja: Kris­tus Dieva kareivis. Kādēļ? Tādēļ, ka visu laiku norit neredzams garīgs karš. Kristībās mēs savienojamies ar Kristu, iestājamies Viņa karapulkā, tērpjamies gaismā, uzvelkam taisnības bruņas, saņemam no Dieva garīgo ieroci, Svētā gara ieročus, norobežojamies un bruņojamies ar krustu - miera ieroci. Neredzamais ienaidnieks, no kura mēs pirms tam esam atteikušies, nepārtraukti cīnās ar ikvienu no mums, ikvienu cenšas apmānīt un nogalināt uz mūžiem. Un no šī kara nekur neaizbēgsi, nedezertēsi: ļaunie gari ir it visur. Var tikai nokļūt gūstā pie viņiem. Pie tam, nesaprotot to, bet varbūt pat priecājoties par to. Tādēļ, ka tas ir garīgais gūsts. Dvēsele ne vienmēr var sajust, ka viņa „nav vietā”. Ja tu domā, ka tas ir pārspīlēti, ka var „vienkārši dzīvot”, nedomājot par dvēseli, tas nozīmē, ka ienaidniekam ir izdevies tevi apmānīt.


Protams, Kungs mūs sargā, Eņģeļi apsargā, Baz­nīca visu diennakti nepārtraukti lūdzas par visiem saviem bērniem. Reizē ar saullēktu savu ceļu visā pasaulē, visos pareizticīgo dievnamos un klosteros sāk Dievišķā liturģija, notiek nerimtīga lūgšana. Bet arī pats neslinko. Centies arī tu lūgties kopā ar Baznīcu par visiem pareizticīgajiem kristiešiem. Šī garīgā kopība saucas par vienotību. Mums ir vienota Baznīca, kā mēs apliecinām Ticības simbolā. Tas ir dižens spēks, kuru ienaidnieks nespēj uzvarēt.


Tad kas gan patiesībā slēpjas aiz šiem viltīgā aizbildinājuma: „nesanāk”?


Tas, ka mēs esam kļuvuši par ikdienas nīcības gūstekņiem. Tā ir viena no atkarības formām. Ikdienas nīcība, steiga valda pār mums kā narkotikas, tā vada mūs. Un šajā nīcībā it kā ir viss mūsu dzīves piepildījums, visa tās jēga, liekas, ka bez tās nekas nav iespējams. Tā arī saka: „Ikdienas steiga iesūca sevī”.


Mēs lūdzam Dievu ar psalmu vārdiem: Novērs manas acis no nīcīgā (Ps. 119, 37).


No nīcības mūs pasargā Dieva baušļu, Baznīcas likumu pildīšana. Baznīcas disciplīna palīdz mums pārvarēt visus šķēršļus un kaut reizi nedēļā apstāties, ielūkoties sevī, aizdomāties: kādēļ es dzīvoju? Vai šādi ir jādzīvo? Kā dzīvot?...

 

„Gan jau paspēšu, ne tagad, kaut kad pēc tam”


Ja mēs ejam uz baznīcu tikai tad, kad mums gadās kas nepatīkams vai sāpīgs, tad sanāk, ka mēs Dievam lūdzam bēdas un ciešanas. Mēs burtiski sakām: „Kungs, kamēr nedosi ciešanas, es pie Tevis nenākšu”.


Bet labāk negaidīt tās.


Kad nokļūsi ikdienas bedrē, izrāpties no tās būs grūtāk kā izvairīties no tās.


Tālab arī tautā saka: „Tālāk no grēka”.


Dzīve rāda, ka labus darbus labāk neatlikt. Labāk atlikt sliktus darbus. Citādi var neatlikt laika paveikt galveno.

 

„Bet ir taču ne tikai Pareizticīgā Baznīca”


Ar šī paņēmiena palīdzību sātans cenšas aiz­vest mūs no vienīgās patiesās ticības - Pareizticības, no vienīgās patiesās Baznīcas, kurā mēs, paldies Dievam, jau esam kristīti, kura sniedz mums pestīšanās iespēju, kurā glābušies miljoniem svē­to. Mēs, diemžēl, vēl gandrīz neko tā īsti nezinām par mūsu ticību, par mūsu Baznīcu, par šo galve­no mūsu bagātību - kur nu vēl skatīties uz citām pusēm? Mēs it kā nespējam iestāties Pareizticības skolas pirmajā klasē, bet stāvam uz tās sliekšņa un prātojam: „Bet kādas ir vēl citas mācību iestādes, citos kontinentos?..”


Labāk ieiesim šajā mūsu skolā. Tik daudz laika jau zaudēts... Pazemīgi sēdīsimies skolas solā kā apzinīgi skolēni. Un sāksim mācīties. Uzmanīgi uzņemot visu, ko šeit māca. Šajā skolā gadsimtiem mācījušies mūsu senči. Cik daudz diženu, gudru cilvēku: rakstnieki, zinātnieki, ārsti, karavadoņi - ar bijību uzņēmuši šīs zināšanas un dzīvojuši saskaņā ar tām.


„Mūs saista Rietumi, - rakstīja svētītājs Teofans Vientuļnieks, - bet Rietumos jau noriet patiesības saule, bet mums, austrumos, jāpaliek gaismā, un jāapgaismojas ne tikai pašiem, bet jāspīd arī visiem”.


Svētais apustuļiem pielīdzināmais lielkņazs Vladimirs[3] vairāk kā pirms tūkstoš gadiem sūtīja vēstnešus uz dažādām zemēm, lai viņi uzzinātu, kāda tajās ir ticība. Un izvēlējās mums, ar Dieva žēlastību, Pareizticību. Un mūsu tauta tūkstoš gadus slavina svēto kņazu Vladimiru par šo diženo darbu.

 

„Lūgties var arī mājās”


Ne tikai var, bet arī vajag.


Mājās mēs lūdzamies ik dienas pēc Lūgšanu grāmatas, lasām vispirms jau rīta un vakara lūgšanas. Tas ir mūsu mājas lūgšanu nolikums. Bet sestdienas vakarā, svētdienas rītā, svētkos un to priekšvakarā, ikvienā dienā, kad dvēsele to vēlas, kad jūt, ka tai vajadzīga Dieva palīdzība, ejam uz dievnamu. Baznīcas lūgšana ir spēcīgāka kā mājas. Svētlaimīgā Anemņasevas Matrona (Beļakova), XX gadsimta ticības apliecinātāja, sacījusi:


- Mājās jāpaklanās trīssimt reižu, bet baznīcā - vien trīs.


Mājās mēs lūdzamies paši, bet baznīcā - kopā, un šī lūgšana Dievam ir īpaši tīkama. Kungs ir sacījis: Kur divi vai trīs sapulcējušies Manā vārdā, tur es esmu viņu vidū (Mt. 18, 20). Baznīcā ar mums ir Pats Kungs.


Liturģija tulkojumā no grieķu valodas vārda λειτουργία nozīmē „kopīgs darbs, kalpošana”.


Protestantiem nav dievkalpojuma mums ierastajā šī vārda izpratnē. Nav mirušo pieminēšanas. Gan protestantiem, gan katoļiem nav ikonu. Arī ga­vēnis daudzās kristīgajās denominācijās ir zaudējis savu galveno nozīmi. Bet Kungs Evaņģēlijā ir sacījis: Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu (Mk. 9, 29). Un tur tas arī neiziet. Un Rietumeiropa vistiešāk uzskata sevi par „pēckristīgu”.


Pie mums, paldies Dievam, viss ir saglabāts neskarts.


Tikai Pareizticīgajā Baznīcā Kristus Miesas un Asiņu Sakraments notiek tā, kā to iedibinājis Pats Jēzus Kristus, Kurš sacījis: Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā (Jņ. 6, 54).

 

„Visi tā dzīvo”


Un arī tie ir sātana meli. Visi dzīvo katrs pa savam. Un kāds dzīvo daudz labāk par mums. Tikai dzīvo nemanāmi.


Bet ja patiesi notiktu tā, ka pasaulē pēkšņi grēkotu pilnīgi visi cilvēki, tad vienalga grēks paliktu grēks. Atbildēt nāksies katram par sevi.


Un ja mēs attaisnojam sevi ar to, ka to un to izdarījām tādēļ un tādēļ: vai laiki bija tādi, vai vēl kādi apstākļi, - tad tas nepārstāj būt grēks. Mēs taču vienalga grēkojām.


Ja skatīsimies uz tiem, kuri ir labāki par mums, varbūt kļūsim labāki. Bet ja skatīsimies uz mūsu laikabiedru grēkiem - patiesiem un šķietamiem - tad tā arī iestrēgsim savos grēkos.


Ne jau tas ir būtiski - kā visi vai ne kā visi. Bet tas - labi vai slikti, pēc sirdsapziņas vai nē.


Mūsu dzīves jēga slēpjas tajā, lai, neskatoties ne uz ko, kļūtu labāki. Un ja tas notiks pretēji apkārtējiem apstākļiem, Kunga priekšā tas tiks vērtēts vēl augstāk.

 

„Bet ja sākšu iet uz baznīcu, tad taču būs jādzīvo savādāk”


Bet kāpēc tu domā, ka savādāk - tas obligāti nozīmē sliktāk kā tagad? Vai tad šobrīd tava dzīve ir ideāla?


„Ja es nokristīšos, salaulāšos, tad vairs nevarēšu grēkot, nevarēšu krāpt sievu...”


Bet to darīt nedrīkst arī tagad. Grēkā arī tagad nav nekā laba. Tā sekas arī tagad nav necik labākas.


„Nedrīkst” - tas nenozīmē, ka viss grēka ļaunums slēpjas baznīcas likumu pārkāpšanā. Galvenais ļaunums ir pašā grēkā, tajā, ka tas dzen postā mūs, mūsu dvēseles. Ļaunuma vairošanā pasaulē, no kā mēs visi ciešam.

 

Sātans piedāvā mums savus nomierināšanās veidus: „Uztraucies - uzpīpē. Slikts noskaņojums - iedzer. īsteno visas savas vēlmes, pat grēcīgās, zemiskās - neskaties, vai tas sniedz labu vai ļaunu tev un cilvēkiem. Dzīvo pēc iespējas vieglāk!”


Un dzīvo tā - viegli, bet tev kļūst arvien smagāk un smagāk. Bet pēc tam pienāk visīstākās bēdas - tas, ko vispār negribēji.


Bet Dievam - pretēji. Viņš saka: „Pastrādā. Palūdzies. Pacieties. Nožēlo. Pagavē. Aizej uz baznīcu”. Un kļūst arvien vieglāk un vieglāk.


Kungs Jēzus Kristus sacījis mums: Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla (Mt. 11,28-30).


Dievam - nasta, bet tā ir viegla.


Bet pasaulē, sātanam - viss it kā viegli, bet šis „vieglums” - smags.


Cik daudz asaru pasaulē!


Un vienalga agri vai vēlu ļaudis ar savām bēdām atnāk uz baznīcu, nespēj paši tikt ar tām galā.


Sāksi nākt - sākumā varbūt nebūs viegli, būs neierasti. bet pēc tam sāksi brīnīties: kā es varēju bez tā dzīvot? Jo viss tikai labi: gan svētība, gan labums, gan svētki tādi līksmi, ar tādu dziļu jēgu. Un miers dvēselē. Un domas galvā tādas vienkāršas, prātīgas. Un ar Dievu nav nekādas bezspēcības jebkurās grūtībās.


Un kad Kungs palīdz - tāds prieks, tāda pateicība...

 

„Es vienkārši neeju. Kāds sātanam ar to sakars?”


Tas, protams, ir pats „spēcīgākais” arguments!


Bet arī tas ir no sātana.


Viens no iemīļotākajiem nelabā ieročiem - vārds „vienkārši”.


Viņa svarīgākais mērķis - lai cilvēki domātu, ka viņa vienkārši nav. „Vienkārši” nezin kādēļ ļaunums notiek visapkārt, it kā netīšām. Tādas cilvēkiem dīvainības, tāda gaume - pazudināt savu dvēseli, mocīt sevi un citus. Kam nu kas patīk. Tomēr svētie tēvi saka, ka sātans piedalās ikvienā grēkā.


Ja baznīcā cilvēkiem labi, ja tur ir gudrība un spēks, labums un skaistums (vienā vārdā - svētība), tad kādēļ gan cilvēkam turp „vienkārši neiet”?


Nē, viss ir daudz nopietnāk...


Vai tad mums, cilvēkiem, to visu vajag - ļaunoties, strīdēties, šķirties, nogalināt vienam otru? Ieelpot dūmus no degošām sausām lapām, satītām trubiņās („smēķēt”)? Apreibināties ar alkoholu, mocīties no narkotikām, pārdot Dzimteni, aizmirst Dievu, visa labā Devēju?


"Iedur, vienkārši pamēģini! Tu taču nebūsi narkomāns, nenomirsi pēc pāris gadiem, nomocījis sevi un tuviniekus. Vienkārši zināsi, kā tas ir".


Ziņkārība? Tev vienkārši interesanti. Nu vienkārši paskaties. Vienkārši uzzini. Vienkārši visiem pastāsti. Tā nav aprunāšana, baumošana - vienkārši saki, ko dzirdēji.


Tu dusmojies uz šo cilvēku? Vienkārši pasaki viņam visu, ko tu par viņu domā. Lai viņš zinātu, lai kļūtu labāks. Vienkārši atriebies - taisnīgumam.


Vienkārši piesavinies visu, kas tev iepatīkas, kaut pus valsti, tā vienkārši būs tava veiksme”.


Vēl tad, kad mēs pat nevarējām iedomāties, ko nozīmē dzīve pēc principa „nauda izšķir visu”, tēvs Nikolajs Gurjanovs paredzēja:
- Sātans laidīs darbā savu pēdējo ieroci - naudu.


Kā darbojas šis ierocis, mēs šodien ļoti labi redzam.


Nodevība, izvirtība, bērna nogalināšana mātes klēpī - nu, vienkārši tādi apstākļi, tā sanāca, vienkārši bija iespēja, vienkārši iegribējās...


Ar šo vārdiņu var „attaisnot” ikvienu grēku!


Tautā saka: „Vienkāršums sliktāks par zagšanu”. Tas sacīts tieši par šādu, viltus „vienkāršību”.


Un tie vienkārši ir meli.


Patiesība, piemēram, ir tas, ka dvēseli cilvēkam dod Dievs kopš ieņemšanas brīža. Tādēļ aborts ir cilvēka slepkavība, tāda paša cilvēka kā mēs, tikai maziņa, nevainīga un neaizsargāta - un tas nav pieļaujams nekādos apstākļos.


Taisnība ir tas, ka mēs visi esam grēcīgi, un sātans visu laiku cenšas spēlēt uz mūsu grēcīguma, lai uzvedinātu mūs uz jauniem grēkiem.


Atpestī, Dievs, mūs no ļaunā, un no mūsu viltus darbiem.


„Kā es iešu uz grēksūdzi, ja es nevaru/negribu atteikties no dažiem saviem grēkiem?”


Tas, ka grēkos ir laime, dzīves jēga - ir nekaunīgi sātana meli. Tieši pretēji. Laimi cilvēkam dāvā mīlestība, bet tā ir Dieva dāvana. Laimi sniedz skaidra dzīve, tādēļ ka grēks nogalina mīlestību. Laimi cilvēkam sniedz tīra sirdsapziņa, bet mūsu sirdsapziņu attīra Kungs, atbildot uz mūsu grēku nožēlu.


Piemēram, daži par baudu uzskata smēķēšanu, un tādēļ pat negrib no tās atbrīvoties. Bet sirdsskaidrais Optinas Ambrozijs rakstīja: „No smēķēšanas - dusmas un grūtsirdība”.


Un tā ar ikvienu grēku.


Kad mēs necīnāmies ar kaislībām, bet apmierinām tās, tad iestājas īslaicīgs apmierinājums. Kādēļ? Tādēļ, ka sātans tādā brīdī nodevīgi atkāpjas, netraucē mūs - ievelk savos tīklos. Bet pēc tam, protams, atgriežas - mēs paši esam pavēruši viņam šo ceļu, - un mums kļūst vēl sliktāk. Kaislības pastiprinās, atkarība no tām kļūst vēl lielāka, un cīnīties ar tām kļūst vēl grūtāk.


Ja cīnīsimies ar grēcīgajām kaislībām, tad Kungs palīdzēs, atbrīvos no tām - kaut vai nākamajā dzīvē. Bet ja necīnīsimies, tad nākamajā dzīvē tās mūs mocīs mūžīgi.


Piemēram, nomirst smēķētājs, viņa dvēsele no miesas atdalās. Viņam gribas smēķēt, bet ķermeņa nav. Mokas. Pie tam - mūžīgas!


Dievs, pasargā!


Labāk nolemt atmest tieši tagad. Ar Dieva palīdzību tas ir iespējams.

 

„Kā es varu pilnīgi svešam cilvēkam atklāt savu dvēseli?”


Vispār jau nepazīstamam cilvēkam dvēseli atklāt ir vieglāk, kā pazīstamam. Tā mēdz notikt vilcienā: cilvēki viens otru redz pirmo reizi un ir cits ar citu pilnīgi atklāti.


Un kad atnāc pie nepazīstama ārsta? Vai tad tu viņam neatklāj savu ķermeni? Kaut arī redzi viņu, varbūt, pirmo reizi. Tu taču nesacīsi: „Lai izklausa mani caur apģērbu. Lai caur aizvērtu muti man zobus labo”.


Vai sūta tevi uz rentgenu, bet tur - atkal cits ārsts, arī svešs. Izģērbies, aizturi elpu - bet viņš tevi izgaismo: un ierauga visus tavus iekšējos orgānus, kaulus, visas tavas kaites.


Bet ja tas ir nopietni, ja nepieciešama operācija? Šeit mums nāksies būt ne tikai bez apģērba, bet pilnīgi nepazīstams ķirurgs griezīs mūsu miesu, un būs redzami mūsu iekšējie orgāni, pat medmāsas varēs tos aplūkot - bet tur varbūt atklāsies kaut kas ne īpaši labs. Tad ko - neredzēt viņiem to? Lai paliek? Bīstami, var nomirt. Labāk ātrāk izgriezt to, kas sastrutojis - un būsi, Dievs dos, vesels.


Un tā arī dvēsele pilnībā jāatklāj Dievam. Neko nemelojot, neatstājot nevienu tumšu kaktiņu, par kuru mums negribas domāt. Citādāk dvēsele neizdziedināsies.


Baznīca ir dziedinātava, kā saka garīdznieks Grēk­sūdzes Sakramenta lūgšanā. Tajā tiek dziedināta gan dvēsele, gan miesa. Miesa cieš no dvēseles kaitēm.


Kad dvēsele atstāj miesu, cilvēks mirst. Ķermenis bez dvēseles ir līķis. Tātad, dvēsele ir svarīgāka par miesu. Un arī slimības tai ir nopietnākas, tādēļ ka dvēseles nāve ir mūžīga.


Varbūt cilvēkam ir bail doties uz grēksūdzi. Bet vēl baisāk - dzīvot ar grēkiem uz savas sirdsapziņas.


Grēksūdzē mēs vispirms atrodamies Dieva priekšā. Mēs Viņu neredzam, bet Viņš mums redz cauri - kā rentgenā. Bet priesteris ir tikai liecinieks tam, ko mēs nožēlojam Dievam.


Mūkiem ir ikdienas nodomu atklāšana. Saki, ko grēcīgu šodien domāji? Un tā ir liela palīdzība cilvēkam. Kad mēs izsakām skaļi savus (un reizēm ne savus, bet ienaidnieka) sliktos nodomus, mums ir vieglāk tos uzvarēt.


Kad mēs dzīvojam no grēksūdzes līdz grēksūdzei, tad sākam dzīvot Dieva priekšā ar caurspīdīgu dvēseli. Sākam labāk saskatīt sevi. Kļūstam patiesāki, godīgāki savas sirdsapziņas, Dieva un cilvēku priekšā. Jo nav nekādas jēgas kaut ko slēpt no Dieva: Viņš vienalga visu zina, Viņam nav apslēpta neviena mūsu doma. (Tādēļ mēs nevaram domāt, ka Viņš nedzird kādas mūsu lūgšanas.) Un sākam skatīties uz lietām pilnīgi reāli: ir tas, kas patiešām reāli ir, bet ne tikai tas, ko ļaudis ir uzzinājuši. Mēs tad vairs nesakām: „Kāda kādam daļa, ko es padomāju? Es taču neko nepateicu, neizdarīju”. Bet dvēsele ar to dzīvo. Viņa veic savu galveno izvēli - starp labo un ļauno. Šī izvē­le nosaka visu dzīves kvalitāti, visu cilvēka kvalitāti.


Tāpat kā ne ārstus, ne medmāsas nepārsteidz mūsu slimības, tāpat arī garīdznieku nepārsteidz mūsu grēki. Ja slimniekam ir kāda nopietnāka saslimšana, tad tas raisa tikai lielāku ārstu līdzjūtību, liek viņiem būt uzmanīgākiem pret to.


Ārsts ārstē katru cilvēku atsevišķi, un arī grēki katram no mums jāizsūdz individuāli. Nožēlot sa­vus grēkus, vairāk neko citu grēksūdzē nepieminēt.

 

Kungs saka katram no mums: „Nožēlo. Centies to vairāk nedarīt, es piedodu ikvienu grēku. Bet ja esi kaut ko aizmirsis, neievēroji - piedošu Eļļas svaidīšanas Sakramentā”.


Tāda ir Dieva mīlestība pret cilvēku dzimumu.


Daudzi ir dzirdējuši, ka Eļļas svaidīšanas Sakramentu saņem pirms nāves. Nē, šis ir Sakraments vi­siem vājiniekiem, visiem, kuri nožēlo. Visas lūgšanas, visi lūgumi - par dvēseles un miesas dziedināšanu. Eļļas svaidīšanas Sakramentu parasti ejam vienu reizi gadā, Lielajā gavēnī. Veicot šo Sakramentu, garīdznieks, skaitot lūgšanu, svaida dievlūdzējus ar eļļu.


Tas, ko noteicis Dievs - mūsu dvēseļu un miesu ārsts, - vienmēr ir mūsu labumam. Tāpat kā ikviena atkāpšanās no Dieva, ikviens grēks ir ievainojums, brūce. Tā mūs māca mūsu skolotāji.


Grēks - tā ir brūce, kā ikviena brūce veselā cilvēka miesā. Lai kā to neslēptu, lai ko arī sacītu, ka tas ir ārkārtīgi interesanti, mūsdienīgi (vai kā nu tur vēl saka?), vienalga - vesels ķermenis ir labāks.


Šī brūce var arī pat nesāpēt. Bet ārsti zina, ka tas ir pat vēl bīstamāk.


Vai tad smēķēšana - tā arī nav ievainojums? Plaušām, sirdij, dvēselei? Vai var sacīt, ka alkohols vai narkotikas ir derīgas veselībai?


Ikviens grēks ir kaitīgs gan dvēselei, gan arī miesai.


Grēka izpratne mums dzīvē ir ļoti nepieciešama, īpaši - bērnu audzināšanā. Grēks ir vieds vārds. Tas skaidri pasaka, kas ir labi, bet kas - slikti, un kam dzīvē nevajadzētu būt. tas visu noliek savās vietās.

 

„Bet ko sacīs cilvēki?”


Bet ko sacīs Dievs?


Tas ir svarīgāk.


Mēs taču tikai Viņa priekšā atbildēsim par visu mūsu dzīvi. Visi: gan neticīgie, gan tie, kuri šaubās, kuri meklē, pie kā ķerties, lai saglabātu „savu apnikušo brīvību”, kā atzinās Puškina Jevgēņijs Oņegins.


Nikolajs Gogolis deva padomu: „Lai iet bojā tāda mūsu filozofija: līdzināties tam, ko saka cilvēki, nevis Dievs. Ar to ne Dievam pa prātam darīsi, ne cilvēkiem”.


Dievam pa prātam darīsi - labums būs noteikti. Bet cilvēkiem, kā zināms, izpatikt nav iespējams. Pats Kungs ļoti daudziem nespēja izdarīt pa prātam.


Tādēļ ka mēs esam grēcīgi. Bet viņš paveica mūsu pestīšanas darbu.


Kungs sacīja visiem, kuri grib būt ar Viņu: Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību (Lk. 12, 32).


Labāk būt Kristus mazajā ganāmajā pulkā, kā lielajā, bet bez Kristus, bez Viņa valstības.

 

„Bet arī tie, kuri iet uz baznīcu, cieš gan bēdas, gan slimības”


Jā, cieš. Bet ne tādēļ, ka iet uz baznīcu. Tieši pretēji - sirdsskaidrais Optinas Ambrozijs ir sacījis:
- Ja neiesiet uz baznīcu, slimosiet.


Bet cik gan dziedināšanu notiek - pēc ticīgo kvēlajām lūgšanām!


Viena no Dievmātes ikonas „Visa Valdniece” («Всецарица») atrodas Maskavas Novospaskas klosterī blakus metro stacijai „Proletāriešu”. Šis ikonas priekšā īpaši daudz lūdzas par onkoloģijas slimniekiem. Un pāri visai ikonai stiepja virtenes ar zelta krustiņiem - ļaudis tos atnesuši pateicībā Dievmātei par dziedināšanu. Tās notikušas pat tādos gadījumos, kurus ārsti atzinuši par bezcerīgiem. Ārsti reizēm paši saka: „Tas ir brīnums. Mēs necerējām uz izveseļošanos”.


Bet blakus - Dievmātes Patvēruma klosteris, kurā atrodas svētlaimīgās Maskavas Matronas svētās relikvijas. Un arī uz viņas ikonas - neskaitāmi ziedoti krustiņi. Ļaudis stundām stāv rindā, lai godinātu viņas svētās relikvijas, palūgtu palīdzību bēdās un slimībās. Un puse no atnācējiem stāv ar ziediem rokās: pateicībā par saņemto palīdzību.


Kungs neatbrīvo mūs no visām grūtībām, visām slimībām, pat no nāves. Dieva Baznīca palīdz cilvēkam atbrīvoties no galvenās bēdas - no dvēseles mūžīgā bojāejas. Mūsu dzīve ar nāvi nebeidzas, bet sākas mūsu galvenā dzīve - mūžīgā. Un tikai Baznīcā iespējama mūžīgā pestīšana.

 

„Kamēr dzīvojam, jādzīvo, nevis jādomā par nāvi”


To, ka Baznīca vairāk domā par nāvi nekā par dzīvību, arī ir izdomājis sātans. Viņš nolēmis mūs mūžīgam sodam, no kuram mūs atbrīvot atnācis Kristus Pestītājs. Bet Baznīca, ko tā dēļ dibinājis Kungs, domā un runā nevis par nāvi, bet mūžīgo dzīvību.

 

Ticīgam cilvēkam miesas nāve nav dzīves gals. Dvēsele turpina dzīvot arī pēc šķiršanās no miesas. Tā pāriet citā dzīvē, nemirstīgā. Tātad, tikai dzīve Baznīcā var dot mums patieso, nebeidzamo un mūžīgo dzīvi, kuras sēklas mēs sējam šeit, uz zemes, šīs mūsu ātri aizritošās zemes dzīves laikā.


Bet mēs uzskatām, ka steiga, kas piepilda mūsu šābrīža dzīvi, arī ir tās jēga, ir visa mūsu dzīve. Visi kaut kur nepārtraukti steidzamies... Kurp?..


Nākamajā dzīvē jau vairs par to visu nedomāsim, nepārdzīvosim. Nedzīvosim pēc savas gribas.


Ja, nedod Dievs, nonāksim ellē, tur mums noteikti neviens neprasīs, ko mēs gribam. Bet ja, Dievs dod, paradīzē - tad tur mums mūsu personīgā griba nebūs vajadzīga, tur mēs tajā nesaskatīsim nekādu laimi, tādēļ, ka mums būs neizmērojami lielāka, neierobežota laime - darīt Dieva gribu.


Kāda Dieva kalpone, nodzīvojusi šo dzīvi un atskatījusies uz visu aizvadīto, sacīja:

 

- Tikvien bija vajadzīgs - iet uz baznīcu un darīt labus darbus.

Sirdsskaidrajam Sarovas Serafimam, kurš vēl šīs zemes dzīves laikā nonāca paradīzē un pēc tam atgriezās, vaicāja:

 

- Tēvs, visi cilvēki taču ir grēcīgi. Kādēļ vieni nonāks paradīzē, bet citi ellē? Kāda ir starpība starp viņiem?

Sirdsskaidrais atbildēja:

- Viss slēpjas izlēmībā.

 

Nolemsi: „Lai kā arī būtu, centīšos negrēkot. Iešu uz baznīcu, lūgšu palīdzību Dievam. Nesanāks - nožēlošu. Un atkal centīšos dzīvot tālāk no grēka”. Tādu grēcinieku Kungs apžēlos. Bet to, kurš noraida pestīšanas durvis, kurš saka: „Vienreiz dzīvojam, vienalga jāmirst, ņem no dzīves visu, tur vienalga būs jācieš, tad jau labāk šeit palīksmot”, - tāds jau pats visu izlēmis, ko ar viņu darīsi? Saka, ka Kungs ar varu nevienu neglābj.


Vēl neviens cilvēks nav izbēdzis no nāves tādēļ, ka centies par to nedomāt.


Nākamajai dzīvei ir jāgatavojas. Šeit tā ir jāsavienojas ar Kristu, lai nešķirtos no Viņa nekad. Un tad šīsdienas dzīve arī kļūs par patiesu dzīvi, dziļas jēgas un vislielākā - Augšāmcelšanās - spēka piepildītu.


Tādēļ arī mēs tik svinīgi svinam mūsu galvenos un mīļākos svētkus - KRISTUS PASHU.


Pashas naktī, šajās pašās priecīgākajās gada minūtēs, mūsu līksmojošajās baznīcās mēs slavinām Augšāmcēlušos Kungu, kurš uzvarējis nāvi ar savu nāvi, un visā pasaulē skan brīnumainie Jāņa Zeltamutes vārdi:


"Nāve, kur ir tavs dzelonis? Elle, kur ir tava uzvara? Kristus ir Augšāmcēlies, un ļaunie gari ir saistīti. Kristus ir Augšāmcēlies, un priecājas eņģeli. Kristus ir Augšāmcēlies, un dzīvība sāk mājot. Kristus ir Augšāmcēlies, un neviens mironis nepaliks kapā: jo Kristus kā pirmais no mirušajiem ir uzmodināts. Viņam lai ir gods un vara mūžīgi mūžam. Āmen."[4]


Jā, sātanam ir daudz paņēmienu, ar kuru palīdzību viņš cenšas nelaist mūs uz baznīcu. Ai kā cenšas! Un tas vēl nav viss. Ja cilvēku dzimuma ienaidnieks tā cenšas, tātad šis ir vērtīgs un nozīmīgs darbs. Tātad arī mums jācenšas nepadoties nevienam viņa paņēmienam, jāizveido galvā filtrs jebkurām domām pret baznīcu, jāpārvar visi šķēršļi - un tomēr jānāk uz baznīcu, laiko tas arī no mums neprasītu.


Visas šīs domas nenosauc reālus tā iemeslus, kādēļ it kā nevajadzētu nākt uz baznīcu, bet ir tikai domas. Un šīs domas ir no sātana. Bet viņš nekad nerunā patiesību.


Ja viņš izdomātu vēl trīsdesmit trīs paņēmienus, vēl trīssimt vai vēl vairāk - viņam tie sagatavoti visdažādākajām gaumēm, lai tikai mums liktos ievērības cienīgi, lai tikai mēs ticētu viņam, nevis Dievam, ne Mātei-Baznīcai, - tad vienalga mums tos būs jānoraida, jāatmasko ar vienu vienīgu paņēmienu: DOMA VED PROJĀM NO BAZNĪCAS - TĀTAD TĀ IR NO SĀTANA.


Tādēļ, ja tu neej uz baznīcu vai apmeklē to reti, ieskaties, kādā veidā ienaidnieks tevi māna. Un noraidi to, tādēļ ka tas nāk no viņa, bet viņš noteikti neko labu neieteiks.


Visi šie „argumenti”, kurus sātans mums piedāvā un pēc kuriem mēs, diemžēl, vadāmies savā dzīvē, - Dieva priekšā, Kurš mūs tiesās, nebūs nekas. Kristus Tiesā mēs visu ieraudzīsim tādu, kāds tas ir patiesībā, bez jebkādas sātana ideoloģijas.


Tādēļ mācīsimies atmest tos un dzīvot vienkārši un taisni - pēc Evaņģēlija, pēc sirdsapziņas.


Iesim pie Dieva, iesim uz baznīcu, lai mūsu dzīve nebūtu pretēja tam. Tāda ir Dieva griba. Bet tā ir laba un pilnīga.

 

1 Virspriesteris Nikoiajs Gurjanovs (24.09.1909-24.08.2002), viens no ievērojamākajiem XX gs. beigu-XXI gs. Krievzemes Pareizticīgās Baznīcas stareciem. Iesvētīts 1942. gada, bijis garīdznieks Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosterī, pēc tam kalpojis Viļņas Svētā Gara klosterī, Paņevežas svt. Nikolaja baznīcā. No 1953. gada līdz sava mūža beigām kalpojis Pleskavas eparhijā Pleskavas ezera Talabskas (Zālīta) salā svt. Nikolaja baznīcā. Pie t. Nikolaja pēc padoma brauca cilvēki ne tikai no visas plašās tā laika Padomju Savienības, bet arī ārzemēm. Talabskas salu, kurā apbedīts virspr. Nikolajs Gurjanovs, joprojām apmeklē daudzi svētceļnieki - tulk.piez.

2 Padomju-somu karš (1941-1944) notika starp PSRS un Somiju laika periodā no 1941. gada 25. jūnija līdz 1944. gada 19. septembrim. Somu historiogrāfijā šis karš tiek dēvēts par "karu-turpinājumu" som. jatkosota), tādējādi uzsverot tā saistību ar nesen beigušos Somijas-PSRS karu 1939.-1940. gadā - tulk. piez.

3 Kņazs Vladimirs, apm. 960 - 1.07.1015. - Novgorodas kņazs 970. - 988. g., Kijevas lielkņazs, kura valdīšanas laikā notika Krievzemes kristīšana. Iecelts svēto kārta kā apustuļiem pielīdzināmais, piemiņas diena -15. /28. jūlijs.

4 Sv. Konstantinopoles arhibīskapa Jāņa Zeltamutes Augšāmcelšanās svētku pamācība.

 

Pareizticīgās Baznīcas kalendārs 2016. gadam, 130.-140. lpp.

© 2009 - 2017 BIBLOS